Nezvērs tumsā

3

Oe Sjundejs, kā liecināja viņa paša rakstītās vēstules, pēc tam kad bija nomainījis daudz dažādu profesiju, pirms četriem gadiem pēkšņi bija kļuvis par detektīvromānu rakstnieku.

Viņa pirmais sacerējums iznāca tolaik, kad japāņu rakstnieki vel nebija publicējuši gandrīz nevienu detektīvromānu. Ka katra reta parādība, tas tika uzņemts ar lielu sajūsmu, un Oe tūdaļ kļuva par lasītāju mīluli.

Sevišķi ražens rakstnieks viņš nebija, tomēr laiku pa laikam laikrakstu un žurnālu slejās parādījās jauni viņa sacerējumi. Tie visi bija asiņaini, draudīgi, ļaunuma pilni darbi, kurus lasot stinga sirds un šermuļi skrēja pa kauliem, bet, lai cik tas būtu savādi, tajos tomēr slēpās neizskaidrojama pievilcība, un Oes popularitāte nema­zinājās.

Es gandrīz vienā laikā ar viņu pievērsos detektīvžanram, upurējot darbu bērnu un pusaudžu literatūras jomā. Rakstnieku, kas publicē­ja detektīvstastus, nebija daudz, tāpēc arī mans vārds kļuva diezgan pazīstams literārajās aprindās, bet mans stils tik krasi atšķīrās no Oes stila, ka mūs pamatoti varēja saukt par antipodiem. Viņš rakstīja drūmā, slimīgā, uzbāzīgā manierē, turpretī mani darbi izcēlās ar skaidrību un veselīgu saprātu. Tādējādi mēs abi kļuvām par rakstniekiem sāncenšiem. Reizēm pat nozākājām viens otra darbus. Pareizāk sakot, man par nožēlu, uzbrucēja lomā biju es, bet Sjundejs reizēm gan atvairīja manus izlēcienus, tomēr pa lielākai daļai neielaidās strīdos ar mani un klusējot turpināja publicēt savus šausmu pilnos sacerējumus.

Kaut gan zākāju Oes grāmatas, es tomēr nevarēju nejust, ka tām piemīt kāds nomācošs spēks. Viņa darbus it ka caurstrāvoja savāda kaisme, līdzīga slēptai ugunij, kas nespēj uzliesmot. Iespējams, ka tieši tur slēpās viņa darbu neizprotamā pievilcība. Daļēji var piekrist, ka šo spēku, kā pats Sjundejs apgalvoja savās vēstulēs, radījis viņa nerimtīgais naids pret Sidzuko.

Atzīstos, ka ikreiz, kad Sjundeja kārtējā grāmata saņēma jūsmīgas atsauksmes, mani urdīja asa skaudība. Mani pārņēma bērnišķīgs naids pret viņu un sirds dziļumos es perināju domu, ka man katrā ziņā jāpārspēj sāncensis.

Taču pirms gada viņš pēkšņi pārstāja publicēties un nozuda nezināmā virzienā. Bet ne jau tādēļ, ka viņa popularitāte būtu mazinājusies. Man nav zināms viņa nozušanas īstais iemesls, bet viņš tiešām iekrita kā akā, lai gan žurnālisti pielika visas pūles, lai nozudušo atrastu. Pat es, par spīti nepatikai pret šo rakstnieku, jutu neizprotamas skumjas. Tas var likties pārāk bērnišķīgi, bet man acīmredzot pietrūka jau pierastā ienaidnieka.

Tā nu Kojamada Sidzuko bija pastāstījusi man visjaunāko, ārkārtīgi savādo ziņu par Oei Sjundeju. Klusībā es priecājos par iespēju atkal tikties ar savu agrāko pretinieku — šoreiz gan, jādomā, visai neparastos apstākļos.

Pārdomājot visus notikumus, es nonācu pie secinājuma, ka Oe nolēmis īstenot savus literāros murgojumus. Šķiet, ka tādas domas nemaz nav tik pārsteidzošas, bet gluži loģiskas.

Kā teicis viens no Oes paziņām, «viņš pārtiek no izdomātiem noziegumiem». Viņš dzīvoja līdzi šiem asiņainajiem noziegumiem manuskriptu lapās, jūtot tādu pašu tieksmi nogalināt cilvēkus kā šo darbu varoņi slepkavas.

Lasītāji droši vien labi atceras to īpatnēji baigo noskaņu, kas tik raksturīga viņa sacerējumiem. Daudzi atceras, ka viņa romāni ir pārblīvēti ar sevišķi nenormālām aizdomām, noslēpumiem, cietsirdī­bu un vārmācību. Kādā darbā viņam pasprukuši šādi dvēseli stindzinoši vārdi: «…beidzot pienāca laiks, kad viņu vairs nespeja apmierināt tikai viņa sacerējumi. Noguris no šīs pasaules ikdienības un garlaicības, viņš bija jutis baudu, izklāstot uz papīra savus velnišķīgos izdomājumus. Tas bija mudinājis ķerties pie spalvas. Bet drīz viņam arī rakstīšana kļuva apnicīga. Kas vēl varēja sniegt asus pārdzīvojumus? Noziegums! Jā, atlika tikai pats noziegums. Vienī­gais, ko viņš vēl nebija izbaudījis, bija izsmalcināta nozieguma trīsas.»

Oes ikdienas dzīve bijusi dažadu dīvainību pārpilna. Rakstnieku un žurnālistu aprindās viņš pazīstams kā cilvēku nīdējs un noslēpu­mu cienītājs. Ļoti reti kādam palaimējies nokļūt viņa darbistabā. Viņš mierīgi spēja aizcirst durvis pat gados vecāku un augstāk stāvošu personu deguna priekšā. Pie tam viņš bieži mainīja dzīvesvie­tas un, aizbildinādamies ar vāju veselību, nekad nepiedalījās rakstnieku sapulcēs.

Klīda baumas, ka viņš ne dienu, ne nakti nesaklājot gultu un pat ēdot un rakstot guļus. Arī dienā viņš radot savus murgainos tēlojumus pustumšā istabā ar cieši aizvērtiem slēģiem, iededzis tikai piecu sveču spuldzīti.

Uzzinājis, ka Oe vairs nepublicējas un kaut kur nozudis, es jau tūlīt sāku prātot, vai tik viņš nav sācis īstenot savas ārprātīgās izdomas un radis pajumti Asakusas rajona nožēlojamajos graustos, kas tik bieži aprakstīti viņa stāstos. Un nebija pagājis ne pusgads, kad viņš man atklājās tāda cilvēka lomā, kas tiešām sagatavojies no draudiem ķerties pie darbiem.

Man likās, ka varēšu ātrāk sameklēt Oei Sjundeju, ja griezīšos pēc palīdzības pie laikrakstu literatūras un mākslas nodaļu līdzstrādnie­kiem vai žurnālu starptautisko jautajumu korespondentiem. Bet, ka jau tiku minējis, Oe bija ļoti liels savādnieks un pārāk reti pieņēma kādu apmeklētāju. Pamēģinājis žurnālu redakcijās uztaustīt viņa gaitas, es pārliecinājos, ka nepieciešams stāties sakaros ar kādu viņam labi pazīstamu cilvēku. Par laimi, tāds atradās starp literā­tiem, ar kuriem man bija ļoti ciešas, sirsnīgas attiecības.

Neslēpšu, ka šis cilvēks bija izdevniecības «Hakubunkan» līdz­strādnieks, kas rūpējas par manuskriptu piegādi. Viņš arī pats bija diezgan veikls žurnālists, vārdā Honda. Kādu laiku Honda bija it kā piesaistīts Oem Sjundejam, jo viņa pienākums bija pasūtīt manu­skriptus redakcijas vajadzībām. Jāatzīmē, ka Honda, būdams tikai sakarnieks starp autoriem un izdevniecību, arī pats bija apveltīts ar detektīva spējām.

Es piezvanīju viņam, saņēmu viņa piekrišanu atbraukt pie manis, un uz pirmo jautājumu par man nezināmo Sjundeja dzīvi viņš atbildēja tādā tonī, it kā Oe būtu viņa bērnības rotaļu biedrs.

— Sjundejs? Tas ir īsts maitas gabals.— Un, pavīpsnājis viltīgu bagātības dieva Daikoku smīnu, labprāt apmierināja manu ziņkāri.

Honda zināja stāstīt, ka Sjundejs, būdams rakstnieks iesācējs, īrējis nelielu mājiņu Tokijas nomalē Ikebukuro. Līdz ar literāro popularitāti pieauga arī viņa ienākumi, un viņš varēja pārcelties uz plašākām telpām, kaut arī īrētām. Honda minēja vismaz septiņas dzīvesvietas, kuras Oe paguvis nomainīt divu gadu laikā. Viņš dzīvojis Usigomes rajona Kikuičo ielā, tad Negisi kvartalā, vēlāk Hakunečo ielā Janakas rajonā un citur.

Kad Oe pārcēlies uz Negisi, viņš jau bijis plaši pazīstams rakstnieks un viņam nepārtraukti uzmākušies žurnālu korespondenti. Tieši tolaik viņš sācis vairīties no cilvēkiem. Mājas durvis allaž bijušas cieši noslēgtas, bet sieva gājusi iekšā un ārā pa sētas ieeju.

Viņu sastapt nav bijis iespējams. Viņš vienmēr izlicies, ka nav mājās, bet vēlāk nosūtījis apmeklētājam vēstuli, kurā bija rakstīts: «Nemēdzu tikties ar cilvēkiem, tādēļ, lūdzu, izklāstiet rakstiski Jūs interesējošo jautājumu.» Nav brīnums, ka daudzi no tiem, kas vēlējās tikties ar Sjundeju, drīz vien atteicās no sava nodoma, bet tos, kam tomēr izdevās viņu sastapt, varēja uz pirkstiem saskaitīt. Žurnālu redakciju līdzstrādnieki ir pieraduši pie visdažādākajiem rakstnieku untumiem, bet arī viņi nespēja paciest Oes nicinošo attieksmi. Par laimi, Sjundejam esot gudra sieva, tādēļ Honda itin bieži izmantojis viņas starpniecību, lai pasūtītu manuskriptus vai atgādinātu to iesniegšanas termiņus.

Bet tikties ar sievu arī nav bijis nemaz tik viegli. Uz slēgtām durvīm nereti parādījušās lakoniskas zīnules: «Esmu slims. Apmek­lētājus nepieņemu. Vai arī: «Esmu ceļojumā,» vai: «Cienījamie žurnālu korespondenti! Visus pieprasījumus pēc manuskriptiem lūdzu sūtīt pa pastu. Apmeklētājus pieņemt nevaru.» Tādi norādīju­mi aizbiedējuši pat pieredzējušo Hondu, un tas ne vienu reizi vien bijis spiests aiziet tukšām rokām.

No visa teiktā kļuva skaidrs, ka Oe nevienam nav ziņojis par dzīvesvietas maiņu, un žurnālu līdzstrādniekiem vajadzēja meklēt viņu ar pasta starpniecību.

— Runā, ka dažiem tomēr laimējies tikties ar Sjundeju vai vismaz apmainīties jokiem ar viņa sievu, bet to acīmredzot spēj izdarīt vienīgi tik izveicīgi cilvēki, kāds esmu es, — lepni nobeidza Honda.

— Fotoattēlā Sjundejs izskatās pievilcīgs. Vai dzīvē viņš arī ir tāds? es jautāju, jo Hondas stāstījums izraisīja manī arvien lielāku ziņkāri.

— Ko tu, ko tu!— mans sarunu biedrs atsaucās noraidoši. — Man šķiet, ka šis fotouzņēmums ir viltojums. Sjundejs gan teica, ka fotografējies jaunībā, bet tik un tā nav ticami. Sjundejs itin nemaz nav līdzīgs šim pievilcīgajam vīrietim. Dzīvē viņš izskatās pretīgi uzblīdis. Laikam tādēļ, ka maz kustas, jo lielāko daļu laika pavada gultā. Vaigi noļukuši, seja neizteiksmīga, acis miglainas. Vārdu sakot, īsts slīkonis. Turklāt viņš ir slikts sarunu biedrs un parasti nemaz never muti vaļā. Var tikai pabrīnīties, kā tāds cilvēks spēj radīt tik labus darbus.

Tu taču atceries Uno Kodzi garo stāstu «Epileptiķis»? Nu, lūk, Sjundejs ir šī stāsta galvenā varoņa izspļauta kopija. Tāpat kā šis varonis, viņš nepieceļas no gultas ne dienu, ne nakti. Laikam jau nogulējis sānus. Esmu ticies ar Oei divas trīs reizes, un katrreiz viņš sarunājās ar mani guļus. Ne jau velti stāsta, ka viņš pat ēdot gultā. Taču Sjundejam piemīt vēl viena dīvainība, kas nesaskan ar viņa dzīves veidu. Man gadījies dzirdēt, ka šis cilvēku nīdējs, kas pieradis caurām dienām vārtīties pa gultu, reizēm ietērpjoties savādā tērpā un dodoties uz Asakusu. Šīs pastaigas notiekot tikai nakts tumsā. Patiešām, kā zaglis vai sikspārnis. Dažbrīd man rodas šaubas, vai tik viņam nepiemīt slimīga kautrība? Varbūt viņš cenšas slēpt no cilvēkiem sava auguma un sejas neglītumu? Jo lielākā kļūsi viņa literārā popularitāte, jo vairāk viņš varbūt kaunas no sava kroplīguma. Viņam nav draugu, apmeklētājus viņš nepieņem. Vai tādā gadījumā viņa noslēpumainās nakts pastaigas pa Asakusas šķērsieliņām nav sava veida gandarījums par ilgajām vientulības stundām? Izpētījis Sjundeja raksturu pēc viņa sievas izteicieniem, es nonācu pie šada secinājuma.

Honda tiešām bija neparasti daiļrunīgs, raksturojot Sjundeju. Un beidzot viņš pastāstīja man vēl kādu visai dīvainu gadījumu.

— Zināt, Samukava-san, šajās dienās arī es pats redzēju šo bez vēsts pazudušo Oei Sjundeju. Viņam bija tik jocīgs izskats, ka es pat neuzdrīkstējos sasveicināties, bet tas noteikti bija viņš.

— Kur tas notika? — es neviļus skaļi iesaucos.

— Asakusas parkā. Agrā rīta stundā. Es gāju mājup un, atklāti sakot, biju mazliet iereibis.— Honda pasmaidīja un pakasīja gal­vu.— Tu zini, kur atrodas ķīniešu restorāns «Rairaiken >? Tieši uz tā stūra, kad gājēju bija vēl pavisam maz, stāvēja paresns cilvēks koši sarkanā klauna cepurē, āksta tērpā, ar biezu reklāmu paku rokās. Izklausas neticami, bet tas tiešām bija Oe Sjundejs. Aiz pārsteiguma es gluži vai sastingu un nezināju, ko darīt — uzrunāt viņu vai paiet garām. Laikam viņš arī bija pamanījis mani, bet viņa seja joprojām palika neizteiksmīga. Pēc brīža viņš pagrieza man muguru, ašā solī devās prom un drīz vien nozuda aiz stūra. Sākumā es gribēju mesties viņam pakaļ, bet tad apdomājos, ka būtu neprātīgi sākt sarunu ar cilvēku, kas pārsteigts šādos apstākļos, un devos mājup.

Visu laiku, kamēr es klausījos Hondas stāstu par Oes Sjundeja savādo dzīves veidu, man bija tāda sajūta, it kā es redzētu ļaunu sapni. Bet, uzzinājis, ka viņš āksta tērpā un klauna cepurē stāvējis Asakusas parkā, es pārbijos. Man likās, ka pat mati ceļas stāvus. Tad man vēl nebija skaidrs, vai starp Oes āksta izskatu un Sidzuko adresētajām vēstulēm ir kāda sakarība, tomēr likās, ka kādai saiknei te noteikti jābūt. Vismaz Hondas tikšanās laiks ar Sjundeju Asakusā sakrita ar viņa pirmās Sidzuko adresētās vēstules saņemšanas laiku.

Izmantojot labvēlīgo gadījumu, es nolēmu noskaidrot, vai vēstules autora rokraksts ir identisks Oes rokrakstam, un, izraudzījies no vēstulēs tikai vienu lapiņu, pēc kuras nevarēja noteikt, kādā nolūkā tā rakstīta, parādīju to Hondam.

Uzmetis acis lapiņai, Honda tūdaļ apliecināja, ka tas ir Sjundeja rokraksts, un vēl piebilda, ka pēc stila un gramatiskajām konstrukci­jām rakstītājs nevar būt neviens cits kā tikai Sjundejs. Kādreiz Honda mēģinajis sacerēt stāstu, atdarinot Sjundeju, tādēļ sīki izpētījis viņa rakstīšanas manieri.

— Oeiri teikumi tādi stīvi, tādēļ gandrīz nav iespējams viņu atdarināt,— Honda izmeta.

Es pilnīgi piekritu Hondas spriedumam. Izlasījis vairākas Sjunde­ja vēstules, es vēl labāk nekā Honda biju iepazinies ar to autora īpatnējo stilu.

Tajā pašā dienā es atradu ieganstu, lai palūgtu Hondu noskaidrot Sjundeja atrašanās vietu.

Labi, vari paļauties uz mani,— Honda piekrita.

Bet viņa solījums mani neapmierināja, tādēļ es nolēmu arī pats uz savu roku sameklēt māju Nr.32 Ueno rajona Sakuragičo ielā — kur pēc Hondas domām, pavisam nesen esot dzīvojis Oe Sjundejs, lai iepazītos vismaz ar apkārtni.