Mutants-59 plastmasu ēdājs

9

Cik plaši varēja būt izplatījusies šī parādība? Vai plastmasa bija sākusi irt visur vai tikai Kingskrosas rajonā? Iztēloties, kāda izskatās pusparalizētā Londona — tas viņa nogurušajām smadzenēm bija par daudz. Aizvien vairāk un vairāk mācās virsū snaudiens, līdz beidzot Džerards iegrima dziļā miegā.

Satiksme pa Kemptonstrītu uz austrumiem no Edžvordroudas nenorimst ne dienu, ne nakti. Ielas abās pusēs, kur vien skaties, ir vieglo un smago automašīnu stāvvietas, kas ierobežo kustību līdz vienai vienīgai šaurai joslai.

Ielas vidū ir saliņa, kur gājējiem uz laiku paglābties no velna pilnajiem, saniknotajiem šoferiem. Uz šīs saliņas paceļas betona caurule, kas noseg.a ar melnām čuguna restēm. Te iznāk ārā Beikerlo metro

līnijas ventilācijas šahta. Parasti no tās pilsētas drēgnajā atmosfērā izplūst silts, sasmacis gaiss, kas ož pēc gudrona un hlorkaļķa. _

Tajā brīdī, kad eksplodēja Kingskrosas stacija, ielas bija stāvgrūdām pilnas ar gājējiem: vieni steidzās uz autobusu pieturām, citi — pie mašīnām, kas bija atstātas pie maksas stāvvietu skaitītājiem.

Bet ar restēm noslēgtajā šahtā lēnām rūga nelabi smakojoša masa. Burbuļojošas putas uzsizdama, tā kāpa arvien augstāk un augstāk. Atsevišķas šūnas šajā netīrajā masā dalījās un sašķēlās divās daļās, no divām radās četras, no četrām — astoņas. Tā kā barības vielu netrūka, šūnas bezgalīgi un neapturami pildīja savu mūžseno uzdevumu — dalījās un auga, lai atkal dalītos. Pamazām šahtu piepildīja putas, kas jau sniedzās līdz pašām restēm.

Nezināms gājējs, apstājies uz saliņas, aizdedzināja cigareti un aizsvieda sērkociņu. Tas izkrita cauri restēm.

īss uzliesmojums, dobjš, stiprs trieciens, un betona šahta pāršķēlās kā cepuru kārba, saraustīdama vaininieku gabalu gabalos. Čuguna restes uzlidoja gaisā, atsitās pret trotuāru un kā trakas aizvēlās pa to, saspiezdamas gājējus kā milža bērna stīpa, līdz beidzot iztriecās cauri delikatešu veikala sienai un palika guļam starp saplacinātām kastītēm un sasistiem stikliem.

Londonas metro Koburgstrītas dispečeru punktā valdīja pilnīga panika. Atbildīgie satiksmes darbinieki, sapulcējušies lielā, apaļā istabā, apjukuši pētīja pazemes maģistrāļu shēmu.

Dežuranti pie pultīm velti mēģināja palīdzēt vilcieniem, kas shēmā bija atzīmēti ar sarkaniem punktiem. Bija acīm redzams, ka katastrofa strauji izplatās pa visu simts divdesmit kilometru garo tuneļu tīklu.

Tuneļos čīkstēdami apstājās desmitiem vilcienu. Pārbiedētu pasažieru ordas pa tumšiem, piesmakušiem tuneļiem gāja pretī tuvējo staciju glābējai gaismai. Vēl dunēja mazāki sprādzieni, vēl nebija apdzēsti ugunsgrēki, bija sabojāti gandrīz vai visi vadi un kabeļi. Jo tālāk un ātrāk izplatījās plastmasas sairuma process, jo vairāk saskanīgā pazemes sistēma pārvērtās par pilnīgu jucekli. Galu galā sistēmas galvenais inženieris Koburgstrītā deva vienīgo šajos apstākļos iespējamo pavēli — slēgt metro.

Virs zemes saltajā decembra gaisā vairs neizzuda sairstošās plastmasas smaka, atbaidoša, salkana smaka, līdzīga pūstošas gaļas smakai. Tā piepildīja ielas un mājas, pagalmus un darbnīcas.

Luksoforu ugunis nodzisa, pilnīgi paralizējot kustību. Galvenajā telefona centrālē Meršemstrītā izolācijas bojājumu dēļ galvenajā releju meklētāju zālē radās defekts pēc defekta. Plastmasas sairums negāja secen arī radionamam. No ētera pazuda vispinns pirmā, bet pēc tam ceturtā programma. Mēģināja izlīdzēties ar dublējošo iekārtu, bet arī tā nedarbojās. Vordorstrītā uzliesmoja gāzes maģistrāle, kuras spiediena regulatori bija hermatizēti ar polipro- pilēnu.

Gravēšanas fabrikas augšējā stāvā Grīkstrītā novietotais plastmasas rezervuārs ar koncentrētu slāpekļskābi kļuva mīksts, deformējās un pārplīsa, un skābes straume caur griestiem ieplūda apakšējā stāva kantori. Jaunās sekretāres kliegdamas skrēja laukā no istabas, kad viņām virsū sāka krist dedzinošas lāses, atstājot uz ādas lielas, dzeltenas čulgas.

Arī plastmasas ūdensvadi kļuva mīksti un uzpūtās, un ūdens applūdināja veikalus, dzīvojamos namus un restorānus.

Lēni un nepielūdzami pieauga sairuma temps, avāriju skaits palielinājās, līdz beidzot pēc četrdesmit astoņām stundām Londonas centrs bija pārvērsts par sasalstošu haosu bez gaismas, siltuma un transporta.

Kreimera aģentūra Bikens sašutis nometa telefona klausuli.

— Ne no viena neko jēdzīgu nevar izdibināt. Iespaids tāds, it kā neviens nezinātu, kas ir noticis.

— Cik daudz laika jau pagājis kopš viņu nokāpšanas? — jautāja Raits.

Bikens palūkojās pulkstenī.

— Vismaz astoņas stundas būs.

— Pārvaldē kāds droši vien zina, kas viņus ieveda tunelī. Runa bija par Viktorijas līniju, vai ne?

— Jā, — atbildēja Bikens, — bet ar pārvaldi nav iespējams sazvanīties. Kad mēģināju pēdējo reizi, es dzirdēju magnetofona lentē ierakstītu padomu piezvanīt pa citu numuru.

— Vai jūs mēģinājāt arī?

— Protams. Bet numurs neatbildēja.

— Labāk aizbraukt pie viņiem ar mašīnu. Tad jau…

— Acumirkli, — iejaucās Skenlons. Viņš pagrieza televizora skaļuma regulatoru.

Diktors runāja mākslotā mierā:

— Jums jau droši vien kļuvis zināms par ļoti nopietniem notikumiem Londonas centrā. Nākamie raidījumi notiks vienlaikus Bī-Bī-Sī otrajā programmā un rūpniecības televīzijas programmā. Mēs iesakām atstāt televizorus ieslēgtus, it īpaši, ja jūs dzīvojat Londonas centrā.

Diktora attēla vietā uz ekrāna parādījās rūpīgi atlasītas puķes vāzē uz spoži nopulēta galda. Kad kamera atvirzījās atpakaļ, lai parādītu iekšlietu ministra samākušos, grūtsirdīgo vaigu, diktora balss turpināja:

— Vārds godājamam misteram Džastinam Bredbe- rijam.

Iekšlietu ministra seja palika stinga mazliet ilgāk, nekā vajadzēja, līdz viņš saņēma operatora norādījumus un sāka runāt:

— Labvakar! Es runāju, lai informētu jūs par dažiem šodien ministru kabineta ārkārtējā sēdē pieņemtiem lēmumiem. Jūs visi būsiet lasījuši par katastrofām Londonas centrā. Daudzi cilvēki traģiski gājuši bojā vai cietuši, un vairums no jums droši vien ir dzirdējuši, ka šiem notikumiem par iemeslu bijis līdz šim nepazīstams process, kas ārdoši iedarbojas uz daudzu veidu plastmasām. Pašreiz ir jāatzīst, ka mēģinājumi apturēt šā briesmīgā procesa izplatīšanos nav devuši vēlamos panākumus …

— Kāpēc viņš nesaka skaidri un gaiši, ka tie ir izgāzušies? — jautāja Bikens.

— … un, lai gan mēs veicam efektīvus pasākumus, mūsu zinātniskie konsultanti ir secinājuši, ka daudzi mūsu pilsētas dienesti var pilnīgi iziet no ierindas, tāpēc ka process izplatās aizvien ātrāk. Es apzinos, ka ar to nav viegli samierināties, taču mūsu rīcībā ir neapgāžami fakti. Tāpēc man jums jāsaka…

Kamera mazliet pārvietojās, lai skatītāji redzētu ministra drebošos pirkstus.

— … ka šodien dienas vidū Viņas Majeslā'e karaliene parakstīja likumu par ārkārtējo stāvokli, kas dod valdībai neierobežotas pilnvaras veikt jebkurus pasākumus, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk tiktu galā ar radušos situāciju.

Ar bruņoto spēku palīdzību postījumu zonā patlaban tiek izvietoti speciāli posteņi. Tā kā telefona stacijas tur praktiski nedarbojas, visus sakarus uzturēs pa pagaidu līnijām, kuras pašlaik tiek iekārtotas. Ja kāds konstatē kaut niecīgāko plastmasas bojājumu, par to nekavējoties jāziņo tuvākajam postenim. Uz bojājuma vietu tiks nosūtītas speciālas dezinfekcijas komandas, kas veiks attiecīgos pasākumus.

Mūsu zinātniekiem vēl nav izdevies noskaidrot plastmasas sairšanas iemeslu, taču šķiet, ka tā izplatās līdzīgi infekcijai. Tāpēc ar bojātu plastmasu jārīkojas tā, it kā tā būtu inficēta.

Tagad man jāveic sava uzdevuma vissarežģītākā daļa. Man jādara jums zināms, ka valdība, pamatojoties uz ārkārtējām pilnvarām, nolēmusi slēgt cietušo rajonu.

Šis lēmums jau tiek īstenots, un ap minēto rajonu tiek koncentrētas karaspēka vienības, lai noslēgtu visas iespējamās ieejas un izejas. No šā brīža neviens nedrīkst atstāt nelaimes piemeklēto rajonu, izņemot dažus īpašus gadījumus…

Skenlons piecēlās un izslēdza televizoru, vērdamies vienā punktā kaut kur tālumā.

— Žēlīgais dievs, padomājiet tikai! Aizvāciet no modernas pilsētas visas plastmasas, un kas paliks? Galīgs sabrukums. Mēs esam pilnīgi atkarīgi no tām. — Viņš pagriezās pret Raitu. — Šausmīgi, kad tā padomā, bet ja nu tā ir mūsu produkcija?…

— Diezin vai mūs var vainot…

Ja Raits arī bija nobijies, tad viņš bija stingri apņēmies to neizrādīt. Bikens aukstasinīgi uzlūkoja te vienu, te otru.

— Un kā vēl var! Un ne vien jūs — mūs visus…

— Atraduši laiku, kad vālēt ar dūri pa krūtīm, — teica Raits.

Bikens uzsita ar plaukstu pa avīžu kaudzi, kas gulēja uz galda, un pielēca kājās.

— Ak dievs, man metas nelabi no jums, akadēmiķi. Varētu domāt, ka jūs iztirzājat kādu abstraktu teorētiskās ķīmijas jautājumu. Vai tiešām jūs neredzat, ka tas viss saistīts ar jums? Irst pats pamats, uz kura balstās pilsēta, un mēs, iespējams, esam pilnīgi atbildīgi par to.

Pēkšņi Raits aizsvilās.

— Bet ko mēs varam darīt? Protams, es esmu noraizējies …

— Bet jūs negribat atzīt savu vainu!

— Es atzīšu to, ja un kad radīsies tāda nepieciešamība, bet šobrīd mums jādomā reāli. Pagaidām nepietiek faktu. Mēs izstrādājām aminostirēnu, mēs pārdevām to ar visiem eksperimentu datiem, mēs neko neslēpām. Jūs to zināt tikpat labi kā es!

Bikens riebumā novērsās. Skenlons vārgi pakustināja roku, it kā gribētu samierināt abas puses.

— Visvairāk mani pārsteidz tas, — viņš sacīja, — ka, pēc visa spriežot, process skāris visus plastmasu veidus. Ja tas būtu tikai aminostirēns, tad droši vien varētu konstatēt ķīmiskas izmaiņas. Tā varētu būt, piemēram, sairšana gaismas ietekmē: mūsu degrons taču sairst gaismas un skābekļa ietekmē. .

— Neder, — teica Raits. — Gali neiet kopā. Jā, mēs izgudrojām sairtspējīgu pudeli: jūs paraujat noplēšamo strēmelīti, materiālam, kas atrodas zem tās, piekļūst klāt gaisma un skābeklis, un tas sāk irt. Jūs varat mēslot savu dārzu vai ielaist atliekas atejā. Bet ar to nekas nav pierādīts. Nav iemesla uzskatīt, ka tas pats var notikt ar citām plastmasām. Daudzām no tām ir pavisam cita molekulārā struktūra — kāpēc tām būtu jāreaģē tieši tā?

— Pieņemsim, ka degronam piemīt īpašība nodot savas īpatnības citām plastmasām, — spriedelēja Skenlons. — Pieņemsim, ka pastāv faktors X, kas pārnes šīs īpatnības no viena veida plastmasas uz citām. Kas tad?

— Lai tas varētu notikt, — sacīja Raits, — jūsu noslēpumainajam X jānes sevī uzkrāta informācija.

Tādā gadījumā tas ir vai nu kāds universāls reaktīvs, vai kāda atsevišķa dzīva šūna.

— Šūna? — iesaucās Skenlons. — Asprātīgi! Es piekrītu, nav tāda ķīmiska savienojuma, kas reaģētu ar visām plastmasām, bet šūna, dzīva šūna … jā, tā gan varētu. Tāds pavisam mazs nieciņš. Tādu dzīvnieku, protams, nav, bet dažām baktērijām ir īpatnēja gaume. Vai tad nav tādas, kas ēd rūsu?

— Godīgi sakot, — teica Bikens, — šobrīd man vairāk rūp Annas Kreimeres liktenis. Velna milti, es gribētu zināt, kur palicis Kreimers!

Skenlons paskatījās uz viņu.

— Viņš vēl ir Kembridžā.

— Viņš jādabū rokā.

— Galīgi nav saprotams, kāpēc Kreimers vēl nav atpakaļ, — sacīja Bikens. — Ja mana sieva atrastos pazemē…