Paši dievi

II.PAŠI DIEVI.

Duai nebija sevišķi grūti tikt projām no pārē­jiem. Viņa vienmēr baidījās nepatikšanu, bet kaut kā tās nekad neiznāca. īstas nepatikšanas nekad.

Bet kāpēc lai tās būtu? Odīns gan dažreiz iebilda savā augstprātīgajā tonī. «Labāk paliec,» viņš mēdza sacīt. «Tu zini, ka Tritam tava klaiņo­šana nepatīk.» Viņš nekad nerunāja par savu paša nepatiku. Racionāļus tādi sīkumi nespēj uztraukt. Bet par Tritu Odīns rūpējās gandrīz tikpat tēviš­ķīgi kā Trits par bērniem.

Taču, kad Dua pietiekami uzstāja, Odīns ļāva viņai darīt, kā pati vēlas, un vēl aizbildināja viņu Tritam. Dažreiz Odīns pat atzinās, ka lepojas ar Duas spējām, ar viņas neatkarību … «Viņš nav slikts kreisenis,» Dua ar izklaidīgu sirsnību no­domāja.

Ar Tritu saprasties bija grūtāk, un viņš īgni raudzījās Duā, kad viņa … nu, kad viņa bija, kāda gribēja būt. Taču labeņi jau tādi bija. Trits bija labenis Duai, bet paterns bērniem, un rūpes par tiem viņam vienmēr bija pirmajā vietā … Tas bija labi, jo Dua allaž varēja rēķināties ar to, ka viens vai otrs bērns aizsauks Tritu projām tieši tad, kad situācija kļuva nelāga.

Tomēr Dua nelikās par Tritu daudz zinis. Izņe­mot saplūsmes reizes, viņa sliecās to ignorēt. Ar

Odīnu bija citādi. Sākumā viņš iedarbojās uz Duu satraucoši: no Odīna klātbūtnes vien viņas kontū­ras sāka mirgot un izplūst. Un tas, ka Odīns bija racionālis, nezkāpēc padarīja viņu vēl satrauco­šāku. Dua nesaprata šo savu reakciju; tā izrietēja no viņas dīvainības. Viņa jau bija pieradusi pie savas dīvainības … gandrīz pieradusi.

Dua nopūtās.

Kad viņa bija bērns, kad vēl izjuta sevi kā indi­vīdu, atsevišķu būtni, nevis kā triādes daļu, tad daudz vairāk apzinājās šo dīvainību. Tāpēc, ka citi viņai to vienmēr atgādināja. Kaut vai tāds sīkums kā iziešana virspusē vakarā …

Duai ļoti patika planētas virspuse vakarā. Ci­tām emocionēm tā šķita auksta un drūma, un vi­ņas trīcēdamas spiedās kopā, kad Dua par to stās­tīja. Viņas labprāt parādījās virspusē dienas vidus siltumā, izstiepās tur un barojās, taču tieši tāpēc Duai dienā virspusē netikās uzturēties. Viņa ne­varēja ciest pļāpājošo emocioņu baru.

Duai, protams, bija jāēd, taču viņai daudz la­bāk patika to darīt vakarā, kad barības bija ļoti maz, bet visam pāri klājās tumši sarkana dūmaka un viņa bija viena. Protams, runājot ar pārējām emocionēm, Dua vakara ainavu attēloja vēl auk­stāku un skumīgāku, nekā tā patiesībā bija, — tā­pēc vien, lai redzētu, kā viņas, iedomājoties šo dzestrumu, gar malām kļūst cietas, cik nu cietas jaunas emociones vispār var kļūt. Parasti pēc brīža biedrenes sāka sačukstēties, pasmējās par Duu … un pameta viņu vienu.

Mazā Saule tagad bija jau pie horizonta un vi­zēja noslēpumainā sārtumā, ko redzēja vienīgi Dua. Viņa izstiepās sāniski un sabiezinājās vidus­daļā, uzsūkdama vāro siltumu. Viņa nesteidzīgi to zelēja, izbaudīdama garo viļņu plūsmojuma maz­liet skābeno, bezvielisko garšu. (Dua nekad ne­bija sastapusi vēl kādu emocioni, kam tā būtu pa­tikusi. Bet viņai tā neapzināti asociējās ar brī­vību — brīvību no citiem, iespēju būt vienatnē.)

Vēl tagad šī vientulība, dzestrums un dziji tum­šais sārtums sauca atmiņā senās dienas pirms triādes; vēl vairāk — Dua dzīvi atcerējās savu paternu, kas neveiklā gaitā mēdza viņai sekot, mūžīgi nobažījies, ka tik mazajai kas nenotiek.

Viņš bija Duai loti pieķēries, tāpat kā visi paterni savām mazajām viduvēm, kas vienmēr tika vairāk lolotas un uzmanītas nekā abi pārējie bērni. Tas Duu kaitināja, un viņa sapņoja par dienu, kad paterns viņu pametīs. Visi paterni taču agrāk vai vēlāk nozuda. Bet, kad beidzot tas no­tika, Dua loti izjuta sava paterna trūkumu.

Dua labi atcerējās to dienu. Paterns bija atnācis viņu brīdināt un centās runāt cik varēdams sau­dzīgi, kaut gan paterniem ir gaužām grūti savas jūtas izteikt vārdos. Dua todien bija no viņa aiz­bēgusi. Ne aiz ļaunprātības un arī ne tāpēc, ka būtu nojautusi, ko paterns grib viņai teikt, bet vienīgi tīra prieka pēc. Pusdienlaikā viņai bija iz­devies atrast klusu vietiņu, necerētajā vienatnē viņa bija vareni pieēdusies, un pēc tarn viņu pār­ņēma dīvaina, kņudinoša sajūta, kas lika kustēties un darboties. Viņa šļūkāja pār klintīm, ļaudama sava ķermeņa malām strāvot cauri to izciļņiem. Dua zināja, ka tas ir ārkārtīgi nepiedienīgi un tā rotaļāties drīkst vienīgi mazulīši, taču tas bija tik patīkami — reizē satraucoši un nomierinoši.

Un tad beidzot paterns viņu noķēra. Viņš ilgi klusēdams stāvēja Duas priekšā, savilcis savas acis maziņas un blīvas, it kā gribētu aizturēt katru no viņas atstaroto gaismas mazumiņu, uztvert viņas veidolu iespējami pilnīgāk un saglabāt iespē­jami ilgāk.

Pirmajā brīdī Dua vērās viņam pretī, mulsi do­mādama, ka paterns redzējis viņu trinamies cauri klintīm un kaunas par viņu. Taču viņa neuztvēra kauna fluīdus un beidzot klusi jautāja:

— Kas noticis, tēt?

— Redzi, Dua, ir laiks. Es to gaidīju. Droši vien arī tu.

— Kāds laiks?

Tagad, kad tas bija pienācis, Dua stūrgalvīgi negribēja to zināt. Ja viņa atteiksies zināt, nebūs nekā ko zināt. (Dua nekad netika pilnīgi vaļā no šā ieraduma. Odīns teica, ka visas emociones esot tādas, un sacīja to augstprātīgā balsī, kādā mē­dza runāt, kad viņu bija sevišķi pārņēmusi racionāja pašapziņa.)

— Man jādodas projām, — paterns atbildēja. — Es vairs nebūšu kopā ar jums.

Viņš stāvēja, raudzīdamies Duā, un viņa nespēja izrunāt ne vārda.

— Tu pateiksi pārējiem, — paterns sacīja.

— Kāpēc? — Dua dumpīgi novērsās, viņas kon­tūras izplūda, kļuva arvien neskaidrākas, tiecoties izgaist. Viņa gribēja izgaist pavisam, bet, protams, nevarēja. Pēc brīža viņa sajuta spazmatiskas sā­pes un atkal sabiezēja. Paterns pat nemēģināja Duu bārt un atgādināt, ka tas būtu liels kauns, ja kāds redzētu viņu tā izplūdušu.

— Viņiem taču vienalga! — Dua iesaucās un tūlīt nožēloja, jo paternam tas varēja būt sāpīgi. Viņš joprojām abus pārējos bērnus sauca par «mazo kreiso» un «mazo labējo», bet mazais krei­sais bija pilnīgi iegrimis savās mācībās un mazais labējais nemitīgi runāja par triādes veidošanu. Dua bija vienīgā, kas vēl juta … Nūjā, viņa bija jaunākā. Emocioncs vienmēr bija jaunākās un ci­tādas.

— Lai, tu tomēr viņiem pasaki, — paterns tikai noteica, un viņi atkal stāvēja, vērdamies viens otrā.

Duai negribējās runāt ar brāļiem. Viņi vairs ne­bija savstarpēji tuvi. Agrā bērnībā bija bijis ci­tādi. Tolaik viņi gandrīz nevarēja sevi atšķirt: kreisais brālis, labējais brālis un vidējā māsa ju­tās kā viens. Visi bija gaisīgi un caurspīdīgi, jau­cās cits ar citu, līda cits citam cauri un slēpās sienās.

Neviens no pieaugušajiem par to neuztraucās, kad viņi bija mazi. Bet tad brāļi kļuva biezi un at­turīgi un vairs nedraiskojās ar Duu. Kad viņa par to sūdzējās paternam, tas tikai maigi pateica: «Tu esi jau pārāk liela, Dua, lai retinātos.»

Dua mēģināja nepaklausīt, bet kreisais brālis viņu atstūma un sacīja: «Neglaudies klāt, man nav laika noņemties ar tevi.» Un labējais brālis nu jau pastāvīgi bija gluži ciets un kļuva arvien īgnāks un klusāks. Toreiz Dua to lāgā nesaprata, un pa­terns arī nemācēja izskaidrot. Viņš tikai laiku pa laikam atkārtoja, it kā tā būtu reiz iemācīta gud­rība: «Kreisie ir racionāli, Dua. Labējie ir paterni. Viņi aug un attīstās pa savam.»

Duai nepatika brāļu pārvēršanās. Viņi vairs ne­bija bērni, bet Dua vēl joprojām jutās maza; tā­pēc viņa sāka biedroties ar citām emocionēm. Vi­ņas visas tāpat sūdzējās par saviem brāļiem. Vi­ņas visas runāja par nākamajām triādēm. Viņas visas gozējās saulē un barojās. Viņas visas kļuva arvien līdzīgākas, un katru dienu tika runāts par vienu un to pašu.

Dua sāka just riebumu pret viņām un, cik vien iespējams, centās būt viena; pārējās atstāja Duu miera un saukāja par «kreiso Emi». (Nu jau bija pagājis ilgs laiks, kopš Dua pēdējo reizi bija dzir­dējusi šo iesauku, bet ikreiz, to iedomājot, viņa skaidri atcerējās smalkās, izsmējīgās balsis, kas skanēja viņai nopakaļ ar stulbu neatlaidību, jo mazās emociones zināja, ka tas Duu sāpina.)

Bet paterns izturējās pret viņu labi arī tad, kad visi par viņu smējās. Viņš centā's, kā nu prata, pa­sargāt savu mazo viduvi no citiem. Par spīti paša nepatikai pret virspusi, viņš dažreiz sekoja Duai, lai būtu drošs, ka viņai nenotiks nekas ļauns.

Reiz Dua ieraudzīja savu paternu runājam ar vienu no Cietņiem. Paterniem bija grūti runāt ar Cietņiem. Kaut arī Dua vēl bija ļoti jauna, to viņa zināja. Cietņi mēdza runāt tikai ar racionāliem.

Dua dikti izbijās un aizplāvoja projām, taču pa­guva dzirdēt, ka viņas paterns sacīja: «Es par viņu ļoti rūpējos, godājamais Cietni.»

Vai tiešām Cietnis būtu jautājis par viņu? Var­būt par viņas dīvainību? Taču Duas paterns neru­nāja aizbildinošā tonī. Pat Cietnim viņš aplieci­nāja savu pieķeršanos Duai. Un Dua juta tādu kā lepnumu.

Bet tagad paterns dzīrās doties projām, un pie­peši neatkarība, pēc kuras Dua bija tā ilgojusies, zaudēja savu pievilcību un pārvērtās cietā, šķautņainā vientulības klintī.

— Bet kāpēc tev jādodas projām? — Dua vai­cāja.

— Man tas jadcira, mīļa viduvīt.

Viņam jādodas projām. Dua to zināja. Agrāk vai vēlāk tas jādara ikvienam. Pienāks diena, kad arī viņa pati nopūtīsies un sacīs: «Man tas jā­dara.»

— Bet kā tu dabū zināt, kad tev jādodas pro­jām? Ja tu pats vari to noteikt, kāpēc neizvēlies citu laiku un nepaliec ilgāk?

— Tavs kreisais tēvs tā ir izlēmis. Triādei jā­dara, kā viņš liek.

— Kāpēc tev jādara, kā viņš liek?

Dua reti kad redzēja savu kreiso tēvu un viduvi māti. Viņu tikpat kā vairs nebija. Bija vienīgi vi­ņas labējais tēvs, viņas paterns, viņas tētis, kas tagad te stāvēja — kubveidīgs un gluds. Viņa ķermeņa kontūras nebija vijīgi liektas kā racionā­liem, ne arī trīsuļojoši nelīdzenas kā emocionēm, un Dua vienmēr varēja uzminēt, ko viņš sacīs. Gandrīz vienmēr.

Tagad viņa bija pārliecināta, ka paterns teiks: «Es nevaru to izskaidrot mazai emocionei.»

Un tieši tā viņš arī pateica.

Dua, bēdu pārņemta, sacīja:

— Man ļoti trūks tevis. Es zinu, tu domā, ka es tev nepievēršu uzmanību un ka tu man nepatīc, tāpēc ka vienmēr aizrādi: nedari to un nedari to. Bet es labāk gribētu joprojām dzirdēt tavus apni­cīgos aizrādījumus nekā vispār iztikt bez tevis un tiem.

Paterns stāvēja un klusēja. Viņš nevarēja citādi atbildēt uz šādu jūtu uzplūdu, kā vienīgi pienākt tuvāk un izspīlēt no ķermeņa roku. Tas viņam pra­sīja acīm redzamu piepūli, taču viņš to izstiepa — drebošu, ar mazliet neskaidrām kontūrām.

— Ak, tēt! — Dua iesaucās un ļāva savai rokai plūsmot ap paterna roku, tā ka cauri viņas sub­stancei tā izskatījās blāva un mirgojoša; taču viņa sargājās tai pieskarties, jo tas būtu paternu pārāk samulsinājis.

Tad paterns atvilka savu roku — Duas glāsts nu vijās ap tukšumu — un sacīja:

— Atceries Cietņus, Dua. Viņi tev palīdzēs … Es … es tagad iešu.

Viņš aizgāja, un Dua savu paternu nekad vairs neredzēja.

Tagad viņa te sēdēja, saulrietā gremdēdamās at­miņās un ar spīvu nepatiku jauzdama, ka drīz vien Trits sāks šķendēties par viņas prombūtni un piktosies uz Odīnu.

Un Odīns droši vien nolasīs viņai lekciju par viduves pienākumiem.

Bet viņai tas bija vienalga.

lb

Odīns juta, ka Dua ir ārā virspusē. Nemaz par to nedomādams, viņš varēja uztvert viņas virzienu un aptuveni arī attālumu. Ja viņš to apzinātos ar prātu, tad laikam būtu neapmierināts, jo šī spēja sajust pārējos triādes locekļus nu jau labu laiku viņā kļuva arvien vājāka un, pats īsti nesapraz­dams, kāpēc, Odīns to uztvēra kā pilnveidošanās simptomu. Tā tam vajadzēja būt; tas nozīmēja, ka ķermenis turpina attīstīties.

Trita sajušanas spēja nemazinājās, bet arvien vairāk pārslēdzās uz bērniem. Tā nenoliedzami bija attīstība lietderīgā virzienā, taču paterna loma, kaut arī svarīga, bija visai vienkārša. Racionālis bija daudz sarežģītāks, un Odīnam šī doma sagādāja drūmu apmierinājumu.

Dua, protams, bija īsta mīkla. Viņa tik ļoti at­šķīrās no citām emocionēm. Tritu tas mulsināja un apbēdināja, un viņš arvien vairāk ierāvās sevī. Arī Odīnu tas dažreiz mulsināja un sarūgtināja, taču viņš apzinājās Duas brīnišķīgo spēju radīt apmie­rinājumu ar dzīvi, un šķita, ka abas šīs viņas īpat­nības ir cieši saistītas. Nepatikšanas, ko Dua rei­zēm sagādāja, bija lēta cena par spēcīgo laimes sajūtu.

Varbūt Duas dīvainība arī bija daļa no tā, kam jābūt. Šķita, ka Cietņi interesējas par viņu, kaut gan parasti tie pievērsa uzmanību tikai racionā­liem. Odīns jutās lepns: jo labāk triādei, ja pat emocione ir uzmanības vērta.

Viss notiek tā, kā jānotiek. Tāds bija pamatu pamats, un to Odīns gribēja izjust līdz pašām bei­gām. Pienāks diena, kad viņš zinās, ka jādodas projām, un tad viņš to gribēs. Cietņi Odīnam tā apgalvoja, tāpat kā visiem racionāliem, bet viņi sacīja ari, ka tieši viņa paša iekšējā apziņa ne­kļūdīgi noteiks šo brīdi, nevis kāds norādījums no ārpuses.

«Kad tu pats sev teiksi,» Lostens bija Odīnam sacījis lēni un skaidri, kā Cietņi allaž mēdza ru­nāt ar Mīkstņiem, lai tiem būtu vieglāk viņus sa­prast, «ka zini, kāpēc tev jādodas projām, tad tu to darīsi, un tava triāde ies kopā ar tevi.»

Un Odīns bija atbildējis:

«Es nevaru teikt, ka jau tagad gribu doties pro­jām, godājamais Cietni. Ir tik daudz ko mācīties.»

«Protams, dārgais krciseni. Tu to jūti tāpēc, ka vēl neesi gatavs.»

Odīns toreiz domāja: «Kā gan es jebkad varēšu justies gatavs, ja nekad nejutīšu, ka vairs nav ko mācīties?»

Taču teikt viņš to neteica. Viņš bija pārliecināts, ka pienāks laiks un tad viņš to sapratīs.

Odīns paskatījās lejup uz sevi, gandrīz aizmirs­damies un izgrūzdams laukā vienu aci — pat vis­saprātīgākajā un nobriedušākajā racionāli bija sa­glabājušies daži bērnišķīgi impulsi. Protams, tas nepavisam nebija vajadzīgs, jo viņš gluži labi va­rēja sevi sajust arī tad, ja acs atradās savā vietā.

Un viņš konstatēja, ka izskatās pietiekami ciets: skaistas, asas kontūras, gludas formas, kas izlie­cās graciozi savienotos ovoīdos.

Odīna ķermenim nebija Duas dīvaini pievilcīgā vizmojutna un Trita omulīgā druknuma. Odīns mī­lēja viņus abus, taču negribētu mainīties ķerme­ņiem ne ar vienu no viņiem. Un, protams, savu prātu viņš nemainītu ne tik. Odīns gan nekad to neteica, jo nevēlējās viņus apvainot, taču vienmēr jutās pateicīgs, ka viņam nav Trita aprobežotās saprašanas vai (vēl ļaunāk) Duas. nepastāvīgās mentalitātes. Droši vien viņi paši ar savu prātu bija apmierināti, jo nekā cita taču nepazina.

Odīns atkal uztvēra Duu tālumā un tīšām ap­spieda šo sajūtu. Šobrīd viņa Odīnam nebija va­jadzīga. Nevarētu teikt, ka viņš būtu kļuvis pret Duu vienaldzīgs, bet citi dzinuļi bija spēcīgāki. Racionālis, kas tuvojās briedumam, arvien lielāku apmierinājumu guva prāta vingrinājumos, ko va­rēja praktizēt tikai vienatnē vai kopā ar Cietņiem.

Odīns jo dienas, jo vairāk pierada pie Cietņiem un arvien stiprāk tiem pieķērās. Viņš juta, ka tā ir pareizi un piedienīgi, jo viņš bija racionālis un Cietņi sava ziņā bija superracionāļi. (Reiz Odīns to pateica Lostcnam, visdraudzīgākajam no Ciet­ņiem, kurš viņam nezin kāpēc šķita esam arī pats jaunākais. Lostcns izstaroja uzjautrinājumu, bet neko neatbildēja. Tātad viņš to arī nenoliedza.)

Odīna visagrākās atmiņas jau bija saistītas ar Cietņiem. Viņa paterns savu uzmanību arvien vai­rāk koncentrēja uz pēdējo bērnu — mazo emocioni. Tas bija gluži dabiski. Tāpat darīs arī Trits, kad radīsies viņu pēdējais bērns, ja tas vispār kādreiz notiks. (Šo pēdējo teicienu Odīns bija pār­ņēmis no Trita, kurš pastāvīgi to lietoja kā pār­metumu Duai.)

Un labi vien bija. Tā kā paterns visu laiku bija tik ļoti aizņemts, Odīns varēja agrāk sākt izglīto­šanos. Viņš drīz atmeta mazuļa izdarības un bija daudz ko iemācījies vēl pirms sastapšanās ar Tritu.

Taču šī sastapšanās noteikti bija kaut kas tāds, ko Odīns nekad neaizmirsīs. Šķita, ka tā būtu no­tikusi vakar, nevis viņa mūža agrīnajā posmā. Odīns, protams, bija redzējis savas paaudzes paterntis; vēl jauniem, ilgi pirms bērnu inkubēšanas, kas tos padara par īstiem paterniem, tiem bija maz nākamās aprobežotības pazīmju. Bērns būdams, Odīns bija rotaļājies ar savu labējo brāli un tik­pat kā nebija jutis intelektuālo atšķirību (tagad, atceroties tās dienas, viņš atzina, ka jau toreiz at­šķirība bija gan). Odīns šo to zināja arī par pa­terna lomu triādē. Jau bērnībā viņš bija dzirdējis čukstīgas runas par saplūsmi.

Kad parādījās Trits un Odīns viņu ieraudzīja, viss pārmainījās. Pirmoreiz mūžā Odīns juta uz­virmojam iekšēju siltumu un aptvēra, ka vēlas kaut ko tādu, kam nav nekāda sakara ar domā­šanu. Vēl tagad viņš atcerējās mulsuma sajūtu, kas viņu pārņēma.

Trits, protams, nebija samulsis. Paternus nekad nemulsināja triādes darbošanās, un emociones vis­pār gandrīz nekad nejutās neērti. Sī problēma bija vienīgi racionāļiem.

«Tu pārāk daudz domā,» teica viens no Cietņiem, kad Odīns ar viņu par to aprunājās. Odīnu tāda atbilde neapmierināja. Kā gan domāt varēja «pā­rāk daudz»?

Trits, protams, arī bija jauns, kad viņi pirmo­reiz satikās. Viņš vēl bija tik bērnišķīgs, ka droši nepārvaldīja savu ķermeni, un viņa reakcija tie­koties bija mulsinoši skaidra. Viņš gar malām kļuva gandrīz caurspīdīgs.

— Es tevi agrāk neesmu redzējis, labējais jau­nekli, vai nav tiesa? — Odīns vilcinādamies sacīja.

— Es nekad šeit neesmu bijis,— Trits atbil­dēja. — Mani šurp atveda.

Viņi abi skaidri zināja, kā tas bija noticis. Šī satikšanās bija noorganizēta, jo kāds (toreiz Odīns sprieda, ka kāds no paterniem, bet vēlāk viņš saprata, ka tas bijis Cietnis) domāja, ka viņi saderēs kopā, un šī doma bija pareiza.

Protams, starp viņiem nebija intelektuālas tuvī­bas. Un kā gan lai būtu, ja Odīnam bija tāda mā­cīties griba, kas spēja aizstāt visu, izņemot pašas triādes eksistenci, bet Tritam nebija pat priekš­stata par mācīšanos. Ko Tritam vajadzēja zināt, to viņš zināja tāpat, mācījies vai nemācījies.

Odīns, sajūsmināts, ka ieguvis zināšanas par pasauli un tās Sauli, iepazinies ar dzīvības vēsturi un mehānismu, dažādām Universa parādībām, laiku pa laikam (tajās agrīnajās kopdzīves dienās) ņēmās to visu klāstīt Tritam.

Trits mierīgi klausījās, acīm redzami nekā nesa­prazdams, bet gatavs labprāt uzklausīt; Odīns, ne­spēdams otram nekā iestāstīt, bija tikpat acīm re­dzami apmierināts, ka var mācīt.

Tas bija Trits, kas, savu īpašu dzinuļu mudi­nāts, spēra pirmo soli. Pēc īsās dienasvidus mal­tītes Odīns čaloja par to, ko torīt bija iemācījies. (Viņu samērā blīvā substance uzsūca barību tik ātri, ka viņiem pietika ar neilgu pastaigu saulē, turpretim emociones sildījās tās staros stundām no vietas, saritinādamās un izretinādamās, it kā tīšām censtos paildzināt šo nodarbību.)

Odīns, kas nekad nelikās zinis par emocionēm, jutās laimīgs, ka var runāt. Trits, kas dienu pēc

dienas klusēdams bija bienzis uz viņām, tagad kļuva acīm redzami nemierīgs.

Viņš spēji pienāca Odīnam klāt un tik steidzīgi izveidoja pseidopodiju, ka tas nepatīkami aizskāra Odīna formas izjūtu. Trits uzlika to uz Odīna aug­šējā ovoīda vietā, kur tā virsma, viegli mirguļojot, kā saldēdienu uzsūca silta gaisa vēsmiņu. Iekams Odīns, briesmīgi samulsis, paguva atlēkt nost, Trita pseidopodija ar pūlēm izretinājās un iespie­dās viņa epitēlija virskārtā.

Agrā bērnībā Odīns, protams, bija tādas lietas darījis, bet, būdams pieaudzis, vairs nekad nebija to atļāvies.

— Nedari tā, Trit! — viņš asi sacīja.

Trits ncievilka savu pseidopodiju.

— Es gribu.

Odīns turējās tik kompakts, cik spēja, pūlēda­mies sacietināt savu virsmu.

— Es negribu.

— Kāpēc ne? — Trits uzstājīgi sacīja. — Tas nav nekas slikts.

Odīns pateica pirmo, kas iešāvās prātā:

— Man sāpēja.

(Tā nebija patiesība. Fizisku sāpju nebija. Bet Cietņi vienmēr vairījās no saskarsmes ar Mīkstņiem. Nejauša caurstrāvošana viņiem nodarīja sā­pes, taču viņi bija citādi veidoti nekā Mīkstņi, pa­visam citādi.)

Trits neļāva sevi apmānīt. Sai ziņā viņu nekļū­dīgi vadīja instinkts.

— Nesāpēja vis! — viņš sacīja.

— Bet nav pareizi to darīt šādi. Mums ir va­jadzīga emocione.

— Vienalga, es gribu! — Trits tiepīgi palika pie sava.

Tam bija tā jānotiek, un Odīnam nācās piekāp­

ties. Un viņš allaž piekāpās, jo tas bija kaut kas tāds, kas neizbēgami notika pat ar vispašapzinī­gāko racionāli. Kā saka veca paruna: katram vai nu jāatzīstas, ka to dara, vai jāmelo, ka nedara.

Kad vien viņi satikās, Trits tiecās pēc tā: ja ne ar pseidopodiju, tad turējās Odīnam cieši, cieši blakus. Un galu galā Odīns, tīkamās sajūtas pave­dināts, sāka palīdzēt un mēģināja spīdēt. Viņam tas izdevās labāk nekā Tritam. Nabaga Trits, kas bija daudzkārt enerģiskāks šai ziņā, varen pūlējās un sparojās, bet spēja panākt tikai niecīgu, nevie­nādu mirgojumu atsevišķās virsmas vietās. Tur­pretim Odīns spēja izretināt līdz caurspīdībai visu virsmu un, cenzdamies apspiest mulsumu, ļāva sa­vai substancei plūsmot pret Tritu. Notika iespie­šanās nelielā dziļumā, un Odīns juta sev zem epitēlija pulsējam Trita cieto virsmu. Tas sagādāja baudu, ko traucēja vainas sajūta.

Kad tas beidzās, Trits vienmēr bija noguris un tāds kā dusmīgs.

— Paklausies, Trit, — Odīns sacīja. — Es tev teicu: lai darītu to pa īstam, mums vajadzīga emocione. Nav ko dusmoties, tā nu reiz tas ir.

— Nu, tad dabūsim emocioni, — Trits atbildēja.

Dabūsim emocioni! Trita primitīvie dzinuļi vien­mēr virzīja viņu uz tiešu darbību. Odīns nejutās spējīgs viņam izskaidrot dzīves sarežģītību.

— Tas nav tik viegli, labeni, — viņš maigi iesāka.

— Cietņi to var izdarīt, — Trits strupi sacīja. — Tu ar viņiem draudzējies. Palūdz viņus!

Odīns bija sašutis.

— Es nevaru lūgt. Vēl nav pienācis laiks, — viņš turpināja, neapzināti sākdams runāt savā painācīgajā tonī, — citādi es to noteikti zinātu. Un līdz tam …

Trits neklausījās.

— Tad es palūgšu!

— Nē! — Odīns pikti iesaucās. — Tā nav tava darīšana! Es tev saku: vēl nav laiks. Man jādomā par savu izglītošanos. Ir ļoti viegli būt paternam, kam nav jāzina nekas cits, izņemot…

Odīns tūlīt pat nožēloja, ka tā pateicis, turklāt tie bija meli. Viņš tikai negribēja darīt neko tādu, kas varētu nepatikt Cietņiem un sarežģīt noderī­gās attiecības ar viņiem. Bet Trits nemaz nelikās aizskarts, un tad Odīnam ienāca prātā, ka Trits ne­redz nekādas jēgas zināt vairāk, kā jau zina, un šā fakta konstatējumu neuzskata par apvainojumu.

Tomēr emociones problēma kļuva arvien aktuā­lāka. Reižu reizēm viņi mēģināja saplūst, un ar laiku šī vēlme pieņēmās spēkā. Kaut arī bija patī­kami, īstu apmierinājumu šāda saplūšana nekad nedeva, un ikreiz Trits pieprasīja emocioni. Odīns tad ar vēl lielāku sparu metās mācībās, it kā mek­lēdams glābiņu no šīs problēmas.

Bet dažreiz viņš juta kārdinājumu parunāt par to ar Lostenu.

Lostens bija Cietnis, kuru Odīns vislabāk pa­zina un kurš visvairāk interesējās par viņu. Cietņi vienmēr izskatījās vienādi, jo viņi nemainījās, ne­kad nemainījās — viņu forma bija stingri noteikta. Acis viņiem allaž palika tur, kur bija, un visiem tās atradās vienā un tai pašā vietā. Viņu epitēlijs nebija gluži ciets, taeu nemaz nelaida cauri gaismu, nekad nemirgoja, un tajā nekad nevarēja iespiesties cits tāda paša tipa cpitēlijs.

Cietņi nebija neko lielāki par Mīkstņiem, bet viņi bija smagāki. Cietņu substance bija daudz blīvāka, un, nākot saskarē ar Mīkstņu irdajiem audiem, viņiem vajadzēja ļoti uzmanīties.

Reiz, kad Odīns vēl bija pavisam maziņš un viņa Ķermenis plūsmoja gandrīz tikpat brīvi kā māsai, f viņam pienāca klāt kāds Cietnis. Odīns tā arī ne. kad nedabūja zināt, kurš tieši tas bija, bet vēlāk w viņš konstatēja, ka visi Cietņi ļoti interesējas par mazajiem racionāliem. Toreiz Odīns aiz tīras ziņ­kāres pasniecās pretī šim Cietnim, un tas strauji .illēca nost. Pēc tam paterns Odīnu izbāra par mēģinājumu pieskarties Cietnim.

Bāriens bija pietiekami bargs, lai Odīns to nekad neaizmirstu. Paaudzies viņš uzzināja, ka Cietņu audu cieši sablīvētie atomi jūt sāpes, kad starp | licm iespiežas citas substances atomi. Odīnam to­laik vēl nebija īsti skaidrs, vai tādā gadījumā arī Mikstnis nejūt sāpes. Kāds jauns racionālis reiz viņam stāstīja, ka uzgrūdies virsū Cietnim un tas sarāvies čokurā, bet pats viņš nejutis nekā, — taču Odīns nebija pārliecināts, vai tā nav tikai bravū­rīga lielīšanās.

Bija vēl arī citi aizliegumi. Odīnam patika lož­ņāt pa alas sienām, jo ieniršana klintī radīja tīksmu siltuma sajūtu. Visi mazuļi tā draiskojās, bet, kad Odīns paaugās, viņam kļuva arvien grūtāk to izdarīt. Tomēr par epitēlija tiesu viņš vēl spēja iespiesties klintī, un arī tas bija jauki, bet tad reiz ^ paterns viņu pieķēra un sarāja. Odīns iebilda, ka " māsa tā darot, viņš pats esot redzējis.

«Tas ir citādi,» paterns sacīja. «Viņa ir emocione.»

Kādu citu reizi Odīns (tad viņš jau bija ve­cāks), uzņemot mācību ierakstu, neviļus bija izvei­dojis pāri pseidopodiju un galos tās tā izretinājis, ka varēja laist vienu otrai cauri. Pēc tam viņš klausoties sāka to darīt vienmēr, jo patīkami ku► tošā sajūta atviegloja mācīšanos un, kad stunda beidzās, viņu pārņēma salds nogurums. Bet tad to ieraudzīja paterns, un Odīnam vēl tagad kļuva neērti, atceroties, ko viņš bija sacījis.

Neviens tolaik Odīnam īsti nepastāstīja par saplūsmi. Viņam bāztin bāza iekšā zināšanas un mā­cīja visu ko, vienīgi par triādi nekas netika pa­skaidrots. Arī Tritam nekas nebija stāstīts, bet viņš bija paterns un tāpēc zināja bez teikšanas. Protams, kad beidzot ieradās Dua, viss kļuva skaidrs pats no sevis, kaut arī viņa par to acīm­redzot zināja pat vēl mazāk nekā Odins.

Taču tas, ka Dua viņiem piebiedrojās, nebija Odīna nopelns. Par to parūpējās Trits — Trits, kurš parasti baidījās no Cietņiem un klusējot no tiem vairījās; Trits, kuram citās lietās trūka Odīna pašpārliecinātības; Trits, kuru instinkts urdīja tikai šai vienā virzienā; Trits … Trits … Trits …

Odīns nopūtās. Trits ielauzās viņa domās, tāpēc ka nāca šurp. Odīns sajuta viņu — skarbu, pra­sīgu, uzstājīgu … Odīnam atlika tik maz laika pašam sev tieši tagad, kad viņš juta, ka nepiecie­šams domāt vairāk nekā jebkad, sakārtot visas domas …

— Jā, Trit, — Odīns sacīja.

Trits apzinājās savu stūrainību. Bet nedomāja, ka ir neglīts. Viņš vispār par to nedomāja. Un, ja domātu, uzskatītu sevi par skaistu. Viņa ķermenis bija veidots noteiktam uzdevumam un veidots labi.

— Odīn, kur ir Dua? — Trits jautāja.

— Kaut kur ārpusē, — Odīns noņurdēja gan­drīz tādā tonī, it kā viņam būtu vienalga. Tritu kaitināja tas, ka abi pārējie tik maz rūpējas par hiādi. Dua bija stūrgalvīga, un Odīns nelikās ne zinis.

— Kāpēc tu jauj viņai iet?

— Kā es varu viņu aizturēt, Trit? Un kāds no la ļaunums?

— Tu zini, kāds. Mums ir divi bērni. Mums va­jadzīgs trešais. Mūsu dienās ir, tik grūti radīt mazo viduvi. Duai labi jāēd, lai to varētu. Bet viņa atkal klīst apkārt saulrietā. Kā viņa var pienācīgi baroties, Saulei rietot?

— Viņa nav liela ēdāja.

— Un mums nav mazās viduves, Odīn, — Trita balss skanēja maigi. — Kā es varu tevi īsti mīlēt bez Duas?

— Nu, nu, — Odīns nomurmināja, un Trits kār­tējo reizi bija nesaprašanā, kāpēc vienkāršs fakta konstatējums Odīnu tā mulsina.

— Atceries, — Trits sacīja, — es biju tas, kas sadabūja mums Duu.

Vai Odīns to atcerējās? Vai Odīns vispār kād­reiz domāja par triādi un tās nozīmi? Dažreiz Trits jutās tik izmisis, ka varētu … ka varētu . Īstenībā viņš nezināja, kas būtu jādara, taču zināja, ka ir nelaimīgs. Gluži kā toreiz, kad viņš gribēja emocioni, bet Odīns atteicās kaut ko darīt.

Trits zināja, ka neprot runāt gariem, komplicē­tiem teikumiem. Bet paterni, nebūdami runātāji, toties domāja. Viņi domāja par svarīgām lietām. Odīns vienmēr runāja par atomiem un enerģiju. Kam gan interesē atomi un enerģija? Trits do­māja par triādi un bērniem.

Odīns reiz bija viņam teicis, ka Mīkstņu skaits pakāpeniski samazinoties. Vai Odīnam tas nerū­pēja? Vai Cietņiem tas nerūpēja? Vai tiešām ne­vienam, izņemot paternus, tas nerūpēja?

Tikai divas dzīvības formas visā pasaulē — Mīkstņi un Cietņi. Un barība, kas staro pār tiem no debesīm.

Odīns reiz bija viņam teicis, ka Saule atdziestot. Barības esot mazāk, viņš teica, tāpēc arī cilvēku esot mazāk. Trits tam neticēja. Saule nemaz ne­bija vēsāka kā viņa bērnībā. Vaina bija tā, ka ne­viens vairs nerūpējās par triādēm. Pārāk daudz bija savās mācībās iegrimušu racionāļu, pārāk daudz dumju emocioņu.

Mīkstņu uzdevums bija gādāt par pašu dzīves pamatu. Trits to darīja. Viņš cītīgi rūpējās par triādi. Radās kreisais bērniņš, pēc tam labējais. Viņi auga un attīstījās. Taču triādei bija vaja­dzīgs vēl vidējais bērniņš. To bija visgrūtāk sa­gādāt, bet bez vidējā bērna nebūs jaunas triādes.

Kas Duu padarīja tādu? Ar viņu vienmēr bija bijis grūti, bet pēdējā laikā kļuva arvien ļaunāk.

Trits juta neskaidras dusmas uz Odīnu. Odīns vienmēr runāja visus tos gudros vārdus. Un Dua klausījās. Odīns runāja un runāja ar viņu bez gala, kamēr likās, ka viņi abi ir racionāļi. Triādei tas nāca par ļaunu.

Odīnam gan vajadzētu to saprast.

Vienmēr par visu jārūpējas Tritam. Viņam vien­mēr jādara tas, ko vajag darīt. Odīns bija Cietņu draugs, un tomēr viņš nekā neteica. Viņiem bija nepieciešama emocione, bet Odīns nekā neteica. Viņš runāja ar Cietņiem par enerģiju, nevis par triādes vajadzībām.

Trits bija tas, kas visu izkārtoja. Viņš to atcerē­jās ar lepnumu. Viņš bija redzējis Odīnu runājam ar kādu Cietni un piegājis klāt. Balsij pat neietrīcoties, Trits bija tos pārtraucis un sacījis: «Mums vajadzīga emocione.»

i Cietnis pagriezās, lai paskatītos uz viņu. Trits

nekad nebija atradies tik tuvu Cietnim. Tas bija viss viena gabala — kad kāda ķermeņa daļa pai:iiezās, bija jāpagriežas visām pārējām. Cietnim bija dažas pseidopodijas, kas varēja kustēties pat­stāvīgi, bet tās nekad nemainīja formu. Cietņi neI ;id neizretinājās, bija nesimetriski un neglīti. Ciet­ņiem nepatika, ja tiem pieskārās.

— Vai tā ir, Odīn? — Cietnis jautāja. Ar Tritu viņš nerunāja.

Odīns saplaka. Viņš saplaka līdz pašai zemei; llk saplakušu Trits viņu nekad nebija redzējis.

Mans labenis ir pārlieku dedzīgs, — Odīns sacīja. — Mans labenis ir… ir … — Viņš sasto­mījās un tusnīja, un nevarēja parunāt.

Trits varēja parunāt. Viņš sacīja:

— Mēs nevaram saplūst bez einociones.

Trits saprata, ka Odīns zaudējis runas spēju aiz briesmīga samulsuma, bet nelikās par to zinis. Laiks bija pienācis.

— Nu, dārgais kreiseni, — Cietnis jautāja Odī­nam, — vai tu arī jūti to pašu?

Cietņi runāja tāpat kā Mīkstņi, tikai skarbāk un monotonāk. Bija grūti viņos klausīties, bet Odīns laikam bija pie tā pieradis.

— Jā, — Odīns galu galā pateica.

Beidzot Cietnis pievērsās Tritam.

— Jaunais labeni, atgādini man: cik ilgi jūs ar Odīnu esat kopā?

— Pietiekami ilgi, — Trits sacīja, — lai mums pienāktos emocione. — Viņš turēja sava ķermeņa stūrus cietus un vīrišķīgi pārvarēja bailes. Jautā­jums bija pārāk svarīgs. — Un mani sauc Trits, — viņš piebilda.

Cietnis šķita uzjautrināts.

— Jā, izvēle ir bijusi pareiza. Jūs ar Odīnu labi saderat kopā, bet tieši tāpēc ir grūti izraudzīties

jums emocioni. Mēs jau esam gandrīz izlēmuši.® Vismaz es jau sen esmu izlēmis, bet jāpārliecina* pārējie. Esi pacietīgs, Trit!

— Es vairāk nespēju gaidīt.

— Zinu, bet tomēr vēl pacieties. — Cietnis atkal J»* tā kā pasmējās.

Kad viņš bija aizgājis, Odīns izslējās un dus-1 mīgi izretinājās.

— Kā tu varēji tā rīkoties, Trit? — viņš pār-ļ meta. — Vai tu zini, kas viņš ir?

— Viņš ir Cietnis.

— Tas ir Lostens. Mans īpašais skolotājs. Esi negribu, ka viņš dusmotos uz mani.

— Kāpēc lai viņš dusmotos? Es biju pieklājīgs! v — Nu, nekas. — Odīns pieņēma normālus ap-'

veidus. Tas nozīmēja, ka viņš vairs nav pikts.ļ (Trits jutās atvieglots, bet centās to neizrādīt.) ] — Tas ir satriecoši, ka mans stulbais labenis nāk ; klāt un sāk runāt ar manu Cietni.

— Kāpēc tad tu pats to nedarīji?

— Tāpēc, ka vēl nav īstais laiks.

— Tev tas nebūs nekad.

Bet tad viņi sakļāvās ar virsmām un vairs neļ strīdējās, un drīz pēc tam ieradās Dua.

Viņu atveda Lostens. Trits to nemaz neievēroja, ] viņš uz Cietni neskatījās. Viņš raudzījās vienīgi ļ 1 Duā. Bet vēlāk Odīns viņam pateica, ka Duu at< f vedis Lostens.

— Redzi? — Trits sacīja. — Es ar viņu parui nāju, un tāpēc viņš viņu atveda.

— Nē, — Odīns iebilda. — Bija pienācis laiks, ļ Viņš būtu Duu atvedis arī tad, ja neviens no mums j nebūtu par to runājis.

Trits tam neticēja. Viņš bija cieši pārliecināts, 1 ka par Duas ierašanos jāpateicas vienīgi viņam. w

Pasaulē noteikti nebija nevienas Duai līdzīgas ļ

būtnes. Trits bija redzējis daudzas emociones. Tās visas bija pievilcīgas. Viņš būtu pieņēmis jebkuru no tām, lai varētu notikt īsta saplūsme. Bet tagad, Ieraudzījis Duu, Trits saprata, ka neviena cita ne­bulu derējusi. Vienīgi Dua. Vienīgi Dua.

Un Dua precīzi zināja, kas jādara. Precīzi. Ne1 i ci neviens neesot viņai to mācījis, Dua vēlāk teica, nekad neviens neesot ar viņu par to runājis. Pat citas emociones ne, jo viņa no tām vairījusies.

Taču, kad viņi visi trīs bija kopā, katrs zināja, Kas jādara.

Dua izretinājās. Trits nekad nebija redzējis kādu tik ļoti izretināmies. Viņš nekad nebija domājis, Ka tāda izretināšanās vispār iespējama. Dua pār­vērtās krāsainā dūmakā, kas piepildīja telpu un apreibināja Tritu. Viņš kustējās, neapzinādamies, ka kustas. Viņš ienira miglā, kas bija Dua.

Tā nebija iespiešanās, nepavisam ne. Trits ne­pīta ne pretestību, ne berzi. Bija tikai plūstoša kustība un ātra pulsēšana. Trits juta, ka arī pats sāk izretināties, turklāt bez tās briesmīgās piepū­les, kādu izretināšanās viņam bija prasījusi agrāk. Pilns ar Duas substanci, viņš spēja izretināties pavisam viegli un pārvērsties biezos dūmos. Šī izretināšanās līdzinājās rāmai, vienmērīgai izplū­šanai.

Trits neskaidri redzēja Odīnu tuvojamies no prelejās puses, pa kreisi no Duas. Un arī Odīns sāka izretināties.

Tad, it kā vienā triecienā sadurtos it viss visā pasaulē, Trits saskārās ar Odīnu. Taču nekāda trieciena nebija. Trits juta nejuzdams, zināja nezi­nādams. Viņš ieslīdēja Odīnā, un Odīns ieslīdēja viņā. Trits neapjauta, vai viņš apņem Odīnu vai Odīns viņu, nevarēja vairs izšķirt, kurš ir Odīns, kurš viņš pats.

Bija viena vienīga bauda.

Šī spēcīgā baudas sajūta apmigloja prātu, un brīdī, kad Trits domāja, ka vairs nespēs izturēt, maņas izzuda pavisam.

Galu galā viņi atkal atdalījās katrs par sevi un izbrīnījušies vērās cits citā. Viņi bija pavadījuši saplūsmē vairākas dienas. Saplūsme vienmēr pra­sīja krietnu laiku. Un, jo labāka tā bija, jo ilgāka, taču, kad tā beidzās, viss šis laiks šķita kā viens vienīgs mirklis un viņi nekā neatcerējās. Vēlākajā dzīvē saplūsme reti kad bija ilgāka nekā tajā pir­majā reizē.

— Tas bija brīnišķīgi! — Odīns sacīja. .

Trits tikai cieši raudzījās Duā, kas bija padarī-ļ

jusi to iespējamu.

Viņa plāvoja, mutuļoja, trīsuļoja. Šķita, ka Duaf ir visvairāk saviļņota no visiem trim.

— Mēs to darīsim atkal, — viņa ātri sacīja, — bet vēlāk, vēlāk. Tagad Jaujiet man iet.

Un Dua metās projām. Viņi viņu neaizturēja. Viņi vēl nebija pietiekami atguvušies, lai to darītu. Un arī vēlāk vienmēr bija tā. Pēc saplusmes Dua vienmēr nozuda. Lai cik veiksmīga bija saplūsme, vienalga, viņa tos atstāja. Šķita, ka viņai ir iekšēja nepieciešamība būt vienai.

Tritu tas darīja nemierīgu. Dua daudzējādā ziņā bija citāda nekā pārējās emociones. Bet tā neva­jadzēja būt.

Odīns to tā neuzņēma. Viņš mēdza sacīt: «Kā­pēc tu neliec viņai mieru, Trit? Viņa nav tāda kā citas, un tas nozīmē, ka viņa ir pārāka par tām. Saplūsme nebūtu tik laba, ja Dua būtu tāda pati kā pārējās emociones. Vai tu gribi labumu, nekā par to nemaksājot?»

Trits to lāgā nesaprata. Viņš tikai zināja, ka Duai jādara tas, ko vajag darīt. Viņš sacīja: «Es gribu, lai viņa dara to, kas ir pareizi.»

«Es zinu, Trit, zinu. Bet tomēr liec viņu mierā.»

Odīns bieži vien pats bāra Duu par viņas dī1 vaino uzvešanos, bet viņam nepatika, ka to dara Trits.

«Tev trūkst takta, Trit,» viņš mēdza teikt. Trits nezināja, kas īsti ir takts.

Un tagad… Bija pagājis tik ilgs laiks kopš pirmās saplūsmes, bet mazā emocionīte joprojām vel nebija radusies. Cik ilgi var gaidīt? Jau tā tas bija pārāk ievilcies. Un Dua arvien vairāk un vai, i ak turējās par sevi.

— Viņa par maz ēd, — Trits sacīja.

— Kad pienāks laiks … — Odīns iesāka.

— Tu vienmēr tā runā: ir laiks, vēl nav laiks. Tev arī toreiz nelikās, ka mums ir pienācis laiks dabūt Duu. Tagad tu uzskati, ka vēl nav laiks rasties mazajai emocionei. Duai vajadzētu …

Bet Odīns novērsās no viņa.

— Dua ir ārpusē, Trit, — viņš sacīja. — Ja tu gribi doties turp un vest viņu mājās, it kā tu būtu viņas paterns, nevis labenis, dari to. Bet es saku: liec viņai mieru!

Trits atkāpās. Viņam bija daudz ko teikt, bet i viņš nezināja, kā to pateikt.

Dua neskaidri no tālienes sajuta sava kreiseņa un labeņa satraukumu, un viņas dumpīgums auga augumā.

Ja tie viens vai otrs, vai abi divi atnāktu pēc viņas, tas beigtos ar saplūsmi, un Duā šī doma

viesa niknumu. Trits neko citu nezināja kā vie­nīgi saplūsmi un bērnus; Trits neko citu negribēja kā vienīgi trešo un pēdējo bērnu; visas viņa inte­reses saistījās ar bērniem un trūkstošo bērnu. Un, kad Trits gribēja saplūsmi, tā notika.

Kad Trits ietiepās, viņš kļuva noteicējs triādē. Viņš cieši turējās pie kādas primitīvas idejas, pa­stāvēja uz savu, un galu galā Odīnam un Duai nācās piekāpties. Bet tagad viņa nepiekāpsies, ne­piekāpsies …

Dua šīs domas dēļ nejutās nodevēja. Viņa nekad netiecās ne pēc Odīna, ne Trita ar tādu intensīvu vēlmi kā viņi viens pēc otra. Dua spēja izretinā­ties arī viena pati, bet viņi varēja saplūst tikai ar viņas starpniecību (kāpēc gan tas emocioni nepa­darīja par jo godājamāku?). Saplūstot trijatā, Dua juta spēcīgu baudu, protams, tā bija, būtu muļķīgi to noliegt, bet šī bauda līdzinājās tai, kādu viņa juta, kad plūsmoja cauri klints sienai, kā dažkārt slepus darīja. Tritam un Odīnam tādu baudu kā saplūsme nekas cits nekad nebija devis un neva­rēja dot.

Nē, ne gluži tā. Odīnam baudu sagādāja mā­cīšanās, tas, ko viņš sauca par intelektuālo attīs­tību. Arī Dua dažreiz juta kaut ko līdzīgu — tā ka vismaz varēja iedomāties, ko tas nozīmē; un, lai arī šī tīksmā sajūta bija citāda nekā saplūsmes bauda, tā zināmā mērā noderēja par aizstājēju, vismaz tādā ziņā, ka Odīns palaikam varēja iztikt bez saplūsmes.

Bet ar Tritu tā nebija. Viņam dzīvē bija tikai saplūsme un bērni. Tikai tas. Un, kad viņa aprobe­žotais prāts neatlaidīgi sliecās uz to, Odīns piekā­pās un arī Duai vajadzēja piekāpties.

Reiz viņa bija sadumpojusies.

— Bet kas notiek, kad mēs saplūstam? Paiet stundas, dažreiz dienas, iekams mēs no šī stā­vokļa izejam. Kas šajā laikā notiek?

Trits bija sašutis.

— Tas vienmēr tā ir. Tā tam jābūt.

— Man nepietiek ar to, ka tā jābūt. Es gribu zināt, kāpēc.

Odīns izskatījās apmulsis. Pusi savas dzīves viņš pavadīja mulsumā.

— Redzi, Dua, tas tiešām ir nepieciešams. Sal.arā ar … bērniem, — viņš teica un, izrunājot šo vardu, sāka pulsēt.

— Ko tu pulsē! — Dua asi sacīja. — Mēs sen esam pieauguši un esam saplūduši nezin cik reižu, un mēs visi zinām, ka tas tā notiek, lai mums raslos bērni. Tu varēji skaidri tā arī pateikt. Bet es gribu zināt, kāpēc tas velkas tik ilgi?

— Tāpēc, ka tas ir sarežģīts process, — joprojātn pulsēdams, Odīns atbildēja. — Tāpēc, ka tas prasa daudz enerģijas. Lai rastos sākums bērnam, l)ua, ir vajadzīgs ilgs laiks, un pat ilgstošā saplūsmē tas ne vienmēr rodas. Šai ziņā kļūst ar­vien ļaunāk … Ne jau tieši ar mums, — viņš stei­dzīgi piebilda.

— Ļaunāk? — Trits bažīgi vaicāja, bet Odīns nekā vairāk neteica.

Galu galā viņiem radās bērns — maziņš racionālis, jauns kreisenītis, kas kūļojās un retinājās la, ka viņi visi trīs bija lielā sajūsmā. Pat Odīns mēdza mazuli paņemt rokās, lai papriecātos, kā tas maina formu, — cik nu ilgi Trits viņam to atļāva. Jo tieši Trits bija inkubējis bērna iedīgli visu pirmsveidošanās periodu, atdalījis to no se­vis, kad bērns kļuva spējīgs patstāvīgi eksistēt, un, protams, arī pēc tam nemitīgi par viņu rūpējās.

Kopš tā laika Trits daudz retāk bija kopā ar viņiem, un Duai tas sagādāja dīvainu prieku. Trita

apmātība viņu kaitināja, turpretim Odīna apmā­tība — cik savādi! — pievilka. Viņa arvien vairāk apjauta, cik Odīna personība ir svarīga. Būt racionālim — tas nozīmēja spēju atbildēt uz jautā­jumiem, un Duai allaž bija jautājumi Odīnam. Un viņš labprātāk atbildēja, kad Trita nebija klāt.

— Kāpēc tas prasa tik daudz laika, Odīn? Man nepatīk saplūst un nezināt, kas notiek dienām ilgi.

— Mums ne no kā nav jābaidās, Dua, — Odīns nopietni sacīja. — Redzi, nekad taču nekas ar mums nav noticis, vai ne? Tu neesi arī dzirdējusi, ka kaut kas slikts būtu noticis ar kādu citu triādi. Bet vispār tev nevajadzētu uzdot jautājumus.

— Tāpēc, ka es esmu emocione? Tāpēc, ka citas emociones neuzdod jautājumus? Ja vēlies zināt, es ciest nevaru citas emociones, un es gribu uzdot jautājumus.

Dua skaidri juta, ka Odīns raugās uz viņu tā, it kā nekad nebūtu redzējis tik pievilcīgu būtni, un ka tūlīt pat būtu notikusi saplūsme, ja vien Trits būtu bijis tuvumā. Viņa pat mazlietiņ izre­tinājās — ne daudz, bet manāmi, tīšām koķetē­dama.

— Tev būs grūti saprast tik sarežģītas lietas, Dua. Ir vajadzīgs daudz enerģijas, lai rastos jauna, dzīvības dzirkstele.

— Tu bieži piemini enerģiju. Kas tas ir? Pre­cīzi, kas?

— Nu, tas, ko mēs ēdam.

— Kāpēc tad.tu nesaki «barība»?

— Tāpēc, ka barība un enerģija nav gluži viens un tas pats. Mūsu barība nāk no Saules, un tā ir enerģijas veids, bet ir vēl citi enerģijas veidi, kas nav barība. Kad mēs ēdam, mums jāizplājas un jāabsorbē gaisma. Emocionēm tas ir visgrūtāk, jo viņas ir daudz caurspīdīgākas — tas nozīmē, ka gaismai ir tendence, plūst viņam cauri, nevis uzsūkties.

«Cik brīnišķīgi, kad tā izskaidro!» Dua domāja. Patiesībā viņa to jau zināja, nezināja vienīgi īstos ^ vārdus, garos, zinātniskos vārdus, ko lietoja Odīns. Bet tie padarīja spilgtāku un nozīmīgāku visu, kas notika.

Tagad, būdama pieaugusi un vairs nebaidīda­mās no bērnišķīgas ķircināšanas, turklāt apzinā­damās savu prestižu kā Odīna triādes daļa, Dua dažreiz mēģināja piebiedroties pārējām emocionēm un paciest pļāpāšanu un burzmu. Galu galā viņai šad tad gribējās ieturēt pamatīgāku maltīti nekā ' parasti, un tas bija vajadzīgs labākai saplūsmei. Bija gluži patīkami (dažreiz Dua guva gandrīz lādu pašu baudījumu kā citas) gulšņāt un gozē­ties Saules gaismā, savilkties un sabiezēt, lai sa­blīvējusies substance efektīvāk uzsūktu siltumu.

Tomēr Dua īsti nespēja pie tā pierast. Šķita, ka citām emocionēm nekad nav gana. Tās gorījās un valstījās nebeidzamā ēdelībā, kāda Duai nepie­mita, un galu galā tas viņai kļuva nepanesami.

Racionāļi un paterni virspusē parādījās reti. Viņu blīvā substance deva iespēju paēst ātri un doties projām. Emociones staipījās Saulē stundām ilgi, jo ēda daudz lēnāk, bet enerģijas viņām va$ jadzēja vairāk nekā pārējiem — vismaz saplūsmei.

Emocione deva enerģiju, Odīns bija Duai pa­skaidrojis (pulsēdams tā, ka viņa signālus tikko varēja uztvert), racionālis sēklu, bet paterns ma­zuli izaudzēja.

To zinādama, Dua reizē ar nepatiku juta arī sava veida uzjautrinājumu, vērojot, kā pārējās emociones aizgūtnēm rij sārteno Saules gaismu. ^ Viņas nekad neuzdeva jautājumus, tātad arī nezi­nāja, kāpēc to dara, un nespēja saprast, ka ir

kaut kas neķītrs gan viņu trīsuļojošajā sabiezēšanā, gan jautrajā ķiķināšanā, kad beidzot viņas devās lejā — enerģijas pārpilnas, gatavas labai saplūsmei.

Dua mierīgi pacieta Trita īgnumu, kad atgriezās lejā bez tā virmojošā substances sabiezējuma, kas* liecinātu par pamatīgu pieēšanos. Kāpēc gan viņi lai būtu neapmierināti? Duas saglabātais izretinājums nodrošināja ātrāku saplūsmi. Varbūt ne tik miklu un ķepīgu kā citām triādēm, taču tieši ēteriskums bija svarīgs, Dua par to nešaubījās. Mazais kreisenis un mazais labenis taču viņiem galu galā bija radušies, vai ne?

Protams, radīt trešo bērnu, mazo viduvīti, bija pats grūtākais. Tam vajadzēja vairāk enerģijas nekā abiem pārējiem, un Duai nekad tās nepietika.

Pat Odīns reizumis to atgādināja.

— Tu neuzņem pietiekami daudz Saules gais­mas, Dua, — viņš bilda.

— Uzņemu gan, — Dua aši atteica.

— Džīnijas triāde, — Odīns turpināja, — nu­pat ir radījusi emocioni.

Duai Džīnija nepatika. Nekad nebija patikusi. Tā bija vai pati aušīgākā no emocionēm. Un Dua augstprātīgi sacīja:

— Varu iedomāties, kā viņa ar to lielās. Viņai nemaz nav smalkjūtības. Droši vien čivina vienā laidā: «Laikam jau man nevajadzētu par to ru­nāt, mīļā, bet tu nevari ne iedomāties, kādi bur­vīgi rakari ir mans kreisenītis un mans labenītis …» — Dua atdarināja Džīnijas drebelīgos sig­nālus tik precīzi, ka Odīns jutās uzjautrināts.

Bet tad viņš sacīja:

— Lai cik stulba būtu Džīnija, viņa ir devusi triādei emocioni, un Trits par to ir satriekts. Mēs esam kopā daudz ilgāk nekā viņi…

Dua novērsās.

— Es uzņemu tik daudz Saules, cik spēju iztu­rēt. Es ēdu, kamēr esmu tik pilna, ka nevaru pa­kustēt. Nesaprotu, ko jūs no manis gribat.

— Nedusmojies, Dua! Es apsolīju Tritam ar tevi parunāt. Viņš domā, ka tu mani labprāt uz­klausi …

—Ak, Tritam šķiet dīvaini, ka tu izskaidro man zinātni. Viņš nesaprot… Vai tu gribi, lai es būtu tāda pati viduve kā citas?

— Nē, — Odīns nopietni sacīja. — Tu neesi tāda kā citas, un es par to priecājos. Un, ja tevi interesē racionāļu zinības, es tev kaut ko pastās­tīšu. Saule vairs nedod tik daudz barības kā senos laikos. Gaismas enerģijas ir mazāk, tāpēc vajag ilgāku laiku tās absorbēšanai. Gadsimtu gaitā dzimstība ir stipri samazinājusies, un tagad pa­saules iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar agrāko ir gaužām niecīgs.

— Es tur nekā nevaru līdzēt, — Dua dumpīgi sacīja.

— Iespējams, ka Cietņi var. Viņu skaits tāpat ir sarucis …

— Vai Cietņi arī dodas projām? — pēkšņi iein­teresējusies, Dua jautāja. Nez kāpēc viņa vienmēr bija domājusi, ka Cietņi ir nemirstīgi, ka viņi ne­piedzimst un 'nemirst. Vai kāds, piemēram, bija redzējis mazu Cietnīti? Cietņiem nebija bērnu. Viņi nesaplūda. Viņi neēda.

— Man liekas, ka viņi dodas projām, — Odīns domīgisacīja. — Viņi ar mani nekad par sevi nerunā. Es pat īsti nezinu, kā Cietņi ēd, bet, pro­tams, viņi to dara. Un arī dzimst. Nesen, piemē­ram, ir radies viens jauns, es viņu vēl neesmu redzējis … Bet tas nu tā. Redzi, Dua, Cietņi ir iz­gudrojuši mākslīgu barību …

— Zinu, — Dua sacīja. — Es esmu to nogaršojusi.

— Jā? Es to nezināju!

— Reiz bariņš emocioņu runāja par to. Viņas teica, ka Cietņi meklējot brīvprātīgos, kas šo ba­rību nogaršotu, un visas bija nobijušās. Savā dumjībā viņas spriedelēja, ka no šīs barības varot kļūt cietas un uz visiem laikiem zaudēt saplūšanas spēju.

— Kādas muļķības! — Odīns iesaucās.

— Protams. Es ņēmu un pieteicos. Tas viņas padarīja mēmas. Viņas ir taisni neciešamas, Odīn.

— Un kāda tev likās šī jaunā barība?

— Šausmīga, — Dua asi atteica. — Rupja un rūgta. Protams, citām emocionēm es to neteicu.

— Es arī esmu to nogaršojis. Manuprāt, tik slikta tā nemaz nav.

— Racionāļiem un paterniem jau vienalga, kā barība garšo.

— Tas ir vēl tikai eksperiments. Cietņi cītīgi strādā, lai to uzlabotu. īpaši Estvolds — tas, kuru es nupat pieminēju, jaunais Cietnis, kuru vēl ne­esmu redzējis. Pēc tā, kā Lostens par viņu izsa­kās, var noprast, ka šis Estvolds ir kaut kas se­višķs. Ļoti liels zinātnieks.

— Kāpēc tu viņu nekad neesi redzējis?

— Es esmu tikai Mīkstnis. Vai gan tu domā, ka viņi man rāda un stāsta visu? Kādreiz, cerams, es viņu redzēšu. Viņš ir atklājis jaunu enerģijas avotu, kas varbūt izglābs mūs visus .. .

— Es negribu mākslīgu barību, — Dua sacīja un pēkšņi pameta Odīnu vienu.

1.30

Šī saruna bija notikusi ne visai sen, un, kaut gan Odīns Estvoldu vairāk nepieminēja, Dua zi­nāja, ka drīz viņš atkal to darīs, un tagad te saul­rietā ar bažām domāja par nākotni.

Dua bija redzējusi mākslīgo barību tikai to vienu reizi: īpašā Cietņu izbūvētā alā kvēloja gaismas lode, līdzīga mazai Saulei. Vēl tagad viņa juta tās rūgto garšu.

Vai Cietņiem izdosies šo barību uzlabot? Vai tā kļūs garšīgāka? Varbūt pat īsti garda? Un tad Duai būs tā jāēd un jāuzņem sevī, kamēr pilnuma sajūta iesvels viņā gandrīz nevaldāmu saplūsmes tieksmi.

Dua baidījās no šādas paštieksmes. Bija pavi­sam citādi, ja viņu uz saplūsmi ierosināja kreiseņa un labeņa kopīgā drudžainā vēlēšanās. Bet paštieksme nozīmēs, ka Dua ir nobriedusi mazās viduves radīšanai. Un … un to viņa negribēja!

Dua ilgi neatzinās pati sev, ka tiešām tā tas ir. Viņa negrib radīt emocioni! Pēc tam kad būs pie­dzimuši visi trīs bērni, nenovēršami pienāks laiks doties projām, un Dua nevēlējās to darīt. Viņa at­cerējās dienu, kad viņas paterns bija nozudis uz visiem laikiem. Nē, ar viņu tā nenotiks! Dua bija ciešas apņēmības pilna.

Pārējās emociones šī problēma nenodarbināja, jo savā aušībā viņas ne par ko nedomāja, bet Dua bija citāda. Viņa bija dīvainā Dua, kreisā Eme. Tā viņa tika saukāta, nu, tad viņa arī būs tāda! Un, kamēr viņa nebūs radījusi trešo bērnu, viņai nevajadzēs doties projām, viņa turpinās dzīvot.

Tāpēc šā trešā bērna nebūs. Nekad. Nekad!

Bet kā lai no tā izvairās? Un kā savu nodomu noslēpt Odīnam? Kas gan notiks, ja Odīns to uz­zinās?

Odīns gaidīja, ko Trits darīs. Viņš bija pama­toti pārliecināts, ka uz virspusi Duai pakaļ Trits tomēr neies. Tad bērni paliktu vieni, un pamest viņus Tritam vienmēr bija grūti. Viņš klusēdams kādu brīdi pastāvēja, tad devās projām bērnu guļamnišas virzienā.

Odīns jutās atvieglots, taču arī mazliet skumīgs, jo Trits bija sadusmojies un aizgājis, tāpēc viņu abu savstarpējais kontakts kļuva vājāks un radās neapmierinātības barjera. Odīnu pārņēma melan­holija. Likās, ka dzīves pulss būtu palēninājies.

Dažreiz Odīns prātoja, vai arī Trits to jūt… Nē, tas būtu netaisni. Tritam ar bērniem bija sa­vas īpašas attiecības.

Bet Dua? Kas varēja pateikt, ko jūt Dua? Kas varēja pateikt, ko vispār jūt emociones? Viņas bija tik īpatnējas, ka iepretim viņām kreisenis un labe­nis šķita ļoti līdzīgi visādā ziņā, izņemot prātu. Taču, pat zinot emocioņu dīvaino iedabu, kas gan varēja pateikt, ko jūt Dua — īpaši Dua?

Tāpēc Odīns gandrīz nopriecājās, kad Trits aiz­gāja, jo pats bija neizpratnē par Duu. Trešā bērna radīšana patiešām pārāk novilcinājās, un pārlieci­nāšana Duu ietekmēja arvien mazāk. Odīns juta sevī augam dīvainu, neskaidru nemieru, un viņam gribējās parunāties ar Lostcnu.

Viņš steigšus devās lejup uz Cietņu alām savā līganajā, plūstošajā gaitā, kas ne tuvu nebija tik necienīga kā emocioņu dīvaini satraucošā, trīsuļo­jošā un šaudīgā plūsmošana, ne arī tik jocīga kā paternu smagnējā valstīšanās.

(Odīna atmiņā spilgti iezīmējās aina: Trits ne­veikli dzenas pakaļ mazajam racionālim, kurš šajā

Vecuma, protams, ir tikpat nenotverams ka emo­cione, bet tad Dua aizšķērso mazulim ceļu un at­nes viņu atpakaļ, un Trits nu nevar saprast, vai mazo dzīvlbiņu sapurināt vai ietīt savā substancē. Bērniem Trits spēja izretināties labāk nekā Odī­nam, un, kad Odīns viņu par to pazoboja, Trits, kuram nemaz nebija humora izjūtas, nopietni at­bildēja: «Ak, bērniem taču tas ir' vairāk nepiecie­šams.»)

Odīns pats bija ārkārtīgi apmierināts ar savu plūšanu, viņam tā šķita gracioza un efektīga. Reiz viņš bija par to ieminējies Lostenam, kuram kā sa­vam Cietņskolotājam vienmēr visu izstāstīja, un Lostens tad bija teicis: «Bet vai tu neesi padomā­jis, ka emocionei un paternam sava gaita liekas likpat pievilcīga? Jūs katrs domājat atšķirīgi un rīkojaties atšķirīgi, tātad arī jūsu skaistuma iz­pratne ir atšķirīga. Redzi, triāde nepavisam neiz­slēdz individualitāti.»

Odīns lāgā nesaprata, kas ir individualitāte. Vai tas nozīmētu vienatnību? Cietņi, protams, bija vieni. Viņiem nebija triādu. Kā gan viņi tā va­rēja?

Odīns bija vēl pavisam jauns, kad to uzzināja. Viņa attiecības ar Cietņiem tikko bija sākušās, un tad piepeši viņam radās šaubas, vai tā ir taisnība, ka Cietņiem nav triādu. Mīkstņu vidū visi tā runāja, bet cik pareizas bija šīs runas? Odīns pa­domāja un nolēma, ka jājautā, ka nevar tam vien­kārši noticēt.

Un Odīns pavaicāja Lostenam:

— Godājamais Cietni, vai jūs esat kreisenis vai labenis?

(Vēlāk, to atceroties, Odīns vienmēr sāka pul­sēt. Bija neiedomājami naivi tā jautāt, un nekāds lielais mierinājums nebija arī tas, ka katrs racionālis agri vai vēlu — parasti visai drīz —uz­deva Cietnim šo jautājumu.)

— Ne viens, ne otrs, mazais kreiseni, — Lostens

mierīgi atbildēja. — Cietņu vidū nav labeņu un kreiseņu.

— Un vid … emociones?

— Viduves? — Cietņa pastāvīgais sajūtu apvi­dus pieņēma citu formu (vēlāk Odīns pārliecinā­jās, ka šāda izmaiņa pauž uzjautrinājumu vai pa­tiku). — Nē. Nav arī viduvju. Ir tikai viena veida Cietņi.

Odīns nevarēja nejautāt. Tas izlauzās patvaļīgi, pret paša gribu:

— Bet kā jūs tā varat?

— Mums viss ir citādi, mazais kreiseni. Mēs pie tā esam pieraduši.

Vai arī Odīns varētu pie tā pierast? Līdz tam visa viņa dzīve bija saistīta ar vecāku triādi, un viņš droši zināja, ka kādreiz ne pārāk tālā nā; kotnē izveidos pats savu triādi. Kāda var būt dzīve bez tās? Reizēm Odīns intensīvi par to do­māja. Par visiem jautājumiem, kas radās, viņš do­māja intensīvi. Un dažkārt viņam atplaiksnījās no­jausma, ko tas varētu nozīmēt. Cietņiem bija tikai viņi paši; nebija ne kreisā brāļa, ne labējā brāļa, ne vidējās māsas; nebija ne saplūsmes, ne bērnu, ) ne paternu. Cietņiem bija vienīgi prāts, vienīgi Universa izzināšana.

Varbūt viņiem ar to pietika. Kad Odīns kļuva vecāks, viņš arvien vairāk izjuta izzināšanas prieka saldmi. Ar to pietika … gandrīz pietika … Bet tad viņš iedomājās Tritu un Duu un nosprieda, ka pat viss Universs tomēr nespēj aizstāt triādi.

Ja nu vienīgi… Tas bija dīvaini, bet dažreiz Odīnam pēkšņi šķita, ka var pienākt laiks, rasties tādi apstākļi, situācija, kad… Pēc tam šī ne­skaidrā nākotnes jausma, šis acumirklīgais uzd/.irkstījums apdzisa un pagaisa. Taču tas uzzib­snīja atkal un atkal, un pēdējā laikā Odīnam likās, ka šī sajūta kļūst spēcīgāka, uzkavējas ilgāk un gandrīz jau ienāk apziņā.

Bet patlaban Odīns par to nedomāja, viņam prātā bija vienīgi Dua. Viņš devās pa labi pazīs­tamo ceļu, pa kuru Odīnu pirmoreiz bija vedis Viņa paterns (tāpat kā Trits drīz vien vedīs viņu jauno racionāli, viņu kreiso bērniņu).

Un, protams, tūlīt atkal iegrima atmiņās.

Toreiz viņš bija gaužām nobijies. Uz Cietņu alām gāja arī citi jaunie racionāļi, kas visi pul­ēja, mirgoja un mainīja apveidus, kaut gan palerni abās pusēs nemitīgi signalizēja turēties stin­griem un gludiem un neapkaunot triādi. Kāds mazs kreisenis, Odīna rotaļu biedrs, bija galīgi saplacinājies, gluži kā mazulis, un, par spīti vi­siem viņa briesmīgi uztrauktā paterna pūliņiem, neparko nespēja atgūt pareizo formu. (Vēlāk šis racionālis kļuva par pilnīgi normālu studentu… gan ne Odīnam līdzīgu, kā viņš neviļus pašap­mierināti nodomāja.)

Tajā pirmajā skolas dienā viņi satika daudzus Oietņus. Jaunie racionāļi apstājās pie katra, lai dažādos īpašos veidos tiktu fiksēti viņu vibrācijas paraugi un Cietņi varētu izlemt, vai pieņemt viņus mācībā tūlīt vai vēl kādu laiku nogaidīt un, ja pie­ņemt, tad kā apmācīt.

Tuvojoties Cietnim, Odīns ar izmisīgām pūlēm saspringa gluds un turējās netrīcēdams.

Cietnis sacīja (un, tiklīdz atskanēja viņa dī­vainā balss, Odīna apņēmība būt pieaugušam gan­drīz pagaisa): «Sis ir gluži stingrs racionālis. Kā tevi sauc, kreiseni?»

Tā bija pinnā reize, kad Odīnu kāds nosauca par «kreiseni», nevis par «kreisenīti» vai «kreiso brālīti». Viņš uzreiz jutās tik ciets kā vēl nekad un droši pateica: «Odīns, godājamais Cietni», lie­todams pieklājīgo uzrunas formu, ko paterns vi­ņam bija rūpīgi iemācījis.

Odīns neskaidri atcerējās, kā viņu vadāja pa Cietņu alām ar tur novietotajām iekārtām, mašī­nām, bibliotēkām, kā viņu mulsināja neizprotamo skatu un skaņu haoss. Spilgtāk nekā uztvertos ārējos iespaidus viņš atminējās savu iekšējo izmi­suma sajūtu. Ko Cietņi ar viņu darīs?

Paterns bija Odīnam teicis, ka viņam būs jāļ mācās, bet mazais racionālis vēl nezināja, ko īsti nozīmē «mācīties», un, kad viņš to jautāja paternam, arī tas neprata paskaidrot.

Tikai ar laiku viņš atklāja, ka mācīšanās ir pa­tīkama, pat ļoti patīkama nodarbošanās, kaut arī ne bez savām ēnas pusēm.

Cietnis, kas pirmoreiz Odīnu nosauca par «krei­seni», kļuva par viņa pirmo skolotāju. Tas mācīja viņu tulkot viļņu ierakstus, tā ka jau pēc brīža šķietami nesaprotamais kods kļuva par vārdiem — tikpat skaidriem kā tie, ko Odīns varēja izteikt ar savu paša vibrāciju.

Bet tad šis pirmais skolotājs vairs nerādījās, un Odīnu savā ziņā pārņēma cits Cietnis. Odīns tūlīt to pat nepamanīja. Toreiz bērnībā bija grūti at­šķirt Cietņus un viņu balsis. Bet drīz vien Odīns to ievēroja. Neapšaubāmi, tagad ar viņu nodarbo­jās cits Cietnis, un šī pārmaiņa Odīnu biedēja. Viņš nesaprata, ko tas nozīmē.

Saņēmis dūšu, viņš beidzot jautāja:

«Kur ir mans skolotājs, godājamais Cietni?»

«Gemeldens? … Viņš vairs nebūs kopā ar tevi, kreiseni.»

Uz brīdi Odīns zaudēja valodu. Tad viņš sacīja:

«Bet Cietņi taču nedodas projām …» Nepabeidzis teikumu, viņš aprāvās.

Jaunais Cietnis nekā nereaģēja, neko neteica, neko nepaskaidroja.

Odīns konstatēja, ka tā tas ir vienmēr. Cietņi par sevi nekad nerunāja. Par jebkuru citu tematu viņi stāstīja gari un plaši. Par sevi — nekad lieko.

Tomēr vēlāk, sastapies ar daudziem zīmīgiem faktiem, Odīns secināja, ka arī Cietņi dodas pro­jām, ka viņi nav nemirstīgi (lai gan lielākā daļa Mīkstņu bija pārliecināti par pretējo). Taču nekad neviens Cietnis to neteica. Odīns un citi studējošie racionāļi dažreiz par to diskutēja — nedroši, it kā kautrēdamies. Katrs zināja kādu gadījumu, kas nepārprotami liecināja, ka Cietņi ir mirstīgi; viņi lo pārsprieda, bet nevēlējās secināt acīm redzamo un sāka runāt par ko citu.

Cietņi, kā likās, neņēma ļaunā jauno racionāļu minējumus par viņu mirstīgumu. Viņi necentās to slēpt. Bet arī nekad par to nerunāja. Un, ja jautājums tika uzdots tieši (dažreiz tas nebija no­vēršams), viņi neatbildēja: ne noliedza, ne apstip­rināja.

Bet, ja Cietņi devās projām, tad viņiem bija arī jāpiedzimst, taču viņi neko par to nestāstīja, un Odīns nekad nebija redzējis Cietņu mazuli.

Odīns domāja, ka Cietņi saņem enerģiju nevis no Saules, bet no klintīm, pareizāk sakot, ka viņu ķermeņi absorbē melna akmens pulveri. Daži citi jaunie racionāļi domāja tāpat. Bet bija arī tādi, kas neparko negribēja tam ticēt. Tikt īstā skaid­rībā nebija iespējams, jo neviens nekad nebija re­dzējis Cietņus ēdam un arī par to viņi nekad ne­runāja.

Galu galā Odīns pieņēma Cietņu atturību kā pašu par sevi saprotamu viņiem raksturīgu īpa­šību. Varbūt to nosaka Cietņu individualitāte, viņš domāja, tas, ka viņi neveido triādes. Tāpēc viņi bija tādi kā čaulā ieslēgti.

Bet tad Odīns uzzināja kaut ko tik svarīgu un nopietnu, ka Cietņu personiskās dzīves jautājumi šķita galīgs sīkums. Viņš uzzināja, ka visa pa­saule sarūk, kļūst mazāka …

To viņam pateica Lostens, viņa jaunais skolo­tājs.

Odīns viņam jautaja par tukšajam alam, kas ne­beidzamiem labirintiem aizstiepās planētas dzīlēs, un Lostenam tas acīmredzot patika.

— Vai tu baidījies to jautāt, Odīn?

(Tagad viņš bija Odīns, nevis tikai viens no daudzajiem kreiseņiem. Odīns vienmēr jutās lepns, kad kāds Cietnis viņu uzrunāja vārdā. Dau­dzi tā darīja. Odīns bija izcili apdāvināts, un saukšana vārdā it kā uzsvēra šo faktu. Ne reizi vien Lostens bija izteicis apmierinājumu, ka vi­ņam ir tāds skolnieks kā Odīns.)

Odīns patiešām bija baidījies un, mirkli vilcinā­jies, tā arī pateica. Vienmēr bija vieglāk atzīties savās vājībās Cietņiem nekā citiem racionāļiem, daudz vieglāk nekā atzīties Tritam, tas būtu kas neiedomājams … Duas tolaik vēl nebija.

— Tad kāpēc tu tomēr jautā?

Odīns atkal sastomījās. Tad lēnām sacīja:

— Man ir bail no šīm tukšajām alām, jo, kad es biju mazs, man tika stāstīts, ka tur mītot visādi briesmoņi. Bet pats es neko skaidri nezinu; zinu vienīgi to, ko stāstīja citi bērni, kuri jau arī paši neko nevarēja zināt. Es gribēju izdibināt patiesību, un šī vēlēšanās auga augumā, kamēr zinātkāre ņēma virsroku pār bailēm.

Lostens izskatījās apmierināts.

— Ļoti labi! Zinātkāre ir derīga, bailes — ne­derīgas. Tava iekšējā attīstība, Odīn, norisinās lieliski. Un iegaumē: tava iekšējā attīstība ir pats svarīgākais. Mūsu palīdzībai nav būtiskas nozī­mes. Reiz tu gribi zināt, tad man nav grūti pa­stāstīt, ka tukšās alas patiešām ir tukšas. Tur ne­viens nedzīvo. Tur nav nekā, izņemot senos laikos pamestas nevajadzīgas lietas.

— Kas tās tur pametis, godājamais Cietni? — Odīns jutās spiests lietot šo godbijīgo uzrunas formu vienmēr, kad skaidri apzinājās, ka otrs zina to, ko viņš nezina.

— Tie, kas tur senos laikos dzīvojuši. Pirms tūkstošiem ciklu pasaulē bija daudzi tūkstoši Cietņu un miljoniem Mīkstņu. Tagad mūsu ir stipri mazāk nekā kādreiz, Odīn. Ir vairs tikai ne­pilni trīs simti Cietņu un desmit tūkstoš Mīkstņu.

— Kāpēc? — Odīns satriekts jautāja. (Palikuši likai trīs simti Cietņu! Tā nu bija atklāta atzīša­nās, ka arī Cietņi dodas projām, bet patlaban ne­bija īstais laiks domāt par to.)

— Tāpēc, ka enerģijas kļūst arvien mazāk. Saule atdziest. Ar katru ciklu kļūst grūtāk radīt bērnus un dzīvot.

(Nu, vai tas nenozīmēja, ka arī Cietņi rada bēr­nus? Un ka viņi barības ziņā tāpat ir atkarīgi no Saules, nevis no klintīm? Odīns paturēja šo domu prātā, lai vēlāk pie tās atgrieztos.)

— Vai tas tā turpināsies? — viņš jautāja.

— Saule galu galā izdzisīs pavisam, Odīn, un kādu dienu vairs nedos barību.

— Vai tas nozīmē, ka mēs visi, Cietņi un arī Mīkstņi, dosimies projām?

— Ko gan citu tas var nozīmēt?

— Mēs visi nevaram doties projām. Ja mums vajadzīga enerģija un Saule to vairs nedos, jāat rod citi avoti. Citas zvaigznes.

— Bet, Odīn, visas zvaigznes atdziest. Un vi sain Universam pienāks gals.

— Ja zvaigznes atdziest, vai tad barību nevar dabūt kur citur? Vai nav kāds cits enerģijas avots?

— Nē, visi enerģijas avoti mūsu Universā iz­sīkst.

Odīns, nespēdams samierināties, padomāja un sacīja:

— Tad jāmeklē citos Universos. Mēs nedrīkstam padoties tikai tāpēc, ka mūsu Universu gaida gals. — To teikdams, viņš intensīvi pulsēja un ne­piedodami nepieklājīgi plētās plašumā, kamēr kļuva gluži caurspīdīgs un krietni lielāks par Cietni.

Bet Lostens pauda vienīgi ārkārtīgu prieku.

— Brīnišķīgi, mans dārgais kreiseni! — viņš sacīja. — Tas jāpastāsta pārējiem.

Odīns atkal saplaka normālā lielumā, juzdams reizē mulsumu un prieku, tāpēc ka Lostens viņu nosauca par «dārgo kreiseni» — nekad neviens viņu tā nebija uzrunājis, izņemot, protams, Tritu.

Drīz pēc tam Lostens pats atveda viņiem Duu. Odīns sākumā prātoja, vai tikai tam nav kāds sakars ar neseno sarunu, bet tad šo domu atmeta. Trits vienā laidā skandināja, ka Lostens to darījis pēc viņa lūguma, un Odīns, lai sevi lieki nemulsi­nātu, vispār par to vairs nedomāja.

Bet tagad viņš atkal devās pie Lostena. Kopš tām dienām, kad Odīns uzzināja, ka Universs ies bojā un ka (tas atklājās vēlāk) Cietņi neatlaidīgi strādā, lai, par spīti visam, dzīve turpinātos, bija pagājis ilgs laiks. Odīns pats jau bija kļuvis spe­ciālists daudzās nozarēs, un Lostens atzinās, ka

fizikā viņš Odīnam vairs nevar iemācīt neko tādu, ko Mīkstnis spētu sekmīgi apgūt. Turklāt bija citi jauni racionāļi, ar kuriem vajadzēja nodarboties, tāpēc Odīns ar Lostenu vairs nesatikās tik bieži kā senāk.

Odīns atrada Lostenu kopā ar diviem pusaugu racionāļiem Radiācijas telpā. Lostens caur stikla sienu tūlīt viņu ieraudzīja un iznāca laukā, rūpīgi aizvērdams aiz sevis durvis.

— Mans dārgais kreiseni, — viņš sacīja, izstiep­dams savus locekļus draudzīgā žestā (tā ka Odīns, gluži kā agrāk, juta perversu tieksmi pieskarties, taču apvaldījās). — Kā tev klājas?

— Es negribu jūs traucēt, godājamais Losten.

— Traucēt? Tie divi kādu laiku gluži labi iztiks bez manis. Viņi droši vien priecājas, kad es aizeju, jo ar savu garo runāšanu esmu viņiem apnicis.

— Muļķības! — Odīns sacīja. — Jūs vienmēr valdzinājāt mani, un esmu pārliecināts, ka valdzi­nāt arī viņus.

— Nu, labi, labi. Jauki, ka tu tā saki. Es bieži redzu tevi bibliotēkā un esmu dzirdējis, ka tev lie­liski veicoties augstākajos kursos, bet man dažreiz ļoti pietrūkst sava labākā skolnieka. Kā klājas Tritam? Vai viņš savā tēvišķībā ir tikpat katego­risks kā vienmēr?

— Ar katru dienu kļūst prasīgāks. Viņš ir triā­des pamats.

— Un Dua?

— Dua? Es esmu atnācis … Zināt, viņa ir ļoti neparasta.

Lostens pamāja.

— Jā, es zinu, — viņš sacīja ar tādu izteiksmi, ko Odīns bija iemācījies saprast kā skumju iz­pausmi.

Odīns brīdi klusēja, tad nolēma runāt tieši.

— Godājamais Losten, — viņš jautāja, — vai Dua tika atvesta mums, Tritam un man, tieši tā­pēc, ka ir tik neparasta?

— Vai tev par to būtu jābrīnās? — Lostens at­teica. — Tu pats, Odīn, esi ļoti neparasts un vairākkārt tiki man stāstījis, ka arī Trits nav tāds kā citi paterni.

— Jā, — Odīns pārliecināti sacīja. — Viņš ir neparasts.

— Vai tad nav pareizi, ka jūsu triādē ietilpst neparasta emocione?

— Neparastība var būt dažāda, — Odīns do­mīgi teica. — Duas dīvainā izturēšanās sarūgtina Tritu un liek raizēties man. Vai drīkstu lūgt jūsu padomu?

— Katrā laikā.

— Viņai nepatīk … saplūsme.

Lostens nopietni klausījās un nemaz nelikās sa­mulsis.

— Pareizāk sakot, — Odīns turpināja, — kad mēs saplūstam, Duai saplūsme patīk, bet ne vien­mēr ir viegli viņu uz to piedabūt.

— Ko Tritam nozīmē saplūsme? — Lostens jau­tāja. — Vai bez patīkamās sajūtas tā viņam vēl ko dod?

— Bērnus, protams, — Odīns atbildēja. — Es viņus mīlu, un arī Dua viņus mīl, bet Trits ir pa­terns. Vai jūs to saprotat? (Odīnam piepeši likās, ka Lostens varbūt nespēj uztvert visas triādes iekšējo attiecību nianses.)

— Es cenšos saprast, — Lostens sacīja. — Un man šķiet, ka Trits gūst no saplūsmes kaut ko vairāk, ne tikai baudu. Un kā ir tev? Ko tev dod saplūsme?

Odīns padomāja,

— Jūs taču to zināt. Sava veida garīgu stimulu.

— Jā, es zinu, bet gribēju pārliecināties, vai tu to apzinies, vai neesi aizmirsis. Tu man bieži teici, Ka pēc saplūsmes ar tās dīvaino laika sajūtas zu­dumu — dažreiz es tevi patiešām ilgi neredzēju — Iii piepeši saproti daudz ko, kas pirms tam likās neskaidrs.

— Ir tā, it kā mans prāts visu saplūsmes laiku paliktu aktīvs, — Odīns sacīja. — It kā šis laiks, Kaut arī es nejūtu tā ritējumu un neapzinos savu eksistenci, būtu man vajadzīgs, lai, izslēdzies no ikdienišķās dzīves, es varētu domāt dziļāk un in­tensīvāk.

— Jā, — Lostens piekrita, — un, kad tu atgrie­zies, tava izpratne bija it kā ar lēcienu sasniegusi augstāku pakāpi. Tā tas notiek ar visiem racionā­ļiem, taču man jāsaka, ka neviens vēl nav pilnvei­dojies tik lieliem lēcieniem kā tu. Es nudien do­māju — visā mūsu vēsturē otra tāda racionāļa nav bijis.

— Vai patiešām? — Odīns sacīja, pūlēdamies neizskatīties pārlieku sajūsmināts.

— Var jau būt, ka es maldos. — Lostens šķita uzjautrināmies par to, cik pēkšņi Odīns pārstāja mirgot. — Bet lai nu paliek. Svarīgi ir tas, ka tu, tāpat kā Trits, gūsti no saplūsmes kaut ko vairāk nekā tikai pašu saplūšanas baudu.

— Jā. Noteikti.

— Bet ko saplūsme dod Duai?

Iestājās ilgs klusums.

— Es nezinu, — Odīns beidzot sacīja.

— Vai tu nekad neesi viņai jautājis?

— Neesmu.

— Redzi, — Lostens teica, — ja viņa no saplūs­mes gūst tikai pašu saplūšanas baudu, bet tu un Trits iemantojat arī vēl ko citu, tad kāpēc gan lai viņa pēc tās tiektos tikpat dedzīgi kā jūs abi?

— Citām emocionēm, šķiet, nav vajadzīgs … , Odīns aizstāvēdamies iesāka.

— Citas emociones nav tādas kā Dua. Tu pats man to daudzkārt esi teicis un, manuprāt, ar lep­numu.

Odīns nokaunējās.

— Es domāju, ka iemesls ir cits.

— Kāds tas varētu būt?

— To ir grūti izskaidrot. Mēs triādē cits citu labi pazīstam, cits citu sajūtam un dažā ziņā visi trīs esam it kā viena būtne. Neskaidra būtne, ku­ras esamība te iezīmējas, te atkal zūd. Sī vieno­tība ir galvenokārt zemapziņā. Ja mēs sākam par to pārāk intensīvi domāt, viss tūlīt pagaist un līdz mūsu apziņai gandrīz nekas nenonāk. Mēs … — Odīns bezcerīgi apklusa. — Ir ļoti grūti izskaidrot triādi …

— Es tomēr mēģinu saprast. Tev liekas, ka esi uztvēris kaut ko no Duas iekšējā noskaņojuma, kādu domu, ko viņa cenšas noslēpt, jā?

— Es neesmu pārliecināts. Tas ir tikai tāds ne­skaidrs iespaids, šad tad pavīdējis manas apziņas stūrītī.

— Nu, un?

— Man dažreiz liekas, ka Dua negrib mazo emocioni.

Lostens nopietni paraudzījās Odīnā.

— Jums pagaidām ir tikai divi bērni, vai ne? Mazais kreisenis un mazais labenis.

— Jā, tikai divi. Jūs zināt, emocioni ir grūti radīt.

— Zinu.

— Un Dua ncpapūlas absorbēt nepieciešamo enerģiju. Pat nemēģina to darīt. Viņai vienmēr at­rodas visādi iegansti, bet es neticu nevienam no tiem. Man šķiet, ka viņa kaut kāda iemesla dēļ

gluži vienkārši negrib radīt emocioni. Ja Dua tie­šam pagaidām to nevēlas, es jau liktu viņai mieru, liet Trits ir paterns, un viņš grib trešo bērnu; vi­ņam tas jādabū, un es nevaru darīt pāri Tritam, l>at Duas dēļ ne.

— Ja Duai būtu kāds saprātīgs iemesls, kura dēļ viņa nevēlas radīt emocioni; vai tu to ņemtu vērā?

— Es, protams, jā, bet ne Trits. Viņš nesaprastu.

— Bet vai tu censtos viņu pierunāt, lai paciešas?

— Jā, noteikti, cik ilgi vien spētu.

— Vai tu esi ievērojis, ka gandrīz neviens no Mīkstņiem … — Lostens sastomījās, it kā meklētu kādu vārdu, bet tad izlīdzējās ar Mīkstņu parasto teicienu, — nedodas projām, iekams nav piedzi­muši visi trīs bērni, arī pēdējais — mazā emo­cione?

— Jā, es to zinu. — Odīns brīnījās, kā gan Loslens var domāt, ka viņš nezinātu tik elementāru lietu.

— Tātad mazās emociones piedzimšana nozīme, ka tuvojas laiks doties projām.

— Parasti tas notiek tikai tad, kad emocione ir pietiekami liela …

— Tomēr šis brīdis tuvojas. Vai nevarētu būt tā, ka Dua negrib doties projām?

— Tas nav iespējams, Losten! Ar došanos pro­jām taču ir tāpat kā ar saplūsmi — kad pienāk laiks, tas ir jādara. Kā to var negribēt? (Cietņi nesaplūda; varbūt viņi to nesaprata.)

— Bet ja nu Dua nolēmusi vispār nekad nedo­ties projām? Ko tad tu teiksi?

— Mums galu galā noteikti ir jādodas projām. Ja Dua grib tikai novilcināt trešā bērna radīšanu, es esmu ar mieru paciesties un varbūt pat pārliecināt Tritu. Bet, ja viņa negrib to radīt nekad … tas nav pieļaujams.

— Kāpēc?

Odīns apklusa, lai padomātu.

— Man grūti to paskaidrot, godājamais Lostcn, bet es zinu, ka mums ir jādodas projām. Ar katru ciklu es to vairāk apzinos un izjūtu, un brīžiem man gandrīz liekas, ka arī saprotu, kādēļ.

— Reizēm man šķiet, ka tu esi filozofs, Odīn,— Lostens sausi teica. — Padomāsim. Kad radīsies un izaugs trešais bērns, Trits būs izpildījis savu paterna misiju un varēs sagaidīt aiziešanu ar piln­vērtīgi nodzīvotas dzīves apziņu. Tev pašam dos apmierinājumu tas, ka esi daudz iemācījies, un arī tu varēsi doties projām ar pilnvērtīgi nodzīvotas dzīves apziņu. Bet Dua?

— Es nezinu, — Odīns nelaimīgs sacīja. — Pā­rējās emociones turas kopā visu mūžu, un acīm­redzot nemitīgā pļāpāšana viņām sagādā prieku. Bet Dua no citām emocionēm vairās.

— Jā, Dua ir neparasta. Vai viņai tiešām nekas nepatīk?

— Viņai patīk klausīties, kad es stāstu par sa­vām mācībām, — Odīns nomurmināja.

— Tev par to nav jākaunas, Odīn, — Lostens sacīja. — Ikviens racionālis stāsta par savām mā­cībām triādes labenim un viduvei. Jūs visi gan izliekaties, ka to nedarāt, tomēr darāt.

— Bet Dua manī klausās, godājamais Lostcn.

— Es ticu, ka klausās. Ne tā kā citas emociones. Un vai tev neliekas, ka pēc saplūsmes vina saprot labāk?

— Jā, dažreiz esmu to ievērojis. īpašu uzma­nību gan neesmu tam pievērsis …

— Tādēļ, ka, pēc tavām domām, emociones tā-

<lns gudrības nespēj īsti saprast. Bet Duā, šķiet, Ir kaut kas no racionāļa.

(Odīns pēkšņā izbīlī satraucies pavērās Loslenā. Reiz Dua bija viņam stāstījusi, cik nelaimīga jutusies bērnībā. Tikai vienu reizi: par citu emo• ioņu skaļo klaigāšanu, par nejauko vārdu, kādā viņas Duu saukājušas, — kreisā Eme. Vai Lostens būtu to kaut kā uzzinājis? … Taču Cietnis klusē­dams rāmi raudzījās Odīnā.)

— Man arī dažreiz tā ir licies, — Odīns teica un spēji izgrūda: — Es lepojos ar viņu tieši tāpēc.

— Tur nav nekā slikta, — Lostens sacīja. — Kā­pēc viņai to nepateikt? Un, ja Duai patīk attīstīt ■evī racionālību, kāpēc to neatļaut? Vēl intensīvāk māci viņai, ko tu zini. Atbildi uz viņas jautāju­miem. Vai tas apkaunos tavu triādi?

— Lai, man vienalga … Un kas tur apkauno­jošs? Trits gan uzskatīs, ka tā ir velta laika šķie­šana, bet es ar viņu tikšu galā.

— Izskaidro Tritam: ja Dua gūs vairāk no dzī­ves un izjutīs lielāku gandarījumu, varbūt viņa vairs nebaidīsies no aiziešanas un būs ar mieru ladīt mazo emocioni.

Draudošās nelaimes sajūta, kas tik ļoti nomāca Odīnu, bija kā ar roku atņemta. Viņš steigšus sa­cīja:

— Jums taisnība. Es jutu, jums ir taisnība. Jus visu saprotat, godājamais Lostcn. Cietņiem strā­dājot jūsu vadībā, mēs noteikti veiksmīgi īsteno­sim cita Universa projektu.

— Manā vadībā? — Lostens pasmējās. — Tu aizmirsti, ka tagad mūs vada Estvolds. Tas patie­sībā ir viņa projekts. Bez viņa mēs neko nebūtu izdarījuši.

— Ak jā, — Odīns samulsis sacīja. Viņš vēl nekad nebija redzējis Estvoldu. Nebija arī sastapis citu Mīkstni, kas pats būtu ar Estvoidu ticies, kaut gan daži stāstīja, ka šad un tad pa gabalu viņu redzējuši. Estvolds bija jauns Cietnis — vismaz tik jauns, ka Odīns, bērns būdams, nekad netika dzirdējis viņu pieminam. Vai tad tas nenozīmēja, ka Estvolds ir bijis Cietņu bērns tajā laikā, kad Odīns bija Mīkstņu bērns?

Bet tas nu tā. Šobrīd Odīns gribēja iespējami ātrāk atgriezties mājās. Viņš nevarēja pateicībā pieskarties Lostenam, bet vēlreiz viņu tencināja un priecīgs steidzās projām.

Odīna pacilātībā bija sava daļa patmīlības. Ce­rība tikt pie mazās viduves un doma par Trita prieku viņam šobrīd nebija galvenais. Un pat ne doma par Duas dzīves piepildījumu. Patlaban Odī­nam galvenais bija tik vilinošā iespēja mācīt. Viņš varēs mācīt! Odīns bija pārliecināts, ka neviens cits racionālis nekad neizjutīs šo mācīšanas prieku, jo nevienā citā triādē taču nebija tādas emociones kā Dua.

Tas būs brīnišķīgi, ja vien izdosies ieskaidrot Tritam, ka tas ir nepieciešams. Nopietni jāparunā ar Tritu, kaut kā viņš jāpārliecina, lai ir pacietīgs.

Trita pacietības mērs bija pilns. Viņš nesaprata, kāpēc Dua tā rīkojas. Viņš nemaz necentās saprast. Viņam par to nebija nekādas daļas. Trits vispār nezināja, kāpēc emociones dara to, ko viņas dara. Un Dua pat nerīkojas tā kā citas emociones.

Viņa nekad nedomā par pašu svarīgāko. Viņa raugās uz Sauli, bet pati izretinās tā, ka gaisma un barība iet viņai cauri. Un saka — tas esot •.kaisti. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir ēst. Kāds ēšanai sakars ar skaistumu? Un kas tas vispār ir — skaisti?

Dua vienmēr grib saplūst citādi. Reiz viņa sa­cīja: «Vispirms parunāsimies. Mēs nekad par to nerunājam. Mēs nekad par to nedomājam.»

Un Odīns vienmēr saka: «Lai viņa to dara, kā pati grib, Trit. Tad saplūsme ir labāka.»

Odīns vienmēr ir pacietīgs. Viņš uzskata, ka būs labāk, ja viņi pacietīsies. Viņš vienmēr grib visu izdomāt līdz galam.

Trits lāgā nezināja, ko nozīmē šis Odīna «izdo­māt līdz galam». Viņam šķita — tas nozīmē tikai to, ka Odīns nekā nedara.

Tā tas bija jau toreiz, kad viņiem vajadzēja emocioni. Odīns vēl joprojām tikai domāja par to. Bet Trits piegāja pie Cietņa un palūdza. Un tā bija pareizi.

Tagad Odīns neko nedara, lai ietekmētu Duu. Kā būs ar mazo emocioni? Tas taču ir pats svarī­gākais. Nu, ja Odīns neko nedara, tad Trits darīs.

Un viņš jau darīja. Noņemdamies ar visām šīm domām, viņš neviļus bija sācis virzīties lejup pa garo gaiteni un tikai tagad attapās, ka aizgājis tik tālu. Varbūt tas nozīmēja «izdomāt līdz galam»? Nu, viņš nebaidīsies. Viņš negriezīsies atpakaļ.

Viņš flegmātiski pavērās apkārt. Tas bija ceļš uz Cietņu alām. Trits zināja, ka ne visai tālā nā­kotnē viņš ies pa to kopā ar savu mazo kreiseni. Odīns reiz viņam bija parādījis šo ceļu.

Trits nezināja, ko darīs, kad būs nonācis galā. Taču viņš nejuta ne mazāko baiļu. Viņš gribēja mazu emocioni. Viņam bija tiesības uz mazu emo­cioni. Nekas nebija svarīgāks par to. Cietņi gādās, lai viņš to dabū. Vai tad viņi neatveda Duu, kad Trits palūdza?

Bet kam viņš lūgs? Jebkuram Cietnim? Pusneapzināti Trits bija nolēmis, ka ar kuru katru vis viņš nerunās. Bija viens tāds Cietņa vārds, un viņš prasīs pēc tā. Un tad runās ar viņu.

Trits atcerējās šo vārdu. Viņš pat atcerējās, kad pirmoreiz to tika dzirdējis. Tas bija tad, kad ma­zais kreisenis bija tiktāl izaudzis, ka sāka pats mainīt savu formu. (Kas tā bija par dienu! «Nāc, Odīn, ātri! Eniss ir ovāls un ciets. Pats to dabūjis gatavu. Dua, skaties!» Un viņi abi atsteidzās. To­reiz Eniss bija vienīgais bērns. Viņiem tik ļoti ilgi bija jāgaida uz otro. Jā, viņi atsteidzās, bet Eniss tad jau bija saplacis kaktā. Viņš kūņojās un plāvoja pa savu atpūtas vietu kā šķidri māli. Odīns tūlīt aizgāja projām, jo bija nevaļīgs. Bet Dua sacīja: «Nekas, Trit, gan viņš atkal to izdarīs.» Viņi ilgi vēroja mazo un gaidīja, taču tas vairs nesacietinājās.)

Tritu apvainoja tas, ka Odīns nebija pagaidījis. Trits būtu viņu sabāris, bet Odīns vakarā izskatī­jās ļoti noguris. Viņa augšējā ovoīdā iezīmējās asas rievas. Un viņš pat necentās tās izlīdzināt.

— Vai gadījies kas slikts, Odīn? — Trits ba­žīgi jautāja.

— Man bija smaga diena, un es baidos, ka līdz nākamajai saplūsmei nespēšu apgūt diferenciāl­vienādojumus.

(Trits precīzi neatcerējās to grūto vārdu. Bet apmēram tā Odīns sacīja. Viņš vienmēr lietoja grūtus vārdus.)

— Vai tu vēlies tagad saplūst?

— Ak, nē. Es tikko redzēju Duu ejam augšup, un tu zini, kā viņa reaģē, ja mēs mēģinām viņu aizkavēt. Un nav jau nekāda steiga, patiešām. Zini, ir parādījies jauns Cietnis.

— Jauns Cietnis? — Trits atkārtoja bez jebkā­das intereses.

Odīns vienmēr ļoti tiecās pēc Cietņu sabiedrības, mi Tritam tas nepatika. Odīns daudz cītīgāk node­vas tam, ko viņš sauca par savu izglītošanos, nekā citi viņu zonas racionāļi. Tas nebija godīgi. Odīns bija pārāk aizņemts ar to. Dua bija pārāk aiz­ņemta ar klaiņāšanu pa virspusi vienatnē. Nevie­nam, izņemot Tritu, īsti nerūpēja triāde.

— Viņu sauc Estvolds, — Odīns sacīja.

— Estvolds? — Trits juta pamostamies tādu kā interesi. Varbūt tāpēc, ka viņš centās uztvert Odīna jūtas.

— Es viņu vēl neeesmu redzējis, bet visi par viņu runā. — Odīna acis kļuva plakanas kā vien­mēr, kad viņš domāja ko savu. — Viņš ir atbil­dīgs par to jauno ierīci, ko Cietņi izgudrojuši.

— Kādu jaunu ierīci?

— Pozitronu Sūk… Tu nesapratīsi, Trit. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Šī ierīce revolucionizēs visu pasauli.

— Ko tas nozīmē — revolucionizēs?

— Viss būs citādi.

Trits acumirklī satraucās.

— Nav vajadzīgs, lai viss būtu citādi.

— Viss būs labāk. Citādi vienmēr nenozīmē sliktāk. Un Estvolds ir atbildīgais. Viņš ir ļoti gudrs. Es to jūtu.

— Kāpēc tad viņš tev nepatīk?

— Es to neesmu teicis.

— Bet tev ir tāda sajuta, it kā viņš tev nepa­tiktu.

— Nekā tamlīdzīga, Trit. Tikai kaut kā … kaut kā … — Odīns pasmējās. — Es esmu greizsirdīgs. Cietņi ir tik gudri, ka Mīkstnis salīdzinājumā ar viņiem nav nekas, bet es pie tā biju pieradis, jo

Lostens vienmēr man teica, ka es esot ārkārtīgi spējīgs Mīkstnis. Bet tagad uzrodas šis Estvolds, un pat Lostens to vien zina kā jūsmot par viņu, un es patiešām vairs neesmu nekas.

Trits apaļīgi izlieca savu priekšējo plakni, lai tā saskartos ar Odīnu. Kreisenis pavērās viņā un pa­smaidīja.

— Bet tas ir muļķīgi no manas puses, — viņš sacīja. — Kas man par daļu, cik gudrs ir kāds Cietnis? Nevienam no viņiem nav Trita.

Tad viņi abi tomēr devās meklēt Duu. Kā par brīnumu viņa bija jau beigusi klaiņāt un patlaban nāca lejup. Tā bija ļoti laba saplūsme, kaut arī ilga tikai apmēram vienu dienu. Trits tolaik raizē­jās saplūsmju dēļ. Eniss vēl bija tik mazs, ka Trits baidījās pat uz īsu laiku atstāt viņu vienu, lai gan allaž tuvumā bija citi paterni, kas par mazo parūpējās.

Pēc tam Odīns šad un tad pieminēja Estvoldu. Viņš vienmēr to sauca par «Jauno», arī vēlāk, kad bija jau pagājis krietns laiks. Odīns joprojām ne­bija viņu redzējis. «Man liekas, es no viņa izvai­ros,» Odīns reiz sacīja, kad arī Dua bija kopā ar viņiem, «tāpēc ka viņš zina tik daudz par jauno ierīci. Es negribu visu uzzināt pārāk ātri. Ir tik brīnišķīgi pašam mācīties.»

«Tu runā par Pozitronu Sūkni?» Dua jautāja.

Tā bija vēl viena Duas dīvainība, kas Tritu kai­tināja. Viņa spēja izrunāt grūtos vārdus tikpat labi kā Odīns. Emocionei tādai nebija jābūt.

Tā nu Trits nolēma griezties pie Estvolda, jo Odīns bija teicis, ka šis Cietnis esot sevišķi gudrs. Turklāt Odīns nekad nebija ar viņu saticies. Estvolds nevarēs teikt: «Esmu par to runājis ar Odīnu, Trit, un tev nav ko raizēties.»

Cietņi uzskatīja: runāt ar racionāli nozīmē ruuāt ar triādi. Paterniem neviens nepievērsa uzma­nību. Bet šoreiz būs tas jādara.

Trits jau atradās Cietņu alās, un te viss izska­tījās tik savādi. Nebija nekā, ko Trits spētu sa­prast. Viss bija tā, kā nevajag, un biedēja. Taču Trits savā ciešajā apņēmībā satikt Estvoldu neļā­vās bailēm. Viņš teica sev: «Man vajag mazo viduvi.» Tas deva viņam spēku justies pietiekami cietam, lai turpinātu ceļu.

Beidzot Trits ieraudzīja Cietni. Vienu pašu. Tas kaut ko darīja; bija noliecies pār kaut ko un kaut ko darīja. Odīns reiz bija Tritam stāstījis, ka Cietņi vienmēr strādājot pie saviem … kā nu tos sauca. Trits neatcerējās un arī nepūlējās atce­rei ies.

Viņš līgani pievirzījās klat un apstājās.

— Godājamais Cietni, — viņš bilda.

Cietnis palūkojās uz Tritu, un gaiss ap viņu sāka vibrēt, kā tas mēdzot būt, kad divi Cietņi ru­nājot viens ar otru (Odīns bija Tritam to stāstī­jis). Beidzot Cietnis, šķiet, pa īstam ieraudzīja Tritu un sacīja:

— Tas taču ir labenis. Kāpēc tu te esi atnācis? Vai tu atvedi savu mazo kreiseni? Vai šodien sā­kas mācību semestris?

Trits izlikās nedzirdam.

— Kur es varu satikt Estvoldu, godājamais Cietni? — viņš jautāja.

— Ko satikt?

— Estvoldu.

Cietnis labu brīdi klusēja. Tad sacīja:

— Ko tu gribi no Estvolda, labeni?

Trits jutās nelokāms.

— Man ļoti vajag ar viņu parunāt. Vai jūs esat Estvolds, godājamais Cietni?

— Nē, es tas neesmu … Kā tevi sauc, labeni?

— Trits, godājamais Cietni.

— Ahā. Tu esi Odīna triādes labenis, vai ne tā?

— Jā.

Cietņa balss it kā atmaiga.

— Baidos, ka pašlaik tu nevarēsi satikt Est­voldu. Viņa te nav. Ja kāds cits var tev palī­dzēt …

Trits nezināja, ko atbildēt. Viņš stāvēja nekustē­damies.

— Ej vien tagad mājās, — Cietnis sacīja. — Pa­runā ar Odīnu. Viņš tev palīdzēs. Jā? Ej mājās, labeni!

Cietnis aizgriezās. Šķita, ka viņu loti nodarbina pavisam kas cits, nevis Trits, un Trits vēl kādu brīdi stāvēja neziņā. Tad, bez skaņas plūsmodams, viņš nogriezās uz citu sektoru. Cietnis pat nepa­skatījās.

Sākumā Trits pats nesaprata, kāpēc dodas tieši šajā virzienā. Viņš tikai juta, ka dara pareizi. Pēc tam viss kļuva skaidrs. Ap viņu virmoja liegs ba­rības siltums, un Trits neviļus sāka to iebaudīt.

Viņš nepavisam nebija juties izsalcis, bet ta­gad ēda ar patiku.

Saules nekur nebija. Trits instinktīvi palūkojās augšup, bet, protams, viņš atradās alā. Taču ba­rība garšoja labāk nekā jebkad virspusē. Trits brī­nīdamies pavērās apkārt. Un visvairāk viņš brīnī­jās par to, ka pēkšņi jutās ieinteresēts.

Dažreiz viņš bija pukojies uz Odīnu, tāpēc ka tas interesējās par visādām nesvarīgām lietām. Tagad viņš pats — Trits! — bija ieinteresējies. Bet viņa interesi rosināja kaut kas svarīgs. Pie­peši viņš apjauta tā svarīgumu. Spēji viss žilbi nomirgodams, viņš saprata, ka šīs intereses nebūtu, ja kaut kas iekšā viņam neteiktu, cik tas ir svarīgi.

Pārsteigts pats par savu drosmi, Trits rīkojās atri. Pēc brīža viņš devās atpakaļ. Pagāja atkal garām Cietnim, ar kuru pirmīt bija runājis. Un sa­cīja tam: — Es eju uz mājām, godājamais Cietni!

Cietnis nomurmināja kaut ko nesakarīgu. Viņš joprojām kaut ko darīja; noliecies pār kaut ko, viņš nodarbojās ar niekiem un neredzēja, kas ir svarīgi.

«Ja Cietņi ir tik diženi un vareni, un gudri,» Trits domāja, «kā gan viņi var būt tādi muļķi?»

3a

Dua lēnām plūsmoja uz Cietņu alu pusi. Ta­gad, pēc Saules norietēšanas, virspusē vairs ne­bija ko darīt, bet viņai gribējās kaut kā novilcināt atgriešanos mājās, attālināt brīdi, kad būs jāpanes Trita uzbāzība un jāklausās pusmulsajos, pusrezignētajos Odīna aizrādījumos. Turklāt Cietņu alas pašas par sevi viņu pievilka ar dīvainu spēku.

Dua bija jutusi par tām interesi jau sen, patie­sībā kopš mazām dienām, un nebija centusies to noslēpt. Uzskatīja, ka emociones nejūt šādu inte­resi. Dažreiz gan mazas emociones izrādīja nepie­dienīgu ziņkāri (Dua bija pietiekami liela un pie­redzējusi, lai to zinātu), bet tā ātri pagaisa vai, ja pietiekami ātri nepagaisa, tika nomākta.

Kad Dua pati vēl bija bērns, viņa stūrgalvīgi turpināja interesēties par pasauli un Sauli, un alām, .un visu citu, tā ka viņas paterns mēdza teikt: «Tu esi dīvains bērns, dārgā Dua! Tu esi jocīga mazā viduve. Kas no tevis iznāks?»

Sākumā Dua nesaprata, kāpēc gan zinātgriba ir tik dīvaina un jocīga. Bet diezgan drīz viņa ap­tvēra, ka paterns nevar atbildēt uz viņas jautāju­miem. Reiz Dua mēģināja vaicāt savam kreisajam tēvam. Tas vis mīlīgi nesamulsa kā paterns, bet strupi noprasīja: «Kāpēc tu jautā, Dua?», un viņa skatiens šķita skaudri pētījošs.

Dua izbijusies aizskrēja projām un nekad vai­rāk kreisajam tēvam neko nejautāja.

Bet tad vienu dienu, pēc tam kad Dua bija pa­teikusi … viņa vairs neatcerējās, ko tieši, nu, kaut ko tādu, kas viņai tolaik šķita pilnīgi dabiski, kāda Duas vienaudze iespiedzās: «Kreisā Eme!» Dua nokaunējās, pati nezinādama, kāpēc, un pajautāja savam krietni vecākajam kreisajam brālim, kas ir «kreisā Eme». Viņš samulsis — acīm redzami sa­mulsis — novērsās un nomurmināja: «Es nezinu», kaut gan bija skaidri redzams, ka viņš zina gan.

Padomājusi Dua piegāja pie paterna un jautāja:

— Tēt, vai es esmu kreisā Eme?

Un paterns atbildēja:

— Kas tevi tā nosauca, Dua? Nevajag atkārtot tādus vārdus.

Dua aplocījās ap viņa tuvāko stūri, mazliet pa­domāja un vaicāja:

— Vai tas ir kas slikts?

— Ar laiku tev tas pāries, — paterns sacīja un mazliet izliecās, lai Dua sašūpotos un sāktu vibrēt rotajā, kas viņai vienmēr bija patikusi. Bet tagad viņai negribējās rotājāties, jo bija pilnīgi skaidrs, ka paterns neatbildēja pēc būtības. Dua domīga devās projām. Paterns bija teicis: «Ar laiku tev tas pāries.-» Tātad tagad tas viņai piemita, bet kas?

Jau toreiz Duai bija maz īstu draudzeņu starp emocionēm. Tām patika barā čukstēties un ķiķināties, bet Duai daudz labāk tikās slidināties pār ne­līdzenajām klintīm un izbaudīt to raupjumu. To­mēr bija dažas viduves, kas izturējās pret viņu l!li/i:an draudzīgi un šķita vieglāk paciešamas. •iHiieram, Dorela, kas gan bija tikpat dumja kā Bfilejas, bet reizēm čivināja tīri uzjautrinoši. (VēLk Dorela izveidoja triādi kopā ar Duas labējo lu,i li un jaunu kreiseni, kurš bija uzaudzis citā hIii kompleksā un Duai ne sevišķi patika. Dorela Inlil pat radīja kreiso bērniņu, drīz vien arī lalirjo un pēc ne visai ilga laika mazo viduvi. Ta­utu! Dorela bija kjuvusi tik blīva, ka triāde izska­tīja . tā, it kā tajā būtu divi paterni, un Dua šau­bījās, vai viņi vispār vairs var saplūst… Un toIIit*r Trits viņai mūžīgi dzēla, atgādinādams, cik lielisku triādi Dorela palīdzējusi izveidot.)

Reiz, kad viņas bija divas vien, Dua Dorelai čukstus jautāja:

— Dorel, vai tu zini, kas ir kreisā Eme?

Dorela noķiķināja, sarāvās, it kā gribētu kļūt neredzama, un sacīja:

— Tā ir emocione, kas izturas kā racionālis, nu, ka kreisenis. Saproti? Kreisā emocione — kreisā I me! Saproti?

Protams, Dua saprata. Beidzot šis teiciens tika viņai izskaidrots. Dua jau arī pati tūlīt būtu to aptvērusi, ja būtu varējusi iedomāties, ka kaut kas lads vispār iespējams.

— Kā tu zini? — Dua jautāja.

— Man pateica vecākās emociones. — Dorelas substance sāka mutuļot, un Duai šī kustība likās nepatīkama. — Tas ir nepieklājīgi, — Dorela pie­bilda.

— Kapec?

— Tāpēc, ka ir nepieklājīgi. Emocionēm nevajag izturēties kā racionāļiem.

Dua nekad agrāk nebija par to domājusi, bet tagad tas viņu ieinteresēja.

— Ķāpēc nevajag? — viņa jautāja.

— Tāpēc! Vai tu gribi zināt, kas vēl ir nepie­klājīgi?

Dua negribot jutās ieintriģēta.

— Kas tad?

Dorela neko neatbildeja, bet daļa tās ķermeņa piepeši izplētās un, pirms Dua paguva izvairīties, pieskārās viņai. Duai tas bija nepatīkami. Viņa parāvās atpakaļ un sacīja:

— Nedari tā!

— Vai tu zini, kas vēl ir nepieklājīgi? Tu vari ieiet klintī.

— Nē, nevaru, — Dua atteica. Bija muļķīgi tā melot, jo Dua bieži bija plūsmojusi cauri klints virskārtai un darījusi to ar patiku. Bet šobrīd Dorelas ķiķināšanas dēļ viņa iecirtās un visu nolie­dza, pat pati sev.

— Vari gan. To sauc par ložņāšanu pa klintīm. Emociones to var viegli izdarīt. Kreiseni un labeņi to var tikai pavisam maziņi. Kad viņi izaug, tad lien viens otrā.

— Es tev neticu. Tu to visu izgudro.

— Emociones to dara, kad es tev saku. Vai tu pazīsti Daimitu?

— Nē.

— Pazīsti gan. Nu, tāda ar biezu stūri, no C alas.

— Tā ar to jocīgo gaitu?

— Jā. Biezā stūra dēļ. Sī Daimita reiz ielīda klintī gandrīz visa, izņemot biezo stūri. Viņas krei­sais brālis to redzēja un pastāstīja paternam. Vai, kā viņa par to dabūja! Un nekad vairs tā ne­darīja.

Dua devās projām ļoti satraukta. Ilgu laiku pēc tam viņa nerunāja ar Dorelu, un viņas nekad vairs īsti nedraudzējās, taču Duas ziņkārība bija pamo­dināta.

Viņas ziņkārībā? Kapec neteikt — viņas kreisellilba?

Ivadu dienu, kad Dua bija pilnīgi droša, ka pa­iet na nav tuvumā, viņa ļāva savai substancei Ieplūst klintī — lēnītiņām, tikai mazliet. Kopš ag­rus bērnības viņa to vairs nebija darījusi un vis­tu nekad nebija uzdrošinājusies ienirt tik dziļi. <adās tīksma siltuma sajūta, bet, kad Dua atkal /nāca ārā, viņai likās, ka visi zina viņas nedarbu, I kā klints būtu viņu aptraipījusi.

Dua darīja to atkal šad un tad, nu jau drošāk, un izjuta arvien lielāku patiku. Protams, viņa ne­kad neienira klintī īsti dziļi.

Galu galā paterns Duu pieķēra un sabāra. Pēc tam viņa bija piesardzīgāka. Tagad Dua jau bija vecāka un skaidri zināja, ka, par spīti Dorclas ķi­ķināšanai, tas nav nekas neparasts. Gandrīz vi­sas emociones mēdza šad tad ielīst klintī, un da­žas to nemaz neslēpa.

Kad viņas kļuva vecākas, tas notika retāk, un Dua bija pārliecināta, ka neviena no pazīstamajām emocionēm pēc pievienošanās triādei, kad sākās īstas saplūsmes, to vairs nedara. Tas bija viens no Duas rūpīgi glabātiem noslēpumiem, ka viņa Šo paradumu nebija atmetusi un pāris reižu bija ienirusi klintī pat pēc triādes izveidošanās. (To darot, viņa vienmēr domāja: kas notiktu, ja Trits uzzinātu? … Šķita, ka sekas būtu gauži nepatī­kamas, un tas sabojāja visu prieku.)

Pašas acīs Dua sevi mulsi attaisnoja ar to, ka citas emociones izturas pret viņu tik naidīgi. Klie­dzieni «Kreisā Eme!» sekoja Duai visur kā pub­lisks apkaunojums. Lai no tā izbēgtu, viņa vienu laiku bija spiesta dzīvot gandrīz pilnīgā vientu­lībā. Duai allaž bija paticis turēties savrup, un šī izzobošana vēl vairāk nostiprināja viņā šo tiek­smi. Un, būdama viena, Dua rada mierinājumu klintīs. Ieplūšana klintī, vai nu tā bija nepieklā­jība, vai ne, notika vienatnē, un Dua taču bija spiesta būt viena.

Vismaz sev viņa tā iestāstīja.

Reiz Dua bija mēģinājusi dot pretī un uzklie­guši ņirdzošajām viduvēm: «Jūs esat labējās Eines, pretīgu labējo Emju bars!»

Emociones tikai pasmējās, un Dua aizskrēja projām, apjukusi un nelaimīga. Bet viņas tādas bija. Gandrīz visas emociones, sasniegušas triādes veidošanas vecumu, sāka interesēties par bērniem un tinās ap tiem gluži kā paterni. Duai tas bija pretīgi. Viņa pati nekad nejuta tādu interesi. Bērni ir bērni; par tiem jābēdā labējam brālim.

Kad Dua kļuva vecāka, apsaukāšana pamazām rimās. Varbūt tāpēc, ka viņa ieguva meitenīgi re­tinātu struktūru un plusmoja tik gracioziem mu­tuļiem, kādus neviena nespēja atdarināt. Un, kad jaunie kreiseņi un labeni sāka izrādīt par Duu ar­vien lielāku interesi, citām emocionēm prāts vairs nenesās uz zobošanos.

Un tomēr … un tomēr arī tagad, kad neviens vairs neuzdrošinājās par Duu izteikties nicīgi (jo visās alās bija labi zināms, ka Odīns ir šīs paau­dzes izcilākais racionālis un Dua ir viņa viduve), viņa pati apzinājās, ka ir nelabojama kreisā Eme.

Dua neuzskatīja to par nepieklājību — patiešām nē, bet reizēm pieķēra sevi pie domas, ka gribētu būt racionālis, un tad gauži nokaunējās. Diez vai arī citas emociones kādreiz … kaut retumis … bet varbūt taisni tāpēc … viņa negrib mazo emo­cioni … tāpēc ka pati nav īsta emocione… un pienācīgi nepilda savu pienākumu triādē …

Odīns neņēma ļaunā, ka Dua bija kreisā Eme, un nekad viņu tā nesauca. Odīnam patika Duas

interese par viņa dzīvi, patika viņas jautājumi, un viņš labprāt visu izskaidroja un priecājās, ka Dua spēj saprast. Odīns pat aizstāvēja viņu, kad Trits kļuva greizsirdīgs, nu, ne tieši greizsirdīgs, bet lads kā pikts, jo savā stūrgalvībā un aprobežotībā uzskatīja to par galīgi nepiedienīgu rīcību. ,

Odīns, vēlēdamies palepoties Duas priekšā, šad lad ņēma viņu līdz uz Cietņu alām un neslēpa savu prieku par to, ka spēj viņu valdzināt. Odīns luītiešām valdzināja Duu, taču ne tik daudz ar sa­vam neapšaubāmajām zināšanām un gudrību, kā ar to, ka labprāt dalījās tajās ar viņu. (Dua atce­rējās sava kreisā tēva aso atbildi toreiz, kad bija griezusies pie viņa ar jautājumu.) Dua visvairāk mīlēja Odīnu tajos brīžos, kad viņš tai ļāva pieda­līties savā garīgajā dzīvē, — un arī tas izrietēja no Duas kreisemības.

Varbūt (viņai tas ienāca prātā atkal un atkal), būdama kreisā Eme, viņa kļuva arvien tuvāka Odīnam un attālinājās no Trita, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Trita uzmācība izraisīja viņā riebumu. Odīns nekad nebija licis to manīt, bet varbūt Trits neskaidri juta šo attālināšanos, un, kaut arī nespēja pilnīgi izprast, ar to pietika, lai viņš būtu nelaimīgs, pats nezinādams, kāpēc.

Pirmoreiz nokļuvusi Cietņu alā, Dua dzirdēja divus Cietņus sarunājamies. Sākumā viņa, pro­tams, nezināja, ka viņi runā. Dua tikai sajuta ļoti niru un mainīgu gaisa vibrāciju, kas dziļi viņas iekšienē izraisīja nepatīkamu sanēšanu. Viņa bija piesta izretināties un izlaist to sev cauri.

Viņi runā, — Odīns sacīja un, aizsteigdamies priekšā Duas jautājumam, paskaidroja: — Tāda ii viņu valoda. Viņi cits citu saprot.

Duai izdevās uztvert sarunas jēgu. Ātri saprast bija jo patīkamāk tāpēc, ka tas ļoti iepriecināja Odīnu. (Reiz viņš teica: «Visiem racionāļiem, ko jebkad esmu saticis, ir dumjas emociones. Man ir laimējies.» Dua bilda: «Bet liekas, ka citiem racio­nāļiem patīk muļķes. Kāpēc tu neesi tāds kā viņi, Odīn?» Odīns nenoliedza, ka citiem racionāļiem patīk muļķes. Viņš tikai sacīja: «Es nekad neesmu par to domājis un uzskatu, ka nav svarīgi to no­skaidrot. Es esmu apmierināts ar tevi un jūtos ap­mierināts, ka esmu apmierināts.»)

— Vai tu saproti Cietņu valodu? — Dua jau­tāja.

— Ne gluži, — Odīns atbildēja. — Es nevaru uztvert vibrācijas nianses pietiekami ātri. Dažreiz es sajūtu, ko viņi saka, pat nesaprazdams, it īpaši pēc saplūsmes. Bet tikai dažreiz. Šāda saju­šanas spēja ir raksturīga emocionēm, nelaime tikai tā, ka emocione nekad nevar izlobīt uztvertās sa­jūtas jēgu. Bet tu varbūt to spētu.

— Es baidos. Viņiem tas var nepatikt, — Dua iebilda.

— Nekas. Pamēģini! Man gribas zināt. Pamē­ģini, vai tu vari saprast, par ko viņi runā.

— Vai drīkstu? Patiešām?

— Nebaidies! Ja Cietņi tevi pieķers un sadus­mosies, es teikšu, ka liku tev to darīt.

— Tu apsoli?

— Apsolu.

Gandrīz vibrēdama, Dua pasliecās uz Cietņu pusi un ieslīga pilnīgā pasivitātē, kas ļāva labāk ieplūst sajūtām.

— Satraukums! Viņi ir satraukti, — Dua sa­cīja. — Kāds jauns.

— Varbūt tas ir Estvolds, — Odīns bilda.

Tā bija pirmā reize, kad Dua dzirdēja šo vārdu.

— Cik jocīgi! — viņa sacīja.

— Kas jocīgi?

— Es sajūtu lielu sauli. Ļoti lielu sauli.

Odīns izskatījās domīgs.

— Iespējams, ka viņi runā par to.

— Bet kā gan tas var būt?

Tieši tajā brīdī Cietņi viņus pamanīja. Tie drau­dzīgi pienāca klāt un apsveicinājās, lietodami Mīkstņu runas veidu. Dua bija drausmīgi samul­susi un nevarēja saprast, vai Cietņi zina, ka viņa uztvērusi to sarunu. Ja arī tā bija, viņi tomēr neko neteica.

(Vēlāk Odīns Duai stāstīja, ka ļoti reti gadoties novērot Cietņus sarunājamies savā starpā. Tiklīdz parādoties Mīkstņi, viņi tūlīt pievēršot uzmanību tiem un pārtraucot savu darbu. «Viņi mūs tā mīl,» Odīns sacīja. «Viņi ir ļoti laipni.»)

Laiku pa laikam Odīns aizveda Duu lejā uz Cietņu alām — parasti tad, kad Trits bija aiz­ņemts ar rūpēm par bērniem. Odīns Tritam nekad arī nestāstīja, ka ir ņēmis Duu sev līdz. Trits noteikti sāktu gausties, ka šāda Duas lutināšana tikai veicina viņas nevēlēšanos sauļoties un tieši tāpēc saplūsme nav efektīva … Ar Tritu gandrīz vispār nebija iespējams runāt par ko citu kā vie­nīgi par saplūsmi.

Pāris reižu Dua arī viena pati bija nogājusi lejā Cietņu alās. Viņai vienmēr bija mazliet bail to darīt, kaut gan tur sastaptie Cietņi allaž izturējās draudzīgi," bija «ļoti laipni», kā teica Odīns. Bet šķita, ka viņi neņem Duu nopietni. Kad Dua uz­deva jautājumus, viņi bija priecīgi, taču sevī par to it kā pasmējās — Dua to skaidri juta. Un viņu atbildes patiesībā neko nepaskaidroja. «Tā ir ma­šīna, Dua,» viņi mēdza sacīt. «Odīns varēs tev pastāstīt.»

Dua nezināja, vai kādreiz ir satikusi Estvoldu. Viņa nekad neuzdrošinājās Cietņiem jautāt, kā vi­ņus sauc. (Dua pazina vienīgi Lostenu, ar kuru Odīns bija viņu iepazīstinājis un par kuru viņa bija daudz dzirdējusi.) Dažreiz viņai likās, ka kāds no redzētajiem Cietņiem varētu būt Estvolds. Odīns par viņu runāja ar lielu godbijību un tādu kā aizvainojumu.

Galu galā Dua nosprieda, ka Estvolds ir pārāk aizņemts ar ārkārtīgi svarīgu darbu, lai parādītos tajās alās, kas pieejamas Mīkstņiem.

No tā, ko Odīns viņai stāstīja, Dua mazpamazām izsecināja, ka pasaulei ir ārkārtīgi nepiecie­šama barība. Odīns gandrīz nekad neteica «ba­rība», viņš sacīja «enerģija» un paskaidroja, ka Cietņi to apzīmējot ar šo vārdu.

Saule kjuva blāvāka un atdzisa, bet Estvolds bija atklājis iespēju iegūt enerģiju no kāda ļoti tāla avota, kurš atradās tālu aiz Saules, tālu aiz septiņām zvaigznēm, kas spīdēja tumšajās nakts debesīs. (Odīns teica, ka šīs septiņas zvaigznes esot septiņas ļoti tālas saules un eksistējot vēl daudzas citas zvaigznes, kas atrodoties vēl tālāk un esot pārāk nespodras, lai būtu saskatāmas. Trits, to padzirdējis, jautāja, kāda gan jēga zvaig­znēm eksistēt, ja tās nevar redzēt, un paziņoja, ka neticot nevienam Odīna vārdam. Odīns tad iecie­tīgi noteica: «Ko nu tu, Trit.» Dua bija gribējusi jautāt gandrīz tāpat kā Trits, bet pēc tam pārlika.)

Tagad nu likās, ka vienmēr būs daudz enerģijas, daudz barības — tiklīdz Estvolds un pānējie Cietņi iemācīsies padarīt jauno enerģiju garšīgu.

Vēl pirms dažām dienām Dua bija jautājusi Odīnam:

«Vai tu atceries to reizi, kad aizvedi mani uz Cietņu alām un es uztvēru Cietņu sarunu, un teicu, ka sajūtu lielu sauli?»

Vienu mirkli Odīns izskatījās samulsis.

«Lāgā neatceros. Bet turpini, Dua. Kas tad ir?»

«Es visu laiku par to domāju. Vai šī lielā saule ir jaunās enerģijas avots?»

«Ļoti labi, Dua,» Odīns priecīgi sacīja. «Gluži tā nav, bet tava intuīcija ir tiešām apbrīnojama.»

Tā, domās un atmiņās iegrimusi, Dua lēnām savā nodabā virzījās uz priekšu, .īpaši nevērodama ne laika ritējumu, ne apkārtni, līdz beidzot atta­pās, ka atrodas Cietņu alās. Viņa sāka šaubīties, vai drīkst aizkavēties tik ilgi un vai labāk nedoties mājās, kur neizbēgami būs jānoklausās Trita pār­metumi, kad piepeši — it kā to būtu izraisījusi doma par Tritu — sajuta viņu.

Sajūta bija tik spēcīga, ka tikai vienu mulsu mirkli pazibēja doma — varbūt viņa uztver Trita fluīdus tālumā, no mājām. Nē! Viņš bija šeit, Cietņu alās, tepat līdzās!

Bet ko Trits te dara? Izseko viņu? Grib ar viņu strīdēties šeit? Vai varbūt savā muļķībā atnācis sūdzēties Cietņiem? Tā tikai vēl trūka …

Tad saltā šausmu sajūta pagaisa, to nomainīja izbrīns. Trits nepavisam nedomāja par viņu. Viņš pat neapjauta Duas klātbūtni. Dua uztvēra vienīgi to, ka Trits ir kādas ciešas apņēmības pilns, un šai sajūtai piejaucās bailes un bažas par to, ko viņš grib darīt.

Dua būtu varējusi virzīties tālāk un vismaz kaut aptuveni noskaidrot, kas Tritam padomā, taču šo­brīd viņai tas nenāca ne prātā. Tā kā Trits nezi­nāja, ka Dua ir šeit, viņa vēlējās tikai vienu — lai viņš to arī neuzzina.

Un tad gandrīz instinktīvi viņa izdarīja kaut ko tādu, ko vēl pirms brīža būtu zvērējusi nekad un nekādos apstākļos nedarīt.

Varbūt tas notika tāpēc (vēlāk Dua tā domāja), ka viņa tikko bija atcerējusies bērnu dienu sarunas ar Dorclu un savu kādreizējo ložņāšanu pa klin­tīm. (Tā apzīmēšanai bija arī kāds sarežģīts pie­augušo vārds, bet tas Duai likās daudz mulsino­šāks nekā teiciens, ko lietoja bērni.)

Lai nu kā, īsti pat neapzinādamās, ko dara, un vēlāk — ko ir izdarījusi, Dua steigšus ienira tu­vākajā sienā.

Dziļi iekšā! Pilnīgi visa!

Šausmas par izdarīto mazināja prieks, ka izde­vies tik veikli paslēpties. Trits pagāja garām pa­visam tuvu un joprojām neapjauta, ka vienā vietā viņš būtu varējis tikai mazliet pasniegties un pie­skarties savai viduvei.

Tagad Dua vairs neprātoja, ko Trits meklē Cietņu alās, ja nav nācis šurp, izsekodams viņu.

Dua pilnīgi aizmirsa Tritu.

Viņa nejuta neko citu kā vienīgi izbrīnu par savu stāvokli. Pat bērnībā Dua nekad nebija ienirusi klintī pavisam, nebija arī satikusi emocioni, kas būtu atzinusies šādā nedarbā (kaut gan vien­mēr tika runāts par kādu, kas to izdarījusi). Pats par sevi saprotams, ka neviena pieaugusi emocione to nekad nebija darījusi un arī nevarēja izdarīt. Dua pat salīdzinājumā ar citām emocionēm bija neparasti izretināta (Odīns bieži viņai to teica), un vairīšanās no barības to vēl pastiprināja (Trits bieži viņai to pārmeta).

Tas, ko Dua nupat bija izdarījusi, pierādīja vi­ņas neparasti augsto izretinājuma pakāpi pārlieci­nošāk nekā labeņa mūžīgā rāšanās, un Duai uz brīdi kļuva kauns un sametās žēl Trita.

Bet tad viņu pārņēma vēl dziļāks kauns. Ja nu viņu pieķer? Viņa, pieaugusi emocione .. .

Ja kāds Cietnis iet garām un uzkavējas pie šīs sienas .. . Viņa taču nespētu sevi piespiest iznirt, ja kāds skatītos, bet cik ilgi var palikt klintī? Un kas notiks, ja viņu tur atklās?

Pat kaudamās ar šīm domām, Dua sajuta Cietņus un tūlīt arī kaut kādā veidā noprata, ka viņi ir tālu.

Dua centās nomierināties. Klints, kas bija viņā un ap viņu, padarīja uztverto mazliet pelēcīgu, bet ne neskaidru. Tieši otrādi, viņa visu uztvēra vēl asāk. Viņa joprojām sajuta apņēmīgi lejup ejošo Tritu tik asi, it kā viņš būtu tepat līdzās, un sajuta arī Cietņus, kaut gan tie atradās pavisam citā alu kompleksā. Viņa redzēja Cietņus, ikvienu no viņiem, spēja uztvert viņu vibrējošo runu līdz pēdējam sīkumam un pat šo to saprata.

Duas uztveres spēja bija tik asa kā nekad ag­rāk, par tādu viņa pat sapņojusi nebija.

Kaut gan tagad viņa varēja iziet no klints, droši zinādama, ka ir viena un netiek novērota, viņa tomēr to nedarīja; daļēji aiz izbrīna, daļēji tāpēc, ka pats saprašanas process viesa viņā dī­vainu līksmi un viņai gribējās to paildzināt.

Duas jutība bija tāda, ka viņa pat zināja, kāpēc spēj tā just. Odīns bieži bija stāstījis, cik labi viņš visu saprot pēc saplūsmes, arī tad, ja iepriekš nav sapratis. Saplūsmes stāvoklis kaut kādā veidā ār­kārtīgi paaugstināja uztveres spēju — vairāk va­rēja uzņemt, labāk saprast. Tas notiekot tāpēc, ka saplūsmes laikā esot lielāks atomu blīvums, Odīns bija paskaidrojis.

Dua gan īsti nezināja, ko nozīmē «lielāks atomu blīvums», bet tas radās saplūsmē, un vai viņas pašreizējais stāvoklis nelīdzinājās saplūsmei? Vai Dua nebija saplūdusi ar klinti?

Kad saplūda triāde, viss uztveres spējas palieli­nājums nāca par labu Odīnam. Racionālis to ab­sorbēja, ieguva izpratni, un pēc atdalīšanās patu­rēja sev. Bet šajā saplūsmē Dua bija vienīgā apzinīgā būtne. Te bija tikai viņa un klints. No «lie­lāka atomu blīvuma» (tas taču radās?) guva la­bumu viņa vien.

(Vai tāpēc ložņāšana pa klintīm tika uzskatīta par perversitāti? Vai tāpēc emociones no tā brī­dināja? Vai tas tā notika tikai ar Duu, tāpēc ka viņa bija tik izretināta? Bet varbūt tāpēc, ka viņa bija kreisā Eme?)

Dua mitējās prātot un visa aizrautīgi atdevās sajūtām. Gluži mehāniski viņa uztvēra, ka Trits atgriežas, paiet garām, dodas atpakaļ tajā vir­zienā, no kura bija atnācis. Tāpat gluži mehāniski Dua uztvēra — neskaidri juzdama nelielu pārstei­gumu —, ka arī Odīns nāk augšā no Cietņu alām. Tā īsti viņa sajuta vienīgi Cietņus, tikai viņus, un pūlējās iespējami pilnīgāk izprast uztverto sajūtu jēgu.

Tikai pec ilgalaika Dua atraisījas un izplūsmoja no klints. Tagad viņa vairs nebaidījās, ka kāds to varētu redzēt. Viņa paļāvās uz savu aso uztveres spēju un zināja, ka tuvumā neviena nav.

Dziļi iegrimusi domās, Dua devās mājup.

3b

Kad Odīns atgriezās mājās, Trits viņu tur gai­dīja, bet Dua vēl nebija pārnākusi. Šķita, ka Trits par to neuztraucas. Viņā jautās gan satraukums, taču ne par to. Trita emocijas bija pietiekami spē­cīgas, lai Odīns varētu tās skaidri uztvert, bet šo­brīd viņš nepūlējās izdibināt to cēloni. Odīnu da­rīja nemierīgu Duas prombūtne — tik lielā mērā, ka viņu kaitināja Trita klātbūtne tāpēc vien, ka Trits nebija Dua.

Odīns pats jutās par to pārsteigts. Viņš neva­rēja neatzīties sev, ka Trits viņam ir mīļāks nekā Dua. Pēc idejas, protams, triāde bija viens vesels, un katram tās loceklim vajadzēja izturēties pret abiem pārējiem pilnīgi vienādi un just tos sev vienlīdz tuvus. Taču Odīns nekad nebija redzējis triādi, kur tā būtu; un vismazāk jau tas tā bija triādēs, kas skaļi deklarēja, ka šai ziņā ir ideālas. Viens no trijiem allaž tika mazliet atstumts un parasti arī pats to zināja.

Taču reti kad tā bija emocione. Emociones at­balstīja cita citas triādi tik aktīvi, kā racionāļi un paterni nekad nedarīja. Ne velti bija sakāmvārds: «Racionālim ir savs skolotājs, paternam — bērni, bet emocionci — visas pārējās emociones.»

Emociones kopīgi pārsprieda triāžu dzīvi, un, ja kāda sūdzējās vai atzinās, ka tiek nonievāta, viņa atgriezās mājās, samācīta turēties nelokāmi, būt prasīgai! Un, tā kā saplūsme bija tik ļoti atka­rīga no emociones un viņas izturēšanās, parasti savu viduvi lutināja kā kreisenis, tā labenis.

Bet Dua bija tik neparasta emocione! Viņa neli­kās ne zinis par to, ka Odīns un Trits ir savstar­pēji tik tuvi, un Duai arī nebija emocioņu vidū draudzeņu, kas viņu mudinātu protestēt. Un, pro­tams, tas tā bija tāpēc, ka Dua tik ļoti atšķīrās no citām emocionēm.

Odīnam patika, ka Dua dzīvi interesējas par viņa nodarbībām, patika viņas atsaucība un ap­brīnojamā vēlēšanās saprast, taču tā bija intelek­tuāla mīlestība. Spēcīgākas jūtas Odīnu saistīja ar flegmātisko, aprobežoto Tritu, kurš tik labi zi­nāja savu vietu un nevarēja dot gandrīz neko vai­rāk kā pašu svarīgāko — rāmas ierastības dro­šību.

Bet patlaban Odīns juta īgnumu pret viņu.

— Vai tu Duu neesi manījis, Trit? — viņš jau­tāja.

Trits neatbildēja tieši.

— Es esmu aizņemts, — viņš sacīja. — Es at­nākšu pie tevis vēlāk. Man daudz ko darīt.

— Kur ir bērni? Vai arī tu biji projām? No tevis izstaro prombūtnes fluīdi.

Trita balsī skaidri ieskanējās sapīkums.

— Bērni ir labi apmācīti. Viņi zina pietiekami daudz, lai atrastos kopienas aprūpē. Tik tiešām, Odīn, viņi vairs nav maziņi. — Taču Trits neno­liedza «prombūtnes fluīdus», kas vāri vibrēja ap viņu.

— Atvaino! Es tikai raizējos par Duu.

— Tev to vajadzētu darīt biežāk, — Trits teica. — Tu vienmēr saki man, lai lieku viņu mierā. Meklē pats viņu! — Un Trits devās dziļāk mājas alā.

Odīns mazliet pārsteigts noraudzījās pakaļ sa­vam labenim. Citreiz līdzīgā situācijā viņš būtu sekojis Tritam un mēģinājis izdibināt iemeslu ne­parastajam satraukumam, kas acīm redzami jau­tās cauri paterna iesīkstējušajam flegmatiskumam. Ko Trits bija izdarījis?

Bet šobrīd Odīns gaidīja Duu un bažījās arvien vairāk, tādēļ ļāva Tritam aiziet.

Nemiers saasināja Odīna jutīgumu. Racionāļi parasti gandrīz vai lepojās ar savu sajūtu rela­tīvo nabadzību. Jutekliskā uztvere nebijā prāta joma; tā bija raksturīga emocionēm. Odīns, bū­dams izcilākais no racionāļiem, spriešanas spējas vērtēja augstāk nekā spēju sajust, taču tagad viņš izsvieda savas emocionālās uztveres nepilnīgo tīklu, cik tālu varēja, un vienu mirkli pat vēlējās būt līdzīgs emocionei, lai spētu to izplest tālāk un plašāk.

Taču galu galā Odīna pūliņi attaisnojās. Viņš sajuta Duas tuvošanos neparasti lielā attālumā un steidzās viņai pretī. Un, tā kā Odīns bija Duu uztvēris tik tālu, tad arī asāk nekā parasti sajuta viņas izretinātību. Dua visa bija smalka migliņa, nekas vairāk.

«Tritam taisnība,» Odīns pēkšņā satrauktībā domāja. «Dua jāpiespiež ēst un saplūst. Jāpanāk, lai viņai būtu lielāka interese par dzīvi.»

Odīns tik intensīvi domāja par šo nepiecieša­mību, ka tajā brīdī, kad Dua plūsmojot metās vi­ņam pretī un, murminādama: «Odīn, man jāuz­zina … man jāuzzina tik daudz …», apvijās ap­kārt, nelikdamās zinis, ka viņi nav savās mājās un kāds var ieraudzīt, viņš to uzņēma kā loģisku savas paša domas turpinājumu un pat nesaska­tīja Duas rīcībā nekā savāda.

Viņš uzmanīgi pavirzījās atpakaļ, mēģinādams piešķirt abu tuvībai pieklājīgāku izskatu un tai pašā laikā cenzdamies Duu neatgrūst.

— Nāc! — viņš sacīja. — Es tevi gaidīju. Pa­saki, ko tu gribi zināt. Es izskaidrošu visu, ko varēšu.

Viņi ātri devās mājup, un Odīns cītīgi piemēro­jās emocioņu plūsrnošanai raksturīgajam viļņo­jumam.

— Pastāsti man par Otru Universu, — Dua sa­cīja. — Kāpēc tas ir citāds? Un kāda ir atšķirība? Pastāsti man visu par to.

Dua pat neapjauta, cik daudz viņa prasa. Odīns gan saprata, pēc kādas brīnumainas zināšanu ba­gātības viņa tiecas, un gandrīz gribēja vaicāt: «Kā tu uzzināji pietiekami daudz par Otru Uni­versu, lai tas tevi tik ļoti ieinteresētu?»

Viņš neizteica šo jautājumu. Dua nāca no Cietņu alu puses. Varbūt Lostens bija runājis ar viņu, iedomādamies, ka Odīns aiz savas racionāla lepnības tomēr negribēs noņemties ar viduves mā­cīšanu.

Tā vis nav, Odīns nodomāja. Viņš neko nejau­tās. Viņš stāstīs un skaidros.

Kad viņi pārradās mājās, Trits bija varen ro­sīgs.

— Ja jūs abi gribat runāties, ejiet Duas istaba. Es būšu aizņemts šeit. Man jāgādā, lai bērni būtu tīri un vingrinātos. Tagad nav laika saplūsmei. Saplūsmes nebūs.

Ne Dua, ne Odīns nedomāja par saplūsmi, bet neklausīt viņiem nenāca ne prātā. Paterna māja bija viņa pils. Racionālim bija savas Cietņu alas lejā un emocionei satikšanās vietas virspusē. Paternam bija vienīgi viņa māja.

Tādēļ Odīns sacīja:

— Labi, Trit. Mēs tevi netraucēsim.

Dua mīļi pasniecās pret Tritu un nodudināja:

— Ir tik jauki satikt tevi, dārgais labeni!

(Odīns sevī minēja, vai šo Duas maigumu da­ļēji nav izraisījis tas, ka Trits neuzplijās ar sa­plūsmi. Viņš šai ziņā mazliet pārspīlēja, bija daudz prasīgāks nekā citi paterni.)

Savā istabā Dua tūlīt paskatījās uz barotavu. Parasti viņa to ignorēja.

Tā bija Odīna ideja. Viņš zināja, ka tādu ba­rotavu var ierīkot, un izskaidroja Tritam: ja Duai nepatīk būt kopā ar citām emocionēm, ir iespē­jams novadīt Saules enerģiju lejā alā, lai Dua varētu ēst tepat.

Trits bija pārbijies. Tā nemēdzot darīt. Citi smiešoties. Tas apkaunošot triādi. Kāpēc Dua neuzvedoties, kā vajag?

«Jā, Trit,» Odīns toreiz sacīja, «viņa neuzvedas kā vajag, bet kāpēc gan nesagādāt viņai ērtības?

Vai tas ir tik briesmīgi? Viņa ēdīs viena pati, uz­barošies, darīs mūs laimīgākus, kļūs pati laimī­gāka un varbūt galu galā sāks biedroties ar citām emocionēm.»

Trits piekāpās, un pat Dua, mazliet pastrīdēju­sies pretī, bija ar mieru, bet pastāvēja uz to, lai ierīce būtu vienkārša. Tur bija tikai divi stieņi, kas noderēja par elektrodiem un pievadīja Saules ener­ģiju, un starp tiem vieta Duai.

Dua reti kad izmantoja šo barotavu, bet tagad viņa palūkojās uz to un sacīja:

— Trits to ir izpušķojis … Vai varbūt tu, Odīn?

— Es? Protams, ne.

Katra elektroda pamatni rotāja krāsaina māla veidojums.

— Man liekas, Trits tādējādi ir gribējis atgādi­nāt, ka viņš vēlas, lai es to lietotu, — Dua sacīja.

— Un es arī esmu izsalkusi. Turklāt, ja es ēdīšu, Trits neuzdrīkstēsies mūs traucēt, vai ne?

— Nekādā ziņā, — Odīns pārliecināti sacīja.

— Trits apturētu pasauli, ja iedomātos, ka tās kustība traucē tevi ēst.

— Jā … es tiešām esmu izsalkusi, — Dua at­kārtoja.

Odīns uztvēra viņā tādu kā vainas sajūtu. Trita dēļ? Vai tāpēc, ka ir izsalkusi? Kādēļ gan Duai va­jadzētu justies vainīgai par to, ka gribas ēst? Vai varbūt viņa ir darījusi ko tādu, kas patērē ener­ģiju, un tagad jūtas …

Odīns nepacietīgi atvairīja šīs domas. Dažreiz racionālis bija pārlieku racionāls un centās katru domu izdomāt līdz galam, pametot novārtā gal­veno. Patlaban galvenais bija runāt ar Duu.

Dua novietojās starp elektrodiem. Lai to izda­rītu, viņai nācās sarauties, un šajā brīdī īpaši dū­rās acīs, cik viņa ir maza. Odīns arī pats bija iz­salcis; viņš to apjauta tāpēc, ka elektrodi šķita spožāki nekā parasti; turklāt viņš iztālēm sajuta barības garšu un tā likās joti patīkama. Izsalku­šais vienmēr sajūt barības garšu asāk un pa lie­lāku gabalu … Bet viņš ēdīs vēlāk.

— Neklusē, dārgais kreiseni! — Dua sacīja.

— Stāsti man! Es gribu zināt.

. Viņa bija pieņēmusi (neapzinīgi?) racionālim raksturīgo ovoīda formu, it kā likdama saprast, ka vēlas, lai ar viņu runā kā ar racionāli.

— Es nevaru izskaidrot visu, — Odīns sacīja.

— Tas ir, visu zinātni, jo tev nav nepieciešamo pamatzināšanu. Es centīšos stāstīt vienkārši, un tu tikai klausies. Vēlāk tu pateiksi, ko neesi sa­pratusi, un es skaidrošu tālāk. Nu, pirmkārt, viss pasaulē sastāv no mazām daļiņām, ko sauc par atomiem, un tie ir veidoti no vēl sīkākām subatomiskām daļiņām.

— Jā, jā, — Dua atsaucās. — Tāpēc mēs varam saplūst.

— Pareizi. Patiesībā mēs esam galvenokārt tukša telpa. Matērijas daļiņas mūsos ir tālu cita no citas, un tavas, manas un Trita daļiņas var vi­sas saplūst kopā, jo katra struktūra ieiet abu pā­rējo struktūru tukšajā telpā. Mūsu substance to­mēr pilnīgi nesairst, tāpēc ka šīs sīkās daļiņas spēj turēties kopā pāri telpai, kas tas šķir. Ir pie­vilkšanās spēki, kas tās apvieno, un stiprākos no tiem sauc par kodolspēkiem. Tie saista galvenās subatomiskās daļiņas /oti ciešās grupiņās, kas at­rodas diezgan tālu cita no citas un tiek saturētas kopā vājāku spēku ietekmē. Vai tu to saproti?

— Tikai aptuveni, — Dua atbildēja.

— Nekas, vēlāk mēs pie tā atgriezīsimies … Matērija var eksistēt dažādos stāvokļos. Tā var būt ļoti izkliedēta — kā emocionēs, kā tevī, Dua.

Tā var būt mazāk izkliedēta — kā racionāļos un paternos. Vai arī vēl blīvāka — kā klintīs. Un tā var būt pavisam saspiesta un blīva — kā Cietņos. Tāpēc viņi ir cieti. Viņi ir viscaur pilni ar daļiņām.

— Tas nozīmē, ka viņos nemaz nav tukšas tel­pas?

— Ne gluži tā, — Odīns sacīja, pūlēdamies at­rast veidu, kā labāk paskaidrot. — Arī viņos ir vēl tukša telpa, bet ne tik daudz kā mūsos. Daļiņām ir nepieciešams noteikts daudzums tukšas telpas, un, ja tas ir tikai tik liels, tad citas daļiņas nevar starp tām iespiesties. Ja tās iespiežas ar spēku, rodas sāpes. Tāpēc Cietņiem nepatīk, ka mēs vi­ņiem pieskārāmies. Mums, Mīkstņiem, starp daļi­ņām ir vairāk telpas, nekā faktiski nepieciešams, tāpēc mūsos var ieplūst citas daļiņas.

Nepavisam neizskatījās, ka Duai viss būtu skaidrs.

— Otrā Universā, — Odīns steigšus turpināja, — likumi ir citādi. Kodolspēki tur ir vājāki nekā pie mums. Tas nozīmē, ka daļiņām vajag vairāk vietas.

— Kāpēc?

Odīns pašūpoja augšējo ovoīdu.

— Tāpēc… tāpēc, ka daļiņu viļņu formas iz­platās tālāk. Es nevaru to labāk paskaidrot. Ja ko­dolspēki ir vājāki, daļiņām vajag vairāk vietas, un divi materiāli ķermeņi nevar saplūst kopā tik viegli kā mūsu Universā.

— Vai mēs varam redzēt Otru Universu?

— O, nē! Tas nav iespējams. Bet, zinot tā pa­matlikumus, mēs varam izsecināt, kāda ir tā daba. Cietņi tomēr spēj izdarīt daudz ko. Mēs varam pārsūtīt matēriju uz turieni un saņemt matēriju no viņiem. Zini, mēs pat esam izpētījuši viņu matē­riju. Un ierīkojuši Pozitronu Sūkni. Tu esi dzirdē­jusi par to, vai ne?

— Jā, tu man stāstīji, ka ar to tiek iegūta ener­ģija. Bet es nezināju, ka tas ir saistīts ar citu Uni­versu … Kāds ir šis Universs? Vai viņiem arī ir zvaigznes un pasaules, tāpat kā mums?

— Lielisks jautājums, Dua! — Tagad, saņēmis oficiālu ieteikumu runāt ar Duu, Odīns jo tīksmi izbaudīja savu skolotāja lomu. (Agrāk viņam vien­mēr bija sajūta, ka izskaidrot pasauli emocionei ir sava veida slepena izvirtība.)

— Mēs nevaram redzēt Otru Universu, — viņš turpināja, — bet pēc tā likumiem varam izsecināt, kādam tam jābūt. Redzi, zvaigznes spīd tāpēc, ka daļiņu vienkāršas kombinācijas pakāpeniski pār­vēršas sarežģītākās. Mēs to saucam par kodolsintēzi.

— Vai Otrā Universā arī tā ir?

— Jā. Bet, tā kā kodolspēki tur ir vājāki, sintēze notiek daudz lēnāk. Tas nozīmē, ka Otrā Universā zvaigznēm jābūt daudz, daudz lielākām, citādi kodolsintēze tajās nebūs pietiekama, lai tās spīdētu. Otrā Universā tik mazas zvaigznes kā mūsu Saule būtu aukstas un mirušas. No otras puses, ja mūsu Universā zvaigznes būtu lielākas, nekā ir, sintēzes apjoms būtu tik liels, ka tās eksplodētu. Tas no­zīmē, ka mūsu Universā jābūt tūkstošiem reižu vairāk mazu zvaigžņu, nekā ir lielo zvaigžņu Otrā Universā …

— Mums ir tikai septiņas … — Dua iesāka un saminstinājās. — Vai, es aizmirsu!

Odīns piedodoši pasmaidīja. Bija taču tik viegli aizmirst neskaitāmās neredzamās zvaigznes, ko varēja saskatīt vienīgi ar speciāliem instrumen­tiem.

— Tas nekas. Bet vai es tevi negarlaikoju?

— Nepavisam! — Dua iesaucas. — Man ir ļoti interesanti. Laikam tāpēc pat barība šķiet tik gar­šīga. — Un viņa, tīksmi trīsuļodama, saviļņojās starp elektrodiem.

Odīns, kas nekad nebija dzirdējis, ka Dua sla­vētu barību, jutās gaužām aizkustināts.

— Protams, — viņš sacīja, — mūsu Universs nepastāvēs tik ilgi kā viņējais. Pie mums kodolsintēze notiek tādā ātrumā, ka pēc miljons paau­dzēm visas daļiņas būs savienojušās.

— Bet ir taču'tik daudz citu zvaigžņu.

— Jā, bet šis process notiek visās vienlaikus. Un visam mūsu Universam tuvojas gals. Otrā Universā, kur zvaigžņu ir daudz mazāk un tās ir lielākas, sintēze notiek tik lēni, ka viņu zvaigznes pastāv tūkstošiem un miljoniem reižu ilgāk nekā mūsējās. Ir ļoti grūti salīdzināt, jo varbūt katrā Universā laiks rit dažādā ātrumā. — Un mazliet negribīgi Odīns piebilda: — To es pats lāgā ne­saprotu. Tā ir daļa no Estvolda teorijas, un es tajā vēl neesmu ticis tik tālu.

— Vai to visu atklāja Estvolds?

— Lielāko tiesu.

— Tas ir brīnišķīgi, ka mēs saņemam barību no Otra Universa, — Dua sacīja. — Tātad tas nav nekas, ka mūsu Saule atdziest. Mēs visu nepie­ciešamo barību varam dabūt no Otra Universa.

— Pareizi.

— Bet vai nenotiek kas slikts? Man ir… tāda sajūta, ka notiek kaut kas slikts.

— Redzi, — Odīns teica, — lai darbotos Pozi­tronu Sūknis, mēs transferējam matēriju šurpu un turpu, un tas nozīmē, ka abi Universi mazliet sajaucas. Mūsu kodolspēki kļūst drusciņ vājāki, tāpēc sintēze mūsu Saulē nedaudz palēninās un tā atdziest mazliet ātrāk… Bet tikai mazliet, un mums jau Saule tik un tā vairs nav vajadzīga.

— Tas nav tas sliktums, ko es sajūtu. Ja kodolspēki kļūst mazliet vājāki, tad atomi aizņem vai­rāk vietas — vai nē? Bet kas tad notiek ar saplū­šanu?

— Saplūst kļūst mazlietiņ grūtāk, bet tikai pēc daudziem miljoniem paaudžu tas būs praktiski manāms. Lai saplūsme vispār vairs nebūtu iespē­jama un Mīkstņi izmirtu, jāpaiet bezgala ilgam laikam, un līdz tam mēs visi jau sen būtu aizgā­juši bojā no barības trūkuma, ja neizmantotu Otru Universu.

— Arī tas nav tas sliktums, ko es sajūtu … — Duas balss kļuva neskaidra. Viņa staipījās starp elektrodiem un Odīna apmierinātajām acīm izska­tījās manāmi lielāka un kompaktāka. Šķita, ka viņa vārdi, tāpat kā enerģija, Duu barotu.

Lostenam taisnība! Zināšanas vieš Duā apmieri­nātību ar dzīvi. Odīns sajuta viņā tādu juteklisku prieku, kādu gandrīz nekad agrāk nebija manījis.

— Tas ir tik mīļi no tevis, Odīn, ka tu man visu izskaidro, — viņa sacīja. — Tu esi labs kreisenis.

— Vai tu vēlies, lai es turpinu? — Odīns jau­tāja, glaimots un neizsakāmi iepriecināts. — Vai tu gribi vēl ko uzzināt?

— Daudz ko, Odīn, bet… bet ne tagad. Ne pašlaik, Odīn. Ak Odīn, vai tu zini, ko es vēlos?

Odīns tūlīt to uzminēja, bet neuzdrīkstējās bilst ne vārda. Erotisku vēlmju brīži Duai bija tik reti, ka vajadzēja izturēties piesardzīgi. Odīns izmisīgi cerēja, ka Trits nebūs pārāk aizņemts ar bērniem un viņiem nevajadzēs palaist garām šo izdevību.

Bet Trits jau bija klāt kā saukts. Vai viņš būtu gaidījis aiz durvīm? Vienalga. Nebija laika par to domāt.

Dua bija izplūdusi ārā no barotavas, un Odīna sajūtas piepildīja viņas skaistums. Tagad Dua at­radās starp viņiem abiem, un Trits mirguļoja cauri viņai, kontūrām liesmojot brīnumainā krāsā.

Nekad vēl nebija bijis tā kā šoreiz. Nekad.

Odīns izmisīgi valdījās, Jaudams savai substan­cei pa atomam vien plūst cauri Duai un ienirt Tritā. Viņš visiem spēkiem turējās pretī Duas kais­lajam strāvojumam un, cenzdamies saglabāt ap­ziņu cik vien ilgi iespējams, nepadevās ekstāzei, līdz tā neatvairāmi pārņēma viņu un viss pa­gaisa intensīvā saplūsmes kulminācijas sajūtā,kas kā sprādziens bezgalīgi atbalsojās viņā.

Nekad triādes pastāvēšanas laikā saplūsmes ne­apziņas periods nebija bijis tik ilgs.

Trits bija apmierināts. Saplūsme bija bijusi tik brīnišķīga. Visas iepriekšējās salīdzinājumā ar šo šķita vājas un seklas. Viņš ārkārtīgi priecājās par to, kas bija noticis. Taču viņš klusēja. Juta, ka būs labāk, ja nerunās.

Arī Odīns un Dua bija laimīgi. Trits to juta. Pat bērni starot staroja.

Taču, dabiski, Trits bija pats laimīgākais no vi­siem.

Viņš dzirdēja Odīnu un Duu runājam. Viņš neko nesaprata, bet tas nebija svarīgi. Trits neņēma ļaunā, ka Dua un Odīns ir tik apmierināti viens ar otru. Viņam bija pašam savi prieki, un viņam pie­tika ar klausīšanos.

Reiz Dua sacīja:

— Vai viņi patiešām mēģina sazināties ar mums?

(Trits tā arī nevarēja īsti saprast, kas tie «viņi» varētu būt. Viņš apjauta, ka «sazināties» nozīmē to pašu, ko «runāi». Bet kāpēc viņi lietoja šo sa­māksloto vārdu un neteica «runāt»? Dažreiz Trits lauzīja galvu, vai viņam nevajadzētu iejaukties. Bet, ja viņš kaut ko jautātu, Odīns tikai noteiktu: «Ko nu tu, Trit,» un Dua nepacietīgi saviļņotos.)

— O jā, — Odīns sacīja. — Cietņi ir par to pil­nīgi pārliecināti. Laiku pa laikam viņi saņem no Otra Universa atsūtītas zīmes un saka, ka ar šā­dām zīmēm esot pilnīgi iespējams sazināties. Arī Cietņi paši senāk tika sūtījuši turp savus ziņoju­mus, kad bija nepieciešams Otra Universa būtnēm izskaidrot, kā ierīkojams Pozitronu Sūknis pie viņiem.

— Man gribētos zināt, kādas izskatās Otra Uni­versa būtnes. Kā tu domā, kādas tās ir?

— Pēc likumiem mēs varam izsecināt, kādas ir Otra Universa zvaigznes, jo tas ir vienkārši. Bet kā lai kaut ko izsecina par dzīvo būtņu īpašībām? To mēs nekad nespēsim.

— Vai viņi nevarētu paziņot, kādi izskatās?

— Ja mēs saprastu, ko viņi ziņo, tad varbūt va­rētu gūt aptuvenu priekšstatu. Bet mēs nesaprotam viņu zīmes.

Dua šķita sarūgtināta.

— Vai arī Cietņi nesaprot?

— Es nezinu. Ja saprot, tad nav man to teikuši. Lostens reiz man sacīja, ka neesot svarīgi, kādas šīs būtnes izskatoties, galvenais, lai darbotos Po­zitronu Sūknis un palielinātos tā jauda.

— Varbūt viņam tikai nepatika, ka tu viņu ap­grūtini?

— Es viņu nekad neapgrūtinu, — Odīns ērcīgi atteica.

— Ak, tu taču saproti, ko es domāju. Viņš gluži vienkārši negribēja tev sīkāk paskaidrot.

Tritam apnika klausīties. Dua un Odīns vēl labu brīdi turpināja strīdēties, vai Cietņi atļautu Duai apskatīt šīs zīmes vai ne. Dua teica, ka viņa varluīt spētu sajust, ko tās vēstī.

Tas Tritu mazliet sadusmoja. Galu galā Dua bija tikai Mikstne un pat ne racionālis. Diez vai Odīns darīja pareizi, Duai to visu stāstīdams. Jau la viņa nezin ko* no sevis iedomājās …

Dua redzēja, ka arī Odīns dusmojas. Sākumā viņš pasmējās. Tad sacīja, ka emocione tādas sa­režģītas lietas nevarot saprast. Un pēc tam vis­pār vairs nerunāja. Duai nācās krietnu brīdi luncināties ap viņu, lai atkal salabtu.

Bet vienreiz sadusmojās Dua — briesmīgi sa­dusmojās.

Sākumā bija pavisam mierīgi. Tajā reizē arī abi bērni bija kopā ar viņiem, un Odīns tiem ļāva ar sevi rotaļāties. Viņš neņēma ļaunā pat to, ka ma­zais labenis Toruns sāka viņu raustīt. Odīns ļāva savam ķermenim izplūst visnepiedienīgākajā veidā un nelikās ne zinis, ka ir pilnīgi zaudējis formu. Tas skaidri nozīmēja, ka viņš ir priecīgā omā. Trits atpūzdamies zvilnēja kaktā un bija ļoti apmierināts ar notiekošo.

Dua smējās par Odīna ērmoto izskatu un koķeti pieskārās viņa puniem. Trits gan zināja, ka Dua gluži labi zina, cik ļoti jutīga ir kreiseņa virsma ārpus ovoīda.

— Es visu laiku domāju, Odīn … — Dua sacīja.

Ja Otra Universa likumi ar Pozitronu Sūkni

mazliet iekļūst mūsu Universā, vai tad mūsu likumi tāpat mazliet neiekļūst viņu Universā?

Odīns iebrēcās no Duas pieskāriena un centās izvairīties, nepagrūžot bērnus.

— Es nevaru atbildēt, ja tu neliksies mierā, ne­lietīgā viduve! — viņš noclsās.

Dua atkāpās, un Odīns sacīja:

— Tā ir loti laba doma, Dua. Tu esi apbrīno­jams radījums. Protams, tas tā ir. Sajaukšanās notiek abos Universos .. . Trit, esi tik labs, aizved mazos.

Bet bērni jau paši aizsteidzās projām. Viņi vairs nebija nekādi mazie. Enisam drīz vien vajadzēja sākt izglītošanos, un Toruns jau bija gluži stū­rains, kā īsts paterns.

Trits palika un domāja: Dua izskatās ļoti skaista, kad Odīns tā ar viņu runājas.

Dua sacīja:

— Ja Otra Universa likumi palēnina mūsu sau­les un tās atdzesē, tad mūsu likumi paātrina viņu saules un tās sakarsē.

— Pilnīgi pareizi, Dua. Racionālis nevarētu spriest labāk.

— Cik karstas kļūst viņu saules?

— Ak, tikai mazliet karstākas, pavisam maz­drusciņ.

— Bet tieši tā dēļ man visu laiku ir sajūta, ka notiek kas slikts, — Dua sacīja.

— Redzi, nelaime tā, ka viņu saules ir tik lie­las. Ja mūsu mazās saules kļūst mazliet vēsākas, tas nav nekas. Pat ja tās pilnīgi atdzistu, tas ne­būtu nekas, kamēr mums ir Pozitronu Sūknis. Bet ar lielām, milzīgām zvaigznēm, ja tās kļūst kaut vai mazliet karstākas, ir nelāgi. Ikvienā no šīm zvaigznēm ir tik daudz matērijas, ka pat niecīga kodolsintēzes paātrināšanās var likt tai eksplodēt.

— Eksplodēt! Bet kas tad notiek ar cilvēkiem?

— Kādiem cilvēkiem?

— Otra Universa cilvēkiem.

Odīns uz mirkli apmulsa, tad sacīja:

— Es nezinu.

— Nu, kas notiktu, ja mūsu Saule eksplodētu?

— Tā nevar eksplodēt.

(Trits nesaprata, par ko tāds uztraukums. Kā Saule var eksplodēt? Dua likās dusmīga, un Odīns izskatījās apjucis.)

— Bet ja tomēr eksplodētu? Vai tā kļūtu ļoti karsta?

— Droši vien.

— Vai tā mūs visus nogalinātu?

Odīns brīdi vilcinājās, tad, manāmi sapīcis, sa­cīja:

— Vai nav vienalga, Dua? Mūsu Saule neeksplodēs. Neuzdod muļķīgus jautājumus.

— Tu pats teici, lai es jautāju, Odīn, un tas nav vis vienalga, jo Pozitronu Sūknis strādā abos Universos reizē. Tā darbība tur un šeit mums ir vien­līdz nepieciešama.

Odīns cieši pavērās Duā.

— Es tev to nekad neesmu teicis.

— Es to jūtu.

— Tu daudz ko jūti. Dua …

Bet Dua jau kliedza. Viņa bija pilnīgi zaudējusi savaldīšanos. Trits viņu tādu nekad nebija re­dzējis.

— Negriez sarunu uz citu pusi, Odīn! — viņa sacīja. — Neizvairies un nemēģini mani pataisīt par pēdīgo muļķi — līdzīgu citām emocionēm. Tu pats teici, ka es esot gandrīz kā racionālis, un man ir pietiekami daudz prāta, lai apjēgtu, ka Po­zitronu Sūknis nevarēs darboties bez Otra Uni­versa būtnēm. Ja tās aizies bojā, Pozitronu Sūknis apstāsies, un mūsu Saule būs aukstāka nekā jeb­kad, un mēs visi nomirsim badā. Vai tev tas nelie­kas svarīgi?

Nu kliedza arī Odīns.

— Tas rāda, cik maz tu zini! Mums ir vajadzīga viņu palīdzība tāpēc, ka enerģijas koncentrācija ir zema un mums jāizmanto matērijas transferā cija. Bet, ja Otra Universa Saule eksplodēs, tur ra dīsies gigantiski enerģijas plūdi, kuru pietiks mii jons paaudzēm. Būs tik daudz enerģijas, ka mēs varēsim to sūknēt tieši, bez matērijas apmaiņas. Tātad viņi mums nav vajadzīgi, un nav svarīgi, kas notiek .,.

Tagad Odīns ar Duu gandrīz jau skārās viens otram klāt. Trits pārbijās. Viņš saprata, ka kaut kas jāsaka, jāizšķir viņi, jārunā, bet nevarēja izdomāt, ko lai saka. Taeu viņam nevajadzēja iejaukties.

Alas priekšā stāvēja Cietnis. Nē, trīs Cietņi. Viņi bija mēģinājuši runāt, bet neviens viņus nebija sa­dzirdējis.

— Odīn! Dua! — Trits iespiedzās.

Viss trīcēdams, viņš apklusa. Ar šausmām viņš nojauta, kāpēc Cietņi atnākuši, un nolēma lasīties projām.

Bet viens Cietnis izstiepa savu permanento, ne­caurredzamo ekstremitāti un sacīja:

— Paliec!

Cietņa balss skanēja skarbi, nedraudzīgi. Trits pārbijās vēl vairāk.

4a

Dua bija niknuma pārņemta — tā pārņemta, ka gandrīz nejuta Cietņus. Viņu smacēja dusmas un netaisnības sajūta, kas piepildīja viņu visu līdz malām. Tā bija netaisnība, ka Odīns mēģinājis viņai melot. Tā bija netaisnība, ka veselai cilvēku pasaulei jāiet bojā. Tā bija netaisnība, ka viņai ir tik viegli mācīties, bet nekad tas nav ļauts.

Kopš tās pirmās reizes klintī Dua vēl divreiz luja aizgājusi uz Cietņu alām. Vēl divas reizes, neviena nepamanīta, viņa bija ienirusi klintī un ikreiz kaut ko uztvērusi un sapratusi, un pēc tam vienmēr, kad Odīns ņēmās skaidrot, Dua jau iepriekš zināja, ko viņš skaidros.

Kāpēc gan Cietņi viņu nevarēja mācīt tāpat, kā lika mācīts Odīns? Kāpēc zināšanas deva tikai racionāļiem? Vai viņai šī spēja mācīties piemita likai tāpēc, ka viņa bija kreisā Eme, izvirtusi viduve? Nu, reiz viņa tāda bija, tad būtu mācījuši viņu. Bija netaisni atstāt viņu bez zināšanām.

Beidzot Cietņu vārdi nonāca līdz Duas apziņai. Tur bija arī Lostens, bet viņš nerunāja. Runaja kāds svešs Cietnis, kas stāvēja priekšā. Dua to nepazina, bet viņa jau vispār pazina tikai dažus Cietņus.

—' Kurš no jums nesen ir bijis lejas alās, Cietņu alās? — Cietnis jautāja.

Duā pamodās spīts. Cietņi ir atklājuši, ka viņa ložņā pa klintīm, bet viņai tas ir vienalga. Lai iz­stāsta visiem. Viņa pati to izdarīs.

— Es, — Dua sacīja. — Daudzas reizes.

— Viena pati? — Cietnis mierīgi jautāja.

— Viena pati. Daudzas reizes, — Dua atcirta. Bija tikai trīs reizes, bet lai!

— Es, protams, šad tad esmu bijis lejas alās, — Odīns nomurmināja.

Cietnis likās to nedzirdam. Viņš pagriezās pret Tritu un asi vaicāja:

— Un tu, labeni?

Trits nodrebēja.

— Jā, godājamais Cietni.

— Viens pats?

— Jā, godājamais Cietni.

— Vairākkārt?

— Vienu reizi.

Dua juta īgnumu. Nabaga Trits bija tā pārbi­jies ne par ko. Viņa bija to darījusi un ir gatava par sevi atbildēt.

— Lieciet viņu mierā! — Dua sacīja. — Es esmu tā, kas jums vajadzīga.

Cietnis lēnām pagriezās pret viņu.

— Kāpēc?

— Lai … jūs paši to zināt. — Tagad, nonākusi aci pret aci, Dua tomēr nespēja sevi piespiest iz­stāstīt, ko darījusi. Odīna klātbūtnē ne.

— Labi, pienāks arī tava kārta. Vispirms mēs parunāsim ar labeni … Tevi sauc Trits, vai ne tā? Kāpēc tu viens pats gāji uz lejas alām?

— Lai parunātu ar Cietni Estvoldu, godājamais Cietni.

Dua atkal kaismīgi iejaucās:

— Vai jūs esat Estvolds?

— Nē, — Cietnis īsi atteica.

Odīns bija sapīcis, it kā viņu mulsinātu tas, ka Dua nepazīst šo Cietni. Dua nelikās ne zinis.

— Ko tu paņēmi no lejas alām? — Cietnis jau­tāja Tritam.

Trits klusēja.

— Mēs zinām, ka tu kaut ko paņēmi, — Cietnis, nepauzdams nekādas emocijas, sacīja. — Mēs gri­bam noskaidrot, vai tu zini, kas tas ir. Tam var būt loti bīstamas sekas.

Trits joprojām klusēja. Tad iejaucās Lostens un laipnākā tonī bilda:

— Lūdzu, pasaki mums, Trit! Mēs tagad zinām, ka tas biji tu, un mums negribētos būt bargiem.

— Es paņēmu barības lodi, — Trits nomur­mināja.

— Ahā! — Atkal ierunājās pirmais Cietnis. — Ko tu ar to darīji?

Nu Tritam spruka vaļā.

— Es to paņēmu Duai. Viņa negribēja ēst. Es lo viņai.

Dua aiz pārsteiguma palēcās un sabiezēja.

Cietnis tūlīt pievērsās viņai.

— Tu to nezināji?

— Nē!

— Un tu arī nezināji? — Cietnis jautāja Odīnam.

Tas, stāvot kā sasalis, atbildēja:

— Nē, godājamais Cietni.

Kādu brīdi gaiss bija pilns ar nepatīkamu vib­rāciju, jo Cietņi, ignorēdami triādi, sāka runāties savā starpā.

Dua nevarēja pateikt — un arī nemaz necentās analizēt —, vai atkārtotā ieiešana klintī padarījusi viņu jutīgāku, vai varbūt tas bija nesenās emociju brāzmas dēļ, taču viņa pēkšņi apjauta, ka spēj kaut ko saprast no šīs vibrācijas — ne vārdus, bet jēgu …

Cietņi zudumu bija atklājuši jau pirms laba laika. Klusībā to meklējuši. Tad ar nepatiku nā­kuši uz domām, ka vainīgi varētu būt Mīkstņi. Pētījuši un taujājuši, līdz ar vēl lielāku nepatiku ap­stājušies pie Odīna triādes. (Kāpēc? To Dua ne­paspēja uztvert.) Negribējies ticēt, ka Odīns būtu varējis rīkoties tik muļķīgi vai Duai piemistu tāda tieksme. Par Tritu viņi nemaz nedomājuši.

Tad Cietnis, kas līdz šim nebija teicis Mīkstņiem ne vārda, atcerējies, ka redzējis Tritu Cietņu alās. (Taisnība, Dua domāja. Tas bija tajā dienā, kad viņa pirmoreiz ienira klintī. Viņa bija Tritu saju­tusi. Bet vēlāk aizmirsusi.)

Sākumā tas šķitis pilnīgi neiespējami, bet galu galā, kad nekāds cits izskaidrojums zudumam neatradies un aizritējis jau bīstami ilgs laiks, viņi nākuši šurp. Viņi gribējuši konsultēties ar Est­voldu, bet tobrīd, kad radušās aizdomas uz Tritu, Estvolds nav bijis sastopams.

To visu Dua uztvēra aizgūtnēm un tagad pa­griezās pret Tritu, juzdama reizē izbrīnu un dusmas.

Lostens satraukti vibrēja, ka nekas ļauns nav noticis, ka Dua izskatās labi, ka tas īstenībā ir noderīgs eksperiments. Cietnis, kas bija runājis ar Tritu, piekrita, bet otrs vēl izstaroja bažas.

Duas uzmanība vairs nebija pievērsta tikai Ciet­ņiem. Viņa raudzījās uz Tritu.

— Kur tagad ir barības lode, Trit? — pirmais Cietnis jautāja.

Trits parādīja.

Tā bija rūpīgi noslēpta, un savienojumi izska­tījās neveikli, bet pamatīgi.

— Vai tu pats to izdarīji, Trit? — Cietnis vai­cāja.

— Jā, godājamais Cietni.

— Kā tu to mācēji?

— Es apskatījos, kā tas bija darīts Cietņu alās. Es iztaisīju tieši tāpat, kā redzēju tur.

— Vai tu nezināji, ka vari nodarīt ļaunu savai viduvci?

— Nezināju. Es nebūtu… Es … — Šķita, ka Trits uz mirkli zaudējis valodu. Tad viņš sacīja: — Tas nebija, lai darītu viņai ļaunu. Tas bija, lai viņu barotu. Es pievienoju to viņas barotavai, un es izpušķoju barotavu. Es gribēju, lai viņa pa­mēģina. Un viņā ēda! Pirmoreiz pēc ilga laika viņa labi paēda. Mēs saplūdām. — Trits apklusa, tad skaļi, satraukti iekliedzās: — Beidzot viņai pietika enerģijas, lai radītu mazo emocioni. Viņa paņēma no Odīna sēklu un iedeva to man. Tā ta­gad aug manī. Mazā emocione aug manī!

Dua nespēja izteikt ne vārda. Viņa pakāpās at­pakaļ un metās uz durvīm tik spēji, ka Cietņi ne­paguva pagriezt ceļu. Dua atdūrās pret priekšējā Cietņa ekstremitāti, ietriecās dziļi tajā un tad ar griezīgu skaņu izrāvās.

Cietņa ekstremitāte ļengani nokarājās, un viņš saviebās aiz sāpēm. Odīns dzīrās aizlocīties Ciet­nim garām, lai sekotu Duai, bet tas ar manāmu piepūli sacīja:

— Ļauj viņai iet. Jau tā ir pietiekami nelāgi. Mums jābūt piesardzīgiem.

4b

Odīnam šķita, ka tas viss ir murgs. Dua bija aizbēgusi, Cietņi aizgājuši. Vienīgi Trits vēl at­radās šeit. Viņš klusēja.

Kā tas varēja notikt? — Odīnu tirdīja doma. Kā Trits viens bija atradis ceļu uz Cietņu alām? Kā viņš varēja paņemt akumulatoru, kas bija uzlā­dēts ar Pozitronu Sūkni un deva daudz koncentrētāku enerģiju nekā Saules gaisma, kā viņš uzdrīk­stējās …

Odīnam nebūtu pieticis dūšas to izdarīt. Kā gan to varēja Trits — neveiklais, aprobežotais Trits? Vai arī viņš bija neparasts? Odīns — gudrais ra­cionālis; Dua — zinātkārā emocione; un Trits — drosmīgais paterns?

— Trit, kā tu to varēji? — Odīns jautāja.

— Ko tad es izdarīju? — Trits kaismīgi atcirta. — Es pabaroju viņu. Es pabaroju viņu tā, kā viņa vēl nekad nebija pabarota. Tagad beidzot mums būs mazā emocione. Vai mēs netikām pietiekami ilgi gaidījuši? Mums būtu jāgaida mūžīgi, ja mēs gaidītu uz Duu.

— Bet vai tad tu nesaproti, Trit? Tu varēji viņai nodarīt ļaunu. Tā nav parastā Saules gaisma. Tas ir eksperimentāls radiācijas avots, kura enerģija var būt pārāk koncentrēta un tāpēc bīstama.

— Es nesaprotu, ko tu saki, Odīn. Kā tā var kaitēt? Es nogaršoju barību, ko Cietņi izgatavoja agrāk. Tā bija negaršīga. Arī tu to esi pamēģinā­jis. Tā bija riebīga, tomēr mums nekaitēja. Tā bija tik negaršīga, ka Dua nebūtu tai pieskārusies. Tad es uzgāju barības lodi. Šī barība garšoja labi. Es drusku ieēdu, tā bija brīnišķīga. Kā garda ba­rība var kaitēt? Tu pats redzēji, Dua to ēda. Viņa kārtīgi paēda. Un tā mēs tikām pie mazās emo­ciones. Kā es varu būt rīkojies nepareizi?

Odīns saprata, ka mēģināt izskaidrot ir bezce­rīgi. Viņš sacīja:

— Dua būs ļoti dusmīga.

— Gan tas viņai pāries.

— Šaubos. Dua nav tāda kā pārējās emociones, Trit. Tāpēc mums ar viņu dzīvot ir tik grūti un tai pašā laikā tik brīnišķīgi. Varbūt viņa nekad vairs negribēs ar mums saplūst.

Trita kontūras bija robusti līdzenas.

— Nu, un kas par to? — viņš izmeta.

— Kas par to? Un tā saki tu? Vai tu gribi at­teikties no saplūšanas?

— Nē, bet, ja viņa negribēs, lai negrib. Man ir mans trešais bērniņš, un es vairs neraizējos. Es zinu visu par Mīkstņiem senos laikos. Tad dažās triādēs bērni dzimuši divreiz. Bet es pēc tā ne­tiecos. Pilnīgi pietiek ar šiem trim.

— Bet, Trit, bērni vēl nav viss, ko dod saplūsme.

— Ko tad vēl? Es reiz dzirdēju tevi sakām, ka tu pec saplūsmes varot ātrāk iemācīties. Nu, mā­cies vien lēnāk. Tā nav mana darīšana. Man ir mans trešais bērniņš.

Odīns trīcēdams novērsās un raustīdamies izplūsmoja no telpas. Kāda jēga bārt Tritu? Viņš tik un tā nesaprastu. Odīns nebija pārliecināts, ka arī pats visu saprot.

Kad piedzims un mazliet paaugsies trešais bērns, pienāks laiks doties projām. Un viņam, Odīnam, būs pārējiem jādod signāls, jāpasaka, kad tieši tam jānotiek. Projām doties vajag bez bailēm, citādi — negods vai vēl ļaunāk. Un tomēr Odīns bez saplūsmes to nespētu pat tagad, kad radīti visi trīs bērni.

Saplūsme kaut kādā veidā izgaisinātu bailes … Varbūt tāpēc, ka saplūsme bija līdzīga aiziešanai. Tās laikā nebija apziņas, tomēr nekas ļauns ne­notika. Saplūsme līdzinājās neeksistēšanai, bet bija tik vilinoša. Ja viņi saplūstu vēl un vēl, Odīns iegūtu drosmi doties projām bez bailēm un bez . ..

Ak, Saule un visas zvaigznes! Tā nebija «doša­nās projām». Kāpēc sevi apmānīt ar šo teicienu? Odīns zināja citu vārdu, ko neviens nekad nelie­toja, izņemot bērnus, kuri gribēja kaut kā šokēt pieaugušos. Tā bija … nomiršana. Viņam vaja­dzēja būt gatavam mirt bez bailēm, un Duai un Tritam vajadzēja mirt kopā ar viņu.

Un viņš nezināja, kā . .. Bez saplūsmes …

4c

Trits palika viens — nobijies, ļoti nobijies, taču cieši apņēmies neuztraukties. Viņam bija viņa tre­šais bērns. Viņš juta to sevī.

Tas bija pats svarīgakais. Tikai tas bija svarīgi. Bet kāpēc tad kaut kur dziļi iekšienē viņu urdīja neskaidra sajūta, ka ne tikai tas ir svarīgi?

5a

Dua jutās drausmīgi apkaunota. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņa apspieda šo kaunu, apspieda tik­tāl, ka spēja atkal domāt. Aklā steigā viņa bija metusies projām, bēgusi no mājas alas šausmām, pati nezinādama, kurp dodas, neko ap sevi nere­dzēdama.

Bija nakts, kad neviens pieklājīgs Mīkstnis, pat visfrivolākā emocione, nerādās virspusē. Un līdz Saules uzlēkšanai vēl bija ļoti ilgi. Dua jutās priecīga. Saule bija barība, un šobrīd viņa ienīda barību un to, kas ar viņu izdarīts.

Bija arī auksts, bet Dua nelikās par to zinis. Kā­pēc baidīties no aukstuma, ja reiz viņa bija tā uz­barota, lai izpildītu savu pienākumu, — uzbarota miesā un garā. Tagad aukstums un badošanās bija viņas draugi.

Viņa redzēja cauri Tritam. Nabadziņš, viņam bija tik viegli redzēt cauri! Viņa rīcību noteica tikai instinkts, un patiesībā viņš pelnīja uzslavu par vīrišķību, ar kādu sekoja savam paterna instinktam. Nelokāmas apņēmības pilns viņš bija nācis mājās no Cietņu alām ar barības lodi (to­reiz Dua viņu sajuta un būtu arī uztvērusi, kas notiek, ja Trits nebūtu tik nobijies par izdarīto, ka neuzdrīkstējās par to domāt, un ja Dua pati ne­būtu tik pārņemta ar sevi un nepieredzēti saasi­

nāto jušanas spēju, ka palaida garām neuztvertu pašu svarīgāko).

Neviena nepieķerts, Trits bija pārnesis barības lodi mājās un uzrīkojis šīs nožēlojamās lamatas, izrotādams barotavu, lai Duu pievilinātu. Viņa bija atgriezusies, tīksmi izjuzdama savu klintī iegūto izretinātību, kaunēdamās par to un pilna žēluma pret Tritu. 5ā kauna un žēluma ietekmēta, viņa bija ēdusi un palīdzējusi rasties trešajam bērnam.

Kopš tās reizes viņa, kā parasti, ēda |oti maz un tikai virspusē. Izmantot barotavu viņai negribējās, un Trits arī neuzstāja. Viņš izskatījās ļoti apmie­rināts (protams!), tā ka Dua vairs nejutās vai­nīga. Un Trits atstāja barības lodi turpat, neuz­drošinādamies riskēt un nest to atpakaļ. Viņš bija dabūjis, ko gribēja. Bija vieglāk un ērtāk atstāt akumulatoru barotavā un vairāk par to nedomāt.

… Kamēr viņu pieķēra.

Bet gudrais Odīns noteikti bija uzminējis Trita plānu, ievērojis jaunos vadus pie elektrodiem, sa­pratis Trita nolūku. Bez šaubām, viņš Tritam neko neteica; tas nabaga labeni būtu samulsinājis un pārbiedējis, un Odīns vienmēr izturējās pret Tritu ar mīlošu gādību.

Odīnam, protams, nekas arī nebija jāsaka. Vi­ņam vajadzēja tikai atbalstīt Trita neveiklo plānu, lai tas izdotos.

Tagad Duai vairs nebija nekādu ilūziju. Viņa būtu pamanījusi barības lodes garšu, uztvērusi tās īpatnējo aromātu, apķērusies, ka tā piepilda viņu, neradot sāta sajūtu, — ja Odīns nebūtu novērsis viņas uzmanību ar runāšanu.

Tā bija viņu abu sazvērestība, vai nu Trits to apzinājās vai ne. Kā gan viņa varēja noticēt, ka Odīns pēkšņi kļuvis tik gādīgs, cītīgs skolotājs?

Kā varēja nesaskatīt viņa slepenos motīvus? Odī­nam un Tritam Dua bija vajadzīga tikai jaunās triādes izveidošanai, viņa pati tiem neko neno­zīmēja.

Jā…

Dua pēkšņi juta, cik viņa ir nogurusi, un ierau­sās klints plaisā, lai paslēptos no aukstā, dzeldīgā vēja. Viņa varēja redzēt divas no septiņām zvaig­znēm un izklaidīgi tās vēroja, nodarbinādama sa­vus ārējos jutekļus, jo tā bija vieglāk koncentrē­ties iekšējām domām.

Viņa jutās pievilta.

— Nodevība, — Dua pie sevis murmināja. — Nodevība!

Vai tiešām viņi neredz neko citu kā vienīgi paši sevi?

Ka Trits būtu gatavs redzēt kaut visu pasauli aizejam bojā, ja tikai justos drošs par saviem bērniem, tas ir saprotams. Viņš ir instinkta radī­jums. Bet Odīns?

Odīns ir prāta būtne. Vai tas nozīmē, ka sava prātā attīstīšanas labad viņš būtu ar mieru upurēt visu citu? Vai viss prāta radītais tiecas attaisnot savu eksistenci — par katru cenu? Vai tāpēc, ka Estvolds ir izgudrojis Pozitronu Sūkni, tas jā­lieto, lai visa pasaule — kā Cietņi, tā Mīkstņi — kļūtu atkarīga no tā un Otra Universa cilvēku žēlastības? Un kas notiks, ja Otra Universa cil­vēki izbeigs to darbināt un pasaule paliks bez Pozitronu Sūkņa, ar bīstami atdzisušu Sauli?

Nē, viņi, šie cilvēki, to nedarīs, jo viņi tika pār­liecināti sākt sūknēšanu un tiks pārliecināti to tur­pināt, kamēr paši aizies bojā … un tad viņi racio­nāliem, ne cietajiem, ne mīkstajiem, vairs nebūs vajadzīgi… tāpat kā viņa, Dua, tagad būs spiesta doties projām (aiziet bojā), jo nav vairs vajadzīga.

Kā viņa, tā Otra Universa cilvēki ir nodevības upuri.

Gandrīz to neapzinādamās, Dua spiedās arvien dziļāk un dziļāk klintī. Viņa iegremdējās tajā, vairs neredzēja zvaigznes, nejuta vēja pieskārie­nus, neapjauta pasauli. Viņa visa pārvērtās domā.

Dua ienīda Estvoldu. Viņš ķija savtīguma un cietsirdības iemiesojums. Viņš bija izgudrojis Po­zitronu Sūkni un bez žēlastības iznīcinās veselu pasauli ar desmitiem tūkstošiem saprātīgu būtņu. Viņš dzīvoja tik noslēgti, ka nekad nebija sasto­pams, un bija tik varens, ka pat citi Cietņi it kā baidījās no viņa.

Nu, labi, tad Dua cīnīsies ar viņu! Viņa izjauks Estvolda plānus.

Otra Universa cilvēki bija palīdzējuši ierīkot Pozitronu Sūkni, vadīdamies pēc kaut kādiem Cietņu ziņojumiem. Odīns tos tika pieminējis. Kur šie ziņojumi glabājas? Kādi tie ir? Kā tos varētu izmantot turpmākas sazināšanās nolūkiem?

Cik skaidri viņa spēja domāt! Tas bija lieliski. Un kāda neizsakāma bauda — likt lietā savu prātu, lai uzvarētu nežēlīgos prāta kalpus!

Tie nevarēs viņu aizkavēt, jo viņa spēj ieiet tur, kur nespēj ieiet neviens Cietnis, neviens racionālis vai paterns un kur arī neviena cita emocione ne­uzdrīkstētos ieiet.

Varbūt kādreiz viņu notvers, bet šobrīd Dua par to nedomāja. Viņa bija gatava cīnīties, lai panāktu savu — par katru cenu … par katru cenu, kaut gan tas nozīmēja, ka viņai būs jāiet caur klintīm, jādzīvo klintīs, jāuzturas Cietņu alu tuvumā, ne­pieciešamības gadījumā jāzog barība no viņu aku­mulatoriem un, kad vien varēs, jābiedrojas ar ci­tām emocionēm un jābarojas Saules gaismā

Bet galu galā viņi visi dabūs labu mācību un pēc tam lai dara, kā grib. Tad Dua būs gatava pat doties projām — bet tikai tad …

5b

Odīns bija klāt, kad piedzima mazā emocione. Bērns visādā ziņā bija pilnvērtīgs, taču Odīns ne­spēja par to īsti priecāties. Pat Trits, kas, kā jau paternam pienākas, cītīgi par mazo rūpējās, skaļi neizpauda savu sajūsmu.

Bija pagājis ilgs laiks, un Odīnam gandrīz šķita, ka Dua ir nozudusi pavisam. Taču projām devusies viņa nebija. Mīkstņi varēja doties projām tikai kopā ar visu triādi. Bet mājās Dua vairs nerādījās. Un tāpēc likās, ka viņa ir devusies projām, kaut gan tā tas nebija.

Odīns vienreiz bija viņu redzējis — tikai vien­reiz, neilgi pēc tam, kad viņa, uzzinājusi, ka ir palīdzējusi radīt trešo bērnu, mežonīgā satrau­kumā bija aizbēgusi.

Klaiņādams pa virspusi muļķīgā cerībā, ka var­būt atradīs Duu, Odīns toreiz gāja garām emo­cioņu pulciņam, kas gozējās Saulē. Ieraudzījušas tuvumā racionāli, viņas sāka ķiķināt un koķeti iz­retinājās, savā stulbumā neko īpaši nedomādamas, tikai vēlēdamās parādīt, ka ir emociones.

Odīns pret viņām juta vienīgi nicinājumu, un viņa gludās aprises pat nenotrīcēja. Viņš domāja tikai par Duu — cik ļoti viņa atšķīrās no visām pārējām emocionēm. Dua nekad neizretinājās cita iemesla dēļ, kā vienīgi savas iekšējās nepiecieša­mības mudināta. Viņa nekad nemēģināja piesaistīt kāda uzmanību un tāpēc bija jo pievilcīgāka. Ja

-

Dua butu piebiedrojusies šim tukšgalvju baram, viņu viegli varētu pazīt (Odīns bija par to pārlie­cināts), jo viņa viena paliktu neizretinājusies, drī­zāk gan sabiezinātos — tieši tāpēc, ka citas izrek tinājās.

Tā prātodams, Odīns pārlaida skatienu Saules apspīdētajām emocionēm un pamanīja, ka viena patiešām nav izretinājusies.

Odīns pagriezās un steigšus devās pie tās, ne­liekoties zinis par pārējām emocionēm, kas, mežo­nīgi spiegdamas, aizvirmuļoja sānis un izmisīgi čivināja, vairīdamās sajaukties cita ar citu, lai vismaz atklātībā un vēl racionāļa klātbūtnē tas nenotiktu.

Tā bija Dua. Viņa nemēģināja bēgt. Viņa pa­lika uz vietas un klusēja.

— Dua, — Odīns pazemīgi sacīja, — vai tu nenāksi mājās?

— Man nav māju, Odīn, — Dua atbildēja. Ne dusmīgi, ne naidīgi — un tāpēc tas izklausījās jo draudīgāk.

— Dua, kā tu vari ļaunoties uz Tritu par to, ko viņš izdarījis? Tu taču zini, ka nabaga radījums nespēj domāt.

— Bet tu spēj, Odīn. Un tu aizņēmi manu ap­ziņu, kamēr viņš sarīkojās mana ķermeņa baro­šanai, vai tā nebija? Tu saprati, ka vieglāk iemā­nīsi mani lamatās nekā Trits.

— Nē, Dua!

— Kā tad ne? Vai tu neizlikies, ka ļoti gribi mācīt mani, dot man zināšanas?

— Jā, bet es neizlikos, es patiešām to gribēju. Un ne tāpēc, lai palīdzētu Tritam. Es nezināju, ko Trits izdarījis.

— Es tam neticu.

Dua nesteigdamās aizplūsmoja projām. Odīns viņai sekoja. Nu viņi bija divi vien Saules sarkanī­gajā starojumā.

Dua pagriezās pret Odīnu.

— Atļauj man uzdot tev vienu jautājumu, Odīn. Kāpēc tu gribēji mani mācīt?

— Tāpēc, ka gribēju, — Odīns sacīja. — Tāpēc, ka man patik mācīt un es labprātāk mācu, neka daru ko citu. Vienīgi pašam mācīties man patīk vēl labāk.

— Un saplūst, protams … Nekas, — Dua pie­metināja, lai atvairītu viņa iebildumus. — Nesāc skaidrot, ka tu runā par prātu un nevis par instinktu. Ja tu tiešām teici taisnību par mācīša­nas prieku, ja es tiešām varu tev ticēt, tad varbūt tu sapratīsi, ko es tev teikšu. Kopš es jūs pametu, Odīn, es esmu daudz ko uzzinājusi. Nav svarīgi, kā. Bet tā tas ir. No emociones manī vairs nav pa­licis nekā, izņemot fizioloģiju. Savā dziļākajā bū­tībā es visa esmu racionālis, vienīgi ceru, ka manī ir vairāk līdzjūtības nekā jūsos. Un es esmu uzzi­nājusi, Odīn, kas mēs patiesībā esam. Tu un es, un Trits, un visas citas triādes uz šīs planētas. Kas mēs patiesībā esam un vienmēr esam bijuši.

— Kas tad? — Odīns jautāja. Viņš bija sagata­vojies mierīgi klausīties, cik vien ilgi vajadzēs, lai tikai Dua atgrieztos mājās kopā ar viņu, kad būs pateikusi savu sakāmo. Viņš lūgs piedošanu, da­rīs visu, ko viņa vēlēsies. Bet Duai katrā ziņā jā­atgriežas, un Odīnam bija kaut kāda neskaidra, miglaina nojausma, ka viņai tas jādara labprātīgi.

— Kas mēs esam? īstenībā — gluži nekas, Odīn, — Dua bezrūpīgi, gandrīz smiedamās, sa­cīja. — Vai tas nav dīvaini? Cietņi ir vienīgā dzīvo būtņu suga šajā pasaulē. Vai viņi nav tev to mācījuši? Ir tikai viena suga, jo mēs, Mīkstņi, neesam īsteni dzīvi. Mēs esam mašīnas, Odīn. Tam tā jābūt, jo vienīgi Cietņi ir dzīvi. Vai viņi nav tev to mācījuši, Odīn?

— Bet, Dua, tās ir mujķības, — Odīns apmulsis nomurmināja.

Duas balss kļuva skarbāka.

— Jā, mašīnas, Odīn! Mašīnas, ko Cietņi izgalavo un paši vēlāk iznīcina! Viņi, Cietņi, ir dzīvi. Vienīgi viņi. Viņi daudz par to nerunā. Tas nav vajadzīgs. Viņi visi tāpat to zina. Bet es esmu iemācījusies domāt, Odīn, un no tā mazumiņa, ko zinu, esmu to izsecinājusi. Cietņi dzīvo ārkārtīgi ilgu mūžu, bet galu galā tomēr mirst. Viņiem vairs nedzimst bērni, jo Saule dod par maz enerģijas. Un, tā kā Cietņi mirst,.kaut arī reti, bet bērni viņiem nerodas nemaz, viņu skaits lēnām

arūk. Nav jaunu Cietņu, kas ienestu jaunas asinis nu jaunas domas, tādēļ vecajiem, ilgi dzīvojoša­jiem Cietņiem ir briesmīgi garlaicīgi. Un kā tu domā, Odīn, ko vini dara?

— Ko tad?

Tas viss bija sava veidā valdzinoši. Pretīgi un reizē valdzinoši.

— Viņi izgatavo mehāniskus bērnus, ko var mācīt. Tu pats, Odīn, teici, ka labprātāk māci, nekā dari ko citu, vienīgi pašam mācīties un, pro­tams, saplūst tev patīk vēl labāk. Racionāļi ir iz­gatavoti ar Cietņu mentalitāti. Cietņi nesaplūst, un mācīties viņiem ir ārkārtīgi sarežģīti, jo viņi jau bezgala daudz zina. Kas gan cits viņiem at­liek kā vienīgi mācīšanas prieks? Racionāļi ir ra­dīti tikai vienam nolūkam — lai tos mācītu. Emo­ciones un paterni ir radīti tāpēc, ka tie ir nepiecie­šami sevi atražojošai mašinērijai, kas izgatavo jaunus racionāļus. Un jauni racionāļi vienmēr ir vajadzīgi, jo vecie vairs nav derīgi, kad tiem iemācits viss iespējamais. Pēc tam kad racionāļi ir uz­ņēmuši visu, ko var, tos iznicina, bet ar gudru ziņu iepriekš tiem iemāca saukt iznīcināšanas pro­cesu par «došanos projām». Un, protams, emocio­nes un paterni dodas projām kopā ar racionāļiem. Pēc tam kad ar viņu palīdzību ir izveidota jauna triāde, viņi vairs nav vajadzīgi.

— Tas nav taisnība, Dua, — Odīns ar pūlēm izteica. Viņam nebija argumentu, ko likt pretī šai murgainajai shēmai, bet viņš bija cieši pārlie­cināts, ka Dua maldās. (Vai tomēr mazs šaubu tārpiņš dziļi iekšienē negremzās, ka varbūt šī pār­liecība viņam jau pašā sākumā tikusi iedvesta? … Nē, noteikti nē, jo tad jau arī Duai būtu iedvests, ka tas nav taisnība … Bet varbūt viņa ir nepiln­vērtīga emocione, kas nav pienācīgi apstrādāta un … Ak, kas tā par domu! Viņš ir tikpat dulns kā Dua.)

— Tu izskaties apjucis, Odīn, — Dua teica. — Vai tu tiešām esi pārliecināts, ka es maldos? Protams, tagad viņiem ir Pozitronu Sūknis un ir vai būs visa nepieciešamā enerģija. Drīz viņiem atkal radīsies bērni. Varbūt tas jau notiek. Un Mīkstņu mašīnas viņiem vairs nebūs vajadzīgas, un mēs visi tiksim iznīcināti, piedošanu, mēs visi dosimies projām.

— Nē, Dua! — Odīns dedzīgi sacīja, vairāk sev nekā viņai. — Es nezinu, kā tu esi nākusi uz šīm domām, bet Cietņi nav tādi. Mēs netiekam iznī­cināti.

— Nemelo pats sev, Odīn! Viņi ir tādi. Sava labuma dēļ viņi ir gatavi iznīcināt veselu pasauli ar tās būtnēm, veselu Universu, ja būs vajadzīgs. Vai gan viņi kavēsies iznīcināt nedaudzus Mīkstņus, kas kļuvuši lieki? … Bet viņi ir pieļāvuši vienu kļūdu. Mašinērija ir mazliet samežģījusies, tin racionāļa prāts iekļuvis emociones ķermenī. Es esmu kreisā Eme, vai tu to zini? Mani tā sauca, kad biju bērns, un tā ir taisnība. Es spēju spriest kā racionālis un just kā emocione. Un, būdama šāds savienojums, es cīnīšos pret Cietņiem.

Odīns briesmīgi satraucās. Dua noteikti bija sa­jukusi, taču viņš neuzdrošinājās to pateikt. Viņam vajadzēja Duai kaut kā pielabināties un dabūt viņu atpakaļ uz mājām.

— Dua, mēs netiekam iznīcināti, kad dodamies projām, — Odīns sirsnīgi sacīja.

— Nē? Kas tad notiek?

— Es… es nezinu. Manuprāt, mēs ieejam citā pasaulē, labākā un laimīgākā, un kļūstam līdzīgi . .. līdzīgi… nu, daudz labāki, nekā esam.

Dua iesmējās.

— Kur tu to dzirdēji? Vai Cietņi tev to pateica?

— Nē, Dua. Es pats esmu nācis pie tādas pār­liecības. Kopš tu esi aizgājusi, es par to esmu ļoti daudz domājis.

— Tad domā mazāk, un tu nebūsi tik dumjš! Nabaga Odīn! Ardievu! — Un Dua atkal aizplūsmoja projām. Viņa izskatījās ļoti nogurusi.

— Pagaidi, Dua! — Odīns iesaucās. — Vai tu tiešām nevēlies redzēt savu mazo viduvīti?

Dua neatbildēja.

— Kad tu atgriezīsies mājās? — Odīns kliedza.

Dua neatbildēja.

Un Odīns vairs nesekoja viņai, bet dziļi nelai­mīgs nolūkojās, kā viņa nozūd tālumā.

Odīns neteica Tritam, ka sastapis Duu. Kāda tam būtu jēga? Un vairāk viņš Duu netika redzē­jis, kaut gan bieži uzturējās emocioņu iemīļotajās sauļošanās vietās, par spīti tam, ka šad tad tur parādījās viens otrs paterns un noraudzījās viņā

ar stulbām aizdomām. (Trits salīdzinājumā ar lie­lāko daļu paternu bija gara milzis.)

Duas prombūtne sāpēja ar katru dienu vairāk. Un ar katru dienu skaidrāk Odīns juta, ka viņu māc bailes par Duu. Bet viņš nezināja, kāpēc.

Reiz, kad Odīns atgriezās mājas alā, viņu tur gaidīja Lostens. Cietnis nopietni un pieklājīgi uz­klausīja Tritu, kas viņam rādīja jauno bērniņu, pūlēdamies noturēt mazo miglas kamoliņu tā, lai tas nepieskartos Cietnim.

— Patiešām skaists bērns, Trit, — Lostens sa­cīja. — Viņas vārds ir Derala?

— Derola, — Trits izlaboja. — Es nezinu, kad pārnāks Odīns. Viņš ļoti daudz klaiņā apkārt…

— Te es esmu, Losten! — Odīns steidzīgi bilda. — Trit, aiznes bērnu, esi tik labs!

Trits paklausīja, un Lostens, acīm redzami at­vieglots, pagriezās pret Odīnu.

— Tu droši vien esi ļoti laimīgs, ka nu triāde ir pabeigta, — viņš sacīja.

Odīns gribēja atbildēt ar kādu nenozīmīgu pie­klājības frāzi, taču nespēja un nožēlojami klusēja. Pēdējā laikā viņa un Cietņu attiecības bija kļu­vušas gandrīz biedriskas, viņš sāka neskaidri ap­zināties sevi līdzīgu Cietņiem un runāt ar tiem bez īpašas bijības. Bet Duas trakā iedoma bija visu sabojājusi. Odīns zināja, ka viņai nav tais­nība, un tomēr tagad tuvojās Lostenam tikpat stīvi kā senās dienās, kad uzskatīja sevi par daudz zemāku radījumu nekā Cietņi, par… ma­šīnu?

— Vai tu esi redzējis Duu? — Lostens jautāja.

Tas bija īsts, nevis pieklājības pēc izteikts jau­tājums. Odīns to uzreiz juta.

— Tikai vienreiz, god … (Viņš gandrīz izteica «godājamais Cietni», it kā būtu bērns vai paterns.)

Tikai vienreiz, Lostcn. Viņa negrib atgriezties inājās.

— Viņai jāatgriežas, — Lostens klusu sacīja.

— Es nezinu, kā to panākt.

Lostens sadrūmis pavērās Odīnā.

— Vai tu zini, ko viņa dara?

Odīns neuzdrošinājās paskatīties uz Cietni. Vai viņš būtu uzzinājis par Duas trakajām teorijām? Kas gan tad notiks?

Odīns klusēdams deva noliedzošu zīmi.

— Viņa ir ārkārtīgi neparasta emocione, Odīn, — Lostens sacīja. — Tu taču to zini, vai ne?

— Jā, — Odīns nopūtās.

— Arī tu esi savā ziņā neparasts, tāpat Trits. Domāju, ka nevienam citam paternam pasaulē ne­būtu pieticis ne drosmes un uzņēmības nozagt enerģijas bateriju, ne arī attapības to pieslēgt barotavai, kā izdarīja viņš. Jūsējā ir ārkārtīgi ne­parasta triāde, kādas, cik mums zināms, nekad vēl nav bijis.

— Pateicos!

— Bet, no otras puses, šāda triāde sagādā arī nepatikšanas, ar ko mēs nebijām rēķinājušies. Mēs gribējām, lai tu māci Duu, jo tas šķita vispiemē­rotākais veids, kā pamudināt viņu labprātīgi izpil­dīt savu funkciju. Mēs neparedzējām, ka tieši tajā brīdī Trits ievilinās viņu barotavā. Patiesību sakot, mēs nedomājām arī, ka viņa tik vētraini reaģēs uz faktu, ka Otra Universa pasaulei jāiet bojā.

— Man vajadzēja būt piesardzīgākam, atbildot uz viņas jautājumiem, — Odīns bēdīgi sacīja.

— Tas nebūtu līdzējis. Viņa pati to uzzināja. Mēs arī ar to nebijām rēķinājušies. Odīn, man ļoti žēl, bet man tev tas jāpasaka: Dua ir kļuvusi ār­kārtīgi bīstama. Viņa mēģina apstādināt Pozi­tronu Sūkni.

— Kā gan viņa to var? Viņa taču netiek tam klāt, un, ja arī tiktu, viņai nepietiek zināšanu, lai kaut ko izdarītu.

— Viņa var tikt tam klāt. — Mirkli vilcinājies, Lostens turpināja: — Viņa paslēpjas alu sienās, kur ir drošībā no mums.

Pagāja krietns brīdis, kamēr Odīns īsti aptvēra Lostena vārdu nozīmi.

— Neviena pieaugusi emocione ne… Dua ne­kad to .. . — viņš izstomīja.

— Tomēr tā ir. Viņa to dara. Netērē laiku, to apstrīdēdams … Dua var iekļūt itin visur. No vi­ņas neko nevar noslēpt. Viņa ir izpētījusi ziņo­jumus, ko mēs esam saņēmuši no Otra Universa. Tiešu pierādījumu mums nav, bet nekā citādi nav izskaidrojams tas, kas notiek.

— Ak, ak, ak! — Odīns šūpojās uz priekšu un atpakaļ, aiz kauna un bēdām kļuvis pilnīgi necaur­redzams. — Vai Estvolds to zina?

— Vēl ne, — Lostens drūmi sacīja. — Taču, bez šaubām, viņš to uzzinās.

— Bet kam Duai vajadzīgi šie ziņojumi?

— Viņa tos izmanto, lai izstrādātu metodi, kā nosūtīt uz turieni pati savus ziņojumus.

— Bet viņa taču neprot ne šīs zīmes iztulkot, ne transferēt ziņojumus.

— Viņa mācās gan vienu, gan otru. Viņa par šiem ziņojumiem zina vairāk nekā pats Estvolds. Dua ir bīstams fenomens — emocione, kas spēj domāt un nepakļaujas kontrolei.

Odīns nodrebēja. Nepakļaujas kontrolei? Tā mēdz teikt par mašīnām!

— Tik ļauni nevar būt, — viņš sacīja.

— Tā ir. Viņa jau ir nosūtījusi vienu ziņojumu, un es baidos, ka viņa iesaka Otra Universa būt­nēm apstādināt Pozitronu Sūkņa savu daļu. Ja tas tiks izdarīts pirms viņu Saules eksplodēšanas, mēs būsim bezpalīdzīgi.

— Bet tad …

— Viņa jāsavalda, Odīn.

— Bet… bet kā? Vai jūs gribat uzspridzi­nāt … — Odīna balss aizlūza. Viņš neskaidri zi­nāja, ka Cietņiem ir ierīces alu izveidošanai pla­nētas pamatiezī, bet nu jau sen, kopš pasaules iedzīvotāju skaits bija sācis sarukt, tās tikpat kā vairs netika lietotas. Vai Cietņi būtu nolēmuši fik­sēt Duas atrašanās vietu un uzspridzināt klinti kopā ar viņu?

— Nē! — Lostens noteikti sacīja. — Mēs ne­varam iznīcināt Duu.

— Varbūt Estvolds …

— Arī Estvolds nevar viņu iznīcināt.

— Ko tad lai dara?

— Tu, Odīn, vienīgi tu vari palīdzēt. Mēs esam bezspēcīgi, tāpēc mums jāpaļaujas uz tevi.

— Uz mani? Bet ko es varu darīt?

— Domā par to, — Lostens uzstājīgā tonī sa­cīja. — Domā!

— Par ko?

— Vairāk es nevaru teikt, — Lostens atbildēja, izstarodams ciešanas. — Domā! Laika ir tik maz.

Viņš pagriezās un devās prom, kustēdamies ne­parasti ātri, it kā nebūtu drošs par sevi un baidī­tos pateikt pārāk daudz.

Odīns — izbiedēts, apjucis, izmisis — noraudzī­jās viņam pakaļ.

5c

Trits bija ļoti aizņemts. Bērni allaž prasīja daudz rūpju, bet pat divi mazi kreiseni un divi mazi labeņi kopā būtu vieglāk aprūpējami nekā viena mazā viduve — it īpaši tāda brīnišķīga viduve kā Derola. Viņu vajadzēja vingrināt un mie­rināt, pastāvīgi uzraudzīt, lai neiesūcas katrā priekšmetā, kam viņa pieskārās, pierunāt sabiezināties un atpūsties.

Trits ilgi nebija redzējis Odīnu un patiesībā ne­maz pēc tā netiecās. Derola paņēma visu viņa laiku. Bet tad reiz Trits nejauši uzdūrās Odīnam, kad tas savas nišas kaktā tik saspringti kaut ko domāja, ka laistījās visās varavīksnes krāsās.

Piepeši Trits atcerējās.

— Vai Lostens bija dusmīgs Duas dēļ? — viņš jautāja. Odīns spēji atģidās.

— Lostens? … Jā, viņš bija dusmīgs. Dua dara lielu ļaunumu.

— Viņai vajadzētu atgriezties mājās, vai ne?

Odīns cieši palūkojās uz Tritu.

— Trit, — viņš sacīja, — mums Dua jāpārlie­cina atgriezties mājās. Bet vispirms mums viņa jāatrod. Tu to vari izdarīt. Tagad, kad mums ir mazs bērniņš, tavs paterna jutīgums ir ļoti augsts. Tu vari to izmantot, lai atrastu Duu.

— Nē, — Trits sašutis atbildēja. — Tas ir vaja­dzīgs Derolai. Nebūs pareizi to izmantot Duai. Turklāt, ja Dua negrib nākt mājās, kaut gan maza viduve ilgojas pēc viņas … un Dua pati arī kād­reiz bija maza viduve … varbūt mēs iemācītos iz­tikt bez viņas.

— Bet, Trit, vai tu nekad vairs nevēlies saplūst?

— Nu, triāde tagad ir pabeigta.

— Tas vēl nav viss, ko dod saplūsme.

— Bet kur mums jāiet, lai viņu atrastu? Es esmu vajadzīgs mazajai Derolai. Viņa ir smalks bērniņš. Es negribu viņu atstāt.

— Cietņi gādās, lai Derola tiktu aprūpēta. Mēs abi dosimies uz Cietņu alām un sameklēsim Duu.

Trits domāja. Dua viņu neinteresēja. Viņu vairs neinteresēja pat Odīns. Bija vienīgi Derola. Viņš sacīja:

— Vēlāk. Vēlāk, kad Derola būs paaugusies. Tagad ne.

— Trit, mums jāatrod Dua, — Odīns uzstāja.

— Citādi… citādi mums atņems bērnus.

— Kas? — Trits jautāja.

— Cietņi.

Trits klusēja. Viņš nezināja, ko teikt. Kaut ko tādu viņš nekad nebija dzirdējis. Viņš nespēja to aptvert.

— Trit, mums jādodas projām, — Odīns sacīja.

— Tagad es zinu, kāpēc. Es esmu par to domājis kopš tā brīža, kad Lostens … Bet lai paliek. Arī Duai un tev jādodas projām. Tagad, kad es zinu, kāpēc, tu jutīsi, ka tas jādara, un es ceru… es domāju… Dua jutīs, ka arī viņai tas jādara. Un mums jādodas projām drīz, jo Dua apdraud pasaules eksistenci.

Trits kāpās atpakaļ.

— Neskaties uz mani tā, Odīn! Tu man liec … Tu mani spied …

— Es tevi nespiežu, Trit, — Odīns skumji sa­cīja. — Bet tagad es zinu, un tāpēc tev vajag… Taču mums jāatrod Dua.

— Nē, nē! — Trits izmisīgi mēģināja pretoties. Odīnā jautās kaut kas jauns un šausmīgs, un viņa paša pastāvēšana neglābjami tuvojās galam. Ne­būs vairs ne Trita, ne rnazās viduves. Visiem ci­tiem paterniem viņu mazās viduves bija ilgu laiku, bet Tritam tā būs gandrīz tūlīt jāzaudē.

Tas nebija taisnīgi. Ak, tas nebija taisnīgi!

— Tā ir Duas vaina, — Trits elsoja. — Lai viņa dodas projām pirmā.

Nesatricināmā mierā Odīns sacīja:

— Nē. Tas jādara mums visiem …

Un Trits zināja, ka tā ir… tā ir … tā ir …

6a

Dua jutās izdēdējusi, nosalusi, sarukusi. Kopš tās reizes, kad Odīns bija viņu atradis, viņa vairs nemēģināja atpūsties virspusē un uzsūkt Saules gaismu. Pie Cietņu baterijām viņa barojās nere­gulāri. Viņa baidījās palikt ilgi ārpus klints drošā patvēruma, tāpēc rija barību ātriem malkiem un nekad nepaguva paēst pietiekami.

Viņa pastāvīgi jutās izsalkusi, it īpaši kopš tā laika, kad uzturēšanās klintī sāka viņu nogur­dināt. Bija tā, it kā viņa tagad tiktu sodīta par to, ka agrāk mēdza iziet virspusē tikai saulrietā un ēda tik maz.

Vienīgi doma par darāmo darbu deva Duai spēku panest nogurumu un izsalkumu. Reizēm vi­ņai gandrīz gribējās, lai Cietņi viņu iznīcinātu — bet tikai pēc tam, kad viņa būs savu paveikusi.

Kamēr Dua atradās klintī, Cietņi bija bezspē­cīgi. Dažreiz viņa tos sajuta ārpus klints. Cietņi bija nobijušies. Reizēm Duai likās, ka tie baidās par viņu, bet tā nevarēja būt. Kāpēc gan Cietņi lai baidītos viņas dēļ, baidītos, ka viņa dosies pro­jām aiz barības trūkuma, aiz nespēka? Nē, Cietņi

baidījās no viņas, baidījās no mašīnas, kas nedar­bojās tā, kā bija paredzēts; tāds brīnums viņus šausmināja, padarīja bezpalīdzīgus.

Dua uzmanīgi vairījās no Cietņiem. Viņa vien­mēr zināja, kur tie atrodas, tādēļ tie nevarēja viņu ue notvert, ne aizkavēt.

Cietņi nevarēja vienlaikus būt visur. Turklāt Duai likās, ka viņas tuvumā Cietņu jau tā vājā -ajušanas spēja zūd pavisam.

Viņa izvirmuļoja no klints un pētīja no Otra Universa saņemto ziņojumu dublikātus. Cietņi ne­zināja, ka tieši tie Duu interesē. Ja arī viņi ziņo­jumus paslēptu, Dua tos tik un tā atrastu. Ja viņi los iznīcinātu, tam nebūtu nozīmes. Dua spēja tos atcerēties.

Sākumā Dua ziņojumus nesaprata, bet uzturē­šanās klintīs vērta viņas uztveres spēju arvien asāku, tā ka vēlāk viņa it kā saprata bez sa­prašanas. Simboli, kuru nozīmi viņa nezināja, iedarbojās uz viņas sajūtām.

Dua atlasīja dažas zīmes un nolika tajā vietā, no kurienes tās varēja nokļūt Otrā Universā. Šīs zīmes bija B-A-Z-I-A-S. Duai nebija ne jausmas, ko tās varētu nozīmēt, bet to izskats iedvesa viņai baiļpilnu nemieru, un viņa centās šo sajūtu ielikt savā ziņojumā. Varbūt Otra Universa būtnes, to pētījot, arī jutīs bailes un nemieru.

Kad pienāca atbildes, Dua tajās juta satrau­kumu. Visas atbildes viņa nesaņēma. Dažreiz Cietņi tās atrada pirmie. Droši vien tagad viņi zi­nāja, ko Dua dara. Taču viņi neprata iztulkot sim­bolus, nespēja pat sajust emocijas, ko tie pauda.

Tādēļ Dua neraizējās. Lai Cietņi zina, tie viņu nenotvers, kamēr viņa savu būs padarījusi.

Dua gaidīja ziņojumu, kurā būtu emocijas, ko viņa gribēja saņemt. Tas pienaca: SŪKNIS SLIKTS.

Tajā bija bailes un naids. Tieši to Dua bija gri­bējusi. Viņa nosūtīja to atpakaļ izvērstākā formā — vairāk baiļu, vairāk naida … Tagad Otra Universa būtnes sapratīs. Tagad viņas ap­stādinās Sūkni. Cietņiem būs jāmeklē cita izeja, cits enerģijas avots, no Otra Universa viņi to! vairs nesaņems, un visi daudzie tūkstoši turienes! radījumu neaizies bojā.

… Ieslīgusi tādā kā transā, Dua ilgi kvernēja klintī. Viņa izmisīgi alka pēc barības un gaidīja brīdi, kad varēs izlīst laukā un piekļūt pie Cietņu akumulatora. Bet vēl kaislāk viņa vēlējās, lai šis akumulators būtu tukšs. Viņa vēlējās izsūkt no tā pēdējo barības drusciņu un zināt, ka enerģija vai­rāk nepienāks un viņas uzdevums ir paveikts.

Beidzot Dua iznira no klints un pārdroši ilgi palika ārā, iesūkdama sevī vienas baterijas sa­turu. Viņa gribēja to iztukšot līdz pēdējam, pār­liecināties, ka tā vairs neuzpildās, bet… enerģijas avots bija neizsīkstošs … neizsīkstošs …

Dua saviļņojās un riebumā atrāvās no baterijas. Tātad Pozitronu Sūknis joprojām darbojās. Vai vi­ņas ziņojumi nebija pārliecinājuši Otra Universa radījumus izbeigt sūknēšanu? Vai viņi tos nebija saņēmuši? Vai nebija sapratuši to nozīmi?

Viņai jāmēģina vēlreiz. Jāpasaka tas skaidrāk par skaidru. Viņa ietvers ziņojumā visas simbolu kombinācijas, kas likās viešam briesmu sajūtu, vi­sas kombinācijas, kas varētu aiznest uz Otru Uni­versu lūgumu izbeigt sūknēšanu.

Dua sāka izmisīgi atveidot simbolus metālā, bez apdoma izmantodama enerģiju, ko tikko bija uz­sūkusi no baterijas, līdz tā visa bija iztērēta un viņa jutās tik nogurusi kā vēl nekad.

SŪKNIS NĒ IZBEIGT NE IZBEIGT MĒS NĒ IZBEIGT SŪKNIS MĒS NĒ DZIRDĒT BRIES­MAS NĒ DZIRDĒT NĒ DZIRDĒT JŪS IZBEIGT LUDZU IZBEIGT JŪS IZBEIGT TAD MĒS IZ­BEIGT LŪDZU JŪS IZBEIGT BRIESMAS BRIESMAS BRIESMAS IZBEIGT IZBEIGT JŪS IZBEIGT SŪKNIS

Tas bija viss, ko viņa varēja darīt. Viņā vairs nebija nekā, vienīgi plosošas sāpes. Viņa nolika ziņojumu vietā, no kurienes to varēja transferēt, negaidīja, lai Cietņi to neviļus nosūtītu. Slīg­dama mokpilnā miglā, viņa manipulēja ar slē­džiem, kā bija redzējusi darām Cietņus, brīnu­mainā kārtā atrazdama sevī vēl enerģiju to pa­veikt.

Ziņojums izgaisa skatienam un tāpat pagaisa ala purpursārtā reiboņa mirgā. Viņa… devās projām … zaudējusi pēdējos spēkus …

Odīn … Tri …

6b

Odīns nāca. Viņš plūsmoja tik ātri kā vēl ne­kad. Viņš bija sekojis Trita saasināto jutekļu uz­tverei, bet tagad jau atradās pietiekami tuvu, lai arī pats ar saviem trulākajiem jutekļiem samanītu Duu. Viņš juta, kā plaiksnījot dziest Duas apziņa, un steidzās pie viņas, bet Trits sparīgi klunkuroja nopakaļ, elsdams un saukdams: — Ātrāk! Āt­rāk! …

Odīns atrada Duu sabrukušu, tik tikko dzīvu, sa­rāvušos tik maziņu, kādu viņš pieaugušu emocioni nekad vēl nebija redzējis.

— Trit, — Odīns sacīja, — atnes šurp bateriju! Nē, nē, nemēģini nest viņu! Viņa ir pārāk izreti­nāta. Ja viņa iesūksies grīdā …

Tagad šeit sāka pulcēties arī Cietņi. Viņi, pro­tams, bija nokavējušies, jo nespēja tālumā sajust citas dzīvības formas. Ja nebūtu atsteigušies Odīns ar Tritu, būtu bijis par vēlu Duu glābt. Viņa nebūtu devusies projām, viņa būtu patiešām gājusi bojā … un … un reizē ar viņu būtu iznīci­nāts kas vairāk, nekā viņa pati apzinājās.

Tagad, kad Dua, uzņemot enerģiju, lēnām at­guva dzīvības spēkus, Cietņi klusēdami stāvēja līdzās.

Odīns izslējās — tas bija cits, jauns Odīns, kurš precīzi zināja, kas notiek. Ar dusmīgu žestu viņš valdonīgi pavēlēja Cietņiem aiziet… un tie paklausīja. Klusēdami. Neiebilzdami.

Dua sakustējās.

— Vai ar viņu viss kārtībā, Odīn? — Trits jau­tāja.

— Klusu, Trit! — Odīns sacīja. — Dua?

— Odīn? — Dua saviļņodamās čukstēja. —Man likās, ka esmu devusies projām.

— Vēl ne, Dua. Vēl ne. Vispirms tev jāpaēd un jāatpūšas.

— Vai arī Trits ir šeit?

— Te es esmu, Dua, — Trits sacīja.

— Nemēģiniet mani nest atpakaļ, — Dua sa­cīja. — Viss ir galā. Es esmu izdarījusi, ko gri­bēju. Pozitronu Sūknis drīz … drīz beigs darbo­ties, es esmu par to pārliecināta. Cietņiem jopro­jām būs vajadzīgi Mīkstņi, un viņi rūpēsies par jums abiem vai vismaz par bērniem.

Odīns neteica ne vārda un aizliedza runāt arī Tritam. Viņš ļāva enerģijai lēnām, ļoti lēnām ieplūst Duā. Laiku pa laikam viņš atslēdza bateliju, lai Dua mazliet atpūstos, tad atkal turpināja barot viņu.

— Pietiek, pietiek … — Dua sāka murmināt. Viņas substance mutuļoja arvien spēcīgāk.

Tomēr Odīns joprojām baroja viņu.

— Dua, — viņš beidzot ierunājās. — Tev nebija taisnība. Mēs neesam mašīnas. ,Es skaidri zinu, kas mēs esam. Es būtu atnācis pie tevis ātrāk, ja būtu to uzzinājis agrāk, bet es to sapratu tikai pēc lam, kad Lostens lūdza mani domāt. Un es do­māju, domāju ļoti intensīvi. Taču pat tā tas iznāca gandrīz pāragri.

Dua ievaidējās, un Odīns uz brīdi apklusa.

— Klausies, Dua, — viņš turpināja. — Patie­šām, eksistē tikai viena dzīvu būtņu suga. Cietņi ir vienīgie dzīvie radījumi pasaulē. Tu to apjauti, un tiktāl tev bija taisnība. Bet tas nenozīmē, ka Mīkstņi nebūtu dzīvi; tas tikai nozīmē, ka mēs pie­deram pie tās pašas vienīgās sugas, Mīkstņi ir Cietņu nenobriedušās formas. Vispirms mēs esam Mīkstņu bērni, tad pieauguši Mīkstņi, pēc tam Cietņi. Vai tu saproti?

— Ko? Ko? — Trits apjucis iesaucās.

— Ne tagad, Trit, — Odīns sacīja. — Ne tagad. Gan arī tu sapratīsi, bet šobrīd es stāstu Duai. — Viņš visu laiku vēroja Duu, kuras substance pa­mazām kļuva necaurspīdīga.

— Redzi, Dua, — Odīns teica, — ikreiz, kad mēs saplūstam, ikreiz, kad triāde saplūst, mēs kļūstam par Cietni. Katrs Cietnis. ietver sevī trīs Mīkstņus, tāpēc viņš ir ciets. Saplūsmes laikā, kad apziņa zudusi, mēs esam Cietnis. Bet tikai uz laiku, un pēc tam mēs to neatceramies. Mēs ne­varam ilgi palikt par Cietni, mums jāatgriežas. Bet visu savu mūžu mēs turpinām attīstīties, un šai attīstībai ir vairākas pakāpes. Katrs piedzimu­šais bērns iezīmē jaunu pakāpi. Pēc trešā bērna — mazās emociones rašanās mūsu attīstība sasniedz pēdējo pakāpi, kad racionāļa prāts viens pats, bez abiem pārējiem, spēj atcerēties šos Cietņa eksis­tences brīžus. Tad un tikai tad viņš spēj vadīt sa­plūsmi tā, ka tajā rodas pastāvīgs Cietnis un triāde sāk dzīvot jaunu, vienotu dzīvi, kurā galve­nais ir mācīšanās un intelekts. Es tev jau tiku tei­cis, ka došanās projām ir līdzīga piedzimšanai no jauna. Toreiz es vēl visu īsti nesapratu, bet tagad zinu.

Dua raudzījās Odīnā un pūlējās smaidīt.

— Kā tu vari tam ticēt, Odīn? Ja tas tā būtu, vai tad Cietņi nebūtu tev to jau sen pateikuši? Un arī mums visiem?

— Viņi to nevarēja, Dua. Kādreiz, sensenos lai­kos, saplūsmē notika tikai ķermeņu atomu savie­nošanās. Bet evolūcija pamazām attīstīja prātu. Uzklausi mani, Dua: saplūsme nozīmē arī prātu savienošanos, un to panākt ir daudz grūtāk, daudz sarežģītāk. Lai pilnīgi un uz visiem laikiem sakau­sētu kopā triādes locekļu prātus, racionālim jāsa­sniedz noteikts attīstības līmenis. Tas ir sasniegts tad, kad viņš pilnīgi patstāvīgi izprot visas parā­dības un likumsakarības, kad viņa prāts ir kļuvis pietiekami ass, lai atcerētos, kas noticis līdzšinējo saplūsmju laikā. Ja racionālim to pateiktu, viņa attīstība apstātos un nebūtu iespējams pareizi no­teikt pēdējās, galīgās saplūsmes laiku. Cietnis iz­veidotos nepilnvērtīgs. Kad Lostens lūdza mani domāt, viņš ļoti riskēja. Pat tas varēja … ceru, ka ne … Attiecībā uz mums, Dua, tas ir īpaši sva­rīgi. Paaudžu paaudzēm Cietņi ir ļoti rūpīgi vei­dojuši triādes, lai rastos sevišķi gudri Cietņi, un mūsu triāde bija vislabākā, kāda tiem jebkad bi­jusi. It īpaši tu, Dua. It īpaši tu. Lostens senāk bija triāde, kurā tu piedzimi kā viduve. Daļa no viņa bija tavs paterns. Viņš tevi labi pazina. Viņš tevi atveda pie Trita un manis.

Dua izslējās. Viņas balss bija gandrīz normāla.

— Odīn! Vai tu to visu stāsti, lai mani nomie­rinātu?

— Nē, Dua! — iejaucās Trits. — Es arī to jūtu. Es arī. Es skaidri nezinu, ko, bet es to jūtu.

— Tā ir, Dua, — Odīns sacīja. — Arī tu to ju­tīsi. Vai tu nesāc atcerēties, ka mūsu saplūsmes laikā esi bijusi Cietnis? Vai tu nevēlies saplūst ta­gad? Pēdējo reizi? Pašu pēdējo reizi?

Odīns pacēla Duu. Viņa drudžaini trīcēja un, kaut arī mazliet pretojās, sāka izretināties.

— Ja tas, ko tu stāsti, ir taisnība, Odīn, — viņa izdvesa, — ja mums jākļūst par Cietni, tad man šķiet, ka mēs būsim svarigs Cietnis. Vai ne?

— Pats svarīgākais. Labākais, kāds jebkad ra­dies. Tā tiešām būs … Trit, nostājies tur! Tā nav šķiršanās, Trit! Mēs būsim kopā, kā vienmēr esam vēlējušies. Dua arī. Tu, Dua, arī.

— Tad mēs varēsim pārliecināt Estvoldu, ka Sūknis jāapstādina. Mēs piespiedīsim …

Sākās saplūsme. Cits pēc cita atkal ienāca Cietņi, lai būtu klāt svarīgajā brīdī. Odīns redzēja viņus neskaidri, jo sāka ieplūst Duā.

Tas nebija tā kā citās reizēs. Nekādas ekstāzes. Tikai maiga, vēsa, pilnīgi mierīga kustība. Odīns juta, ka kļūst par Duas daļu, un šķita, ka visa pa­saule ieplūst viņa /viņas saasinātajās sajūtās. Po­zitronu Sūknis joprojām vēl darbojās… viņš/ viņa to skaidri sajuta … Kāpēc tas vēl darbojās?

Viņš bija arī Trits, un rūgta zaudējuma sajūta ar dzeļošu asumu piepildīja viņa/viņas/viņa ap­ziņu. Ak, mani bērniņi …

Un viņš iekliedzās. Tās bija pēdējais kliedziens ar Odīna apziņu, taču tai pašā laikā tas bija Duas kliedziens.

— Nē, mēs nevarēsim pārliecināt Estvoldu. Mēs esam Estvolds. Mēs …

Kliedziens, kas bija un reizē nebija Duas klie­dziens, aprāvās, un Duas vairs nebija. Un nekad vairs nebūs. Nebūs arī ne Odīna, ne Trita.

7abc

Estvolds panācās uz priekšu un ar vibrējošiem gaisa viļņiem skumji sacīja gaidošajiem Cietņiem: — Tagad es vienmēr būšu kopā ar jums. Un ir tik daudz ko darīt…