Paši dievi

4

Bronovska lēnīgais izskats nespēja apmānīt ne­vienu, kas viņu iepazina kaut cik tuvāk. Viņš bija enerģisks cilvēks ar asu prātu un urķējās pro­blēmā, kamēr to atrisināja vai bija izurķējis tik­tāl, ka zināja — atrisinājums nav iespējams.

Ņemsim kaut vai etrusku uzrakstus, kas viņu padarīja slavenu. Šī valoda bija bijusi dzīva līdz mūsu ēras pirmajam gadsimtam, bet pēc tam, ro­miešu kultūršovinisma nīdēta, gandrīz pilnīgi iz­zudusi. Uzraksti, kas bija pārdzīvojuši romiešu naidīguma asinspirti un vēl ļaunāko vienaldzību, bija rakstīti grieķu burtiem, tā ka izlasīt tos va­rēja, bet vairāk arī neko. Šķita, ka etrusku valoda nav radniecīga nevienai no apkārtējām valodām; tā likās ļoti arhaiska; likās pat, ka tā nepieder pie indoeiropiešu valodām.

Tādēļ Bronovskis pievērsās kādai citai valodai, kas arī, kā šķita, nebija radniecīga nevienai no apkārtējām valodām, likās ļoti arhaiska un it kā nepiederēja pie indoeiropiešu valodām, bet bija dzīva un tika runāta novadā, kas atradās ne visai tālu no tās teritorijas, kur kādreiz bija dzīvojuši ctruski.

Ja papētītu basku valodu? — Bronovskis prā­toja. Un viņš izmantoja basku valodu par ceļvedi, (liti pirms viņa bija mēģinājuši to darīt un atme­tuši ar roku. Bronovskis neatkāpās.

Tas bija milzīgs darbs, jo basku valoda, kas jau pati par sevi bija ārkārtīgi grūta, palīdzēja gau­žām maz. Turpinot pētījumus, Bronovskis atklāja arvien jaunus faktus, kas vedināja uz domu, ka starp senās Itālijas ziemeļu un senās Spānijas zie­meļu iedzīvotājiem pastāvējuši kultūras sakari. Viņš varēja pat pierādīt, ka ķeltu priekšteči Rie­tumeiropā runājuši valodā, kuras attālas radinie­ces, kas to pārdzīvojušas, bijušas etrusku un basku valoda. Taču divos tūkstošos gadu basku valoda bija pārveidojusies un stipri piesārņojusies ar -pāņu valodas elementiem. Vispirms izpētīt, kāda bijusi tās struktūra romiešu laikā, un tad to iz­mantot etrusku valodas atšifrēšanai — tas bija izcils zinātnieka varoņdarbs, un Bronovska uz­vara padarīja mēmus visas pasaules filologus.

Etrusku tekstu tulkojumi paši par sevi bija gau­žām neinteresanti un nenozīmīgi — lielākoties pa­rastas epitāfijas. Taču pats fakts, ka tie tika pār­tulkoti, bija īsts brīnums un, kā vēlāk izrādījās, ļoti nozīmīgs Lemontam.

Bet ne sākumā. Patiesību sakot, šo uzrakstu pārtulkošana bija noticis fakts jau gandrīz piecus gadus, kad Lemonts vēl nebija pat dzirdējis, ka kādreiz dzīvojusi tāda tauta kā etruski. Bet tad universitātē ieradās Bronovskis, lai nolasītu vienu no gadskārtējām Sadraudzības lekcijām, un Le­monts, kas parasti izvairījās no fakultātes darbi­nieku pienākuma būt klausītāju vidū, šoreiz tomēr aizgāja.

Tas nenotika tapec, ka viņš butu apzinajies te­mata svarīgumu vai jutis kādu interesi par to. Tas

notika tāpēc, ka viņš mēdza satikties ar kādu Ro­māņu valodu nodaļas aspiranti un todien vaja­dzēja izvēlēties starp šo lekciju un mūzikas festi­vālu, ko viņam nepavisam negribējās dzirdēt. Šīs draudzības saites bija nestipras, Lemonta uztverē ne visai nopietnas un tikai īslaicīgas, taču tās at­veda viņu uz Bronovska lekciju.

Un Lemonts to noklausījās ar patiku. Senā et­rusku civilizācija pirmoreiz ienāca viņa apziņā kā intereses vērts objekts, un neatšifrētas valodas iztulkošanas problēma šķita brīnumaini valdzi­noša. Zēns būdams, Lemonts bija aizrautīgi risinā­jis kriptogrammas, bet vēlāk līdz ar citām bērniš­ķīgām nodarbībām tās pametis, lai pievērstos daudz svarīgākajām kriptogrammām, ko uzdeva daba, un galu galā nonācis pie parateorijas.

Bronovska lekcija viņam atsauca atmiņā, kādu prieku toreiz zēnībā sagādāja apziņa, ka pama­zām sāc uztvert šķietami nejauši kopā salikto sim­bolu jēgu, un kā pārvarētās grūtības padarīja vei­kumu jo nozīmīgāku. Bronovskis bija liela mēroga kriptogrammists, un viņa stāstījums par prāta ne­atlaidīgo ielaušanos nezināmajā Lemontam gāja pie sirds.

Tomēr šī trīskāršā sagadīšanās — Bronovska ierašanās universitātes pilsētiņā, Lemonta zēniskā aizraušanās ar kriptogrammām, pievilcīgās jaunās dāmas ietekme — tā arī būtu palikusi bez jebkāda turpinājuma, ja tieši nākamajā dienā Lemonts ne­būtu ticies ar Helamu un neglābjami un, kā viņš drīz vien konstatēja, uz visiem laikiem kritis nežē­lastībā.

Stundu pēc šīs sarunas Lemonts nolēma uzmek­lēt Bronovski. Par strīda ābolu bija kļuvis tas, kas Lemontam pašam bija licies tik acīmredzams un Helamu tik ļoti aizskāris. Lemonts bija saņēmis

nosodījumu un juta nepieciešamību dot pretsi­tienu — visvairāk šā nosodījuma dēļ. Parabūtnes hija gudrākas par cilvēku. Lemonts agrāk bija tam lleejis kā kaut kam pašsaprotamam, nedomājot, cik tas svarīgi. Tagad tas bija kļuvis ļoti svarīgi. I īs katrā ziņā bija jāpierāda un šis fakts jāiegrūž lielāmām rīklē — vislabāk šķērseniski, ar visiem asajiem stūriem uz āru, lai grūtāk norīt.

Lemonts bija jau tiktāl zaudējis savu neseno godbijību pret Helamu, ka šī doma sagādāja vi­ņam baudu.

Bronovskis vēl atradās universitātes pilsētiņā, l emonts sadzina viņam pēdas un neatlaidīgi pie­prasīja tikšanos.

Beidzot notverts, Bronovskis bija uzsvērti laipns.

Strupi atbildējis uz pieklājības frāzēm, Lemonts nepacietīgi nosauca savu vārdu un sacīja:

— Doktor Bronovski, esmu ļoti priecīgs, ka man izdevās jūs noķert pirms aizbraukšanas. Es ceru, ka pierunāšu jūs palikt šeit ilgāk.

— Varbūt tas nemaz nebūs grūti. Man piedāvā vietu universitātē, — Bronovskis atteica.

— Un jūs to pieņemsiet?

— Vēl neesmu izlēmis. Iespējams, ka pieņemšu.

— Jums tas jādara. Un jūs to darīsiet, kad bū­siet dzirdējis, kas man sakāms. Doktor Bronovski, kam jūs domājat pievērsties tagad, kad esat atšif­rējis etrusku uzrakstus?

— Tas nav mans vienīgais uzdevums, jaunais cilvēk. (Viņš bija piecus gadus vecāks par Leinontu.) Es esmu arheologs, un etrusku kultūrā nav tikai viņu uzraksti vien, un pirmsklasiskajā itāļu kultūrā ir vēl daudz kas cits, ne tikai ctruski vien.

— Taču nekas jums neliekas tik interesants un aizraujošs kā etrusku uzraksti, vai ne?

— Protams.

— Tad jums noteikti sagādātu prieku kaut kas vēl interesantāks, vēl sarežģītāks un tūkstošreiz nozīmīgāks nekā šie uzraksti.

— Ko jūs ar to gribat teikt, doktor … Lemont?

— Mums ir uzraksti, kas nav mirušas kultūras daļa, nav vispār radušies uz Zemes un pat ne mūsu Universā. Mums ir tā sauktie parasimboli.

— Esmu par tiem dzirdējis. Vēl vairāk — esmu tos redzējis.

— Tad droši vien esat arī jutis aicinājumu ķer­ties pie šīs problēmas, doktor Bronovski, vai ne tā? Jūs taču esat vēlējies izdibināt, ko tie nozīmē?

— Nepavisam, doktor Lemont, tāpēc ka tur ne­kādas problēmas nav.

Lemonts aizdomīgi pavērās viņā.

— Jūs gribat teikt, ka spējat tos izlasīt?

Bronovskis papurināja galvu.

— Jūs mani pārpratāt. Es gribēju teikt, ka ne es, ne kāds cits tos vispār nevar izlasīt. 5im no­slēpumam nav atslēgas. Ar jebkuru Zemes valodu, arī mirušu, ir citādi. Vienmēr ir izredzes atrast kādu dzīvu vai jau atšifrētu mirušu valodu, kam ar to būtu kaut attāla radniecība. Ja tas neizdo­das, mēs vismaz zinām, ka ikvienu Zemes valodu runājuši cilvēki ar cilvēkam raksturīgu domāšanas veidu. Un, lai cik vājš, tas tomēr ir izejas punkts. Bet parasimboli ir radušies ārpus mūsu Universa, tie ir problēma, ko acīmredzot nav iespējams atri­sināt. Un neatrisināmais nav problēma.

Lemonts, visu laiku ar pūlēm valdījies, lai ne­pārtrauktu Bronovski, tagad eksplodēja:

— Jūs maldāties, doktor Bronovski! Es nepavi­sam negribu jūs mācīt jūsu specialitātē, taču jūs m zināt dažus faktus, kas atklāti manā specialitātē. AAums ir darīšana ar paracilvēkiem, par kuriem mes nezinām gandrīz neko. Nezinām, kādi viņi iz­skatās, kā viņi domā, kādā pasaulē dzīvo, — nezin.un pašu elementārāko un būtiskāko. Tiktāl jums n taisnība.

— Bet tas, ko jūs zināt, tomēr ir vairāk par neko, vai tā? — Šķita, ka Bronovski tas viss ne­maz neinteresē. Viņš izņēma no kabatas turziņu ar žāvētām vīģēm un sāka tās ēst. Piedāvāja arī Le­montam, bet tas noraidoši papurināja galvu.

— Tieši tā! — Lemonts sacīja. — Mēs zinām kaut ko ļoti svarīgu. Viņi ir gudrāki par mums. Pirmkārt: viņi spēj izdarīt vielas transferāciju pāri Starpuniversu Telpai, turpretī mums jāpaliek pa­sīviem.

Viņš pārtrauca pats sevi, lai pajautātu Bronov­ski in:

— Vai jūs kaut ko zināt par Starpuniversu Elektronu Sūkni?

— Nedaudz, — Bronovskis atteica. — Bet pie­tiekami, lai sekotu jūsu domai, doktor, ja nesāksiet runāt pārāk specifiski.

Lemonts steigšus turpināja:

— Otrkārt: viņi atsūtīja mums instrukcijas, kā uzbūvēt Sūkņa mūsu daļ u. Mēs nevarējām tas iz­lasīt, taču pietiekami labi sapratām diagrammas, lai izlobītu nepieciešamo. Treškārt: viņi kaut kāda veidā spēj mūs sajust. Katrā ziņā viņi spēj uz­tvert, piemēram, to, ka mēs esam izlikuši viņiem domātu volframu. Viņi zina, kur tas atrodas, un spēj to paņemt. Mēs neko tādu nevaram. Ir vēl citi fakti, bet pietiek ar šiem, lai parādītu, ka paracilvēki neapšaubāmi ir augstāk attīstīti nekā mēs.

— Taču man liekas, ka tāds ir tikai jūsu viedok­lis, — Bronovskis sacīja. — Droši vien jūsu kolēģi to neatzīst.

— Jā, neatzīst. Bet kāpēc jūs tā spriežat?

— Tāpēc, ka, manuprāt, jums nav taisnība.

— Mani fakti ir pareizi. Kā tad man var nebūt taisnība?

— Jūs pierādāt tikai to, ka paracilvēkiem ir augstāk attīstīta tehnika nekā mums. Kāds tam sa­kars ar inteliģenci? Redziet, — Bronovskis piecē­lās, lai novilktu žaketi, un apsēdās krēslā puszvijus, ieņemdams ērtu pozu un tīksmi atbrīvodams tuklo ķermeni, it kā fiziska labsajūta palīdzētu viņam domāt, — pirms apmēram divarpus gadsim­tiem amerikāņu jūras komandieris Metjū Perijs ieveda savu flotili Tokijas ostā. Japāņi, kas līdz tam laikam bija dzīvojuši izolēti, pēkšņi sastapās ar tehniku, kas stipri pārspēja viņējo, un nolēma, ka nebūtu gudri pretoties. Kareivīga daudzmiljonu nācija bija bezspēcīga dažu aizjūras kuģu priekšā. Vai tas pierādīja to, ka amerikāņi garīgās attīstības ziņā bija pārāki par japāņiem, vai tikai to, ka rietumu kultūra bija gājusi citā virzienā? Noteikti pēdējo, jo pusgadsimta laikā japāņi veik­smīgi apguva rietumu tehniku un nākamajā pus­gadsimtā kļuva par spēcīgu industriālu lielvalsti, kaut gan vienā no tā laika kariem tika smagi sa­kauta.

Lemonts nopietni klausījās un tad sacīja:

— Arī es esmu par to domājis, doktor Bronov­ski, kaut gan šo faktu par japāņiem nezināju — diemžēl man nav laika studēt vēsturi. Tomēr ana­loģija ir aplama. Tas ir kaut kas vairāk nekā teh­nikas pārākums; mums un viņiem ir atšķirīgs in­telekta līmenis.

— Jūs to varat tikai minēt, nevis pierādīt.

— To pierāda jau tas fakts vien, ka viņi atsūlija mums instrukcijas. Viņi gribēja, lai mēs uzl'iivējam Sūkni, viņiem bija nepieciešams, lai mēs lu darītu. Paši viņi nevarēja šeit ierasties, bet plāii.is dzelzs folijas ar viņu norādījumiem — viela, li. ir visstabilākā jebkurā pasaulē, — pamazām kļuva tik radioaktīvas, ka tās nedrīkstēja uzglabāt veselas, bet mēs, protams, paguvām izgatavot ko­pijas uz mūsu pašu materiāliem'. — Lemonts ap­klusa, lai atvilktu elpu, jo juta, ka ir pārāk uz­traukts un iekarsis. Nedrīkstēja ar pārlieku de­dzību visu sabojāt.

Bronovskis ziņkāri vērās viņā.

— Nu labi, viņi atsūtīja mums instrukcijas. Ko jiis mēģināt no tā izsecināt?

— Viņi domāja, ka mēs tās sapratīsim. Vai viņi būtu tādi muļķi, ka sūtītu mums visai sarež­ģītus ziņojumus, dažus pat krietni garus, zinā­dami, ka mēs nesapratīsim? … Ja nebūtu bijis to diagrammu, mēs nekādā galā nebūtu tikuši. Tā­tad — viņi domāja, ka mēs sapratīsim, un tā do­māja tāpēc, ka juta: jebkurām viņiem līdzīgām būtnēm, kam ir apmēram tikpat attīstīta tehnika kā viņiem, — kaut kādā veidā viņi spēja to kon­statēt, un tas ir vēl viens faktors, kas apstiprina manu viedokli, — jābūt arī apmēram tikpat gud­rām un bez lielām grūtībām jāprot kaut ko izlobīt no viņu simboliem.

— Tā var būt arī tikai viņu naivitāte, — Bro­novskis vienaldzīgi bilda.

— Jūs gribat teikt, viņi domā, ka ir tikai viena vienīga valoda un ka citas saprātīgas būtnes citā Universā runā un raksta tāpat kā viņi? Turpiniet!

— Pat ja es piekristu jūsu viedoklim, ko tad jūs gribat, lai es daru? — Bronovskis jautāja. — Es esmu redzējis šos parasimbolus. Domāju, katrs ar­heologs un filologs uz Zemes ir tos redzējis. Ne­zinu, ko es varētu darīt, un esmu pārliecināts, ka neviens cits arī to nezina. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā nav sperts ne solis uz priekšu.

— Patiesībā šajos divdesmit gados nav bijis īstas vēlēšanās to darīt, — Lemonts dedzīgi sa­cīja. — Sūkņa vadītāji nemaz negrib atšifrēt sim­bolus.

— Kādēļ lai viņi to negribētu?

— Tās nepatīkamās iespējas dēļ, ka sazināša­nās ar paracilvēkiem paradis, ka tie neapšaubāmi ir gudrāki par mums, ka mēs tiem esam marione­tēm līdzīgi partneri Sūkņa ekspluatācijā. Un tas sāpīgi aizskartu cilvēku cilts pašcieņu. Bet it īpaši tādēļ, — Lemonts centās runāt bez indīgas pieska­ņas, — ka Helams tad zaudētu Elektronu Sūkņa Tēva godu.

— Pieņemsim, ka vadītāji gribēta atšifrēt. Ko tad varētu darīt? Kā zināms, gribēšana vēl nav darīšana.

— Varētu mēģināt sadarboties ar paracilvēkiem. Varētu sūtīt ziņojumus uz Parauniversu. Tas ne­kad nav darīts, bet tas būtu iespējams. Metāla fo­lijā iegravētu ziņojumu varētu nolikt zem volframa lodītes.

— Ko? Vai tad pat tagad, kad Sūkņi darbojas, viņi vēl joprojām meklē jaunus volframa pa­raugus?

— Nē, bet viņi pamanīs izlikto volframu un sa­pratīs, ka mēs ar to mēģinām piesaistīt viņu uz­manību. Mēs pat varētu iegravēt ziņojumu tieši volframa folijā. Ja paracilvēki to paņemtu un kaut vai aptuveni apjaustu tā jēgu, viņu nākamajā ziņojumā tas kaut kā būtu parādīts. Varbūt viņi sastādītu savu un mūsu vārdu ekvivalentu tabulu vai lietotu jaukti gan savas, gan mūsu valodas vārdus. Tā būtu saprašanās ceļa būvēšana no nbām pusēm — vispirms viņi, tad mēs, tad atkal viņi un tā tālāk.

— Un viņi, — Bronovskis sacīja, — paveiktu darba lielāko daļu?

— Jā.

Bronovskis papurināja galvu.

— Nav diezcik interesanti. Mani tas nevilina.

Lemonts paraudzījās uz viņu ar svelošām dus­mām.

— Kāpēc ne? Vai jūs domājat, ka tas neatnesīs ļums pietiekamu godu? Nepacels jūs slavas aug? Kas jūs esat — eksperts slavas jautāju­mos, vai? Nolādēts, kādu gan slavu jūs ieguvāt ar liem etrusku uzrakstiem? Jūs satriecāt piecus citus speciālistus. Varbūt sešus. Viņiem jūs esat slave­nība un veiksminieks, un viņi jūs ienīst. Kas vēl? .lus braukājat apkārt, lasīdams lekcijas par šo te­matu dažiem desmitiem klausītāju, kuri nākamajā dienā jau ir aizmirsuši jūsu vārdu. Vai tas ir tas, pec kā jūs dzenaties?

— Nekļūstiet melodramatisks!

— Labi. Neuzplīšos. Es dabūšu kādu citu. Var­būt tad tas prasīs vairāk laika, bet, kā jūs teicāt, paracilvēki tik un tā paveiks darba lielāko daļu. Ja būs nepieciešams, es darīšu to pats.

— Vai jums tas ir oficiāli uzdots?

— Nē, nav. Un kas par to? Vai varbūt tas ir vēl viens iemesls, kāpēc jūs negribat iesaistīties? Dis­ciplīnas jautājums? Nav tāda likuma, kas aizliegtu mēģināt atšifrēt šos simbolus, un es vienmēr varu uzlikt volframu uz sava galda. Es neatskaitīšos par ziņojumiem, ko saņemšu volframa vietā, un tādējādi gan pārkāpšu pētniecības kodeksu. Bet, kad darbs būs paveikts, kurš tad vairs sūdzēsies? Vai jūs strādātu kopā ar mani, ja es garantētu, ka jums nekādas nepatikšanas neiznāks, un turētu

jūsu piedalīšanos slepenībā? Tad slava ielu jums secen, bet varbūt savu dvēseles mieru jūs vērtējat augstāk? Nu, labi, — Lemonts paraustīja plecus. — Ja es darīšu to pats, vismaz nebūs jāraizējas par kāda cita dvēseles mieru.

Viņš piecēlās, lai dotos projām. Abi vīrieši bija dusmīgi un izturējās viens pret otru ar stīvu pie­klājību, kādu ievēro naidīgi noskaņoti, bet labi audzināti cilvēki.

— Es vismaz ceru, — Lemonts sacīja, — ka jūs šo sarunu uzskatīsiet par konfidenciālu.

Arī Bronovskis bija piecēlies kājās.

— Par to jūs varat būt drošs, — viņš vēsi at­teica, un abi atvadījās ar īsu rokas spiedienu.

Lemonts necerēja vēlreiz tikties ar Bronovski. Viņš sāka cītīgi iedvest sev pārliecību, ka būs la­bāk, ja mēģinās tulkot pats uz savu roku.

Taču pēc divām dienām Bronovskis ieradās viņa laboratorijā.

— Tagad es aizbraucu no šejienes, bet septem­brī atgriezīšos, — viņš strupi sacīja. — Strādāšu universitātē un, ja jūs tas vēl interesēs, paskatī­šos, ko varu darīt attiecībā uz jūsu pieminēto tul­košanas problēmu.

Pārsteigtais Lemonts tik tikko paguva pateik­ties, kad Bronovskis jau cēlā gaitā izgāja no ista­bas, it kā par savu piekāpšanos dusmotos vēl vai­rāk nekā par savu atteikšanos.

Ar laiku viņi sadraudzējās, un ar laiku Lemonts. arī uzzināja, kas Bronovskim licis pārdomāt. Nā­kamajā dienā pēc viņu sarunas Bronovskis bija ieturējis lenču fakultātes klubā kopā ar grupu uni­versitātes augstāko amatpersonu, protams, rektoru ieskaitot. Bronovskis paziņojis, ka pieņems piedā­vāto vietu un savlaicīgi atsūtīs oficiālu vēstuli, un visi klātesošie izteikuši savu prieku par to.

Rektors sacījis:

«Tas lieliski pušķos mūsu universitāti, ka tajā Iradās slavenais Itaskas uzrakstu iztulkotājs. Mēs jūtamies pagodināti.»

Neviens, protams, neizlaboja šo aplamību, un Bronovska smaids, kaut arī saspringts, pat nenoIrisēja. Vēlāk Antīkās vēstures • nodaļas vadītājs paskaidroja, ka rektors esot vairāk minesotietis nekā zinātņu vīrs un, tā kā no Itaskas ezera iztē­lot varenā Misisipi, tad tāda pārtcikšanās bijusi gluži dabiska.

Taču kopā ar Lemonta vīpsnu par viņa slavas lielumu Bronovski šis atgadījums gremztin gremza.

Kad Lemonts beidzot to uzzināja, viņš jutās uz­jautrināts.

— Varat neturpināt, — viņš sacīja. — Man ir gadījies tāpat. Un tad jūs teicāt sev: «Dieva vārds, es izdarīšu kaut ko tādu, kas pat tam āmurgalvam būs uz vietas jāaptver.»

— Apmēram uz to pusi, — Bronovskis apstipri­nāja.