Nezvērs tumsā

12

Nākošajā dienā vakara laikrakstā izlasīju, ka Sidzuko izdarījusi pašnāvību.

Viņa bija ielēkusi upē no savas mājas otrā stāva. Tā laikam bija lēmis bargais liktenis, ka viņas līķi kāds garāmgājējs rīta stundā ieraudzīja ūdenī pie tās pašas piestātnes Adzumas tilta tuvumā.

Nekompetents laikraksta korespondents informēja lasītājus: «Spriežot pēc visām pazīmēm, Kojamadas kundze gājusi bojā no tā paša noziedznieka rokas, kas pavisam nesen nogalināja viņas vīru.»

Mani kādreiz tik mīļā cilvēka nāve ļoti apbēdināja, bet vienlaikus es uztvēru Sidzuko nāvi kā vēl vienu viņas vainas apliecinājumu, tādēļ neatradu tajā nekā nedabiska. Vairāk nekā mēnesi es dzīvoju pilnīgā pārliecībā, ka tā tas patiešām ir.

Bet kādu dienu, kad prātojumu kvēle bija nedaudz pierimusi, manu sirdi sāka urdīt bīstamas bažas.

Es nebiju dzirdējis no Sidzuko nevienu nožēlas vārdu. Vienīgais, uz ko varēju balstīties, bija daži pierādījumi, kurus es izskaidroju tikai pēc savas iztēles. Manas aizdomas netika apstiprinātas tik precīzi kā divi plus divi ir četri. Vai man jau reiz nevajadzēja nojaukt uz pārsteidzīgiem pieņēmumiem celto būvi, ko es biju sameistarojis, izmantojot tikai šofera un Kojamadas kalpones liecī­bas? Vai ir iespējams apgalvot, ka līdzīgs pārpratums nav noticis vēlreiz?

Pēdējo reizi sarunājoties ar Sidzuko, es nebūt nevēlējos izvirzīt pret viņu kaut mazāko apsūdzību. Tieši otrādi, es gribēju mierīgi izteikt savas pārdomas un noklausīties viņas paskaidrojumus. Bet viņas izturēšanās mūsu sarunas laikā vēl vairāk pastiprināja manas aizdomas. Es vairākas reizes skubināju viņu kaut ko atbildēt, bet viņa spītīgi klusēja, un šo klusēšanu es uzskatīju par viņas vainas pierādījumu. Bet vai šads izskaidrojums ir vienīgais pareizais?

Jā, viņa ir izdarījusi pašnāvību. (Bet kā var zināt, ka tā bija pašnāvība? Un ja nu tā bija slepkavība? Tadā gadījumā jābūt arī slepkavam. Bet kas viņš ir? Atkal nejēdzīga lieta…) Pieņemsim, ka tā tomēr bijusi pašnāvība. Vai šādā rīcībā drīkst saskatīt Sidzuko vainas neapšaubāmu pierādījumu? Varbūt bija pavisam citi apstākļi, kas piespieda viņu spert šo izšķirošo soli? Piemēram, izdzirdusi no manis, kuru viņa uzskatīja par draugu, tik drausmīgus apvainoju­mus, kurus nespēja atspēkot, viņa, kā tas bieži notiek ar sievietēm, varēja pakļauties mirkļa grūtsirdībai un tādēļ šķirties no šīs pasaules.

Tad jau iznāk, ka Sidzuko esmu nogalinājis es. Ne jau ar savām rokām, bet tomēr es. Kas tad galu galā tā ir, ja ne slepkavība?

Ar šādu secinājumu varētu samierināties, ja nebijis vēl lielāks ļaunums.

Sidzuko, protams, mīlēja mani. Tagad, pēc viņas nāves, es nespēju nedomāt par mokām, kādas bija jāizcieš šai sievietei, kad mīļš cilvēks sāka turēt viņu aizdomās par izdarītu smagu noziegumu. Iespējams, ka viņa nolēma doties pašnāvībā tieši tādēļ, ka mīlēja mani un nespēja atspēkot apsūdzību, ko biju pret viņu izvirzījis.

Bet tagad pieņemsim, ka mana apsūdzība tomēr bijusi pilnīgi pamatota un pareiza. Kāpēc tad šī sieviete izlēma noslepkavot savu vīru, ar kuru bija nodzīvojusi kopā daudzus gadus? Vai tiešām tieksmei pēc brīvības un mantas bija tik liela vara, ka tā noveda viņu līdz noziegumam? Vai arī te nav vainīga mīlestība? Un vai mīļākais nebiju es pats?

Kur lai paslēpjos no šīm mokošajām šaubām? Grūti pateikt, vai Sidzuko ir vainojama sava vīra nāvē, toties nepārprotami skaidrs, ka tieši es — un neviens cits — esmu nogalinājis šo nelaimīgo sievieti, kas tik kvēli mīlējusi mani. Kā lai es nenolādu pats sevi par tieksmi pēc sīkumainas taisnības? Pasaulē nav neka skaistāka un stiprāka par mīlestību. Bet es ar sīksta taisnības meklētāja nežēlību sasitu sīkās lauskās šo trauslo, brīnišķīgo mīlestību.

Ja mani secinājumi bijuši pareizi un Sidzuko Oes Sjundeja vārdā tiešām izdarījusi smago noziegumu, es it kā varētu justies mierīgs.

Bet kā lai to tagad pārbauda? Kojamadas kunga vairs nav starp dzīvajiem. Ir nomirusi Sidzuko. Jādomā, ka arī Oe Sjundejs uz visiem laikiem nozudis no šīs pasaules. Honda teica, ka Sidzuko ir līdzīga Sjundeja sievai. Tie ir tikai vārdi, bet kur ir neatspēkojami pierādījumi?

Vairākas reizes biju iegriezies pie izmeklētāja Itodzaki, bet, pēc diezgan miglainajiem paskaidrojumiem, viņam nebija nekādu cerī­bu sadzīt Sjundeja pēdas. Palūdzu savu paziņu aizbraukt uz Sidzuokas prefektūru un ievākt ziņas par Hiratu Ičiro. Manas cerības, ka tāds cilvēks vispār neeksistē, neattaisnojas. Tika noskaid­rots, ka cilvēks ar šādu uzvārdu tiešām kādreiz tur dzīvojis, bet jau sen aizbraucis nezināmā virzienā. Tas, ka viņš tiešām dzīvojis šajā pasaulē un, iespējams, kādreiz bijis Sidzuko mīļākais, vēl neļāva apgalvot, ka viņš bijis arī rakstnieks ar pseidonīmu Oe Sjundejs un ka viņš noslepkavojis Kojamadas kungu. Pirmkārt, mums neizdevās sameklēt viņu, un, otrkārt, Sidzuko savā spēlē varēja izmantot bijuša mīļākā vārdu tikai tādēļ, ka tas bija pirmais, kas viņai ienāca prātā. Ar Sidzuko radinieku piekrišanu es pārmeklēju viņas personīgās mantas, vēstules un dažādus dokumentus. Es cerēju atrast kādu jaunu faktu, bet arī šis mēģinājums cieta neveiksmi.

Lai kā es sev pārmestu par nepamatotajām aizdomām un aplam izdarītiem secinājumiem, novēlota nožēla vairs neko nevar glābt. Līdz mūža galam esmu ar mieru ziedot savu laiku un apstaigāt ne tikai Japānu, bet pat visu pasauli, lai sameklētu Hiratas-Sjundeja pēdas, kaut gan labi saprotu, ka tā ir bezcerīga un pavisam nevajadzīga nodarbošanas.

Pat tādā gadījumā, ja izdotos atrast Sjundeju un izdibināt, vai viņš ir noziedznieks vai nevainīgs cilvēks, tas tikai radītu man vēl lielākas ciešanas. Abos gadījumos ciešanas būtu citādas, bet katrā ziņā tās būtu smagas.

Kopš Kojamadas Sidzuko traģiskās nāves jau ir pagājis pusgads. Hirata Ičiro vēl arvien nav rādījies. Bet mokpilnās šaubas katru dienu vairāk un vairāk nomāc mani…

Rampo Edogava

Nezvērs tumsā

1988

sastādījis un no japāņu valodas tulkojis Edgars Katajs

Noskanējis grāmatu Imants Ločmelis