Paši dievi

10

Tomēr tas negāja tik ātri. Divas nedējas nepie­nāca neviens ziņojums, un sasprindzinājums auga augumā.

Bronovskis nervozēja. īslaicīgā pacilātība bija pagaisusi, un todien viņš iegāja Lemonta labora­torijā, drūmi klusēdams.

Brīdi viņi vērās viens otrā, tad beidzot Bronov­skis sacīja:

— Visās malās runā, ka jums būšot publiski jāpaskaidro sava nostāja.

Lemonts acīmredzot torīt nebija skuvies. Viņa laboratorija izskatījās puspamesta, it kā tās saim­nieks jau taisītos izvākties. Lemonts paraustīja plecus.

— Ak tā? Tas mani neuztrauc. Mani uztrauc tas, ka «Phijsical Reviews» noraidīja manu rakstu.

— Jūs taču bijāt uz to sagatavojies.

— Jā, bet es domāju, ka man pateiks iemeslus. Norādīs, kādas tur, pēc viņu domām, ir neparei­zības, kļūdas, nepamatoti pieņēmumi. Pateiks kaut ko tādu, pret ko es varētu argumentēt.

— Un tas netika darīts?

— Neviena vārda. Recenzenti atzīst rakstu par publicēšanai nepiemērotu. Un viss. Viņi vienkārši negrib šim jautājumam pieskarties … Patiešām satriecošs šis vispārējais stulbums. Ja cilvēce do­tos pretī katastrofai aiz tīra ļaunuma vai vieglprā­tības, šķiet, es to tik sāpīgi nepārdzīvotu. Bet ir sasodīti necienīgi iet bojā biezgalvju stulbuma dēļ. Kāda jēga būt cilvēkam, ja jāmirst šādā veidā?

— Stulbums… — Bronovskis murmināja.

— Kā citādi jūs to sauksiet? Un nu viņi vēl prasa, lai es publiski pierādu, kāpēc mani neva­jadzētu atlaist par to briesmīgo noziegumu, ka man ir taisnība.

— Liekas, ir kļuvis zināms, ka jūs konsultējā­ties ar Cenu.

— Jā! — Lemonts gurdi paberzēja acis. — Acīm­redzot es viņu tā sakaitināju, ka viņš ir sadziedājies ar Helamu/un tagad mani apsūdz, ka es esot mēģinājis vērsties pret Sūkni, izvirzīdams ne­pamatotus apgalvojumus un lietodams negodīgu iebiedēšanas taktiku, un ka tas padarot mani ne­piemērotu darbam Stacijā.

— To viņi var viegli pierādīt, Pīt.

— Ticu, ka var. Bet tas nav svarīgi.

— Ko jūs domājat darīt?

— Neko, — Lemonts sakaitināts atcirta. — Lai jau viņi rīkojas. Es paļaujos uz birokrātismu. Katrs šā procesa solis prasīs nedēļas, mēnešus, un jūs pa to laiku turpināsiet strādāt. Mēs vēl dzir­dēsim par paracilvēkiem.

Bronovskis izskatījās nelaimīgs.

— Pīt, bet ja nu ne? Varbūt jums vajadzētu to vēlreiz apdomāt.

Lemonts asi paskatījās uz viņu.

— Par ko jūs runājat?

— Sakiet, ka esat kļūdījies. Nožēlojiet grēkus. Sitiet pie krūtīm. Piekāpieties.

— Nekad! Dieva dēļ, Maik, mēs taču spēlējam spēli, kur likme ir visa pasaule un katra dzīva ra­dība tajā!

— Jā, bet kas tas ir jums? Jūs neesat precējies. Bērnu jums nav. Es zinu, jūsu tēvs ir miris. Jūs nekad nepieminat ne savu māti, ne māsas vai brā­ļus. Šaubos, vai virs zemes ir kāds cilvēks, kam jūs esat no sirds pieķēries. Nu, tad liecieties mierā, un lai velns parauj visu!

— Un jūs?

— Es darīšu tāpat. Es esmu šķirtenis, un bērnu man nav. Ir kāda jauna dāma, ar ko esmu tuvās attiecībās, un šis sakars turpināsies, kamēr būs iespējams. Dzīvojiet! Priecājieties!

— Un rīt!

— Neraizējieties par to! Nāve, kad tā pienāks, būs ātra.

— Es nespēju dzīvot ar tādu filozofiju … Maik! Ko tas nozīmē, Maik? Vai jūs gribat teikt, ka mēs neko nepanāksim? Vai jūs vairs necerat uz sazi­nāšanos ar paracilvēkiem?

Bronovskis novērsa skatienu.

— Pīt, — viņš sacīja, — es saņēmu atbildi. Va­kar vakarā. Es nolēmu pagaidīt līdz rītdienai un vēl padomāt, bet kas gan tur ko domāt? … Te tā ir.

Lemonta acis jautājoši ieplētās. Viņš paņēma foliju un ieurbās tajā ar skatienu. Tur nebija ne­vienas pieturzīmes.

SŪKNIS NE IZBEIGT NE IZBEIGT MĒS NE IZBEIGT SŪKNIS MĒS NĒ DZIRDĒT BRIES­MAS NĒ DZIRDĒT NĒ DZIRDĒT JŪS IZBEIGT LŪDZU IZBEIGT JŪS IZBEIGT TAD MĒS IZ­BEIGT LŪDZU JŪS IZBEIGT BRIESMAS BRIES­MAS BRIESMAS IZBEIGT IZBEIGT JŪS IZBEIGT SŪKNIS

— Mans dievs, — Bronovskis murmināja, — iz­klausās pavisam izmisīgi.

Lemonts joprojām blenza uz foliju. Viņš neteica ne vārda.

— Man liekas, — Bronovskis sacīja, — ka tur otrā pusē ir kāds jums līdzīgs — tā sakot, Paralemonts. Un arī viņš nevar piedabūt savus Parahelamus, lai izbeidz sūknēšanu. Mēs lūdzam vi­ņus glābt mūs, viņš savukārt lūdz mūs glābt viņus.

— Bet ja mēs parādīsim šo… — Lemonts bilda.

— Pateiks, ka jūs melojat, ka ta ir blēdība, ka jūs to esat uzmeistarojis, lai glābtu savas psihopātiskās iztēles radīto rēgu.

— To varētu teikt par mani, bet ne par jums. Jūs mani atbalstīsiet, Maik. Jūs apliecināsiet, ka esat saņēmis šo foliju, un pastāstīsiet, kādā veida.

Bronovskis pietvīka.

— Ko tas dos? Viņi teiks, ka kaut kur Para­universā ir kāds jums līdzīgs dīvainis un ka divi jukušie saderas kopā. Viņi teiks: šis ziņojums pierāda vienīgi to, ka likumīgie varas pār­stāvji Parauniversā ir pārliecināti, ka nekādas briesmas nedraud.

— Maik, cīnieties kopā ar mani!

— Nav jēgas, Pīt! Jūs pats teicāt: stulbums! Varbūt šie paracilvēki ir pārāki par mums, pat ar augstāku intelektu, kā jūs apgalvojat, bet acīm re­dzams, ka viņi ir tikpat stulbi kā mēs, un tas pie­liek visam punktu. To ir teicis jau Šillers, un es viņam ticu.

— Kas?

— Šillers. Vācu dramaturgs pirms trīs gadsim­tiem. Lugā par Zannu d'Arku viņš saka: «Pret stulbumu paši dievi cīnās veltīgi.» Es neesmu dievs, un es vairs necīnīšos. Lai paliek, Pīt, metiet mieru! Varbūt mūsu mūžu pasaule vēl pastāvēs, un, ja arī ne, tik un tā neko nevar darīt. Man ļoti žēl, Pīt. Jūs cīnījāties par cildenu mērķi, bet cietāt sakāvi, un man ir diezgan.

Bronovskis izgāja, un Lemonts palika viens. Viņš sēdēja savā krēslā un bezmērķīgi bungoja, bungoja ar pirkstiem pa galdu. Kaut kur Saules iekšienē protoni ķērās kopā mazmazlietiņ kārīgāk, un ar katru mirkli šī kāre auga augumā, tuvinot brīdi, kad vārais līdzsvars sabruks …

— Un neviens uz Zemes tā arī neuzzinās, ka man bija taisnība! — Lemonts iesaucās, un sāka cītīgi mirkšķināt acis, lai aizturētu asaras.