1

Tas notika pirms trīsdesmit gadiem. Fredriks Helams bija radioķīmiķis, kura doktora disertāci­jai tipogrāfijas krāsa vēl nebija nožuvusi, un it nekas neliecināja, ka viņš satricinās visu pasauli.

Pasaules tricināšana sākās ar to, ka uz Helama galda stāvēja noputējusi reaktīvu pudele ar uz­rakstu «Volframs». Tā nepiederēja viņam; viņš to nekad nebija lietojis. Tas bija mantojums no neat­minamiem laikiem, kad kādam toreizējam šīs labo­ratorijas darbiniekam sen aizmirstam nolūkam bija ievajadzējies volframa. Tas īstenībā pat vairs nebija volframs. Tas sastāvēja no mazām lodītēm, ko biezā kārtā klāja pelēks oksīda pulveris. Ne­vienam nederīga manta.

Un tad kādu rītu Helams ienāca laboratorijā (nu, lai es būtu precīzs — tas notika 2070. gada 3. ok­tobrī) un sāka strādāt, bet īsi pirms desmitiem pārtrauca darbu, pievērsa ciešu skatienu pudelei un to pacēla. Trauks bija tikpat noputējis kā vien­mēr, etiķete tikpat izbalējusi, taču viņš iesaucās: «Velns parāvis, kas ir grābstījies ap šo te?»

Tā vismaz apgalvoja Denisons, kas bija dzirdē­jis šo repliku, un pēc daudziem gadiem to pastās­tīja Lemontam. Oficiālā versija par atklājumu — tā, kas lasāma grāmatās, — neko tamlīdzīgu ne­piemin. Rodas priekšstats par vērīgu ķīmiķi, kas pamanījis pārmaiņu un nekavējoties izdarījis tāl­ejošus secinājumus.

Tā tas nebija. Helamam volframa nevajadzēja, viņa acīs tam nebija nekādas vērtības, un šīs pu­deles aiztikšana nevarēja viņam būt svarīga. Taču Helams (tāpat kā daudzi) necieta krāmēšanos gar savu galdu un turēja citus aizdomās, ka tie aiz tīras ļaunprātības pēc tā vien tīko.

Taču neviens neatzinās, ka kaut ko zinātu par šo volframa pudeli. Bendžamins Elans Denisons, kas dzirdēja Helama izsaucienu, strādāja laborato­rijā tieši pretī otrpus gaiteņa, un abas durvis bija vaļā. Viņš pacēla galvu un sastapa Helama apsū­dzošo skatienu.

Denisons nejuta īpašas simpātijas pret Helamu (neviens tādas nejuta) un iepriekšējo nakti bija slikti gulējis. Tādēļ, kā pats vēlāk atcerējās, viņš bija gandrīz vai iepriecināts, ka atradies kāds, uz kuru izgāzt īgnumu, un Helams šķita īsti piemē­rots kandidāts.

Kad Helams pacēla pudeli pie viņa sejas, De­nisons ar neslēptu riebumu parāvās atpakaļ.

— Kāda velna pēc man būtu jāinteresējas par jusu volframu? — viņš pikti uzprasīja. — Un arī nevienam citam tas nav vajadzīgs. Paskatieties uz pudeli, un jūs redzēsiet, ka tā nav attaisīta div­desmit gadu. Ja jūs pats ar savām netīrajām ķe­pam nebūtu to pagrābis, tad saprastu, ka nevien* i ai nav pieskāries.

Helama sejā kāpa dusmu sārtums.

— Paklausieties, Denison, kāds ir apmainījis .aturu, — viņš stingri sacīja. — Tas nav vol­frams.

Denisons atļāvās mazliet, bet nepārprotami pa­vīpsnāt.

— Kā tad jūs to zināt?

Šādas lietas — sīki apvainojumi un bezmērķīgi dūrieni — veido vēsturi.

Tā būtu bijusi aizskaroša piezīme jebkurā gadī­jumā. Dcnisona disertācija, tikpat svaiga kā Helamam, bija daudz iespaidīgāka, un viņš tika uzska­tīts par nodaļas gaišāko galvu. Helams to zināja, un — kas bija vēl ļaunāk — arī Denisons pats to zināja un nemaz necentās slēpt. Denisona jautā­jums ar skaidru un nepārprotamu uzsvaru uz «jūs» bija pietiekams virzītājspēks visam turpmā­kajam. Nebijis šā jautājuma, Helams nekad ne­būtu kļuvis pats dižākais un godājamākais zināt­nieks cilvēces vēsturē, ja minam tieši to apzīmē­jumu, ko vēlāk lietoja Denisons sarunā ar Re­montu.

Pēc oficiālās versijas, Helams tajā liktenīgajā rītā bija ieradies laboratorijā un pamanījis, ka pelēkās, pulvera klātās lodītes pazudušas, neat­stājot ne mazāko puteklīti uz trauka iekšējās vir­smas, un to vietā uzradies tīrs, tēraudpelēks me­tāls. Dabiski, viņš sācis pētīt…

Taču atliksim oficiālo versiju. Vainīgais bija Denisons. Ja viņš būtu aprobežojies ar īsu «nē» vai tikai paraustījis plecus, ļoti iespējams, ka He­lams būtu jautājis vel citiem, pēc tam, apnicis ņemties ar šo mīklaino gadījumu, būtu nolicis pu­deli nost un ļāvis pēc tam sekojošajai traģēdijai — lēnai vai spējai (atkarībā no tā, cik ilgi lieta pa­liktu nenoskaidrota) — noteikt nākotni. Katrā ziņā Helams tad jau nu nebūtu tas, ko viesulis uznesa slavas augstumos.

Taču, Denisona jautājuma «Kā tad jūs to zi­nāt?» pazemots, Helams varēja vienīgi nikni at­cirst:

— Es pierādīšu jums, ka zinu!

Un pēc tam nekas vairs nespēja viņu nobrem­zēt. Vecajā pudelē atrastā metāla analīze kļuva par Helama pirmo soli uz prioritāti, bet viņa gal­venais mērķis bija izdzēst augstprātību Denisona smaildeguna sejā un noslaucīt mūžīgo izsmiekla vaibstu no viņa bālajām lūpām.

Denisons nekad neaizmirsa šo brīdi, jo tieši viņa indīgais jautājums aizurdīja Helamu līdz No­bela prēmijai un viņam pašam lika nogrimt aiz­mirstībā. Viņš nezināja (un, ja arī būtu zinājis, toreiz nebūtu tam pievērsis uzmanību), ka Helamam piemīt milzīga neatlaidība, viduvējībai rak­sturīga bažīga tieksme nosargāt savu pašlepnumu,

Un izrādījās, ka ar to panākumus gūt vieglāk nekā ar visu Denisona spožo apdāvinātību.

Helams sāka rīkoties tūlīt un enerģiski. Viņš aiznesa metālu uz masspektrogrāfijas nodaļu. Radioķīmiķim tas bija dabisks gājiens. Viņš tur pa­zina laborantus, bija kopā ar tiem strādājis, tur­klāt vienmēr prata panākt savu. Helams patiešām to prata tik labi, ka viņa uzdevums tika paveikts pirms daudz svarīgākiem un steidzamākiem dar­biem.

Galu galā masspektrogrāfists paziņoja:

— Tas nav volframs.

Helama platā, īgnā seja savilkās skarbā smaidā.

— Labi. Mēs to pateiksim tam spīdeklim Denisonam. Man vajadzīgi analīzes dati un…

— Pagaidiet, doktor Helam! Es jums saku, ka šis metāls nav volframs, bet tas nenozīmē, ka es zinu, kas tas ir.

— Ko jūs gribat teikt, sacīdams, ka nezināt, kas tas ir?

— To, ka rezultāti ir smieklīgi. — Laborants brīdi padomāja. — Patiesībā tie ir neiespējami. Lā­diņa un masas attiecība ir galīgi aplama.

— Kādā veidā aplama?

— Pārāk augsta. Tādas vispār nevar būt.

— Nu, nu, — Helams sacīja un, lai kāds motīvs viņu virzīja, ar savu nākamo teikumu nostājās uz ceļa, kas aizveda līdz Nobela prēmijai — varbūt pat pelnītai. — Nosakiet šai vielai raksturīgā rent­genstarojuma frekvenci un aprēķiniet lādiņu. Ne­slaistieties apkārt un nerunājiet, ka kaut kas ir neiespējams.

Pēc dažām dienām laborants noraizējies ienāca pie Helama.

Helams, kas nekad nebija izcēlies ar iejūtību, ignorēja viņa sejas izteiksmi un jautāja:

— Vai jūs noskaidrojāt…

Tad viņš pats uzmeta raižpilnu skatienu Denisonam, kas sēdēja pie galda savā laboratorijā, un aizvēra durvis.

— Vai jūs noskaidrojāt kodola lādiņu?

— Jā, bet tas ir aplams.

— Labi, Treisij. Aprēķiniet vēlreiz.

— Es to darīju reižu desmit. Tas ir aplams.

— Ja jūs izdarījāt mērījumus, tad tāds tas ir. Neapstrīdiet faktus.

Treisijs paberzēja ausi un sacīja:

— Es nevaru citādi, dok. Ja es ņemtu dabūtos rezultātus nopietni, tad tas, ko jūs man iedevāt, ir plutonijs 186.

— Plutonijs 186? Plutonijs 186?

— Lādiņš ir plus 94. Masa ir 186.

— Bet tas taču nav iespējams! Tāda izotopa nav. Un nevar būt.

— Tieši to jau es jums saku. Taču tādi ir re­zultāti.

— Bet tādā gadījumā kodolā trūkst vairāk nekā piecdesmit neitronu. Plutonijs 186 nevar eksistēt. Nav iespējams sabāzt vienā kodolā deviņdesmit četrus protonus un tikai deviņdesmit divus neitro­nus un gaidīt, ka tie turēsies kopā kaut vai vienu triljono daļu sekundes.

— Tieši to jau es jums saku, dok, — Treisijs pacietīgi bilda.

Helams brīdi klusēja un domāja. Viņam bija pazudis volframs, un viens no tā izotopiem — volframs 186 — bija stabils. Volframa 186 kodolā bija septiņdesmit četri protoni un simt divpadsmit neitronu. Vai kaut kas varēja pārvērst divdesmit

neitronus divdesmit protonos? Nē, tas nebija iespē­jams.

— Vai ir kādas radioaktivitātes pazīmes? — Helams jautāja, taustīdamies pēc ceļa, kas vestu laukā no labirinta.

— Arī es par to domāju, — Treisijs sacīja. — Tas ir stabils. Absolūti stabils.

— Tad tas nevar būt plutonijs 186.

— Es visu laiku jums to saku, dok.

— Labi, dodiet man to, — Helams bezcerīgi noteica.

Palicis viens, viņš apsēdās un, galīgi apstulbis, blenza uz pudeli. Kaut cik stabils plutonija izo­tops bija plutonijs 240, kuram vajadzēja simt četr­desmit sešus neitronus, lai deviņdesmit četri protoni daudzmaz turētos kopā.

Ko viņš tagad lai dara? Helama prātam tas ne­bija aptverams, un viņš nožēloja, ka sācis ar šo lietu krāmēties. Galu galā viņam taču ir savs darbs, kas lūgtin lūdzas darāms, un gar šo mis­tisko vielu viņam nav nekādas daļas. Treisijs būs pieļāvis kādu muļķīgu kļudu, varbūt masspektrometrs nav kārtībā, vai arī…

Nu, un tad? Aizmirsti to visu!

Taču Helams nevarēja to tā pamest. Agrāk vai vēlāk Denisons noteikti iegriezīsies pie viņa un ar savu kaitinošo pussmaidiņu pavaicās par vol­framu. Ko tad Helams sacīs? Vai viņš var atbil­dēt: «Tas nav volframs, kā jau es jums teicu.»

Denisons katrā ziņā jautās: «Ak tā, bet kas tad tas ir?» — un nekas visā pasaulē nepiespiestu Helamu kļūt par izsmiekla objektu, kā notiktu, ja viņš apgalvotu, ka tas ir plutonijs 186. Viņam bija jānoskaidro, kas tā ir par vielu, turklāt jādara tas pašam. Skaidrs, ka viņš nevarēja uzticēties nevienam.

Pēc nedēļām divām Helams iedrāzās Treisija la­boratorijā tādā stāvoklī, ko nepārspīlējot varētu apzīmēt par niknuma augstāko pakāpi.

— Ei, vai jūs man neteicāt, ka tā viela nav ra­dioaktīva?

— Kāda viela? — Treisijs automātiski jautāja, iekams atcerējās.

— Tā, ko jūs nosaucāt par plutoniju 186, — Helams sacīja.

— Ā! Jā, tā bija stabila.

— Tikpat stabila kā jūsu garīgais stāvoklis. Ja jūs šo te saucat par neradioaktīvu, tad jūsu vieta ir skārdnieka darbnīcā.

Treisijs sarauca pieri.

— Labi, dok. Dodiet šurp, pārbaudīsim!

Un tad viņš iesaucās:

— Neticami! Tā ir radioaktīva. Nedaudz, bet ir. Nesaprotu, kā es varēju to nepamanīt.

— Un kā es lai varu ticēt jūsu muldēšanai par plutoniju 186?

Tagad šī lieta bija neglābjami pārņēmusi He­lamu savā varā. Noslēpums bija kļuvis tik kaiti­nošs kā pret viņu vērsts publisks apvainojums. Tas, kurš bija apmainījis pudeli vai tās saturu, noteikti bija vai nu izdarījis to vēlreiz, vai arī spe­ciāli izgudrojis šo metālu ar nolūku pataisīt He­lamu par muļķi. Jebkurā gadījumā Helams, lai atrisinātu šo problēmu, bija gatavs apgriezt pa­sauli otrādi, ja tas būtu nepieciešams… un ja viņš to varētu.

Helamam piemita neatlaidība un spars, ko ne­bija viegli atvairīt, un viņš taisnā ceļā devās pie Dž. K. Kantroviča, kurš tolaik vadīja savas spo­žās karjeras pēdējo gadu. Kantroviča atbalstu bija grūti iegūt, bet, reiz iegūts, tas ātri pašķīra ceļu.

Pēc divām dienām Kantrovičs iedrāzās Helama laboratorijā, ārkārtīgi uztraucies.

Vai jūs šo vielu esat aizticis ar rokām?

— Gandrīz nemaz, — Helams atbildēja.

Nedariet to! Ja jums ir vēl šī viela, nepieska­rieties tai! Tā emitē pozitronus.

— Ko?

Pozitronus ar tik augstu enerģiju es vēl ne­kad neesmu redzējis… Un jūsu skaitļi par tās i adioaktivitāti ir pārāk zemi.

Pārāk zemi?

-— Neapšaubāmi. Un mani uztrauc tas, ka katrā mērīšanas reizē šī radioaktivitāte ir mazlietiņ aug­stāka nekā iepriekš.

Bronovskis no savas žaketes ietilpīgās kabatas izvilka ābolu un iekoda tajā.

Okei, jūs tikāties ar Helamu, un viņš jūs iz­svieda laukā, kā jau varēja sagaidīt. Ko tālāk?

— Es vēl neesmu īsti izlēmis. Bet, lai nu kā, viņa resnā pakaļa dabūs ciest. Zināt, es vienreiz jau tikos ar viņu, pirms vairākiem gadiem, kad likko biju šeit ieradies, un domāju, ka viņš ir liels cilvēks. Liels cilvēks… Viņš ir lielākais nelietis zinātnes vēsturē! Un viņa Sūkņa īstā vēsture, zi­nāt, tagad ir ierakstīta te … — Lemonts piesita •■cv pie deniņiem. — Helams tic pats savai fantā­zijai un cīnās par to ar slimīgu niknumu. Viņš ir pigmejs ar vienu vienīgu talantu — spēju pārlie­cināt citus, ka ir milzis.

Lemonts pacēla acis uz Bronovska plato, mier­mīlīgo seju, kas bija savilkta smaidā, un izspieda smiekliņu.

— Nu labi, ko tur runāt, esmu taču to visu jums jau agrāk stāstījis.

— Ne vienreiz vien, — Bronovskis piekrita.

— Bet man nedod miera tas, ka visa pasaule …

Загрузка...