Nezvērs tumsā

9

Pēc piecu dienu pārdomām es nonācu pie pārsteidzoša slēdziena. Lai turpmāk neatkārtotos, es citēšu daļu no sava rakstiskā paskaidro­juma, kuru toreiz iesniedzu izmeklētājam Itodzaki. Nonākt pie tāda secinājuma ir spējīgs tikai detektīvromānu autors ar bezgalīgām fantāzijas spējām. Ka manā slēdzienā viens apstāklis izrādīsies sevišķi būtisks, es sapratu krietni vēlāk.

Lūk, ko es toreiz uzrakstīju:

«…tiklīdz es secināju, ka Sidzuko istabas bēniņos atrastā spiedpo­ga notrūkusi Kojamadas kunga cimdam, es pievērsu uzmanību veselai virknei dažādu apstakļu, kas mani nepārtraukti urdīja. Vispirms man ienaca prātā parūka, kas tika atrasta nogalināta­jam Kojamadas kungam galvā. Es atcerējos, ka šo parūku viņš bija pasūtījis pats personiski (iemeslu, kāpēc mani nepārsteidza tas, ka līķis bija gandrīz kails, es izklāstīšu vēlāk), un ņēmu arī vērā, ka pēc Kojamadas kunga nāves pēkšņi vairs nepienāca Hiratas Ičiro draudu vēslules, un, beidzot, nepalaidu garām arī to, ka Kojamadas kungs bija klaji izradījis savas sadistiskās tieksmes, kas tā nesaskanēja ar viņa garīgo dzīvi (bet patiesībā daudzkārt mēdz būt tieši tā). Šie un daudzi citi apstākļi, kas pirmā acu uzmetienā varēja likties nejaušību virkne, pamazām sāka veidot stingri loģisku uzbūvi.

Lai pārliecinātos, ka manas hipotēzes ir pareizas, es saku meklēt tām pierādījumus. Vispirms devos uz Kojamadas kunga māju un ar atraitnes atļauju aplūkoju nelaiķa kabinetu. Jo nekas cits nespēj tik precīzi pastāstīt par cilvēka raksturu un noslēpumiem kā viņa kabinets. Neievērojot Kojamadas kundzes zināmu nepatiku, es gandrīz pusi dienas noņēmos viņas nelaiķa vīra kabinetā, rūpīgi iepazīstoties ar visu, kas bija novietots grāmatu skapjos un galda atvilktnēs. Kādā grāmatu skapī es ieraudzīju nodalījumu, kam priekšā bija smaga piekaramā atslēga. Palūdzis slēdzeni, es uzzināju, ka nelaiķis nēsājis to piespraustu pie pulksteņa ķēdes un nekad nešķīries no tas. Tā tas bijis arī nāves dienā. Kojamadas kungs toreiz, izejot no mājām, aizbāzis pulksteni ar atslēgu aiz tērpa jostas.

Neredzēdams citu iespēju, es pierunāju Kojamadas kundzi, lai atļauj man uzlauzt skapja durtiņas.

Skapī es atradu Kojamadas kunga vairāku gadu dienasgrāmatas, maisiņos sabāztus dokumentus, vēstuļu saini, grāmatas un vēl daudz citu mantu. Sīki apskatījis visu, es atlasīju no tām trīs, kas, manuprāt, bija tieši saistītas ar izmeklējamo lietu. Vispirms Kojamadas kunga dienasgrāmatu, ko viņš bija rakstījis tajā gadā, kad apprecējās ar Sidzuko. Trīs dienas pirms kāzām dienasgrāmatas malā ar sarkanu tinti bija pierakstīta šāda ievērības cienīga piezīme: «…uzzināju par Sidzuko attiecībām ar jaunu cilvēku Hiratu Ičiro. Pēc kāda laika Sidzuko sākusi ienīst viņu un pret visiem viņa neatlaidīgajiem tīkojumiem izturējusies noraidoši. Pēc tēva bankro­ta viņai izdevies pazust no pielūdzēja redzes loka. Lieliski! Viņas pagātnes izmeklēšanu beidzu.»

Tātad jau pirms kāzām Kojamadas kungam kaut kādā veidā bija izdevies atklāt savas sievas noslēpumu. Bet viņš nekad nebija bildis par to neviena vārda.

Mans otrs atradums bija Oes Sjundeja stāstu krājums «Izpriecas bēniņos». Vai tas, ka šāda grāmata glabājusies lieluzņēmēja kabine­tā neliekas ievērības cienīgs fakts? Es neticēju savām acīm, kamēr Sidzuko kundze nepaskaidroja, ka viņas vīrs bijis aizrautīgs grāmatu mīļotājs. Grāmatas titullapā bija ievietots Oes Sjundeja fotoattēls, bet pēdējā lappusē uzrādīts arī autora īstais vārds — Hirata Ičiro. Domāju, ka jāpievērš uzmanība arī šim apstāklim.

Un, treškārt, Kojamadas kunga mantās es atradu izdevniecības «Hakubunkan» žurnāla «Sinseinen» divpadsmito burtnīcu. Tajā nav publicēti Sjundeja darbi, toties prettitulā dabiskā lielumā reproducē­ta gandrīz puse lapas no viņa manuskripta ar paskaidrojumu: «Oes Sjundeja kunga rokraksts».

Aplūkojis šo reprodukciju pret gaismu, ieraudzīju krīta papīrā ieskrambājumus, kādi paliek, ja pār lapu velk ar asu nagu. Nevarēja būt šaubu, ka kāds, uzlicis virsū plāna papīra lapiņu, vairākkārt apvilcis Sjundeja rakstītās rindiņas ar labi noasinātu zīmuli. Mani pārņēma bailes, jo cits pēc cita apstiprinājās mani fantastiskākie minējumi.

Tajā pašā dienā es palūdzu Kojamadas kundzi parādīt man cimdus, kurus viņas vīrs bija atvedis no ārzemēm. Meklēšana ieilga, bet galu galā viņa atnāca, turot rokās tādus pašus cimdus, kādus es biju atpircis no taksometra šofera. Sniedzot man šos cimdus, viņa mulsi piebilda, ka jābūt vēl vienam pārim, bet tas nav atrodams.

Visus šos lietiskos pierādījumus — dienasgrāmatu, stāstu krāju­mu, žurnālu, cimdus, kā arī bēniņos atrasto spiedpogu — es varu uzrādīt jebkurā laikā pēc Jūsu pieprasījuma.

Bez jau minētajiem manā rīcībā ir vēl daži citi ne mazāk interesanti pierādījumi, pie kuriem es pakavēšos mazliet vēlāk. Bet pietiek jau ar šiem, lai secinātu, ka Kojamada Rokuro bijis šausmīgs cilvēks, kas, slēpjoties zem labsirdīga, uzticīga laulātā drauga maskas, perinājis drausmīgi ļaunprātīgus nodomus. Tāpēc neviļus rodas jautājums: vai mēs neesam pārāk aizrāvušies ar Oes Sjundeja personību? Vai nav tā, ka, pazīstot viņa cietsirdīgos sacerējumus un savādo dzīves veidu, kas tālu pārsniedz mums pieņemamās robežas, mēs esam atļāvušies izdarīt vienu vienīgu secinājumu — neviens cits nav spējīgs pastrādāt šādu noziegumu, vienīgi Oe Sjundejs!

Bet kā tādā gadījumā izskaidrojama viņa nozušana? Tā ir pavisam nesaprotama, ja pieņemam, ka noziedznieks ir tieši viņš. Varbūt mums nekādi neizdodas sadzīt viņa pēdas tieši tādēļ, ka viņš nav vainīgs? Pilnīgi iespējams, ka viņa nozušanu sekmējusi viņam piemītošā cilvēku ienīšana, un, jo slavenāks viņš kļuva, jo spēcīgāk viņā uzliesmoja šī savādā slimība. Nav peļama Jūsu doma, ka viņš ir aizbēdzis uz ārzemēm. Kāpēc gan viņš tagad nevarētu apmesties kādā Šanhajas nomalē un, pārvērties par ķīnieti, sūkt ūdenspīpi? Ja uzskatām, ka noziedznieks tiešām ir Oe Sjundejs, kā tādā gadījumā var izskaidrot viņa rīcību pēc Kojamadas kunga noslepkavošanas? Tad jāsecina, ka cilvēks, kas ilgus gadus rūpīgi un mērķtiecīgi kalis atriebības plānu un nogalinājis Kojamadas kungu, proti, neizpildījis pašu galveno uzdevumu, pēkšņi ne no šā, ne no tā nodod aizmirstībai sākotnējo mērķi, visu pamet un pazūd. Katram, kas ir lasījis viņa sacerējumus un iepazinies ar viņa dzīves veidu, šāda rīcība liksies nedabiska un bezjēdzīga. Ir vēl viens neizskaidrojams fakts. Kā Sjundejs varēja pazaudēt bēniņos spiedpogu no cimda, kas piederē­jis Kojamadas kungam? Ņemot vērā to, ka šādus ārzemju cimdus Japānā nepārdod, un arī to, ka vienam no cimdiem, kurus Kojama­das kungs uzdāvinājis šoferim, bija notrūkusi spiedpoga, būtu galīgi aplam domāt, ka bēniņos slēpies nevis Kojamadas kungs, bet gan Oe Sjundejs. (Te atkal var rasties jautājums, kāpēc Kojamadas kungs tik vieglprātīgi atdevis šoferim šo svarīgo pierādījumu. Bet no juridiskā viedokļa viņš taču nav pieļāvis nekā tāda, kas būtu pretrunā ar likumu. Uzkavēšanās bēniņos viņam varēja būt tikai dīvaina izklaidēšanās. Tādēļ nozaudētā poga, pat ja tā arī notrūkusi bēniņos, viņam neko nenozīmēja. Viņš nejutās kā noziedznieks, un viņam nebija vajadzības uztraukties un sev jautāt: «Kad es pazaudē­ju šo spiedpogu? Vai tā nav notrūkusi bēniņos? Vai tā nevar būt pret mani vērsts pierādījums?»)

Man ir arī vēl citi pierādījumi Sjundeja nevainībai. Kojamadas kungs glabāja cieši noslēgtajā skapī dienasgrāmatu, Oes stāstu krājumu un žurnālu, par kuriem jau esmu agrāk minējis, bet vienīgo slēdzeni viņš allaž nēsāja sev līdzi, kas ne tikai ļauj mums turēt aizdomās Kojamadas kungu, bet pilnīgi izslēdz versiju, ka Oe Sjundejs būtu varējis slepus nolikt šīs mantas skapī, lai kompromitē­tu Kojamadas kungu. Tik tiešam — viņš ne tikai nespēja viltot ierakstu dienasgrāmatā, bet nespēja tikt klāt arī pašam skapim.

No visa iepriekš minētā var izdarīt vienu vienīgu secinājumu: Oe Sjundejs, saukts arī Hirata Ičiro, kuru mēs tik vieglprātīgi uzskatī­jām par noziedznieku, nekādi nav saistīts ar Kojamadas kunga noslepkavošanu. Mūs maldinājis nelaiķa viltīgais izskats. Mums bija grūti iedomāties, ka šis pēc izskata ļoti cienīgais cilvēks varēja būt tik ļaunprātīgs un divkosīgs, ka šis tik sirsnīgais un uzticīgais vīrs, ieiedams savā guļamistabā, tūdaļ nometa pieklājības masku un pārvērtās ļaunā dēmonā, kas ar importa pletni vico savu sievu. Gadījumi, kad vienā cilvēkā iemājo godīgs vīrs un viltīgs dēmons, nemaz nav tik reti. Laikam var teikt tā: jo vairāk kādā cilvēkā ir maiguma un labsirdības, jo vieglāk viņš spēj kļūt par sātana mācekli.

Atļaujiet man tagad izklāstīt savu viedokli par šo lietu.

Pirms četriem gadiem uzņēmuma uzdevumā Kojamadas Rokuro kungs devās braucienā uz Eiropu. Divu gadu laikā viņš uzturējies gan Londonā, gan vairākās citās pilsētās. Tur laikam visā krāšņuma arī uzplauka viņa netiklās tieksmes (no viņa darbabiedriem man izdevās šo to uzzināt par viņa dēkām Londonā). Pēc Kojama­das kunga atgriešanās aizpagājušā gada septembrī viņa ļaunprātī­gās tieksmes uzliesmojušas vēl spēcīgāk, un par upuri tām kļuvusi Sidzuko, kas tik pašaizliedzīgi mīlēja savu laulāto draugu.

Šādas neapslāpētas tieksmes ir bīstamas ne vien tādēļ, ka vēlāk no tām nevar atbrīvoties visu mūžu, kā, piemēram, no morfija lietoša­nas, bet arī tādēļ, ka pēc kāda laika tās kļūst par progresējošu slimību. Cilvēks sāk meklēt jaunus, arvien asākus kairinājumus. Šodien viņu vairs neapmierina vakardienas līdzekļi, bet rīt jau nederēs tas, kas likās vērtīgs šodien. Nav grūti iedomāties, ka pienāca diena, kad Kojamadas kungs, sitot Sidzuko, vairs nejuta apmierinājumu. Tad viņš metās meklēt jaunus uzbudinājuma veidus. Tieši tajā laikā viņš kaut kur būs padzirdējis par Oes Sjundeja stāstu «Izpriecas bēniņos» un, uzzinājis par šā darba neparasto saturu, nolēmis katrā ziņa to izlasīt. Grāmatā viņš atrada labu paziņu — slimnieku ar tādu pašu kaiti kā viņam. Cik mīļš viņam kļuvis Sjundeja stāstu krājums, mēs varam spriest pēc tā, ko viņš no šā darba pārmantojis. Stāstā Sjundejs nepārtraukti cenšas pārliecināt lasītāju, ka pasaulē ir arī tāda bauda, kuru var gūt, slepus novērojot cilvēku — it sevišķi, ja šis cilvēks ir sieviete, kas iedomājas esam vienatnē pati ar sevi. Nav grūti saprast, ka šāds atklājums pilnīgi atbilda Kojamadas kunga tieksmēm. Tāpat kā Sjundeja stāsta varonis, viņš pārvērtās par «cilvēku bēniņos» un no turienes slepeni vēroja savu sievu.

Kojamadas mājā vārti atrodas krietni tālu no priekštelpas durvīm, tādēļ saimnieks, iegājis pagalmā, nevienam nemanot, bez lielām pūlēm varēja ielavīties pieliekamajā un no turienes uzrāpties bēniņos tieši virs sievas istabas. Es iedrošinos apgalvot pat to, ka tajā laikā, kad Kojamadas kungs it kā spēlējis ar draugu «Go», viņš patiesībā slēpies bēniņos.

Vai nav dabiski, ka, ieraudzījis stāstu krājuma «Izpriecas bēniņos» pēdējā lappusē autora īsto vārdu, Kojamadas kungs sāka domāt, vai tik Oe Sjundejs un Hirata Ičiro, kas kādreiz bijis Sidzuko mīļākais un droši vien turējis uz viņu ļaunu prātu, nav viens un tas pats cilvēks? Tad Kojamadas kungs sāka vākt visus rakstus par Sjundeju, uzklausīja ar šo vārdu saistītās baumas un tenkas un, beigu beigās pārliecinājies par viņa agrākajām attiecībām ar Sidzuko, uzzināja arī to, ka Sjundejs ikdienas dzīvē slimīgi vairījies no cilvēkiem un pēdējā laikā pat pārstājis rakstīt un kaut kur bez vēsts pazudis. Tātad grāmatā «Izpriecas bēniņos» Kojamadas kungs vienlaicīgi sastapa gan savu labu paziņu ar tiem pašiem netikumiem, kādus bija piesavinājies pats, gan savas sievas bijušo mīļāko, pret kuru viņš, protams, izjuta greizsirdību un naidu. Visu šo izjūtu ietekmē viņš sadomāja izspēlēt baismīgu joku.

Doma par sievas slepenu novērošanu, protams, jau bija ieinteresē­jusi viņu, taču cilvēkam, kas tik ļoti saindējies ar sadistiskām tieksmēm, ar to vien vēl nepielika. Savu slimīgi pārkairināto fantāziju viņš izmantoja, lai atrastu jaunu — vēl cietsirdīgāku paņēmienu, kas spētu aizvietot pletni un apmierināt viņa baudkāri. Tā viņam ienāca prātā doma nospēlēt vēl nebijušu izrādi ar Hiratas Ičiro draudu vēstulēm. Viņa rokās nokļuva žurnāls «Sinseinen» ar Sjundeja rokraksta reprodukciju. Lai viņa iestudētā izrāde būtu ne vien aizraujoša, bet arī patiesa, Kojamadas kungs sāka pēc šīs kopijas atdarināt Sjundeja rokrakstu. Par to liecina zīmuļa nospiedu­mi reproducētajā lappusē.

Izgatavojis Hiratas draudu vēstules, Kojamadas kungs tās visas nosūtīja katrreiz no citas pasta nodaļas stingri noteiktos termiņos. Tas nesagādāja nekādas grūtības, jo uzņēmuma darīšanās viņam bieži nācās braukāt ar automašīnu pa visu pilsētu. Par vēstuļu saturu jāteic, ka dažādos laikrakstos un žurnālos bija pietiekoši daudz ziņu par Sjundeju, bet sīkumus no Sidzuko dzīves viņš uzkrāja vērojumu laikā bēniņos. Pie tam viņš taču bija Sidzuko vīrs. Viņš, bez šaubām, atcerējās, ko un kā Sidzuko bija runājusi tuvības brīžos, bet vēlāk atkārtoja teikto it kā Sjundeja rakstītās vēstulēs. Vai nav velnišķīgs joks? Piesavinājies svešu vārdu, viņš aizrāvās ar noziedzī­gu izklaidēšanos, nosūtot sievai sirdi stindzinošas vēstules, un tajā pašā laikā baudīja ļaunu prieku, vērojot no bēniņiem, ar kādu satraukumu Sidzuko lasa viņa sacerējumus. Bet reizē viņš neaizmirst arī pātagu! Kāpēc es tā spriežu? Tāpēc, ka pēc Kojamadas kunga nāves uz Sidzuko muguras vairs nav parādījušas asiņainās svītras.

Tikai nevajag domāt, ka Kojamadas kungs spīdzināja sievu tādēļ, ka ienīda viņu. Tieši otrādi, viņš lietoja šadu varmācību, būdams ārprātīgi iemīlējies viņā. Es domāju, ka Jums ir pilnīgi skaidra šī psiholoģija, kas tik raksturīga cilvēkiem ar perversām tieksmēm.

Tādi, lūk, ir mani secinājumi: draudu vēstuļu sacerētājs bijis Kojamada Rokuro, tikai rodas jautājums, kāpēc izvirtuša cilvēka joki, lai arī bezgala ļauni joki, galu galā beidzās ar viņa paša noslepkavošanu? Kāpēc tika nogalināts pats Kojamadas kungs? Kā tas gadījās, ka viņš, kails, bet ar parūku galvā, tika atrasts ūdenī pie Adzumas tilta? Kas vairākās vietās ievainojis viņa muguru? Ja Oe Sjundejs nav iejaukts šajā notikumā, tad jābūt kādam citam noziedzniekam, arī par to gribu izklāstīt savus vērojumus un secinājumus.

Īsi sakot, Kojamadas Rokuro kungs ar savu nežēlību izraisījis dieva dusmas un saņēmis debesu sodu — tātad šajā lietā nav nedz nozieguma, nedz noziedznieka. Kojamadas kungs gājis bojā nelai­mes gadījumā.

«Bet kā tad ar tām nāvējošām brūcēm viņa mugurā?» Jūs noteikti jautāsit. Pie šī jautājuma es vēl atgriezīšos vēlāk, bet tagad man pēc kārtas jāizklāsta, uz kāda pamata man radies iepriekš minētais secinājums.

Manu prātojumu sākuma punkts bija Kojamadas kunga parūka. Jūs laikam atceraties, ka septiņpadsmitajā martā, tas ir, jau nākošajā dienā pēc bēniņu apsekošanas, Sidzuko pārvietoja savu guļamistabu uz eiropiešu stila mājas otro stāvu. Es nezinu, kādā veidā viņai izdevās pierunāt vīru un kāpēc viņš piekrita šādai rīcībai, jo kopš tās dienas viņam bija laupīta iespēja slepus no bēniņiem vērot Sidzuko. Var jau būt, ka šī nodarbošanās viņam bija apnikusi. Iespējams, ka guļamistabas pārvietošana pamudināja viņu uz ci­tu — ne mazāk ļaunu spēli. Te man ienāca prātā doma par parūku, ko viņš pats bija sev pasūtījis. Tā bija iegādāta jau pērnā gada beigās, tātad paredzēta kādām citām vajadzībām, bet gauži noderēja tieši tagad.

Kā jau esmu teicis, grāmatā «Izpriecas bēniņos» bija ievietots Oes Sjundeja fotoattēls. Atšķirībā no plikgalvja Kojamadas kunga Sjundejam šajā attēlā, kas uzņemts viņa jaunības gados, ir kupli, tumši mati. Tātad, ja Kojamadas kungs bija sadomājis spert vēl vienu soli tālāk par Sidzuko iebiedēšanu ar draudu vēstulēm un viņas izsekoša­nu no bēniņiem, ja viņš bija nolēmis gūt jauna veida izpriecu, pārvēršoties par Sjundeju un viņa izskatā parādoties Sidzuko guļamistabas logā, viņam vispirms vajadzēja noslēpt savu galveno pazīšanas zīmi, proti, pliko galvu. Te lieti noderēja parūka. Uzlicis parūku, viņš varēja neuztraukties, ka pārbiedētā Sidzuko pazīs viņu. Pirmkārt, jau pati nakts tumsa bija drošs aizsegs viņa sejai, un, otrkārt, nebija vajadzības pārāk ilgi rēgoties logā — zibenīga parādī­šanās radīja visiespaidīgāko efektu.

Tajā naktī, tas ir, deviņpadsmitajā martā, kad, apciemojis draugu Koumē, viņš atgriezās mājup, vārti droši vien vēl nebija aizslēgti un viņš, lai kalpi nepamanītu, tieši no dārza varēja slepeni iezagties savā kabinetā, kas atrodas pirmajā stāvā (kā stāstīja Sidzuko, kabineta atslēga, kā arī grāmatu skapja atslēga, par kuru es jau rakstīju, vienmēr bijušas viņam līdz). Cenšoties darīt visu ļoti klusi, lai sieva nekā nedzirdētu, viņš būs uzlicis parūku un ieniris dārza tumsā. Dārzā viņš varēja uzkāpt kokā, no tā uz dzegas un tādā veidā piezagties guļamistabas logam. Tas notika tieši tobrīd, kad Sidzuko ieraudzīja logā cilvēka seju. Tātad atliek vēl tikai noskaidrot Kojamadas kunga nāves cēloni. Bet vispirms es gribu nedaudz vārdos izklāstīt savus novērojumus par eiropiešu stila mājas logiem tajā laikā, kad sāku turēt aizdomās Kojamadas kungu, tas ir, kad otro reizi apmeklēju viņa māju, lai tiktos ar Sidzuko. Man nav vajadzības sniegt pārāk sīku aprakstu, jo Jūs varat pabūt tur un par teikto pārliecināties pats savām acīm, tādēļ pateikšu tikai galveno. Guļamistabas logs ir vērsts pret Sumidas upi. Gandrīz zem paša loga stiepjas betona sēta, kas, lai ietaupītu zemes platību, ir uzbūvēta uz pašas klints. No ūdens virsmas līdz sētas augšējai malai ir apmēram četri metri, bet no sētas augšmalas līdz otrā stāva logam vēl nepilni divi metri. Iespējams, ka, pārvietojoties pa dzegu (bet tā tiešām ir ļoti šaura), Kojamadas kungam paslīdējusi kāja un viņš nokritis lejā. Ja viņam palaimētos, viņš iekristu spraugā starp māju un sētu (kaut gan tā ir tik šaura, ka pa to izspraukties var tikai viens cilvēks), pretējā gadījumā viņš neizbēgami atsistos pret sētas augšmalu un iekristu ūdenī. Pēc visa spriežot, ar Kojamadas kungu noticis tieši tā.

Tiklīdz es noteicu upes straumes virzienu, man kļuva skaidrs — Kojamadas kungs nav iekritis ūdenī tajā vietā, kur tika atrasts viņa līķis. Kādu laiku tas peldējis lejup pa straumi. Zinot, ka tūlīt aiz Kojamadas kunga mājas tek Sumidas upe un Adzumas tilts atrodas zināmā attālumā uz lejteces pusi, esmu pārliecināts, ka Kojamadas kungs nokritis no savas mājas dzegas. Ilgu laiku man neizdevās atrisināt vienu mīklu — proti, Kojamadas kungs taču gājis bojā ne jau noslīkstot, bet smago brūču dēļ.

Kādu dienu es nejauši atcerējos praktisku piemēru, ko savā grāmatā «Noziegumu izmeklēšanas visjaunākie paņēmieni» aprakstī­jis Namba Mokudzaburo. Notikums ar Kojamadas kungu ir ļoti līdzīgs šim piemēram. Sacerot detektīvromānus, es bieži ieskatos šajā grāmatā, tādēļ labi atceros tās saturu. Lūk, kas tajā rakstīts:

«1917. gada maija vidū Sigas prefektūras Oeu pilsētā akciju sabiedrības «Taiko» rēderejas viļņu lauzējam tika pieskalots vīrieša līķis. Konstatēja, ka slīkoņa galvā ar asu priekšmetu iecirstas brūces. Ārsts eksperts secināja, ka nāve iestājusies šo brūču dēļ. Miroņa vēdera dobumā bija sakrājies ūdens, tādēļ nonāca pie slēdziena, ka tūdaļ pēc slepkavības līķis iesviests ūdenī. Uz šā secinājuma pamata notikumu uzskatīja par kriminālnoziegumu un tūdaļ uzsāka izmeklē­šanu, bet, tā kā neizdevās noskaidrot cietušā personību, tā tika pārtraukta. Taču pēc dažām dienām Oeu pilsētas policijas pārvalde saņēma ziņojumu no juveliera Sailo, kas dzīvoja Kioto pilsētā Dzjofukudzi ielā. Juvelieris paziņoja, ka pazudis viņa veikala pārdevējs, divdesmit trīs gadus vecais Kobajasi Sigedzo. Nogalinātā cilvēka ārējais izskats un apģērbs atbilda juveliera minētajām pazīmēm, tādēļ viņu izsauca uz policijas pārvaldi, lai identificētu mirušo. Tādējādi ne tikai uzzināja, kas ir nogalinātais, bet arī noskaidroja, ka viņš nemaz nav nogalināts, bet pats izdarījis pašnāvību. Sailo liecināja, ka nelaiķis ir atstājis vēstuli, kurā atzinies, ka izšķērdējis lielu summu no saimnieka naudas, un paziņojis par savu nodomu izdarīt pašnāvību. Viņa galvā atrastās brūces bija radušās no kuģa dzenskrūves, jo pašnāvnieks no kuģa pakaļgala bija ielecis ūdenī.»

Ja es nebūtu atcerējies šo piemēru, man laikam nekad neienāktu prātā doma saistīt Kojamadas kunga nāvi ar līdzīgiem cēloņiem. Bet daudzos gadījumos īstenība daudzkārt pārspēj rakstnieku izdomāju­mus. Vai tad reālajā dzīvē nenotiek gluži neiedomājamas lietas? Es, protams, nebūt nedomāju, ka arī Kojamadas kungu savainojusi kāda kuģīša dzenskrūve. Pretēji minētajam praktiskajam piemēram Koja­madas kungs nav noslīcis, turklāt vienos nakti kuģi neuztur satiksmi pa Sumidas upi.

Bet kādā veidā radušās dziļās brūces Kojamadas kunga mugurā? Ar ko tās iecirstas? Ne ar ko citu, kā ar alus pudeļu lauskām, kas saspraustas Kojamadas kunga mājas betona sētas augšmalā! Jūs droši vien pats esat pamanījis, kādas tās izskatās, jo tieši tādas redzamas arī pie mājas vārtiem. Vietumis tās ir tik lielas, ka varēja pārgriezt Kojamadas kunga muguru un skart pat plaušas. Krītot no dzegas, viņš būs atsities pret sētu un smagi cietis tieši no šīm lauskām. Tādā veidā izskaidrojams, kāpēc blakus lielām, dziļām brūcēm bija arī daudz sīku ieskrambājumu.

Tātad Kojamadas kungs pats izracis sev bedri — nepiedienīgi slimīgo tieksmju dēļ viņš nokritis no dzegas, atsities pret sētu un, nāvīgi savainots, ievēlies Sumidas upē, bet tās straume aizskalojusi viņa līķi līdz kuģu piestātnes alejai Adzumas tilta tuvumā.

Lūk, šādas galvenokārt ir manas atziņas Kojamadas kunga lietā. Pie teikta jāpiebilst vēl daži vārdi par to, kāpēc līķis tika atrasts kails. Jāņem vērā, ka Adzumas tilta apkārtne ir dažādu klaidoņu, ubagu un zagļu pārpilna. Tajā vakarā Kojamadas kungam mugurā bijis dārgs apģērbs (zīda «avase» un pabiezs apmetnis «haori»), turklāt viņam bijis līdzi platīna kabatas pulkstenis. Neapšaubāmi, kāds no turienes salašņām nakts tumsas aizsegā, kad tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles, līķi «aptīrīja». (Piezīme: šis mans minē­jums vēlāk guva apstiprinājumu — kāds klaidonis tika notverts ar lietiskiem pierādījumiem.)

Vēl var rasties jautājums, kāpēc Sidzuko, atrazdamās guļamista­bā, nedzirdēja troksni, Kojamadas kungam iekrītot ūdenī? Jāņem vērā, ka tajā brīdī Sidzuko bija pārbijusies gandrīz līdz bezsamaņai, logs eiropiešu stilā būvētajā betona ēkā bija cieši aizvērts, turklāt šis logs atrodas patālu no upes. Pat tādā gadījumā, ja Sidzuko būtu dzirdējusi ūdens šļakstienu, viņa viegli varēja noturēt to par airu vēzieniem, jo reizēm Sumidas upē cauru nakti brauc laivas, kas pārvadā smiltis un dūņas. Nobeigumā gribu vēlreiz uzsvērt, ka lietai, kuru Jūs izmeklējat, nav nekada sakara ar noziegumu. Tas viss bijis tikai neveikls joks, lai gan beidzies ar Kojamadas kunga traģisko nāvi nelaimes gadījuma dēļ. Citādi nav iespējams izskaidrot Kojama­das kunga dīvainības un viņa nepiesardzību, atdodot taksometra šoferim cimdus, kas bija viņa izdarību tiešs pierādījums, kā arī to, kāpēc Kojamada uz sava vārda pasūtījis parūku un ieslēdzis grāmatu skapī visus minētos priekšmetus, kas nepārprotami pierāda viņa vainu…»

Iespējams, ka mana paskaidrojuma noraksts ir pārāk garš, bet es tomēr uzdrošinos to šeit ievietot, jo, nezinot manus apsvērumus, nebūtu izprotams tas, par ko es gribu rakstīt turpmāk.

Savā paskaidrojumā es norādu, ka jau no paša sākuma šim notikumam nav bijis nekāda sakara ar Oei Sjundeju. Bet kā bija īstenībā? Ja tas tiešām bija tā, tad visām atziņām, ko esmu sniedzis paskaidrojuma pirmajā daļā, vairs nav ne mazākās jēgas.