Paši dievi

Aizeks Azimovs PORTRETA SKICE

Aizekam Azimovam patīk intelektuāls humors. Grāmatā «No augšas raugoties», prātodams par entropiju, viņš salīdzina Šekspīra vārdu novieto­jumu Vebstera skaidrojošajā vārdnīcā un paša dramaturga darbos. Pirmajā gadījumā tie sakār­toti alfabētiskā secībā, otrajā — izsvaidīti bez jeb­kādas sistēmas, taču šī šķietamā nekārtība būtībā ir augstāka un nozīmīgāka kārtības pakāpe. Šāds salīdzinājums neko neparāda. Jāsalīdzina, Azi­movs saka, nevis Šekspīra vārdi viņa lugās un vārdnīcā, bet gan Šekspīra dzīves skatījums ar pašu dzīvi. Trīs stundu laikā darbojošās personas atklāj tādu jūtu bagātību un raksturu daudzvei­dību, kāda dzīvē nav iedomājama nevienā divdes­mit cilvēku grupā. Tādējādi Šekspīrs izdara to, ko varētu nosaukt par entropijas pazemināšanu.

No šī viedokļa pusotra simta Aizeka Azimova grāmatu, kas izdotas gadsimta ceturkšņa laikā, neapšaubāmi veicina entropijas pazemināšanos, vismaz … intelektuālajā sfērā.

Azimova neparastā produktivitāte — vienā mi­nūtē viņš spējot uzsist ar elektrisko rakstāmma­šīnu 90 vārdu — ir kļuvusi gandrīz par leģendu.

«Viņam ir četras elektriskās mašīnas, un viņš var rakstīt vienlaikus četras grāmatas ar abām ro­kām un abām kājām,» ne bez dzēlības par savu draugu izsakās Arturs Klārks un ar tādu pašu uzspēlētu nopietnību «materializē» šo hiperbolu: «Veseli mežu masīvi pārvērsti papīrā. Azimovs — tā ir ekoloģiska katastrofa. Viņa grāmatu izdoša­nai iztērēts 5,7Xl016 mikrohektāru … Un tomēr,» Klārks piebilst, «viņš nav robots …»

Katrā jokā ir daļa patiesības. Aizeks Azimovs neapstrīdami ir viens no visproduktīvākajiem un populārākajiem amerikāņu rakstniekiem 20. gad­simta trešajā ceturksnī. Gadu pēc gada viņš devis lasītājiem vidēji pa sešām jaunām grāmatām.

Padomju Savienībā Azimova darbus tulko visās republikās. Krievu valodā iznākušas apmēram piecpadsmit viņa grāmatas: stāstu krājumi «Es, robots», «Marsiešu ceļš», romāni «Kosmosa plūs­mas», «Tērauda alas», «Kailā saule», «Mūžības bei­gas», «Nāves dvesma», «Paši dievi», populārzi­nātniskie darbi «No augšas raugoties», «Dzīvības ķīmiskie aģenti», «īsa bioloģijas vēsture», «Neitrīno», «Visums», kā arī vairāki desmiti stāstu, rakstu, interviju žurnālos, laikrakstos un dažādos krājumos.[1]

2

Kopš bērnības viņš ir pieradis, ka viņa vārdam tiek pievienots apzīmētājs vispārākajā pakāpē.

Mācību gados: visvairāk lasījušais, visspējīgā­kais, viszinošākais (skolnieks, students, aspirants).

Zinātnes jomā: viserudītākais bioķīmiķis, vismī­ļākais asistents, vistalantīgākais lektors, visslave­nākais profesors.

Zinātniskajā fantastikā: visjaunākais, pats daudzsološākais, visoriģinālākais, vispopulārākais.

Populārzinātniskajā literatūrā: visprasmīgākais, visasprātīgākais, pats daudzpusīgākais, visražīgā­kais.

Uzslavas nesagrozīja viņam galvu. Azimovs vienmēr prata izvēlēties galveno «trieciena» vir­zienu, sakoncentrēt spēkus tam, kas viņu visvairāk interesēja. Daba viņu apveltījusi ar gluži fotogrā­fisku atmiņu, abstraktas domāšanas spējām, sliecību'uz vērienīgām abstraktām konstrukcijām. To­mēr «hipertrofētais intelekts», kādu viņš piešķīris Sjūzenai Kelvinai, savai varonei stāstos par robo­tiem, viņu pašu nepadarīja par saltu skeptiķi. Lab­sirdīgais raksturs, ironiskais, zobgalīgais prāts, māka visās dzīves situācijās saglabāt humora iz­jūtu un pasmieties pašam par sevi pasargāja viņu no sausa racionālisma un lieluma mānijas, kas ne­reti piemīt ļoti veiksmīgiem cilvēkiem. Un, ja viņu var saukt par likteņa lutekli, tad tikai tāpēc, ka viņš vienmēr darbos ir apstiprinājis sakāmvārdā izteikto patiesību: «Katrs pats savas laimes ka­lējs.» Fenomenālās darba spējas, domas asums un reakciju ātrums, pareizināti ar erudīciju un vispu­sīgu apdāvinātību, padarīja viņu slavenu, palī­dzēja gūt panākumus jau tajā vecumā, kad citi sper vēl tikai pirmos soļus.

Azimovs dzimis 1920. gadā. Vienpadsmit gadu vecumā viņš beidz skolu, 15 gadu vecumā — ko­ledžu, 19 gadu vecumā Kolumbijas universitātē saņem bakalaura diplomu, 21 gada vecumā iegūst maģistra grādu, 27 gadu vecumā — doktora grādu.

Kopš 1949. gada ir docents, pēc tam Bostonas uni­versitātes Medicīnas fakultātes Bioķīmijas kated­ras profesors.

3

«Jaunībā es smēlos zināšanas publiskajās bib­liotēkās,» Azimovs stāsta par sevi. «Aiz pieredzes trūkuma lasīju visu pēc kārtas, grāmatu pēc grā­matas bez jebkādas atlases … Es ļoti aizrāvos ar vēsturi, taču visvairāk mani saistīja dabzinātnes un eksaktās zinātnes… Koledžā es uzzināju, ka no galvenajām mācību disciplīnām man jāizvēlas «pati galvenā» sev pašam. Es pakoķetēju ar zoo­loģiju, bet pēc tam, otrajā kursā, galīgi izšķīros par ķīmiju …»

Vēlāk no visām ķīmijas nozarēm viņam vaja­dzēja izraudzīties sev vienu vienīgo — bioķīmiju. Taču zinātniskiem pētījumiem arī šī nozare bija pārāk plaša. Viņš bija spiests aprobežoties ar pa­visam šauru iecirkni — nukleīnskābēm.

Guvis šajā jomā zināmus panākumus, bioķīmiķis piepeši sadumpojās: viņa darba lauks bija tikai niecīga daļiņa no plašā «zinātnes dārza». Bet vi­ņam gribējās zināt visu! Un viņš nolēma atbrīvo­ties «no specializācijas žņaugiem» un, ja ne ap­staigāt visu «dārzu» — dzīve ir pārāk īsa, prāts pārāk ierobežots —, tad kaut vai aplūkot to no augšas. Taču ar zināšanu apgūšanu vien viņam nepietika. «Sliecība uz sludināšanu» mudināja darboties: atdot tās tālāk, izlikt uz papīra — lai arī citi redzētu to, kas atklājās viņam «no aug­šas» …

Tā, pēc paša rakstnieka vārdiem, radās vesela sērija populārzinātnisku grāmatu, kas aptvēra daudzas zinātņu nozares. Daļēji šī sērija veidojās no rakstiem, ko Azimovs katru mēnesi publicēja žurnālā «Fantasy and Science Fiction», būdams tā zinātniskais redaktors vairāk nekā divdesmit gadu. Viņš rakstīja par dažādiem tematiem, sākot ar fiziku un astronomiju un beidzot ar vēsturi un psi­holoģiju.

Azimovs nemēdz dot sīku izklāstu un neiedzi­ļinās detaļās, bet raksta summārus apskatus vai esejas veida aprakstus. Lai kāds būtu darba te­mats, viņš cenšas dažādās parādībās saskatīt ko­pīgas likumsakarības un savstarpēju saistību, pa­rādīt zinātni kustībā — kā to virzījusi zinātkārā doma. Vēsturiskā pieeja vispārējās ainas attēlo­jumā, materiālistiskais skatījums uz dabu un cil­vēku, plašie vispārinājumi, prasme par vissarež­ģītāko runāt dzīvi un tēlaini, saprotami un vien­kārši — tieši šīs Azimova rakstīšanas manieres pievilcīgās īpašības nodrošināja viņa populārzi­nātnisko darbu panākumus.

Tai pašā laikā jāpiebilst, ka autora izvēlētā po­zīcija «no augšas» zināmā mērā «atriebjas», jo ne vienmēr pasargā no skicveidīguma, subjektīvas faktu atlases, pašpaļāvīgiem secinājumiem un daž­reiz gluži vienkārši slīdēšanas pa virsu. Autora ārkārtīgā produktivitāte un enciklopēdiskais inte­rešu plašums neizbēgami noved pie diletantisma. Azimovs arī pats to atzīst. Taču viņa grāmatas, arī ne pašas veiksmīgākās, var lasīt ar neatslābstošu interesi, un labākās no tām ir aizraujošas. Kā pa­reizi izteicies kāds kritiķis, tās ir gudra cilvēka radīts gudrs ceļvedis zinātnē.

Grūti pārvērtēt izglītojošo nozīmi, kāda ir rakst­nieka darbībai šajā žanrā. Un tomēr, kaut arī viņa populārzinātniskie darbi ir vispāratzīti un izdoti milzīgos metienos, pasaules slavu Azimovs iegu­vis ar zinātnisko fantastiku.

Fantastikā viņš ienāca strauji. Deviņpadsmit gadu vecumā Azimovs publicēja stāstu «Uz Ves­tas pamestie», bet jau pēc diviem trim gadiem, kad parādījās viņa pirmie stāsti par robotiem un nove­les, ar kurām sākās galaktiskā epopeja «Dibinā­šana», viņu atzina par «nopietnu rakstnieku». Darbi, kas radīja vēl pavisam jaunajam autoram amerikāņu zinātniskās fantastikas klasiķa repu­tāciju, galvenokārt tika publicēti dažādos žurnālos 40. gados un pēc tam iznāca atsevišķās grāmatās: «Es, robots» (1950), «Akmentiņš debesīs» (1950), «Zvaigznes kā putekļi» (1951), «Dibināšana» (1951), «Dibināšana un Impērija» (1952), «Kos­mosa plūsmas» (1952), «Otrā dibināšana» (1953), «Tērauda alas» (1954), «Marsiešu ceļš un citi stāsti» (1955), «Mūžības beigas» (1955).

Šī raženā posma pēdējais darbs ir romāns «Kailā saule» (1957). Pēc tam, it kā būtu noguris no fantastikas vai izsmēlis tematu krājumu, Azi­movs ar apbrīnojamu enerģiju raksta populārzi­nātniskas grāmatas, retumis, par prieku zinātnis­kās fantastikas cienītājiem, publicēdams stāstus, un tikai 1972. gadā, pēc piecpadsmit gadu pār­traukuma, parādās jauns romāns — «Paši dievi».

Azimova kā zinātniskās fantastikas rakstnieka darbības raženais periods sakrita ar tā saukto amerikāņu fantastikas zelta laikmetu. Ap 30. un 40. gadu miju līdztekus populārajai pārgalvīgu piedzīvojumu fantastikai un šauri tehnoloģiskai fantastikai radās vēl viens virziens, ko Azimovs dēvē par «reālistisko». To vadīja Džons Kempbcls, žurnāla «Astounding Science Fiction» redaktors. Viņš prasīja no autoriem ne tikai zinātnisku saga­tavotību, bet arī nākotnes iespēju nopietnu vērtē­jumu, vispirmām kārtām — kā zinātnes progress ietekmēs sabiedrību. Līdz ar Azimovu žurnālā pastavīgi publicējās Roberts Heinleins, Teodors Stērdžens, Spregs de Kemps, Vens Vogts, Pols Andersons, Lesters del Rejs un citi. Viņi visi ilgus ga­dus ieņēma vadošu vietu amerikāņu zinātniskajā fantastikā.

Tāda autoru izvēle, raksta Azimovs, deva inte­resantus rezultātus: «Vēl ilgi pirms tam, kad cil­vēce sāka prātot par to, kur mūs novedīs urāna atoma sabrukšana, Kempbela cālēni atjautīgi un prasmīgi parādīja lasītājiem šā atklājuma sekas.» To apstiprina Heinleina stāsts «Neapmierinošais lēmums» (1941) un K. Kārtmilla stāsts «Pēdējais termiņš» (1944). Interesanta detaļa: abu šo stāstu dēļ Federatīvajam izmeklēšanas birojam radās aiz­domas par militāru noslēpumu izpaušanu, kaut gan patiesībā tajos bija tikai uz publicētu datu pamata izdarīti secinājumi. Tādā pašā garā, aizsteidzoties priekšā reālām iespējām, tika argumentēti stāsti par starpplanētu ceļojumiem, robotiem, skaitļotā­jiem utt.

Ne visiem šīs grupas rakstniekiem bija laba zi­nātniskā sagatavotība. Azimovs viņu vidū bija visizglītotākais. Taču visi viņi saprata — vismaz Azimovs tā uzskata —, ka pasaulē notiek strau­jas pārmaiņas un cilvēces liktenis ir atkarīgs no tā, kā tiks izlietoti zinātnes un tehnikas sasnie­gumi, kā tiks atrisinātas nobriedušas problēmas, pirms tās nav kļuvušas neatrisināmas.

Taču nedrīkst aizmirst, ka nākotnes pasauļu so­cioloģiskajās konstrukcijās viņi visi tā vai citādi bija tehnokrāti. Zinātnes un tehnikas neierobežo­tās iespējas parasti tika pievienotas iepriekšējai bāzei un būtībā nepārmainītām ekonomiskajām at­tiecībām. Sistēmas kritika nāca «no iekšpuses» un gandrīz nekad «no ārpuses».

Tomēr, ja ielūkojas uzmanīgāk, grupa nemaz ne­bija tik vienota. Un vēlāk radās arī politiskas pre­tišķības (piemēram, Heinleins pārgāja galēji la­bējā spārnā). Taču tajā laikā «Kempbela cālēni» pacēla amerikāņu zinātnisko fantastiku,, krietni augstākā līmenī.

Fantastiskajā socioloģijā Azimovs nav izņē­mums. Šai ziņā viņš ir daudz vājāks nekā zināt­niski tehniskajā modelēšanā. Pēc domāšanas veida būdams zinātnieks, viņš rūpīgi pamato savus pie­ņēmumus, paturot vērā visas iespējamās sekas, kas loģiski izriet no sākotnējās tēzes. Viņš prot radīt īstenības ilūziju arī tajos gadījumos, kad si­žetiskie priekšnoteikumi ir pilnīgi abstrakti.

Nereti Azimovatn pārmet pārāk zinātnisku stilu, nepietiekamu iedziļināšanos varoņu iekšējā pa­saulē, viņu pārvēršanu par «ideju ruporiem». Pa­tiešām, Azimova grāmatām dažreiz trūkst cilvē­ciska siltuma, tiešu dzīves sajūtu. Viņš arī fantas­tikā paliek zinātnieks, un reizumis zinātnieks no­māc mākslinieku. Taču gadās arī tā, ka cietās, prāta radītās konstrukcijas neiztur emociju spie­dienu, un tad rodas šedevri, tādi kā «Neglītais puisēns» — uzvaroša himna mātes jūtām. Šīs varenās jūtas pamostas vientuļā sievietē ārkār­tējos apstākļos, kad mīlestība nozīmē pašuzupu­rēšanos.

Azimovs ir domas dzejnieks. Viņš saista nevis ar noskaņām un niansēm vai tēlainu valodu, bet gan ar skaidru, loģisku, aizraujošu izklāstu, nepa­rastiem notikumiem, kas izriet no neparastiem pieņēmumiem. Rūpīgs hipotēžu pamatojums no­saka darbības dinamiku. Stāstos viņš ir galveno­kārt analītiķis, romānos dod priekšroku avantūrislišķiem sižetiem, kuros apvieno fantastiku ar detektīvžanra elementiem.

Zinātniskās fantastikas literatūrā Azimovam pieder divi atklājumi: viņš ir «cilvēciskojis» robo­tus un «izvietojis» cilvēci pa visu Galaktiku.

Mehāniskie un bioloģiskie roboti (androīdi) ra­dušies cilvēku iztēlē jau sen. «Mēģinājumi radīt mākslīgu dzīvību,» Azimovs šai sakarā saka, «likās nāves grēks un pelnīja bargu sodu. Cits pēc cita parādījās sacerējumi, stāsti un romāni, kur robots dniinā nenovēršamībā iznīcina savu radītāju un icl bojā pats … Tikai 1939. gadā, cik man zināms, kāds zinātniski fantastisko stāstu autors mēģināja aplūkot robotu problēmu no tehnisko zinātņu po­zīcijām. Bez liekas kautrības atzīstos, ka tas biju es.»

Azimova formulētie «Trīs robotikas likumi» ir pieņemti gandrīz bez vārda runas kā postulāts, kaut gan viņš pats cenšas tos apiet vai dot tiem plašāku interpretējumu. Viņa stāstu galvenie va­roņi ir dažādas konstrukcijas cilvēkveidīgas ma­šīnas, kas darbojas grūtos apstākļos, nereti kritis­kas situācijās. Nākotnes kibernētikas problēmu ko­pums un gudrās sievietes, robotu psiholoģes Sjūzenas Kelvinas tēls apvieno stāstus ciklā. Grā­mata «Es, robots» laikam gan ietekmējusi zināt­niskās fantastikas attīstību ne mazāk kā Velsa romāni.

Vēlāk Azimovs pievērsās androīdiem. «Tērauda alas» un «Kailajā saulē» ar mīklainu noziegumu izmeklēšanu nodarbojas cilvēks Laidžs Beilijs un androīds R. Deniels Olivo («R» pirms vārda no­zīmē «robots»). «R. Deniels,» autors viņu raksturo, «ir spēcīgs, ideāli nosvērts, absolūti saprātīgs un bi īvs no emocijām, taču viņa iespējas ierobežo trīs robotikas likumi un viņa prāts strādā strikti for­māli. Nozieguma atklāšanas gods vienmēr pieder Laidžam Beilijam.»

Gluži negaidīti R. Deniels kļuva par tik simpā­tisku personību, ka Azimovs saņēma daudz vēs­tuļu, kurās tika apgalvots, ka nav pamata kate­goriski dot priekšroku cilvēkam. Sīs pretenzijas, pēc rakstnieka vārdiem, lika viņam sākt domāt par problēmu: «Vai vienīgi cilvēcisks ķermenis pa­dara cilvēcisku būtni par cilvēku? Bet varbūt prāts? Ja mašīna domā kā cilvēks un pat vēl la­bāk, vai ārējā līdzība ir svarīga?»

Un tad trešajā etapā parādās pilnveidota elek­troniskā skaitļošanas mašīna ar iesauku «Multivaks», kurā glabajas pasaules statistika, ekono­miskā un demogrāfiskā informācija, dienas jau­numi, ziņas par visas pasaules cilvēkiem …

Hipotēze par visaptverošām elektroniskām sma­dzenēm, kura izplatījās amerikāņu zinātniskajā fantastikā, pamudināja Azimovu uz filozofiskām pārdomām un satīriskiem vispārinājumiem («Vi­sas pasaules raizes», «Pēdējais jautājums» u. c.).

Stāstos par robotiem ir runa par samērā netālu nākotni; triloģijā «Dibināšana» un romānos, kas veido «trīsstūri» («Akmentiņš debesīs», «Zvaig­znes kā putekļi», «Kosmosa plūsmas»), — par «ga­laktiskās ēras» cilvēci, kas apdzīvo miljoniem pla­nētu.

Jaunībā lasītais Gibona darbs «Romas impērijas pagrimums un bojāeja» uzvedināja Azimovu uz domu radīt kaut ko līdzīgu Galaktikas mērogā. Cilvēces izveidotā Galaktiskā Impērija ar galvas­pilsētu uz planētas Trantors sasniegusi neiedomā­jamu varenību, taču to plosa pretrunas: kari, intrigas, sazvērestības, despotu sāncensība, veikal­nieku alkatība, verdzināto masu sacelšanās — ap­mēram tas pats, kas kādreiz notika Romas impēlijā un notiek jebkurā ekspluatatoru sabiedrība. Galu galā centrbēdzes spēki izposta šo konglome­rātu. Galaktiskā Impērija sabrūk, atsevišķu planētu iedzīvotāji regresē. Perspektīvā — barbarisms tūkstošiem gadu, kamēr sāksies jauns atdzimša­nas cikls uz demokrātiskiem, progresīviem pama­tiem …

Pakāpeniska izvēršanās kosmosā — sākot ar tuvāko planētu kolonizāciju līdz iziešanai citās diinensijās un aiz Galaktikas robežām — tad arī ir ta «galaktiskā koncepcija», kas aptver tūkstošiem gadu cilvēces nākotnes vēstures, un par vienu no i tas radītājiem tiek uzskatīts Azimovs.

Sai iecerei veltīts noveļu cikls, kas veido epopeju Iris sējumos. Vērienīgais sižets, dzīvā darbība ar detektīva elementiem, veiksmīgi imitētie fragmenti no galaktiskās ēras 13. gadu tūkstoša Enciklopēdi­jas un pat iespaidīgais galvenā varoņa sociologa Harija Seldona tēls (paredzot Impērijas sabruk­šanu, viņš izveido slepenu organizāciju «Dibinā­šana», kas uzņemas rūpes par civilizācijas atdzim­šanu) — tas viss tomēr nepasargā Azimovu no naivām vēsturiskām analoģijām, ko pateicis priekšā tas pats Gibons.

Gatavu sociālo modeļu pārnešana tālā nākamībā , dod iespēju progresīva virziena rakstniekiem pa­plašinātā mērogā atklāt mūsdienu buržuāziskās sabiedrības vainas. Katrā ziņā Azimovs savos dar­bos, kas stāsta par tālu nākotni, uzstājas kā so­ciālā un zinātnes progresa kaismīgs aizstāvis.

Detektīvajā fantastiskajā diloģijā «Tērauda alas» un «Kailā saule» reakcionārajai oligarhijai, kas sadzinusi iedzīvotājus drūmās, smirdošās pa­zemes alās, stājas pretī citu planētu revolucionā­ras kopienas, kas atsūta uz Zemi savus pārstāv­jus, lai gāztu cietsirdīgos valdniekus un palīdzētu

apspiestajiem sākt jaunu dzīvi. Kolosāli tehnikas sasniegumi tiek izmantoti par ļaunu cilvēkam arī romānā ar asprātīgu sižetu — «Mūžības beigas», kur oligarhu rīcībā ir temporālais lauks un viņi mēģina savās interesēs izdarīt «labojumus» vēs­turē.

Tāda veida sacerējumos nevēlamas sociālās nā­kotnes modeļi dod iespēju parādīt, cik bīstama ir vienpusīga tehnikas attīstība. Azimovs nenoguris atkārto, ka mūsdienu apstākļos progresīvas pār­maiņas sabiedrībā var nodrošināt vienīgi zinātnes sasniegumu izmantošana humāniem mērķiem.

5

Šī aktualā tema vijas cauri arī romanam «Paši dievi».

Romāns veidots kā triptihs. Daļu nosaukumi ir citāts no Šillera: «Pret stulbumu … paši dievi… cīnās veltīgi?» Ar jautājuma zīmi Azimovs pauž šaubas par šā aforisma neapstrīdamību: jā, cilvēku stulbums ir liels, un tomēr tas atkāpsies saprāta priekšā!

Katra daļa pati par sevi ir pabeigts vesels, bet tās visas trīs apvieno temata attīstība: pie kā var novest dabā pastāvošās harmonijas izpostīšana, cik dārgi var maksāt neprātīga dzīšanās pēc izde­vīguma. Šajā gadījumā enerģijas apmaiņa starp «paralēlām pasaulēm» izjauc enerģētisko līdzsvaru Visumā. Kosmiskā hiperbola ne tikai saasina sižetu, bet arī akcentē grāmatas centrālo pro­blēmu: racionālisms bez cilvēcības noved pie ļau­numa.

Pret stulbumu sāk ciņu jaunais zināt­nieks PTters Lemonts. Viņš ir sapratis, ka «Elek­tronu Sūkņa» izmantošana, ar kuru tiek iegūta lēta enerģija no «Parauniversa», draud ar… Saules eksploziju. Taču cilvēki nedomā par nā­kotni. Lemontam neviens netic… «Paši dievi» — augsta intelekta būtnes, kas dāvājušas cilvēkiem šo atklājumu, — nevar pārtraukt ener­ģijas sūknēšanu, jo viņām tas ir vienīgais līdzek­lis dzīvības uzturēšanai uz planētas ar gandrīz atdzisušu spīdekli… Novērst katastrofu cenšas Bendžamins Denisons. Viņš ir atklājis iespēju ierī­kot uz Mēness «sūkņus» ar pretēju lādiņu, kuru darbība neitralizētu «Elektronu Sūkņu» ietekmi. Cīņa tikko sākas. Bet vai Denisons un viņa domu­biedri cīnās veltīgi? Romāna fināls sola izeju no strupceļa, paver iepriecinošu perspektīvu.

Romānā apvienojas reālisms ar nosacītību, ierastā Zemes pasaule un tajā valdošās attiecības (kādu to redz amerikāņu rakstnieks) ar zinātnis­kas pasakas poētisko pasauli, kur fantāzija nepa­zīst robežu un tai pašā laikā pakļaujas loģikai — cēloņu un seku loģikai, ko nosaka pieņēmums par augsti organizētas dzīvības formas eksistenci izrelinātas matērijas recekļu veidā. Bet arī tur, uz šīs «Paralēlā Universa» planētas, «cilvēcība» stājas pretī saltam egoismam, savtīgumam, nežēlībai. Labā un ļaunā kategorijas ir absolūtas ikvienā Vi­suma stūrītī, lai kāds miesisks vai bezmiesisks vei­dols būtu saprātīgajām būtnēm. Šās romāna daļas varone, daiļā, caurspīdīgā Dua, uzzinājusi, ka jau­nais enerģijas avots novedīs pie bojāejas «para­lēlo pasauli», kā spēdama aizstāv augstākās mo­rāles principus.

Autors apbrīnojami izteiksmīgi apraksta saprā­tīgas būtnes, kas spēj izretināties un sabiezēt, pulsēt un mainīt formu, saplūst kopā pa trim un galu galā pārvērsties par Cietni, kurš intelekta ziņā ir pārāks par triādi. Interesanti ir ne tikai spilgtie šo būtņu dzīves un izturēšanās apraksti, bet arī rak­sturi, psiholoģija, individuālās īpatnības. Varbūt tās ir pašas labākās lappuses, ko uzrakstījis Azi­movs.

Par to, kā sākusies fantastiskā enerģijas ap­maiņa ar dabā neeksistējošā plutonija 186 palī­dzību, par šīs «paracilvēku» piegādātās vielas nejaušo atklāšanu un neapdāvinātā zinātnieka Helama, kurš pasludināts par «Elektronu Sūkņa Tēvu», žilbinošo karjeru romānā pastāstīts retro­spektīvi. Pirmās daļas sociālais fons — konserva­tīvā, akadēmiskā vide, kur laurus plūc Helama tipa stulbeņi, — pazīstams jau no Azimova ag­rākā romāna «Nāves dvesma».

Fantastiskais atklājums ir tikai iemesls. Tas dod visādus labumus, nodrošina vieglu dzīvi. («Līdz tam neviens lielāks tehnikas jaunums ne­bija ieviesies tik ātri un plaši kā Elektronu Sūk­nis.») Un tādēļ ikviens, kas uzdrošinās apšaubīt «cilvēces labdara» Helama neapstrīdamo autori­tāti, neizbēgami cieš sakāvi. Helamu aizsargā No­bela prēmija, sabiedriskā doma, valdība. Šādos apstākļos vienpatņa Lemonta cīņa jau iepriekš no­lemta neveiksmei. Taču arī uz apdzīvotā Mēness (darbība notiek 21. gadsimta beigās) Lemonta do­mubiedrs Denisons savus eksperimentus izdara slepeni un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ atrod brīvprātīgus palīgus. Mēness pilsētas apraksts, luniešu un zemiešu attiecību notēlojums autoram neapšaubāmi ir izdevies, kaut arī salīdzinājumā ar abām pirmajām trešā daļa ir acīm redzami vā­jāka.

Kopumā Azimova romānā jūtama asi kritiska

attieksme pret zinātnes un tehnikas cilvēkiem, kam pašreizējais labums svarīgāks par vēsturisko per­spektīvu. Fantastiskais «Elektronu Sūknis» tikai vēl vairāk akcentē problēmu par zinātnieku un po­litisko darbinieku morālo atbildību. Zīmīgi, ka ro­māns «Paši dievi» 1973. gadā saņēma abus ASV augstākos apbalvojumus par labākajiem zinātnis­kās fantastikas darbiem — Hjugo prēmiju un Nebila prēmiju.

6

Azimovs pats sevi dēvē par «senu zinātniskās fantastikas entuziastu un pastāvošās kārtības pre­tinieku». Varētu sastādīt veselu krājumu no viņa rakstiem un izteikumiem par šo literatūras veidu, kura labā viņš tik daudz darījis.

Pēc Azimova vārdiem, zinātniskās fantastikas mērķis ir «… apzināšanās, ka zinātne var mainīt mūsdienu sabiedrības raksturu, un vēlēšanās uz­zināt, kāda būs kārtējā pārmaiņa». Šajā ziņā zi­nātniskā fantastika tuvojas prognostikai. Pēc Azi­mova mākslinieciskās prakses un teorētiskajiem uzskatiem viegli secināt, ka viņš aizstāv tieši zinātnisko fantastiku, kuras uzdevums ir pa­redzēt priekšā stāvošās pārmaiņas.

Tādēļ viņš tik kategoriski uzstājas pret angļu un amerikāņu fantastikas modernistiskajām ten­dencēm, kuras ar savām forrnālistiskajām ērmībām un drūmo fatālas nākotnes koncepciju viņam no laika gala ir svešas. «Ceru,» Azimovs izteicies, «kad jaunais vilnis noplaks un atstās aiz sevis tikai putas, atkal pacelsies lielais un plašais zināt­niskās fantastikas krasts.»

Viens no Azimova principiālajiem Izteikumiem runā par rakstnieka fantasta lielā morālā pienā­kuma apzināšanos, par viņa pārstāvētās literatū­ras milzīgo sociāli apgaismojošo misiju:

«Vēsture ir sasniegusi robežlīniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Cilvēkiem uz Zemes jā­dzīvo draudzīgi. Es vienmēr savos darbos cenšos to uzsvērt. Lasītāja mīlestību pret maniem dar­biem es uzskatu par zīmi, ka viņš atbalsta šādu viedokli. Nedomāju, ka var piespiest visus cilvē­kus citam citu mīlēt, bet es gribētu novērst naidu starp cilvēkiem. Un es visā nopietnībā domāju, ka zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas pa­līdz apvienot cilvēci. Problēmas, ko mēs risinām fantastikā, kļūst par cilvēces būtiskajām problē­mām.»

Daudzi līdz šim laikam maldīgi uzskata, ka šī literatūra pauž bēgšanu no īstenības, ka labākajā gadījumā tā ir «prāta rotaļa». Nē, Azimovs iebilst: «Mēs rakstām par nākotni no šīsdienas viedokļa. … Cilvēks, kas neinteresējas par nākotni un uz­skata zinātnisko fantastiku par literārām blēņām, nenovēršami nonāks pie iztēles atrofijas un nekad nespēs saskatīt, kas viņu gaida nākotnē.»

Rezumējot savas pārdomas, Azimovs secina: «Cilvēku cilts izdzīvos, ja droši skatīsies nākotnei sejā, nevis turēsies pie pagātnes, ja atradīs sevī vīrišķību pieņemt pārmaiņas, nevis veltīgi un pos­toši tām pretosies. To mums māca zinātniskā fan­tastika, un es lepojos ar to, ka savu spēku robežās esmu veicinājis tās mācību.»

Nevar nepievienoties izcilā amerikāņu fantasti­kas rakstnieka galvenajām atziņām.

J. Brandiss