Nezvērs tumsā

8

Divdesmitajā aprīlī, Kojamadas kunga piemiņas dienā, Sidzuko apmeklēja budistu templi, bet vakarā sasauca nelaiķa vīra radus un draugus, lai pēc budistu tradīcijas piedalītos kopējā aizlūgšanā un mielastā. Arī es saņēmu ielūgumu. Tajā vakarā atgadījās divi notikumi (kaut gan no pirmā acu uzmetiena tie nelikās savā starpā saistīti, vēlāk noskaidrojas, ka tos tomēr vienojusi kāda liktenīga saite), kas deva man tādu triecienu, kuru es laikam neaizmirsīšu visu mūžu.

Mēs ar Sidzuko iegājām tumšā gaitenī. Pēc viesu aiziešanas es mazliet biju aizkavējies, lai apspriestu dažus jautājumus par Sjundeja meklēšanu. Ap vienpadsmitiem es atvadījos, jo ilgāka palikšana varētu izraisīt kalpoņu neizpratni. Devos uz taksometru, ko Sidzuko bija izsaukusi. Viņa pavadīja mani līdz ārdurvīm. Tā mēs divatā nonācām minētajā gaitenī. Logi dārza pusē bija atvērti. Tiklīdz mēs tuvojāmies pirmajam no tiem, Sidzuko iekliedzās un abām rokām apkampa mani.

— Kas noticis? Ko jūs ieraudzījāt?

Atbildes vietā viņa ar vienu roku vēl ciešāk apskāva mani, bet ar otru rādīja uz logu.

Atcerējies Sjundeju, es mirkli sastingu bailēs, bet tūdaļ atjēdzos. Dārza tumsā starp šalcošiem kokiem cilpoja balts suns.

— Tas taču ir suns! Suns! Veltīgi uztraucāties,— es mierināju viņu, maigi uzlicis roku viņai uz pleca. Un, lai gan vairs nebija nekāda iemesla bīties, Sidzuko vēl arvien kļāvās man klāt. Viņas auguma siltums apņēma mani. Pilnīgi negaidot es cieši ieskāvu viņu savās rokās un piekļāvos manas Monas Lizas lūpām.

Nezinu, vai tā bija mana laime vai posts, jo Sidzuko ne vien necentās izvairīties, bet tieši otrādi — ar savādi kautrīgu spēku piekļāva mani sev klāt.

Ja tas nenotiktu viņas vīra piemiņas dienā, mēs varbūt nejustos tik dziļi vainīgi. Tajā vakarā mēs vairs neteicām ne vārda un pat neuzdrošinājāmies ieskatīties viens otram acīs.

Automašīna sāka braukt, bet manas domas vēl arvien kavējās pie Sidzuko. Manas lūpas joprojām juta viņas karsto pieskārienu, bet manas krūtis, kurās strauji pukstēja sirds, glabāja viņas auguma kvēli.

Mani plosīja pretrunīgas jūtas. Te man gribējās lekt gaisā aiz prieka, te mani urdīja mokoši sirdsapziņas pārmetumi. Raudzījos laukā pa mašīnas logu, bet nekā neredzēju.

Lai cik tas liktos savādi pašreizējos apstākļos, bet man jau no sākuma nedeva mieru sajūta, ka taksometrā visu laiku manu acu priekšā rēgojas kāda labi pazīstama sīka mantiņa. Iegrimis domās par Sidzuko, es raudzījos uz priekšu, bet kaut kas man nepārtraukti ņirbēja acīs. «Kādēļ es visu laiku blenžu vienā punktā?» galvā pazibēja miglains jautājums, un atbilde drīz vien radās pati no sevis.

Šoferim — plecīgam, sakumpušam vīrietim novalkātā zilā mē­telī — rokās, kuras turēja automašīnas stūri, bija uzvilkti dārgi, eleganti cimdi, kas nemaz nepiedienēja valkātāja izskatam.

Es nevarēju nepamanīt, ka tie bija pavisam nepiemēroti aprīļa laika apstākļiem. Bet visvairāk mani pārsteidza izrotātā poga. Lūk, kā! Tas apaļais, metāliskais sīkumiņš, kuru es atradu Kojamadas kunga mājas bēniņos un uzskatīju par pogu, tiešām ir cimda poga.

Saruna ar izmeklētāju Itodzaki es, protams, minēju atrasto metāla pogu, bet, tā kā, pirmkārt, man tās nebija līdz un, otrkārt, noziedznie­ka persona jau bija identificēta, mēs nepievērsām uzmanību tik niecīgam pierādījumam. Domāju, ka tā mantiņa tā arī visu laiku mierīgi nogulētu mana ziemas uzvalka vestes kabatā.

Man pat prātā nenāca, ka šāds metāla izstrādājums varētu būt cimda poga. Bet, ja tā labi padomā, tad jāsecina, ka noziedznieks, lai neatstātu pirkstu nospiedumus, strādājis cimdos un nebija pamanījis, ka poga notrūkusi.

Un tad sekoja vēl viens pārsteigums. Šofera kreisās rokas cimdam spiedpoga bija norauta, rēgojās tikai metāla pamatnīte. Kāpēc? Un ja nu bēniņos atrastā spiedpoga ir tieši no šī cimda? Tādā gadījumā…

— Paklausies,— es nepacietīgi uzmācos šoferim.— Parādi man, lūdzu, savus cimdus!

Neslēpdams, ka šāds negaidīts lūgums ir viņu samulsinājis, šoferis tomēr samazināja ātrumu un bez iebildumiem pasniedza man abus cimdus.

Kā jau varēja gaidīt, pogā bija iegravēti man labi pazīstamie burti B.K.BROS.CO. Manam izbrīnam nu pievienojās vēl pēkšņas bailes.

Atdevis man cimdus, šoferis turpināja mierīgi vadīt mašīnu, ne reizi neatskatīdamies. Es cieši aplūkoju viņa drukno stāvu, un man prātā iešāvās ārprātīga doma. Nenovērsdams acis no šofera sejas, kas atstarojās mašīnas spogulīti, es skaidrā balsī pateicu divus vārdus: «Oe Sjundejs.» No manas puses tā bija īsta muļķība. Šofera sejas izteiksme ne par matu neizmainījās. Pats galvenais, Oe Sjundejs nekad nerīkotos Lipēna garā.

Kad taksometrs apstājās pie manas mājas, es samaksāju šoferim vairāk par prasīto un uzdevu vēl dažus jautājumus:

— Vai tu neatceries, kad šim cimdam notrūka spiedpoga?

— Tās nebija jau pašā sākumā, — vadītājs neizpratnē atbil­dēja.— Šie cimdi nav mans pirkums. Saņēmu tos no nelaiķa Koja­madas kunga. Viņš laikam nevēlējās tos valkāt bez spiedpogas. Bet, tā kā tie bija pavisam jauni, atdeva man.

— Kojamadas kungs?—es pret savu gribu gandrīz iekliedzos. — Tas pats, kura mājā es tikko biju?

— Jā, tas pats. Es bieži vedu viņu no darba uz mājām. Viņš allaž bija ļoti laipns pret mani.

— Cik ilgi tu valkā šos cimdus?

— Dabūju ziemā, bet taupīju. Ļoti vērtīga manta. Bet vecie pavisam saplīsa. Tādēļ šodien pirmo reizi uzvilku šos jaunos. Bez cimdiem kaut ka nelādzīgi — stūre slīd āra no rokam, bet kāpēc jūs mani tā iztaujājat?

— Klausies, vai tu nebūtu ar mieru pārdot man šos cimdus?

Galu galā par pienācīgu samaksu tie nokļuva manā īpašumā.

Ienācis istabā, es tūdaļ sameklēju bēniņos atrasto spiedpogu un pārliecinājos, ka tā precīzi atbilst tās palikušajai daļai pie cimda.

Kāda dīvaina sagadīšanās! Oe Sjundejs un Kojamada Rokuro valkājuši vienādus cimdus. Vai kads varēja to iedomāties?

Pēc dažām dienām es aiznesu šos cimdus Gindzā uz veikalu «Idzuīnija», kas bija labākais importa preču veikals visā pilsētā. Aplūkojis cimdus, prečzinis paziņoja, ka Japānā šādi nemēdzot šūt. Acīmredzot cimdi darināti Anglijā, jo, cik zināms, Japānā nav firmas R.K.BROS.CO filiāles. Salīdzinājis prečziņa teikto ar faktu, ka Kojamadas kungs līdz aizpagājušā gada septem­brim bijis ārzemēs, es izdarīju secinājumu, ka cimdu īpašnieks bijis viņš un tātad arī norautā spiedpoga piederējusi viņam. Bet kādā veidā Oes Sjundeja rokās bija nonākuši cimdi, kurus Japānā iegādāties nav iespējams, turklāt gluži tādi kā Kojama­das kungam?

— Kas tad galu galā sanāk?— es prātoju, ar elkoņiem atspiedies pret galdu un rokām aptvēris galvu — Sanāk… sanāk… — es nemi­tīgi atkārtoju, cenzdamies sakopot visas spriešanas spējas un galu galā atrast atbildi uz šo jautājumu.

Man radās interesanta doma. Garā, šaurā iela, kurā Kojamadas kungs uzbūvējis sev māju, stiepjas gar Sumidas upi, tātad šī māja atrodas pašā upes krastā. Tas ir neapšaubāms fakts, jo es daudzreiz caur eiropiešu stila piebūves logiem tīksminājos par skatu uz upi, bet tagad šim faktam, it kā no jauna apzinātam, radās pavisam jauna nozīme.

Acu priekšā pēkšņi uzpeldēja milzīgs U burts. Šī burta augšējā kreisajā malā atrodas Kojamadas kunga māja, bet augšējā labajā malā — viņa drauga māja, kur viņš gāja spēlēt «Go». U viszemākajā daļā atrodas Adzumas tilts. Līdz šim mēs domājām, ka tajā vakarā Kojamadas kungs bija izgājis no U labējās puses un nogājis līdz U zemākajam punktam, kur viņu nogalināja Oe Sjundejs. Bet mēs bijām aizmirsuši upes tecējumu. Jāņem vērā, ka tās straume plūst no U augšpuses uz leju. Tātad pilnīgi pamatota būtu doma, ka līķis atrasts ne tajā vietā, kur pastrādāts noziegums, bet aizskalots līdz piestātnei blakus Adzumas tiltam.

Tātad līķi aizskalojusi upes straume. Līķi aizskalojusi upes straume… Bet kur tad notikusi slepkavība? Es jutu, ka arvien dziļāk un dziļāk grimstu visneticamāko pieņēmumu muklājā.

Vairākus vakarus es veltīju vienīgi šīs lietas faktu salīdzināšanai. Aizrāvies ar savām versijām, gandrīz biju aizmirsis Sidzuko esamī­bu— lai cik tas dīvaini, pat viņas burvības spēks nespēja izkliedēt manas šaubas.

Šajā laikā es tikai divas reizes apmeklēju Sidzuko un arī vienīgi tādēļ, lai kaut ko noskaidrotu vai precizētu. Ikreiz, pabeidzis sarunu, es tūdaļ atvadījos no viņas un steidzos mājup. Mana uzvešanās laikam radīja viņā neizpratni, un, kad viņa pavadīja mani līdz durvīm, viņas seja atspoguļojās neviltotas skumjas.