Nezvērs tumsā

6

Sjundeja vēstulē pēc paziņojuma par viņa nodomu nogalināt Kojamadas kungu bija teikts: «…man nekur nav jāsteidzas. Es nekad neko nedaru steigā.» Kāpēc šoreiz viņš nebija ievērojis savas tradīcijas un izdarījis noziegumu jau trešajā dienā pēc vēstules nosūtīšanas? Varbūt tas bijis sava veida taktisks gājiens — ar vēstuli tīšām maldināt Sidzuko, lai tad dotu viņai gluži negaidītu triecienu. Vēlāk man pēkšņi iešāvās prata pavisam cita doma.

Saklausījusi bēniņos pulksteņa tikšķēšanu un nolēmusi, ka tur slēpjas Sjundejs, Sidzuko raudādama bija lūgusi ļaundari saglabāt dzīvību viņas vīram, līdz ar to vēlreiz dodot Sjundejam iespēju pārliecināties par viņas neviltoto pieķeršanos vīram. Sjundeja droši vien vēl spēcīgāk būs uzliesmojusi greizsirdība, bet vienlaikus viņš nevarēja nenojaust arī viņam draudošās briesmas. Vai viņš nebūs teicis pats sev: «Lieliski! Ja jau tu tik karsti mīli savu laulāto draugu, tad man vairs nav ko ilgāk gaidīt un es pēc iespējas ātrāk novākšu viņu pie malas.»

Un tomēr Kojamadas Rokuro bojāejas apstākļi likās ļoti dīvaini.

Tiklīdz Sidzuko paziņoja man par vīra nāvi, es tajā pašā vakarā ierados pie viņas un lūdzu pēc iespējas sīkāk izstāstīt visu, kas bija noticis tajā liktenīgajā dienā. Izrādījās, ka Kojamadas kunga uzvedībā nekādas pārmaiņas nebija manītas. Atgriezies mājās no darba mazliet agrāk nekā parasti, paēdis vakariņas un devies pari upei uz Koumi paspēlēt ar draugu japāņu dambreti «Go». Vakars bijis silts, tādēļ viņš nav uzvilcis mēteli, bet izgājis no mājām, ģerbies viegli oderētā tērpā «avase» un uzmetis tam virsū tikai biezāku apmetni «haftri». Nesteidzīgiem soļiem viņš aizgājis uz upes pusi. Pulkstenis bijis ap septiņiem vakarā.

Drauga māja neesot tālu, tādēļ Kojamadas kungs allaž gājis uz turieni kājām pāri aizsprostam, palicis pie drauga līdz pusnaktij un tāpat kājām atkal atgriezies no turienes. Bet šoreiz bija zināms tikai tas, ka viņš izgājis no mājas, vairāk nekas nebija skaidrs.

Sidzuko nogaidījusi visu nakti, bet vīrs tā arī nav pārnācis. Iepriekšējā vakarā saņemot draudu vēstuli no Oes Sjundeja, viņa ļoti uztraukusies. Tik tikko sagaidījusi rītausmu, viņa sākusi zvanīt visiem vīra paziņām, bet pie tiem, kuriem nav telefona, sūtījusi kalpones, bet izrādījies, ka liktenīgajā vakarā Kojamadas kungs ne pie viena paziņas nav iegriezies. Sidzuko, protams, zvanījusi arī man, taču tajā laikā es biju izgājis, tādēļ par notikušo uzzināju tikai pievakarē.

Kad Kojamadas kungs, darba dienai sākoties, nav parādījies arī savā uzņēmumā, kantoristi uzsākuši meklēšanu, bet bez panāku­miem. Tikai ap pusdienas laiku Sidzuko pa telefonu piezvanījuši no Kisagatas policijas iecirkņa un paziņojuši par Kojamadas kunga visai dīvaino nāvi.

Ja paiet nelielu gabaliņu uz ziemeļiem no tramvaja pieturas pie Kaminari vārtiem, netālu no Adzumas tilta, un nokāpj no uzbēruma, tūdaļ duras acīs piestātne, kur pietur pasažieru kuģītis, kas uztur satiksmi starp Adzumas un Lielo Sendzjū tiltu. Kuģītis ir Sumidas upes savdabīgs retums, kas saglabājies vēl no tā saucamajiem «viena graša tvaikoņu» laikiem. Es reti izmantoju šo satiksmes līdzekli, bet, ja man jātiek uz Gemmonu vai Siraliigi, es allaž braucu ar tādu tvaikonīti. Man ļoti patīk senatnīgā provinces atmosfēra, kad ielas tirgotāji sanāk uz kuģīša ar bilžu grāmatām un rotaļlietām un dzenskrūves radītā trokšņa pavadījuma kā īsti daiļrunātāji liela savu preci. Es reizēm labprāt gremdējos šajā gaisotnē.

Piestātne, kuru es nupat minēju, vairāk atgādina četrstūrainu, nestabilu plostu, uz kura braucēju vajadzībām iekārtoti soli un pat ateja.

Divdesmitā marta rītā maza Asakusas veikaliņa īpašniece, kura devusies darīšanas uz Sendzjū, jau ap astoņiem bijusi minētajā pieturā. Iegājusi atejā, viņa, nepaguvusi pat aizvērt durvis, ar skaļu kliedzienu metusies atpakaļ. Pieskrējis vecs biļešu kontrolieris, kuram viņa paskaidrojusi, ka atejas caurumā ieraudzījusi ūdeni peldošu, uz augšu pavērstu vīrieša seju. Vēlāk kontrolieris man teica, ka viņam vispirms ienācis prātā, ka tas ir kads laivinieks vai cits cilvēks, kas dzen palaidnības (vai tad mazums mūsu dienās visādu ziņkārīgu tipu, kas bāž savu degunu, kur vajag un nevajag), bet, iegājis atejā, viņš tiešām apmēram trīsdesmit centimetru attālumā no cauruma ieraudzījis vīrieša galvu. Šūpojoties viļņos, tā gan pazudusi ūdenī, gan atkal uzpeldējusi kā uzvelkama rotaļlieta, tādēļ skats večukam nelicies sevišķi šausminošs.

Sapratis, ka ūdenī peld līķis, vecais sācis skaļi saukt palīgā jauniešus, kas bija sapulcējušies piestātnē. Aicinājumam atsaucies spēcīgs zivju tirgotājs, kas kopā ar citiem puišiem mēģinājis izvilkt līķi, bet atejā tas nav izdevies, tādēļ viņi ar karti aizķēruši slīkoni no ārpuses un pievilkuši to pie krasta. Līķis bijis pilnīgi kails, tikai apakšbiksēs. Pēc izskata nelaiķim varētu dot gadu četrdesmit, un būtu galīgi aplam domāt, ka vīrietim šādā vecumā pēkšņi būtu ienākusi prātā vēlēšanās izpeldēties upē tik nepiemērotā gadalaikā.

Pēc līķa sīkākas apskates konstatēts, ka cietušā mugura sagraizīta ar nazi vai citu asu priekšmetu. Pēc visām pazīmēm nosprieduši, ka tas nav parasts slīkonis.

Šāds secinājums, ko izteicis kāds klātesošais, satraucis ļaužu pūli, bet, kad līķi sākuši vilkt ārā no ūdens, atklājies vēl kas pavisam neparasts: tiklīdz nelaiķi satvēris aiz matiem tikko uz notikuma vietu atskrējušais policists, visu acu priekšā mati atdalījušies no galvaskausa. Visi izbīlī spēji atvirzījušies, bet, kad baiļu lēkme norimusi, puiši sākuši pētīt, kāpēc līķim, kas pabijis ūdenī samēra neilgu laiku, mati tik viegli atdalās. Taču nekā mistiska viņi neatklāja. Izrādījās, ka rokās viņi tur parūku, bet nelaiķis bijis plikgalvis.

Tā traģiski aizgāja bojā Sidzuko vīrs, pazīstama tirdzniecības uzņēmuma vadošs darbinieks Kojamadas Rokuro kungs.

Tātad noziedznieks bija izģērbis nogalināto, uzlicis tam galvā parūku un iesviedis līķi upē zem tilta. Lai gan līķis tika atrasts ūdenī, nāve acīmredzot bija iestājusies agrāk, jo kreisās plaušas apvidū bija vairākas asa priekšmeta radītas brūces. Bez šiem smagajiem ievainojumiem uz nelaiķa muguras tika atrasti vēl daži ne visai dziļi iegriezumi. Laikam noziedzniekam nebija izdevies ar vienu dūrienu nogalināt savu upuri.

Policijas ārsts konstatēja, ka Kojamadas kungs noslepkavots ap pulksten vieniem naktī. Tā kā līķis bija kails un nekādas mantas tam klāt neatrada, identificēt nogalināta personību uzreiz neizdevās. Tikai ap pusdienas laiku atradās cilvēks, kas pazina nogalināto, un no policijas iecirkņa tūdaļ piezvanīja Sidzuko uz mājām.

Kad es vakarā ierados pie Sidzuko, māja jau bija pilna ar Kojamadas kunga radiem, darbabiedriem un draugiem. Sidzuko man pačukstēja, ka tikko pārradusies no policijas pārvaldes. Pavi­sam nomākta viņa klusi sēdēja starp radiem un uzņēmuma kalpotājiem, kas bija ieradušies izteikt līdzjūtību.

Kojamadas kunga līķis vēl atradās policijā — ja nu gadījumā vajadzētu izdarīt sekciju —, bet uz baltu drānu pārklātā paaugstinā­juma mājas altāra priekšā jau bija novietota koka plāksnīte ar aizgājēja uzvārdu un vārdu, blakus dega aromātiskās upursveces un stāvēja vāzes ar ziediem.

Pēc Sidzuko un nelaiķa darbabiedru lūguma es izstāstīju visu, ko biju uzzinājis par Kojamadas kunga līķa atrašanu, un mani visu laiku mocīja kauns un nožēla, jo vēl iepriekšējā vakarā es pats biju pierunājis Sidzuko negriezties policijā.

Man pašam nebija ne mazāko šaubu, ka noziedznieks ir Oe Sjundejs. Tas varēja notikt apmēram tā: kolīdz Kojamadas kungs atvadījās no drauga, Sjundejs nekavējoties sekoja savam upurim līdz tiltam, tumsā ievilināja piestātnē, tur viņu nogalināja, bet līķi iesvieda upē. Ņemot vērā laiku, kad pastradāts noziegums, Hondas apgalvojumu, ka Sjundejs šajā stundā parasti mēdz pastaigāties Asakusas rajonā, un, galvenais, vēstuli, kurā viņš jau iepriekš ziņoja par savu nodomu nogalināt Kojamadas kungu, slepkava varēja būt tikai Oe Sjundejs un neviens cits. Par to man nebija ne mazāko šaubu.

Bet kāpēc Kojamadas kungs bija izģērbts? Kādēļ viņam galvā uzmaukta šī savādā parūka? Ja tas tiešām bija Sjundeja darbs, tad kāda velna pēc viņam bija vajadzīgas tādas nejēdzīgas izdarības? Tas man likās pilnīgi neizskaidrojams.

Nogaidījis izdevīgu brīdi, es devu Sidzuko mājienu, ka gribu aprunāties ar viņu divatā. It kā būtu gaidījusi manu aicinājumu, viņa padevīgi piecēlās un, atvainojusies klātesošiem, devās man līdzi uz blakus istabu. Tiklīdz mēs bijām palikuši vieni, viņa klusi izdvesa manu vārdu un pieplaka man pie krūtīm. Viņas acīs zem garajam skropstām iezaigojās asaras. Lielas lāses cita pēc citas ritēja pa viņas bālajiem vaigiem.

— Nezinu, kā lai izlūdzos jūsu piedošanu. Viss noticis tikai manas bezrūpības dēļ. Nebiju domājis, ka viņš tomēr uzdrošināsies. Es esmu vainīgs, esmu viens pats pie visa vainīgs…

Jūtot, ka man pašam acīs saskrējušas asaras, es satvēru raudošās Sidzuko roku un, cieši spiežot to, atkal un atkal lūdzu piedošanu.

Tas bija mans pirmais pieskāriens Sidzuko. Līdz pat šim brīdim atceros viņas trauslās, sniegbaltās rokas pirkstu siltumu un tvirtumu. Par spīti situācijas traģiskumam, no šī pieskāriena man sirdī modās dīvainas jūtas.

— Vai jūs izstāstījāt policijā par vēstulēm? — es beidzot pajautā­ju, kad Sidzuko bija apvaldījusi raudas.

— Nē, es nezināju, kā labāk rīkoties.

— Tātad jūs vēl nekā neesat liecinājusi?

— Nē, vispirms es gribēju apspriesties ar jums.

Es vēl arvien turēju Sidzuko roku, un viņa stāvēja, joprojām cieši piekļāvusies man.

— Jūs, protams, arī domājat, ka tas ir tā cilvēka roku darbs?

— Jā. Bet vai jūs zināt, ka tajā naktī arī notika kaut kas dīvains?

— Atkal dīvains?

— Paklausot jūsu padomam, es pārvietoju guļamistabu eiropiešu stila piebūves otrajā stāvā. Biju pārliecināta, ka tur gan viņš nevarēs mani izsekot. Bet viņš tomēr atkal glūnēja.

— Kādā veidā?

— Caur logu. — Atceroties nakts notikumus, Sidzuko, bailēs iepletusi acis, turpināja savu stāstu: — Pusnaktī es gāju gulēt, bet, tā kā vīrs vēl nebija atgriezies, sāku uztraukties. Man bija bail atrasties vienai istabā ar tik augstiem griestiem. Likās, ka no visiem kaktiem kāds glūn uz mani. Viena loga aizkars nebija nolaists līdz pašai palodzei. Neaizsegta bija palikusi diezgan plata sprauga. Tumsa, kas sabiezēja aiz logiem, tā biedeja mani, ka es neviļus sāku cieši raudzīties tajā un pēkšņi logā pamanīju cilvēka seju.

— Vai tā nebija halucinācija?

— Pēc brīža seja nozuda, bet es esmu pārliecināta, ka tas nekādā gadījumā nebija redzes māns. Vēl arvien skaidri redzu pie loga rūts pielipušas garas malu pinkas un man pievērstas acis.

— Tas bija Hirata?

— Laikam viņš. Kam vēl varētu ienākt prātā tāda doma?

Pēc šīs sarunas mēs ar Sidzuko nonācām pie galīgā secinājuma, ka Kojamadas kunga slepkava, bez šaubām, ir Oe Sjundejs, īstā vārdā Hirata Ičiro. Tad mēs nolēmām kopīgi paziņot policijai, ka noziedznieks apdraud arī Sidzuko dzīvību, un lūgt policiju ņemt viņu savā aizsardzībā.

Par izmeklētāju šajā lietā lika norīkots juridisko zinātņu kandidāts Itodzaki, kurš laimīgā kārtā izrādījās aktīvs darbonis «Neparas­tā meklētāju klubā», ko bija nodibinājuši detektīvžanra rakstnieki, ārsti un juristi. Kad es kopā ar Sidzuko ierados Kisagatas policijas iecirknī, kur atradās izmeklēšanas daļa, viņš sagaidīja, pieņēma un uzklausīja mūs kā sirsnīgus draugus, nevis kā cietušā piederīgos, kas atnākuši uz pratināšanu.

Varēja manīt, ka arī Itodzaki patiesi ieinteresēja un pārsteidza šī neparastā lieta. Viņš mums apsolīja darīt visu, kas viņa spēkos, lai atrastu Oei Sjundeju, deva rīkojumu nosūtīt uz Kojamadas māju slepenos, kā arī palielināt policistu skaitu šajā rajonā, tādējādi garantējot Sidzuko pilnīgu drošību. Un beidzot, kad bija noklausījies manu norādījumu, ka uz nedaudzajiem mūsu rīcībā esošajiem fotoattēliem Oe Sjundejs ļoti maz līdzinās sev, Itodzaki izsauca Hondu un palūdza viņam uzzīmēt noziedznieka vārdisku portretu.