Paši dievi

6 (nobeigums)

— Lai nu kā, — Lemonts sacīja, — tas atraisa man rokas. Esmu mēģinājis viņam teikt. Viņš ne­vēlas mani uzklausīt. Tagad es speršu nākamo soli.

— Kāds tas būs? — Bronovskis jautāja.

— Es iešu pie senatora Bērta.

— Pie Tehnikas un vides komisijas priekšsē­dētāja?

— Jā. Jūs tātad esat par viņu dzirdējis?

— Kurš gan nav? Bet ko jūs viņam teiksiet, Pīt? Vai esat atklājis ko tādu, kas viņu interesētu? Simbolu tulkošana tā nevar būt. Pīt, es jums jau­tāju vēlreiz. Kas jūs tā satrauc?

— Es nevaru paskaidrot. Jūs nezināt parateoriju.

— Vai senators Bērts zina?

— Labāk nekā jūs, man šķiet.

Bronovskis pacēla pirkstu.

— Pīt, neķircināsimies. Varbūt es zinu to, ko jūs nezināt. Mēs nevaram strādāt kopā, ja darbo­jamies viens pret otru. Vai nu es esmu šīs mazās divu vīru savienības loceklis, vai neesmu. Pastās­tiet man, kas jūs satrauc, un es savukārt kaut ko pateikšu jums … Pretējā gadījumā vispār izbeig­sim šo spēlīti.

Lemonts paraustīja plecus.

— Labi. Ja jūs tā gribat, es jums pateikšu. Ta­gad, kad esmu ticis garām Helamam, tas varbūt Ir vienalga. Fakts ir tāds, ka Elektronu Sūknis Iransferē dabas likumus. Parauniversā kodolu •.liprā mijiedarbība ir simtreiz stiprāka nekā šeit, mi tas nozīmē, ka pie mums vieglāk notiek kodolu dalīšanās, bet tur — kodolu saplūšana. Ja Elek­tronu Sūknis darbosies pietiekami ilgi, galu galā iestāsies līdzsvars, kad kodolu stiprā mijiedarbība abos Universos būs vienāda — apmēram desmitrciz stiprāka nekā tagad šeit un desmitreiz vājāka nekā tagad tur.

— Vai to neviens nezināja?

— Ak, droši vien to zināja visi. Tas bija acīm redzams gandrīz pašā sākumā. Pat Helams spēj to apjēgt. Un tieši tāpēc šis bastards tā uztraucās. Es sāku viņam to sīki skaidrot, it kā domātu, ka viņš par to nekad nav dzirdējis, un viņš uzsprāga gaisā.

— Bet kas par lietu? Vai mijiedarbības līdzsva­rošanās ir bīstama?

— Protams. Kā gan jūs domājat?

— Es neko nedomāju. Kad tā nolīdzināsies?

— Ar pašreizējo sūknēšanas intensitāti — ap­mēram pēc 1030 gadiem.

— Cik ilgi tas ir?

— Pietiekami, lai triljons triljonu tādu Universu _ kā mūsējais izveidotos, nodzīvotu savu mūžu, no-

vecotu un aizietu bojā cits pēc cita.

— Velns parāvis, Pīt! Kāpēc tad jāraizējas?

— Tāpēc, ka šis skaitlis, kas figurē oficiālajā dokumentācijā, — Lemonts sacīja, lēni un rūpīgi izrunādams vārdus, — tika iegūts, pamatojoties uz noteiktiem pieņēmumiem, kas, manuprāt, ir nepa­reizi. Ja balstās uz citiem pieņēmumiem, kas, ma­nuprāt, ir pareizi, tad mums jau tagad draud nepatikšanas.

— Kādas nepatikšanas?

— Iedomājieties, ka Zeme piecu minūšu laikā pārvēršas par gāzes mutuli. Vai tās, jūsuprāt, ne­būtu nepatikšanas?

— Sūknēšanas dēj?

— Sūknēšanas dēļ!

— Un paracilvēku pasaule? Vai ari tai draud briesmas?

— Esmu par to pārliecināts. Tiesa, citādas, bet tāpat briesmas.

Bronovskis piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Savus brūnos, biezos matus viņš nēsāja garus — šo frizūru kādreiz dēvēja par «brūno gigantu». Tagad viņš iebrauca tajos ar rokām. Un sacīja:

— Ja paracilvēki ir gudrāki par mums, vai tad viņi darbinātu Sūkni? Viņi taču ātrāk nekā mēs saprastu, ka tas ir bīstami.

— Es esmu par to domājis, — Lemonts teica. — Man liekas, ka viņi ir sākuši sūknēt pirmo reizi un, tāpat kā mēs, darījuši to, acīmredzamā labuma vilināti, tobrīd neraizēdamies par sekām.

— Bet jūs sakāt, ka tagad zināt, kādas var būt sekas. Vai viņiem būtu lēnāka domāšana nekā jums?

— Viss atkarīgs no tā, kad un vai vispār viņi sāks prātot par sekām. Sūknis ir pārāk izdevīgs, lai meklētu tam vainas. Es pats nebūtu tiktāl aiz­domājies, ja … Bet kas ir uz sirds jums, Maik?

Bronovskis mitējās staigāt, pavērās Lemontam tieši sejā un sacīja:

— Man šķiet, ka mums ir paveicies.

Lemonta skatiens mežonīgi iezibējās, viņš pie­lēca pie Bronovska un sagrāba viņu aiz pie­durknes.

— Ar parasimboliem? Stāstiet, Maik!

— Tas notika, kamēr jūs bijāt pie Helama. Tieši lajā laikā. Pirmajā brīdī es lāgā nezināju, ko Iesākt, jo nebiju skaidrībā, kas tas ir. Un tagad …

— Un tagad?

Es vēl joprojām neesmu pārliecināts. Pienāca viena no viņu folijām ar sešām zīmēm …

— O!

— … latīņu alfabētā. Un tās var izlasīt.

— Ko?

— Te tā ir.

Gandrīz kā burvju mākslinieks Bronovskis nez no kurienes izvilka foliju. Tajā bija iegravēti nevis dažādi mirgojoši parasimboli un smalkas, sarežģī­tas spirāles kā parasti, bet gan seši lieli, it kā ar bērna roku vilkti burti: B-A-Z-I-A-S.

— Kā jūs domājat, ko tas nozīmē? — Lemonts neskanīgi jautāja.

— Pagaidām esmu bijis spējīgs izdomāt vienīgi to, ka tas varētu būt nepareizi uzrakstīts vārds «bažas».

— Tad tāpēc jūs mani tirdījāt? Jums likās, ka kāds tur otrā pusē jūt bažas?

— LJn man likās, ka tam varētu būt kāds sakars ar jūsu nemitīgi augošo satraukumu pēdējā laikā. Atklāti sakot, Pīt, man nepatīk, ja no manis ko slēpj.

— Okei Taču neizdarīsim pārsteidzīgus seci­nājumus. Jums ir liela pieredze ar fragmentāriem tekstiem. Vai jūs domājat, ka paracilvēki sākuši bažīties sakarā ar Elektronu Sūkni?

— Tas nepavisam nav obligāti, — Bronovskis sacīja. — Es nezinu, cik lielā mērā paracilvēki spēj sajust šo Universu. Ja viņi sajūt volframu, ko mēs izliekam, ja viņi sajūt mūsu esamību, varbūt viņi spēj uztvert arī mūsu noskaņojumu. Varbūt viņi grib mūs nomierināt, ziņodami, ka bažām nav iemesla.

— Kāpēc tad viņi neraksta NAV BAZIAS?

— Tapec, ka viņi vel tik labi neprot musu va­lodu.

— Hm. Tad es nevaru to ziņot Bērtam.

— Es jūsu vietā to nedarītu. Pagaidām nekas nav skaidrs. Es vispār neietu pie Bērta, iekams ne­esam saņēmuši no Parauniversa kaut ko vairāk. Kas zina, ko viņi grib mums pateikt.

— Nē, Maik, es nevaru gaidīt. Es zinu, ka man ir taisnība, un mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

— Nu labi, bet ar šo gājienu pie Bērta jūs sa­dedzināsiet aiz sevis visus tiltus. Jūsu kolēģi jums to nekad nepiedos. Vai nebūtu prātīgāk parunāt ar citiem šejienes fiziķiem? Viens pats jūs nevarat ietekmēt Helamu, bet ja vesela grupa zinātnieku …

Lemonts sparīgi pakratīja galvu.

— No tā nekas nevar iznākt. Sajā stacijā cil­vēki noturas uz ūdens tikai ar savu iztapību. Te nav neviena, kam pietiktu dūšas uzstāties pret He­lamu. Mēģināt apvienot viņus, lai kopīgi ietek­mētu Helamu, būtu tikpat veltīgi kā vārītiem ma­karoniem dot komandu ieņemt miera stāju.

Bronovska labsirdīgā seja izskatījās neparasti drūma.

— Varbūt jums ir taisnība.

— Es zinu, ka man ir taisnība, — Lemonts tik­pat drūmi atteica.