4

— Katrā laikā. Paliec sveiks!

«Ir nu gan tas Raits pedants,» nodomāja Džerards.

Raits atgādināja viņam uzcirtušos, stīvos angļu virsniekus, kādus tos rādīja Holivudas kara filmās. Lielisks izpildītājs, nekas vairāk. Sis doktors Raits sāka krist viņam uz nerviem.

— Ļoti iespējams, ka ir iedarbojies kāds šķīdinātājs. Temperatūras paaugstināšanās nebūtu varējusi izraisīt tādu deformāciju. Karstuma dēļ drīzāk būtu notikusi apogļošanās gar malām. Vai mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka neviens nav izlējis nekādus ātri iztvaikojošus šķidrumus, acetonu vai kaut ko tamlīdzīgu, robota tuvumā?

— Varu atsaukties tikai uz Espainela galvojumu, — teica Džerards. — Viņš ir prātīgs cilvēks. Nevienam, izņemot viņu, nav bijis atļauts tuvoties robotam.

Raits neticīgi pavīpsnāja.

— Var jau būt, taču mums vajadzīgi pierādījumi.

Viņš savāca zobratus, sabēra tos atpakaļ kastītē,

bet kastīti ielika metāla konteinerā un, izņēmis papīra lapu, sāka rakstīt.

— Ko jūs ar tiem darīsiet? — jautāja Džerards.

— Izpētīšu, — atbildēja Raits. — Bet ne jau tagad — vispirms mums jātiek galā ar uzdevumu. Vēlāk varēsim pārbaudīt izturību, caurlaidību un tā tālāk.

Rīta saules stari plūda iekšā pa augsti izvelvētajiem klases laboratorijas logiem, un tas, pēc Džerarda domām, bija vienīgais labums, ko deva darbs šajā muļ

ķīgajā Viktorijas laikmeta ēkā. Krāsainās vitrāžas logu augšmalā meta uz Raita galda nemierīgus koši sarkanus, zilus un dzeltenus plankumus.

— Jādomā, ka tā nebūs nekāda nejaušība, — ierunājās Džerards.

— Kā tā? — vaicāja Raits.

— Neesmu ķīmiķis, bet vai nav iespējams, ka kaut kāda neparedzēta plastmasas īpašība ir tā, kuras dēļ uz plastmasu var iedarboties no ārienes? Kaut kādas izmaiņas molekulārajā struktūrā, un tā kļūst jutīga pret … nu, es nezinu … teiksim, pret gaisa slāpekli vai skābekli?

Raits pāri aceņu ietvariem paraudzījās uz viņu.

— Kompānija «Polytad» izturas pret savu darbu ārkārtīgi rūpīgi. Ziniet, viņi strādā ar mūsu licenci, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka katra partija tiek pārbaudīta kompleksi. Turklāt mēs lūdzām, lai to izdara vēl viena firma neatkarīgi no «Polytad». Viņu dati ir neapstrīdami, un šai firmai arī nav iemesla melot — par to viņiem nemaksā.

— Es nevienu neapvainoju, — paskaidroja Džerards.

— Ceru, ka mana atbilde izkliedēja jūsu bažas, doktor Džerard, — sacīja Raits. Paņēmis kastīti ar paraugiem, viņš ielika to liela ledusskapja saldējamā kamerā. Vēlreiz paskatījies uz Džerardu, viņš ar būkšķi aizcirta durtiņas. — Pabeigsim vēlāk, — viņš piebilda.

— Es domāju, ka birokrātisms un stiepšana garumā šajā zemē raksturīga tikai valdības iestādēm, — atbildēja Džerards.

— Nekādā ziņā, dārgais kolēģi, — teica Raits. — Ar tiem jūs sastapsieties visur, bet ir arī cits jēdziens, kas jums droši vien nav svešs, — pirmtiesības.

Un Raits pasmaidījis izgāja no laboratorijas.

Džerards lēnām atgriezās savā vietā un apsēdās. Vai bija kāda jēga iet pie Kreimera? Viņš bija pārliecināts, ka plastmasas izkušanā vainīgs kāds cits, vēl nezināms faktors. Kas notiktu, ja sāktu kust plastmasas izolācija? … Pag, pag, izolācija! Šis vārds aizskāra atmiņā kādu stīgu. Vai tad viņš nesen nebija lasījis kaut ko par izolācijas kušanu? Bet kādā sakarā? Viņš apsvēra un uzsita knipi.

— A, rokā ir! — viņš skaļi teica. — Lidmašīnas katastrofa Ailvortā. Ziņojumā bija sacīts, ka vaina meklējama izolācijā. Vai starp šiem notikumiem nav kāds sakars? Izolācija … plastmasa … jā! Kurā avīzē tas bija?

Viņš piecēlās un satvēra telefona klausuli.

— Betija, vai jūs man neatnestu pēdējos desmit «Post» numurus?

— Visus?

Viņas balsī jautās šaubas. Viņš nodomāja, ka iemantot sekretāres paļāvību ir daudz grūtāk nekā iekarot jebkura kompanjona uzticību.

— Jā, visus līdz pēdējam un žigli!

Raits nolika klausuli un atkal apsēdās, bet domas trauktin traucās.

Viņš palūkojās uz vitrīnu, kas aizņēma gandrīz visu sienu. Tajā bija izlikti dažādi aminostirēna izstrādājumu paraugi: telefona kabeļi, gāzes caurules, elektrības vadi. Pieņemsim, ka plastmasā tiešām ir kāds defekts un zināmos apstākļos tā sāk irt. Sakaru sistēma viens divi pārvērstos par īstu haosu. Viņš uzcēlās kājās, nespēdams atraisīties no šīs domas, taču saņēma sevi rokās. Pārāk maz vēl viņš te strādā. Tiesa, nekas svarīgs pagaidām viņam nav uzticēts, un daļēji ar to arī bija izskaidrojama viņa nepatika pret Raitu. Viņam šķita, ka viņš te netiek izmantots, atzīts, novērtēts. Vai to visu viņš tagad nedara, sāncensības gara skubināts, lai pierādītu

Raitam, ka viņš, Džerards, kā zinātnieks ir daudz noderīgāks par savu vecāko kolēģi?

Un ko teiktu Kreimers, ja viņam patiešām izdotos pierādīt, ka aminostirēnam, šim firmas peļņas stūrakmenim, piemīt trūkumi un ka tā ražošana ir jāpārtrauc? Diezin vai tas celtu Džerarda prestižu.

Grupas finansu stāvoklis gandrīz pilnīgi bija atkarīgs no viena iespaidīga sasnieguma — no sairtspējī- gas degrona pudeles.

Drīz pēc pievienošanās grupai Raits noturēja līdzstrādniekiem nelielu semināru par savu iemīļoto tēmu: plastmasa ar līdz šim neapvienojamām īpašībām. Augsta stiepes izturība, ievērojama elastība un neparasts lētums. Pamatojoties uz veiksmīgo sākotnējo izgudrojumu aminostirēnu, Raits radīja vairākus citus polimērus — savienojumus ar ciešām molekulu ķēžu šķērssaitēm, kuri aizvien precīzāk un precīzāk atbilda uzdotajai programmai.

Viens no savienojumiem būtu uzskatāms gandrīz par pilnību, ja neņemtu vērā kādu ļoti būtisku trūkumu. Skābekļa un redzamās gaismas iespaidā tas strauji saira un dažās stundās pārvērtās par pelēku, šķiedrainu pulveri. Raits paziņoja grupai, ka pagaidām neredz iespēju, kā izvairīties no šīs kļūmes.

Bet, līdzko Raits bija beidzis, Bikens, acīmredzot pagalam satraukts, gavilējoši ieaurojies, metas pie tāfeles un Raita savienojumam piemītošos trūkumus vienā mirklī padarīja par, kā viņš toreiz teica, «sairt- spējīgu tvertni». Viņš sprieda, ka tik ilgi, kamēr plastmasu sargā no saskares ar gaismu un skābekli, tā nezaudē savas īpašības, bet, līdzko plastmasa pakļauta abu iedarbībai, tā sāk sairt.

Kreimers bija ārkārtīgi satraukts, un uz brīdi viņā no jauna pamodās agrākais ārkārtīgi radošais zinātnieks. Viņš precizēja trūkstošās detaļas: ražot plastmasas trauku ar šļircināšanas paņēmienu mašīnas, kur plastmasa pasargāta 110 gaismas iedarbības, tādos pašos apstākļos pārkmļ tos ar pilnīgi necaurspīdīgu un gāzu necaurlaidīgu citas plastmasas slāni. Visbeidzot šajā ārējā necaurspīdīgajā slānītī iekausēt noraujamu sloksnīti, kuru pavelkot var atvērt trauku. Kad sloksnīte būs norauta, gaisma un gaiss piekļūs jutīgajam slānim un sāksies dezintegrācija.

Oriģināla un apbrīnojama ideja vienmēr izraisa naidīgu reakciju tajos cilvēkos, kas nav iznēsājuši to paši savās smadzenēs, un sairtspējīgais trauks nebija izņēmums. Katrs izvirzīja kādu negatīvu hipotēzi, lai pierādītu, kālab ideja nekur neder, taču nelabvēļi cits pēc cita apklusa, kad ideju neizdevās atspēkot. Beidzot visi iebildumi bija atraidīti un grupa drudžaini ķērās pie darba.

Laboratorijā uzstādīja gadījuma pēc nopirktu liešanas mašīnu, spiede štancēja veidnes, bet Raits ņēmās sintezēt maisījumu nelielai eksperimentālo trauku sērijai. Gaiss laboratorijā sakarsa un smirdēja. Vainīgas bija galvenokārt plastmasu izgatavošanai nepieciešamās izejvielas.

Kreimers pa to laiku bija noformējis pagaidu patenti un nodrošinājies ar Nacionālās zinātniskās pētniecības korporācijas atbalstu.

Tomēr vajadzēja pārvarēt vēl daudzus negaidītus šķēršļus, iekams ideja sāka nest augļus. Galvenais bija plastmasas molekulāro struktūru izdomāt tādu, lai gaismas un skābekļa ierosinātais pašsairšanas process risinātos ne tikai ierobežotā zonā zem noraujamās sloksnītes, bet pārņemtu visu trauku, no necaurspīdīgā virsslāņa atstājot neskartu tikai vienu tūkstošdaļu centimetra.

Šis virsslānis pats par sevi arī bija problēma. Tas pats nesaira kā trauka pamatmasa, tāpēc šai masai pievienoja vielu, kura, reaģējot ar sairšanas produktu, izdalīja nedaudz šķīdinātāja, kas iedarbojās uz necaurspīdīgo apvalku. Tas pārvērtās ātri iztvaikojošā šķidrumā un izgaisa, atstājot vienīgi ogļu daļiņas, kuras bija padarījušas virsslāni tumšu un necaurspīdīgu.

Atlika atrisināt pēdējo jautājumu — pašsairšanas ilgumu. Galu galā nosprieda, ka optimālais būs divu stundu cikls, bet uz pudeles līmēs instrukciju, ka saturs tūlīt pēc atvēršanas jāpārlej citā traukā.

Šajās neprātīgajās dienās līdzstrādnieku aizrautība gandrīz vai līdzinājās fanātismam. Strādāja bez izņēmuma visi, bieži vien augām naktīm. Visus bija pārņēmis priecīgs satraukums. Neviens netaupīja sevi. Betija kļuva viņiem par māti un virēju, kas pastāvīgi apgādāja visus ar kafiju, ēdamo un viskiju. Kādu vakaru pēc gandrīz divdesmit četras stundas ilgiem nepārtrauktiem eksperimentiem ilgi gaidīto pudeli laida apkārt, bet Kreimers sāka niekoties pie tāfeles, lai izvēlētos jaunajam materiālam nosaukumu. Jo vairāk skurbums sārtoja sejas, jo vieglprātīgāki un piedauzīgāki kļuva priekšlikumi. Kāds ierosināja «Saules mēslus», bet kāds cits lika pretī «Saireni» jeb «Kreimera irstošo daiļavu». Beidzot visi vienojās par «Degronu».

Tad kantorī, ko Kreimers Londonas centrā bija noīrējis kā tirdzniecības pārstāvniecību, notika preses konference, un, lai gan stiprie dzērieni plūda straumēm un žurnālisti drīkstēja uzdot jebkuru jautājumu, viss tomēr bija organizēts tā, lai neviens neaizvestu līdzi ne mazāko izanalizējamo paraugu.

Pēc tam pienāca kārta televīzijas intervijām un populāri zinātniskajām programmām, un, visbeidzot, uz kantori sāka nākt uzņēmēji, kas gribēja sākt degrona trauku ražošanu pēc aģentūras licences.

Kreimers sarīkoja konkurējošajām firmām ūtrupi, kas atstātu kaunā visrūdītāko Bagdades zirgu mijēju, un noslēdza darījumu ar visā zemē pazīstamu bezalkoholisko dzērienu ražotāju, kurš kāroja izgudrot kādu jaunu triku, lai iesmērētu pircējam vīn- skābes un citronskābes, saharīna un krāsas maisījumu ar nekaunīgu etiķeti «Tropu ekstāze».

Firma izvērsa plašu reklāmas kampaņu. Ļaudis pirka to pašu ķīmisko viltojumu jaunā iesaiņojumā tāpēc vien, ka tas izskatījās interesants un jau pati iesaiņojuma atvēršana bija neredzēta nodarbošanās. Simtiem afišu stabu, metro sienas, televīzijas raidījumi un avīzes aicināja visus pirkt «Tropu ekstāzi».

«Dodiet savu ieguldījumu dabas aizsardzībā — dzeriet «Tropu ekstāzi»! Iztukšojiet pudeli, un jūsu acu priekšā tā sairs. Uzlieciet pudeli uz palodzes, un tā aprasinās jūsu dārzu. Jūsu puķes plauks aizvien krāšņākas. Ja jums nav dārza, ielaidiet tukšo pudeli kanalizācijā!»

«Par katrām desmit noraujamām sloksnītēm jūs saņemsiet prēmijas kuponu. Desmit kuponi dod jums iespēju vietējā «Tropu ekstāzes» veikalā izvēlēties jebkuru no simts skaistām dāvanām. Prēmiju kuponu sistēma darbojas tikai līdz mēneša beigām! Pasteidzieties, pasteidzieties!»

Reklāma iestāstīja, un cilvēki pirka. Patīkami bija sajust pirkstos noraujamo sloksnīti…

Simtiem tūkstošu roku visā zemē lēma plastmasu sairšanai, atdeva to atpakaļ zemei, bez jebkādas prātošanas nolaižot ūdeni miljonos tualetes istabu.

«Degrons» kļuva par ikdienišķu vārdu, un ieinteresētie rūpnieki stājās rindā, lai nopirktu licenci tā ražošanai.

Apstākļos, kad pasaule cieta no piesārņošanas, tas bija vilinošs bizness — piedāvāt tādu iesaiņojumu, kas neatstāj nekādus atkritumus. Jau pirmajos deviņos mēnešos Kreimera aģentūra parakstīja četrdesmit septiņus neatkarīgus kontraktus ar iesaiņojuma fabrikantiem. Citus bezalkoholiskus dzērienus, kas bija nosaukti ne mazāk melīgi kā «Tropu ekstāze», arī sāka izlaist sairtspējīgos traukos. Beidzās ar to, ka iejaucās Apkārtējās vides aizsardzības ministrija un lūdza aģentūru pārdot licenci valdībai.

Visi jutās apmierināti: ministri laimīgi smaidīja, bet pa notekcauruļu labirintiem, zem skanīgajām kolektoru velvēm simtiem pilsētās tecēja degrona straumes. Attīrīšanas staciju filtros vairs neiestrēdza parastās plastmasas pudeles. Municipālpadomju priekiem nebija gala. Peļņa plus slavas oreols. Kreimers arī jutās apmierināts.

«Bet ko šī zelta dzīsla ir izdarījusi ar pašu Kreimeru?» domāja Džerards. «Vai tiešām viņa pasaul- vērienīgais zinātnieka skatījums būtu sašaurinājies līdz materiāli ienesīgiem, taču no zinātniskā viedokļa trūcīgiem izgudrojumiem? Bet ja nu atklājas, ka aminostirēnam tomēr piemīt kāds trūkums? Ko tad? Vai dzīsla izsīks? Vai Kreimers atkal pievērsīs savas grupas uzmanību globālām problēmām, domājot par zinātnes nākotni? Bet varbūt aģentūra pajuks?»

Džerardam nāca prātā, kā Kreimers savā laikā bija raizējies par zinātnes nākotni, cik nikni bija uzbrucis tiem, kas sludināja zinātni zinātnes dēļ, un cik kvēli bija vēlējies pievērst zinātnieku uzmanību sociālām problēmām. Viņš salīdzināja agrāko Kreimeru ar tagadējo izdevīguma meklētāju. Kāpēc gan viņš ir tā pārvērties?

Ienāca Betija un nolika uz Džerarda galda avīžu kaudzi.

— Te jums būs galvenās, — viņa sacīja. — Tās ar plikajām dejotājām es neņēmu.

Džerards pasmaidīja.

— Izrādās, ka jūs esat puritāniete.

Betija neatbildēja.

— Aģentūrā neviena cita nav, — viņa pēc brīža ierunājās. — Vai jūs vēl gribēsiet dzert kafiju?

Viņai acīm redzami negribējās vārīt kafiju vienam pašam cilvēkam, turklāt šis cilvēks laboratorijā bija jaunatnācējs.

— Labi jau, labi, — Džerards piekrita, lai gan viņa smaids jau bija kļuvis stīvāks. — Neraizējieties.

Betija izgāja no istabas.

Viņas izturēšanās aizkaitināts, Džerards sāka šķirstīt avīzes. Velns parāvis, viņš taču gribēja kafiju! Pēc kāda brīža viņš piezvanīs Betijai un pateiks, ka ir pārdomājis. Lai pacilā savu resno dibenu! Viņš iedziļinājās avīzēs.

Gaisa katastrofa notikusi pirms nedēļas. Viņš pārskatīja lapaspusi pēc lapaspuses, meklēdams ziņojumus par to. Nekā noteikta par izkusušo izolāciju viņš neatrada. Informāciju autori nodarbojās ar dažādiem minējumiem, lai tikai rindiņu skaits iznāktu lielāks. Notiek izmeklēšana un liecinieku nopratināšana. Vīlies Džerards aizšķīra pēdējo avīzi. Viņš jau gribēja pastumt nostāk visu kaudzi, kad uzmanību saistīja kāds pavisam citāds virsraksts. Tas vēstīja par nebijušu transporta sastrēgumu Londonas centrā.

Viņš rūpīgi izlasīja visu rakstu, tad izskatīja pārējo divu dienu avīzes. Vienā no tām viņš atrada ziņojumu par preses konferenci, kurā kāds Sleiters, jaunās ceļu kontroles sistēmas radītājs, izteicās, ka pie visa vainīga izolācijas izkušana vienā no skaitļotājiem.

Atkal izolācija! «Interesanti, kādu izolāciju viņi lietojuši?» Džerards domāja. Viņš vēlreiz pārlaida acis stendam. Viens no aminostirēna paveidiem bija plaši izmantots par izolācijas materiālu. Pilnīgi iespējams, ka izolācija abos gadījumos bijusi vienāda. Varbūt tā pati nelaime notikusi arī veikalā? Aminostirēns un degrons … Vajadzētu noskaidrot, ar ko atšķiras abu struktūra …

Ko darīt? Zvanīt Kreimeram? Viņš juta, ka atsvešinās no šā cilvēka. Jaunais Kreimers viņu biedēja. Var gadīties, ka izturēsies pret viņa šaubām tāpat kā Raits. Aģentūrai ir citi, daudz svarīgāki uzdevumi nekā griezties atpakaļ un pārbaudīt to, kas sen pagātnē. Nē, vispirms viņam, Džerardam, pašam jābūt droši pārliecinātam. Viņš atkal ielūkojās avīzē. Šis Sleiters droši vien atstādināts no amata, bet pagaidām vēl strādā Transporta ministrijā. Džerards paņēma telefona grāmatu.

Sleiters kavējās. Viņi bija norunājuši satikties Vestminsteras bārā Sentdžeimsstrītas sētaspusē netālu no ministrijas. Sleiters bija atbildējis izvairīgi, pēc Džerarda svešādā akcenta acīmredzot nospriedis, ka atkal iekritis nagos kādam reportierim. Arī pats Džerards nebija sevišķi noskaņots izklāstīt savas domas telefona klausulei. Var gadīties, ka viņš maldās, bet Kreimera līdzstrādniekam nepiedien apšaubīt savas aģentūras produkcijas labās īpašības. Vislabākais sākumā paklausīties, ko teiks Sleiters, bet pašam neizpļāpāt sevišķi daudz.

Sleiters ieradās tāds kā uzbudināts; parasti tā izskatās apstākļu nomākts cilvēks. Džerards piedāvāja viņam lielu glāzi viskija. Sleiters pielēja glāzi līdz malām ar sodas ūdeni un sāka dzert lieliem malkiem gluži kā alu.

— Šķiet, ka tas jums nekaitēs, — piezīmēja Džerards, rādīdams uz viskija glāzi. Arī viņš pats sūca viskiju, taču viņa glāze bija mazāka. Džerards gribēja piedzirdīt Sleiteru, bet izdarīt to neuzkrītoši. Ja viņš sev būtu paņēmis alu, tūlīt rastos aizdomas, ka viņš grib tam otram atraisīt mēli.

— Nekad nestrādājiet lielā iestādē, — brīdi klusējis, Sleiters iesāka. — Tur ir pārāk daudz pārbiedētu ļautiņu.

Izdzēris viskiju, Sleiters pasūtīja vēl pa glāzei un acīmredzot sāka nomierināties. Džerarda priekšā sēdēja neliela auguma, drukns, pēc izskata spēcīgs cilvēks ar gludi noskūtu, atklātu seju. Viņam patika šis cilvēks, un viņš nespēja saprast, kā tāds cilvēks var iedzīvoties valdības dienestā ar visu tā birokrātismu un personības nonivelēšanu. Sleiters izskatījās pārāk neiecietīgs, nervozs un tiešs, lai ilgi prastu noturēties oficiālā postenī. Viņš runāja aprautām frāzēm un acīmredzot arī domāja saspringti un ātri. Pagaidu atcelšana un draudošās nepatikšanas it kā saistīja viņu, lika viņam baidīties no neesošiem ienaidniekiem. Tāpēc ari Sleitera atbildes bija izvairīgas un aizdomu pilnas.

— Bet ko tad jūs īsti gribat panākt? — viņš jautāja. — Es tomēr gribētu zināt, ar ko un kādēļ runāju.

— Man likās, ka es jums pa telefonu paskaidroju.

— Jūs pastāstījāt, pie kā un par ko jūs strādājat, bet nepaskaidrojāt galīgi neko. — Redzēdams pārvērtību Džerarda sejā, Sleiters turpināja: — Piedodiet, bet pašreiz es jūtos kā lapsa, kam pakaļ dzenas izbadējušos suņu varza. Ir ļoti patīkami, ja kāds interesējas par mani, bet tieši šobrīd man kā ēst vajadzīgs saprotošs draugs.

Džerards nolēma atklāt kārtis. Viņš īsi pastāstīja par sevi un par robotu Bareta rotaļlietu sekcijā.

Sleiters uzmanīgi noklausījās, pēc tam savukārt shematiski izstāstīja to, ko atklājusi komisija. Atkal nebija tiešu pierādījumu, ka plastmasai piemistu kāds iekšējs defekts. Avārija varēja būt notikusi vairāku iemeslu dēļ. Tomēr šī jaunā informācija kaut ko nozīmēja.

— Sākumā mēģināšu piezvanīt Hollandam, — teica Sleiters. — Viņš ir tā dēvētās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs. — Viņš piecēlās un palūkojās pulkstenī. — Viņš vienmēr brokasto savā kabinetā. Vai jūs nepagaidītu?

— Es pagaidīšu.

Kad Sleiters bija izgājis piezvanīt pa telefonu, Džerards nožēloja, ka sasaistījies ar šo cilvēku. Gluži tā, it kā būtu akmeni iemetis ezerā: kas zina, cik tālu izplātīsies apļi un ko tie izskalos krastā.

Kad Sleiters atgriezās, viņš jau bija mierīgs.

— Viņš apsolīja pārbaudīt.

— Un vairāk neko? — apjautājās Džerards.

Sleiters paraustīja piecus.

— Vairāk neko. Viņš turpināšot izmeklēšanu. No viņa puses tā laikam ir liela piekāpšanās.

— Bet vai viņš patiešām kaut ko darīs?

— Vispār es domāju, ka darīs. Droši vien iesaistīs Tomu Maijersu. Man šķiet, ka rati ir iekustināti un tagad atliek vienīgi gaidīt, kas tur iznāks.

«Lūk, kā viss tiek darīts šajā zemē,» nodomāja Džerards, izdzerdams viskiju. «Nekādu publisku paziņojumu. Nekādu publikāciju avīzēs, tikai atrodiet īsto cilvēku, īstajā brīdī iečukstiet viņam ausī īsto vārdu, un, ja jums smaida laime, viss būs kārtībā …»

Загрузка...