2. Puteņa viducī

No skaņu ieraksta Erenrangas Vēstures koledžas skaņu arhīvā: Ziemeļkārhaidas "pavarda stāsti", teicējs nezināms, ierakstīts karaļa Argavena VIII valdīšanas laikā.

… Reiz, aptuveni pirms divsimt gadiem, Šatas Pavardā, kas atrodas Peringa Vētras robežā, dzīvoja divi brāļi, kas viens otram bija devuši kemmeringa zvērestu. Toreiz, tāpat kā tagad, īstiem brāļiem bija atļauts palikt kemmeringiem, līdz vienam piedzimst bērns, bet pēc tam tiem bija jāšķiras; viņi nedrīkstēja zvērēt kemmeru uz mūžu. Bet šie bija tā izdarījuši. Kad bērns bija ieņemts, Šatas lords viņiem pavēlēja lauzt zvērestu un nekad vairs nesatikties kemmerā. Dzirdēdams šādu pavēli, viens no abiem tas, kas nesa sevī bērnu, krita izmisumā, nekas viņu nespēja mierināt. Un viņš sadabūja indi un padarīja sev galu.

Tad Pavarda ļaudis cēlās pret otru brāli un izdzina viņu no Pavarda un zemes tiesas, uzlikdami viņam paš­nāvības kaunu. Un, tā kā viņa paša lords bija viņu izdzi­nis un ziņas par to gāja viņam pa priekšu, neviens to nepieņēma, bet pēc triju dienu ciemošanās viņu izlika aiz durvīm kā noziedznieku. Tā viņš klīda apkārt, līdz saprata, ka neviens visā zemē viņam neizrādīs laipnību un viņa noziegums nekad netiks piedots. [2]

Viņš neticēja, ka tā var būt, jo bija jauns un neno­rūdīts. Kad viņš saprata, ka tā tiešām ir, viņš aizgāja uz Šatu un nostājās pie Ārējā Pavarda durvīm kā trim­dinieks. Un saviem pavarda biedriem viņš teica šādus vārdus: "Es esmu palicis bez goda starp cilvēkiem. Mani neredz. Es runāju, un mani nedzird. Es nāku, un neviens mani nesagaida. Man nav vietas pie uguns, man nav ēdiena uz galda, man nav gultas, kur gulēt. Tomēr man vēl ir vārds: Geterens ir mans vārds. Šo vārdu tad es arī lieku pār šo Pavardu kā lāstu un līdz ar to arī savu kaunu. Glabājiet to. Tagad, zaudējis vārdu, es došos nāvē." Tad daži Pavarda iemītnieki pielēca kājās ar klie­dzieniem un troksni, gribēdami viņu nogalināt, jo slep­kavība met mazāku ēnu pār namu nekā pašnāvība. Viņš tiem izbēga un skrēja uz ziemeļiem pāri Ledājiem, un skrēja ātrāk par saviem vajātājiem. Viņi visi satriekti atgriezās Šatā. Bet Geterens devās tālāk un pēc divām dienām nonāca pie Peringa ledājiem. [3]

Divas dienas viņš gāja pa Ledāju uz ziemeļiem. Viņam līdzi nebija ēdiena, un mētelis bija viņa vienīgais patvē­rums. Uz Ledus nekas neaug, tur nav zvēru. Bija susmy mēnesis, un dienām un naktīm sniga. Viņš gāja viens pats cauri vētrai. Otrajā dienā viņš zināja, ka kļūst vājāks. Otrajā naktī viņam bija jāapguļas un jāiemieg uz brīdi. Trešajā rītā viņš redzēja, ka ir apsaldējis rokas, un juta, ka ari pēdas, lai gan nespēja atraisīt zābaku saites, lai apskatītos, jo rokas vairs neklausīja. Viņš sāka rāpot uz ceļiem un elkoņiem. Viņam nebija nekāda iemesla tā darīt, jo bija vienalga, vai viņš nomirs uz Ledāja turpat vai maz­liet tālāk, bet kāds spēks viņu vilktin vilka uz ziemeļiem.

Pēc kāda laika sniegs rimās un vējš noklusa. Parādī­jās saule. Viņš rāpodams nevarēja redzēt pārāk tālu, jo kapuces vilna aizsedza acis. Vairs nejuzdams aukstumu ne rokās un kājās, ne uz sejas, viņš domāja, ka tūlīt būs nosalis pavisam. Tomēr viņš vēl spēja kustēties. Sniegs uz Ledāja viņam šķita savāds: tas izskatījās pēc baltas zāles, kas aug no ledus. Tas locījās un iztaisnojās kā zāles stiebri, ja to aizskāra. Viņš beidza rāpot un apsēdās, atstūmis kapuci, lai varētu paskatīties apkārt. Visur, cik tālu skatiens sniedza, pletās balti un mirdzoši sniegzāles lauki. Bija ari baltu koku birzis, un koku lapas bija baltas. Spīdēja saule, vēja nebija, un viss bija balts.

Geterens novilka cimdus un paskatījās uz rokām. Tās bija baltas kā sniegs. Tomēr tās vairs nebija apsaldētas, viņš spēja kustināt pirkstus un piecelties kājās. Viņš nejuta ne sāpes, ne aukstumu, ne izsalkumu.

Viņš redzēja aiz ledus laukiem ziemeļos baltu torni, līdzīgu pavalsts tornim, un tālumā kādu, kas viņam tuvojās. Pēc brīža Geterens varēja izšķirt, ka cilvēks ir pilnīgi kails, ar pavisam baltu ādu un pavisam baltiem matiem. Viņš nāca tuvāk, līdz varēja dzirdēt balsi. Ge­terens jautāja: "Kas tu esi?"

Baltais cilvēks sacīja: "Es esmu tavs brālis un kemmerings Hodī."

Hodī tā sauca viņa brāli, kas bija noindējies. Un Geterens redzēja, ka baltais cilvēks ir viņa brālis pēc auguma un vaibstiem. Bet viņa vēderā vairs nebija dzī­vības, un viņa balss skanēja kā ledus čerkstoņa.

Geterens jautāja: "Kur mēs esam?"

Hodī atbildēja: "Šis ir puteņa viducis. Mēs, kas esam sev pielikuši rokas, dzīvojam šeit. Te mēs varam piepildīt zvērestu."

Geterens nobijās un sacīja: "Es te nepalikšu. Ja tu būtu nācis man līdzi uz dienvidu zemēm, mēs būtu pali­kuši kopā un visu mūžu turējuši zvērestu, un neviens nezinātu par mūsu pārkāpumu. Bet tu lauzi zvērestu, izdzēsdams to kopā ar savu dzīvību. Un tagad tu nevari izrunāt manu vārdu."

Ta arī bija. Hodī kustināja baltās lūpas, bet nevarēja izrunāt brāļa vārdu.

Viņš pieskrēja pie Geterena un izstiepa rokas, lai to apkamptu, un satvēra viņa kreiso roku. Geterens izrāvās un bēga. Viņš skrēja uz dienvidiem un skrienot redzēja, kā acu priekšā paceļas balta krītoša sniega siena, un, tajā ieejot, viņš atkal nokrita uz ceļiem un vairs nespēja skriet, bet tikai rāpot.

Devītajā dienā pēc tam, kad otrs brālis bija uzkāpis Ledājā, viņu atrada Orohas Pavarda ļaudis. Viņu zemes tiesa ir uz ziemeļaustrumiem no Šatas. Viņi nezināja, ne kā viņu sauc, ne no kurienes viņš nācis, jo atrada viņu rāpojam sniegā izkāmējušu, aklu, viņa seja bija nomelnējusi no apsaldēšanās un saules, un sākumā viņš nevarēja parunāt. Tomēr viņš izveseļojās, izņemot kreiso roku, kas bija nosalusi un tāpēc jāamputē. Daži sacīja, ka viņš esot Geterens no Šatas, par kuru bija dzirdējuši runājam. Citi teica, ka tā nevar būt, jo Geterens esot uzkāpis Ledājā pirmajā rudens puteņa dienā un noteikti gājis bojā. Viņš pats noliedza, ka būtu Geterens. Izvese­ļojies viņš pameta Orohu un Vētras robežu un devās uz dienvidiem, un nosauca sevi par Ennoku.

Kad Ennoks jau bija vecs, viņš mitinājās Rēras līdze­numā. Reiz, saticis cilvēku no dzimtenes, viņš tam jautāja: "Kā klājas Šatas tiesā?" Tas viņam pastāstīja, ka Šatai neklājas labi. Nekas neveicās ne pavardā, ne laukos, visu apsēda slimība, pavasarī sēkla zemē sasala un rudenī graudi vārpās sapuva, un tā tas notika jau gadiem. Tad Ennoks viņam sacīja: "Es esmu Geterens no Šatas," un viņš tam pastāstīja, kā uzkāpis Ledājā un ko tur saticis. Sava stāsta beigās viņš teica: "Pastāsti viņiem tur, Šatā, ka es ņemu atpakaļ savu vārdu un savu ēnu." Pavisam nedaudz dienu pēc tam Geterens saslima un nomira. Ceļotājs aiznesa viņa vārdus līdz Šatai, un stāsta, ka kopš tā laika zemes tiesā atgriezās labklājība un viss izdevās gan laukā, gan namā, gan sadzīvē.

Загрузка...