Paši dievi

I. PRET STULBUMU…

— Veltīgi! — Lemonts asi sacīja. — Es nekā nepanācu.

Viņam bija drūma sejas izteiksme, kas labi sa­derējās ar dziļi iegrimušajām acīm un garo, maz­liet asimetrisko zodu. Arī visgaišākajos dzīves brī­žos viņš izskatījās sadrūmis, un patlaban brīdis nebija nekāds gaišais. Lemonta otrā oficiālā vi­zīte pie Helama bija izvērtusies par vēl lielāku fiasko nekā pirmā,

— Nekļūstiet melodramatisks, — Mairons Bronovskis miermīlīgi bilda. — Jūs jau neko arī ne­gaidījāt. Pats man teicāt. — Viņš meta gaisā ze­mesriekstus un uzķēra tos ar savu biezlūpu muti, ne reizi nekļūdoties. Viņš nebija pārāk garš un arī ne pārāk tievs.

— Tāpēc man nav vieglāk. Bet jums taisnība, tas nav svarīgi. Es varu iet citu ceļu un esmu no­lēmis iet, turklāt — es paļaujos uz jums. Ja tikai jūs varētu atšifrēt…

— Neturpiniet, Pīt! Es to visu esmu jau dzirdē­jis. Vienīgais, kas man jāizdara, — jāatšifrē nehumanoīdu intelekta domāšanas veids.

— Tas ir augstāks nekā cilvēka intelekts. Šie radījumi no Paraunivcrsa mēģina panākt, lai vi­ņus saprastu.

— Var jau būt, — Bronovskis nopūtās. — Bet viņi mēģina to darīt ar mana intelekta starpnie­cību, kurš, kā es dažbrīd domāju, ir augstāks nekā cilvēkiem, taču nedaudz. Reizumis nakts tumsā es guļu nomodā un prātoju, vai dažāda veida inte­lekti vispār var sazināties, bet, ja man bijusi se­višķi slikta diena, tad sāku šaubīties, vai teicie­nam «dažāda veida intelekti» maz ir kāda jēga.

— Ir gan, — Lemonts nikni sacīja, un varēja skaidri redzēt, ka viņa virsvalka kabatās sabāztās rokas sažņaudzas dūrēs. — Tas nozīmē Helamu un mani. Tas nozīmē muļķa varoni doktoru Fredriku Helamu un mani. Mēs esam dažāda veida in­telekti, jo, kad es ar viņu runāju, viņš nesaprot. Viņa idiotiskais ģīmis kļūst sarkans, acis izspie­žas un ausis aizdarās. Es teiktu, ka viņa prāts pār­stāj funkcionēt, bet man nav pierādījumu, ka tas jebkad ir funkcionējis.

— Kā nu tā var runāt par Elektronu Sūkņa Tēvu, — Bronovskis nomurmināja.

— Tā gan! Slavenais Elektronu Sūkņa Tēvs. Pats pretīgākais bastards uz pasaules. Būtībā vi­ņam tur bija vismazāk nopelnu. Es zinu.

— Es arī zinu. Jūs man bieži esat stāstījis. — Bronovskis atkal pasvieda gaisā zemesriekstu. Un nekļūdījās.