Paši dievi

2

Pīteram Lemontam bija divi gadi, kad Helams pirmoreiz paņēma rokā pudeli ar pārvērtušos vol­framu. Divdesmit piecu gadu vecumā, tikko publi­cējis savu doktora disertāciju, Lemonts sāka strā: dāt Pirmajā Sūkņa Stacijā un vienlaikus dabūja vietu universitātes fizikas fakultātē.

Jaunajam cilvēkam tas bija ievērojams sasnie­gums. Pirmajai Sūkņa Stacijai trūka vēlāko sta­ciju spožuma, taču tā bija vecmāmiņa visām pā­rējām, kas tagad veselā ķēdē apjoza planētu, kaut arī pašai tehnoloģijai bija tikai pārdesmit gadu. Līdz tam neviens lielāks tehnikas jaunums nebija ieviesies tik ātri un plaši kā Elektronu Sūknis — un kāpēc gan lai tā nebūtu? Tas nozīmēja brīvu enerģiju neierobežotā daudzumā un bez jebkādām problēmām. Tas bija visas pasaules Santa Klauss un Aladīna lampa.

Lemonts bija atnācis te strādāt, lai nodarbotos ar visai abstraktām teorētiskām problēmām, taču drīz vien viņu ieinteresēja Elektronu Sūkņa pār­steidzošā vēsture. To nekad visā pilnībā nebija uzrakstījis cilvēks, kas īsti izprastu teorētiskos principus (ciktāl tie vispār bija izprotami) un kam būtu spējas sarežģīto izklāstīt populāri. Tiesa, He­lams pats bija publicējis vairākus rakstus vidus­mēra lasītāja līmenim, taču tos nevarēja uzskatīt par secīgu, nopamatotu Elektronu Sūkņa vēsturi, kādu sapņoja uzrakstīt Lemonts.

Sākumam viņš vērīgi izlasīja Helama rakstus

UN citas publicētas atmiņas — tā sakot, oficiālus dokumentus, meklēdams tajos apstiprinājumu He­lama frāzei, kas bija satricinājusi pasauli, Dižajai Idejai, kā to nereti dēvēja (un vienmēr rakstīja ar lielajiem burtiem).

Protams, vēlāk, kad Lemonts. bija piedzīvojis vilšanos, viņš sāka rakties dziļāk, un viņam radās jautājums, vai Helama slavenā replika maz ir pie­derējusi Helamam. Tā bija izteikta seminārā, kas iezīmēja īsto Elektronu Sūkņa sākumu. Un tad izrādījās, ka ir ārkārtīgi grūti par semināru uz­zināt kaut ko sīkāk un dabūt runu ierakstus ab­solūti nav iespējams.

Galu galā Lemontam modās aizdomas, ka ne­skaidrība, kas klāja laika smiltīs atstātās semināra pēdas, nav gluži nejauša. Ja prasmīgi konfrontēja vairākus materiālus, sāka likties pilnīgi iespējams, ka Džons F. K. Makfārlends ir pateicis kaut ko ļoti līdzīgu izšķirošajam secinājumam, kuru izda­rījis Helams, — turklāt pateicis to pirms Helama.

Lemonts aizgāja pie Makfārlenda, kas oficiāla­jos atreferējumos nemaz nebija pieminēts un ta­gad pētīja atmosfēras augšējos slāņus, īpašu uz­manību pievēršot Saules vējam. Tas nebija augsta ranga darbs, taču tam bija savas priekšrocības un ciešs sakars ar Sūkņa darbību. Makfārlends acīm­redzot nebija kritis par upuri aizmirstībai, kā bija noticis ar Denisonu.

Makfārlends izturējās pret Lemontu laipni un bija gatavs runāt par jebkuru tematu, izņemot se­mināra norisi. Viņš gluži vienkārši to neatcerējās.

Lemonts neatlaidās, un nocitēja liecības, kādas bija savācis.

Makfārlends izņēma pīpi, piebāza to, vērīgi ap­lūkoja tabaku un dīvaini saspringti sacīja:

— Es negribu atcerēties, jo tas nav svarīgi, pa­tiešām nav. Pieņemsim, es paziņotu, ka esmu kaut ko teicis. Neviens tam neticētu. Es izskatītos pēc idiota, kas sirgst ar lieluma māniju.

— Un Helams parūpētos par to, lai jūs aizraida pensijā?

— To es nesaku, taču nedomāju, ka tas man nāktu par labu. Un kāda gan tur starpība?

— Runa ir par vēsturisko patiesību! — Lemonts teica.

— Ak, nieki! Vēsturiskā patiesība ir tāda, ka Helams bija neatlaidīgs. Viņš piespieda cilvēkus pētīt, vai viņi to gribēja vai ne. Bez Helama šis volframs galu galā būtu eksplodējis un prasījis nezin cik upuru. Varbūt nekad neatrastos jauns šīs vielas paraugs, un mēs nebūtu tikuši pie Sūkņa. Par to jāpateicas Helamam, pat ja viņš šo patei­cību nav pelnījis, un, ja tas ir bezjēdzīgi, es tur neko. nevaru līdzēt, bezjēdzīga ir pati vēsture.

Lemontu tas neapmierināja, taču viņam bija vien ar to jāpietiek, jo Makfārlends vairāk par šo tematu runāt negribēja.

Vēsturiskā patiesība!

Šķietami neapstrīdams vēsturiskās patiesības fakts bija tas, ka tieši radioaktivitāte «Helama volframu» (tā to nosauca pēc vēsturiskas tradīci­jas) padarīja slavenu. Nebija svarīgi, vai tas ir vai nav volframs, vai to kāds ir vai nav aizticis, vai tas ir vai nav neiespējams izotops. Visu citu nobīdīja malā izbrīns par vielu, kura uzrādīja ne­mitīgi pieaugošu radioaktivitāti apstākļos, kas iz­slēdza jebkura tipa radioaktīvās sabrukšanas iespēju jebkurā toreiz pazīstamā pakāpē.

… Pēc brīža Kantrovičs nomurmināja:

— Mums labāk vajadzētu to izkliedēt. Ja mēs šo ielu glabāsim vienkopus, tā iztvaikos vai eksplo­dēs, vai arī abi procesi notiks reizē un saindēs pusi pilsētas.

Tā metāls tika saberzts pulverī, sadalīts mazās porcijās un sajaukts vispirms ar parasto volframu mi vēlāk, kad arī tas kļuva radioaktīvs, ar grafītu, kam ir mazāks efektīvais šķērsgriezums.

Vēl nebija pagājuši ne divi mēneši, kopš Helams bija ievērojis pudeles satura pārvērtību, kad KanIrovičs, uzdodot Helamu par līdzautoru, ziņojumā žurnāla «Nticlear Reviews» redaktoram pavēstīja par plutonija 186 eksistenci. Tā tika apstiprināts Treisija sākotnējais formulējums, taču viņa vārds netika minēts ne tad, ne vēlāk. Līdz ar to Helama volframs sāka savu uzvaras gājienu pasaules mē­rogā, bet Denisons sāka manīt pārmaiņas, kas bei­dzās ar to, ka viņš tika pilnīgi nobīdīts malā.

Plutonija 186 eksistence jau pati par sevi bija nelāgs fakts. Tas, ka šis izotops sākumā bija bijis stabils un tad dīvainā kārtā kļuvis arvien vairāk radioaktīvs, bija vēl ļaunāk.

Tika noorganizēts seminārs šīs problēmas ap­spriešanai. Semināru vadīja Kantrovičs, un tas uz­skatāms par interesantu vēsturisku momentu, jo tā bija pēdējā reize, kad lielu sanāksmi sakarā ar Elektronu Sūkni vadīja kāds cits, nevis Helams. Pēc pieciem mēnešiem Kantrovičs nomira, un tā­dējādi vienīgā personība, kam bija pietiekama autoritāte, lai Helams paliktu ēnā, vairs nestāvēja viņam ceļā.

Seminārs risinājās ārkārtīgi neauglīgi līdz tam brīdim, kad Helams nāca klajā ar savu Dižo Ideju, bet, pēc Lemonta rekonstruētās versijas, īstais pa­grieziena punkts iezīmējās lenča pārtraukuma laikā. Tad Makfārlends, kurš oficiālajos ziņojumos ne ar vārdu netika pieminēts, kaut gan bija viens no semināra organizētājiem, pateica: «Zināt, kas mums te vajadzīgs — kripatiņa fantāzijas. Iedo­mājieties …»

Viņš runāja ar Didriku Van Klcmensu, un Van Klemenss to bija minējis savās personiskajā stenogrāfijā rakstītajās piezīmēs. Kad Lemontam bei­dzot izdevās to uzost, Van Klemenss jau sen bija miris, un, kaut gan viņa piezīmes pašu Lemontu pārliecināja, nācās atzīt, ka bez apstiprinošiem faktiem nevienu citu tās nepārliecinās. Turklāt ne­bija iespējams pierādīt, ka Helams šos Makfārlenda vārdus dzirdējis. Lemonts būtu bijis gatavs derēt uz nezin ko, ka Helams tobrīd atradies tu­vumā, taču šī viņa dedzība arī nekāds pierādijums nebija.

Un, ja arī Lemonts varētu to pierādīt— kas tad? Tas varbūt aizskartu Helama pārspīlēto pašlep­numu, taču viņa stāvokli kaut cik jūtami satricināt nespētu. Tiktu apgalvots, ka Makfārlendam šie vārdi bijuši tikai nejauša iedoma, bet Helams tos uztvēris kā kaut ko vairāk. Tieši viņš nebaidī­jies iziet visu priekšā un oficiāli izvirzīt hipotēzi, riskēdams kļūt par izsmiekla objektu. Makfārlen­dam droši vien ne prātā nenācis ar šo savu «kri­patiņu fantāzijas» bāzties iekšā semināra oficiā­lajā atreferējumā.

Lemonts varētu strīdēties pretī, ka Makfārlends bija labi pazīstams kodolfiziķis, kam vajadzēja domāt par savu reputāciju, bet Helams — jauns radioķīmiķis, kurš kodolfizikā varēja pateikt, ko vien gribēja, jo kā nespeciālistam viņam neviens neko nepārmestu.

Lai nu kā, saskaņā ar oficiālo stenogrammu He­lams bija teicis šādu runu:

«Džentlmeņi, mēs netiekam ne soli uz priekšu. Tādēļ es gribu izteikt kādu pieņēmumu, kas ne­pavisam nepretendē uz diez kādu jēgu, taču nav arī gluži tik bezjēdzīgs kā viss cits, ko tiku te dzirdējis. …Mēs esam sastapušies ar vielu — plutoniju 186, kas vispār nevar eksistēt, nemaz nerunājot par to, ka tā kaut īsu brīdi varētu būt stabila viela, ja vien Universa dabas likumi jopro­jām ir spēkā. Tātad jāsecina: tā kā šī viela neap­šaubāmi eksistē un sākumā bija stabila, tai jābūt eksistējušai, vismaz sākumā, kādā vietā vai laikā, vai apstākļos, kur Universa dabas likumi ir citādi. Īsi un skaidri — viela, kuru mēs pētījam, vispār nav radusies mūsu Universā, tā nāk no cita Uni­versa — blakus Universa, paralēla Universa. Sau­ciet to, kā gribat.

Nokļuvusi šeit — es negribu izlikties, ka zinu, kā tā tikusi pāri, — šī viela vēl bija stabila, manu­prāt, tāpēc, ka tā atnesa līdz sava Universa liku­mus. Fakts, ka tā lēnām kļuva radioaktīva un tās radioaktivitāte arvien pieauga, var nozīmēt, ka mūsu Universa likumi pamazām iesūcās tās sub­stancē, ja tā varētu izteikties.

Atgādināšu, ka tai pašā laikā, kad parādījās plutonijs 186, volframa paraugs, kas sastāvēja no vairākiem stabiliem izotopiem, ieskaitot vol­framu 186, nozuda. Varbūt tas ir nokļuvis paralē­lajā Universā. Galu galā ir loģiski pieņemt, ka vieglāk var notikt masu apmaiņa nekā masas transferācija vienā virzienā. Paralēlajā Universā volframs 186 varbūt ir tāda pati anomālija kā plu­tonijs 186 pie mums. Sākumā tas tur var būt sta­bila viela un pēc tam pamazām kļūt arvien radio­aktīvāks. Tas tur var noderēt par enerģijas avotu, gluži tāpat kā plutonijs 186 šeit.»

Klausītāji acīmredzot bija gaužām pārsteigti, jo stenogrammā nav fiksēts neviens starpsauciens, vismaz līdz pēdējam šeit citētajam teikumam, pēc kura Helams laikam ieturēja pauzi, lai atvilktu elpu un varbūt pats pabrīnītos par savu pārdro­šību.

Tad kāds no semināra dalībniekiem (domājams, Antuāns Džeroms Lepins, kaut gan pieraksts nav skaidrs) jautāja, vai profesors Helams domājot, ka kāda saprātīga būtne Parauniversā tīšām izda­rījusi šo apmaiņu, lai iegūtu enerģijas avotu. Tā valodā ienāca apzīmējums «Parauniverss», acīm­redzot kā ērts «paralēlā Universa» saīsinājums. Tas ir pirmais oficiāli reģistrētais šā vārda lieto, jums.

Brīdi valdīja klusums, un tad Helams ar vēl lie­lāku pārdrošību sacīja (un tā bija Dižās Idejas būtība): «Jā, es tā domāju, un es domāju arī, ka šo enerģijas avotu praktiski var izmantot tikai tad, ja Universs un Parauniverss sadarbojas, ja sūk­nis funkcionē abās pusēs un, izmantojot divu Uni­versu dabas likumu atšķirību, enerģija tiek dzīta no viņiem pie mums un no mums pie viņiem.»

Helams bija pieņēmis apzīmējumu «Parauni, verss» un no šī brīža padarīja to par savu. Vēl vairāk — viņš pirmais šai sakarā lietoja vārdu «sūknis» (kopš tā laika to vienmēr raksta ar lielo burtu).

Oficiālajā atreferējumā ir tendence radīt iespaidu, ka Helama hipotēze tūlīt pat guvusi vis­pārēju atsaucību, taču tā nebija. Tie, kas vispār par to izteicās, aprobežojās ar nekompromitējošo konstatējumu, ka tas esot interesants minējums. Kantrovičs nebilda ne vārda. Helama karjerai tas bija kritisks brīdis.

Vienam pašam viņam nebija pa spēkam izstrā­dāt savas hipotēzes teorētisko un praktisko nopamatojumu. Bija nepieciešama zinātnieku grupa, un tāda tika izveidota. Taču neviens no šīs grupas atklāti neatbalstīja Helama hipotēzi, kamēr bija jau par vēlu. Kad panākumi vairs neradīja šau­bas, cilvēki pierada domāt, ka viss ir Helama un vienīgi Helama nopelns. Visai pasaulei Helams un vienīgi Helams bija tas, kurš pirmais atklājis šo vielu, iecerējis un pasludinājis Dižo Ideju. Un tā­dēļ neviens cits kā Helams bija .Elektronu Sūkņa Tēvs.

Dažādās laboratorijās uz galdiem kārdinoši tika izliktas volframa lodītes. Katrā desmitajā labora­torijā notika apmaiņa un radās jauni plutonija 186 krājumi. Tad kā ēsmu piedāvāja citus elementus, bet tie netika pieņemti… Taču, lai kur parādījās plutonijs 186 un lai kas to atnesa uz pētniecības organizāciju, kura nodarbojās ar šo problēmu, sa­biedrībai tas bija un palika «Helama volframs».

Un atkal tas bija Helams, kas visveiksmīgāk izklāstīja plašām masām dažus teorijas aspektus. Pašam par pārsteigumu (kā Helams vēlāk iztei­cas), viņš izrādījās veikls rakstītājs, un populari­zēšanas darbs viņam patika. Turklāt panākumiem ir sava inerce, un cilvēki nebūtu pieņēmuši infor­māciju par šo tematu ne no viena cita kā tikai no I Ielama.

Plašu atzinību ieguvušajā rakstā nedēļas izde­vumā «North American Sunday Tele-Times Weekly» Helams rakstīja:

«Mēs nezinām, cik daudzos dažādos veidos Parauniversa likumi atšķiras no mūsējiem, bet varam diezgan droši minēt, ka kodolu stiprā mijiedarbība, kas ir stiprākais zināmais spēks mūsu Universā, Parauniversā ir vēl spēcīgāka, varbūt pat simt reižu spēcīgāka. Tas nozīmē, ka tur ir vieglāk pār­varēt protonu savstarpējo elektrostatisko atgrūšanos un ka kodolam vajadzīgs mazāk neitronu, lai tas būtu stabils.

Plutonijs 186, kas ir stabils Parauniversā, satur pārak daudz protonu jeb pārāk maz neitronu, lai būtu stabils mūsu Universā, kur kodolu mijiedar­bība ir vājāka. Plutonijs 186, nokļuvis mūsu Uni­versā, sāk izstarot pozitronus, līdz ar to atbrīvo­dams enerģiju, un ar katru izstaroto pozitronu viens protons kodolā pārvēršas par neitronu. Galu galā katrā kodolā divdesmit protoni ir pārvērtu­šies par neitroniem un plutonijs 186 ir kļuvis par volframu 186, kas ir stabils mūsu Universā. Pro­cesā no katra kodola ir izdalījušies divdesmit pozi­troni. Tie saduras un anihilējas ar divdesmit elek­troniem, atkal atbrīvojot enerģiju, tā ka ar katru plutonija 186 kodolu, kas nonāk pie mums, mūsu Universs zaudē divdesmit elektronu.

Tai pašā laikā volframs 186, kas nokļūst Para­universā, pretējā iemesla dēļ tur ir nestabils. Pēc Parauniversa likumiem tā kodolos ir pārāk daudz neitronu jeb pārāk maz protonu. Volframa 186 ko­doli sāk izstarot elektronus, nemitīgi atbrīvojot enerģiju, un līdz ar katru izstaroto elektronu viens neitrons pārvēršas par protonu, kamēr galu galā atkal rodas plutonijs 186. Ar katru volframa 186 kodolu, kas nokļūst Parauniversā, tur nāk klāt div­desmit elektronu.

Plutonijs/volframs var bezgalīgi cirkulēt šurpu turpu starp Universu un Parauniversu, dodot ener­ģiju vispirms vienā, tad otrā, un ikreiz ar katru kodolu, kas piedalās šai ciklā, divdesmit elektronu no mūsu Universa pārvietojas uz Parauniversu. Abas puses var iegūt enerģiju, ja darbojas šāds Starpuniversu Elektronu Sūknis.»

Šīs idejas īstenošana dzīvē un paša Elektronu Sūkņa kā efektīva enerģijas avota radīšana nori­tēja apbrīnojami ātri, un katrs jauns panākums cēla Helama prestižu.

Lcmontam nebija iemesla apšaubīt šo prestižu, mi viņš juta pret Helamu godbijīgu cieņu (ko vē­lāk pašam bija neērti atcerēties un ko viņš — tur­klāt diezgan sekmīgi — centās izdzēst no atmi­ņas), kad pirmoreiz lūdza viņam garāku sarunu sakarā ar iecerēto Elektronu Sūkņa vēsturi.

Helams likās atsaucīgs. Trīsdesmit gados viņš bija pacēlies tādos sabiedriskās cieņas augstumos, ka varēja taisni pabrīnīties, kā gan viņam neasiņo deguns. Fiziski viņš bija ja ne pievilcīgi, tad iespaidīgi novecojis. Auguma smagnējība it kā ak­centēja viņa stāvokļa svarīgumu, un savas sejas rupjajiem vaibstiem viņš prata piešķirt mierpilnas apgarotības izteiksmi. Tomēr Helams, tāpat kā se­nāk, mēdza ātri pietvīkt, un tas, cik viegli ievaino­jama viņa pašcieņa, bija kļuvis par parunu.

Pirms Lemonta ierašanās Helams jau bija par viņu informēts.

— Jūs esat doktors Pīters Lemonts un, kā man stāstīja, esat devis krietnu ieguldījumu parateorijā, — viņš sacīja. — Es atceros jūsu disertāciju. Tā bija par kodoltermisko sintēzi Parauniversā, vai ne tā?

— Jā, ser.

— Labi, atsvaidziniet manu atmiņu! Pastāstiet par savu darbu. Populāri, protams, it kā jūs ru­nātu ar profānu. Galu galā, — Helams klukstoši iesmējās, — savā ziņā es arī esmu profāns. Zināt, mana specialitāte ir radioķīmija, un nekāds lielais teorētiķis es neesmu, ja neņem vērā dažas šad tad izvirzītas koncepcijas.

Tobrīd Lemonts šos vārdus uzņēma kā godīgu pašnovērtējumu, un varbūt patiešām Helams tos neteica, liekulīgā vēlībā nolaizdamies no saviem augstumiem, kā Lemonts vēlāk neatlaidīgi apgal­voja. Taču drīz vien viņš atklāja — vai vismaz aizstāvēja šādu viedokli —, ka tas ir raksturīgi Helama metodei uztvert citu padarītā darba bū­tību. Pēc tam viņš spēja veikli runāt par attiecīgo tematu, īpaši vai pat nemaz necenzdamies piemi­nēt, kā nopelns tas ir.

Taču toreiz jaunais fiziķis Lemonts jutās gan­drīz vai glaimots un tūlīt ļāva vaļu daiļrunīgai de­dzībai, ar kādu cilvēks mēdz stāstīt par saviem atklājumiem.

— Es nevaru teikt, ka esmu paveicis daudz, doktor Helam. Dedukcijas ceļā izsecināt, kādi ir Parauniversa dabas likumi jeb paralikumi — tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Mums ir tik maz, uz kā balstīties. Es ņēmu par pamatu to mazumiņu, ko mēs zinām, un neizvirzīju nevienu jaunu tēzi, kas nav pierādāma. Tā kā Parauniversā kodolu stiprā mijiedarbība ir spēcīgāka, šķiet skaidrs, ka mazu kodolu sintēze tur notiek vieglāk.

— Parasintēze, — Helams sacīja.

— Jā, ser. Uzdevums bija noskaidrot, kādi šie procesi konkrēti varētu būt. Matemātiskie aprēķini šķita diezgan nedroši, bet pēc vairākām transfor­mācijām sāka veikties labāk. Izrādās, piemēram, ka litija hidrīdu tur var pakļaut kodoltermiskajai reakcijai par četrām lieluma kārtām zemākā tem­peratūrā nekā šeit. Pie mums, lai litija hibrīds eks­plodētu, vajadzīga atombumbas temperatūra, bet Parauniversā, tā sakot, tam pietiktu ar parastu di­namīta lādiņu. Iespējams pat, ka tur litija hidrīdu var aizdedzināt ar sērkociņu, taču tā laikam tomēr nav. Zināt, mēs esam viņiem piedāvājuši litija hidrīdu, jo kodoltermiskā sintēze Parauniversā va­rētu būt dabisks enerģijas avots, bet viņi to ne­pieņem.

Jā, cs zinu.

Tas acīmredzot viņiem būtu pārāk riskanti — !,ipat kā lietot tonnām nitroglicerīnu raķešu dzinējos, tikai vēl bīstamāk.

Ļoti labi. Un jūs rakstāt arī Sūkņa vēsturi?

Neoficiālu, ser. Kad manuskripts būs gaIavs, es lūgšu jūs to izlasīt, ja drīkstu, — man tas lil'itu ļoti noderīgi, jo jūs šos notikumus zināt visos sīkumos. Patiesībā man gribētos tūlīt pat izmantot l/.devību un šo to pajautāt, ja jums būtu mazliet laika.

Dažas minūtes varu jums veltīt. Ko tad jūs vēlaties zināt? — Helams smaidīja. Tā bija pēdējā reize, kad viņš smaidīja Lemonta klātbūtnē.

— Efektīvs un praktisks Sūknis, profesor Helain, tika konstruēts ārkārtīgi īsā laikā, — Le­monts iesāka. — Tiklīdz Sūkņa projekts . ..

— Starpunivcrsu Elektronu Sūkņa projekts, — lielāms, joprojām smaidīdams, izlaboja.

— Jā, protams, — Lemonts sacīja un nokremšļojās. — Es tikai lietoju populāro nosaukumu. Tiklīdz projekts bija pieņemts, visas tehniskās de­taļas tika izstrādātas ļoti ātri un veiksmīgi.

— Tā ir taisnība, — Helams sacīja, un viņa balsī ieskanējās pašapmierinātība. — Man ir daudzkārt teikts, ka tas esot mans nopelns, ka iz­šķirošais faktors bijusi mana enerģiskā un gudrā vadība, taču jums savā grāmatā nevajadzētu to pārāk uzsvērt. Faktiski mums projekta izstrādā­šanā piedalījās daudzi ārkārtīgi talantīgi cilvēki, un es negribētu, ka manas lomas pārspīlēšana aizēnotu atsevišķu grupas locekļu spožumu.

Lemonts mazliet īdzīgi papurināja galvu — vi­ņam šķita, ka šī Helama piezīme neattiecas uz lietu. Viņš turpināja:

— Es nepavisam nedomāju to. Es gribēju ru­nāt par saprātīgajām būtnēm Sūkņa otrā pusē — par paracilvēkiem, kā tās mēdz dēvēt. Viņi to iesāka. Mēs viņus atklājām tikai pēc tam, kad volframs pirmoreiz bija apmainīts ar plutoniju, bet viņi mūs atklāja pirmie, lai izdarītu šo transferāciju, un vadījās vienīgi no teorijas, nesaņēmuši nekādu mājienu, kā mēs no viņiem. Un tā dzelzs folija, ko viņi atsūtīja …

Nu Helama smaids bija nozudis un uz visiem laikiem. Viņš sarauca pieri un skaļi sacīja:

— Šie simboli netika atšifrēti. Nekas par tiem …

— Ģeometriskās figūras bija saprotamas, ser. Es esmu šo foliju redzējis, un ir pilnīgi skaidrs, ka tajā doti norādījumi par Sūkņa uzbūvi. Man šķiet, ka …

Helama krēsls, dusmīgi iečīkstēdamies, atsprāga no galda.

— Par to nerunāsim, jaunais cilvēk! Sūkni uz­būvējām mēs, nevis viņi.

— Jā, bet vai tad nav tiesa, ka viņi . ..

— Ko viņi?

Tagad Lemonts aptvēra, kādu emociju vētru viņš izraisījis, taču nevarēja saprast tās iemeslu. Viņš nedroši turpināja:

— … ka viņi ir gudrāki par mums, ka patiesībā to izdarīja viņi. Vai tad to var apšaubīt, ser?

Pietvīkušais Helams bija pietrūcies kājās.

— Un kā vēl! — viņš kliedza. — Es neļaušu te ievazāt mistiku. Jau tā tās ir par daudz. Paklau­sieties, jaunais cilvēk, —■ Helams panācās tuvāk joprojām sēdošajam un galīgi pārsteigtajam Leinontain, kratīdams pret viņu savu resno pirkstu, — ja jūsu vēsture ieņems tādu viedokli, ka mēs esam marionetes paracilvēku rokās, Pirmā Sta­cija to nepublicēs un, ciktāl teikšana būs man, tā vispār neieraudzīs dienas gaismu. Es nevēlos, ka cilvēci un tās saprātu ierindo zemākā kategorijā un parabūtnes paceļ dievu lomā.

I emontam nekas cits neatlika kā doties projām. Viņš bija apmulsis un galīgi satriekts, ka izraisījis lādu naidīgumu cilvēkā, no kura bija gaidījis at­saucību.

Un tad Lemonts konstatēja, ka.vēsturiskie avoti viņam piepeši sāk izsīkt. Tie, kas pirms nedēļas bija bijuši diezgan runīgi, tagad neatcerējās vairs neko un nevarēja atlicināt laiku intervijām.

Sākumā Lemontu tas kaitināja, tad viņā palē­nam sāka briest dusmas. Pārlūkojis savākto maIcriālu no cita redzesviedokļa, viņš tagad ņēmās tirdīt un piestāt, kur senāk bija tikai vaicājis. Kad Lemonts sastapa Helamu nodaļas sanāksmēs, tas saviebās un izlikās viņu neredzam, un Lemonts sa­vukārt apveltīja Helamu ar nicīgu skatienu.

Rezultātā Lemonts saprata, ka viņa sākotnējā — parateorētiķa karjera lemta neveiksmei, un daudz nopietnāk nekā līdz tam pievērsās savai otrajai — zinātnes vēsturnieka karjerai.

6 (turpinājums)

— Sasodītais muļķis! — Lemonts murmināja, atcerēdamies savu pirmo vizīti pie Helama. — Jums, Maik, vajadzēja redzēt, kā viņš pārbijās, tiklīdz es ieminējos, ka virzošais spēks ir bijusi otrā puse. Tagad man pašam brīnums, kā gan, šad tad viņu jau sastapis, es varēju nezināt, ka viņš tā reaģēs. Esiet pateicīgs liktenim, ka jums nekad nav bijis jāstrādā kopā ar viņu.

— Esmu pateicīgs, — Bronovskis vienaldzīgi sacīja, — kaut gan ir brīži, kad arī jūs neesat eņģelis.

— Nesūdzieties. Jūsu darbā nav nekādu pro­blēmu.

— Nav arī intereses par to. Kam gan rūp mans darbs, izņemot mani pašu un vēl piecus cilvēkus visā pasaulē. Nu, varbūt sešus. Vai atceraties?

Lemonts atcerējās.

— Jā, protams, — viņš sacīja.