Mutants-59 plastmasu ēdājs

5

Maijerss pagrūda miniatūru vagoniņu uz gaisa spilvena, un tas aizripoja, cik tālu vien atļāva galds. Viņš paskatījās uz Hollandu, kas pie telefona gaidīja atbildi, tad pārlaida skatienu pieminētajai telpai. Pie vienas sienas karājās izbalējusi litogrāfija, uz kuras bija attēlots pirmais pazemes vilciens — lokomotīve izverda dūmus zem augstajām tuneļa velvēm. Otru sienu aizņēma daudzkrāsaina Anglijas karte, kuru gandrīz no vienas vietas klāja aviolīniju tīkls.

Plauktos rindās stāvēja grāmatas ar grūti saprotamiem nosaukumiem: «Metro būves tendenču analītisks apskats», «Pretsakaru teorija un ritošā sastāva cirkulācija». Maijerss vērīgāk paskatījās uz Hollandu. Nabaga vecais Bernards, izskatās gan viņš nomocījies! Par daudz to papīru, nepietiek laika darīt kaut ko sirdij tīkamu un būt radošam … Sieva arī it kā esot slima, varbūt pat pēdējā stundiņa klāt.

Maijerss ieklausījās, ka Hollands errīgi runā pa telefonu:

— Jā … nē, man nav vajadzīga realizācijas nodala … Es lūdzu misteru Hintonu no zinātniskās pētniecības nodaļas. Jā, es gaidīšu. Pateicos.

Viņš nepacietīgi pameta Maijersam ar roku.

Maijerss pasmaidīja.

— Kādam vajadzētu sacerēt rakstu, cik neiespējami ir lielās organizācijās sazināties ar cilvēkiem.

Hollands paskatījās uz augšu.

— Atceros, reiz… Hallo, Hintons? Te runā Bernards Hollands. Jā, jā, pareizi… Mani interesē, vai jums izdevies noskaidrot kaut ko par īssavienojuma cēloņiem. Jauki, un ko tad jūs atradāt? Ļoti interesanti. Bet vai jūs esat pārliecināts? Saprotams… Sakiet man, — vai jūs zināt, kas tad īsti piegādājis stiepli?… Jā, kā tad. — Viņš ar roku aizsedza klausuli. — Meklē … Hallo! Jā, bija … Bet tagad pasakiet man, vai tā bija jauna tipa izolācija — aminosti- rēna izolācija? — Viņš pameta ar galvu Maijersam. — Liels paldies. Piedodiet, ka traucēju. Nākamā sēde otrdien… Labi… jā… Sveiki! — Hollands nolika klausuli. — Kļūme atrasta stieplē, kas bijusi klāta ar aminostirēna izolāciju.

Maijerss pagrūda vagoniņu, ka buferi nošķindēja.

— Uz mata! Viens un viens ir, iespējams, trīs. Kas to ražojis?

Hollands brīdi domāja.

— Ražojusi kompānija «Polytad», plastmasu burvji 110 Eseksas.

Maijerss sadrūma.

— Pazīstu viņus, bet par šī ražojuma tehnoloģiju maz ko zinu. Bet kā tu?

— Arī ne visai daudz. Zinu tikai to, ka aminostirēns ir lēts, nedeg, laika gaitā nezaudē elastīgumu un ka tas piesātināts ar slāpekli. Labs izolācijas materiāls …

— Atcerējos! — Maijerss viņu pārtrauca, — Tas bija Harolda Raita lolojums. Vai tu atceries viņu?

— Kā pa miglu. Garš, skarbs, askētiska rakstura.

— Nu gan tu joko! Man viņš prātā vēl no Sefīldas laikiem. Tur viņš skrēja pakaļ katram sievišķim. Jo- kaini, kad tagad tā paskatās uz viņu — svēts kā mūks, it kā sievieti savu mūžu nebūtu redzējis. Starp citu, ķīmiķis gan viņš ir labs. Vai viņš nepievienojās tam profesionālajam prātvēderam no Mitčemas?

— Taisnība, Kreimera aģentūrai, Kalifornijas tipa iestādei. Noalgo pārdesmit spējīgus aspirantus, radi kompāniju, iekaro tirgu kādā šaurā nozarē, bet pēc tam par dārgu naudu sniedz konsultācijas.

— Šajā gadījumā — par sairtspējīgajām pudelēm.

— «Tropu ekstāze»… Ir nepiemini, mani uzreiz pārņem skaudība. Pamatīgu žūksni viņi dabūja par to. Tagad viņi ošņā, kur vēl varētu nozvejot kādu jaunu ideju.

— Ar aminostirēna patentu un sairtspējīgo pudeli viņiem diez vai ir vajadzība pēc tām.

— Interesanti, cik ātri «Polytad» pāradresēs pretenzijas Kreimeram? — Hollands apdomāja. — Dažreiz, zini, šis darbs man sagādā prieku.

Kreimers nevarēja vien rimties. — Tagad «Polytad» nelaidīs mani vaļā kā ērce.

Viņi saka, tā esot mūsu vaina un lai mēs paši meklējot izeju.

Raits piemiegtām, vienaldzīgām acīm vēroja, kā gar augsto logu aizslīd sniegpārslas.

— Par ko tad mūs galu galā apvaino?

— Pagaidām ne par ko īpašu. Vai zināt par Ailvor- tas katastrofu?

— Esmu lasījis.

— Un par jandāliņu Naitsbridžas ielā?

— Tas, man jāsaka, bija neizbēgams…

— Netērējiet liekus vārdus. Rajonā, kur satiksmi regulēja skaitļotājs, notika liela katastrofa, vai ne?

— Es neredzu…

— Man piezvanīja cilvēks, kas izmeklē nolikumu Ailvortā. Viņš sazinājies ar tiem, kas nodarbojas ar Naitsbridžas ielu, un viņi nonākuši pie secinājuma, ka abu katastrofu cēlonis, iespējams, bijusi kļūme izolācijā.

Raits, it kā nekas nebūtu bijis, turpināja zīmēt rakstus uz stikla.

— Nemēģiniet man iestāstīt, ka nesaprotat mani! — Kreimers eksplodēja. — Izolācija… stieple… nāve… aminostirēns… Viņi apgalvo, ka vainīga plastmasa: izolācija izkususi, un noticis īssavienojums. Bet izolācija bija no aminostirēna …

Beidzot Raits pagriezās pret Kreimeru.

— Viņiem būs vajadzīgs kaut kas precīzāks par aizdomām. Cik es saprotu no jūsu vārdiem, šīs divas katastrofas ir divi savā starpā nesaistīti negadījumi un šīs divas grupas, kurām nav absolūti nekādu pierādījumu, sākušas meklēt kādu kopīgu faktoru, vienalga kādu kopīgu faktoru, lai paveiktu uzdevumu laikā un nepiedzīvotu kaunu savas priekšniecības acīs.

— Harold, — Kreimers saltā tonī teica, — tas nav godīgi. Es izvilku jūs no «Polytad», es jūs subsidēju, radīju jums apstākļus, un jūs man atlīdzinājāt ar šo plastmasu. Tika noslēgts darījums, un mēs abi ar to nopelnījām.

— Es gan izvēlētos citus izteicienus.

— Lai notiek, — mēs abi guvām panākumus. Mēs dabūjām kopīgu patentu. «Polytad» gaudās, ka tas ir gangsterisms un tamlīdzīgi, bet viņi arī saprata, ka neko nevar mums padarīt. — Raita acis meta dusmu zibeņus. — Turpretī tagad gan var! Kas to lai zina, vai jūs esat atklājuši mums visu patiesību? Tie kretīni no ministrijas piecelsies kājās un sacīs, ka mēs esam nohalturējuši izmēģinājumus un apveduši viņus ap stūri ar aminostirēnu. Harold, viņi jūs nogremdēs, ja jūs neparādīsiet viņiem izmēģinājumu žurnālu — kā ar laiku mainās īpatnējā pretestība, kā piesātinājums ar slāpekli ietekmē elastīgumu, un sazini ko vēl ne…

— Vai tad jūs šaubāties par mani? Jūs pats redzējāt šo žurnālu. Viss, kas tajā ierakstīts, ir tīrā patiesība.

— Jūsu paša labā es ceru, ka tā ir.

Raits nomērīja Kreimeru ar acīm.

— Jūs sienaties klāt un meklējat upuri. Jūs zināt visu tikpat labi kā es. Es nehalturēju, un man nebija arī vajadzības to darīt.

Lūpas sakniebis, Kreimers paraudzījās uz viņu. Katrā Kreimera kustībā jautās apslēpti draudi.

— Nemēģiniet mani piemuļķot, Harold. Vai jūs maz aptverat, ko man sakāt?

Raita sejā nepakustējās ne vaibsts. Acīm urbdamies Kreimera sejā, viņš atbildēja:

65

— Tas bijāt jūs, kurš nevarēja gaidīt. «Metiet mieru,» jūs teicāt, «pietiks mēģināt, es pārdošu!» Jūs pātagojāt mani, pātagojāt stiprāk nekā jebkurš cits manā mūžā. Ko man atlika darīt? Kalkulēt standart-

5 782

novirzes katrai idiotiskai pozīcijai? Protams, es steidzos. Jūs taču nevarējāt gaidīt!

Raits apklusa, saniknots pats par savu uzliesmojumu. Kreimers ielūkojās viņam acīs un iesmējās.

— Tieši to jau es cenšos jums iestāstīt. Te mūsu takas saiet kopā.

Raits aizdomīgi paskatījās uz viņu, gaidot jaunu uzbrukumu, tad skābi pasmaidīja. Saspīlējums sāka palēnām mazināties.

— Nav nekā tāda, par ko viņi varētu mūs iesūdzēt tiesā. Pirmā partija, ko mēs izgatavojām, pārspēja visus mūsu solījumus. Nebija ne miņas no sairuma. Ne depolarizācijas, nekā. Tiesa, mums neveicās ar pirmajiem piesātināšanas mēģinājumiem — elastība bija mazāka, bet tam nav nekāda sakara ar molekulāro uzbūvi, tur viss ir stabils…

— Jūs varat galvot par to? — iejaucās Kreimers.

Ienāca Bikens un, ērti novietojis savu kaulaino augumu uz laboratorijas sola, ieklausījās strīdā.

— Varējāt nemaz nejautāt, — Raits turpināja. — Jūs apstrādāja Masačūsetsas tehnoloģiskajā institūtā? Mani tāpat Šefīldā. Vai nu tas ir uz labu vai uz ļaunu, varbūt tas nedara man godu, bet es neprotu viltot izmēģinājumu rezultātus. Ne tāpēc, ka mani varētu pieķert, ne tāpēc, ka es to uzskatītu par amorālu rīcību, bet tāpēc, ka tas man radītu zināmu neērtības sajūtu. Es esmu tehnisks lopiņš, man nav ne smakas no smadzeņu vielas, ja jums tīk, bet, pēc manas saprašanas, slikts ir vienīgi tas, kas nav tehniski realizējams.

— Gan es jums kādreiz to pieminēšu, — izmeta Bikens.

Kreimers pamāja ar roku, lai viņš neiejaucas.

— Tikai ne tagad, Bik. Vai jums ir priekšstats?

Bikens pameta ar galvu.

— Es izskaitīju, cik pavisam ir kontraktu par ami-

nostirēnu. To ir vairāk nekā trīssimt. Sī plastmasa atrodama itin visur.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — iejautājās Kreimers.

— Redzat, ja vaina ir materiālā, tad mēs nesam milzīgu atbildību, vai tā nav? — Bikens lēni atbildēja.

— Kāpēc? — savukārt vaicāja Raits. — Mēs izgudrojam plastmasu, mēs izstrādājam tās ražošanas metodiku, mēs pārdodam gan šo metodi, gan pašu materiālu, kas pilnīgi atbilst raksturojumam.

— Jā gan, bet ja nu materiāls patiesi noveco, bet mēs šo īpašību neesam uzķēruši? Sairst izolācija — padomājiet tikai! Jūs zināt, kur to izmanto. Tas ir saistīts ar milzu briesmām. Ja šī defekta dēļ notiek katastrofas, iet bojā cilvēki un mēs kaut ko esam palaiduši garām, tad mums ir jāatbild.

Kreimers piecēlās.

— Ko jūs ar to gribat teikt? Tas bija komerciāls darījums, pircēji vispirms iepazinās ar preci un tikai tad iegādājās to. Mēs neko neslēpām, viņi tika informēti par visu. Kā vēl mēs varam līdzēt?

— Un tomēr, — uzstāja Bikens, — manuprāt, mūsu pienākums ir rūpīgi pārbaudīt visu 110 jauna.

Kreimers iesmējās.

— Pienākums? Kas tas ir — pienākums? Pret ko? Varbūt mēs turpmāk sauksim jūs nevis par Bikenu, bet par Buhmanu?[3]

Sapratis izsmieklu, Bikens pietvīka aiz dusmām.

— Tas ir pretīgi…

5*

67

— Labi, izlūdzos piedošanu, bet jūs pats mani uz to pamudinājāt. Es tikai gribēju sacīt, ka mēs neesam spējīgi atļauties, es uzsveru — neesam spējīgi veikt

pētniecības darbu visu vietā. Mēs pārdevām metodi tādu, kāda tā bija konkrētā brīdī, rīkojāmies atklāti un neko neslēpjot, nedevām nekādas garantijas, izņemot tās, kas bija reāli noskaidrotas.

— Atļaujiet man satikties un parunāt ar šiem ļaudīm.

— Nē, Bik, neapvainojieties, bet tikai ne jums. Jūs aiziesiet pie viņiem, grēkus nožēlojot, lauzīsiet rokas, un mūs pienaglos pie kauna staba ātrāk, nekā jūs būsiet sācis runāt.

Bikens grasījās iebilst, bet Kreimers jau bija pagriezies pret selektoru un nospiedis taustiņu. Bija dzirdama Betijas balss.

— Vai doktors Džerards tur ir? — jautāja Kreimers.

— Neesmu viņu redzējusi.

— Esiet tik laipna un piezvaniet viņam uz mājām.

Kad iezvanījās telefons, Džerards, noliecies pār kafijas maļamajām dzirnaviņām, ieelpoja tikko samalto pupiņu aromātu.

Dzīvoklī valdīja paša rokām radīts, tomēr izsmalcināts komforts. Dzīvoklim, kas atradās kādā no Kensingtonas kvartāliem virs garāžas, kur tirgojās ar dārgām sacīkšu mašīnām, bija viena plaša zema istaba, vannas istaba un mikroskopiska virtuvīte.

Lakotā parketa grīda dzīvojamā istabā bija pa pusei nosegta ar lielu, baltu, pinkainu paklāju. Gar vienu sienu stiepās no rupja koka darināti plaukti, kas balstījās uz ķieģeļu stabiņiem. Uz plauktiem bija grāmatu grēdas, jūras noapaļoti koka gabali, tumši zaļš zvejas tīkla pludiņš un briesmīga izskata magnetofons. Tā korpuss bija nevis, kā parasts, no pulēta koka, bet no organiskā stikla ar tajā izurbtiem caurumiem. Šajos caurumos rēgojās daudzkrāsainas

iespiestās shēmas. Džerardam šis skats likās skaists.

Pie otras sienas karājās divi skaļruņi, bet pa grīdu bija izmētāti lieli putuplasta kubi, nemākulīgi apsegti ar rupju vilnas audumu. Visā istabā bija tikai viens īsts krēsls, kas Džerardam bija izmaksājis bargu naudu, — pēc slavenā vācu izstādes oriģināla darināta kopija no melnas ādas un zīda atlasa. Istabu ar maigu, izkliedētu gaismu piepildīja pret sienu pagriezti paštaisīti alumīnija gaismekļi. Virtuvi greznoja rūpīgi sakrautas vara kastroļu kaudzes, bundžas ar garšvielām un baismīga virtuves nažu kolekcija pie sienas. Tikko jūtami smaržoja melnie pipari un ķiploki.

Nolicis kafijas dzirnaviņas, Džerards piegāja pie telefona un noņēma klausuli. Viņš izdzirdēja Kreimeru ātri beram: