Nezvērs tumsā

2

Mana sarakste ar Kojamadu Sidzuko turpinājās vairākus mēnešus. Pēc kāda laika es ne bez satraukuma pamanīju, ka manās vēstulēs pazib teikumi ar slēptu nozīmīgumu un arī Sidzuko atbildēs, kuras parasti bija ieturēti pieklājīgas, reizēm pavīdēja (vai man tikai tā likās?) īpaša sirsnība, kam nevarēja būt nekāda sakara ar mūsu nejaušo iepazīšanos. Kauns atzīties, bet ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem man izdevās izvilināt šo to par Sidzuko vīru, Kojama­das Rokuro kungu. Uzzināju, ka viņš ir daudz vecāks par sievu, plikgalvis, tādēļ izskatās pēc cilvēka, kas jau krietni gados.

Februārī Sidzuko vēstulēs iezagās dīvaina pieskaņa. Bija jūtams, ka viņu kaut kas satrauc.

«Nesen notika šausmīgs gadījums, kas mani ļoti nobiedēja, tādēļ naktīs nespēju aizmigt,»— tā viņa rakstīja kādā vēstulē, un šajos vienkāršajos vārdos es izjutu bailēs trīcošo, pārbiedeto Sidzuko.

«Vai Jūs, cienījamais kungs, neesat draugs Oem Sjundejam, kas arī ir detektīvromānu autors? Lūdzu, paziņojiet man viņa dzīves­vietu, ja tā Jums ir zināma,» bija rakstīts citā vēstulē.

Es, protams, labi pazinu Oes Sjundeja daiļradi, bet ne reizes nebiju ticies ar viņu vaigu vaigā, jo viņš bija ļoti nesabiedrisks lilvēks un nepiedalījās pat rakstnieku sanāksmēs. Klīda baumas, ka pagājušā gada vidū viņš pēkšņi pametis rakstniecību, pārcēlies uz citu dzīvokli un nevienam nav paziņojis savu jauno adresi. Uzrakstī­ju Sidzuko visu, kas man bija zināms, bet, iedomājies, ka viņas bailes varbūt ir saistītas ar Oei Sjundeju, sāku justies ļoti neomulīgi. Mani pārņēma slēpts nemiers, par kura iemeslu pastāstīšu mazliet vēlāk.

Drīz saņēmu no Sidzuko atklātnīti: «Man vajadzētu aprunāties ar Jums. Vai drīkstu Jūs apmeklēt?» Es apmēram nojautu, ko nozīmē šis «aprunāties», bet vēl nezināju, cik tas viss ir nopietni, tādēļ kā muļķis priecājos par iespēju vēlreiz tikties ar Sidzuko, iztēlē iedomājoties dažādas visai fantastiskas ainas.

Saņēmusi atbildi: «Gaidu Jūs,»— Sidzuko tajā pašā dienā iera­dās pie manis. Es sagaidīju viņu priekštelpā. Sidzuko bija tik satraukta un nomākta, ka arī mani pārņēma gandrīz vai izmisums, bet mūsu «aprunāšanās» bija tik neparasta, ka visas manas fantastiskās iztēles ainas acumirklī izgaisa.

— Nespēju tikt pati ar sevi galā, tādēļ uzdrošinos jūs traucēt. Man šķiet, ka jums var uzticēties. Bet baidos, ka nebūs visai pieklājīgi runāt par tik sarežģītu lietu ar cienījamu cilvēku, kuru es vel pārāk maz pazīstu.— Sidzuko apveltīja mani ar savu parasto smaidu, kas atsedza viņas zobus un sakustināja dzimumzīmīti uz vaiga, un slepeni uzmeta man kautrīgu skatienu.

Laiks pieturējās drēgns, tādēļ pie mana rakstāmgalda bija novietota garena libači sarkanā koka kastē. Cienīgi apsēdusies krāsniņas pretējā pusē, viņa uzlika abu roku pirkstus uz kastes maliņas. Pirksti it kā iemiesoja sevī visu šīs sievietes būtību. Vijīgi, tievi, pat vārgi tie tomēr nelikās pārak kalsni, un to košais baltums nekādā ziņa neliecināja par slimīgumu. Šajos dūrēs sažņaugtajos, smalkajos pirkstos slēpās elastīgs spēks. Un ne vien pirksti viss sievietes augums pauda to pašu.

Redzot viņu dziļās pārdomās iegrimušu, es kļuvu nopietns un atbildēju:

Esmu gatavs darīt jūsu labā visu, kas ir manos spēkos.

— Tā tiešām ir baismīga lieta, — Sidzuko teica, it ka ievadot mūsu sarunu. Tad viņa pavēstīja par dažādiem dīvainiem notiku­miem, iestarpinādama stāstījumā atmiņas no savas dzīves, sākot jau ar bērnības gadiem.

Sidzuko dzimtā puse ir Sidzuoka, un jaunībā līdz pat vidusskolas beigšanai viņa jutusies laimīga.

Vienīgais nepatīkamais gadījums bijis iepazīšanās ar kādu jau­nekli, vārdā Hirata lčiro, kas veikli izmantojis viņas naivumu un drīz vien pavedis. Tas noticis astoņpadsmit gadu vecumā. Šis notikums atnesis nelaimi, tādēļ ka Sidzuko pakļāvusies īslaicīgam untumam un tikai tēlojusi mīlestību, nejūtot pret Hiratu īstas jūtas, turpretī Hiratas nodomi bijuši gluži nopietni.

Vēlāk meitene sākusi izvairīties no Hiratas, kas neatlaidīgi viņai uzmācies. Jauneklis pieķēries viņai arvien vairāk. Naktīs Sidzu­ko manījusi tumšu cilvēka ēnu, kas klīdusi ap viņas māju, bet pēc kāda laika viņai pienākušas draudu vēstules. Astoņpadsmit gadu vecā meitene pilnīgi pamatoti sākusi baidīties no atriebības par savu vieglprātību. Meitenes satraukums nobiedējis arī viņas vecākus.

Tieši šajā laikā ģimeni piemeklējusi nelaime, kas Sidzuko kļuvusi par īstu veiksmi. Krīzes dēļ, kas toreiz skārusi tirgotāju aprindas, viņas tēvs nespējis samaksāt lielus parādus, tāpēc aiznaglojis savu veikalu un naktī aizbēdzis uz Hikones pilsētiņu, kur atradis patvēru­mu pie sava paziņas.

Šāds negaidīts pavērsiens licis Sidzuko pamest skolu gandrīz vai izlaiduma priekšvakarā, bet reizē ar dzīvesvietas maiņu viņa atbrīvojusies arī no Hiratas uzmācības un beidzot varējusi brīvi uzelpot.

Sidzuko tēvs aiz bēdām un likstām iegūlis slimības gultā un drīz nomiris. Palikusi divatā ar māti, Sidzuko tikko vilkusi dzīvību. Bet tāds stāvoklis nav bijis ilgstošs. Viņas dzīves ceļā pagadījies uzņēmējs Kojamadas kungs, kurš dzimis tajā pilsētiņā, kur no cilvēku acīm slēpās māte ar meitu. Tas bijis likteņa pirksts.

Paslepus noskatījis Sidzuko, Kojamada iemīlējies viņā un ierosinā­jis noslēgt laulību. Sidzuko nenoraidījusi Kojamadu. Lai gan viņš bijis kādus desmit gadus vecāks, meiteni valdzinājis šā vīrieša cēlums un smalkā uzvešanās. Kojamadas kunga bildinājums ticis pieņemts, un drīz vien Sidzuko ar mati pārcēlušās uz dzīvi vīra Tokijas savrupmājā.

Kopš tā laika aizritējuši septiņi gadi. Šaja laikā ģimenē neesot noticis nekas sevišķs, vienīgi trīs gadus pēc Sidzuko kāzām nomirusi māte, un vēl pēc kāda laika Kojamadas kungs firmas darīšanās devies uz diviem gadiem ārzemju komandējumā. Kā Sidzuko izteicās, viņš atgriezies dzimtenē aizpagājušā gada nogalē, bet viņa vīra prombūtnes laikā, lai izkliedētu vientulības sajūtu, ik dienu gājusi pie privātskolotājiem, lai apgūtu tējas ceremonijas rituālu, ziedu sakārtošanas māku un mūziku. Lautātie draugi labi sapratušies un visus šos gadus bijuši laimīgi.

Kojamadas kungs esot ļoti izveicīgs veikalnieks, un aizritējušo septiņu gadu laikā viņam izdevies krietni palielināt savu īpašumu. Saimē viņš esot ieguvis nesagraujamu autoritāti.

— Kauns atzīties, bet, apprecoties ar Kojamadu, es noslēpu viņam visu, kam bija sakars ar Hiratu.— Nokaunējusies Sidzuko skumji nodūra acis, kurās zem garajām skropstām varēja manīt asaras. Viņa klusi turpināja:— Reiz vīrs kaut kur bija dzirdējis Hiratas Ičiro vārdu, un viņam radās aizdomas, bet es uz viņa jautājumiem noteikti atbildēju, ka nezinu nevienu citu vīrieti, tikai viņu vienīgo, un atkal noslēpu savu sakaru ar Hiratu. Šie meli turpinās līdz pat šai dienai. Jo vairāk Kojamada turēja mani aizdomās, jo viltīgāk man bija viņam jāmelo. Briesmīgi, ka cilvēks nekad nevar zināt, kur tam uzglūnēs nelaime. Meli, ko es bez noteikta nolūka izteicu pirms septiņiem gadiem, kļuvuši par lielu nelaimi un liek man šodien ciest drausmīgas mokas. Biju jau pilnīgi aizmirsusi Hiratas esamību. Tik ļoti biju aizmirsusi, ka, negaidīti saņēmusi no viņa vēstuli un izlasījusi sūtītāja uzvārdu, nevarēju pat tūdaļ atcerēties, kas viņš tāds ir.

Pēc tam kad bija visu to pateikusi, Sidzuko pasniedza man vairākas Hiratas vēstules. Tās tika nodotas manā glabāšanā un līdz pat šim laikam atrodas pie manis. Pārrakstīšu pirmo no tām, jo tieši tā vislabāk iekļaujas manā stāstījuma.

«Sievietei, kas no manas dzīves nolaupījusi mīlu!

Sidzuko-sana, beidzot esmu Tevi atradis. Tu, protams, mani nepamanīji, bet es, neviļus Tevi sastapis, sekoju Tev pa pēdām un uzzināju, kur Tu dzīvo. Zinu arī, ka tagad Tavs uzvārds ir Kojamada.

Ceru, ka neesi aizmirsusi Hiratu Ičiro — to pašu, kuru Tu reiz tā ienīdi?

Tu esi bezjūtīga, tādēļ nespēsi saprast, kā es mocījos, kad Tu mani pameti. Cik reižu vēlās nakts stundās es klīdu ap Tavu māju, nespējot remdēt savas sāpes. Bet, jo kvēlāk uzliesmoja mana kaisle, jo vēsāka Tu kļuvi pret mani. Tu no manis vairījies, Tu no manis baidījies un beidzot sāki mani klaji ienīst.

Vai Tu vari saprast, kā cieš vīrietis, kuru nīst viņa iemīļotā? Vai tā nav likumsakarība, ka ar laiku manas ciešanas pārvērtās aizvainoju­mā, aizvainojums naidā, bet naids radīja vēlmi atriebties.

Kad Tu, izmantojot Tev labvēlīgos ģimenes apstākļus, aizbēgi un pazudi no manas dzīves, nepasakot nevienu atvadu vārdu, es vairākas dienas pat nepieskaros ēdienam. Ieslēdzos istabā un devu sev zvērestu Tev atriebties.

Nezināju tikai, kur Tevi meklēt. Slēpdamies no daudzajiem aizdevējiem, Tavs tēvs nevienam nebija teicis, uz kurieni jūs pārceļaties. Nezināju, kad man izdosies Tevi sastapt. Bet es apzinā­jos, ka man priekšā vēl gara dzīve, un biju cieši pārliecināts, ka reiz es Tevi tomēr satikšu.

Es biju nabags. Vajadzēja pašam pelnīt sev iztiku. Tādēļ ilgu laiku nevarēju uzsākt meklēšanu. Pagāja gads, divi. Dienas aiztraucās cita pēc citas kā no loka izšautas bultas, bet es visu laiku biju spiests cīnīties ar trūkumu. Noguris no šīs nepārtrauktās cīņas, es pats pret savu gribu sāku aizmirst nodarīto pārestību. Visas manas domas bija pievērstas tam, kā apmierināt izsalkumu.

Bet pirms trim gadiem man gluži negaidīti uzsmaidīja laime. Neveiksmes, kuras es cietu jebkurā pasākumā, bija novedušas mani galējā izmisumā, un es joka pēc pamēģināju uzrakstīt garo stāstu. Man paveicās, un es sāku nodarboties ar rakstniecību.

Tu laikam lasi tikpat daudz kā agrāk, un es domāju, ka Tev ir pazīstams daudzu detektīvstāstu autora Oes Sjundeja vārds. Tiesa, nu jau pagājis gads, kopš viņš nekā nav publicējis, tomēr viņa vārds droši vien vēl nav gluži aizmirsts. Pateikšu Tev skaidri — Oe Sjundejs esmu es.

Tu varbūt domā, ka, pēc tam kad biju kļuvis rakstnieks un apreibis no tukšās slavas, es aizmirsu man nodarīto pārestību. Nē, nē un vēlreiz nē! Savu pirmo cietsirdības pilno stāstu es varēju sarakstīt tikai tādēļ, ka manu sirdi bija pārņēmis naids pret Tevi. Ja mani lasītāji zinātu, ka tās aizdomas, ļaunums un brutalitāte, kas plūstin plūda no mana sacerējuma lappusēm, nav nekas cits kā paša neatlaidīgās atriebības kāres izpausme, viņi nodrebētu aiz pre­tīguma.

Sidzuko-sana! Nodrošinājis savu dzīvi, es centos, cik to atļāva līdzekļi un laiks, sameklēt Tevi. Protams, ne jau tādēļ, ka es vēl arvien lolotu bezjēdzīgas cerības atgūt Tavu mīlestību. Man ir sieva. Apprecējos, lai atbrīvotos no ikdienas dzīves rūpēm, un mana laulība ir tikai formāla. Manā uztverē mīļotā sieviete un sieva ir divi dažādi jēdzieni. Es nepiederu pie tiem, kas, apņēmis sievu, aizmirst aizvainojumu, ko guvis no mīļākās.

Sidzuko-sana, nu beidzot esmu Tevi atradis!

Es trīcu aiz prieka. Pienācis brīdis piepildīt manu ilggadējo vēlēšanos. Cik daudzkārt iztēlē esmu iedomājies visdažādākos atrie­bības paņēmienus, izjūtot tādu pašu prieka pārpilnību kā tobrīd, kad atrodu kādu asu sižeta līniju savam kārtējam sacerējumam. Beidzot esmu izdomājis tadu atriebības veidu, kas Tevi ne vien mocīs, bet arī ārkārtīgi šausminās. Pienācis laiks īstenot manu nodomu. Iedomājies tikai, cik es esmu priecīgs! Pat ja Tu meklētu palīdzību policijā, Tu nespētu izjaukt manu plānu. Esmu ļoti rūpīgi visu pārdomājis.

Apmēram pirms gada laikrakstu un žurnālu korespondentu vidū paklīda baumas, ka esmu bez vēsts pazudis. Šī pazušana nebija saistīta ar atriebību Tev, tā bija mana nevēlēšanās satikties ar cilvēkiem un tieksme pēc noslēpumainības. Tagad tas nāk tikai man par labu. Vēl rūpīgāk noslēpšos no sabiedrības un tad pamazām ķeršos pie sava atriebības plana īstenošanas.

Nešaubos, ka Tu ļoti vēlies uzzināt manu plānu. Patlaban vēl nevaru Tev pilnībā atklāt tā būtību. Jo lēnāk šausmas nāks pār Tevi, jo lielāks būs iespaids.

Bet, ja Tu ļoti vēlies, man nav žēl izpaust dažus mana atriebības pasākuma sīkumus. Piemēram, es varu nekļūdīgi uzskaitīt visu, kas notika ar Tevi Tavās mājās pirms četrām dienam, tas ir, trīsdesmit pirmā janvāra vakarā.

No pulksten septiņiem līdz septiņiem trīsdesmit vakarā Tu guļam­istabā pie mazā galdiņa lasīji grāmatu. Tas bija Hirocu Rjūro stāstu krājums «Savādo acu biogrāfija». Tu izlasīji līdz beigām tikai pirmo stāstu.

No septiņiem trīsdesmit līdz septiņiem četrdesmit Tu, likusi kalponei pasniegt tēju ar cepumiem, apēdi divas konditorejas «Fugecu» «monaka» un izdzēri trīs tasītes tējas.

Septiņos četrdesmit Tu aizgāji uz tualeti, bet pēc piecām minūtēm atgriezies savā istabā. Līdz deviņiem desmit Tu adīji, iegrimusi dziļās domās.

Deviņos desmit pārnāca Tavs vīrs. No deviņiem divdesmit līdz desmitiem jūs abi tērzējāt, iebaudot vīnu. Vīrs piepildīja Tavu glāzi līdz pusei. Pēc pirmā malka Tu pamanīji glazē korķa gabaliņu un ar pirkstiem to izņēmi. Pec tam Tu liki kalponei saklāt gultas, un jūs abi devāties pie miera.

Līdz vienpadsmitiem ne Tu, ne Tavs vīrs negulēja. Kad Tu atgriezies savā gultā, jūsu mājas pulkstenis, kas mazliet atpaliek, nosita vienpadsmit.

Vai Tevi, lasot šīs piezīmes, precīzas ka vilcienu saraksts, nepār­ņem šausmas?

Atriebējs

Trešā februāra vēlā naktī.»

Es jau agrāk zināju Oes Sjundeja vārdu, bet man pat prātā nenāca, ka tas varētu būt Hiratas Ičiro pseidonīms.

Taisnību sakot, mūsu rakstnieku aprindās diez vai kāds zināja Oes Sjundeja īsto vārdu. Un arī es laikam nekad neuzzinātu vārdu «Hirata», ja mans paziņa Honda, kas bija sīki izpētījis visus Oes Sjundeja grāmatu izdošanas datumus un diezgan bieži iegriezās pie manis mājās, nebūtu ierunājies par viņu, nosaucot viņa īsto uzvārdu un vardu. Tik ļoti Hirata necieta cilvēkus un vairījās no sabiedrības.

Bez jau minētās Sidzuko saņēma no Hiratas vēl trīs vēstules. Tās maz atšķīrās cita no citas (pasta zīmogs gan katru reizi bija uzspiests citur). Katrā no tām pēc atriebības lāstu plūdiem bija vēl Sidzuko dzīves kāda vakara notikumu sīka uzskaite ar precīzi norādītu laiku. Sevišķa uzmanība bija veltīta viņas guļamistabas noslēpumiem — visdelikātākos momentus attēlojot sevišķi klaji. Ar aukstasinīgu bezkaunību autors aprakstīja Sidzuko kustības un atstāstīja viņas teiktos vārdus. Tādas vēstules lika sarkt līdz matu galiem.

Nav grūti iedomāties, cik neērti un aizvainojoši Sidzuko bija rādīt šis vēstules svešam cilvēkam. Tikai kādi ārkārtēji apstakļi varēja piespiest viņu pārvarēt kaunu un griezties pie manis pēc padoma. No vienas puses, tas liecināja par Sidzuko bailēm, lai tikai vīram nekļūtu zināms viņas pagātnes noslēpums — ka viņa zaudējusi nevainību jau pirms laulības; no otras puses, tas pierādīja, kādu dziļu uzticību viņa jūt pret mani.

— Man nav neviena tuva cilvēka, vienīgi vīra radi, un arī starp paziņām nav tāda, ar ko es varētu apspriest šo notikumu. Piedodiet par nekautrīgo uzmākšanos, bet man likās, ka tikai jūs spējat dot man padomu, ka rīkoties šādos apstākļos.

Šie vārdi un apziņa, ka skaistā sieviete grūtā brīdī saskatījusi manī balstu, lika manai sirdij priecīgi iepukstēties.

Sidzuko pamatoti bija izvēlējusies mani par padomdevēju. Pirm­kārt — tādēļ, ka es, tapat kā Oe Sjundejs, esmu detektīvstāstu rakstnieks, otrkārt — vismaz literatūras jomā — izceļos ar spilgti izteiktam loģiskās domāšanas spējām. Un tomēr, ja Sidzuko nebūtu tik ļoti man uzticējusies un neizturētos pret mani ar tādu labvēlību, viņa droši vien nemeklētu manu padomu.

Es, protams, apsolīju Sidzuko darīt visu, kas manos spēkos, lai viņai palīdzētu. Bet, kas attiecas uz Oes Sjundeja zināšanam par Sidzuko dzīvi, man neatlika nekas cits kā iedomāties, ka viņš ir uzpircis kādu no Kojamadu kalponēm vai arī pats atradis ceļu, kā ielavīties viņu mājā un no kādas slepenas vietas novērot Sidzuko. Spriežot pēc viņa vēstulēm, Sjundejs bija spējīgs izdarīt jebkādu neģēlību un nekrietnību.

Izvaicājis Sidzuko par manām versijām, biju ļoti pārsteigts, dzirdot atbildi, ka maniem minējumiem nav nekāda pamata. Izrādī­jās, ka visi kalpi dzīvo viņu mājā kopš senseniem laikiem un ir patiesi uzticīgi saviem saimniekiem. Mājas vārti un durvis allaž bija rūpīgi noslēgti, jo vīrs esot ļoti piesardzīgs cilvēks. Un ja nu kādam tomēr izdotos iezagties savrupmājā, tad viņš nekādi nevarētu iekļūt guļamistabā tā, lai nesastaptos ar kalponēm.

Patiesībā es toreiz pietiekoši nenovērtēju Oes Sjundeja spējas. Ko viņš, pat rakstnieks būdams, var panākt? Man likās, ka lielakais, ko viņš var nodarīt, ir iebiedēt Sidzuko ar šīm šausmu vēstulēm, jo sacerēšana un izdoma ir viņa trumpji. Palika neatrisināta tikai viena vienīga mīkla — kādā ceļā viņam izdevies iegūt tik sīkas ziņas par Sidzuko dzīvi, bet arī šo momentu es vieglprātīgi piedēvēju viņa glumajai veiklībai. Viņš acīmredzot ir izprašņājis Sidzuko tuvus cilvēkus, tādējādi iegūdams vajadzīgās ziņas. Izmantojot šādus argumentus, es centos nomierināt Sidzuko un stingri apsolījos viņai — jo tas bija izdevīgi arī man — katrā ziņā sameklēt Oei Sjundeju un mēģināt pierunāt viņu izbeigt šo nejēdzību. Noklausīju­sies manas domas, Sidzuko atvadījās.

Sarunā es nevis pievērsu uzmanību Sjundeja draudu vēstulēm, bet gan ar vismīlīgākajiem izteicieniem, kādi vien bija manā vārdu krājumā, centos nomierināt Sidzuko. Laikam jau tādēļ, ka tas man bija patīkami.

Šķiroties es teicu:

— Domāju, ka jums vīram nav nekas jāstāsta. Apstākļi nemaz nav tik nopietni, lai jums vajadzētu upurēt savu noslēpumu.

Biju tāds muļķis, ka centos pēc iespējas paildzināt prieku, kādu man sagādāja saruna ar šo sievieti par noslēpumu, kas nebija zināms pat viņas vīram.

Es tiešām apņēmos pildīt solījumu un noskaidrot Oes Sjundeja atrašanās vietu. Jau agrāk man nepatika šis cilvēks, kas visādā ziņā likās esam tiešs pretstats man. Manī neviļus izraisīja antipātijas rakstnieks, kas spēj dižoties ar skaļu popularitāti tādu anomālu lasītāju vidū, kurus spēja sajūsmināt veikli samudžināti sižeti; to pamatā parasti bija greizsirdīgi aizdomīgas un izvirtušas sievie­tes intrigas. Es pat sāku domāt, ka, gadījumā ja man izdotos atmaskot Sjundeja ļaunprātīgo un negodīgo rīcību, viņu varētu parādīt visai sabiedrībai ārkārtīgi nepievilcīgā gaismā. Toreiz man pat prātā neienāca, ka Oes Sjundeja meklēšana būs tik sarežģīta.