Tumsas kreisā roka

9. Estravens-Nodevējs

Austrumkārhaidas stāsts, pierakstīts Gorinheringā.

Teicējs: Tobord Chorhawa, pier. Dž. A. Stāsts labi pazīstams dažādos variantos. Uz austrumiem no Kargava ceļojošo trupu repertuārā iekļauta 'habben' luga pēc šī stāsta motīviem.

Sensenos laikos, pirms sāka valdīt karalis Argavens I, kurš apvienoja Kārhaidu, Kermlandē bija asinsnaids starp Stouka zemes tiesu un Estri zemes tiesu. Trīs paau­dzes pretinieki bija pavadījuši slēpņos un iebrukumos, un nekāda risinājuma nebija, jo strīds bija par zemi. Laba zeme Kermlandē ir retums, un zemes tiesas lepojas ar savu robežu garumu, un Kermlandes lordi ir lepni un skarbi vīri, kas met melnas ēnas.

Tā gadījās, ka Estri mantinieks pēc miesas, jauns cil­vēks, irrem mēnesī slēpoja pāri Leduspēdu ezeram, dzī­damies pakaļ peshtry, un uzbrauca uz izkurtējuša ledus, un iekrita ezerā. Lai arī viņam izdevās ar vienu slēpi aizķerties aiz stiprā ledus un izlīst no āliņģa, tak ārā no ūdens viņam nebija labāk kā ūdenī, jo viņš bija izmircis līdz ādai un gaiss bija kurem[5], un jau tuvojās nakts. Viņš pat necerēja sasniegt Estri, kas bija divpadsmit kilometru attālu un kalnā, un tāpēc sāka iet uz Ebosas ciemu ezera ziemeļu krastā. Iestājoties naktij, no ledā­jiem nolaidās migla, kas pārklāja visu ezeru tā, ka viņš neredzēja ne ceļu, ne pat savu slēpju galus. Viņš gāja uzmanīgi, jo baidījās izkurtuša ledus, tomēr steidzās, jo aukstums jau bija tuvu viņa kauliem un viņš saprata, ka drīz zaudēs kustības spēju. Beidzot viņš tumsā un miglā saskatīja kādu gaismu. Viņš nometa slēpes, jo ezera krasts bija nelīdzens un vietām bez sniega. Viņš lāgā neturējās kājās un ar lielu piepūli cīnījās tuvāk gaismai. Viņš bija aizmaldījies tālu no Ebosas ciema. Viņa priekšā bija vientuļš namiņš, thore koku meža ieskauts, jo tādi ir visi meži Kermlandē; un koki auga cieši ap namiņu un daudz nepacēlās pāri tā jumtam. Viņš sāka dauzīties pie durvīm un saukt palīgā, un kāds atvēra durvis un ielaida viņu uguns gaismā.

Neviena cita tur nebija, tikai viens vienīgs cilvēks. Viņš novilka Estravenam drēbes, kas bija cietākas par dzelzi no ledus, un viņu kailu ielika starp zvērādu se­gām, un ar sava ķermeņa siltumu izdzina sasalumu no Estravena rokām un kājām, un sejas, un deva viņam dzert karstu alu. Beidzot jaunietis atjēdzās un ieraudzīja savu glābēju.

Svešinieks bija viņa vecumā. Viņi nopētīja viens otru. Abi bija glīti, spēcīgi un daiļi, stalti un tumši. Estravens redzēja, ka otra acīs deg kemmera uguns.

Viņš teica: "Es esmu Areks no Estri."

Otrs teica: "Es esmu Terems no Stouka."

Tad Estravens iesmējās, jo viņš vēl bija vājš, un sacīja: "Vai tu mani sasildīji un atdevi man dzīvību, lai mani tagad nokautu, Stoukven?"

Un otrs teica: "Nē."

Viņš izstiepa savu roku un pieskārās Estravena plaukstai, it kā lai pārbaudītu, vai aukstums tiešām ir prom. No šī pieskāriena, lai gan Estravenam līdz kem­mera sākumam bija vēl pāris dienu, viņš sajuta, kā kau­los mostas uguns. Tā kādu laiku viņi palika nekustīgi, saskārušies ar rokām.

"Tās ir vienādas," sacīja Stoukvens, un, pielicis savu plaukstu Estravena plaukstai, parādīja, ka tā tas tiešām ir: viņu plaukstas bija viena garuma un platuma, un kat­ram pirkstam bija līdzinieks; kopā saliktas, tās izskatījās pēc viena cilvēka abām plaukstām.

"Es tevi neesmu agrāk redzējis," sacīja Stoukvens. "Mēs esam nāvīgi ienaidnieki." Viņš piecēlās, pielika malku ugunī un atkal apsēdās blakus Estravenam.

"Mēs esam nāvīgi ienaidnieki," sacīja Estravens. "Es tev dotu kemmeringa zvērestu."

"Un es tev," sacīja otrs. Un viņi deva viens otram kemmeringa zvērestu. Un Kermlandē kā toreiz, tā tagad uzticības zvērestu nevar ne lauzt, ne aizstāt. To nakti un nākamo dienu, un ari nākamo nakti viņi pavadīja meža būdiņā pie aizsalušā ezera. Nākamajā rītā pie būdas pie­nāca grupa vīru no Stoukas. Viens atpazina Estravenu. Ne vārda neteicis, nevienu nebrīdinot, viņš izvilka nazi un Stoukvena acu priekšā iedūra Estravenam krūtīs un pārgrieza viņam rīkli, un jaunietis saļima aukstajā pavardā, miris savās asinīs.

"Tas bija Estri mantinieks," sacīja slepkavnieks.

Stoukvens sacīja: "Liec viņu savās ragavās un ved uz Estri, lai viņu tur apglabā."

Viņš atgriezās Stouka zemes tiesā. Vīri devās ceļā ar Estravena līķi ragavās, bet viņi to atstāja tālu thore mežā par barību meža zvēriem un jau tajā pašā naktī atgrie­zās Stoukā. Terems nostājās sava miesas vecāka, lorda Harish rem ir Stokven priekšā un jautāja vīriem: "Vai jūs darījāt, kā es jums pavēlēju?" Viņi atbildēja: "Jā." Terems sacīja: "Jūs melojat, jo dzīvi no Estri jūs nekad nebūtu atgriezušies. Šie vīri nav paklausījuši manai pavēlei un ir melojuši, lai apslēptu nepaklausību. Es lūdzu viņus izraidīt." Lords Harišs izpildīja viņa lūgumu, un viņus izdzina no zemes un izslēdza no likuma.

Drīz pēc tam Terems atstāja savu zemes tiesu, sacī­dams, ka vēlas kādu laiku mitināties Rofereras citadelē, un atgriezās Stoukā tikai pēc gada.

Bet Estri zemes tiesā visi meklēja Areku kalnos un ielejās un neatraduši sēroja. Rūgtās sēras ilga visu va­saru un rudeni, jo viņš bija zemes kunga vienīgais dēls pēc miesas. Bet thern mēneša beigās, kad ziema bija pārņēmusi visu zemi, no kalniem ar slēpēm ieradās kāds cilvēks un ielika Estri vārtu sarga rokās kažokādu vīs­tokli, sacīdams: "Tas ir Terems, Estri lorda dēla dēls." Un tad viņš pazuda, aizlaidās ar slēpēm pa nogāzi kā olis pār ūdeņiem, un neviens nepaspēja viņu apturēt.

Kažokādās ietīts, gulēja jaundzimis bērniņš un rau­dāja. Viņi aiznesa bērnu pie lorda Sorvi un atstāstīja tam svešinieka vārdus; un skumju mocītais lords mazulī redzēja savu dēlu Areku. Viņš pavēlēja, lai bērnu audzina kā Iekšējā pavarda bērnu un lai viņš tiek nosaukts par Teremu, lai gan šādu vārdu Estri klanā nekad nebija dzirdējuši.

Bērns izauga piemīlīgs, gudrs un spēcīgs, pēc dabas noslēgts un kluss, tomēr visi redzēja, cik viņš līdzīgs pazudušajam Arekam. Kad viņš bija pieaudzis, lords Sorvi vecuma ietiepībā iecēla viņu par Estri mantinieku. Un tad daudzi Sorvi kemmeringa dēli par to ieļaunojās, jo viņi visi bija spēcīgi vīri labākajos gados, kuri bija ilgi gaidījuši uz lorda troni. Viņi uzbruka jaunajam Teremam no slēpņa, kad viņš viens pats irrem mēnesī bija devies medīt peshtry. Bet viņš bija bruņots, un viņu neizdevās pārsteigt. Miglā, kas biezi klājās pār Leduspēdu ezeru, viņš nošāva divus savus pavarda brāļus un ar trešo viņš cīnījās nažiem, beigās to nokaudams, lai gan pats guva vairākus dziļus ievainojumus krūtīs un kaklā. Tad viņš stāvēja pie sava brāļa līķa uz ledus miglā un redzēja, ka tuvojas nakts. Viņš sagura un sanīka, jo asinis plūda no ievainojumiem, un domājās lūgt palīdzību Ebosas ciemā. Bet tumsā viņš nomaldījās un nonāca thore mežā, kas ir ezera austrumu krastā. Ieraudzījis mežā pamestu būdu, viņš tajā iegāja un, būdams pārāk vārgs, lai iedegtu uguni, saļima pār aukstajiem pavarda akmeņiem un palika guļam ar neapkoptām brūcēm.

Kāds iznāca no tumsas, viens pats cilvēks. Viņš apstā­jās durvīs un sastinga, un nevarēja novērst acis no cil­vēka, kas gulēja savās asinīs šķērsu pavarda akmeņiem. Tad viņš steigšus gāja un sagatavoja guļvietu no kažok­ādām, ko izņēma no vecas lādes, un iekūra uguni, un iztīrīja Terema brūces, un viņu pārsēja. Manīdams, ka jaunietis uz viņu skatās, viņš teica: "Es esmu Terems no Stouka."

"Es esmu Terems no Estri."

Kādu brīdi valdīja klusums. Tad jaunietis pasmaidīja un sacīja: "Vai tu esi pārsējis manas brūces, lai mani tagad nokautu, Stoukven?"

"Nē," sacīja vecākais.

Estravens jautāja: "Kā gan nākas, ka jūs, Stouka lords, esat te, strīdus zemēs, viens pats?"

"Es bieži šurp nāku," atbildēja Stoukvens.

Viņš pataustīja jaunieša pulsu un saņēma viņa roku, lai redzētu, vai nav sācies drudzis. Un kad viņš uz brīdi pielika savu plaukstu viņējai, abu plaukstas bija vienā­das, it kā piederētu vienam cilvēkam.

"Mēs esam nāvīgi ienaidnieki," sacīja Stoukvens.

Estravens atbildēja: "Mēs gan esam nāvīgi ienaid­nieki, bet es jūs nekad agrāk neesmu redzējis."

Stoukvens novērsa seju. "Es jūs reiz redzēju, tas bija ļoti sen," viņš sacīja. "Es tā vēlos, lai starp mūsu namiem valdītu miers."

Estravens sacīja: "Es zvērēšu mieru ar jums."

Un viņi deva tādu zvērestu un vairāk savā starpā ne­runāja, un ievainotais aizmiga. No rīta Stoukvens bija pazudis, bet būdu atrada ļaužu grupa no Ebosas un nogādāja Estravenu mājās Estri. Tad neviens vairs neuz­drošinājās apstrīdēt vecā lorda izvēli, kura bija apstip­rināta ar triju vīru asinīm, izlietām uz ezera ledus; un pēc Sorvi nāves Terems kļuva par Estri lordu. Gada laikā no nākšanas pie varas viņš izbeidza veco asinsnaidu un atdeva pusi strīdus zemju Stouka zemes tiesai. Par to un arī par to, ka viņš nokāva savus pavarda brāļus, viņu nosauca par Estravenu-Nodevēju. Tomēr viņa vārds, Terems, joprojām tiek piešķirts bērniem tajā zemes tiesā.