14. Bēgšana

Kad gan Obsli, gan Jegei pēkšņi izbrauca no pilsētas un Slosi durvju sargs mani nelaida iekšā, bija skaidrs, ka pienācis laiks lūgt palīdzību ienaidniekiem, jo draugi vairs nekam nederēja. Devos pie komisāra Šusga un viņu šantažēju. Tā kā man nebija pietiekami naudas, lai viņu uzpirktu, bija jātērē reputācija. Starp neuzticīgajiem jau nodevēja vārds pats par sevi ir kapitāls. Pateicu viņam, ka esmu Orgoreinā Kārhaidas dižciltīgo frakcijas uzde­vumā, kura plāno Tibes novākšanu, un ka viņš man ticis norādīts kā kontaktpersona ar sarfiem. Ja viņš atteiktos sniegt man pieprasītās ziņas, tad maniem draugiem Erenrangā tiks paziņots, ka viņš ir dubultaģents, kas kalpo Brīvā tirgus frakcijai, un tas, protams, nāks zināms arī sarfiem. Un sasodītais muļķis man noticēja. Viņš nekavējoties pastāstīja man visu, ko gribēju zināt; viņš pat pajautāja, vai es piekritu.

No draugiem Obsli, Jegei un pārējiem man tiešas briesmas nedraudēja. Viņi bija nopirkuši savu brīvību, upurēdami Sūtni, un cerēja, ka es nesagādāšu nepatik­šanas viņiem vai sev pašam. Līdz brīdim, kad ierados pie Šusga, neviens, izņemot Gomu, nebija uzskatījis mani par uzmanības vērtu, bet tagad viņi man mīs uz papēžiem. Jābeidz darīšanas šeit un jāpazūd. Tā kā man nebija nekādu iespēju sazināties ar Kārhaidu, jo pastu pārbauda un telefonu un radio noklausās, pirmo reizi devos uz Karalisko vēstniecību. Te strādāja Sardon rem ir Chenevich, kuru savā laikā labi pazinu galmā. Viņš nekavējoties piekrita nodot Argavenam ziņu par to, kas noticis ar Sūtni un kur tas tiks ieslodzīts. Čenevičs bija pietiekami uzticams, gudrs un godīgs, viņš nodos ziņu tā, ka tā netiks pārtverta, bet, ko ar šo informāciju iesāks Argavens, man nebija ne jausmas. Gribēju, lai Argavens ir informēts, ja nu gadījumā no debesīm nokrīt Ai zvaig­žņu kuģis; jo tolaik man bija neliela cerība, ka viņš ir sazinājies ar kuģi, pirms sarfi viņu arestēja.

Tagad biju briesmās, un, ja biju redzēts ieejam Vēst­niecībā, briesmas bija reālas. No Vēstniecības durvīm devos taisnā ceļā uz karavānu piestātni pilsētas dien­vidos un jau pirms pusdienlaika biju atstājis Mišnori tāpat, kā te ierados, kā krāvējs kravas mašīnā. Man līdzi bija vecās atļaujas, nedaudz izmainītas, lai atbilstu jaunajam darbam. Orgoreinā papīru viltošana ir riskanta, jo pārbaudes notiek piecdesmit divas reizes dienā, bet arī tik liela riska apstākļos tā tomēr notiek pietiekami bieži, un vecie kolēģi no Zivju salas man parādīja, kā to darīt. Man nepatīk uzdoties par citu personu, bet nekas cits mani neglābs, nekas cits nepalīdzēs man šķērsot visu valsti līdz pat Rietumu jūrai.

Kamēr karavāna grabēdama vilkās pāri Kundereras tiltam ārā no Mišnori, manas domas jau bija rietumos. Rudens jau sliecās uz ziemu, un man bija jāsasniedz galamērķis, pirms ceļus slēdz ātrai satiksmei un kamēr no nokļūšanas tur vēl ir kāda jēga. Biju redzējis brīvprā­tīgo fermu Komsvašomā, kad vēl strādāju Sinotas ielejas administrācijā, bija gadījies runāt ari ar fermu bijuša­jiem ieslodzītajiem. Man bija smagi ap sirdi no dzirdētā un redzētā. Sūtnis, kas nespēja izturēt aukstumu un valkāja mēteli jau pie nulle grādiem, nepārcietīs ziemu Pulefenā. Tā nu nepieciešamība dzina mani uz priekšu, bet karavāna pārvietojās jo lēni, vilkdamās no pilsētas uz pilsētu, te pagriezdamās uz ziemeļiem, te dienvi­diem, pārkraudamās un apstādamās, tā ka līdz Etvenai Esagelas upes grīvā es nokļuvu tikai pēc pusmēneša.

Etvenā man paveicās. Pagaidu mājā no sarunām ar cilvēkiem uzzināju par kažokādu tirdzniecību ar upes augšteci: licencēti traperi ar ragavām vai leduslaivām ceļoja pa upi caur Tarenpetas mežiem gandrīz līdz pa­šam Ledājam. No sarunām par zvēru ķeršanu mani iz­kristalizējās doma par izkļūšanu no lamatām. Kerm­landē, tāpat kā Gobrina nomalē, dzīvo baltie peshtry, viņiem patīk vietas, kur pūš ledāju vēji. Savā jaunībā biju viņus medījis thori mežos Kermlandē, un kāpēc gan tagad nedoties medībās thori mežos pie Pulefenas?

Tik tālu Orgoreinas ziemeļrietumos, plašajās zemēs uz rietumiem no Sembensjenas cilvēki nāk un iet, gan­drīz kā pašiem tik, jo nepietiek inspektoru, lai visus sadzītu aplokos. Šeit pat Jaunajā laikmetā ir izdzīvojis kaut kas no vecās brīvības. Etvena ir pelēka ostas pil­sēta, celta uz Esagelas līča pelēkajām klintīm; ielās pūš lietains jūras vējš, un cilvēki ir drūmi jūras vilki, kas vārdus īpaši neizvēlas. Es pieminu Etvenu ar labu vārdu, jo tur veiksme atgriezās pie manis.

Iegādājos slēpes, sniegakurpes, slazdus un pārtiku, saņēmu medību atļauju, tiesības un numuru un tā tālāk no Komensālijas kantora, tad devos ceļā kājām uz augšu pa Esagelu kopā ar mednieku grupu, ko vadīja vecs vīrs, vārdā Mavriva. Upe vēl nebija aizsalusi, pa ceļiem jo­projām kustējās riteņu transports, jo piejūras nogāzēs pat gada pēdējā mēnesī vairāk lija nekā sniga. Vairākums mednieku gaidīja ziemas iestāšanos un thern mēnesī devās uz Esagelas augšteci ar leduslaivu, bet Mavriva plānoja jau agri doties tālu uz ziemeļiem un ķert peshtry, kad tie tikko sāk pārceļot uz mežiem. Mavriva labi pār­zināja nomali, Ziemeļu Sembensjenu un Uguns sopkas, un pa to laiku, ko pavadīju ar viņu kopā ceļā uz upes augšteci, es no viņa iemācījos daudz noderīga.

Pilsētiņā, sauktā Turufa, es izstājos no grupas, izlik­damies slims. Pārējie devās uz ziemeļiem, bet es viens pats izvēlējos ceļu uz ziemeļaustrumiem pa Sembens­jenas grēdas piekāji. Vairākas dienas apguvu teritoriju, tad, noslēpis praktiski visu savu iedzīvi nomaļā ielejā aptuveni divdesmit kilometru attālumā no Turufas, ap­metu līkumu, atgriezos pilsētiņā no dienvidiem un apmetos Pagaidu mājā. It kā gatavodamies medībām, no jauna iepirku slēpes, sniegakurpes, pārtiku, kažokādas guļammaisu un ziemas drēbes; iegādājos arī pārgājiena krāsniņu, daudzslāņu telti un vieglas ragavas, kur to visu salikt. Tad neatlika nekas cits kā gaidīt, līdz lietus pārvērtīsies sniegā un dubļi ledū. Tas nebija ilgi, jo vairāk nekā mēnesi biju pavadījis ceļā no Mišnori uz Turufu. Arhad thern dienā ziema bija uzsalusi un sāka krist ilgi gaidītais sniegs.

Šķērsoju Pulefenas fermas elektriskos žogus agrā pēcpusdienā, un sniegs jau drīz apklāja visas manas pēdas. Atstāju ragavas paslēptas mežā labu gabalu uz austrumiem no fermas un, nesdams tikai mugursomu, ar sniegakurpēm atbridu atpakaļ uz ceļa, pa kuru no­nācu līdz fermas vārtiem. Tur uzrādīju dokumentus, ko biju vēlreiz viltojis, kamēr gaidīju Turufā. Tagad tur bija "zilais zīmogs", un es biju kļuvis par Teneru Bentu, nosa­cīti atbrīvotu ieslodzīto. Dokumentiem bija pievienota pavēle līdz eps thern dienai ierasties Pulefenas komen­sālijas brīvprātīgo fermā uz divu gadu sardzes pienā­kumu pildīšanu. Acīgāks inspektors būtu izturējies pret maniem apbružātajiem dokumentiem ar aizdomām, bet acīgums šai pusē nebija cieņā.

Nekas nav tik viegli kā iekļūt cietumā. Tagad jācer, ka tikšu arī ārā.

Galvenais dežurējošais sargs izteica man rājienu par nokavētu dienu un aizsūtīja mani uz kazarmām. Vakari­ņas jau bija beigušās, un, par laimi, bija pārāk vēls, lai man izsniegtu reglamentam atbilstošu formas tērpu un zābakus un konfiscētu manu labo apģērbu. Ieroci man neizsniedza, bet es atradu, kur to var aizņemties, klīzdams pa virtuvi un mēģinādams izdīkt no pavāra kaut ko ēdamu. Pavārs glabāja savu ieroci, pakārtu uz naglas aiz cepeškrāsnīm. Es to nozagu. Tam nebija nāvējošā uzstādījuma; varbūt tā bija noregulēti arī pārējo sargu ieroči. Fermās cilvēkus nešāva: slepkavības atstāja bada, ziemas un izmisuma ziņā.

Pavisam bija trīsdesmit vai četrdesmit cietumsargu un 150-160 ieslodzīto; neviens neizskatījās īpaši labi, vairums bija cieti aizmiguši, lai gan nebija daudz vēlāks par Ceturto stundu. Man izdevās pierunāt jaunu sargu parādīt man, kur guļ ieslodzītie. Skatījos uz viņiem spilg­tajā gaismā lielajā guļamtelpā un biju jau gandrīz atme­tis cerību, ka varēšu rīkoties jau pirmajā naktī, neizraisot aizdomas. Visi gulēja savās vietās, paslēpušies guļam­maisos kā bērni mātes klēpī neredzami, neatšķirami. Visi, izņemot vienu. Viens bija par garu, lai paslēptos: viņam bija tumša seja kā skeletam, acis ciet un dziļi iegrimušas, mati gari un stiegraini.

Veiksme, kas bija atgriezusies pie manis Etvenā, ta­gad grieza pasauli, kā man vajadzēja. Man vienmēr ir piemitusi tikai viena dāvana zināt, kad laimes rats padosies pieskārienam, un tad zināt, ko darīt. Biju iedomājies, ka pagājušajā gadā Erenrengā esmu pazau­dējis apredzību un ka to nekad neatgūšu. Kāds prieks bija atkal sajust drošību, zināt, ka varu vadīt savu likteni un izdevību kā kamanas pa stāvu, bīstamu nogāzi!

Tā kā klīdu apkārt, bāzdams degunu, kur vajag un nevajag, spēlēdams pastulba, ziņkārīga nemiera gara lomu, mani pierakstīja vēlajā nakts maiņā. Ap pusnakti iekštelpās bija aizmiguši visi, izņemot mūs ar otru nakts­sargu. Es turpināju snaikstīties apkārt, laiku pa laikam noiedams arī gar gulētāju lāviņām. Pārdomāju plānus un sāku gatavot gribu un miesu, lai ieietu dothe stāvoklī, jo man pašam nepietiks spēku, ja nesaukšu palīgā Tumsu. Neilgi pirms rītausmas vēlreiz iegāju guļamtelpā un ar pavāra ieroci izšāvu uz Dženli Ai sekundes simtdaļu lādiņa, lai viņu apdullinātu. Tad izvilku viņu ar visu maisu no guļvietas, pārmetu pār plecu un devos uz sar­dzes telpu. "Ko tu dari?" pusaizmidzis teica otrs sargs. "Liec viņu mierā!"

"Viņš ir miris."

"Vēl viens? Pie Meši iekšām, un ziema vēl nav pat sākusies." Viņš piešķieba galvu un paskatījās Sūtņa sejā, kas karājās man aiz muguras. "A, tas ir Izvirtulis, vai ne? Meši Acs, es neticēju visam, ko stāsta par kārhaidiešiem, iekams nedabūju redzēt šito kroplo ķēmu. Viņš visu nedēļu gulēja savā vietā, pūta un vaidēja, bet nedo­māju, ka viņš tik vienkārši nosprāgs. Labi, nomet viņu kaut kur ārā līdz rīta gaismai, nestāvi te kā krāvējs ar mēslu maisu…"

Pa ceļam apstājos pie inspektoru telpas gaiteņa galā. Tā kā biju sargs, man neviens neliedza ieiet un samek­lēt sienas paneli, kur atradās visi slēdži un trauksmes pogas. Uzrakstu nebija, bet sargi paši bija ieskrāpējuši burtus, lai ātrumā nekļūdltos. Paļaudamies, ka "Ss" va­rētu nozīmēt "sētas", pagriezu slēdzi, lai atslēgtu strāvu no fermas ārējā nožogojuma; tad devos tālāk, vilkdams Ai pa zemi aiz pleciem. Nonācu pie ārdurvju sarga. Centos izrādīt, cik grūti man pavilkt tik smagu mironi, jo patiesībā dothe spēks kūsāja mani, un nebūtu viegli izskaidrot, kā es tik vienkārši varu pacelt un pārvietot ķermeni, kas daudz smagāks par mani. Sacīju: "Miris ieslodzītais, man lika iznest no guļamtelpas. Kur jūs viņus glabājat?"

"Es nezinu. Nes ārā. Kaut kur zem jumta, lai neno­grimst sniegā un pavasari neuzpeld smirdēdams. Snieg peditia." Mēs to saucam par sove sniegu tas ir biezs, mitrs, lielām pārslām tieši tāds, kāds man tobrīd vaja­dzīgs. "Jā, jā," es teicu un vilku savu nastu laukā, aiz barakas stūra, kur mani vairs nevarēja redzēt. Uzcēlu Ai atpakaļ plecos, pagāju pārsimt metru uz ziemeļrie­tumiem, uzrāpos uz nekaitīgās sētas un nolaidu lejā ne­samo, tad nolēcu pats, pacēlu Ai un devos uz upi, cik ātri vien varēdams. Nebiju ticis necik tālu no sētas, kad atskanēja trauksmes signāls un ieslēdzās prožektori.

Sniga pietiekami biezi, lai mani nevarētu redzēt, bet nepietiekami, lai ātri izzustu manas pēdas. Tomēr, kad tiku līdz upei, man vēl nebija sākuši dzīties pakaļ. Devos uz ziemeļiem pa neapsnigušu zemi un, ja tādas nebija, pa ūdeni. Upīte, kas strauji traucās uz Esagelu, vēl nebija aizsalusi. Pret rītausmu debesis sāka skaidroties, un man bija jākustas ātri. Pilnā dothe es varēju bez grū­tībām panest Sūtņa ķermeni, lai gan nasta bija neērta tās garuma dēļ. Iedams gar upīti pa mežu, nonācu līdz aizai, kur biju paslēpis ragavas. Piesprādzēju Sūtni pie ragavām, sakrāvu pārējās mantas viņam apkārt un virsū, līdz viņš bija labi apslēpts, visu pārsedzu ar brezentu. Tad pārģērbos un apēdu daļu pārtikas no mugursomas, jo man jau bija uzbrucis lielais izsalkums, kas pārņem cilvēku, ja dothe ir jāuztur ilgāk. Tad devos uz ziemeļiem pa galveno Meža ceļu. Mani drīz panāca divi slēpotāji.

Tagad biju ģērbies un bruņojies kā mednieks un vi­ņiem pastāstīju, ka cenšos panākt Mavrivas grupu, kas izgāja pēdējās grende mēneša dienās. Viņi pazina Mavrivu un noticēja manam stāstam, kad ieraudzīja medību atļauju. Viņi negaidīja, ka izbēgušie ļaudis dosies uz zie­meļiem, jo uz ziemeļiem no Pulefenas nav nekā cita kā meži un ledāji. Viņus, iespējams, pat neinteresēja izbēgušo atrašana. Kāpēc gan? Viņi slēpoja uz priekšu, un pēc pāris stundām satiku viņus dodamies atpakaļ uz fermu. Ar vienu no viņiem es biju stāvējis sardzē. Viņš tā ari nebija ievērojis manu seju, lai gan pusi nakts tā bija rēgojusies viņa acu priekšā.

Kad biju pārliecinājies, ka viņi tiešām ir prom, nogrie­zos no ceļa un visu dienu metu plašu loku caur mežu un pakalniem uz austrumiem no fermas. Ielejā netālu no Turufas, kur biju paslēpis pārējo ekipējumu, ierados no taigas puses. Bija grūti vilkt ragavas pa tik sarežģītu reljefu, jo tās bija smagākas par mani pašu; bet sniegs bija dziļš un pamazām sagūla cietāks, un es biju dothe. Nevarēju iziet no šī stāvokļa, jo, ja tā notiek, tad cilvēks kādu laiku nekam nav derīgs. Nekad nebiju palicis dothe ilgāk par stundu, bet zināju, ka daži Vecajie var spēku uzturēt diennakti vai pat ilgāk, un šībrīža nepiecieša­mība izrādījās ļoti noderīga skola. Dothe stāvoklī nav iespējams pārlieku uztraukties, un vienīgais, par ko es nervozēju, bija Sūtnis, kam jau sen vajadzēja pamosties pēc vieglā skaņas lādiņa saņemšanas. Viņš pat nepakus­tējās, un man nebija laika viņu kopt. Vai tiešām viņa ķermenis ir tik svešs, ka tas, kas mūs tikai nedaudz ap­dullina, viņam ir nāvējošs? Kad likteņa rats griežas tev zem pirkstiem, ir jāuzmanās ar vārdiem; es jau div­reiz biju viņu nosaucis par mirušu un nesis tā, kā nes mironi. Prātā ienāca doma, ka es pār pakalniem ragavās velku līķi, ka mana veiksme un dzīve tomēr ir izšķiestas velti. Tad es svīdu un lamājos, un dothe spēks tecēja no manis kā ūdens no saplēstas krūzes. Bet es turpināju ceļu, un spēks nepazuda, līdz biju sasniedzis slēptuvi kalnu piekājē, uzcēlis telti un apkopis Ai, cik labi bija iespējams. Atvēru koncentrētās pārtikas kubiņu kasti, pats apēdu lielāko daļu, bet dažus pārvērtu buljonā un iebaroju viņam, jo viņš izskatījās tuvu bada nāvei. Viņam uz rokām un krūtīm bija čūlas, kam netīrais guļammaiss neļāva sadzīt. Kad biju iztīrījis jēlumus un pārvietojis viņu kažokādu maisā, paslēpis viņu, cik nu ziema un taiga atļāva, vairāk neko nevarēju darīt. Bija iestājusies nakts, un lielā tumsa, samaksa par visa miesas spēka pakļaušanu gara vēlmēm, klājās man apkārt, tā nu es uzticēju sevi un viņu tumsai.

Mēs gulējām. Sniga. Visu dienu un nakti, kamēr gulēju thangen miegā, bija snidzis tas nebija putenis, bet pirmie lielie ziemas sniegi. Kad beidzot pamodos un ar mokām piecēlos, lai paskatītos ārā, telts bija līdz pusei aprakta sniegā. Visapkārt saules gaisma veidoja zilu ēnu rakstus. Tālumā pret spožajām austrumu debesīm pacē­lās pelēks stabs tur dūmoja Udenušreke, tuvākā no sopkām. Apkārt telts smailei bija sniegs, viss pakalni, pauguri, uzkalni, nogāzes bija balts un neskarts.

Es joprojām biju miegains un vārgs, jo nebiju atgu­vies pēc dothe, bet, kad vien varēju piespiest sevi pie­celties, es pa drusciņai baroju Ai ar buljonu; tās dienas vakarā viņš nāca pie samaņas, bet ne pie prāta. Viņš pie­lēca sēdus, kliegdams kā šausmās. Kad nometos pie viņa ceļos, viņš rāvās prom no manis un no pārpūles noģība. Naktī viņš daudz runāja nesaprotamā valodā. Bija tik dīvaini mežu tumsā un klusumā klausīties, kā viņš mur­mina vārdus valodā, ko iemācījies citā pasaulē. Nākamā diena bija grūta, jo, tikko mēģināju par viņu rūpēties, viņš, acīmredzot uzskatīdams mani par kādu no fermas sargiem, bailēs bēga, jo domāja, ka došu viņam nar­kotikas. Viņš mēģināja runāt nožēlojamā orgotiešu un kārhaidiešu valodas mistrojumā, lūgdams mani "nedarīt tā" un paniski pretodamies. Tā tas turpinājās, un es jo­projām biju thangen stāvoklī, un man nebija ne spēka, ne gribas, un šķita, ka nespēšu viņam palīdzēt. Todien es domāju, ka viņi Ai ir ne tikai sazāļojuši, bet ari zombējuši, padarījuši vājprātīgu vai atņēmuši viņam sapra­šanu. Tad es vēlējos, kaut viņš būtu nomiris ragavās tur, thore mežā, vai kaut man vispār nebūtu paveicies un es būtu arestēts, pirms tiku ārā no Mišnori, un nosūtīts uz kādu fermu atstrādāt pats savu sodu.

Pamodos no miega, un viņš mani vēroja.

"Estraven?" viņš izbrīnīts vārgi čukstēja.

Tad mana sirds atplauka. Es varēju viņu uzmundrināt un aprūpēt; tonakt mēs gulējām mierīgi.

Nākamajā dienā viņam bija daudz labāk, un viņš ēda sēdus. Jēlumi uz miesas sāka dzīt. Pajautāju viņam, kur tie cēlušies.

"Es nezinu. Man šķiet, ka tas no zālēm; viņi man visu laiku kaut ko injicēja."

"Lai neiestātos kemmers?" To es jau biju dzirdējis no cilvēkiem, kas bija izbēguši vai atbrīvoti no brīvprātīgo fermām.

"Jā. Un kaut ko vēl. Es nezinu, ko, laikam kādas patie­sības narkotikas. Man no tām kļuva slikti, bet viņi turpi­nāja man tās dot. Ko viņi gribēja uzzināt, ko es viņiem varēju pastāstīt?"

"Varbūt viņi negribēja tevi tik daudz pratināt, cik pieradināt?"

"Pieradināt?"

"Padarīt paklausīgu, vardarbīgi pieradinot pie kāda orgrevy paveida. Tāda prakse ir pazīstama Kārhaidā. Vai varbūt viņi jūs izmantoja eksperimentam. Man stāstīja, ka fermās uz ieslodzītajiem pārbauda apziņu izmaino­šas narkotikas un metodes. Es to kādreiz apšaubīju, bet tagad vairs ne."

"Jums Kārhaidā arī ir tādas fermas?"

"Kārhaidā?" es sacīju. "Nē."

Viņš trīcošām rokām berzēja pieri. "Un Mišnori arī teiktu, ka Orgoreinā tādu vietu nav, vai ne?"

"Gluži otrādi. Viņi ar tām lepotos, rādītu jums ierak­stus un attēlus par brīvprātīgo fermām, kur tiek rehabili­tēti deklasētie elementi un rod patvērumu rudimentāras cilšu grupas. Viņi pat varētu jūs aizvest uz Pirmā apga­bala brīvprātīgo fermu, kas atrodas netālu no Mišnori un ir visai izdevusies izrāde. Ja jūs ticat, ka Kārhaidā ir fermas, godājamais Ai, jūs mūs nopietni pārvērtējat. Mēs neesam sarežģīta tauta."

Viņš ilgi gulēja, skatīdamies kvēlošajā čabi krāsniņā, kuru es biju noregulējis uz smacējošu karstumu. Tad pievērsās man.

"Jūs jau šorīt man stāstījāt, es zinu, bet mans saprāts nebija pārāk skaidrs. Kur mēs esam, un kā te nokļuvām?"

Es vēlreiz pastāstīju.

"Jūs tā vienkārši paņēmāt mani un aizgājāt?"

"Godājamais Ai, jebkurš ieslodzītais vai visi kopā varētu no turienes aiziet jebkurā naktī. Ja jūs nebūtu mērdēti badā, pārguruši, iebaidīti un sazāļoti; ja jums būtu ziemas apģērbs; un ja jums būtu, kurp iet. Tur jau tā lieta. Kurp jūs ietu? Uz pilsētu? Nav dokumentu ar jums ir cauri. Uz taigu? Nav, kur patverties, ar jums ir cauri. Es domāju, ka vasarā Pulefenas fermā ir stingrāka apsardze. Ziemā pati ziema sargā fermu."

Viņš manī neklausījās. "Estraven, jūs mani nevarētu panest pat trīsdesmit metrus. Kā jūs varējāt skriet ar mani uz muguras pa tumsu vairākas jūdzes?"

"Es biju dothe stāvoklī."

Viņš saminstinājās. "Pēc savas gribas?"

"Jā."

"Jūs esat handdarīts?"

"Esmu audzināts saskaņā ar handdaras mācību un divus gadus dzīvojis Rofereras citadelē. Kermlandē vai­rums iekšējo pavardu ļaužu ir handdariti."

"Es domāju, ka dothe periodā cilvēks zaudē tik daudz enerģijas, ka vienkārši sabrūk?"

"Jā, tas ir thangen, tumšais miegs. Tas ir daudz ilgāks par dothe, un, ja tas reiz ir iestājies, tad ir ļoti bīstami mēģināt tam pretoties. Es nogulēju divas diennaktis. Arī tagad es atrodos thangenā es nevarētu pāriet pāri tam uzkalnam. Un daļa no tā ir izsalkums, esmu apēdis lie­lāko daļu pārtikas, ar ko biju plānojis iztikt visu nedēļu."

"Labi," viņš teica ar īgnu steigu. "Skaidrs, es jums ticu es nevaru jums neticēt. Te esmu es, un te esat jūs. Bet es nesaprotu. Es nesaprotu, kāpēc jūs to visu darījāt."

Tai brīdī man apskrējās dūša, un es ilgi skatījos uz ledus nazi, kas gulēja man pie rokas. Es nevarēju paska­tīties uz viņu, kamēr nebiju savaldījis savas dusmas. Par laimi, man sirdī nebija daudz siltuma un dzīvības, un es sev teicu, ka viņš ir neizglītots cilvēks, svešinieks, izmo­cīts un nobijies. Tā es nonācu pie taisnības un sacīju: "Domāju, ka jūsu ierašanās Orgoreinā un nonākšana Pulefenas fermā ir pa daļai mana vaina. Un es mēģinu savu vainu labot."

"Jums nav nekādas daļas pie manas ierašanās Orgo­reinā."

"Godājamais Ai, mēs esam vērojuši vienu un to pašu ar dažādām acīm. Es nepareizi pieņēmu, ka notikušo uztversim vienādi. Atgriezīsimies pagājušā gada pava­sarī. Es mudināju karali Argavenu uzgaidīt, nepieņemt lēmumus par jums vai jūsu misiju, jau kādu pusmēnesi pirms noslēgakmens ceremonijas. Audience jau bija ieplānota, un likās, ka labākais būs ļaut tai notikt un negaidīt nekādu iznākumu. Es domāju, ka jūs to visu saprotat, un kļūdījos. Es pārāk daudz ko uztvēru kā pašu par sevi saprotamu; es negribēju jūs aizvainot, dodams jums padomu. Es domāju, ka jūs saprotat, cik bīstama ir Pemmer Harge rem ir Tibe paaugstināšanās kyorremy. Ja Tibe būtu no jums baidījies, viņš būtu jūs apsūdzējis sadarbībā ar kādu frakciju un Argavens, kurš bieži rīko­jas baiļu iespaidā, liktu jūs noslepkavot. Es gribēju, lai jūs esat neredzams un drošībā, kamēr Tibe ir redzams un varens. Sagadījās tā, ka man nācās pazust līdz ar jums. Man bija jākrīt, lai gan negaidīju, ka tas notiks tajā pašā naktī, kad mēs tikāmies. Neviens nepaliek Arga­vena premjera amatā pārāk ilgi. Pēc Izraidīšanas pavēles saņemšanas nevarēju ar jums sazināties, jo baidījos ar savu negodu mest ēnu uz jums un tādējādi jūs apdrau­dēt. Es devos uz Orgoreinu. No šejienes mēģināju jums dot zīmes, ka jums nāktu par labu ierašanās Orgoreinā. Mudināju tos starp Trīsdesmit Trim, kuriem varēju kaut cik uzticēties, lai viņi atļauj jums iebraukt. Jūs nebūtu varējis ierasties šeit bez viņu palīdzības. Viņi redzēja, un es mudināju viņus redzēt, jūs kā ceļu uz varu, iespēju iziet no bezjēdzīgās sacensības ar Kārhaidu un atgriez­ties pie Brīvā tirgus veidošanas, varbūt arī iespēju izlauz­ties no sarfu varas. Bet viņi ir pārāk uzmanīgi, baidās rīkoties. Tā vietā, lai pārjums ziņotu plašai publikai, viņi jūs apslēpa, tādējādi zaudēdami savu iespēju; viņiem nācās jūs pārdot sarfiem, lai glābtu savu ādu. Es pārāk daudz ar viņiem rēķinājos un tāpēc esmu vainīgs jūsu priekšā."

"Bet kam gan… visas šis intrigas, slēpšanās un varas spēles, un slepenie plāni… kam gan tas viss, Estraven? Ko jūs gribējāt panākt?"

"Es gribēju panākt tieši to pašu, ko jūs. Mūsu pasau­les savienību ar jūsu pasaulēm. Un ko jūs domājāt?"

Mēs blenzām viens otrā pāri kvēlošajai krāsniņai kā divas koka lelles.

"Jūs domājat, pat ja šo savienību izveidotu Orgo­reinā?"

"Pat ja to darītu Orgoreinā. Kārhaida drīz vien būtu sekojusi. Vai jūs tiešām domājat, ka es pastāvētu uz šifgretoru, kad uz spēles likts tik daudz mēs visi, mūsu līdzcilvēki? Kāda nozīme tam, kura valsts pirmā atmos­tas, ja atmoda notiek?"

"Kā lai es, ellē, ticu tam, ko jūs man sakāt?" viņš uzsprāga. Vājums lika viņa dusmām izklausīties pēc skumju pilnas čīkstēšanas. "Ja tas viss ir patiesība, jūs varējāt man to paskaidrot pagājušajā pavasarī un aiz­taupīt mums abiem ceļojumu uz Pulefenu. Jūsu pūles manā labā…"

"Ir bijušas veltīgas. Esmu jums sagādājis sāpes, kaunu un briesmas. Es to apzinos. Bet ja es jūsu dēļ nebūtu cīnījies ar Tibi, jūs tagad te nebūtu, jūs gulētu kapā Erenrangā. Un tagad ir daži cilvēki Kārhaidā un daži Orgoreinā, kas jums tic, jo klausījās, ko es saku. Viņi vēl var jums palīdzēt. Mana lielākā kļūda bija, kā jūs jau teicāt, ka es visu jums nepaskaidroju. Neesmu paradis tā darīt. Neesmu pieradis nedz sniegt vai saņemt padomu, nedz uzņemties vainu vai vainot citus."

"Es negribu būt netaisns, Estraven…"

"Bet jūs esat. Un tas ir dīvaini. Uz Getenas es esmu vienīgais cilvēks, kas pilnībā jums uzticējies, un es ari esmu vienīgais uz Getenas, kam jūs atsakāties uzticē­ties."

Viņš atbalstīja galvu rokās. Tad vilcinādamies teica: "Piedodiet, Estraven." Tā bija vienlaikus atvainošanās un atzīšanās.

"Tomēr ir tā," es teicu, "ka jūs nevarat vai nevēlaties ticēt, ka es jums ticu." Piecēlos, jo kājās sākās krampji, un konstatēju, ka trīcu no dusmām un noguruma. "Iemā­ciet man savu prāta runu," sacīju, cenzdamies runāt viegli un bez rūgtuma. "Iemāciet man savu valodu, kurā nevar melot. Iemāciet un tad pajautājiet, kāpēc es darīju to, ko darīju."

"Ar lielāko prieku, Estraven."

Загрузка...