Tumsas kreisā roka

8. Cits ceļš uz Orgoreinu

Visu vasaru braukāju apkārt pa Kārhaidu no pilsētas uz pilsētu, no zemes tiesas uz zemes tiesu, vērodams un klausīdamies mobilis-Sūtnis savas darbības sākumā to nevar atļauties, jo viņš jaunajā zemē ir brīnums un briesmonis, vienmēr redzams un gatavs sniegt priekš­nesumus. Tālajos lauku pavardos un ciematos stāstīju tiem, kas mani uzņēma, par to, kas es tāds: vairums kaut ko bija dzirdējuši pa radio un kaut ko par mani zināja. Visi vairāk vai mazāk izrādīja ziņkārību. Tikai nedaudzi izrādīja bailes vai nepatiku. Kārhaidā ienaidnieks nav iebrucējs vai svešinieks. Nepazīstamais svešinieks ir vie­sis. Tavs īstenais ienaidnieks ir tavs kaimiņš.

Kus mēnesī apmetos austrumu krastā klana-pavardā, ko sauca par Gorinheringu tā bija māja pilsētiņa forts ferma, kas pacēlās uz pakalna pāri Hodomina okeāna mūžīgajām miglām. Pavardā dzīvoja apmēram piecsimt cilvēku. Pirms četriem tūkstošiem gadu es tajā pašā vietā, tādā pašā namā būtu atradis dzīvojam viņu senčus. Šajos četros tūkstošos gadu tika izgudrots elek­tromotors, radio un mehāniskās stelles, automašīnas un lauksaimniecības mašīnas un tā tālāk: bija iestājies mašīnu laikmets, bet tas viss notika pakāpeniski, bez industriālas revolūcijas būtībā nebija notikusi nekāda revolūcija. Ziema trīsdesmit gadsimtos nav sasniegusi tādu līmeni kā savulaik Zeme trīssimt gados. Bet Zie­mai ari nav vajadzējis par to maksāt tik augstu cenu kā Zemei.

Ziema ir naidīga planēta; tā soda par kļūdām strauji un bargi: ar nāvi no aukstuma vai nāvi no bada. Nav atlaidu, nav apžēlošanas. Viens cilvēks var paļauties uz veiksmi, bet vesela sabiedrība tā nevar rīkoties, un pār­maiņas kultūrā, līdzīgi nejaušai mutācijai, var padarīt sadzīvi nestabilu. Tāpēc viņi ir mainījušies ļoti lēnām. Neapdomīgs novērotājs jebkurā Getenas vēstures pe­riodā varētu secināt, ka visa tehnikas attīstība un izpla­tība ir beigusies. Tomēr tā nekad nav bijis. Salīdziniet kalnu straumi ar ledāja plūdumu! Abi galu galā sasniedz mērķi.

Gorinheringā runājos ar daudziem vecāka gadagā­juma cilvēkiem, kā ari ar bērniem. Man tā bija pirmā iespēja novērot daudzus geteniešu bērnus, jo Erenrangā tie visi atrodas privātos vai sabiedriskos Pavardos vai skolās. Ceturtā līdz trešā daļa no pilsētu pieaugušajiem iedzīvotājiem nodarbojas tikai ar bērnu audzināšanu un izglītošanu. Šeit klans pats rūpējās par savējiem. Par bēr­niem nebija atbildīgs neviens bet visi uzņēmās atbil­dību. Bērni bija mežonīgi, viņi nemitīgi skraidīja apkārt pa miglā tītajiem pakalniem un pludmalēm. Kad man izdevās kādu noķert uz pietiekami ilgu laiku, lai ar to parunātu, viņi bija kautrīgi, lepni un ārkārtīgi paļāvīgi.

Vecāku instinkts uz Getenas ir tikpat daudzveidīgs kā citur pasaulē. To nav iespējams vispārināt. Neesmu redzējis nevienu kārhaidieti sitam bērnu. Esmu redzējis tikai vienu runājam ar bērnu ļoti dusmīgi. Viņu maigums pret bērniem man šķita dziļš, aktīvs un gandrīz pilnībā bez īpašnieciskuma. Vienīgi pēdējais minētais atšķir kārhaidiešu attieksmi no tā, ko mēs saucam par "mātes" instinktu. Es domāju, ka nav jēgas atsevišķi runāt par mātišķo un tēvišķo instinktu; vecāku instinkti, tieksme pasargāt, nav saistīti ar dzimumu.

Hakanna stundas sākumā mēs Gorinheringā klausī­jāmies sprakšķošu radio, kas citu ziņu starpā pārraidīja ari karaļa Argavena vēstījumu par to, ka viņš gaida man­tinieku. Ne nākamo kemmeringa dēlu (tādi viņam bija jau septiņi), bet savas miesas dēlu, karaļa dēlu. Karalis bija stāvoklī.

Man tas šķita jocīgi, un arī Gorinheringas klana ļau­dis to uztvēra ar humoru, bet citu iemeslu dēļ. Viņi sa­cīja, ka viņš esot par vecu bērnu dzemdēšanai, un viņu jokiem un rupjībām par šo tēmu nebija gala. Veči varēja dienām uzjautrināties par karaļa pēdējiem panākumiem, bet citādi viņus galms neinteresēja. "Pavalstīs ir Kārhai­da," savulaik bija teicis Estravens; un, tāpat kā citas viņa izteiktās domas, ari šī man ienāca prātā arvien biežāk, jo vairāk es uzzināju. Tas, kas iesākumā šķita gadsimtiem vienota nācija, patiesībā bija diezgan vāji saistīts jucek­lis, ko veidoja dažādu līmeņu valdījumi, pilsētas, ciemi, "pseidofeodālas cilšu ekonomiskās vienības". Kārhaida izrādījās burbuļojošs, virmojošs spēcīgu, inteliģentu un kašķīgu personību mutulis, pār kuru viegli un nedroši klājās valdības tīmeklis. Nekas un nekad, es domāju, nespētu Kārhaidu apvienot kā nāciju. Atrās saziņas ierīču izplatība, kas praktiski vienmēr izraisa nacionālismu, nebija sasniegusi tādus rezultātus. Ekumēne nevarēja vērsties pie šīs tautas kā sociālas vienības, apvienotas grupas. Drīzāk vajadzēja apelēt pie viņu spēcīgajām, bet mazattīstītajām vispārcilvēciskajām jūtām, pie cil­vēces vienības. Man šī doma ļoti iepatikās. Protams, es kļūdījos; tomēr manas zināšanas par geteniešiem vēlāk izrādījās noderīgas.

Ja vien negribēju pavadīt Vecajā Kārhaidā visu gadu, man bija jāatgriežas rietumu pusē, pirms tiek slēgtas Kargava pārejas. Pat šeit, piejūras reģionā, vasaras pēdējā mēnesī divreiz uzkrita sniegs. Diezgan negribīgi atkal devos uz rietumiem un ierados Erenrangā gor, pirmā rudens mēneša, sākumā. Argavens bija devies uz savu vasaras mītni Uoreverā, kur viņu neviens netraucēs, un iecēlis PemmerHarge rem ir Tibe par reģentu savas prom­būtnes laikā. Tibe pilnībā izmantoja piešķirtās tiesības. Jau pāris dienu pēc ierašanās es sapratu, ka esmu kļū­dījies Kārhaidas situācijas analīzē mana informācija bija novecojusi -, un sāku Erenrangā justies neomulīgi, pat nedroši.

Argavens nebija pie pilna prāta. Viņa nesakarīgā, drūmā uztvere aptumšoja visu galvaspilsētas gaisotni. Viņš pārtika no bailēm. Visu labo viņa valdīšanas laikā bija sasnieguši vai nu ministri, vai kyorremy. Bet viņš pats nevienam nebija darījis ļaunu. Viņa cīņa ar perso­niskajiem lietuvēniem nebija kaitējusi valstij. Viņa radi­nieks Tibe bija pavisam citāds viņa ārprātā bija sava loģika. Tibe zināja, kad un ko darīt. Viņš tikai nezināja, kad apstāties.

Tibe diezgan daudz runāja pa radio. Estravens savā valdīšanas laikā tā nebija darījis, jo tas nebija rakstu­rīgi kārhaidiešiem viņu valstsvīri parasti nesniedza publiskus priekšnesumus, bet rīkojās slepeni un netieši.

Bet Tibe uzstājās ar runām. Dzirdot premjera balsi, man acu priekšā rēgojās viņa garzobu smaids un seja maska no tūkstoš krunciņām. Viņa runas bija garas un skaļas: slavas dziesmas Kārhaidai, Orgoreinas nosodī­šana, "nelojālu šķeltnieku" uzrādīšana, apliecinājumi, ka "karalistes robežas ir labi aizsargātas", lekcijas par vēsturi, ētiku un ekonomiku; viss tika pasniegts piepaceltā, emocionālā tonī, balsij laiku pa laikam aizraujo­ties līdz spiedzienam zaimos vai glaimos. Viņš daudz runāja par valsts lepnumu un dzimtenes mīlestību, bet gandrīz nemaz par šifgretoru, personisko lepnumu vai prestižu. Vai Kārhaida Sinotas ielejā būtu zaudējusi tik daudz prestiža, ka par to vairs nedrīkstēja runāt? Nē. Sinotas ieleju viņš pieminēja visai bieži. Es nolēmu, ka par šifgretoru viņš nerunā ar nolūku, jo vēlas atmodināt mežonīgākas, nekontrolējamākas emocijas. Viņš gribēja iekustināt to, kas, tikai īpaši attīrīts un kontrolēts, pār­vēršas šifgretorā. Viņš gribēja, lai klausītāji dusmojas un baidās. Viņš nerunāja par lepnumu un mīlestību, lai gan šos vārdus pieminēja bez mitas; bet viņa teiktajā tie pārtapa pašslavināšanā un naidā. Viņš daudz runāja arī par Patiesību, jo, paša vārdiem sakot, "tikai atklāja to, ko apslēpj civilizācijas glazūra".

Metafora par glazūru (vai krāsu, vai līmplēvi, vai ko citu), kas apslēpj cildeno patiesību, ir izturīga, visur­esoša un neīsta. Ar to var maskēt dučiem aplamību. Viena no bīstamākajām ir pieņēmums, ka civilizācija, būdama mākslīga, ir pretdabiska: ka tā ir pretmets primi­tīvismam. Bet tādas glazūras faktiski nav; primitīvisms pakāpeniski aug un mainās, un kļūst par civilizāciju. Ja civilizācijai ir pretmets, tad tas ir karš. Šie abi viens otru izslēdz. Klausoties apnicīgās, niknās Tibes runas, man šķita, ka viņš mēģina piespiest savu tautu mainīt izvēli, kas bija notikusi vēl pirms viņu vēstures sākuma: izvēli, kas izslēdz vienu no šiem pretmetiem.

Varbūt tiešām bija pienācis laiks. Lai arī cik lēni attīs­tījās resursi un tehnika, lai arī cik zemu tika vērtēts pats "progress", pēdējos desmit, piecpadsmit gadsim­tos viņiem bija izdevies mazliet apdzīt dabu. Viņi vairs nebija pilnīgi nežēlīgā klimata varā. Sliktas ražas dēļ neietu bojā vesela province, un barga ziema nenošķirtu pilsētas citu no citas. Uz materiālās stabilitātes pamata Orgoreinā bija pamazām uzcēlusi vienotu un arvien pro­duktīvāku centralizētu valsti. Tagad Kārhaida gatavojās darīt to pašu. Un, lai nāciju piespiestu iet šo ceļu, vaja­dzēja nevis spodrināt tās lepnumu, attīstīt tirdzniecību vai uzlabot ceļus, fermas, skolas un tā tālāk. Nē, tas viss taču ir tikai civilizācija, plānā glazūra, un Tibe to nicinājumā atmeta. Viņš vēlējās panākt kaut ko citu: drošo, ātro, vienkāršo veidu, kā saliedēt tautu: karu. Viņa plāns nebija pārāk precīzs, bet virziens bija pareizs. Vie­nīgais alternatīvais veids straujai nācijas saliedēšanai būtu jaunas reliģijas rašanās. Tādas iespējas nebija; būs jāiztiek ar karu.

Aizsūtīju reģentam notu, citēdams jautājumu, ko uz­devu pareģiem Oterhordā, kā arī saņemto atbildi. Tibe nekādi nereaģēja. Tad es devos uz orgotiešu vēstniecību un lūdzu atļauju iebraukt Orgoreinā.

Ekumēnes stabiļu birojos uz Heinas strādā mazāk cil­vēku nekā vienas tādas sīkas valstiņas vēstniecībā, un visi ierēdņi šeit bija apbruņoti ar metriem skaņu lentes un papīru. Viņi bija lēni un visu darīja rūpīgi. Te nebija vērojama iecirtīgā iedomība un pēkšņā izvairība, kas raksturo Kārhaidas ierēdniecību. Es gaidīju, kamēr viņi aizpildīja visas veidlapas.

Gaidīšana kļuva arvien nervozāka. Pils gvardes un pil­sētas policijas klātbūtne ielās šķita pieaugam ik dienas. Visi bija bruņoti, pamazām parādījās kaut kas līdzīgs uniformām. Noskaņa pilsētā bija visai nomākta, kaut gan darījumi veicās, valdīja pārticība un laiks bija labs. Neviens negribēja ar mani saskarties. Nama "saimniece" vairs neizrādīja ļaudīm manu istabu, bet biežāk sūdzējās par to, ka viņu traucē "Pils ļaudis", un izturējās pret mani kā pret iespējamu politisku noziedznieku. Tibe teica runu par iebrukumu Sinotas ielejā: "drosmīgie Kārhaidas zemnieki, īstenie patrioti" bija pārgājuši robežu uz dien­vidiem no Sinotas, iebrukuši orgotiešu ciematā, node­dzinājuši ēkas, nogalinājuši deviņus iedzīvotājus, aizvilkuši līķus līdz Ei upei un iemetuši ūdenī. "Tādus kapus," sacīja reģents, "nopelnīs arī citi mūsu nācijas ienaid­nieki!" Pārraidi klausījos savas salas ēdamzālē. Daži klausījās un sadrūma, citi izskatījās ieinteresēti, citi vienaldzīgi, citi apmierināti, bet visu sejās bija kas kopīgs acu plakstiņu noraustīšanās vai sakosti žokļi raižu pazīmes, kas agrāk nebija manāmas.

Tovakar pie manis atnāca kāds cilvēks pirmais vie­sis, kopš biju atgriezies Erenrangā. Viņš bija trausls, gludu ādu, kautrīgs un nēsāja pareģa-celibāta zelta ķēdi. "Es esmu draugs tam, kurš draudzējās ar jums," viņš sacīja strupi, kā visi kautrīgie. "Es gribētu jums lūgt pakalpojumu viņa dēļ."

"Jūs domājat Faksi?"

"Nē, Estravenu."

Mana pieklājīgā sejas izteiksme laikam izmainījās. Pēc klusuma brīža svešinieks sacīja: "Estravens, node­vējs. Jūs varbūt viņu atceraties?"

Kautrības vietā bija stājušās dusmas un tad viņš taisījās spēlēt ar mani šifgretoru. Ja es vēlētos piedalīties, man vajadzētu sacīt apmēram tā: "Es īsti nezinu. Atgā­diniet, kas tas tāds." Bet es negribēju spēlēties un biju jau pieradis pie kārhaidiešu vulkāniskajiem raksturiem. Mierīgi pagriezies pret viņu, es teicu: "Protams, atceros."

"Bet ne kā draugu." Viņa tumšās, ieslīpās acis skatījās manī tieši un asi.

"Nē, drīzāk ar pateicību un vilšanos. Vai viņš jūs pie manis atsūtīja?"

"Nē."

Gaidīju, kad viņš paskaidros.

Viņš teica: "Piedodiet. Biju iedomājies. Bet tā man arī vajadzēja. Ardievu."

Es apturēju stīvo cilvēciņu pusceļā uz durvīm. "Lūdzu: man nav ne jausmas, kas jūs esat un ko jūs gribat. Es neesmu atteicies, es tikai vēl neesmu piekritis. Jums vajadzētu saprast, ka es mēģinu uzmanīties. Estravenu izraidīja par to, ka viņš atbalstīja manu misiju šeit."

"Vai jūs uzskatāt, ka tāpēc esat viņam parādā?"

"Jā, zināmā mērā. Tomēr mana misija ir svarīgāka par visām personiskām saistībām un parādiem."

"Ja tā," svešinieks sacīja ar niknu pārliecību, "tad jūsu misija ir amorāla."

Es aprāvos. Viņš izklausījās kā Ekumēnes aizstāvis, un man nebija, ko viņam atbildēt. "Es tā nedomāju," beidzot teicu. "Trūkumi piemīt vēstnesim, ne vēstij. Bet, lūdzu, pastāstiet, ko jūs no manis vēlaties."

"Man ir zināmi vērtspapīri, parādi un maksas, ko man izdevās saglābt no drauga īpašumu drupām. Dzirdē­dams, ka jūs dodaties uz Orgoreinu, iedomājos, ka varētu jums palūgt, lai aizvedat naudu viņam, ja jums izdotos viņu atrast. Kā jums zināms, tā darīt ir noziegums. Vēl var būt, ka nekas neizdosies. Viņš var būt Mišnori, kādā viņu nolādētajā fermā vai miris. Es to nevaru noskaidrot. Orgoreinā man draugu nav, arī šeit nav neviena, kam es uzdrošinātos ko tādu lūgt. Es iedomājos, ka jūs stāvat pāri politikai, varat brīvi nākt un iet. Es neiedomājos, ka jums varētu būt pašam sava politika. Piedodiet, ka biju tik stulbs."

"Es varu aizvest viņam naudu. Bet, ja viņš ir miris vai es nevaru viņu atrast, kam man to atdot?"

Viņš nekustīgi skatījās manī. Viņa seja kustējās un mainījās, un viņš aprauti ievilka elpu. Vairums kārhai­diešu nebaidās raudāt, vairāk slēpdami smieklus nekā asaras. Viņš teica: "Paldies. Mani sauc Forehs. Es mitinos Orgni citadelē."

"Jūs esat no Estravena zemes?"

"Nē. Foreth rem ir Osboth. Es biju viņa kemmerings."

Estravenam mūsu pazīšanās laikā nebija bijis kem­meringa, bet es nespēju apšaubīt šī cilvēka vārdus. Viņš varbūt arī neapzināti kalpoja kāda cita nolūkiem, bet runāja patiesību. Un viņš man tikko bija parādījis, ka šifgretoru var izspēlēt ētikas līmenī un ka uzvar pieredzējušākais spēlētājs. Viņš bija mani iedzinis stūri divos gājienos. Nauda viņam bija līdzi, un viņš to man izsnie­dza apjomīgu summu Kārhaidas Karaliskās Tirgotāju ģildes banknotēs; tās nekādā veidā nevarēja mani nodot, un līdz ar to nekas netraucēja man šo naudu vienkārši notērēt.

"Ja jūs viņu atrodat…" Viņš apklusa.

"Kaut ko pateikt?"

"Nē. Ja vien es zinātu…"

"Ja es viņu tiešām atradīšu, mēģināšu jums nosūtīt ziņu."

"Paldies," viņš sacīja un pastiepa man abas rokas; šo draudzības žestu Kārhaidā negadās vērot bez ļoti no­pietna iemesla. "Novēlu jums veiksmīgu misiju, godā­jamais Ai. Viņš Estravens viņš ticēja, ka jūs esat te ieradies ar labiem nolūkiem, es zinu. Viņš tam ļoti ticēja."

Viņam šajā pasaulē nepastāvēja nekas cits kā tikai Estravens. Viņš bija no tiem, kas nolādēti mīlēt tikai reizi mūžā. Es vēlreiz teicu: "Vai tiešām nevaru nodot viņam kādu vārdu?"

"Pastāstiet, ka bērniem klājas labi," viņš teica, tad saminstinājās un nočukstēja: "Nusuh, tam nav nozīmes," un mani atstāja.

Pēc divām dienām es biju ceļā prom no Erenrangas šoreiz kājām devos uz ziemeļrietumiem. Biju saņēmis atļauju iebraukt Orgoreinā daudz agrāk, nekā man bija solījuši ierēdņi orgotiešu vēstniecībā; ari viņi paši to ne­bija gaidījuši. Kad ierados pēc dokumentiem, viņi pret mani izturējās ar indīgu pieklājību, nevarēdami man piedot, ka kāds ir pārkāpis protokolus un noteikumus manis dēļ. Tā kā Kārhaidā nebija nekādu noteikumu par izbraukšanu no valsts, es uzreiz devos ceļā. Vasarā biju sapratis, cik patīkami iet kājām pa šo zemi. Ceļi un apstā­šanās vietas ir piemēroti gan gājējiem, gan motorizētajai satiksmei, un, ja kādā ceļa posmā nebija iebraucamo vietu, vienmēr varēja paļauties uz viesmīlības likumiem. Pilsētiņu ļaudis, ciematu iedzīvotāji, zemnieki, jebkuras zemes tiesas kungs sniedza ceļiniekam ēdienu un pa­tvērumu uz trim dienām saskaņā ar viesmīlības likumu, bet praksē uz daudz ilgāku laiku. Un pats labākais ir tas, ka tevi vienmēr uzņem bez jezgas tā, it kā visi tevi jau sen būtu gaidījuši.

Es nesteidzoties klīdu pa brīnišķo, nolaideno zemi starp Sesu un Ei, dažu rītu atstrādādams naktsmājas lielo zemes tiesu ārēs, kur joprojām tika vākta raža: bija vajadzīgs katrs roku pāris, darbarīks un mašīna, lai pa­spētu nopļaut zeltainos laukus, kamēr vēl ir labs laiks. Viss bija zeltains un labvēlīgs, un tā es ceļoju veselu nedēļu; naktīs pirms gulētiešanas es izgāju no tumšās zemnieku mājas vai uguns izgaismotās pavarda zāles kur nu man bija ierādīta guļvieta un gāju pa rugājiem, un skatījos zvaigznēs, kas vējainajā rudens tumsā zib­snīja kā attālas pilsētas.

Man patiesībā nemaz negribējās pamest šo zemi, kura, lai gan pilnīgi vienaldzīga pret sūtņiem, tik lab­prāt rūpējās par svešiniekiem. Man bija tik ļoti bail sākt visu no gala, mēģināt savu sakāmo ietērpt svešas valodas vārdos, teikt tos svešiem cilvēkiem, varbūt atkal ciest neveiksmi. Aizklīdu vairāk uz ziemeļiem nekā rie­tumiem, pa ceļam apmierinādams ziņkārību un aplūko­dams Sinotas ielejas rajonu, kur patlaban koncentrējās Kārhaidas un Orgoreinas sāncensība. Lai gan laiks nebija apmācies, kļuva arvien aukstāks, un es beidzot pagrie­zos uz rietumiem, tā ari neaizgājis līdz Sasinotai, jo atcerējos, ka tur gar robežu ir uzcelta sēta un nebūs tik vienkārši tikt laukā no Kārhaidas. Šeit robeža gāja pa Ei, šauru, bet strauju upi, kas barojās no ledājiem kā visas Lielā kontinenta upes. Pagriezos dažas jūdzes atpakaļ uz dienvidiem, lai meklētu tiltu. Tuvākais savienoja divus ciematus Pasereru Kārhaidā un Siuensinu Orgoreinā -, kuri miegaini vērās viens otrā pāri rēcošajai upei.

Kārhaidas pusē tilta sargs man tikai pajautāja, vai es plānoju topašunakt atgriezties, un pamāja, lai eju tālāk. Orgotiešu pusē tika izsaukts inspektors, lai pārbaudītu manu pasi un dokumentus, ar ko viņš nodarbojās kādu stundu, veselu kārhaidiešu stundu. Viņš paturēja pasi, paziņoja, ka man pēc tās jānāk pakaļ no rīta, pases vietā izsniedza man caurlaidi ēdienam un naktsmītnei Siuensinas komensālijas Pagaidu mājā. Vēl stundu pavadīju Pagaidu mājas pārrauga kantori, kamēr pārraugs pārla­sīja manus dokumentus un pārbaudīja, vai mana caur­laide ir derīga, piezvanīdams inspektoram komensālijas robežpunktā, no kurienes biju tikko ieradies.

Nemāku pilnībā paskaidrot orgotiešu vārdu, ko šeit tulkoju kā "komensālis", "komensālija". Vārda sakne nozīmē "ēst kopā". Vārdu lieto, runājot par visām pār­valdes un valsts iestādēm Orgoreinā, vienalga, vai tās būtu kopējās valsts iestādes trīsdesmit trīs rajonos vai rajonu rajoni, pilsētu teritorijas, kopējās fermas, raktu­ves, rūpnīcas, kas kopumā sastāda valsti. Kā apzīmētājs tas attiecas uz visu iepriekš minēto. Forma "komensālis" parasti apzīmē kādu no trīsdesmit trim rajonu vadītā­jiem, kas veido Orgoreinas Lielkomensālijas valsts pār­valdi gan likumdevēju, gan izpildvaru -, bet to pašu vārdu var lietot, arī apzīmējot pilsoņus, tautu. Vārda vistiešākā nozīme atklājas faktā, ka te netiek nošķirts vispārējais no konkrētā, tas tiek lietots, gan apzīmējot veselumu, gan daļas, valsti un indivīdu. īpatnēji precīza neprecizitāte.

Beidzot mani dokumenti un klātbūtne bija apstipri­nāti, un ap Ceturto stundu es beidzot tiku pie pirmās maltītes kopš agrajām brokastīm. Vakariņas: kadik putra un auksta maizes ābola šķēles. Neskatoties uz plašo ierēdņu kolekciju, Siuensina bija mazs, vienkāršs cie­mats, dziļi iegrimis apstulbušā lauku mierā. Komensāli­jas Pagaidu māja bija īsāka nekā tās nosaukums. Ēdam­telpā bija viens galds, pieci krēsli un nebija apkures. Ēdienu nesa no ciema ēstuves. Otra telpa bija domāta nakšņošanai sešas gultas, kaudzēm putekļu, vietām pelējums. Es biju vienīgais iemītnieks. Izskatījās, ka Siuensinā visi iet gulēt tūlīt pēc vakariņām, tāpēc es darīju tāpat. Aizmigu pilnīgā lauku klusumā, no kura džinkst ausīs. Stundu nogulēju, tad pamodos no murga par sprā­dzieniem, iebrukumu, slepkavībām un uguns mutuļiem.

Sapnis bija īpaši nejauks no tiem, kur cilvēks tumsā skrien pa svešu ielu kopā ar ļaudīm bez sejas un aiz muguras sprāgst mājas un kliedz bērni.

Atjēdzos klajā laukā, stāvēju rugājos pie melna dzīv­žoga. Caur mākoņu spraugām brīžam vīdēja pelēksarkanais pusmēness un dažas zvaigznes. Vējš koda kaulos. Netālu tumsā rēgojās milzīgs šķūnis vai klēts, un tam pāri tālumā varēja redzēt vējā paceļamies sīkus dzirk­steļu mākoņus.

Biju basām kājām, vienā kreklā, bez biksēm, hīeb vai mēteļa; tomēr man līdzi bija soma. Tajā atradās ne tikai maiņas drēbes, bet arī rubīni, nauda, dokumenti, papīri un ansibls. Ceļojot es to izmantoju par pagalvi naktīs.

Acīmredzot nebiju to izlaidis no rokām ari murgos. Izņēmu kurpes un bikses, un ar kažokādu oderēto zie­mas hīeb un apģērbos aukstajā, tumšajā lauku klusumā, kamēr Siuensina gulēja krāsmatās kilometru aiz manis. Tad sāku skatīties apkārt un drīz vien izgāju uz ceļa, kur atradu citus cilvēkus. Arī viņi bija bēgļi, bet viņi zināja, kurp iet. Sekoju tiem, jo citu ceļu nezināju, sapratu tikai to, ka gribu prom no Siuensinas, kurā, kā pa ceļam uzzināju, ir iebrukuši kaimiņu Pasereras iedzīvotāji.

Viņi bija uzbrukuši, aizdedzinājuši mājas, aizbēguši. Nekāda cīņa nebija notikusi. Bet pēkšņi tumsu mums priekšā pāršķēla prožektori, un, nobēguši ceļmalā, mēs vērojām, kā zemes karavāna divdesmit kravas mašīnu sastāvā maksimālā ātrumā aiztraucas mums garām uz rietumiem, uz Siuensinu. Nozibēja gaismas, divdesmit reižu nošvīkstēja riteņi. Tad atkal tumsa un klusums.

Drīz vien nonācām kopienas fermas centrā, kur mūs apturēja un nopratināja. Mēģināju pievienoties grupai, ar ko kopā biju gājis visu ceļu, bet man neveicās. Viņiem ari, ja neatradās personību apliecinoši dokumenti. Viņus (un mani kā ārzemnieku bez pases) nošķīra no ganām­pulka un uz nakti ieslodzīja klētī plašā akmens puspag­rabā, kam bija vienas no ārpuses slēdzamas durvis un neviena paša loga. Laiku pa laikam durvis tika atslēgtas un fermas sargs pie mums iegrūda nākamo bēgli. Sargi bija bruņoti ar geteniešu "skaņas šautenēm". Durvis aiz­vērās, un iestājās pilnīga tumsa. Acis, kam bija atņemta redze, tumsā saskatīja zvaigznājus un ugunīgu punktiņu dejas. Gaiss bija auksts, tajā jautās smaga putekļu un graudu smaka. Luktura nevienam nebija; visi bija izcelti no savām gultām tāpat kā es; daži bija pavisam kaili ceļabiedri viņiem bija piešķīruši segas. Viņiem nebija nekā. Ja viņiem kas būtu bijis, tad tie noteikti būtu do­kumenti. Orgoreinā ir labāk palikt plikam nekā bez doku­mentiem.

Viņi sēdēja atstatu cits no cita alai līdzīgajā, milzī­gajā, putekļainajā aklumā. Daži īsi sarunājās klusās balsīs. Nebija nekādas cietumnieku kopības sajūtas. Ne­viens nesūdzējās.

Man pa kreisi kāds čukstēja: "Es redzēju viņu uz ielas pie mājas durvīm. Viņam bija norauta galva."

"Viņi izmanto šautenes, kas šauj ar metāla gabaliem. Medību ieročus."

"Tjena saka viņi neesot no Pasereras, bet no Ovordas zemes tiesas, un atbraukuši ar kravas mašīnu."

"Bet Ovordai ar Siuensinu nekas nav dalāms…"

Viņi nesaprata. Viņi nesūdzējās. Viņi neiebilda, kad pašu līdzpilsoņi ieslēdz viņus pagrabā pēc tam, kad uz viņiem ticis šauts un viņu mājas ir nodedzinātas. Viņi nemeklēja iemeslus, kāpēc tā noticis. Pamazām izgaisa retie un klusie čuksti orgotiešu līganajā valodā, salīdzi­nājumā ar kuru kārhaidiešu runa izklausās pēc akmeņu grabēšanas skārdenē. Ļaudis aizmiga. Vēl kaut kur tumsā knosījās bērns, brēkdams pretī paša brēcienu atbalsīm.

Durvis čīkstēdamas atvērās: ārā bija gaiša diena, spo­žā saules gaisma griezās acīs un izskatījās draudīga. Klupdams krizdams mehāniski sekoju pārējiem, kad iz­dzirdēju savu vārdu. Nebiju to atpazinis jau tāpēc vien, ka orgotieši spēj izrunāt "1". Kāds to ik pa brīdim izklie­dza jau kopš durvju atvēršanas.

"Lūdzu, sekojiet man, godājamais Ai," sacīja steidzīgs cilvēks sarkanā uniformā, un es vairs nebiju bēglis.

Biju nošķirts no bezvārda cilvēku plūsmas, ar kuriem kopā biju bēdzis pa tumšo ceļu un kuru bezvārda naktī biju piedalījies tumšajā pagrabā. Man bija vārds, mani pazina, mani atzina es pastāvēju. Tas bija liels atvieg­lojums. Ar prieku sekoju pavadonim.

Vietējā komensālijas fermas centrā valdīja burzma un jukas, bet par mani parūpējās un atvainojās par pagājušās nakts neērtībām. "Nu kāpēc jums vajadzēja ierasties Komensālijā tieši caur Siuensinu!" vaimanāja resns inspektors. "Kāpēc jūs nevarējāt nākt pa parasta­jiem ceļiem!" Viņi nezināja, kas es esmu vai kāpēc pret mani jāizturas īpaši. Viņu nezināšana bija acīmredzama, bet tas neko nemainīja. Pret Dženli Ai, sūtni, jāizturas kā pret izcilu personību. Tā arī notika. Agrā pēcpusdienā jau biju ceļā uz Mišnori. Sēdēju automašīnā, ko manā rīcībā bija nodevis Austrumu Houmsvašomas komensāli­jas fermas centrs Astotajā apgabalā. Man bija jauna pase un brīva pieeja visām pagaidu mājām man pa ceļam, un pa telegrāfu atsūtīts ielūgums uz Pirmā komensāli­jas rajona Iebraucamo ceļu un Ostu komisāra, god. Ufa Šusga, rezidenci Mišnori.

Automašīnītes radio ieslēdzās līdz ar motoru un dar­bojās visu laiku. Tā nu es klausījos radio, braukdams cauri plašajiem Austrumu Orgoreinas labības līdzenu­miem, kur ap laukiem nav sētu (jo nav lopkopības), toties ir ļoti daudz strautu un upīšu. Radio stāstīja par laika apstākļiem, ražu, ceļu stāvokli; brīdināja, lai brau­cot uzmanīgi; sniedza dažādas ziņas no visiem trīsdes­mit trim rajoniem, cik kura fabrika saražojusi, kādi kuģi ienāk un iziet no dažādām ostām; tad skanēja daži jomeš dziedājumi, tad atkal laika ziņas. Pārraides šķita ļoti pieklusinātas salīdzinājumā ar skaļajām frāzēm, ko biju klausījies pa radio Erenrangā. Par iebrukumu Siuensinā netika ziņots nekas, acīmredzot orgotiešu valdība nevē­lējās celt paniku. Diezgan bieži atkārtojās oficiālais pazi­ņojums, ka kārtība uz Austrumu robežas tiek uzturēta tāpat kā agrāk. Tas man patika; tas bija pārliecinoši un nomierinoši, tam piemita klusais sīkstums, ko es apbrī­noju geteniešos: kārtība tiks uzturēta. Es priecājos, ticis ārā no Kārhaidas nesakarīgas un juceklīgas zemes, ko tūlīt ieraus vardarbībā vai nu vajāšanas mānijas apsēs­tais, grūsnais karalis, vai ar sevi pārņemtais reģents. Man bija prieks mierīgi braukt ar četrdesmit kilometru ātrumu stundā caur plašajiem, taisnās rindās apartajiem labības laukiem, zem gludi pelēkām debesīm uz galvas­pilsētu, kuras valdība tic Kārtībai.

Bieži parādījās norādes (atšķirībā no Kārhaidas ceļiem, kur virziens bija jāuzmin vai jājautā) par to, ka tuvojas tādas un tādas komensālijas rajona ceļu pārbaudes pos­tenis; šajos iekšējās muitas posteņos bija jāuzrāda per­sonas apliecība un jāreģistrējas. Mani dokumenti visās pārbaudēs tika atzīti par derīgiem, un pēc īsas kavēša­nās mani laipni pavadīja tālāk, pieklājīgi iesakot tuvāko pagaidu māju, ja es vēlētos paēst vai gulēt. Braucot ar 40 km/h, ceļš no Ziemeļu Ūdenskritumu apgabala līdz Mišnori ir diezgan ilgs, un es ceļā pavadīju divas nak­tis. Pagaidu mājās ēdiens bija apnicīgs, bet iespaidīgā daudzumā, naktsmītnes piedienīgas, ja neskaita to, ka nebija iespējams norobežoties no pārējiem. Bet arī to zināmā mērā nodrošināja manu ceļabiedru noslēgtība. Apstāšanās vietās es ne ar vienu neiepazinos, man pat neizdevās uzsākt sarunu, lai gan mēģināju ne vienreiz vien. Orgotieši neizskatījās rezervēti, bet neizrādīja arī ziņkārību. Viņi bija bezkrāsaini, stabili, pieklusināti. Man viņi patika. Biju piedzīvojis divus krāsu, reakcijas un kaislību pilnus gadus Kārhaidā. Es priecājos par pār­maiņām.

Braucot gar varenās Kundereras upes austrumkrastu, trešajā rītā kopš ierašanās Orgoreinā es sasniedzu Miš­nori, šīs pasaules lielāko pilsētu.

Vārajā saules gaismā starp rudens lietusgāzēm pil­sēta izskatījās dīvaini: vienas vienīgas kailas akmens sie­nas ar pāris šauriem, augstu izvietotiem logiem, platām ielām, kas lika pūļiem izskatīties sīciņiem, ielu lampām uz smieklīgi augstiem stabiem, jumtiem tik slīpiem kā lūgšanā saliktas rokas, pārkarēm, kas bija pielipinātas sienām piecu metru augstumā kā lieli, bezjēdzīgi grā­matplaukti, neglīta, groteska pilsēta saules gaismā. Tā nebija būvēta saules gaismai. Tā bija būvēta ziemai. Ziemā, kad trīsmetrīga sniega klājums aizpildīs ielas, stāvos jumtus apņems lāsteku mežģīnes, zem pārkarēm būs saliktas ragavas un šaurajās logu spraugās cauri slapjdraņķim spīdēs dzeltenas gaismas, jūs redzēsiet, cik šī pilsēta ir piemērota, cik ekonomiska, cik skaista.

Mišnori bija tīrāka, plašāka, gaišāka nekā Erenranga, tā bija arī atvērtāka un iespaidīgāka. Galveno vietu aiz­ņēma varenas dzeltenbalta akmens celtnes, kuru iespai­dīgos mūrus rotāja vienkāršs akmeņu raksts; tādās bija izvietotas Komensālijas valdības iestādes un kantori, kā arī jomeš reliģijas (ko Komensālijā atbalsta) lielā­kie tempļi. Nekas nebija piebāzts un haotisks, neradās sajūta, ka pastāvīgi atrodies kaut kā augsta un drūma ēnā, kā tas bija Erenrangā; viss bija vienkāršs, impozanti izplānots un sakārtots. Jutos tā, it kā būtu izkāpis no tumsas laikmeta, un vēlējos, kaut nebūtu izšķiedis divus gadus Kārhaidā. Lūk, tāda izskatījās valsts, kas ir gatava ienākt ekumēniskajā laikmetā.

Mazliet pabraukāju pa pilsētu, tad atdevu auto atbils­tošā Rajona birojā un kājām devos uz Pirmā komensāli­jas rajona Iebraucamo ceļu un Ostu komisāra rezidenci. Tā ari nebiju pārliecināts, vai ielūgums bija uzaicinājums vai pieklājīga pavēle. Nusuh. Biju ieradies Orgoreinā, lai runātu Ekumēnes vārdā, un varēju sākt šeit tikpat labi kā no jebkuras citas vietas.

Manus uzskatus par flegmātiskajiem, ieturētajiem orgotiešiem sabojāja komisārs Šusgis, kurš man tuvo­jās ar smaidu un sajūsmas saucieniem, sagrāba abas manas rokas ar žestu, ko kārhaidieši lieto, tikai izsakot ļoti personiskas izjūtas, gandrīz izrāva man rokas no locītavām, it kā mēģinādams iedarbināt karburatoru, un mežonīgi skaļi sveicināja Zināmo Pasauļu Ekumēnes vēstnieku uz Getenas.

Tas bija pārsteigums, jo neviens no divpadsmit vai četrpadsmit inspektoriem, kuri bija pētījuši manus doku­mentus, nebija izrādījis, ka saprastu, ko nozīmē vārdi "Ekumēne" vai "sūtnis", un lielākā daļa kārhaidiešu šos vārdus vismaz bija dzirdējuši. Nolēmu, ka Kārhaida nav ļāvusi orgotiešiem translēt radiopārraides par mani, tādējādi paturēdama manu eksistenci valsts noslēpumā.

"Nē, vēstnieku nē, godājamais Šusgi. Vienkārši sūtni."

"Tātad nākotnes vēstnieku! Jā, pie Meši!" Šusgis, drukns, starojošs cilvēks, mani noskatīja no galvas līdz kājām un atkal iesmējās. "Jūs neesat tāds, kā es gaidīju, godājamais .Ai! Nepavisam ne tāds. Augsts kā lampas stabs, man stāstīja. Kārns kā ragavu sliece, melns kā sodrēji un šķībām acīm. Biju gaidījis ledus milzi, bries­moni! Nekā tamlīdzīga. Jūs vienkārši esat tumsnējāks nekā pārējie."

"Zemes krāsā," es teicu.

"Un jūs iebrukuma naktī bijā Siuensinā? Pie Meši krūtīm! Kādā pasaulē gan mēs dzīvojam! Jūs varēja nogalināt uz tā paša Ei tilta pēc tam, kad bijāt šķērsojis Visumu, lai nokļūtu pie mums. Bet nu viss ir labi, un jūs esat pie mums. Un daudzi jau grib jūs satikt, jūs dzirdēt un beidzot sveikt Orgoreinā."

Viņš man nekavējoties, neklausoties nekādos iebildu­mos, piešķīra dzīvokli savā namā. Viņš bija augsta ranga ierēdnis un bagāts, un dzīvoja nesalīdzināmi greznāk pat par lielo zemes tiesu lordiem Kārhaidā. Šusga nams bija vesela sala, kurā mitinājās vairāk nekā simt darbinieku, mājkalpotāju, ierēdņu, tehnisko palīgu un tā tālāk; bet radinieku gan tur nebija. Paplašināto ģimenes klanu pavardu sistēma, lai gan joprojām nedaudz klātesoša Komensālijas struktūrās, Orgoreinā tika nacionalizēta pirms vairākiem simtiem gadu. Neviens par gadu vecāks bērns nedzīvo kopā ar savu vecāku vai vecākiem; visus audzina komensālijas pavardos. Nevienu amatu nevar mantot pēcnācēji. Privāti testamenti ir aizliegti ar li­kumu: pēc nāves viss cilvēka īpašums pāriet valstij. Visi sāk vienādi.

Bet ilgi tā tas nepaliek. Šusgis bija bagāts un labprāt dalījās savā bagātībā. Manās istabās bija labierīcības, par kuru pastāvēšanu uz Ziemas es pat nenojautu, piemē­ram, duša. Bija arī elektrisks sildītājs un ar malku bagā­tīgi apgādāts kamīns. Šusgis smējās: "Viņi man teica turi sūtni siltumā, viņš ir no karstas pasaules, karstas kā panna, un nevar izturēt mūsu aukstumu. Rūpējies par viņu tā, it kā viņš gaidītu pēcnācēju, saliec kažokādas viņa gultā un sildītājus istabā, sildi viņam ūdeni, kur mazgāties, un netaisi vaļā logus! Vai tā būs labi? Vai jums būs ērti? Pastāstiet man, kā jums vēl pietrūkst."

Ērti! Kārhaidā neviens nekad man nebija jautājis, vai man ir ērti.

"Godājamais Šusgi," es izjusti sacīju, "es te jūtos gluži kā mājās."

Viņš nelikās mierā, iekams nebija atnesis vēl vienu peshtry ādiņu segu un malku kamīnam. "Zinu, zinu, kā tas ir," viņš sacīja. "Kad es gaidīju bērnu, nekādi neva­rēju sasildīties kājas bija kā ledus, sēdēju uz krāsns visu ziemu. Tas bija sen, sen, protams, bet es atceros!" Geteniešiem bērni dzimst diezgan jauniem, daudzi sāk lietot pretapaugļošanās preparātus, sasniedzot apmēram divdesmit četru gadu vecumu, un sievišķajā formā kļūst neauglīgi ap četrdesmit gadiem. Šusgis bija vairāk nekā piecdesmit gadu vecs tāpēc "sen, sen, protams!" -, un man bija visai grūti iedomāties viņu jaunās mātes lomā. Viņš bija vecs, viltīgs politiķis, kura laipnība kalpo viņa interesēm un kuru interesē tikai viņš pats. Šādus cilvēkus var satikt uz katras planētas. Es viņus biju sati­cis uz Zemes un uz Heinas, un uz Ollulas. Domāju, ka tādi būs arī ellē.

"Jūs esat labi informēts par manu izskatu un to, kas man patīk, godājamais Šusgi. Jūtos glaimots. Necerēju, ka mana reputācija gājusi man pa priekšu."

"Nē," viņš mani bija sapratis pilnīgi pareizi, "varēja jau jūs aprakt sniega kupenā turpat Erenrangā, vai ne?

Bet viņi jūs palaida vaļā, palaida vaļā. Un tad mēs bei­dzot sapratām, ka jūs neesat kārtējais kārhaidiešu tra­kais, bet viss ir pa īstam."

"Man šķiet, ka es nesaprotu."

"Nu kā Argavens un viņa banda no jums baidījās, godājamais Ai… Baidījās no jums un priecājās redzēt jūs ejam. Baidījās ja gadījumā izturēsies pret jums nepareizi vai jūs apklusinās, tas varētu beigties bēdīgi. Iebrukums no kosmosa, ko tu neteiksi! Tāpēc neuzdro­šinājās jūs aiztikt. Un viņi mēģināja jūs apklusināt. Jo baidījās no jums un no tā, ko jūs varētu nest Getenai!"

Tas nu bija pārspīlēts. Mani nekādā ziņā neizgrieza no Kārhaidas ziņu raidījumiem, vismaz tik ilgi ne, kamēr pie varas bija Estravens. Bet man jau bija aizdomas, ka kaut kādu iemeslu dēļ Orgoreinā par mani diez ko daudz nebūs dzirdējuši, un Šusgis manas aizdomas apstipri­nāja.

"Un jūs nebaidāties no tā, ko es varu atnest Getenai?"

"Nē, nepavisam ne!"

"Es pats reizēm baidos."

Viņš izvēlējās to uztvert kā joku. Es neko tālāk nepa­skaidroju. Neesmu pārdevējs, nemēģinu iemānīt abori­gēniem progresu. Mums jātiekas kā līdzīgiem, zināmā savstarpējā sapratnē un uzticībā, pirms es varu uzsākt savu misiju.

"Godājamais Ai, jūs vēlas satikt ļoti daudzi cilvēki, gan svarīgi, gan ne pārāk svarīgi, un ar dažiem jūs tie­šām gribat runāt, jo tie ir cilvēki, kas atbild par šeit notiekošo. Es lūdzu to godu jūs uzņemt, jo man ir liels nams un mani pazīst kā neitrālu cilvēku; es nepiederu ne Centralizētājiem, ne Brīvā tirgus partijai es esmu vienkāršs komisārs, kurš vienkārši dara savu darbu, un palikšana pie manis neizraisīs nevajadzīgas baumas." Viņš iesmējās. "Bet tas nozīmē, ka jums būs diezgan daudz laika jāpavada viesībās, ja tā var izteikties."

"Esmu jūsu rīcībā, godājamais Šusgi."

"Tādā gadījumā mēs šovakar dosimies vakariņās pie Vanaki Slosi."

"Kuveras Trešā rajona komensālis, vai pareizi?" Protams, pirms ierašanās biju papētījis zemi. Viņš izrā­dīja pārlieku sajūsmu par to, ka vispār kaut ko zinu. Uzvedības normas šai zemē noteikti atšķīrās no Kārhai­das. Tur šāda izrādīšanās būtu vai nu kaitējusi viņa šifgretoram, vai būtu par apvainojumu manējam. Es ne­zināju, kuram tieši, bet viens no diviem tas noteikti bija, jo tā bija ar visu.

Man vajadzēja oficiālām vakariņām piemērotu ap­ģērbu, jo Erenrangas uzvalku biju pazaudējis iebrukuma laikā Siuensinā. Tāpēc ar valdības taksometru aizbraucu līdz pilsētas centram un iegādājos orgotiešu tērpu. Hīeb un krekls bija apmēram tādi paši kā Kārhaidā, bet vasa­ras bikšu vietā viņi visu gadu valkāja vaļīgas un visai neērtas getras pāri celim; krāsas bija kliedzoši zilie un sarkanie toņi, un audums, piegriezums un šuvums nedaudz nolaidīgi. Viss bija standartizēts. Apģērbs man parādīja, kā trūkst šajā iespaidīgajā, masīvajā pilsētā iznesības. Iznesība nav augsta maksa par apgaismību, un es biju ar mieru to maksāt. Atgriezos Šusga namā un sajūsmināts gozējos karstajā pirts dušā, kur mani no visām pusēm apņēma durstīgas miglas strūkliņas. Es domāju par Austrumkārhaidas aukstajām skārda van­nām, kurās visu vasaru biju drebinājies un klabinājis zobus, un ledū iekalto mazgājamo bļodu savā Erenran­gas istabā. Vai tā bija iznesība? Lai dzīvo ērtības! Apvilku nesaskanīgi sarkanās drānas, un Šusga personiskā auto­mašīna ar šoferi mūs aizveda uz vakara viesībām. Orgo­reinā ir vairāk pakalpojumu, vairāk kalpotāju nekā Kār­haidā. Tas tāpēc, ka visi orgotieši ir valsts nodarbināti. Valstij jāatrod katram pilsonim darbs, un tā arī notiek. Tāds vismaz ir pieņemtais skaidrojums, lai gan, tāpat kā visi ekonomiskie izskaidrojumi, arī šis zināmā mērā ir visai aplams.

Komensāļa Slosi kodīgi apgaismotajā, augstajā, bal­tajā pieņemšanu zālē bija divdesmit trīsdesmit viesu, trīs no tiem komensāļi, un arī pārējie bija ievērojami cilvēki. Viņi bija kas vairāk par orgotiešu grupu, kurus māca ziņkārība par to, kā izskatās "citplanētietis". Es nebiju izklaides objekts, kā tas bija Kārhaidā; nebiju tra­kais; nebiju mīkla. Izskatījās, ka esmu atslēga.

Bet kādas durvis man būs jāatslēdz? Valstsvīriem un ierēdņiem, kuri mani tik bagātīgi sveicināja, tas bija zināms, bet man ne.

Es to noteikti neuzzināšu vakariņu laikā. It visur uz Ziemas, pat apsalušajā barbaru Perunterā, sarunas par darījumiem ēdot tiek uzskatītas par nepiedodamu vul­garitāti. Tā kā vakariņas tika pasniegtas uzreiz, atliku savus jautājumus uz vēlāku laiku un pievērsos staipī­gai zivju zupai un namatēvam, un pārējiem viesiem. Slosi bija trausls, pajauns cilvēks. Viņam bija neparasti spožas, gaišas acis un klusināta, kaismīga balss. Viņš izskatījās pēc ideālista, cilvēka, kas spēj ar sirdi un dvē­seli nodoties savam darbam. Man Slosi patika, bet es nezināju, kam īsti viņš seko. Man pa kreisi sēdēja cits komensālis, apaļvaidzis, vārdā Obsli. Viņš bija plātīgs, draudzīgs un ziņkārīgs. Jau pēc otrās zupas karotes viņš man pajautāja, vai es, sasodīts, tiešām esot dzimis uz citas planētas: kā tur esot siltāk nekā uz Getenas, visi runājot -, cik siltāk?

"Uz Zemes šajos platuma grādos nekad nesnieg."

"Nekad nesnieg. Nekad nesnieg?" Viņš sāka no sirds smieties kā bērns, kurš priecājas par labi izdomātiem meliem, mudinādams mani stāstīt vēl.

"Mūsu subarktiskie rajoni ir līdzīgi jūsu apdzīvoja­mai joslai; mūsu leduslaikmets ir gandrīz beidzies, bet vēl nav galā. Būtībā Zeme un Getena ir ļoti līdzīgas. Visas apdzīvojamās planētas ir līdzīgas. Cilvēks var dzī­vot tikai ļoti ierobežotā skaitā pasauļu; Getena ir viena galējība…"

"Un vai pastāv karstākas pasaules par jūsējo?"

"Vairums ir siltākas, jā. Citas ir karstas. Piemēram, Gde. Tur pamatā ir tikai smilšu tuksneši un klintis. Jau pašā sākumā planēta bija silta, un tad patērētāju civi­lizācija pirms kādiem piecdesmit sešdesmit tūkstošiem gadu pilnībā izjauca dabisko līdzsvaru, sadedzināja visus mežus malkā, ja tā var teikt. Tur vēl dzīvo cilvēki, bet vide atgādina ja es pareizi saprotu Tekstu jomeš vietu, kur pēc nāves tiek ieslodzīti zagļi."

Uz to Obsli pasmīnēja; klusais, saprotošais smīns man pēkšņi lika viņu vērtēt pavisam citādi.

"Ir sektanti, kas uzskata, ka Pēcnāves stāvokļi patie­sībā fiziski atrodas uz citām pasaulēm, citām mūsu Visuma planētām. Vai jūs esat pazīstams ar šo domu, godājamais Ai?"

"Nē; mani ir aprakstījuši dažādos veidos, bet neviens vēl nav mēģinājis mani izskaidrot kā spoku." To sacī­dams, nejauši paskatījos pa labi un tiešām ieraudzīju spoku. Tumšs, tumšās drēbēs, mierīgs kā ēna, viņš kā rēgs sēdēja man otrā pusē.

Obsli pievērsās otram kaimiņam, un vairums ļaužu klausījās Slosi, kurš sēdēja galda galā. Es klusu teicu: "Negaidīju jūs te sastapt, lord Estraven."

"Negaidītais dara dzīvi iespējamu," viņš teica.

"Pie manis ir sūtījums, kas domāts jums."

Viņš jautājoši paskatījās.

"Tajā ir nauda: viens no jūsējiem Foreth rem ir Osboth uzticēja to nodot. Es to atstāju godājamā Šusga namā. Centīšos to līdz jums nogādāt."

"Ļoti laipni no jums, godājamais Ai."

Viņš bija kluss, nomākts, saplacis izraidīts cilvēks, kas svešumā mēģina tikt galā pats. Izskatījās, ka viņš nevēlas ar mani runāt, un es priecājos ar viņu nerunāt. Tomēr laiku pa laikam ilgajās, smagajās, pļāpīgajās vie­sībās, lai gan visu uzmanību pievērsu sarežģītajiem un varenajiem orgotiešiem, kuri gatavojās vai nu ar mani draudzēties, vai mani izmantot, es asi izjutu viņa klāt­būtni klusēšanu, tumšo, novērsto seju. Un man ienāca prātā lai gan noraidīju šo domu kā nepamatotu -, ka neesmu no brīva prāta ieradies Mišnori, lai ēstu ceptu samu ar komensāļiem; ka ne jau viņi mani te uzaicinā­juši ka tas viss ir viņa roku darbs.