Mutants-59 plastmasu ēdājs

13

— Visi laižas prom no zonas, lūk, kāpēc vajadzēja to nostrādāt šodien. Vēlāk mēs kļūsim te par pilnīgiem saimniekiem. Pat kareivji nerādīsies laukā.

Mutants-59 turēja Londonas centru nāves žņaugos.

Stindzinoši saltajā decembra gaisā tas evolucionēja, pielāgojās un dalījās, un katra paaudze mācījās uzbrukt jaunām molekulārām struktūrām un sagraut tās. Meklējot barību, baktērijas

metās virsū jebkura veida plastmasai, un plastmasas kļuva mīkstas un velkanas. Visur, kur baktērijas nokļuva slēgtā telpā, pietika ar vienu dzirkstelīti vai uguntiņu, lai gāze, sasniegusi maksimālo koncentrāciju, eksplodētu.

Visa milzīgi sarežģītā sistēma — asinsvadi un nervi, kas nepieciešami pilsētas normālai eksistencei — sabruka. Visas gāzes un ūdens maģistrāles un elektrības kabeļi saira pīšļos. Katrā vietā bija kāda plastmasas detaļa, un katrā vietā, kur iekļuva sporas vai baktērijas, notika aizvien jauni un jauni postījumi.

Vējš pārnēsāja inficēto putu pikas, un tas bija sākums jaunām nelaimēm. Arī paši cilvēki, to nemaz neapzinādamies, kļuva par plastmasas epidēmijas pārnēsātājiem: inficēto vielu daļiņas pieķērās viņiem pie apģērba vai pie rokām.

Uzliesmojumu daudzums pieauga ģeometriskā progresijā.

Līdzko bija izsludināts ārkārtējais stāvoklis, ļaudis skrēja uz pārtikas veikaliem, lai nodrošinātos ar pārtikas krājumiem. Pie katra veikala stāvēja rinda. Uzkožamo veikaliņi Soho bija viens divi tukši, jo cilvēki, kas savu mūžu nebija bāzuši mutē marinētu siļķi vai ķiplokdesu, tagad pirka šīs ēdamlietas kilogramiem.

Bez jebkāda redzama iemesla gluži kā mīna gaisā uzgāja pazemes maģistrāle zem Oldvičas ielas, izraisot ugunsgrēku vienā no krodziņiem un sabojājot televīzijas kompānijas ēkas fasādi.

Ķirurgs, kas veica steidzamu ortopēdisku operāciju Juniversitikoledžas slimnīcā, nevarīgi noskatījās, kā pacienta vēnā ievadītā plastmasas caurulīte kļūst mīksta un beidzot pārplīst.

Londonas metro centrālajā dispečeru punktā Ko- burgstrītā pie sienas bija izdzisusi līniju shēma. Dispečeri sedeja pie aukstam kafijas tasēm, truli verda- mies nedzīvajās pultīs.

Skotlendjardā apklusa centrs, kas uzturēja radiosakarus ar patrulējošajām mašīnām: negaidot bija sabojājusies izolācija releju zālē.

Kaut gan lielākā daļa avāriju notika aplenktajā zonā, tie, kas bija atstājuši zonu pirms dezinfekcijas, bija iznesuši infekciju sev līdzi ārpusē.

Hītrovas lidostas dispečers ar šausmām ieraudzīja, ka viena no vadības pults pogām izslīd laukā no savas ligzdas un pielīp viņam pie pirkstiem.

Pa autostrādi M-l rēkdama uz ziemeļiem drāzās tālbraucēja smagā mašīna ar polietilēna baloniem, kuros bija šķidrais rūpnieciskais cianīds. Vienā no baloniem pie paša dibena, kur Londonā bija pieskāries krāvējs, plastmasā bija izveidojies neliels pietū- kums. Zem balonā ielietā nāvējošā šķidruma smaguma čulga lēnām blīda, blīda, kamēr pārgāja pušu. Pa caurumu sāka sūkties laukā inde. Pa pakaļējā borta apakšu tā tecēja uz ceļa …

Kāds rūpnieks, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī un makšķerēdams zivis Vejas upē tālu no lielpilsētas, pārsteigts pamanīja, ka sāk irt viņa plastmasas garie zābaki.

Džeks Beilijs gurdi brida uz mājām pa gandrīz izmirušo, sniega klāto Saftsberijas avēniju. Ierāvis kaklu pavalkāta jūrnieku šineļa apkaklē, uzlicis galvā naģeni — liecību par piederību pie flotes veterāniem, viņš stiepa divus papīra maišeļus ar ēdmaņu. Iegriezies Ņūportstrītā, viņš iedomājās, ka Mērija varbūt nemaz neprot gatavot uz petrolejas plītiņas. Apmetis līkumu automašīnu stāvvietai, kas bija pilna ar likteņa varā pamestu mašīnu baltajām kupenām, Beilijs ievēlās pa sava puspagraba dzīvoklīša durvīm.

Iekšā bija silts, toties oda pēc slikti noregulētas petrolejas plītiņas. Divas sveces uz lētās lakotās bufetes ļāva viņam saskatīt sievu, kas sēdēja, ievīstīju- sies segā, un turēja rokā sildītāju. Viņa nodrebēja, kad viņu apņēma pa durvīm iesprukušais aukstais gaiss.

— Nupat pa radio piekodināja, lai neiet ārā uz ielas, — viņa žēlabainā balsī sacīja.

— Zinu. Alus bārā pirms slēgšanas dzirdēju. Man ir instrukcija, tur teikts, kas jādara. Vai tējas nav? Esmu pārsalis.

Sieva piecēlās, nenolaizdama no pleciem segu, paņēma vienu sveci un izgāja virtuvē. Pēc tam pa vaļā atstātajām durvīm pavēstīja vīram:

— Gāze tik tikko nāk. Pa radio teica, ka Čering- krosroudā pārsprāgusi kāda caurule. Kaut kāds plastmasas aizsprostojums … Droši vien melš.

— Pagaidām neizslēdz. Būs taču mazliet siltāk, vai ne?

— Bet vai monētas skaitītājam tev ir?

— Kāds pusducis būs.

Sieva atgriezās ar paplāti, uz kuras bija divas krūzītes un svece.

— Aizver durvis, kamēr es visu nolieku.

Bet viņai aiz muguras pustumšajā virtuvē ap izlietnes noplūdes caurumu bija parādījusies šaura putu josliņa. Mutants-59 bija pacēlies no kolektora, kas atradās zem Beiliju dzīvokļa, un meklēja jaunus barības krājumus. Drēgnajā virtuvē šūnas dalījās lēnāk, un putas sāka izžūt. Bet tagad gāzes degļu vārās liesmas sāka nedaudz sasildīt gaisu.

Džeks un Mērija mierīgi sēdēja, ar plaukstām aptvēruši tējas krūzītes. Mērija šūpojās krēslā, bet Džeks aplūkoja savas iemīļotās lietiņas — tālskati, aprakstīto vara gliemežvāku uz kamīna malas, žurnālus un brošūras no sērijas «Izgatavo pats».

Džeks sāka prātot, ko darīt tālāk. Iztaisīt plauktus pieliekamajā vai griestus guļamistabā? Siltajai tējai pamazām izplūstot pa visu ķermeni, Džekam plakstiņi kļuva aizvien smagāki un galva noslīga uz krūtīm. Mērija vēroja vīru, smaidīdama par savām domām. Kad viņš sāka paklusām krākt, Mērija noņēma sev no pleciem segu un saudzīgi uzsedza to vīram uz ceļiem. Pēc tam viņa ietinās vīra mētelī, atlaidās krēslā un, paņēmusi nosmulētu grāmatiņu mīkstos vākos, pagriezās tā, lai sveces gaisma kristu uz tās lapaspusēm.

Virtuvē putu plankumiņš sāka kustēties un plesties.

Siltums bija atmodinājis mutantu-59.

Sarežģīti bioķīmiski signāli ierosināja šūnu nekustīgo protoplazmu atkal pulsēt un dalīties. Pašlaik mutants bija līdz galam, izveidojusies bioloģiska realitāte. Metot izaicinājumu Darvina likumiem, katra jauna paaudze ne tikai mantoja iepriekšējās paaudzes labākās īpašības, bet arī atrada jaunus paņēmienus, kā uzšķērst plastmasu molekulas, lai iegūtu enerģiju tālākai eksistencei. Mutants iemācījās izmantot visu, ko bija radījis cilvēks.

Atmodušās šūnas apēda pēdējās vēl nepatērētās barības atliekas, un izlietnē atkal sāka veidoties gāzes pūslīši. Viens no tiem bez skaņas pārplīsa, uzšļak- stīdams dažus smalkus pilieniņus uz žāvējamā dēļa, ko Džeks pats bija pārklājis ar pašpielīpošu plastikātu.

Gandrīz tajā pašā mirklī pilieniņi it kā iesūcās plastikātā un nozuda.

Pamodies viesistabas pustumsā, Džeks ieraudzīja sev uz ceļiem segu.

— Paldies. Bet vai tev ir silti?

Mērija pamāja ar galvu.

— Cik ilgi tas vilksies?

— Ej nu sazini. Droši vien viņi ievedīs kārtību.

Svētā Tomasa slimnīcā strādā vesels bars veco zinātnieku.

— Gluži kā bumbošanas laikā, vai ne?

— Nekā, toreiz tas ilga veselus divus gadus.

— Nezinu, kā mēs iztiksim. Mums ir kādi desmit litri petrolejas, ne vairāk.

— Viss būs labi, mīļā, mazliet vēlāk es aiziešu uz to posteni un izdibināšu, kas notiek. Rādās, ka viņi visu ir pārdomājuši. Man te kaut kur ir instrukcija …

Viņš izvilka četrkārt salocītu brūngana papīra lapiņu, kas bija apdrukāta ar trekniem melniem burtiem. Pie lapiņas bija piesprausta Londonas centra shēma.

— Te tā ir, es tev tūlīt nolasīšu.

Džeks sāka burtot vārdus, smagās frāzes viņa mutē skanēja dīvaini un nedabiski.

ĀRKĀRTĒJAIS STĀVOKLIS

Pasludināts šodien saskaņā ar 1920. gada likumu par ārkārtējo stāvokli (I dala, A punkts). Ar šo tiek apliecināts, ka Viņas Augstības parakstītais likums stājies spēkā pēc Slepenās valsts padomes ieteikuma.

Šī instrukcija sastādīta jūsu pašu drošības interesēs. Ļoti svarīgi, lai jūs to uzmanīgi izlasītu un ievērotu visas tās prasības. Šīs prasības attiecas tikai uz tiem, kas atrodas shēmā norādītās zonas robežās.

Sakarā ar ārkārtējo stāvokli valdība nodomājusi evakuēt visu minēto rajonu; tas nozīmē, ka jums būs jāierodas vienā no shēmā atzīmētajiem dezinfekcijas centriem. Citas iespējas atstāt zonu nav.

Neņemiet līdzi bagāžu vai personisko īpašumu. Apģērbieties pēc iespējas siltāk, vislabāk vecās drēbēs, nenesiet līdzi. neko tādu, kas izgatavots no plastmasas. Rūpīgi jo rūpīgi pārdomā

jiet, vai jums nav klāt kads plastmasas izstrādājums. Ja tādi ir, atstājiet tos.

Piemēram, ja jums ir zobu protēzes, tās jāizņem. Tāpat jāatstāj apavi, ja to pazoles vai virsa ir no plastmasas.

Dezinfekcijas centrā jūs palūgs pilnīgi izģērbties un ieiet īpašā dušas kamerā. Jūsu apģērbs pa to laiku tiks apstrādāts ar tvaiku un atdots jums pirms iziešanas no centra. Dažos gadījumos var rasties nepieciešamība aizturēt jūsu apģērbu. Tad centrā jums izsniegs rezerves apģērbu. Pēc iziešanas no dezinfekcijas centra jūs varēsiet doties, uz kuru pusi vēlēsieties, bet jums būs aizliegts atgriezties zonā.

Tiem, kas pastāvīgi neuzturas rajonā

Ja jūs nejauši atrodaties zonā, dodieties uz kādu no pielikumā A minētajām viesnīcām, kur jums tiks sagādāts ēdiens un guļasvieta. Jums izsniegs arī numurētu krūšu nozīmīti ar norādījumu, kur atrodas jūsu dezinfekcijas centrs. Dodieties uz tuvāko no minētajām viesnīcām, ceļā nekur neuzkavējoties un neiegriežoties.

Šīs instrukcijas attiecas vienādā mērā kā uz Britānijas pilsoņiem, tā uz ārzemniekiem.

Rajona pastāvīgajiem iedzīvotājiem

Ja jūs dzīvojat šajā zonā, NEIZEJIET NO SAVA DZĪVOKĻA.

Neraizējieties par pārtiku: to piegādās policija un armijas apakšvienības, un līdz pat evakuācijai tā tiks izdalīta par brīvu.

Uzmanīgi apskatiet shēmu un atrodiet tuvāko speciālo policijas posteni. Tā atrašanās vietu norāda mirgojoša sarkanbalta laterna, kas pēc krāsas līdzīga stabiņam pie frizētavas durvīm.

Ko darīt ar sadumpojušos plastmasu

Ja jūs pamanāt plastmasas sairšanas pazīmes, vispirms NEAIZTIECIET NEKO tās tuvumā. Inficētā plastmasa sākumā visbiežāk kļūst mīksta, pēc tam sāk kust, un beidzot uz tās virsmas parā

dās pūslīši; jūtama nepatīkama smaka, kas atgādina puvušu olu smaku. Pūslīšos radusies gāze ir sprāgstoša, tāpēc nelietojiet atklātu uguni. Ja, piemēram, process ir sācies jūsu virtuvē, izslēdziet visus gāzes plīts degļus. Ja jūsu mājā ir ogļu vai gāzes apkures krāsnis, izdzēsiet tās.

Pēc tam nekavējoties dodieties uz tuvāko policijas posteni un ziņojiet par avāriju. Ar šo gadījumu nodarbosies speciāli apmācīts personāls.

IEGAUMĒJIET:

Nekam nepieskarieties! Nemēģiniet neko darīt paši! Tūlīt ziņojiet par avāriju!

Publiskās iestādes

Visām publiskajām iestādēm ir jāpārtrauc sava darbība. Tas attiecas uz veikaliem, restorāniem, teātriem, kinoteātriem, klubiem un citām iestādēm, kur pulcējas daudz ļaužu.

Satiksmes līdzekļi

Zonas robežās nav atļauts lietot nekādus satiksmes līdzekļus, izņemot gadījumus, kad šie līdzekļi vajadzīgi policijai vai pilnvarotām militārpersonām vai civilpersonām. Taču, ja jums liek vadīt mašīnu oficiālās darīšanās, jums nav vajadzīga ne izziņa par ceļa nodokļa samaksu, ne apdrošināšanas apliecība.

Sabiedriskais transports

Sabiedriskā transporta kustība zonā ir pārtraukta līdz turpmākam speciālam rīkojumam. Sevišķi svarīgi ir, lai neviens netuvotos apakšzemes dzelzceļam. Tas ir slēgts, jo metro ir viens no galvenajiem infekcijas perēkļiem. No tā jācenšas izvairīties.

Odensvads un kanalizacija

Kanalizācijas maģistrāles bija inficētas sevišķi stipri, tāpēc tās vajadzēja slēgt.

Neatkarīgi no tā, vai jūs pastāvīgi dzīvojat zonā vai ne, galvenais ir, lai jūs neko neizlietu ne izlietnēs, ne klozetos. Pielaidiet vannu ar aukstu ūdeni un lietojiet to tikai dzeršanai. Ja jūs tomēr mazgāsieties, izlietotais ūdens lai paliek jūsu dzīvoklī. Nekādā ziņā nedrīkst to izliet uz ielas.

Stingri aizliegts lietot atejas.

Tā kā atkritumiem jums izsniegs papīra maisus, tad jūs varēsiet tukšajos atkritumu traukos ieliet dezinficējošu šķidrumu un lietot tos tualetes vajadzībām.

Sevišķi uzmanīgi esiet, lai nesajauktu dzeramo ūdeni, kas katrā ziņā jāuzvāra, ar mazgāšanās ūdeni. Šī noteikuma neievērošanas rezultāts var būt bīstamu slimību izplatīšanās.

Ja jus saslimstat

Ja jūs vai kāds no jūsu ģimenes locekļiem saslimst, ejiet uz tuvāko shēmā atzīmēto speciālo posteni, kur jums sniegs medicīnisko palīdzību. Ļoti smagi slimos, ja tos neizdosies izārstēt Juniversitikoledžas vai Čaringkrosas slimnīcās, caur dezinfekcijas centru «M» nosūtīs uz Portlendskvēru.

Sakari

Telefona tīkls pilnīgi nedarbojas, tāpēc uzgrieziet trešo radio programmu, pa kuru ik stundu tiek pārraidīti speciāli biļeteni un instrukcijas.

Atbildība par nepaklausību

Ārkārtējais stāvoklis dod policijai un citām amatpersonām plašas pilnvaras. Izsakot cerību, ka nebūs vajadzības lietot sankcijas, valdība lūdz pilsoņus stingri ievērot šīs instrukcijas. Pretējā gadījumā draud bargs sods.

Virtuvē mutants-59 jau darbojās pilnā sparā.

Plankumiņš uz žāvējamā dēļa meta burbuļus un šķieda pilienus uz tapešu vinila virsmas un uz grīdas plastmasas flīzītēm. Nokritušie pilieni tūlīt iesūcās, un viss sāka kļūt mīksts un mest burbuļus.

Burbuļi savukārt plīsa, izkaisot aizvien jaunus un jaunus pilienus. No viena piliena radās divi, no diviem — četri, no četriem — astoņi un tā tālāk. Pamazām mutants apēda Beiliju virtuvi. Caurspīdīgā plastmasas bundža ar uzrakstu «Kafija» — īstenībā tajā glabājās cukurs — sāka kļūt mīksta un zaudēja formu. Polietilēna krūze saplaka, izliecās un apgāzās, izlejot omletei sagatavoto olu un piena maisījumu. Spožā galdsega virtuvē sakustējās kā dzīva, un uz tās uzzīmētie puķu raksti ieguva sirreālistiskus apveidus. Melnais atkritumu spainis zem izlietnes piepeši uzpūtās un pārplīsa, izpludinot pa grīdu biezu, lipīgu masu.

Palielinoties baktēriju dalīšanās ātrumam, nelabi smirdošā gāze sāka pa durvju apakšu sūkties iekšā viesistabā. Džeks aiz pretīguma sarauca degunu un pameta ar galvu uz virtuves pusi.

— Kādu draņķi tu tur glabā?

Brīdi viņš lūkojās uz sievu, tad uzmeta skatienu lapai ar instrukcijām. Mērija savukārt izbailēs ieplestām acīm skatījās uz vīru.

— Vai tiešām tu domā… — viņa iesāka.

Abi piecēlās un vienlaicīgi sniedzās pēc sveces.

Džeks vēra virtuves durvis, Mērija drebēdama slēpās viņam aiz muguras. Likās, ka visa virtuve kustas, it kā telpa būtu kļuvusi dzīva. Pazīstamo priekšmetu aprises viļņojās, ietītas klusi šņācošās putās.

— Ak kungs, ak kungs! …

Mērija, drebēdama pie visām miesām, ieķērās Dže- kam piedurknē.

— Ej prom no šejienes!

Viņš iegrūda sievu atpakaļ istabā un piespieda apsēsties.

— Bet gāze? Vai gāzi aizmirsi? Ātrāk izslēdz to …

Beilijs iemetās virtuvē un nogrieza abus degļus.

Aizcirtis durvis, viņš saņēma sievu aiz pleciem.

— Ir teikts, ka par to jāziņo, tāpēc es iešu…

— Džek, dieva dēļ, neatstāj mani vienu ar to.. Neatstāj mani vienu!

— Jāiet vien ir. Nomierinies, viss būs labi.

— Ja tu aiziesi, es te nepalikšu, kad es tev saku.

— Pēc pāris minūtēm būšu atpakaļ. Tuvākais postenis ir Kembridžserksā. — Viņš norādīja uz virtuves durvīm. — Tikai neej tur iekšā, un viss būs labi …

— Džek, es nepalikšu..

— Tev jāpaliek. Es būšu atpakaļ viens divi. — Viņš atsēdināja sievu krēslā, paskatījās uz durvīm un pēc tam uz petrolejas plītiņu. — Būs jānogriež arī tā. Ir taču pieteikts, vai ne? — Viņš nogrieza degli un pagaidīja, kamēr zilā liesmiņa noraustās un nodziest. — Es drīz būšu atpakaļ.

Viņa paraudzījās uz vīru, ciešāk ietinās segā un tad vairs nenovērsa acu no virtuves durvīm. Viņš pēdējo reizi atskatījās gandrīz pilnīgā tumsā un izgāja ārā.

Drebēdama no bailēm, viņa gaidīja vīru veselas divdesmit minūtes. Atgriezies Beilijs nodauzīja no apaviem sniegu, aizslēdza durvis un atspiedās pret sienu, lai atvilktu elpu.

— Kas tagad būs? — jautāja Mērija.

— Viņi atsūtīs dezinfekcijas komandu. Es pateicu viņiem adresi. Būšot klāt drīz, nekavēšoties.

Vēl pusstundu viņi nosēdēja pustumsā gaidīdami. Pēkšņi akmens gaitenītī nodunēja soļi un pie durvīm atskanēja skaļš, pavēlošs klauvējiens.

— Kas tur ir? — nervozi atsaucās Beilijs.

— Dezinfekcija. Atveriet, lūdzu!

Beilijs piegāja pie durvīm, atvilka aizbīdni, noņēma ķēdi un atvēra durvis. Mērija iekliedzās.

Ārpusē stāvēja trīs milzīgi vīri ar smagām laternām kā alpīnistu glābējiem. Visi trīs bija ģērbti gumijas aizsargtērpos ar kapucēm un caurspīdīgiem sejsegiem. Katram uz krūtīm bija melns uzraksts «Bīstons — ķīmiskās aizsardzības nodaļa». Vienam uz muguras bija smidzinātājs, otrs nesa rīkus — lāpstu, cirvi ar garu kātu un laužņus. Trešais turēja kaut kādu elektronu ierīci. Brīdi viņi nekustīgi stāvēja durvīs, un izplūdušie silueti laternu gaismā atgādināja viesus no kosmosa.

Beidzot Džeks Beilijs atguvās no pārsteiguma.

— Velns parāvis, jūs mani nobiedējāt…

— Atvaino, veco zēn, to es negribēju, — atbildēja nodaļas vecākais. Balss aiz sejsega skanēja apslāpēti.

Ienākuši istabā, svešie izskatīja visus stūrus. Krēslā sēdošā Mērija sarāvās čokurā. Viens no atnācējiem ievēroja, ka viņai ir bail.

— Nebaidieties, māmuļ, — viņš mierināja, — mēs jūs ilgi neaizkavēsim. — Un, pagriezies pret Džeku, pajautāja: — Kur tas ir?

— Tur, virtuvē. — Beilijs pameta ar galvu uz aizvērto durvju pusi.

Vecākais, ar seržanta uzšuvēm uz piedurknes, deva zīmi saviem ceļabiedriem, un viņi sāka kravāt laukā savu mantību un likt laternu gaismā uz grīdas.

— Ko jus darīsiet? — nobažījies apjautājas Džeks.

Seržants uzmanīgi nopētīja viņu.

— Baidos, ka mēs uztaisīsim nelielu jucekli.

— Ko?

— Vispirms apskatīsimies.

Seržants piesardzīgi atdarīja virtuves durvis un iespīdināja tumsā ar laternu. Likās, ka visa virtuve ir viļņojošos ēnu pilna. Dzīvojamā istabā ieplūda drēgna, atbaidoša smaka.

— Dari, ko zini, bet te kaut kas nav labi, — teica seržants, ņemdams nost no pleciem gumijēto mugursomu. Viņš izņēma no somas lielu botu pāri. Visi trīs uzvilka virsū apaviem botes un tikai tad gāja iekšā. virtuvē. Somu viņi nolika virtuves vidū.

Džeks grasījās iet viņiem līdzi, bet seržants pagriezās un teica:

— Nenāciet vis. Tagad nav ko nākt, padzīvojiet istabā.

Džeks ņurdēdams palika, bet nodaļa veicīgi ķērās pie darba. Viens ar rokas zāģi nozāģēja atkārušos izlietni, otrs saslaucīja kaudzē sabojātos traukus un bundžas, trešais, satvēris smidzinātāja sviru, sāka sūknēt, ar otru roku virzīdams šķidruma strūklu no garas, tievas šļūtenes uz bojātajām vietām. Istabā izplatījās asa ķimikāliju smaka.

Mērija sēdēja ar bailēs ieplestām acīm un kāšļāja. Trīs vīri kopīgiem spēkiem sarīkoja virtuvē īstu grautiņu. Citu pēc cita cirzdami un dragādami Džeka darinājumus, viņi attīrīja istabu kā no bojātās, tā no nebojātās plastmasas. Džeks stāvēja uz sliekšņa un mēms no pārsteiguma vēroja, kā tiek iznīcināti viņa mēnešiem ilgā darba augļi.

Katru atdalīto plastmasas gabalu vīri tūlīt ielika somā. No sienas tika noplēstas vinila tapetes, no grīdas — plastmasas plāksnes, no galda — vaskadrāna ar visu galda virsu.

Beidzot darbs bija galā. Uzblīdušo somu nolika tuvāk pie durvīm, un pirms nākšanas ārā no virtuves visi novilka botes un arī iebāza somā. Seržants izņēma no kabatas aerosola flakonu un, parāvis svi- riņu tā sānos, nolika flakonu uz grīdas. Tas tūlīt sāka nikni šņākt. Seržants aizvēra durvis, aizzīmogoja tās ar izolācijas lentes gabalu un pagriezās pret satriekto laulāto pāri. Mērija šņukstēja.

— Rimstieties, saimniec, — teica seržants. — Jūs par to saņemsiet kompensāciju, vismaz būs naudiņa. — Nosmējies viņš ieteica Džekam: — Labāk apģērbieties siltāk.

— Kāpēc?

— Jūs tak nevarat palikt te, vai tā nav?

— Kur mēs iesim? Es negribu nekur iet. Paklausieties, ko tas viss nozīmē?

— Jums jādezinficējas, lūk, ko tas nozīmē. Labāk posieties. Tepat līdz Čeringkrosai vien. Tikai desmit minūtes ko iet. Es jums iedošu caurlaidi, lai jūs neaiztur.

— Kāpēc mums jāiet? — iesaucās Mērija. — Ak kungs!

Viņa sāka rūgti raudāt.

— Paklausieties, dārgā, — nepacietīgi sacīja seržants, — pret jums nevienam nekas nav. Jūs tak esat inficēti? Esat. Tātad jūs jādezinficē? Jādezinficē. Bet tagad ejam. Mums ir vēl desmit izsaukumi. Mēs taču nevaram nīkt pie jums visu nakti…

Kamēr seržants centās pierunāt Mēriju, pārejie divi naski vāca kopā savas mantas. Soma tika stingri aizsieta, un nodaļa gatavojās iet prom. Seržants izņēma no ārkabatas kartīti, ar stiklogrāfu kaut ko uzšņāpa uz tās un iedeva kartīti Džekam.

— Te jums būs caurlaide. Posieties, cik vien ātri

varat. — Viņš pagriezās pret Mēriju. — Atvainojiet, saimniec. Ar labu nakti!

Visi trīs pagriezās un izdimdināja no dzīvokļa.

Beiliju laulātais pāris noskatījās viņiem pakaļ no- tecējušo sveču gaismā. Džeks, to gandrīz neapzinādamies, apņēma Mērijas plecus.

Bikens nolika klausuli.

— Zvanīja no Svētā Tomasa slimnīcas, no laboratorijas, — viņš sacīja. — Viņi apstiprina mūsu secinājumus. Saņēmuši mikrouzņē- mumus un mēģina identificēt baktēriju. Šķiet, ka tā nav līdzīga nevienai no pazīstamajām sugām. Mani tas nepārsteidz.

Betija pabāza galvu pa durvīm. Viņa bija bāla.

— Es aptaujāju visas slimnīcas, kam vien varēju piezvanīt. Šur un tur telefoni nedarbojas. No viņiem nav ne vēsts, to nemaz nav. Upuru sarakstā viņu vārdu arī nav. Nezinu, ko vēl lai pasāk..

Viņa pacēla acis un ieraudzīja pie durvīm stāvošo Kreimeru. Viņa seja bija sakritusies un nekustīga.

Betija gribēja vēl kaut ko teikt, bet Kreimers ar rokas mājienu viņu atturēja.

— Labi, Betija, es jau dzirdēju — jums nekā jauna nav.

Viņš smagi atzvēlās krēslā. Atkal iezvanījās telefons, un Betija paņēma klausuli.

— Jā … jā … ir… Labi… Jā, tūlīt pasaukšu. — Viņa iedeva klausuli Kreimeram. — No NASA, no Ņujorkas.

— Kreimers klausās, — Kreimers strupi atsaucās. — Kas? Ak tā, tas esat jūs, Marker! Kā klājas? Ko jūs gribat? Saprotu. Nu, jums jābūt lietas kursā. Jā, mums ir atbilde. Nē, aminostirēns nav vainīgs. Kā lai es to zinu? Mums ir pierādījumi. Klausieties, Marker, vaina nav mūsu materiālāk Iemesls ir pavisam cits. Protams, ka varu to pierādīt. Tā ir baktērija, mikrobs. Nē, es nedzenu jokus, tas ir mikrobs. Mums ir savākti visi dati. Man vienalga, ko jūs sakāt, man ir pirmšķirīgi materiāli. Jums būs jātic. Kad? Rīt pusvienpadsmitos. — Viņš paskatījās pulkstenī. — Mīnus sešas joslas stundas, tātad es pagūstu, ja tūlīt izlidoju. Ko? Tiesa, bet, ja viņi neticēs jums, es aizvedīšu tos velna pierādījumus. Es jums teicu, ka būšu! Labi, uz redzēšanos!

Kreimers nosvieda klausuli un atslīga krēslā.

— Viņus tiešām grūti vainot.

— Kas ir? — painteresējās Betija.

— Rīt desmitos trīsdesmit pēc vietējā laika Ņujorkā notiks NASA iepirkšanas komisijas sēde. Tur lems, vai aminostirēns ir bīstams vai nav. Ja lēmums būs mums nelabvēlīgs, mēs pazaudējam kontraktu un atskaitījumus par pusotra miljona dolāru. Pasūtiet man biļeti līdz Kenedija lidostai…

— Bet tā taču nevar! — iebilda Betija. — Kas būs ar Annu? Nav vēl zināms, kur viņa palikusi…

Kreimera balss bija salta:

— Esiet tik laipna un pasūtiet man biļeti uz nākamo lidmašīnu, kas lido līdz Kenedijai. — Platiem soļiem iedams pie durvīm, viņš strauji pagriezās pret Raitu. — Sagatavojiet man baktēriju kultūru preparātus, tādus pašus, kādus mēs lietojām te. Ielieciet metāla kārbā, no ārpuses nosterilizējiet un nozīmo- gojiet ar parafīnu. Skaidrs? Es ņemšu kārbu līdzi. Jā, un vēl pielieciet klāt pāris mikrouzņēmumu no tās sērijas, ko jūs izgatavojāt. Viņiem vajadzīgi visi pierādījumi, kādi vien ir mūsu rīcībā.

Aizcirzdams durvis, viņš izgāja no istabas.

Sasprindzinājis redzi, Džerards ielūkojas ugunskura apgaismotās platformas dziļumā.

Pašā otrā galā pustumsā varēja redzēt nelielu sig- nālposteņa koka būdiņu. Brīdi viņam likās, ka iekšā kaut kas kustas, bet tad liesmas noplaka.

Pārvarēdams sāpes, Džerards uzrausās kājās un pie- gāja pie savām drēbēm. Tās bija sausas un sacietējušas. Apģērbies viņš jutās silti un ērti.

— Esi uzmanīgs, — piekodināja Anna.

Viņš izvilka no ugunskura degošu pagali, uzpūta no oglēm liesmu un, pacēlis lāpu virs galvas, devās uz signālposteņa būdu.

Tai bija aizputējis lodziņš un viegli veramas dēļu durvis. Džerards vēlreiz uzpūta lielāku liesmu un gāja iekšā.

Lielākā daļa mehānismu sen bija stāvējuši izjaukti vai aizvesti, bet grīdā joprojām rēgojās masīvas dzelzs sviras ar vadu spailēm un pie sienas karājās izbalējusi ceļu shēma. Šajā pašā sienā bija iedziļinātas otras durvis. Tās bija krustiski aizsistas ar dēļiem un aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu.

Džerards juta spēku pieplūdumu. Tā ir izeja!

Vienā vietā dēlis bija atlēcis nost, un pa spraugu varēja redzēt pašu durvju aplodu. Viņš piebāza klāt seju. Tūlīt uzpūta spirgta vēsma. Viņš pakāpās atpakaļ un aplūkoja atslēgu. Nekā sarežģīta te nebija: noraus atslēgu, un viss … Aiz muguras kāds it kā skaļi izpūta elpu. Viņš pagriezās, lai ieskatītos tumsā, bet pēkšņi viņa galvā sprāga tūkstoš raķešu.

Sagrīļojies Džerards izlaida no rokām pagali. Tad nāca otrs belziens, un, pazaudējis samaņu, viņš noslīdēja gar sienu.

Džerards atguvās ar asiņu garšu mutē un trulām sāpēm galvā. Atvēris acis, viņš atklāja, ka labi neredz. Pamazām radās apjauta, ka Anna ir noliekusies pār viņu.

Džerards atkal bija pie ugunskura un gulēja uz brezenta. Viņš raudzīja pacelt galvu, bet sāpes kļuva

neciešamas. Viņš pacēla roku un sajuta matos sarecējušas asinis.

— Kas notika? — ar mokām kustinādams lūpas, Džerards jautāja, pēc tam saņēmies atkārtoja jautājumu skaidrāk: — Kas notika?

— Nezinu, — samulsusi atteica Anna. — Tu droši vien pakriti un sasiti galvu.

Džerards papurināja galvu un saviebās no sāpēm.

— Nē, man iesita.

— Kā tu to zini? — jautāja Anna.

— Tu visu laiku biji te, — Džerards lēni sacīja.

— Vai tu neko un nevienu neredzēji?

— Nē, neko. Te neviena cita, izņemot mūs, nav. Pielicis roku pie pašām acīm, Džerards mēģināja

saskatīt pulksteni. Tas rādīja septiņi; viņš bija nogulējis nemaņā gandrīz divas stundas.

— Manuprāt, te kaut kur jābūt izejai, — viņš teica un sazvāļādamies piecēlās kājās. Anna gribēja Džerardu atbalstīt, bet viņš atstūma viņas roku. — Viss kārtībā. Tur ir durvis. — Viņš norādīja uz platformas attālāko galu. — Tās gan ir aizsistas ar dēļiem, bet es domāju, ka mēs tiksim cauri.

— Mums nav neviena rīka, — iebilda Sleiters.

— Es atstāju tos otrā tunelī.

— Varbūt mēs tiksim ārā kaut kā citādi, — teica Džerards un atkal parādīja kaut kur tālumā. — Pie paša signālposteņa ir dažas bundžas ar vecu krāsu. To droši vien var aizdedzināt.

— Vai tas nav bīstami? — bažījās Anna.

— Vai tev ir labāks priekšlikums? — Džerards pats atskārta, cik nelaipns ir viņa pretjautājums. — Bez rīkiem nav ko domāt par caurtikšanu. Būda ir no koka, tā nodegs ka nebūs ko redzēt. Turklāt man ir savi iemesli to tieši nodedzināt.

Ceļabiedri ieinteresēti skatījās uz Džerardu, taču

netraucēja viņu, kad viņš sāka vilkt koka gabalus pa platformu uz būdas pusi.

Kanādietis sakrāva pie būdas sienas prāvu kaudzi, bet durvis vērt vaļā nemēģināja. Viņš paņēma sarūsējušu bundžu, ar papēdi izsita tai dibenu un aplēja kaudzi ar mitru, spīdīgu krāsu. Beidzot viņš izvilka no ugunskura degošu pagali un nostājās pie būdas.

— Tagad, — viņš skaļi teica, — es to aizdedzināšu. Tā sprāgs kā bumba. — Viņš pacēla pagali virs galvas, pagrieza to, lai liesma pienācīgi iedegas, un, sagatavojies metienam, pakāpās atpakaļ.

Pēkšņi atskanēja kliedziens. No būdas izšāvās drausmīgs, cilvēka izskatu pazaudējis stāvs. Tas bija Pērviss. Viņa seja bija melna, mati savēlušies un dubļiem pieķepuši, uzvalks vienās skrandās. Vienā rokā viņš turēja vairāk nekā metru garu nūju, otrā — Džerarda laternu. Anna apspiesti iekliedzās. Sleiters metās uz priekšu. Pērviss kā zvērs paskatījās uz viņiem un atvēzējās ar nūju.

— Atpakaļ! — viņš uzbrēca. — Nost no manis! Nost, projām! …

— Pērvis! — uzsauca Sleiters. — Pie velna, ko jūs darāt?

Džerards sagrāba Sleiteru aiz rokas un pagrūda atpakaļ.

— Turieties tālāk! Viņš taču ir sajucis prātā. .

Pērviss lēni nolaida sitamo. Acis viņam spīgoja kā

ietramdītam zvēram, lūpas kustējās.

— Vācieties … vācieties prom! Nost no manis! … Neķerieties man klāt… nost… vācieties prom! …

— Metiet prom to bozi! — pavēlēja Sleiters, paiedams uz priekšu un izstiepdams roku. — Atdodiet to man!

— Uzmanīgāk! — brīdināja Džerards.

Viņš vēl nebija izrunājis šo vārdu, kad Pērviss cirtās uz priekšu, sagrāba Sleiteru aiz mēteļa priekšas, nogrūda viņu uz ceļiem un pacēla nūju.

— Sargieties! — iekliedzās Anna.

Džerards žigli pacēla joprojām degošo pagali un iesvieda to ar krāsu piesūcināto koku kaudzē. Dēļi nokustējās un vienā mirklī nozuda liesmās. Pērviss parāvās atpakaļ, pazaudēja līdzsvaru un atmuguriski smagi nostiepās uz gulšņiem. Atguvies viņš sapurināja galvu kā ievainots dzīvnieks un, meklēdams nūju, sāka grābstīties pa putekļiem.

Džerards paķēra laternu. Pērviss strauji pacēla galvu, aizsedza acis un klibodams slāja prom pa tuneli. Pēc dažām sekundēm viņš bija nozudis tumsā, un viņi tikai dzirdēja smagos soļus.

Kanādietis paveda savus ceļabiedrus tālāk no platformas malas.

— Lai viņš iet. Tādā stāvoklī tālu viņš netiks.

Visi pagriezās pret liesmojošo signālposteņa būdu.

Pienaglotie dēļi karstumā sāka liekties nost no ap- lodas.

— Kā mēs tiksim galā ar uguni? — nervozi jautāja Anna.

— Tur ir daži veci ugunsdzēsības spaiņi, — atbildēja Džerards. — Palikuši, jādomā, no kara laikiem.

Un viņi pagāja tālāk pa platformu. Pie pašas aizmūrētās ieejas stāvēja kāds pusducis sarkanu, stipri aprūsējušu spaiņu, kas sen nebija redzējuši ūdeni.

— Kur lai ņemam ūdeni? — apvaicājās Sleiters.

Džerards norādīja uz kontrolaku platformas vidū.

— Būs jālieto tas pats draņķis.

Anna saverkšķīja seju, bet viņi piesēja pie spaiņa stīpas Sleitera jostu un iegremdēja spaini līdz malām putojošajā valkanajā šķidrumā. Drīz visi spaiņi bija piesmelti.

Pagāja vēl gandrīz pusstunda, iekams koki bija sadeguši un viņi varēja tuvoties ugunij. No signāl- posteņa bija palikusi pāri tikai apogļojusies melna aploda. Tā vēl bija karsta, toties dēļi bija sadeguši gandrīz pilnīgi. Stiprs caurvējš svieda viņiem acīs dzirksteles un pelnus.

Džerards pievirzījās tuvāk durvīm, spēra un izsita vairākus dēļus. Vēl divi spērieni — un caurums bija tik plats, ka viņi varēja izlīst pa to. No ārpuses ieplūda gaiss, kas pēc stacijas dūmainās smirdoņas likās auksts un tīrs.

Kanādietis atskatījās. Sleiters plēsa brezentu strēmelēs un aptina ar tām dēļu galus, tā ka iznāca primitīvas lāpas. Viņš samērcēja tās krāsas bundžā.

— Nevar taču pieļaut, ka visas idejas pieder jums, — viņš sacīja, pamezdams ar aci Džerardam. — Kādam laiciņam pietiks …

— Bet pēc tam? — jautāja Anna.

— Uztaisīsim dažas rezervei, — atbildēja Sleiters.

Džerards paņēma vienu no gatavajām lāpām un

iegrūda ugunī; lāpa iedegās, un viņš pacēla to augstu gaisā. Gaismeklis sprakšķēja, mētādams ugunīgus pilienus. Viens apsvilināja Džerardam vaigu.

Un atkal jau kuro reizi viņš brīnījās par situācijas neticamību. Te nu viņi stāvēja zem milzīgās pilsētas, izdzēruši pēdējo ūdeni, apēduši visu, kas ēdams, un piedevām vēl tunelī slapstījās pustraks cilvēks, kas bija gatavs nogalināt kaut kādas iegribas dēļ.

Galvā pulsēja trula sāpe. Lāpu gaismā pār platformu stiepās viņu garās ēnas. Pie tālākās sienas bija redzami saraukušies reklāmas plakāti: kaut kādi konservi, cigaretes «Craven A», kuras viņš neparko nespēja atcerēties, kakao «Burnville», divi mazuļi uz automātiskajiem svariem, un zem tiem paraksts «Veselā miesā mājo vesels gars».

— Derētu uzzīmēt uz sienas antilopes un kādu medību skatu, — ieteicās Džerards.

Sleiters, greizi pasmaidījis, atbildēja:

— Ja mēs neko neizgudrosim, atliks uzrakstīt uz sienas: «Miers ar jums» …

Džerards pavīpsnāja.

— Par to es šaubos. — Viņš pagāja gabaliņu pa platformu un pagriezās. — Negribas vēlreiz dabūt pa pakausi.

Viņš gāja uz būdu, atstādams Annu un Sleiteru gatavojam rezerves lāpas. Brīdi pastāvējis, viņš pārkāpa pāri apdegušajai aplodai. Aiz tās bija īss tunelis, vēl tālāk — apaļa vertikāla šahta metrus piecus caurmērā. Gaiss šahtā bija ledains. Dibens bija noklāts ar saplaisājušām betona plāksnēm, zem kurām varēja saredzēt ūdeni. Sienas bija no ķieģeļiem, starp kuriem bija iemūrēti karkasa dzelži. Metrus septiņus astoņus augstāk bija divi ar dzelzs stieņiem savienoti izciļņi. Džerardam ienāca prātā veci Ņūgeitas cietuma zīmējumi.

Anna jau nesa aizdegtu lāpu, viņai sekoja Sleiters, nesdams vienu lāpu rokā, pārējās kopā satītas padusē.

Trīs lāpas apspīdēja šahtas apakšu. Tagad bija redzama arī augša. Likās, ka šahta ir metrus trīsdesmit augsta, un tur, augšā, varēja samanīt divus apaļus caurumus.

— Lūk, no kurienes nāk gaiss, — teica Sleiters. — Ja mēs tiktu līdz turienei, mēs arī izkļūtu laukā.

— Bet kā? — jautāja Anna.

— Varam rāpties, — ierosināja Džerards.

— Es gan to nevarēšu, — sacīja Anna.

— Es arī ne, — pievienojās Sleiters. — Man bail no augstuma.

Džerards piegāja tuvāk sienai un aplūkoja to. Dzelzs sijai gar abām pusēm stiepās kniedes, kuras bija vismaz piecus centimetrus caurmērā un izcēlās virs sienas kādus trīs četrus centimetrus. Rāpties pa tām nebūtu viegli.

— Man šķiet, ka es uzlīdišu, — viņš teica. — Vajadzētu tikai virvi, tad es ari jūs abus dabūtu augšā.

Un Džerards sāka kāpt. Muskuļi sāpēja un negribēja klausīt. Lāpu šaudīgajā gaismā dažādie dzelži, pie kuriem viņš ķērās un pret kuriem atspērās, likās te izaugam lieli, te saraujamies mazi. Ēnas stiepās un ruka, un Džerardam šķita, ka viņš rāpjas tādā kā sirreālistiskā murgā, kur nav nekā droša un pat metāls šūpojas kā jūra paisuma un bēguma laikā.

Muskuļi darbojās gandrīz automātiski. Arī zemapziņa darbojās, un viņš neatlaidīgi kāpa pretī apaļajiem caurumiem, kas rēgojās virs galvas.

Lāpu gaisma tikko sniedzās līdz šejienei, un tomēr Džerards saredzēja divus apaļus caurumus — divu šaurāku šahtu apakšējos galus. Tie bija apmēram pusotra metra šķērsgriezumā.

Kā jau kanādietis bija gaidījis, spraugas iekšpusē izrādījās pilnīgi gludas, ja neskaita šauru kniežu josliņu. Te nebija nedz kur pieķerties, nedz kur atsperties. Tikt augšā varēja vienīgi tā, kā pa klinšu spraugām traušas alpīnisti, — ar pleciem atspiežoties pret vienu sienu, ar pēdām pret otru. Vajadzēja mēģināt un kaut vai centimetru pa centimetram tikt uz priekšu.

Bet vispirms bija jātiek iekšā šahtā. Neatlika nekas cits kā izstiepties visā augumā un, atsperoties no pēdējās stīpas vai izciļņa, ar vienu vēzienu izsviest ķermeni tā, lai rokas atspiestos pret šaurās šahtas tālāko malu. Tad viņš būs kā krustā sistais, viss simts astoņdesmit centimetru garais augums karāsies šķērsām starp ventilācijas šahtas sienu un lielās šahtas malu. Bet, ja viņam misēsies, viņš atradīsies dibenā blakus Annai un Sleiteram.

Pēc tam viņam būs jāpārceļ šaurajā ventilācijas šahtā kājas, ne uz mirkli neatlaižot pie pretējās sienas piespiestās rokas, un tad, kad viņš būs ticis iekšā, atpakaļceļa vairs nebūs. Atliks vienīgi ceļš uz augšu. Vismazākā kļūme draudēja ar kritienu no trīsdesmit metru augstuma.

Bet kas viņu gaida augšā? Ja nu šahta noved pie dzelzs režģa, kuram viņš netiek cauri? Tad viņš karāsies pie šā režģa, nespēdams pievērst sev garāmgājēju uzmanību, karāsies, kamēr rokas atspruks vaļā un viņš gāzīsies lejā..

Bet ja šahta nobeidzas ar ventilācijas šahtām raksturīgo konisko jumtiņu? Tad nebūs pat kur pieķerties, nebūs izejas, būs tikai viens ceļš — lejup …

Lielākais, uz ko viņš varēja cerēt, — kaut kur augstāk gadīsies izliekums un viņam izdosies ielīst šahtas horizontālajā daļā, varbūt pat izlauzties tai cauri. Sarūsējušais metāls vairs nebija sevišķi stiprs. Bet ko tas dos? Un, ja tā padomāja par metāla stiprumu: vai neiznāks tā, ka vertikālā sekcija neizturēs viņa svaru un ielūzīs, kad viņš atspiedīsies pret to ar visu spēku?

Džerards paskatījās uz leju. Rīklē sakāpa nelabums.

Anna un Sleiters tagad sēdēja, atspiedušies viens pret otru, lāpas sabāzuši betona dibena spraugās. Ilgi viņi tā nenoturēsies. Pat ja noturēsies, kas un kad viņus tur atradīs? Nē, citas izejas nebija — tikai uz augšu. Džerards iedrosmināja sevi pašam riskanta- kajam kāpienam savā mūžā.

Trīs reizes viņš saspringa, un trīs reizes viņu apņēma vājuma un nenoteiktības vilnis, viņš juta, ka šādā stāvoklī kājām pietrūks lēcienam nepieciešamā spēka. Džerards sarāvās un drebēdams, juzdamies vārgs un noguris, piekļāvās pie sienas. Bet tad viņa vaigus iekvēlināja kauns, ko nomainīja dusmas.

Viss, ko Džerards atcerējās un varēja vēlāk pastāstīt, bija tas, ka viņa ķermenis pēkšņi pats_ no sevis saspringa, sagatavojās un atmuguriski gāzās izplatījumā. Izstieptās rokas atspiedās pret šahtas malu, rumpis nobūkšķēja pret tās tālāko sienu, un kājas rāvās uz augšu. Kādu sekundes daļu viņš šķita karājamies tukšumā, bet tad pēdas skāra pretējo sienu, viņš iztaisnoja kājas un sastinga.

Brīdi Džerards atpūtās. Viņš dzirdēja apakšā apslāpētu kliedzienu, taču nedrīkstēja lūkoties uz leju. Ašs skatiens — un viņš pats lidotu lejup. Tagad viņš vārda tiešā nozīmē nedrīkstēja apstāties, viņam vajadzēja kustēties nepārtraukti, ieķīlējoties starp šahtas sienām un centimetru pēc centimetra rāpjoties uz augšu kā alpīnistam klinšu spraugā. Atpakaļceļa nebija, un viņš sakopoja pēdējos spēkus.

Vairākas minūtes Džerards neko neredzēja, nedzirdēja, neuztvēra. Sasprindzinājums bija tik liels, ka sviedri padarīja viņu aklu. Ausīs kā bungas rībēja asinis, mute un rīkle bija izkaltušas sausas. Kā zvērs, kas tiecas izrauties gaismā un brīvībā, viņš līda uz augšu, grābādamies un skrāpēdamies gar sienām, lai atrastu ilgoto atbalstu.

Beidzot viņš apstājās — ķermenis atteicās virzīties tālāk. Viņš smagi elsāja, un šahtas sienas atbalsoja viņa aprautos šņukstus. Ja viņš kaut uz sekundi atslābināsies, viņš kā kartupeļu maiss svilpdams kritīs lejā. Viņš uzmanīgi paskatījās pa elkoņa apakšu. Vienīgais, ko varēja saredzēt, bija nespodri mirgojošs gaismas plankumiņš. Augšā viss bija melns, it kā ar tumšu līķautu pārvilkts.

Džerards saņēmās, lai mēģinātu pēdējo reizi, bet, līdzko bija sakustējies, gandrīz vai nokrita, pagūdams nobremzēt pēdējā brīdī.

Pēkšņi Džerards sastinga šausmās: mugura it kā palika bez atbalsta; siena likās zaudējam stiprumu, un viņš aklās bailēs tikko nepazaudēja nedrošo līdzsvaru, kamēr atskārta, ka tas taču ir tuneļa līkums. Tad viņš uzspiedās vēl augstāk, garām līkumam, līdz sajuta, ka guļ uz muguras, pacēlis kājas virs galvas. Tagad viņš balstījās pret sienu nevis ar kājām, rokām un muguru, bet ar visu ķermeņa svaru.

Atvieglojums bija neizsakāms, un kanādietis nogulēja tā veselas piecas minūtes. Gaiss likās vēl svaigāks un tīrāks nekā šahtā. Džerards piesardzīgi pagriezās četrrāpus un sāka līst. Pēc tam izņēma no kabatas laternu. Gaisma bija pavisam vāja, tomēr viņš saskatīja priekšā vēl vienu pagriezienu taisnā leņķī un vēl vienu vertikālu sekciju. Sasniedzis pagriezienu, viņš saprata, ka no augšas ieplūst bālgani zila dienas gaisma. Viņš izslēdza laternu, uzmanīgi apvēlās uz muguras un pacēla acis. Metrus trīs virs viņa bija režģis, un caur to varēja saredzēt debesis.

Pēkšņi Džerards zaudēja pašsavaldīšanos. Vairākas minūtes viņš gulēja zem režģa, un viņam pa vaigiem ritēja asaras. Pieveikt pēdējo posmu bija samērā viegli; Džerards ieķērās restēs un ieklausījās. Kur viņš atradās? Ārpusē valdīja pilnīgs klusums. Viņš sapurināja galvu, lai iztīrītu ausis — un atkal ne skaņas. Kas tā par Londonas daļu, kur redzamas debesis, bet nav dzirdama ne skaņa? Londona taču nepazina klusumu. Sirdī iezagās bailes: kas noticis? Kādēļ tāds klusums?

Viss, ko Džerards pašreiz varēja saskatīt, bija kaut kāda siena. Norijis siekalas, viņš mēģināja pakliegt, bet iznāca tikai tāds sauss blējiens. Rokas jau smel- dza no piepūles. Viņš aplūkoja režģa malas, cerēdams izdibināt, kā tas paceļams. Varbūt ir kāds aizbīdnis? Nekā. Viņš kliedza, kliedza, kamēr viss ķermenis sāka raustīties nevaldāmās elsās. Neviens neatsaucās.

Kā mērkaķis ieķēries režģī, Džerards rupji lamājās un pilnā balsī raudāja, taču neviens nerādījās. Beidzot bezspēcīgu dusmu lēkmē, juzdams, ka sabrūk pēdējās cerības, viņš spēra pa šahtas sienu. Un kāja … iztriecās cauri. Izbailēs viņš vēl krampjaināk ieķērās režģī un palika karājamies tukšumā. Pēc tam atkal pacēla kāju un nedroši aptaustīja sienu. Riskēdams ar dzīvību, viņš ar vienu roku izvilka no kabatas laternu.

Viņam bija palaimējies izsist apšuvuma gabalu. Aiz tā bija kāda cita telpa. Viņš ielaida tajā bālgano staru. Varēja saskatīt sienu, bet zemāk par to — pakāpienus. Džerards ātri iebāza laternu kabatā, pacēla abas kājas un, atvēzējies kā milzu svārsts, trieca tās pret vaļīgo apšuvumu.

Viens trieciens, otrs, trešais, un apšuvums neizturēja. Kanādietis uzmeta kājas uz cauruma robotajām malām, vienā paņēmienā bija pāri un smagi saļima uz pakāpieniem. Tie izbeidzās pie koka durvīm. Spēki bija gandrīz izsmelti, un Džerards tikko jaudāja uzvilkties augšā pa pakāpieniem. Viņš ci- laja kājas lēni kā vājulīgs večuks.

Kad Džerards izstiepa roku un pieskārās atslēgai, durvis viņa acu priekšā salīgojās. Ja tās būtu aizslēgtas, viņam nepietiktu spēka tās uzlauzt. Viņš nospieda rokturi. Veltīgi. Nospieda vēlreiz un pavilka uz savu pusi. Durvis pēkšņi atsprāga vaļā, un ledains ziemas vējš iesvieda viņam sejā saltu putekļu riekšavu.

Džerards izkumurojās brīvībā.

tfl rp" Mazajā pagalmiņā bija sanesta septiņus astoņi) centimetrus bieza sniega kārta. Rāpda- " ^^ mies pa šahtu, Džerards bija tā izmircis savos sviedros, ka ledainajā vējā viņa apģērbs ātri vien sasala stīvs.

Valdīja pilnīgs klusums. Šaurajā, sienu iekļautajā taisnstūrī neiekļuva ne satiksmes troksnis, ne soļu gurkstoņa sniegā.

Viņš gāja pie durvīm tālākajā sienā. Tās bija ciet.

Viņš nolamājās un tad pasmaidīja. Pēc tāda kāpiena šis šķērslis bija tīrais nieks. Džerards pavērās apkārt. Pie sienas viņš ieraudzīja pa daļai sniegā ieputinātas kāpnes. Viņš atslēja tās pret sienu, uzkāpa augšā un, sāpīgi sasizdamies, pārmetās otrā pusē, mūžzaļu krūmu biežņā. Kaut kāds parks, bet kur?

Izspraucies cauri krūmiem, kanādietis nonāca pie čuguna aizžogojuma, kas šķīra dārzu no ielas. Sākumā viņš neticēja savām acīm. Plata iela, vidū pārdalīta ar automašīnu maksas stāvvietu un skaitītāju joslu. Gar malām statujas. Mazliet tālāk iela pāršķēlās divās daļās, apliecoties apkārt krūmu saliņām.

Pēkšņi viņa atmiņā viss nostājās savā vietā: tā taču bija Portlendpleisa! Tur tālāk bija Bī-Bī-Sī ēka, aiz tās — Rīdžentsparka. Bet kaut kas nebija kārtībā. Viņš paskatījās pulkstenī — pieci.

Pieci, septiņpadsmit nulle nulle … Kur bija palicis viss transports? Nē, vēl nevarēja būt pieci. Tad jau būtu pavisam tumšs. Pulkstenim vajadzēja būt mazāk, un tomēr… stāvvietā nebija nevienas mašīnas. Nekādas kustības, ne mazākā transporta trokšņa, tikai no tālienes atlidoja dobja duna. Iestādes un mājas bez ugunīm. Cik tālu sniedzās skatiens — nekur nevienas dzīvas dvēseles.

Džerards pārsvempās pāri aizžogojumam un nokrita. Sniegs gulēja uz trotuāra gandrīz neskarts, uz tā nebija nevienas pēdas, tikai uz pašas platās ielas redzēja divas platas, rievotas rices.

Kanādietis devās pa Portlendpleisu uz centru, turēdamies starp abām stāvvietu rindām un instinktīvi vairīdamies no tukšās braucamās daļas. Aptvēris sevi ar rokām, lai kaut cik saglabātu siltumu, viņš čūbā- jās uz Oksfordsērksa pusi. Nami izskatījās bez dzīvības, nekur nemanīja ne uguntiņas. Visa iela bija izmirusi, sevī noslēgusies, it kā pāri būtu aizbrāzies atomkarš. Aukstums dzēla cauri drēbēm, un locekļos ar katru soli dziļāk iespiedās pārguruma gļēvais vājums.

Tikko spēdams cilāt kājas, Džerards pa Aperrīdžen- strītu vilkās cauri pilsētai, kas savā pamestībā izskatījās spokaina. Žalūzijas bija nolaistas, durvis aizvērtas un nobultētas.

Viņš pagāja garām mūzikas veikalam, kinoteātrim, kas joprojām pravietiski reklamēja filmu «Panika ielās», un nonāca līdz restorānam. Te viņš apstājās un ar cerībām ielūkojās iekšā, bet stikla vitrīnās nebija nekā ēdama. Ne parasto kūku, ne ruma kūku, ne šokolādes tortes šķēlīšu. Nerūsējošā tērauda plauktiņi laistījās tīri un tukši. Gaisu pildīja tāda kā puvuma smaka.

Piepeši Džerarda izmocītais saprāts uztvēra kaut kādu kustību aiz muguras — kaut kas atspīdēja spo- guļvitrīnā. Viņš ātri pagriezās. Ielas otrā pusē mazliet tālāk uz centra pusi bija atvērtas kādas durvis, un tajās stāvēja cilvēks. Džerards ar stīvām kājām steidza pie viņa.

Biezā sniega sega mazināja soļu troksni, tāpēc Ekermens ieraudzīja kanādieti tikai tad, kad tas bija gandrīz uzgrūdies viņam virsū. Ekermens pagriezās, automātiski nostādamies aizsardzības pozīcijā un bāzdams roku kabatā pēc pistoles.

Menzels un Olfords iznāca laukā pa durvīm Eker- menam aiz muguras tieši tajā brīdī, kad pieskrēja Džerards.

Kanādietim trūka elpas, spēki bija galīgi izsīkuši. Lai nepakristu, viņš saķēra Ekermena roku, neievērodams, ka neviens necenšas viņu atbalstīt. Visa trijotne dīvaini sastinga, vērīgi ielūkodamās svešinieka sejā.

— Es … mēs esam ieslēgti… viņi jādabū ārā … viņi vēl ir tur apakšā …

Džerarda augumam pārskrēja pāri reiboņa vilnis, ceļi saļodzījās. Olfords tikko paguva saķert Džerardu, lai viņš nenokristu.

— Viņš redzēja mūs iznākam no šejienes. — Ekermens parādīja uz juvelierizstrādājumu veikalu aiz muguras.

— Nabaga čalim jau gars iet laukā, — teica Olfords. — Atstāsim viņu tepat — šā vai tā aizies pie Pētera.

— Nē, — ātri izlēma Menzels. — Vedīsim viņu pie manis.

— Pie tevis? Kā tad tā?

— Jūs dzirdējāt, ko es teicu? Viņš mums noderēs. Ņemam līdzi!

Drusku vēlāk Džerards attapās Menzela dzīvoklī; viņš uzkucies sēdēja krēslā un turēja rokā lielu brendija glāzi. Gangsteri sēdēja apkārt un stingām sejām blenza viņā. Tad Menzels izklāja uz ceļa karti un pameta ar roku uz stūrī ierīkotā bāra pusi.

— Ielejiet vēl, ja gribat.

Džerards pameta ar galvu un piegāja pie bāra. Viņš bija sasilis, bet jutās neizsakāmi noguris; dzēriens bija iesitis galvā, un, sēzdamies atpakaļ krēslā, viņš pat sagrīļojās. Nejauši viņš pamanīja no Ekermena kabatas rēgojamies pistoles spalu. Menzels uztvēra šo skatienu. Džerards nolika glāzi un nedroši piecēlās.

— Man jāiet, jāaiznes šie paraugi uz Svētā Tomasa slimnīcu.

Viņš gāja pie durvīm un īstenībā nejutās pārsteigts, kad Olfords steigšus aizstājās viņam priekša.

— Nekas neiznāks, doktor …

— Doktors? Kā jūs zināt, ka esmu doktors?

— Kamēr jūs nebijāt atķēries, mēs maķenītiņ pa- vandījāmies pa jūsu kabatām.

— Paklau! Jums jālaiž mani vaļā. Tur apakšā palika ieslēgti cilvēki. Man jāaizgādā …

— Doktor Džerard, — viņu mierīgi pārtrauca Menzels. — Sollijs, lūk, šis te, domā, ka jūs vajadzētu nogalināt.

— Bet es domāju, ka jūs man izglābāt dzīvību…

— Man nepatīk nogalināt cilvēkus, tā ir riskanta būšana, bet jums būs jāpalīdz mums.

— Un ja nu es nepalīdzēšu?

Ekermens paliecās uz priekšu savā krēslā. Menzels turpināja:

— Jūs gribat nogādāt savus paraugus slimnīcā, gribat palīdzēt saviem draugiem. Mēs arī gribam tikt laukā no šejienes, tāpēc palīdzēsim viens otram. Atļaujiet, doktor, uzmest aci jūsu paraugiem.

Viņš izstiepa roku. Džerards negribīgi izņēma no kabatas metāla kastīti. Tajā bija zem platformas izzvejotais flakons un aizbāžņi. Menzels izķēra kastīti viņam no rokām. Džerards mēģināja iebilst.

— Jūs to dabūsiet atpakaļ, dok. — Menzels pacēla kastītes vāciņu. — Sollij! — Ekermens izvilka maisiņus ar briljantiem. — Akurāt iet iekšā, tie tikai vēl jāietin, lai izskatās pēc medicīnas padarīšanas.

Ekermens bāza maisiņu starp Džerarda paraugiem. Menzels, izklājis karti uz grīdas, paraudzījās uz kanādieti un iesāka:

— Un tagad klausieties …

Četratā viņi pa klusajām ielām izgāja uz Pikadilli- jas, šķērsoja to un devās uz izmirušo, spokaino Tra- falgarskvēru. Krēsloja. Tikuši pāri laukumam, viņi Vaithollas ielas galā apstājās un bailīgi paskatījās apkārt. Vienīgā skaņa bija strazdu čivināšana. Ielas otrā galā aiz pieminekļa pirmā pasaules kara upuriem uz sniega fona spilgti izcēlās ielai pāri novilkts dzeloņstiepļu aizžogojums. Aiz tā stāvēja trīs mašīnas:

armijas smagā mašīna, bruņumašīna un garš olīv- krāsas furgons. Gangsteri apjuka.

— Vai tu galvo… — Ekermens sāka un nepabeidza frāzi.

— Mums nav citas izejas, — atteica Menzels.

Ekermens izvilka no kabatas pistoli un iebikstīja

ar to Džerardam mugurā. Džerards nekustējās. Menzels pašūpoja galvu, pieliecās un atņēma Ekermenam ieroci. Tad, izvilcis kabatas lakatu, rūpīgi noslaucīja pistoli, pieliecās un ļāva tai izkrist caur kanalizācijas režģiem.

— Ei, — iesaucās Olfords, — kāda velna pēc …

— Mums tā nav vajadzīga, — teica Menzels. — Kāda no tās jēga, ja viņi tik un tā izģērbs mūs plikus. Domā tak ar galvu!

— Bet ko ar viņu? — Ekermens pameta ar galvu uz Džerarda pusi. — Kamēr mēs tur kasīsimies, tas suņa bērns ieķīlās mūs kā likts, vai tā nav?

Menzels lēni tuvojās Džerardam.

— Sollijam ir taisnība, vai ne? Kad būsim tikuši līdz turienei, — viņš norādīja uz Vaithollu, — jūs nekas vairs nespēs apturēt. Un, kad būsiet tur, mierīgi ieķīlāsiet mūs. Ir tā vai nav, ko? Ko jūs par to teiksiet?

Ekermens paglūnēja pār šefa plecu.

— Pamēģini tik izspēlēt tādu stiķi, puis, un es tevi pataisīšu mīkstu.

— Es nezinu, kas ir šajos maisiņos, — sāka Džerards, — un, kā jau teicu, arī negribu zināt. Man jātiek pāri upei un līdz Svētā Tomasa slimnīcai, un tas ir viss. Es jums dodu vārdu …

— Paļaujieties uz džentlmeņa godavārdu, — paņirgājās Olfords.

Menzels vērīgi skatījās uz Džerardu, klusi pētīdams tā seju. Pēkšņi viņš ar spēju kustību izrāva Džerardam no kabatas kastīti ar paraugiem.

— Bet tagad dodiet man savus papīrus, doktor.

— Kā tas saprotams?

— Dokumentus, kas jums kabatā. Mēs paši redzējām.

Džerards pataustījās pa žaketes iekškabatu un izvilka kabatas portfeli. Menzels paņēma to.

— Es jau teicu, ka negribu zināt, ar ko jūs nodarbojaties. Es…

— Dok, — sacīja Menzels, — jūs laikam domājat, ka es esmu ļoti paļāvīgs cilvēks. Uzklausiet mani. Manās rokās ir jūsu paraugi un jūsu dokumenti. Es esmu doktors Džerards, bet jūs neesat nekas. Tie tur, — viņš ar īkšķi norādīja uz Vaithollas pusi, — Jaiž ļaudis cauri, cik ātri vien var. Jums jānogādā tā, — viņš pašūpoja kastīti, — slimnīcā un jāizpestī draugi no tuneļa. Jūs mums vairs neesat vajadzīgs, bet mēs jums gan. Tātad mēs mierīgi un godīgi iziesim laukā, un, kad būsim tikuši otrā pusē, jūs saņemsiet savus paraugus, mēs — savus. Norunāts?

— Kā lai es zinu, ka jūs man tos atdosiet?

— To jūs tiešām nevarat zināt.

— Kāpēc mēs nevaram viņu nokniebt tepat? — ierosināja Olfords.

— Nav nekādas vajadzības. Bet tagad, doktor, nesakiet neko, jūs esat parasts pilsonis, nekas vairāk. Viņi nevienu neaiztur. Viņi grib, lai neviens nepaliktu zonā.

— Bet man taču jāpasaka viņiem, ka mani draugi sēž slazdā! — Džerards gandrīz izkliedza.

— Vai tad, lai pateiktu, katrā ziņā ir jābūt doktoram? — Menzels pagriezās un sāka soļot pa tukšo ielu uz Vaithollas pusi. Iedams viņš izmeta pār plecu: — Kustieties, mēs zaudējam laiku …

Kad viņi bija sasnieguši dzeloņstiepļu aizžogo

jumu, viņiem priekšā nostājās divi kareivji ar automātiem. Viņi bija aizsargformā: galvā ķiveres ar caurspīdīgiem sejsegiem, mugurā gumijas tērpi, rokās biezi cimdi, kājās smagi zābaki. Viens no viņiem norādīja uz īsu rindu, kas stāvēja uz olīvkrāsas furgona pakāpieniem.

Brīdi padrebinājušies saltajā vējā, visi četri iekāpa siltajā, mitrajā dezinfekcijas furgonā. Menzels, uzrādījis Džerarda dokumentus, skaidroja nogurušam medicīnas dienesta seržantam, kas sēdēja pie dušas kabīnēm, ka paraugus nedrīkst dezinficēt. Uzdevis vairākus neticīgus jautājumus, seržants lika viņam atvērt kastīti. Ieraudzījis iekšā flakonus, viņš apmierināts pasmaidīja un, ar garu pinceti paņēmis kastīti, apslacīja to no ārpuses ar dezinficējošu šķīdumu.

Nākamajā pusstundā četrinieks izgāja visu paredzēto procedūru: izģērbās, nodeva drēbes kareivim, kurš ielika tās stiepļu tīklos, un nomazgājās karstā ūdenī, kas oda pēc kaut kādas ķimikālijas. Beidzot, noberzējušies ar rupjiem, dzelteniem armijas dvieļiem, viņi saņēma no sterilizatora tīklus ar drēbēm un tika palaisti vaļā. Pēc turku pirts karstuma āra gaiss likās divtik auksts. Menzels nesa paraugu kastīti, un tā viņi nonāca līdz Pārlamentskvērai.

Uz trotuāriem klusēdami drūzmējās ļaužu pūlīši. Pie ieejas Apakšnamā stāvēja divas televīzijas kompāniju automašīnas. Strādnieki vilka kabeļus un uzstādīja prožektorus. Komentators kaut ko murmināja mikrofonā. Uz policijas mašīnām, kas stāvēja, sagriezušās pāri trotuāram, mirkšķinājās zilās ugunis, bet pa Vestminsteras tiltu lēnām aizbrauca ātrā palīdzība, atstādama aiz sevis tvaika mutuļiem līdzīgus dūmus.