16. Starp Drumneru un Dremegolu

Odyrny thern. Ai jautā no sava guļammaisa: "Ko jūs rakstāt, Hārt?"

"Dienasgrāmatu."

Viņš pasmejas. "Man vajadzētu veikt pierakstus Eku­mēnes arhīvam, bet es nevaru saņemties un iztikt bez diktofona."

Mēģinu paskaidrot, ka manas dienasgrāmatas domā­tas Estri ļaudīm, kas pēc vajadzības iekļaus tās Estri zemes tiesas arhīvos. Tas liek man domāt par savu Pa­vardu un dēlu, mēģinu domas aizgaiņāt un jautāju: "Jūsu vecāks jūsu vecāki ir vēl dzīvi?"

"Nē," Ai saka. "Nomira pirms septiņdesmit gadiem."

Es brīnos. Ai nav pat trīsdesmit gadus vecs. "Jūsu gadi ir cita garuma nekā mūsējie?"

"Nē. A, es sapratu. Es pārlēcu laikā. Divdesmit gadi no Zemes līdz Heinai-Davenantai, no turienes piecdesmit līdz Ellulai, no Ellulas līdz šejienei vēl septiņpadsmit. Esmu dzīvojis ārpus Zemes tikai septiņus gadus, bet es tur piedzimu pirms 120 gadiem."

Jau sen, Erenrangā, viņš man stāstīja par to, kā laiks saīsinās kuģos, kuri ceļo ar ātrumu, kas gandrīz sakrīt ar zvaigžņu gaismas ātrumu, bet nebiju to pielīdzinājis cilvēka dzīves laikam vai to cilvēku dzīvēm, kurus viņš atstātu uz dzimtās pasaules. Kamēr viņš pāris stundu pavadīja neiedomājamā kuģī ceļā no vienas planētas uz citu, visi, ko viņš atstāja dzimtenē, novecoja un nomira, un viņu bērni arī… Es beidzot teicu: "Un es iedomājos, ka esmu trimdinieks."

"Jūs manis dēļ, un es jūsu," viņš sacīja un atkal iesmējās; tā bija priecīga skaņa klusuma smagumā. Pē­dējās trīs dienas, kopš nokāpām no sedlienas, mums ir klājies grūti, bet Ai vairs nav nomākts un arī nelolo vel­tas cerības; viņš ir pacietīgāks par mani. Varbūt beidzot ir izsvīdis narkotikas. Varbūt mēs esam iemācījušies vilkt kamanas vienā solī.

Šodien mēs visu dienu kāpām lejā no bazalta radzes, kur augšup rāpāmies visu vakardienu. No ielejas izskatī­jās, ka no turienes varētu uzkāpt ledājā, bet, jo augstāk mēs tikām, jo biežāk sastapāmies ar nobirām un nepār­varamu klints sienu, un arvien stāvāku kāpumu, līdz sasniedzām vietu, kur nevarētu uzkāpt arī bez ragavām. Šonakt mēs esam atpakaļ uz morēnas, akmeņu ielejā. Šeit nekas neaug. Klintis, oļu klājumi, akmeņu krāvumi, māls, dubļi. Šļūdoņa mēle ir atkāpusies pēdējos simt gadus, un nogāzē tagad redzami zemes kailie kauli bez augsnes miesas, bez zāles. Šur tur geizeri izspļauj dzeltenīgas miglas mākuļus, kas lēni lodā pa zemi. Gaiss ož pēc sēra. Ir mīnus 11 grādi, bezvējš un apmācies. Ceru, ka nesāks snigt, līdz būsim tikuši nost no nela­bās zemes starp šejieni un šļūdoņa mēli, ko redzējām vairākus kilometrus uz rietumiem. Izskatās, ka tur starp diviem dūmos tītiem vulkāniem no plakankalnes nolai­žas plata ledus upe. Ja mēs varētu tikt uz tās no tuvākā vulkāna nogāzes, tad ceļš uz ledus plakankalni mums būtu vaļā. Uz austrumiem no mums mazāks šļūdonis ietek aizsalušā ezerā, bet tas ir tik ļoti līkumains un pilns ar milzīgām plaisām, ko var redzēt pat no šejie­nes, ka mēs ar esošo ekipējumu to nevarēsim pārvarēt. Nolēmām izmēģināt šļūdoni starp vulkāniem, lai gan tādējādi zaudēsim divas dienas: vienu -, ejot uz rietu­miem, otru -, atgūstot kursu.

Opposthe thern. Snieg neserem[8].

Nekur iet nav iespējams. Gulējām visu dienu. Esam vilkuši ragavas gandrīz pusmēnesi, miegs nāk mums par labu.

Ottormenbod thern. Snieg neserem. Gana gulēts. Ai iemācīja man zemiešu spēli, ko spēlē uz rūtaina lauciņa ar sīkiem akmentiņiem un sauc par go. Spēle ir lieliska un grūta. Kā viņš piezīmēja, šeit ir ļoti daudz akmentiņu, ar ko spēlēt go.

Viņš diezgan labi panes aukstumu, un, ja pietiktu tikai ar drosmi, izturētu to kā īsts sniega tārps. Ir dīvaini redzēt, kā viņš tinas hīeb un kažokā ar kapuci galvā, kad temperatūra ir tikai ap nulli; bet, kad velkam ragavas, ja ir saulains un vējš nav pārāk skarbs, viņš drīz vien novelk kažoku un svīst tāpat kā mēs. Mums arī jāvie­nojas par telts sildīšanu. Viņš grib, lai ir karsts, es -, lai auksts; un viena ērtības nozīmē plaušu karsoni otram. Mēs esam atraduši vidusceļu, un viņš drebinās savā guļammaisā, kamēr es cepos ārpus savējā; bet, ņemot vērā to, kādus attālumus esam pārvarējuši, lai uz brīdi dzīvotu vienā teltī, mums viss izdodas diezgan labi.

Getheny thanern. Pēc puteņa laiks ir noskaidrojies, vējš norimis, temperatūra turas ap mīnus 10. Esam apme­tušies tuvākā vulkāna rietumu nogāzes apakšā. Manā Orgoreinas kartē tas tiek saukts par Dremegolu. Vulkānu otrā ledus upes pusē sauc Drumners. Karte ir diezgan slikta; uz rietumiem no mums redzama augsta smaile, kas tajā vispār neparādās, ari mērogs nav ievērots. Orgotieši acīmredzot bieži neceļo pa Uguns sopkām. Vienī­gais, ko te tiešām ir vērts darīt, ir vērot dabas diženo skaistumu. Šodien nogājām septiņpadsmit kilometrus, gāja smagi viss ceļš tikai pa akmeņiem. Ai jau ir aizmi­dzis. Sastiepu papēža cīpslu, stulbi mēģinādams izvilkt starp diviem akmeņiem iestrēgušu kāju, kliboju visu pēc­pusdienu. Gan jau pa nakti sadzīs. Rīt mums vajadzētu tikt līdz ledājam.

Mūsu pārtikas krājumi izskatās bīstami sarukuši, bet tas tāpēc, ka sākumā ēdam to, kas aizņem daudz vietas. Mums bija 40-45 kilogrami neapstrādāta provianta, no kuriem puse bija zagta Turufā. 30 kilogramus patērējām 15 dienu ceļā. Esmu sācis lietot gichy-michy pa puski­logramam dienā, paturot divus maisus kadik graudu, cukuru un kasti kaltētu zivju, ar ko dažādot pārtiku. Man ir prieks, ka esam tikuši vaļā no Turufas smagumiem. Ragavas vilkt ir vieglāk.

Sordny thanern. Apmēram mīnus 6; sasalis lietus, vējš nesas lejup pa ledus upi kā no tuneļa. Uzcēlām telti puskilometru no šļūdoņa uz līdzenas, garas pērnā ledus strēles. Ceļš no Dremegola bija smags un stāvs, pa kai­lām klintīm un akmeņu laukiem; šļūdoņa mala ir pilna ar plaisām un tik biezi pārklāta ar granti un ledū iestrē­gušiem akmeņiem, ka mēs mēģinājām uzlikt ragavas uz riteņiem. Vēl nebijām nogājuši pat simt metru, kad viens ritenis iestrēga un salieca asi. Pārgājām atpakaļ uz slie­cēm. Šodien nogājām tikai sešus kilometrus, joprojām uz nepareizo pusi. Izskatās, ka šļūdonis met slaidu loku uz rietumiem ap Gobrina plakankalni. Šeit starp vulkāniem tas ir kādus sešus kilometrus plats, un nevajadzētu būt grūti nonākt līdz tā vidum lai gan cerēju, ka būs mazāk plaisu un virsma gludāka.

Drumneram ir izvirdums. Slapjais sniegs uz lūpām garšo pēc sēra un dūmiem. Rietumos pat zem lietusmākoņiem visu laiku rēgojas tumsa. Laiku pa laikam viss mums apkārt mākoņi, ledainais lietus, gaiss atspīd gluži sarkans, tad atkal atgūst pelēko krāsu. Šļūdonis zem mūsu kājām sīki dreb.

Eskichvve rem ir Her izvirzīja hipotēzi, ka vulkāniskā darbība ziemeļrietumu Orgoreinā un Arhipelāgā pēdējo divdesmit tūkstošu gadu laikā ir pastiprinājusies un vēsta par leduslaikmeta beigām vai vismaz par ledus atkāpšanos un starpglaciālu periodu. Vulkānu saražotā ogļskābā gāze uzkrāsies atmosfērā un ar laiku apturēs siltuma noplūdi no zemes Visumā, vienlaikus neliekot šķēršļus saules siltuma uzņemšanai. Pasaules vidējā tem­peratūra pacelsies apmēram par 30 grādiem, sasniedzot 22 °C. Man prieks, ka es tur nebūšu klāt. Ai apgalvo, ka līdzīgas teorijas izvirzījuši Zemes zinātnieki, lai izskaid­rotu vēl nepabeigto pēdējā leduslaikmeta atkāpšanos. Visas šīs teorijas nevar ne apgāzt, ne pierādīt; neviens īsti nezina, kāpēc ledus nāk un kur tas paliek. Nezinā­šanas Sniegā neviens neatstāj pēdas.

Tumsā pāri Drumneram paceļas pelēcīgu uguņu plēksne.

Eps thanern. Pēc skaitītāja esam nogājuši 25 kilomet­rus, bet taisnā līnijā nebūs vairāk par 12 kilometriem no mūsu iepriekšējās apmetnes. Joprojām esam uz šļūdoņa starp abiem vulkāniem. Drumnera izvirdums turpinās. Pa kalna melnajām nogāzēm lodā uguns čūskas, ko var labi redzēt, kad vējš aizpūš pelnu, dūmu un baltā tvaika mutuļojošos mākoņus. Gaisu piepilda nemitīga murdēšana un šņākoņa, kas turpinās tik ilgi, ka ausis jau ir pie­radušas, bet tā tomēr iespiežas līdz pat kaulam. Ledus palaikam notrīc, plīst un grūžas, drebēdams mums zem kājām. Visus sniega tiltiņus, ko putenis varētu būt izvei­dojis pāri plaisām, nemitīgā ledus un zemes drebēšana ir nokratījusi lejup. Mēs staigājam līču loču, meklēdami, kur beigsies viena plaisa, kas varētu aprīt gan mūs, gan ragavas, tad meklējam nākamo pāreju, mēģinot pēc iespējas turēties ziemeļu virzienā, bet pārsvarā esam spiesti iet uz austrumiem vai rietumiem. Mums pār galvām Dremegols, juzdams līdzi Drumnera pūlēm, rībinās un izgrūž no savām dzīlēm smirdīgu dūmu mutuļus.

Šorīt Ai dabūja nopietnus apsaldējumus uz sejas deguns, ausis, zods bija pelēki kā nāve, kad es uz viņu paskatījos. Ar masāžu izdevās atjaunot asinsriti, bet mums tiešām jāuzmanās. Vējš, kas pūš no ledāja, ir vienkārši un burtiski nāvējošs; un mums ir jāiet pret vēju visu laiku.

Es priecāšos, kad tiksim nost no šīs grumbainās ledus strēles starp diviem rūcošiem briesmoņiem. Kalniem būtu jābūt redzamiem, nevis dzirdamiem.

Arhad thanern. Sove sniegs, -5 līdz -10 °C. Šodien nogā­jām 20 kilometru, apmēram pusi vajadzīgajā virzienā; Gobrina mala ir redzami tuvāk uz ziemeļiem virs mums. Tagad redzams, ka ledus upe ir kilometriem plata "mēle" starp Drumneru un Dremegolu bija tikai tāds ievads, un nu mēs redzam šļūdoni visā pilnībā. Paska­toties atpakaļ no nometnes vietas, redzams, kā šļūdoņa plūdums sašķeļas, izlokās un pazūd starp melnajām, kūpošajām kalnu smailēm. Mums priekšā tas paceļas platā, lēzenā lokā, kas liek kalnu korēm izskatīties sīkām un satiekas ar ledus sienu tālu augšā aiz mākoņu, dūmu un sniega plīvuriem. Tagad līdzi sniegam krīt sodrēji un pelni, plēksnes guļ pa visu ledu un vietām ir pat iesa­lušas; pa šādu virsmu ir viegli iet, bet ragavām klājas slikti sliecēm jau ir nepieciešams remonts. Vairākas reizes vulkāna izmeši krīt pavisam netālu. Tie piezemē­jas ar skaļu šņākoņu un izkausē sev aliņas ledū. Sodrēji izplēn, kad uz tiem krīt sniegs. Mēs lēnītiņām rāpjamies uz ziemeļiem cauri haosam, kurā pasaule veido pati sevi.

Lai slavēta nepabeigtā Radīšana!

Netherhad thanern. Šorīt nesnieg; apmācies, vējains, apmēram -10 °C. Plašais šļūdonis, pa kuru ejam, pazūd ielejā uz rietumiem, un mēs atrodamies pašā tā aus­trumu malā. Dremegols un Drumners ir palikuši mums aiz muguras, lai gan viena Dremegola kore joprojām paceļas uz austrumiem apmēram acu augstumā. Esam uzrāpušies līdz tai vietai, kur jāizvēlas: vai sekot šļūdonim uz rietumiem un pakāpeniski uzkāpt Ledājā vai mēģināt uzrāpties pa ledus klintīm pusotru kilometru uz ziemeļiem no šodienas apmetnes un tā ietaupīt 30—40 ki­lometrus ceļa, riskējot ar dzīvību.

Ai domā, ka jāriskē.

Viņš man šķiet trausls. Viņš ir neaizsargāts, ievaino­jams, ieskaitot dzimumorgānu, kas viņam vienmēr atro­das ārpusē; bet viņš ir spēcīgs, neticami spēcīgs. Neesmu pārliecināts, vai viņš var iet aizjūgā ilgāk par mani, bet viņš var vilkt stiprāk un ātrāk nekā es vismaz div­reiz. Viņš var pacelt ragavu priekšpusi vai aizmuguri, lai tiktu pāri šķērslim. Es nevaru tādu smagumu ne pacelt, ne noturēt, ja neesmu dothe stāvoklī. Piedevām trauslumam un spēkam viņa gars vienlīdz viegli krīt izmi­sumā un ceļas cīņai: viņam piemīt nikna, nepacietīga drosme. Smagais, lēnais, nepateicīgais pēdējo dienu ceļš ļoti nogurdinājis viņa miesu un gribu, un, ja viņš būtu manas rases piederīgais, es viņu uzskatītu par gļēvuli. Bet viņš nekādā ziņā tāds nav. Viņam piemīt drosme, kādu nekad neesmu redzējis. Viņš ir gatavs, viņš alkst mēroties spēkiem ar nežēlīgo ledus sienu.

"Uguns un bailes ir labi kalpi un slikti kungi." Viņš liek bailēm sev kalpot. Es būtu ļāvis bailēm vest mani pa garo apkārtceļu. Drosme un veselais saprāts ir viņa pusē. Kāda jēga meklēt drošāko taku mūsu ceļojumā? Protams, ir bezjēdzīgi maršruti, kurus es nekad neizvē­lēšos, bet drošs nav neviens ceļš.

Streth thanern. Neveicas. Nevaram dabūt augšā raga­vas, lai gan visu dienu meklējām ceļu.

Sove snieg lielām pārslām, kas sajauktas ar bieziem pelniem. Visu dienu bija tumšs, jo vējš iegriezās rietu­mos un sapūta mums virsū dūmu mākoņus no Drum­nera. Šeit augšā ledus dreb mazāk, bet, kamēr kāpām kraujā klintī, piedzīvojām stiprākus grūdienus. Ragavas izkustējās no stiprinājumiem un aizrāva mani līdzi met­rus trīs, bet Ai bija, kur pieķerties, un viņa spēks izglāba mūs no ripošanas visus trīsdesmit metrus līdz klints pakājei. Ja viens no mums salauzīs kāju vai plecu, kāpe­lējot pa klintīm, tad mums abiem pienāks gals. Lūk, ar to arī mēs riskējam izskatās diezgan nepievilcīgi, ja padomā. Ielejas lejasdaļā šļūdonis ietinies baltos tvaiku mutuļos tur lava saskaras ar ledu. Ceļa atpakaļ mums nav. Rīt mēģināsim uzkāpt ledājā tālāk uz rietumiem.

Beren thanern. Neveiksme. Jāiet vēl tālāk uz rietumiem. Visu dienu tumšs kā krēslas stundā. Plaušas jēlas, nevis no aukstuma (temperatūra turas ap nulli pat naktī, jo pūš rietumu vējš), bet no vulkāniskajiem pelniem un gāzēm, ko mēs elpojam. Otrās veltīgi izšķiestās dienas beigās, kad bijām rāpojuši un ložņājuši pāri apdrupušiem ledus klučiem un līduši pa ledus sienām, lai atkal konstatētu, ka priekšā ir stāva krauja vai pārkare, mēģinot to apiet un atduroties pret nākamo šķērsli, varēja redzēt, ka Ai ir noguris un pārskaities. Izskatījās, ka viņš sāks rau­dāt, bet tā nenotika. Domāju, ka viņš uzskata raudā­šanu par kaunu vai ļaunumu. Pat tad, kad viņš bija ļoti slims un vārgs pirmajās dienās pēc mūsu bēgšanas viņš slēpa seju, kad acīs parādījās asaras. Vai tam bija personiski, rases, sociāli vai seksuāli iemesli? Kā lai es uzminu, kāpēc Ai nedrīkst raudāt? Bet viņa uzvārds vien ir sāpju kliedziens. Tā dēļ es sāku viņu meklēt Erenrangā; kad izdzirdēju baumas par "citplanētieti", pajautāju, kā viņu sauc, un par atbildi dzirdēju sāpju saucienu no cil­vēka mutes cauri naktij. Tagad viņš guļ. Viņam trīc rokas un kājas pārguruši muskuli. Pasaule mums apkārt ledus un klintis, pelni un sniegs, uguns un tumsa trīc un raustās, un murmina. Pirms minūtes paskatījos ārā un redzēju vulkānu gailam kā sarkanu ziedu uz milzīgu mākoņu vēdera, kas karājas pāri tumsai.

Orny thanern. Neveicas. Šī ir mūsu ceļojuma divdesmit otrā diena, un jau kopš desmitās mēs neesam gājuši uz austrumiem, patiesībā esam pat zaudējuši 30-40 ki­lometru, iedami uz rietumiem. Kopš astoņpadsmitās dienas mēs neesam vispār neko sasnieguši tikpat labi varējām sēdēt uz vietas. Ja mēs vispār tiksim uz ledāja, vai mums pietiks pārtikas, lai to šķērsotu? Ši doma mani neatstāj. Migla un tumsa no izvirduma neļauj mums redzēt necik tālu, tāpēc nav iespējams rūpīgāk izvēlēties ceļu. Ai grib cīnīties ar katru taku, lai cik stāvu, ja vien tā daudzmaz ved vajadzīgajā virzienā. Viņš nevar izturēt manu piesardzību. Mums jācenšas savaldīties. Pēc pāris dienām man iestāsies kemmers, un līdz ar to spriedze saasināsies. Pagaidām dauzīsim pieres pret ledus sienām aukstā, pelnu pilnā krēslā. Ja es rakstītu jaunu jomeš svēto grāmatu, es zagļus pēc nāves sūtītu uz šejieni. Piemēram, tos zagļus, kas Turufā pa nakti nosper mai­sus ar pārtiku. Zagļus, kas atņem cilvēkam pavardu un vārdu un aizsūta viņu kauna pilnā trimdā. Man galvā pilnīga putra, rīt būs viss jāsvītro nost, tagad nav spēka pārlasīt.

Harhahad thanern. Uz Gobrina. Divdesmit trešā ceļo­juma diena. Mēs esam uz Gobrina ledāja. Tūlīt pēc izieša­nas no nometnes vietas ieraudzījām taku pārsimt metru augstāk, kas veda uz ledāja plata un gluda, pārklāta ar sodrējiem un akmeņu atlūzām, tā veda cauri aizai līdz pašai augšai. Uzkāpām augšā svilpodami. Mēs esam uz ledāja. Tagad atkal dodamies uz austrumiem, mājup.

Arī man pielipis Ai prieks par sasniegto. Ja uz visu paskatās no malas, tad situācija ir tikpat bēdīga kā agrāk. Mēs esam uz plakankalnes malas. Plaisas dažas ir tik platas, ka tajās varētu nogrimt vesels ciems, ne māju pa mājai vien, bet visas uzreiz, stiepjas uz iekš­zemes pusi, uz ziemeļiem, cik tālu skatiens sniedz. Vai­rums aizšķērso ceļu, tāpēc mums jāiet uz ziemeļiem, nevis austrumiem. Virsma ir slikta. Mēs mēģinām izlocīt ragavas pa vidu lieliem akmeņu un ledus krāvumiem, milzīgiem torosiem, ko no sevis izgrūž lielais, smagais ledājs, atdūries pret Uguns sopkām. Salauzīto, saspiesto materiālu slāņi pieņem dīvainas formas apgāzti torņi, milži bez kājām, katapultas. Jau no sākuma pusotra kilo­metra biezumā ledus slānis kļūst augstāks un biezāks, it kā cenzdamies pārvarēt kalnus un ar savu klusumu apslāpēt ugunīgās rīkles. Kilometrus trīs uz rietumiem no ledus paceļas smaile ass, elegants, gluds jauna vul­kāna konuss. Tas ir tūkstošiem gadus jaunāks par ledus slāni, kas maļ un kustas, viss pārklāts ar dziļām plaisām un iesprūdis lielos gabalos un grēdās kādus desmit tūk­stošus metru lejāk nogāzēs, ko mēs neredzam.

Pa dienu paskatoties atpakaļ, varējām redzēt Drum­nera izvirduma dūmus kā pelēkbrūnu turpinājumu ledāja virsmai. No ziemeļaustrumiem pa zemi velk nepārtraukts vējš; tas attīra gaisu no sodrējiem un pla­nētas iekšu smakas, ko esam elpojuši diendienā; dūmu slānis tagad guļ kā tumšs vāks pār šļūdoņiem, kalnu pakāji, akmeņainajām ielejām un visu pārējo zemi. Nav nekā cita, saka ledājs, kā tikai ledi. Bet jaunais vulkāns ziemeļu pusē gatavo savas personiskās pārdomas par šo jautājumu.

Sniega nav, viegli apmācies, mākoņi ir augstu. Uz pla­kankalnes krēslas stundā ir -15 °C. Zem kājām grau­dama sniega, jauna ledus un veca ledus juceklis. Jaunais ledus ir bīstams, glums un zils, tas slēpjas zem sarmas. Mēs nemitīgi klūpam un krītam. Es pa vienu tādu joslu nobraucu piecus metrus uz vēdera. Ai aizjūgā smējās locīdamies. Viņš atvainojās un paskaidroja: visu laiku domājis, ka ir vienīgais uz Getenas, kurš vienmēr paslīd uz ledus.

Šodien noieti 20 kilometri; bet, ja mēģināsim uzturēt šādu ātrumu starp šiem nelīdzenajiem, saplaisājušiem, brūkošajiem torosiem, mums drīz izsīks spēki vai notiks lielāka nelaime nekā brauciens uz vēdera.

Augošais mēness ir zemu, blāvs kā sakaltušas asinis; tam apkārt ir plats, brūngans, spožs dārziņš.

Guyrny thanern. Mazliet snieg, vējš kļūst stiprāks, un temperatūra krītas. Šodien nogājām vēl 20 kilometrus tas nozīmē, ka kopš iziešanas no pirmās nometnes pēc skaitītāja esam nogājuši 408 kilometrus. Dienā noejam vidēji 16 kilometru; 18 kilometru, ja izlaižam tās divas dienas, kad sēdējām teltī un gaidījām, kad beigsies pute­nis. 120-160 kilometru no noietā nav ieskaitāmi mūsu ceļā uz galapunktu. Mēs neesam nokļuvuši daudz tuvāk

Kārhaidai, kā bijām iziešanas dienā. Bet tagad mums parādījušās cerības tur nonākt.

Kopš esam iznākuši no vulkāniskās tumsības, mums vairs nav jāpatērē visi spēki darbā un uztraukumos, un teltī pēc vakariņām mēs atkal sarunājamies. Tā kā esmu kemmerā, man būtu vieglāk izlikties, ka Ai te nav, bet to ir grūti izdarīt divvietīgā teltī. Protams, visu vēl sarežģī tas, ka arī Ai ir sava veida kemmerā: pastāvīgā kemmerā. Tā laikam ir dīvaina, gandrīz neapzināta iekāre, kas izstiepta visa gada garumā un nepazīst dzimuma izvēli, bet tā pastāv; un te nu es esmu. Šovakar man bija ļoti grūti izlikties, ka nejūtu viņa fizisko klātbūtni, un biju pārāk noguris, lai pārietu ne-transā vai novirzītu jūtas citā gultnē. Un tad viņš pajautāja, vai nav mani aiz­vainojis. Samulsu un mēģināju viņam izskaidrot savu klusēšanu. Baidījos, ka viņš par mani smiesies. Galu galā viņš vairs nav dīvainis, izvirtulis ne vairāk kā es: šeit, uz ledāja, mēs abi esam izolēti katrs ir vienīgais savas rases pārstāvis, man nav pieejama ierastā sabiedrība tieši tāpat kā viņam. Šeit nav pasaules, kur mudž citi getenieši, kas varētu izskaidrot un atbalstīt manu pastā­vēšanu. Mēs beidzot esam vienlīdzīgi: vienlīdz sveši, vienlīdz vientuļi. Viņš nesmējās. Viņš uzrunāja mani ar maigumu, kādu no viņa negaidīju. Pēc brīža ari viņš sāka runāt par izolāciju, par vientulību.

"Jūsu rase savā pasaulē ir nepiedienīgi vientuļa. Nav citu zīdītāj dzīvnieku, nav citu nenoteikta dzimuma sugu. Nav pat pietiekami saprātīgu dzīvnieku, ko pieradināt. Tas noteikti ietekmējis jūsu domāšanu tas, ka esat tik vieni. Es ar to nedomāju tikai zinātnisko domu, kaut gan jūs esat izcili teorētiķi; ir gandrīz neiedomājami, ka jums izdevās attīstīt evolūcijas teoriju, redzot, kāda nepārvarama plaisa pastāv starp cilvēku un zemākajiem dzīvniekiem. Bet filozofiski, emocionāli būt tik vientu­ļiem tik ļoti skarbā pasaulē tas noteikti ietekmē visu jūsu pasaules uzskatu."

"Jomešta domā, ka cilvēka vientulība ir viņa dievišķums."

"Zemes valdnieki, jā. Citas reliģijas citās pasaulēs ir nonākušas pie tiem pašiem secinājumiem. Šādas reliģijas parasti piemīt dinamiskām, kareivīgām, dabas līdzsvaru izjaucošām kultūrām.

Orgoreinā tam diezgan labi atbilst; viņi izskatās pēc tādiem, kam patīk citus komandēt. Ko par to saka handdariti?"

"Hmm, handdarīti jūs jau zināt, ka nepastāv teori­jas vai dogmas varbūt viņi tik ļoti neuzsver starpību starp dzīvniekiem un cilvēkiem, bet vairāk nodarbojas ar līdzību, saiknēm, veselumu, kuru veido dzīvības formas kopumā." Visu dienu man prātā bija skanējusi Dziesma par Tormeru, un es citēju:

Gaisma ir tumsas kreisā roka, un tumsa gaismas labā roka.

Divi kļūst viens, savijas dzīve un nāve kopā kā mīlnieki kemmerā, kā kopā sadotas plaukstas, kā mērķis un ceļš.

To sakot, man drebēja balss, jo atminējos, ka vēstulē, ko man pirms nāves rakstīja brālis, viņš citēja šos pašus vārdus.

Ai sadrūvējās un pēc kāda laika teica: "Jūs esat izolēti un nedalīti. Varbūt jūs esat apsēsti ar veselumu tāpat kā mēs ar duālismu?"

"Ari mēs esam duālisti. Duālisms ir būtiski nepiecie­šams, vai ne? Jo jābūt man un vēl otram."

"Es un Tu," viņš teica. "Jā, galu galā, tas ir daudz plašāk par dzimumu."

"Pastāstiet, lūdzu, kā jūsu rases otrs dzimums atšķi­ras no jums?"

Viņš izskatījās izbijies, un es arī nobijos no sava jautā­juma; kemmers reizēm liek cilvēkam rīkoties neapdomīgi. Mēs abi bijām kautrīgi. "Es par to nekad neiedomājos," viņš teica. "Jūs neesat redzējis sievieti." Viņš izmantoja zemiešu valodas vārdu, kuru es zināju.

"Redzēju viņu attēlus. Sievietes izskatījās pēc geteniešiem stāvoklī, bet ar lielākām krūtīm. Vai viņas atšķiras no jūsu dzimuma pēc prāta spējām? Vai viņas ir cita suga?"

"Nē. Jā. Nē, protams, nē, ne gluži. Bet atšķirība ir ļoti svarīga. Domāju, ka pats svarīgākais, pats nozīmīgākais faktors cilvēka dzīvē ir vai viņš piedzimst par sievieti vai vīrieti. Vairumā sabiedrību tas nosaka dzīves plā­nus, darbību, uzskatus, ētiku, manieres praktiski visu. Vārdu krājumu. Izpratni. Apģērbu. Pat ēdienu. Sievie­tes sievietes ēd mazāk… Ir ļoti grūti atdalīt iedzimtās atšķirības no iegūtajām. Pat tur, kur sievietes sabiedrībā ir līdztiesīgas vīriešiem, viņas tik un tā iznēsā bērnus un arī tos audzina…"

"Tātad līdztiesība nepastāv visur? Vai viņas atpaliek prāta spēju ziņā?"

"Es nezinu. Viņas nemēdz bieži kļūt par matemātiķiem vai komponistiem, vai izgudrotājiem, vai teorētiķiem. Bet dumjas viņas nav. Fiziski viņām nav tik daudz muskuļu, bet ir vairāk izturības nekā vīriešiem. Psiholoģiski…"

Viņš apklusa un ilgi skatījās krāsniņas kvēlē. Tad pa­purināja galvu. "Hārt," viņš teica, "es nevaru jums pa­stāstīt par sievietēm. Es par to nekad neesmu domājis teorētiskā līmenī, un tagad ak Dievs! esmu gandrīz aizmirsis. Esmu šeit bijis divus gadus jūs nevarat iedo­māties zināmā mērā sievietes man ir vēl svešākas nekā jūs. Ar jums man ir kopīgs vismaz viens dzimums…" Viņš novērsās un skumji un nervozi iesmējās. Manis paša jūtas bija sarežģītas, un es neturpināju sarunu.

Yrny thanern. Šodien veikti 28 kilometri, uz austru­miem/ziemeļaustrumiem pēc kompasa un uz slēpēm. Tikām cauri torosu un plaisu joslai pirmajā ceļa stundā. Vilkām abi, no sākuma gāju pa priekšu ar vergu, bet tagad ledu vairs nevajag pārbaudīt to gandrīz metra biezumā klāj graudainais sniegs, un uz tā kāds sprī­dis jauna, tīra sniega no pēdējā puteņa, virsma ir ļoti laba. Ne mēs, ne ragavas nekrīt cauri, un ragavas slīdēja viegli; ir grūti ticēt, ka katrs velkam savus 50 kilogramus. Pēcpusdienā vilkām pa vienam, jo pa tik izcilu sniegu ceļš ir viegls. Žēl, ka viss smagais ceļš pa akmeņiem uz augšu bija jāveic ar smago kravu. Tagad krava ir viegla, pārāk viegla: es arvien vairāk domāju par pārtiku. Mēs ēdam, kā Ai saka, kā putniņi. Visu dienu gājām ātri un viegli pa līdzeno ledu zem pelēkzilām debesīm. Viss bija pilnīgi balts, izņemot dažas melnas sopkas mums tālu aiz muguras un tumsas traipu, Drumnera elpu, vēl aiz tām. Nekā cita nav: virs mums saule aiz plīvuriem, apakšā ledus.

Загрузка...