Šajā mirklī spārnā iemontētā kastīte pilnīgi izgāja no ierindas. Otrajā dzinējā sāka plūst degviela no centrālās tvertnes, kas atradās fizelāžas apakšējā daļā, plūda tā, it kā no kreisā spārna nākošais degvielas vads būtu iepriekš noslēgts.
Taču tas nebija noslēgts …
Sadegšanas kameras bija pārpildītas. Pēkšņi atskanēja dobjš sprādziens, viena no turbīnas vārpstas lāpstiņām nolūza un kā lode uzšāvās augšā. Dzinējs eksplodēja un atrāvās no piestiprinājuma vietas. Saplosītā lāpstiņa iecirtās spārnā kā naža asmens miesā, uzšķērzdama hermetizētās caurules un šūnām līdzīgās metāla plāksnes. Beidzot lāpstiņa iestrēdza blīvā cauruļvadu savijumā. No sabojātajām caurulēm kā asinis izšļācās sarkanais hidrauliskais šķidrums. Acumirklī atvērās iekšējie un ārējie eleroni un tūlīt pat arī iesprūda. Spārns slīga uz leju, neatlaidīgi vilkdams ievainoto mašīnu tālāk prom no radiosignālu konusa, kas garantēja drošību …
Misis Harisa skumīga pabeidza dzert tēju un izgāja dārzā, lai noņemtu izžauto veļu. Līdzko viņa bija salocījusi pirmos lietū un miglā pievilgušos palagus, viņa izdzirdēja tuvojamies lidmašīnu.
Divdesmit gadu viņa bija nodzīvojusi tikai dažas jūdzes no Ailvortas aerodroma skrejceļiem, tāpēc sākumā nepievērsa troksnim nekādu uzmanību. Bet tad, kad tas aizvien pieņēmās spēkā, misis Harisa ielūkojās miglā ciešāk. Tagad kaukoņa gandrīz vai plēsa pušu ausis, un tad piepeši dārza viņā malā virs ābelēm no tumsas iznira briesmonis ar dīvaini nolaistiem spārniem.
Ena Harisa pavisam īsu mirkli skatījās, neticīgi pavērusi muti, tad apcirtās un metās skriet uz māju. Kad Viņa bija tikusi līdz durvīm, lidmašīna kā milzu lāpa piepildīja ar gaismu visu izplatījumu. Pēdējais, ko sieviete ievēroja, zaudēdama samaņu, bija lielam, melnam pīrāgam līdzīgs ritenis, kas aizdrāzās pāri pēdu augstāk.
No šā brīža 510. reisa mašīna pārstāja būt lidaparāts un pārvērtās par krītošu, irstošu detaļu masu. Ritenis ietriecās bēniņos, izsvaidīdams kārtīgi sarindotās grāmatas, dakstiņi un sijas lidoja pa gaisu kā salauzti sērkociņi. Viens spārns ķēra māju otrpus ielas, bet fizelāža kā gigantiska torpēda aizdrāzās pa pašu ielas vidu, izmētādama uz visām pusēm automašīnas un cilvēkus un atstādama aiz sevis drausmīgu nāves vālu. Labā spārna motors, turbīnu lāpstiņām joprojām kaucot, iegāzās pārpildītajā universālveikalā un tur eksplodēja. Lidmašīnas aste aizvirpuļoja kā bumerangs un izurbās cauri Bingo koledžas sienai, nozuzdama biezos putekļu mākoņos. Sadragātais priekšgals kā milzu lode atsitās pret ielu un, griezdamies kā vilciņš, ar varenu rikošetu iedzi- nās māju blīvā, saberzdams putekļos sienas un griestus. Pārējā fizelāžas daļa aizkūleņoja pa gaisu, kaisīdama saplosīta metāla šķembas.
Četrdesmit astoņi pasažieri un apkalpes locekļi zaudēja dzīvību gandrīz momentāni, kad sadragātās starpsienas un izrobotie apšuvuma gabali samala viņu miesas un izkaisīja tās pa ielu. Visbeidzot līdz nepazīšanai pārvērstās lielās lidmašīnas daļas, atsitušās pret zemi, mūriem gāžoties un grūstot, nokrita uz apkārtējo māju jumtiem.
Kāda vieglā mašīna, kas gluži kā rotaļlietiņa bija uzmesta uz garāžas jumta, lēni noslīdēja lejā un ar riteņiem gaisā palika guļam uz nomelnējušā asfalta.
Kāds vīrietis, viebdamies aiz sāpēm, izrausās no savas mašīnas vraka un kā apdullis aizklumburoja pa ielu. Viņa seja bija kā akmenī cirsta. Līkumodams pa ielu, vīrietis instinktīvi apgāja šķēršļus — izmētātos aviacijas maisus un elegantos adas čemodānus. Viņa acis vairījās uzlūkot visapkārt gulošos līķus.
Anna Kreimere drebinādamās stāvēja stiprajā lietū. Uzcēlusi kapuci, viņa pūlējās saklausīt, ko megafonā saka krastā stāvošais virsnieks.
Viņa atradās uz neliela mīnu kuģa tiltiņa un raudzījās lejup uz atomzemūdeni, kas bija bruņota ar sešpadsmit raķetēm «Polaris».
Sešpadsmit neapsegtas lūkas veda uz raķešu caurulēm, kas vairāk nekā četrdesmit pēdu dziļi stiepās visa valim līdzīgā zemūdenes korpusa garumā. Ceļamkrāns lēnām laida iekšā zemūdenē raķeti. Anna kopā ar nedaudziem žurnālistiem spiedās tuvāk stūres mājai, lai paglābtos no negantajām gāzmām. Viens no žurnālistiem pienāca Annai klāt un piebikstīja viņai pie pleca. Saņurcītā platmale centās paslēpt degunu ar lielu lāsi galā.
— Es zinu, ko tu domā. — Viņš greizi nosmīnēja.
— Tev ir samaitāta domāšana, — viņa atjokoja.
Viņi noskatījās, kā divi matroži noklāj ar plastikāta plēvi lūku, kurā tikko bija ielaista raķete.
Virsnieks spalgā balsī stāstīja:
— Augstais spiediens, kas rodas, eksplodējot parastajam bezdūmu pulverim, triec raķeti pret membrānu. Membrāna pārplīst, un raķete, skaitļotāju vadīta, atstāj zemūdeni..
Virsniekam turpinot stāstījumu, Anna prātoja, vai spēs iegaumēt rakstam nepieciešamo izklāsta secību, un mierināja sevi ar cerību, ka oficiālajā informācijā detaļu būs pietiekami. Varbūt virsnieku kajītē viņa jau uzmetis kādas rindas.
Vētra brāza pret iluminatoriem lietus sīpas, zemūdeņu bāzes nojumes tinās pustumsā, bet iekšā bija gaiši un silti, murdēja balsis.
Kāds vecākais virsnieks uzrunāja klātesošos:
— Lūdzu mazliet uzmanības, lēdijas un džentlmeņi, lūdzu …
Visi apklusa.
— Pateicos. Vispirms atļaujiet man apsveikt jūs Gerlohas bāzē. Ceru, ka jūs redzējāt visu, ko vien vēlējāties.
Daži draudzīgi iespurcās. Virsnieks smaidot sacīja:
— Bārā nav iemontēta neviena noklausīšanās ierīce, ticiet man, džentlmeņi, tā ka varat līksmoties pēc sirds patikas.
Kāds pacēla glāzi un izsmējīgā tonī sacīja:
— Lai dievs jūs svētī, valdniek.
Virsnieks turpināja:
— Tagad par rītdienas programmu. Rīt no rīta mēs iepazīsimies ar apmācībām raķešu «Polaris» vadīšanā — baidos, ka tur nedrīkstēs fotografēt —, bet pēcpusdienā bija ieplānots apskatīt «Tritonu», Karaliskās flotes zemūdeni, kas bruņota ar «Polaris» tipa raķetēm. Kā jums jau tika paziņots, šo zemūdeni bija nolemts rīt no rīta novietot dokā, taču neparedzētu apstākļu dēļ mēs jūs vedīsim uz sauso doku, kur remontē zemūdeni «Resolution». Jā, un vēl kas: pusdienosim septiņpadsmitos trīsdesmit. Paldies par uzmanību.
Anna pagriezās pret Metu.
— Kas noticis? Parasti viņi ir precīzi kā pulksteņi.
Mels bija nopietnāks par nopietnu. Viņa skatiens
šaudījās pa telpu, meklējot atbildi.
— Piekrītu tev. Jābūt kādam nāvīgi svarīgam iemeslam, citādi viņi nemainītu dienaskārtību. Katrā ziņā kaut kas ir atgadījies.
Ķīles universitāte atri atklajas, ka Sleiters ir neparasti apdāvināts matemātiķis, bet kāds viņa grupas
audzinātāja referāts pārliecināja Sleiteru, ka viņam piemīt peļama tieksme savos domu gājienos aizklīst ārpus saprātīgas indukcijas robežām. Aizstāvējis disertāciju, Sleiters apmeklēja vairākus Ziemeļamerikas institūtus, bet pēc tam atgriezās Anglijā, lai, urbdamies cauri zinātniskajiem žurnāliem, sameklētu kādu darbu. Ceļojums pa Ameriku nebija neko devis, ja neskaita kādu nelielu, pašu par sevi nenozīmīgu notikumu.
Iztērējis vairāk naudas, nekā bija ieplānots, viņš no Kenedija lidostas uz Manhetenu tomēr brauca nevis ar taksometru, bet gan ar helikopteru, gluži vienkārši tāpēc, lai apskatītu pilsētu no putna lidojuma.
Lidodams rietumu virzienā pāri Bruklinai, viņš lūkojās lejup uz ielām un krustojumiem, kas bija pieblīvēti ar automašīnām, un uz brīdi iedomājās tās kā vienotu sistēmu, kā asinsķermenīšus asins plūsmā. It kā ietekmējot cits citu un paklausot gaismas signāliem, šie spīdošie, krāsainie punktiņi kustoties pakļāvās noteiktam ritmam. Sleiters pat uzmeta piezīmju grāmatiņā vienkāršus matemātiskus tuvinājumus, un, kad helikopters nolaidās zemē, viņu jau bija pārņēmis tas īpašais satraukums, kas liecina par jaunas labas idejas rašanos.
Atgriezies Anglijā, Sleiters pēc ilgiem un mokošiem meklējumiem atrada darbu transporta ministrijas pētniecības centrā un ar autoceļu inženieru un elektronikas speciālistu palīdzību ķērās pie savu ieceru īstenošanas.
Viņš izdomāja savam projektam arī nosaukumu: «Ceļu sistēma, kas mācās».
Vienkāršoti sakot, Sleiters gribēja noslēgtu ielu sistēmu padarīt par kaut ko līdzīgu bioloģiskam veselumam. Apgādāt to ar «maņu orgāniem» — fotoelementiem un pneimatiskajiem skaitītājiem, kas būtu novietoti zem asfalta seguma, un televīzijas ka- mērām. Visu informāciju, kas nāktu no šiem «maņu orgāniem», ievadīt skaitļotājā, kas, pamatojoties uz līdzšinējo pieredzi, būtu spējīgs koriģēt savus lēmumus, citiem vārdiem sakot, «mācīties». Un, visbeidzot, saistīt šo skaitļotāju ar gaismas signāliem un policiju, kas regulē satiksmi.
Sleitera sistēma atšķīrās no citām līdzīgām sistēmām ar to, ka skaitļotāji spēja «apgūt» transporta plūsmas tā kontrolei uzticētajās ielās un tādējādi palielināt kustības intensitāti katrā atsevišķā dienā, nedēļā vai mēnesī. Pret šo projektu iebilda vienīgi policija un kaut kāds Ezertons.
Policija, pēc Sleitera domām, bija neapmierināta tīri emocionālu apsvērumu dēļ: viņiem, cilvēkiem, jākļūst par mašīnas vergiem! Tas taču pazemos viņu ^cilvēka cieņu!
V Ezertons, kas ietilpa komisijā, kura galu galā bija "^.sankcionējusi ierosināto projektu, tomēr palika nelokāms pašas idejas pretinieks un apgalvoja, ka nav» ' pietiekami apsvērtas visas sekas un ka nav iespējams — pietiekami precīzi noteikt paša skaitļotāja ekspluatācijas īpatnības.
Eksperimentam izvēlējās rajonu, ko no ziemeļiem ietvēra Naitsbridža, no dienvidiem — Kromvelrouda, no rietumiem — Glosterrouda, bet no austrumiem — Slounstrīta. Bija vajadzīgi četrpadsmit mēneši, lai uzstādītu nepieciešamās ierīces un ieliktu kabeļus, kas saistītu tās ar skaitļotāju un vadības posteni netālajā Impērijas koledžā.
Pirms eksperimenta sākšanas tika savāktas izsmeļošas ziņas par transporta plūsmu rajonā, lai būtu iespējams salīdzināt kustības ātrumu pirms un pēc sistēmas iedarbināšanas. Beidzot sistēma tika savienota ar kontrolposteņiem uz maģistrālēm, kas veda iekšā rajonā un ārā no tā, lai skaitļotāja lēmumus varētu ņemt vērā ari blakus kvartālos.
Mašīnai bija vajadzīgi trīs mēneši, iekams tā «apguva» vajadzīgo kursu, trīs «pašmācības» mēneši, iekams pilnīgi apzinājās savas funkcijas. Un tikai pēc vairākkārtējām pārbaudēm tai uzticēja pārvaldīt savus nervus un muskuļus — gaismas aparātu signālus un ar rācijām apgādātos policistus.
Sleiters atcerējās, ar kādu satraukumu viņi pirmo reizi uzticēja kustības kontroli mašīnai. Informāciju par kādreizējām transporta plūsmām novietoja blakus skaitītājiem, kuri tagad reģistrēja skaitļotāja vadītās plūsmas. Vairākas mokoši garas minūtes skaitītāji nerādīja nekādas izmaiņas, bet tad lēni, ļoti lēni sākās uzlabošanās. Mašīna it kā pukojās, ka tai uzlikta tik liela atbildība. Turpmākajās stundās līdz pat vēlam vakaram ātrums turpināja neatlaidīgi pieaugt.
Iepriecinātie zinātnieki atstāja sistēmu asistentu uzraudzībā, lai pienācīgi apslacītu uzvaru.
No tā brīža sistēmas caurlaides spēja nemitīgi pieauga, līdz sasniedza aprēķināto lielumu. Bet šodien Sleiters atkal nezināja, kur dēties. Viņš nervozi staigāja pa vadības posteņa telpu, te pārlikdams aktu vākus, te paraustīdams kādu vada galu.
Viņam priekšā kā kareivji ierindā stāvēja četrdesmit astoņi televīzijas ekrāni, bet blakus katram no tiem apgaismots skaitītājs rādīja transporta plūsmas intensitāti attiecīgajā krustojumā. Savukārt blakus skaitītājam uz īpašas kartītes bija atzīmēts kontrolskaitlis, kas raksturoja transporta plūsmu pirms sistēmas iedarbināšanas. Sleiters pārlaida acis ekrāniem, uz kuriem bija redzama nepārtraukta, blīva straume, vieglo mašīnu un autobusu virkne, un mierināja sevi ar cerību, ka gan jau viss būs labi. Viņš palūkojās pulkstenī: vēl bija atlikušas desmit minūtes. Velns viņu sazina, kā lai sarunājas ar ministru, cik bieži jāsaka «ser» un cik bieži jāklanās…
Vadības postenī šodien valdīja neparasta kārtība. Sleiters tikko bija atturējis sekretāri, lai viņa nenoliktu uz pults puķpodu. Beidzot viņa pabāza galvu pa durvīm un pavēstīja:
— Viņi ir klāt.
Gaitenī varēja dzirdēt tuvojamies balsis, tad atvērās durvis un ienāca pētniecības centra direktors, ministrs, divi viņa palīgi un.. Ezertons. Direktors iepazīstināja viesus ar Sleiteru; šodien viņš starot staroja profesionālā pievilcībā.
— Nu, Sleiter, varbūt jūs īsumā pastāstīsiet mums par savu garabērnu. Es dzirdēju, ka tam ejot ļoti labi.
— Jā, ser, caurlaides spēja turas Vienā līmenī. Kustības ātrums gandrīz visur palielinājies par astoņiem komats četriem procentiem.
Ministrs, kuram tā šodien bija jau trešā vizīte, mēģinādams izrādīt kaut šķietamu interesi, sacīja:
— Kustības ātrums … jā, protams. Tomēr izstāstiet man visu tā, it kā … it kā es būtu trīs gadus vecs, atpalicis bērns.
Viņš pasmaidīja, atsegdams tabakas nodzeltinātus zobus.
Sleiteram neatlika nekas cits kā sākt, pēc viņa paša izteiciena, «parasto atgremošanu kretīniem». Direktors tēvišķīgi noskatījās, bet ministrs laiku pa laikam pamāja ar galvu, reizēm noliekdams to zemāk, it kā lai parādītu, ka izpratis jautājumu visā pilnībā.
Skaitļotājs blakus istabā darbojās gandrīz bez trokšņa: bija dzirdami tikai aprauti klikšķi, ieraksta galviņām mainot savu stāvokli. Nekas šajā klusumā neliecināja par to, kāda informācijas straume plūst uz šejieni no blakus krustojumiem. Skaitļošanas iekārias, veikdamas sarežģītus aprēķinus, apstrādāja šo informāciju sekundes dajās, bet loģiskā shēma —
skaitļotāja dvēsele — pieņēma pareizus lēmumus. Visi komponenti darbojās nevainojami, izņemot vienu.
Šis viens komponents, kuru konstruktori bija nosaukuši par loģisko šūniņu M-13, pieņēma divus nepareizus lēmumus un pēc tam vispār atteicās darboties.
Sleiters jau gatavojās beigt savu lekciju, kad blakus telpā minētā komponenta kļūdu sekas gāja plašumā kā apļi uz ūdens — no centra uz mašīnas kontrolēto ceļu tīkla perifēriju.
Ministrs teica:
— Lieliski, Sleiter, ļoti, ļoti interesanti! Apsveicu jūs. Es zinu, ka līdz šim jums trūka vispārēja atbalsta, — Ezertons mīņājās no vienas kājas uz otru, — bet ticiet man — turpmāk jūs vairs nesadursieties ne ar kādām … hm, ne ar kādām finansiālām grūtībām.
Viņš piegāja tuvāk televīzijas ekrāniem.
— Kur tad mēs atrodamies? Ak jā, pazīstu! Tas taču ir Dabas vēstures muzejs, vai ne? Bet, lūk, kur Karalienes Viktorijas un prinča Alberta muzejs un … — Ministrs atgādināja bērnu, kas dabūjis jaunu rotaļlietu. — Lieliski! Cilvēki jūtas tā, it kā atrastos milzīgās smadzenēs …
Pēkšņi ministrs aprāvās un visi klātesošie pievērsa uzmanību mazajiem, zilajiem ekrāniem.
Komponenta kļūme bija satricinājusi visu sistēmu. Ekshibišnroudas un Kromvelroudas krustojumā gaismas signālaparāts pārslēdzās no sarkanās gaismas uz zaļo un gandrīz tajā pašā mirklī atkal uz sarkano. Taksometrs, kas bija paguvis iebraukt krustojumā, tūlīt sadūrās ar autobusu.
Nākamais ekrāns rādīja Slounstrītas un Naitsbri- džas krustojumu. Tur gaismas signālaparāti pavisam nodzisa un pēc brīža galīgi zaudēja prātu. Mašīnas, kas brauca uz rietumiem no Pikadillijas, sablīvējās, izveidojot milzīgu dūmojošu «korķi».
Prinskonsortroudas skaitītāju rādījumi pēkšņi pieauga par divām iedaļām, un iznākums bija tāds, ka Kvīnsgeitā pie krustojuma ar Kromvelroudu ieslēdzās pastāvīga zaļā gaisma. Četrās minūtēs kustība visā rajonā bija pilnīgi paralizēta.
Vispārējo sajukumu vēl vairoja daudzi nelaimes gadījumi, un smokošajās ielās nevarīgi mirkšķinājās ātrās palīdzības mašīnu zilās uguntiņas.
Vadības postenī bija pilnīgs klusums — neviens negribēja sākt sarunu pirmais. Beidzot neizturēja direktors.
— Dieva dēļ, Sleiter, kas noticis?
Sleiters bija apstulbis.
— Vai tikai… Es nezinu, es patiešām nezinu.
Daudz netrūka, lai viņš sāktu raudāt.
Ministrs paskatījās uz saviem palīgiem un uzsvērti bargi sacīja:
— Atvainojiet, džentlmeņi, bet.. hm.. mums laiks doties atpakaļ uz ministriju. — Viņš pagriezās pret direktoru. — Neaizmirstiet iesniegt man par to visu ziņojumu.
Direktors drūmi pameta ar galvu. Ministrs uzrunāja Sleiteru:
— Man ļoti žēl, man tik tiešām ļoti žēl..