Nezvērs tumsā

4

Nākošajā dienā, nolicis pie malas iesākto manuskriptu, es devos uz Sakuragičo ielu. Aprunājies ar kaimiņmājas kalponi, sīktirgotājiem un vēl citiem cilvēkiem, pārliecinājos, ka viss, ko man iepriekšējā vakarā stāstīja Honda, ir patiesība, bet par Sjundeja pēdējā laika gaitām neuzzināju nekā jauna.

Blakus mājai, kurā bija dzīvojis Sjundejs, cita citai pieslējās daudz parastu savrupmājiņu, bet iemītnieki pretēji daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem gandrīz nekad savā starpā nerunājas. Tādēļ Sjundeja kaimiņi zināja pastāstīt tikai to, ka viņš ir aizbraucis, bet nevienam nav pateicis jauno adresi. Uz Sjundeja mājas vārtiem nebija plāksnītes ar viņa uzvārdu un vārdu, tāpēc cilvēki pat nenojauta, ka dzīvojuši kaimiņos ar tik ievērojamu rakstnieku. Neviens nevarēja atcerēties arī tās transportfirmas nosaukumu, kas bija atsūtījusi smago mašīnu mantu pārvešanai. Un tā es, nekā neuzzinājis, biju spiests atgriezties mājās.

Man nebija nekādu iespēju kaut ko noskaidrot par Oei, tādēļ atkal ķēros pie sava manuskripta. Katru dienu tomēr piezvanīju Hondam, lai uzzinātu, ka viņam veicies ar Sjundeja meklēšanu. Aizritēja piecas sešas dienas, bet Hondam arī nebija izdevies sameklēt viņa atrašanās vietu. Pa to laiku Sjundejs lēni, bet neatvairāmi gāja pretī savam mērķim.

Nedēļas nogalē Sidzuko piezvanīja man uz mājam un lūdza nekavējoties atbraukt pie viņas, lai pastāstītu par kādu satraucošu notikumu. Viņa paskaidroja, ka vīra pašreiz neesot mājās, kalpone aizgājusi darīšanās un tik ātri neatgriezīsies, tāpēc mani nepacietīgi gaidot. Sidzuko acīmredzot nezvanīja no sava dzīvokļa, domādama, ka prātīgāk ir izmantot telefona automātu. Viņa runāja ļoti nesakarī­gi, no satraukuma aizlūstošā balsi. Daži īsi, saraustīti teikumi — tas bija viss, ko viņa paguva man pateikt trīs minūšu ilgajā telefona sarunā.

Tātad vīra prombūtne Sidzuko aizsūtījusi prom no mājām arī kalponi un nu slepus aicina mani pie sevis. Šāda viņas rīcība radīja manī neskaidru cerību. Apsolījis Sidzuko tūdaļ doties ceļā, es steidzos uz viņas māju Asakusas rajonā, bet protams, ne jau tikai to neskaidro cerību dēļ, kas bija modušās manā sirdī.

Tirdzniecības firmu ielenktā Kojamadas māja atgādināja japāņu stilā celtu senlaicīgu ēku, varēja domāt, ka aiz tās tek liela upe, kas no priekšpuses nebija redzama. Un tikai vienkāršais betona žogs, virs kura bija saspraustas asas stikla lauskas aizsardzībai pret zagļiem vai laupītājiem, un eiropiešu tipa divstāvu piebūve, kas cieši pieslējās galvenajai ēkai, nekādi nesaskanēja ar japāņu savrupmā­jas senatnīgo arhitektūru. Šī sēta un piebūve, kas bija kliedzošs pretstats senajām japāņu ēkām, liecināja par jaunbagātnieka plieka­no gaumi.

Es pasniedzu savu vizītkarti laucinieciska izskata meitenei un tiku aicināts uz halli eiropeiskajā piebūvē, kur mani jau gaidīja ārkārtīgi satrauktā Sidzuko.

Pēc vairākkārtējas atvainošanās par man sagādātajām rūpēm Sidzuko klusā balsī griezās pie manis:

— Vispirms, lūdzu, izlasiet šo.— Viņa pasniedza man aploksni un, bailīgi apskatījusies apkārt, pievirzījās tuvāk.

Kā jau varēja nojaust, aploksnē atradās kārtējā vēstule no Oes Sjundeja. Tās saturs mazliet atšķiras no iepriekšējām, tādēļ citēju to pilnībā.

«Cienījamai Sidzuko kundzei!

No Tavām acīm, Sidzuko, var nolasīt, cik dziļas ir Tavas ciešanas. Es zinu, ka Tu, vīram nezinot, centies izdibināt, kur es atrodos. Bet Tavi centieni ir veltīgi, tādēļ labāk atsakies no tiem. Ja Tev arī pietiklu drosmes izstāstīt vīram, ka es Tevi vajāju, un jūs meklētu aizstāvību policijā, mana atrašanās viela tik un tā neliks atklāta. Neviena dzīva būtne nezina, kur es slēpjos. To, cik esmu piesardzīgs, Tev būtu jāsaprot no maniem sacerējumiem.

Varu Tev atklāt, ka ir beidzies mana plāna pirmais posms. Pienācis laiks sakt atriebības otro posmu.

Tāpēc man Tev kas jāpavēsta. Ceru, ka esi jau nojautusi, kādā veidā man izdodas tik precīzi līdz pēdējam sīkumam izzināt visu, ko Tu dari katru vakaru. Kopš brīža, kad Tevi ieraudzīju, es kā ēna sekoju Tev pa pēdām. Tu mani nevari redzēt, bet es neatlaidīgi sekoju Tev — gan tad, kad esi savās mājās, gan arī tad, kad izej ārā. Kas zina, varbūt es, pārvērties Tavā ēnā, pašreiz cieši raugos Tevī no Tavas istabas kakta un redzu, kā Tu trīcēdama lasi šo vēstuli.

Kā Tu pati saproti, vērojot Tevi katru vakaru, neviļus esmu kļuvis liecinieks Tavām attiecībām ar vīru. Tādēļ manī uzliesmojusi kaismī­ga greizsirdība.

Kaldinot atriebības plānu, savos aprēķinos nebiju par to iedomā­jies, bet, kā es tagad jūtu, greizsirdība tomēr netraucēs mana plāna īstenošanu, tieši otrādi — tā vēl vairāk uzkurinās manu vēlmi nežēlīgi Tev atriebties. Tātad esmu nonācis pie slēdziena, ka neliela atkāpe no mana sākotnējā plāna tikai sekmēs visa pasākuma īstenošanu.

Ko es gribu panākt? Sākumā tikai vēlējos, pastāvīgi biedējot, Tevi pilnīgi nomocīt, tādā veidā atņemt Tev beidzot arī dzīvību, bet, kļuvis par aculiecinieku Tavai laulības dzīvei ar vīru, nolēmu, ka būs pareizāk, ja es vispirms Tavu acu priekšā darīšu galu Tev mīļajam cilvēkam. Un tikai tad, kad Tu pilnā mērā būsi izbaudījusi visu rūgtuma kausu, pienāks Tava kārta.

Man nekur nav jasteidzas. Es nekad neko nedaru steigā. Tas būtu grēks, ja es ķertos pie sava plāna otrā posma, iekams Tu nebūtu attapusies no šausmām pēc šīs vēstules izlasīšanas.

Atriebējs

Sešpadsmitā marta vēlā naktī.»

Lasot šis nežēlīgu draudu pilnās rindkopas, es nespēju savaldīties. Jutu, ka manī nemitīgi pieaug naids pret Oei Sjundeju, kuru jau sen vairs nevarēja uzskatīt par cilvēku.

Bet kas nomierinātu garīgi pavisam sabrukušo Sidzuko, ja es pakļautos bailēm? Neatlika nekas cits kā tēlot mieru un censties atkal un atkal pārliecināt Sidzuko, ka Sjundeja draudu vēstule ir tikai rakstnieka murgainas izdomas.

— Lūdzu, runājiet mazliet klusāk!— Sidzuko pārtrauca mani.

Bija manāms, ka manas kvēlās pamācības viņa nedzird. Sievietes uzmanību saistīja kas cits. Reizēm viņa urbās ar acīm vienā noteiktā punktā un vērīgi ieklausījās. Viņa centās runāt pēc iespējas klusāk, it kā kāds varētu mūs noklausīties. Viņas lūpas bija zaudējušas krāsu un kļuvušas gandrīz neredzamas bālajā sejā.

— Skolotāj, vai tik es neesmu sajukusi prātā? Vai tas tiešām tā varēja notikt?— Sidzuko jautāja gandrīz čukstus.

— Par ko jūs runājat?— es atsaucos tāpat čukstus.

— Hiratas kungs slēpjas šajā mājā.

— Kur tad?— es apjucis vaicāju, nespēdams saprast Sidzuko teikto vārdu jēgu.

Neko neatbildot, viņa apņēmīgi piecēlās un, vēl vairāk nobālusi, ar rokas mājienu aicināja mani viņai sekot. Es ārkārtīgi satraucos, tomēr paklausīgi devos viņai līdzi. Pa ceļam viņa pievērsa uzmanību manam rokaspulkstenim, nez kāpēc palūdza to noņemt un atgriezās istabā, lai noliktu to uz galda. Cenšoties soļot pavisam klusu, mēs izgājām cauri īsam koridoram un drīz sasniedzām viņas istabu japāņu stilā celtajā mājā. Atbīdījusi starpsienu, Sidzuko sastinga, it kā būtu sava priekšā ieraudzījusi noziedznieku.

— Savādi. Vai tik jūs neesat kļūdījusies. Nu kā šis cilvēks gaišā dienas laikā varēja iekļūt jūsu mājā?— Es nepaguvu pateikt visu, ko gribēju, kad Sidzuko ar rokas mājienu lika man apklust un, paņēmusi mani aiz rokas, aizveda līdz istabas kaktam. Paraudzījusies uz griestiem, viņa it kā deva zīmi: «Lūdzu, klausieties!» Kādas desmit minūtes mēs lūkojāmies viens otrā un sasprindzināti ieklausī­jāmies klusumā. Bija dienas vidus, bet Sidzuko istabā, kas atradās plašās japāņu mājas pašā galā, nebija dzirdama ne mazākā skaņa. Valdīja tāds kapa klusums, ka varēja saklausīt pat asins pulsēšanu deniņos.

— Vai jūs dzirdat pulksteņa tikšķēšanu?

— Nē. Bet kur te ir pulkstenis?

Klusēdama Sidzuko vēl kādu laiku ellīgi klausījās. Beidzot it kā nomierinājusies atbildēja:

— Vairs nav dzirdams.

Mēs atgriezāmies hallē, kur Sidzuko saraustīti pastāstīja visai mīklainu atgadījumu.

Sidzuko sēdējusi savā istabā ar šuvekli rokās. Ienākusi kalpone un pasniegusi viņai iepriekš minēto Sjundeja vēstuli. Viņai pieticis ar vienu acu uzmetienu, lai jau pēc aploksnes saprastu, kas ir sūtījuma autors. Paņemot vēstuli rokās, viņa šausmīgi uztraukusies, bet sapratusi —ja to atliks sāņus, tad uztraukums kļūs vēl lielāks, tādēļ Sidzuko trīcošām rokām atplēsusi aploksni.

Uzzinājusi, ka turpmākie Sjundeja nodomi skars arī viņas vīru, Sidzuko aiz bailēm nekur nav spējusi rast sev mieru. Pati neapzinā­damās, kāpēc, viņa piecēlusies un devusies uz istabas kaklu. Ejot garām skapim, viņas uzmanību saistījusi kaut kur no augšas plūstoša, tikko saklausāma kukaiņa sīkšanai līdzīga skaņa.

— Pirmajā brīdī likās, ka man džinkst ausīs, bet, uzmanīgāk ieklausījusies, sapratu, ka šī skaņa ir pavisam dīvaina — it kā cits pret citu atsistos metāla gabaliņi: tik-tak, tik-tak.

Sidzuko tūdaļ ienākusi prātā doma, ka bēniņos slēpjas cilvēks un dīvainā skaņa ir viņa kabatas pulksteņa tikšķēšana.

Ja Sidzuko nebūtu iegājusi istabas kaktā, ja istabā nebūtu valdījis tik dziļš klusums un ja viņas nervi nebūtu uzvilkti kā stīgas, tad diez vai viņa varētu saklausīt šīs tik tikko dzirdamās klusinātās metālis­kās skaņas, kas plūda no bēniņu puses. Bet varbūt pulkstenis atrodas kaut kur viņai blakus un tā tikšķēšana līdzīgi atstarotiem gaismas stariem atbalsojas griestos, un tikai tādēļ šķiet, ka skaņas nāk no bēniņiem? Sidzuko ļoti vērīgi aplūkojusi apkārtni, bet nekāda pulksteņa tur nav bijis.

Pēkšņi viņa atcerējusies teikumu no saņemtās vēstules: «Kas zina, varbūt es, pārvērties Tavā ēnā, pašreiz cieši raugos Tevī no Tavas istabas kakta…»

Sidzuko uzmanību piesaistījusi sprauga griestos, kas izveidojusies, kādam dēlim mazliet atlūstot no sijas. Viņai licies, ka šajā tumšajā spraugā pazibējušas Sjundeja acis.

«Tas esat jūs, Hiratas kungs?» Sidzuko šausmās izdvesusi. Nespē­dama novaldīt asaras, viņa, tāpat kā karavīrs, kas gatavs padoties pretiniekam, uzrunājusi cilvēku bēniņos. Sidzuko klusajos čukstos skanējusi neviltota lījgšana: «Man gluži vienalga, kas ar mani notiks. Esmu gatava darīt visu, lai tikai jus nomierinātos. Ja vēlaties, varat nogalināt mani. Tikai, lūdzu, lieciet mierā manu vīru. Es sameloju viņam, un man bail, ka viņš var aiziet bojā manis dēļ. Apžēlojieties! Es lūdzu jūs, neaiztieciet viņu!»

Nekādas atbildes no augšas nav bijis. Atjēgusies no bailēm, Sidzuko ilgi stāvējusi ka sastingusi uz vietas, jo nespējusi pārvarēt nomākto garastāvokli. No bēniņiem vēl arvien skanējusi klusa tikšķēšana. Nekādas citas skaņas nebija dzirdamas. Tumsā paslēpies nezvērs laikam pat neelpoja un klusēja kā mēms.

Nomācošais klusums atkal iedvesis Sidzuko neaprakstāmas šausmas. Nespēdama ilgāk palikt mājās, viņa izskrējusi no istabas un metusies ārā uz ielas. Pēkšņi atcerējusies mani un, atmetot visas šaubas, devusies pie telefona automāta.

Klausoties Sidzuko stāstu, es neviļus atcerējos vienu no drausmīgā­kajiem Oes Sjundeja stāstiem «Izpriecas bēniņos». Ja pulksteņa tikšķēšana, ko Sidzuko uztvērusi, nebija dzirdes halucinācija, ja Sjundejs tiešam bija paslēpies bēniņos, tad tas nozīmēja, ka šā stāsta saturs visā pilnībā bez atkāpēm tiek īstenots, un šāda rīcība bija gluži Sjundeja dabā.

Labi atceroties «Izpriecas bēniņos», es ne tikai nespēju pārvērst jokā gandrīz neticamo Sidzuko stāstu, bet arī pats sāku just paniskas bailes. Man tā vien likās, ka es pats savām acīm esmu redzējis bēniņu tumsā ņirdzošu, uzblīdušu resni Oei Sjundeju sarkanā klauna cepurē un āksta tērpā.