Nezvērs tumsā

11

Trīs dienas Sidzuko nebija saņēmusi no manis vēstuli ar lūgumu ierasties uz satikšanos. Galu galā viņa pati atsūtīja zīmīti, ka gaida mani rīt pulksten trijos. Viņa rakstīja: «Iespējams, ka, pārliecinājies par manu netikumību, Jūs sākāt izvairīties no manis, jo esmu Jums kļuvusi nepatīkama?» Saņēmis vēstuli, es, kā par brīnumu, nejutos visai priecīgs. Bet nebija arī tā, ka man būtu nepatīkami ieraudzīt viņas seju. Tādēļ noteiktajā laikā es devos uz to pašu necilo klētiņu.

Šī diena jūnija sākumā, kā jau pirms lietus sezonas, bija smacējoši sutīga, bet drūmi pelēcīgās debesis, šķiet, it kā karājās gandrīz virs galvas. Izkāpis no tramvaja un nogājis kājām trīs četrus kvartālus, es jutu, ka esmu sviedriem pārklāts un mikls kļuvis arī mans zīda krekls.

Sidzuko gaidīja mani, sēžot uz gultas mūsu vēsajā klētiņā. Šo otrā stāva istabas grīdu sedza paklājs, netrūka arī dīvāna, sienas greznoja lieli spoguļi. Sidzuko nežēloja naudu, pērkot dārgas mantas, lai izdaiļotu mūsu tikšanās vielu, un neņēma vēra manus mēģināju­mus atrunāt viņu no šādas izšķērdības.

Sidzuko bija tērpusies greznā plāna zīda kimono ar melna atlasa jostu, kam bija kritušu paulonijas lapu raksts. Šis skaistais tērps, tradicionālais matu sakārtojums, viss šis sievietes veidols, kurā vingri izpaudās senās Udo pilsētas gaume, nekādi nesaskanēja ar istabas eiropeisko iekārtojumu.

Pietika uzmest tikai skatienu sievietes melnajiem, smaržīgajiem matiem, kas arī pēc vīra nāves tika kopti tikpat rūpīgi kā agrāk, lai atcerētos, kā kaisles brīžos tie izjuka uz visām pusēm: saplaka matu sasukas virsējā kārta, bet ap kaklu apvijās garākās sprogas. Reizēm gadījās, ka pirms atgriešanās mājās viņa nosēdēja pie spoguļa gandrīz pusstundu, lai sakārtotu izjukušos matus.

Tiklīdz es iegāju istabā, Sidzuko tūdaļ man jautāja:

— Kāpēc jūs toreiz atgriezāties un iztaujājāt par mūsu mājas uzkopšanu? Jūs bijāt ļoti satraukts. Vēlāk es ilgi domāju par jūsu ierašanos, bet līdz pat šai dienai nevaru nekā saprast.

— Nevarat saprast? Jūs nevarat saprast? — es iekliedzos, novil­cis žaketi. — Kaut kas traks! Esmu izdarījis lielu kļūdu. Jūsu mājā griestus mazgāja decembra beigās, bet Kojamadas kunga cimda spiedpoga bija nozaudēta jau mēnesi pirms tam. Savus cimdus viņš bija atdevis šoferim divdesmit astotajā novembri, tātad poga notrū­kusi vēl agrāk. Redziet, secība ir gluži pretēja.

— Tiešām… — Sidzuko nobijusies iesaucās un, it kā vēl arvien nenojaušot lietas būtību, piebilda: — Tātad poga nokļuvusi bēniņos vēlāk, nekā tā notrūkusi no cimda.

— Ja vēlāk, tad vēlāk. Lieta tā, ka tā nav notrūkusi tajā laikā, kad Kojamadas kungs atradās bēniņos. Ja poga būtu notrūkusi no cimda bēniņos un tur arī palikusi, tad viss būtu skaidrs kā uz delnas. Bet tā tika atrasta tur vismaz mēnesi pēc notrūkšanas. Ar fizikas likumiem tas nav izskaidrojams, vai ne?

— Jā,— Sidzuko domīgi piekrita. Viņa nobāla.

— Var, protams, iedomāties, ka poga palikusi Kojamadas kunga žaketes kabatā un izkritusi tieši tajā brīdī, kad viņš atradās bēniņos. Bet es šaubos, ka jūsu vīrs pavasara sākumā būtu valkājis to pašu uzvalku, kas viņam bija mugurā pērnā gada novembrī.

— Jā, viņam patika labi ģērbties, un Jauno gadu viņš allaž sagaidīja citā uzvalkā.

— Tātad jūs pati redzat, ka mans pieņēmums ir maz ticams.

— Bet tādā gadījumā jau Hirata… — Sidzuko stomījās.

— Tik tiešām. Šajā lietā pārāk krasi jūtama Oes Sjundeja klātbūtne. Tādēļ man pamatīgi jāprecizē mans ziņojums.— Es īsi izstāstīju Sidzuko savas domas par to, ka šī liela ļoti atgādina Oes Sjundeja darbu krājumu un tajā savirknējies pārāk daudz pierādījumu un nepatiesību.

— Jums varbūt vēl daudz kas nav zināms, bet Sjundeja dzīves veids tiešām ir pārak dīvains. Kāpēc viņš nepieņem apmeklētājus? Kādēļ izvairās no tiem, gan bieži mainot dzīvesvietas, gan dodoties ceļojumos, gan tēlojot slimu? Kas liek viņam īrēt māju Mukodzimas Susaki ielā, kurā viņš nemaz nedzīvo? Lai cik lielas būtu viņa antipātijas pret cilvēkiem, tas viss tomēr šķiet ārkārtīgi dīvaini. Lai arī būtu dīvaini, ja tikai dīvainības neliktos kā sagatavošanās darbi pirms slepkavības.

Es sēdēju gultā blakus Sidzuko. Tiklīdz ierunājos par slepkavību, viņa cieši piekļāvās man un līdz sāpēm stingri sažņaudza manu roku.

— Ja labi padomā, tad kļūst skaidrs, ka esmu bijis tāda kā spēļlietiņa viņa rokās. Viņš pasvieda man viltus pierādījumus, bet es tiem akli noticēju. Vārdu sakot, es precīzi attēloju viņa sacerēto un man paredzēto lomu. Ha-ha-ha! — Es smējos pats par sevi. — Sjun­dejs ir slims cilvēks. Izpratis manu domu gaitu, viņš bagātīgi apgādāja mani ar attiecīgiem pierādījumiem. Jā, tāda lietā amatieri nav derīgi. Ja es nebūtu rakstnieks, kam patīk visādi prātojumi un secinājumi, es neklimstu apkārt un neizdomātu neprātīgas versijas. Un tomēr, ja mēs uzskatām, ka slepkava ir Oe Sjundejs, tad jāatzīstas, ka pastāv ļoti daudz ačgārnību. Visas šīs ačgārnības, kas apgrūtina izmeklēšanu, rodas no mana pieņēmuma, ka Oe Sjundejs ir rūdīts ļaundaris. Aplamības, par kurām es šeit runāju, liek atbildēt vismaz uz diviem jautājumiem. Pirmkārt, kāpēc Sjundeja draudu vēstules vairs netika saņemtas pēc Kojamadas kunga nāves? Un, otrkārt, kādā veidā Kojamadas kunga grāmatu skapī nokļuva dienasgrāmata, Sjundeja stāstu krājums un žurnāls «Sinseinen»? Šie divi aspekti nekādi nesaskan ar versiju, ka noziedznieks ir Sjundejs. Pieņemsim, ka piezīmes Kojamadas kunga dienasgrāma­tas malās rakstījis Sjundejs, pieņemsim pat to, ka viņa stāstu krājums un žurnāls «Sinseinen» tīšuprāt iesviesti grāmatu skapī, bet tik un tā nav izskaidrojams, kā viņam izdevās dabūt skapja slēdzeni, kura vienmēr bijusi Kojamadas kungam līdzi. Un kā Sjundejs varēja, nevienam nemanot, iekļūt Kojamadas kunga kabinetā? Pēdējās trīs dienas es nemitīgi prātoju par šīm lietām un galu galā, man šķiet, esmu atradis šai mīklai vienīgo iespējamo atrisinājumu. Kā jau esmu teicis agrāk, šajā lietā ik uz soļa nojaušami Sjundeja sacerējumu vadmotīvi, tādēļ nolēmu, ka, uzmanīgi parlasot viņa darbus, varēšu rast atslēgu noslēpuma atklāšanai, un izpētīju visus viņa sacerējumus. Es vēl neesmu jums stāstījis, ka mans draugs Honda no izdevniecības «Hakubunkan» reiz saticis Sjundeju Asaku­sas parkā ļoti dīvainā izskatā — klauna cepurē un āksta tērpā, bet rokā viņš turējis reklāmu lapiņas. Vēlāk Honda noskaidroja reklāmu kantoros, ka tie bieži izmanto arī klaidoņu pakalpojumus. Tātad Oe Sjundejs bija ielavījies dīkdieņu barā. Vai tas mazliet neatgādina Stīvensona «Stāstu par doktoru Džekilu un misteru Haidu»? Pievērsis uzmanību šai dīvainībai, es nolēmu sameklēt ko līdzīgu starp Sjundeja stāstiem un atradu gan garo stāstu «Panorāmas valstība», kuru, kā jums zināms, viņš uzrakstījis neilgi pirms savas nozušanas, gan arī stāstu «Viens divās lomās». Pēc šo darbu izlasīšanas man kļuva skaidrs, ar ko doktors Džekils piesaistīja sev Sjundeja uzmanību. Ar to, ka vienā cilvēkā var iemiesoties divi atšķirīgi cilvēki.

— Man bail! —Sidzuko iekliedzās. — Jūsu vārdos slēpjas kaut kāda nelaimi vēstoša jēga. Beigsim šo sarunu. Es baidos no šīs pustumšās klēts. Runāsim pēc tam, bet tagad vienkārši pabūsim kopā. Kopa ar jums man negribas atcerēties Hiratu.

Bet es nevēlējos nodoties mīlas priekiem un turpināju stāstīt:

— Ilgi prātojot, es atklāju divas savdabīgas sakritības. Zinātnie­ku valodā — viena izpaužas telpā, bet otra — laikā. Lūk, te ir Tokijas plāns.— Es izvilku no kabatas jau iepriekš sagatavotu karti un izklāju to Sidzuko priekšā.— No Hondas un Kisagatas policijas pārvaldes priekšnieka es uzzināju, ka Oe Sjundejs vairākkārt mainījis dzīvesvietas. Sākumā viņš dzīvojis Ikebukuro rajonā, tad Usigomes kvartālā Kikui ielā, Negisi, Janakas rajonā Hacuse iela, Higurasī, Kandas Suehiro iela, Ueno rajonā Sakuragi ielā, Hondzjo kvartālā Janagisimas ielā un beidzot Mukodzimas Susaki iela. Tikai Ikebukuro un Usigome ir diezgan tālu, bet pārējās septiņas vietas, kā jūs varat redzēt plānā, atrodas šaurā joslā pilsētas ziemeļrietumu daļā. Te Sjundejs pamatīgi kļūdījies. Kāpēc sākumā viņa dzīvokļi atradās divās attālākās vietās — Ikebukuro un Usigomē, var itin labi saprast, ja ņemam vērā faktu, ka viņa literārā slava un reizē arī neskaitāmie apmeklējumi sākās tikai pēc pārcelšanās uz Negisi. Pirms tam visas darīšanas, kas bija saistītas ar manuskriptiem, viņš kārtoja tikai rakstiski. Tagad domās it kā savienosim ar vienu līniju pārējās septiņas dzīvesvietas — un sāksim ar Negisi. Redziet, šī līnija veido ne visai precīzu pusapli. Ja mēs sameklēsim šā pusapļa centru, mums kļūs skaidrs, ka tieši tur atrodams visa noslēpuma atminējums. Es tūdaļ visu paskaidrošu.

Sidzuko atlaida manu roku un cieši apķērās man ap kaklu.

— Es baidos! —viņa iekliedzās un atkal piekļāvās man. Pakuti­nājusi mani aiz auss, viņa, it kā dziedādama šūpuļdziesmu, sāka saldā balsī čukstēt:— Man žēl tērēt dārgo laiku šādiem briesmu stāstiem. Vai jūs nejūtat, kā kvēlo manas lūpas, vai jūs nedzirdat, cik strauji pukst mana sirds. Apskaujiet, ātrāk apskaujiet mani!

— Pagaidiet. Atlicis vairs tīrais sīkums. Esiet pacietīga un noklausieties mani līdz galam. Šodien esmu atnācis, lai apspriestos ar jums,— es turpināju, par spīti Sidzuko aicinājumiem.— Aplūko­sim sakritību laika ziņā. Es labi atceros, ka Sjundeja vārds pilnīgi pazuda no žurnālu slejām aizpērnā gada nogalē. Bet, kā jūs pati teicāt, Kojamadas kungs tajā laikā atgriezās no ārzemēm, tas ir, aizpagājušā gada beigās. Kāpēc tik precīzi sakrīt šo divu nolikumu laiks? Vai tā būtu nejaušība? Kā jums liekas?

Klētiņas mazajā lodziņā pavīdēja tumši pelēki mākoņi. No ielas atskanēja dobja dārdoņa — laikam tur aiztraucās tramvajs. Ausīs dūca. Šie abi trokšņi saplūda neciešamā dunoņā, kas likās tik draudoša, ka man tiešām sāka rādīties — tūdaļ bungu rīboņas pavadībā no debesīm bruks lejup vesels dēmonu pulks.

— Un tā, no vienas puses, skaidrs kā diena, ka Oe Sjundejs ir iejaukts šajā lietā. Bet, no otras puses, par spīti visām pūlēm, policija divu mēnešu laikā nevar visā Japānā sadzīt šā ievērojamā rakstnieka pēdas, it kā viņš būtu izkūpējis gaisā. Man bail pat domāt, ka tas nenotiek vis murgainā sapnī, bet gan īstenībā. Kāpēc Sjundejs atmetis savu nodomu nogalināt Kojamadu Sidzuko? Kāpēc viņš vairs nesūta viņai draudu vēstules? Kādā veidā viņš iekļuva Kojamadas kunga kabinetā? Kā viņam izdevās atvērt aizslēgtu skapi? Man šeit vajadzēja atcerēties kāda cilvēka vārdu. Tā ir detektīvromānu autore Hirajama Hideko. Pat rakstnieku un žurnālis­tu vidē ir ne mazums tādu, kas domā, ka tā ir sieviete. Jaunieši nepārtraukti raksta viņai mīlestības vēstules. Bet šī Hirajama Hideko ir vīrietis, turklāt visai cienījams valdības ierēdnis. Visi detektīvžanra rakstnieki — gan es, gan Sjundejs, gan šī Hirajama Hideko — ir ļoti dīvainas būtnes. — Es jutos kā sapnī un runāju kā neprātā. Pār seju man aumaļām tecēja sviedri, un uz lūpām es jutu to nepatīkamo, sāļo garšu.— Sidzuko! Klausieties uzmanīgi, vai es nekļūdos. Kur ir centrs tam pusaplim, kas savieno Sjundeja dzīves­vietas? Palūkojieties šajā kartē. Tieši centrā ir jūsu māja. No visiem Sjundeja dzīvokļiem tā sasniedzama desmit minūtēs. Kāpēc Sjun­dejs nozuda tūlīt pēc Kojamadas kunga atgriešanās? Tāpēc, ka jūs vairs nevarējāt apmeklēt tējas ceremonijas un mūzikas stundas. Sapratāt? Kamēr Kojamadas kungs bija prom, jūs varējāt nodoties šīm mākslām no pusdienas līdz vēlam vakaram. Kas man par to stāstīja? Jūs pati. Kad satikāt mani muzejā. Vēlāk jūs aptināt mani ap pirkstu. Jums nebija sevišķi jāpūlas, lai ierakstītu vajadzīgās piezīmes jūsu vīra dienasgrāmatā un slepeni noliktu Kojamadas kunga skapī arī citus pierādījumus, un nosviestu bēniņos cimda spiedpogu. Lūk, pie kādiem secinājumiem es esmu nonācis. Kā citādi lai izskaidro visu notikušo? Atbildiet man! Atbildiet jel!

— Pietiks! Rimstieties!— Sidzuko izmisīgi dvesa un cieši iekrampējās man rokā. Ar vaigu pieplakusi manam plecam, viņa sāka raudāt. Cauri kreklam es jutu, cik viņas asaras bija karstas.

— Kādēļ jūs raudat? Kādēļ jūs visu laiku cenšaties pārtraukt mani? Varbūt tādēļ, ka jums tas ir dzīvības vai nāves jautājums? Lūk, kāpēc es arvien vairāk turu jūs aizdomās. Klausieties tālāk. Es vel neesmu beidzis savu stāstu. Kāpēc Oes Sjundeja sievai bija brilles? Kāpēc viņai bija zelta zobi? Kāpēc viņa pie labā vaiga bija pielipinājusi pretsāpju plāksteri? Kāpēc viņa kārtoja matus pēc eiropiešu modes? Vai tie nav maskēšanās paņēmieni, kas aizgūti no Sjundeja «Panorāmas valstības»? Tajā stāstā ir gan brilles, gan frizūras pārveidošana, gan vates kušķi aiz vaigiem, lai izmainītu sejas pantus. Bet stāstā «Vara naudas gabals» veseliem zobiem pārvilkti zelta kronīši. Jums daži zobi ir pārāk plati, tas cilvēkiem duras acīs. Tādēļ arī jūs pārvilkāt tos ar zeltu. Uz labā vaiga jums ir dzimumzīme. Tā tika paslēpta zem pretsāpju plākstera. Bet, lai jūsu garenā seja izskatītos apaļāka, vajadzēja tikai mainīt matu sasukājumu. Tādā veidā jūs pārvērtāties par Sjundeja sievu. Aizvakar es parādīju jūs Hondam. Viņš apgalvo — ja izmainītu jūsu matu sasuku, uzliktu jums brilles un apvilktu zobus ar zeltu, jūs būtu īsta Sjundeja sieva. Ko jūs tagad teiksiet? Un necentieties muļķot mani, jo man viss jau ir skaidrs.

Es pagrūdu Sidzuko. Viņa iekrita gultā un caur asarām čukstēja:

— Hirata… Hirata…

— Hirata? Lūk, kā, jums vel arvien gribas dzīt velnu? Jūs tēlojāt Sjundeja sievu un vēlaties, lai es vēl joprojām ticu, ka Sjundejs tiešām eksistē? Nē, tāda nav un nekad nav bijis. Tā ir pilnīgi izdomāta persona. Lai visus mulsinātu, jūs tēlojāt viņa sievu un tikāties ar žurnālu redakciju līdzstrādniekiem. Tā paša iemesla dēļ jūs nepārtraukti mainījāt dzīvesvietas. Ilgi tā turpināties nevarēja, tādēļ jūs salīgāt kādu klaidoni no Asakusas parka un likāt viņam notēlot slinko Oei Sjundeju. Ne jau Sjundejs pārvērtās par cilvēku āksta tērpā, bet dīkdienis šādā tērpā pārvērtās par Sjundeju.

Sidzuko klusi gulēja gultā. No tālienes viņa izskatījās ka mirusi. Raugoties viņā, man pamazām norima dusmas, un es apjucis teicu:

— Sidzuko, es pārāk aizsvilos. Man vajadzēja būt savaldīgākam. Bet jūs neatlaidīgi traucējāt man runāt, centāties ar koķetību sajaukt man prātu, tā ka es pats pret savu gribu vairs nevaldīju pār sevi. Lūdzu piedošanu. Pacentieties nepārtraukt mani, lai es varētu pareizā secībā izstāstīt visu turpmāko. Palabojiet, ja izdarīšu kādu kļūdu.

Jūs esat apveltīta ar brīnišķīgi asu prātu un literāru talantu, kas reti piemīt sievietēm. Es to ļoti labi sapratu, lasot jūsu vēstules. Dabiski, ka jums radās vēlēšanās pārbaudīt savas spējas literārajā jomā, un jūs nolēmāt uzrakstīt detektīvstāstu, izmantojot par pseidonīmu vīrieša vārdu. Gluži negaidīti jau pirmais darbs guva lielu atsaucību. Tieši tajā laikā, kad jūs sākāt plūkt laurus, Kojama­das kungs devās divus gadus ilgā ārzemju ceļojumā. Lai kliedētu vientulību un, galvenais, lai izbaudītu ko neparastu, jūs izdomājat baismīgu triku, kurā jums reizēm vajadzēja tēlot trīs lomas. Jums ir stāsts «Viens divās lomās», bet reālajā dzīvē jūs gājāt vēl tālāk — iz­vēlējāties sev ne tikai divus, bet pat trīs tēlus.

Slēpdamās zem Hiratas Ičiro vārda, jūs noīrējāt dzīvokli Negisī. Jūsu iepriekšējās apmešanās vietas Ikebukuro un Usigomē acīm redzot bija domātas tikai vēstuļu saņemšanai. Izmantojot dažādus ieganstus — izvairīšanos no cilvēkiem, ceļojumus un tā tālāk,— jūs slēpāt no sabiedrības cilvēku, ko saucāt par Hiratu, un, pārģērbusies par viņa sievu, kārtojāt viņa vietā visas darīšanas, arī manuskriptu iesniegšanu. Rakstot savus daiļdarbus, jūs bijāt Oe Sjundejs vai Hirata Ičiro, sarunājoties ar žurnālu korespondentiem vai īrējot kārtējo dzīvokli, jūs pārvērtāties par Hiratas sievu, bet savās mājās jūs bijāt Kojamadas kundze. Tā jūs vienlaicīgi tēlojāt trīs lomas. Lai veiksmīgi tas notēlotu, jums katru dienu vajadzēja ilgāku laiku būt ārpus mājas. Jums izdevās atrast brīnišķīgu ieganstu — tējas cere­monijas un mūzikas stundas. Pusi dienas jūs bijāt Kojamadas kundze, bet atlikušo pusi — Hiratas kundze. Matu sasukas pārmainī­šana, pārģērbšanās un citi paņēmieni prasīja daudz laika, tādēļ jūs nevarējāt veikt garākus ceļa gabalus. Lūk, kāpēc jūs, pārbraukdama no vienas dzīvesvietas uz citu, allaž izvēlējāties tādus mitekļus, kuri no jūsu mājas ar mašīnu būtu sasniedzami apmēram desmit minūtēs.

Es arī it kā esmu visādu neparastu notikumu mednieks, tādēļ ļoti labi saprotu jūsu noskaņojumu. Šāda spēle, protams, prasīja no jums lielu piepūli, toties deva jums neizsakāmu gandarījumu un brīniš­ķīgu baudu.

Man nāk prātā kada kritiķa vērtējums, analizējot vienu no Sjundeja darbiem: viņš uzsvēra, ka tas ir caur un cauri piesātināts ar tik nomācošu aizdomīgumu, uz kādu spējīga tikai sieviete. Lasot Sjundeja grāmatas, apgalvoja šis kritiķis, liekas, ka acu priekšā rēgojas tumsā paslēpies nezvērs. Loti pareizi vārdi.

Ātri aizritēja divi gadi, un Kojamadas kungs atgriezās mājās. Jums vairs nebija iespējas, kā agrāk, tēlot trīs lomas. Tad no skatuves nozuda Oe Sjundejs. Bet, tā ka visiem bija zināms, ka viņš ir ļoti untumains un pie tam ārkārtīgi nesabiedrisks cilvēks, nevie­nam neienāca prātā saskatīt viņa pazušanā ko aizdomīgu.

Man, kā jau vīrietim, nav visai skaidrs, kāpēc jūs izšķīrāties notēlot šo pēdējo noziegumu, bet no grāmatām par psihiskām anomālijām ir zināms, ka sievietes ar histēriskām novirzēm nereti mēdz pašas sev rakstīt draudu vēstules. Tādu piemēru ir ne mazums gan Japānā, gan ārzemēs.

Šeit, no vienas puses, izpaužas tieksme biedēt sevi, bet, no otras puses, velēšanās izraisīt kāda cita cilvēka līdzjūtību. Man šķiet, ka arī jūs vadījāties pēc šādas vēlmes. Tik tiešām — tā taču ir nervus kutinoša sajūta, kas rodas, saņemot draudu vēstules no ievērojama mākslnieka, par kuru jūs reizēm pati pārvērtāties.

Dienām ritot, jums arvien nepatīkamāks kļuva par jums daudz gudrākais vīrs. Negribējās arī šķirties no brīvās, patīkamās dzīves, pie kuras jūs pieradāt viņa prombūtnes laikā. Bet, precīzāk izsakoties, jūs, ja atkārtojam Sjundeja vārdus, neizsakāmi valdzināja pats noziegums, saldā bauda nogalināt cilvēku. Tādēļ jums bija nepiecie­šama izgudrota persona — bez vēsts pazudušais Sjundejs. Padarīju­si viņu par slepkavu, jūs, paliekot ārpus aizdomām, tikāt vaļā no apnikušā vīra, saņēmāt milzīgu mantojumu un tagad dzīvojat tā, kā jums pašai tīk.

Bet jūs nespējāt samierināties tikai ar to vien. Lai būtu pilnīgi droša, jūs izveidojāt tā saukto otro aizsardzības līniju. Tas biju es. Zinot manu negatīvo nostāju pret Oe Sjundeju, jūs nolēmāt atriebties arī man, padarot mani par jums paklausīgu marioneti. Klausoties manu ziņojumu izmeklētājam, jūs laikam ar pūlēm valdījāt smieklus. Maldināt mani nebija grūti. Jūs taču nodevāt manā rīcībā šķietami neapšaubāmus pierādījumus: cimda spiedpogu, dienasgrāmatu, žurnālu «Sinseinen» un, beidzot, «Izpriecas bēniņos». Bet, kā jūs pati apgalvojāt savos sacerējumos, noziedznieks allaž izdara vismaz vienu kļūdu. Tā arī jūs, dabūjusi Kojamadas kunga cimda spiedpogu, izmantojāt to kā svarīgu pierādījumu, bet nepacentāties noskaidrot, kad tieši tā notrūkusi. Jums pat neienāca prātā, ka cimdi jau sen uzdāvināti taksometra šoferim. Pavisam niecīga kļūme, vai ne? Par brūcēm Kojamadas kunga ķermenī varu atkartot, ka mani iepriekšējie minējumi ir gluži pareizi. Vienīgais precizē­jums — Kojamadas kungs nenokrita no dzegas, lūkojoties jūsu istabas logā. Slepkavība notika, kad jūs abi atradāties guļamistabā (ne velti viņam galvā bija parūka) un jums izdevās izgrūst viņu pa logu.

Nu, Sidzuko, vai man nav taisnība? Sakiet jel kaut ko! Iebilstiet, ja varat.

Es biju pateicis visu, ko gribēju, un tagad apmulsis stāvēju pie gultas. Sieviete, kuru es vēl vakar uzskatīju par savu mīļāko, tagad gulēja manā priekšā īstajā izskatā. Ievainots un sabrucis nezvērs tumsā. Cieši ieskatījies viņā, es jutu, ka man acīs neviļus saskrien asaras. Saņēmies es teicu:

— Man jāiet prom. Nopietni padomājiet par visu, ko es jums stāstīju, un centieties izvēlēties pareizo ceļu. Pateicoties jums, es šajā mēnesī atklāju jaunu, senāk nepazītu mīlas neprāta pasauli. Nav viegli šķirties no jums. Bet turpināt mūsu attiecības pēc visa tā, kas noticis, man neatļauj sirdsapziņa. Palieciet sveika…

Es noskūpstīju Sidzuko un izgāju no klētiņas, kurā mēs abi īsu laiku bijām pavadījuši tik skaistus brīžus. Šķita, ka debesis nolaidu­šās gandrīz līdz pašai zemei. Tveice bija kļuvusi vēl neciešamāka. Lipīgu sviedru klāts, cieši sakostiem zobiem es kā neprātīgs šaudījos pa pilsētas ielām.