Tumsas kreisā roka

Ievads

Zinātnisko fantastiku bieži raksturo un pat definē kā ekstrapolāciju. Uzskata, ka zinātniskās fantastikas autoram jāspēj paņemt kādu procesu vai parādību no šeit-un-tagad, attīrīt to, bagātināt ar dramatiskiem efek­tiem un attīstīt līdz nākotnei. "Ja šādi turpināsies, notiks tā." Tiek izteikts pareģojums. Metode un rezultāti ļoti atgādina to, ar ko nodarbojas zinātnieks, barojot labo­ratorijas peli ar īpaši attīrītu un koncentrētu pārtikas piedevu lielās devās, lai paredzētu, kas notiks ar cilvē­kiem, kuri minēto piedevu lietos ilgu laiku mazās devās. Rezultāts gandrīz vienmēr ir vēzis. Tieši tāpat notiek ar ekstrapolācijām. Ja zinātniskās fantastikas darbos ir tikai ekstrapolācijas, tad tie noved pie tādiem pašiem secinājumiem kā ideju ģenerators The Club ofRome: mūs gaida vai nu pakāpeniska cilvēka brīvības izzušana, vai pilnīga dzīvības izzušana uz Zemes.

Varbūt tāpēc daudzi, kas nelasa zinātnisko fantastiku, raksturo to kā "bēgšanu no realitātes", bet, tālāk izjau­tāti, atzīst, ka nelasa to tāpēc, ka šie teksti ir "vienkārši depresīvi".

Praktiski jebkas, ja to noved līdz galējībai, kļūst de­presīvs, ja ne kancerogēns.

Par laimi, lai gan ekstrapolācija tiešām ir zinātniskās fantastikas elements, tā nav vienīgā žanra sastāvdaļa.

Tā ir pārāk racionāla un vienkāršota, lai apmierinātu iztēles spējas vienalga, rakstniekā vai lasītājā. Spēles ar nezināmajiem dara dzīvi interesantāku.

Šī grāmata nav ekstrapolācija. Ja jums tīk, varat to lasīt tāpat kā lielu daļu citas zinātniskās fantastikas darbu kā teorētisku eksperimentu. Iedomāsimies (saka Mērija Šellija), ka jauns ārsts laboratorijā uzbūvē cilvēkveidīgu būtni. Iedomāsimies (saka Filips K. Diks), ka Sabiedroto spēki zaudēja Otrajā pasaules karā. Iedo­māsimies, ka tas un tas ir tā un tā, un paskatīsimies, kas notiks turpmāk. Šādi iecerētā vēstījumā nav jāupurē modernajam romānam raksturīgie sarežģītie morāles jautājumi, ari vēstījums obligāti nenonāks strupceļā: doma un intuīcija var brīvi pārvietoties robežās, kuras nosaka tikai eksperimenta teorija, un šī telpa var būt tiešām milzīga.

Teorētiskā eksperimenta mērķis tajā nozīmē, kādā šo terminu izmantoja Šrēdingers un citi fiziķi, nav paredzēt nākotni. Paša Šrēdingera slavenākais teorētiskais ekspe­riments atklāj, ka kvantu līmenī nākotni paredzēt nevar, ir iespējams tikai aprakstīt īstenību, tagadnes pasauli.

Zinātniskā fantastika neparedz nākotni, tā apraksta tagadni.

Pareģojumus izsaka pravieši (bez maksas), gaišreģi (kas parasti prasa maksu un tāpēc savā laikā bija vai­rāk ieredzēti nekā pravieši) un futurologi (algots darbs). Nākotnes paredzēšana tātad ir praviešu, gaišreģu un futurologu darbs. Tā nav rakstnieku darbs. Rakstnieka darbs ir melošana.

Laika ziņu birojā jums pastāstīs, kāds būs laiks nāka­majā otrdienā, un Rand Corporation (korporācija, kas nodarbojas ar nākotnes prognozēm) jums pastāstīs, kāds izskatīsies 21. gadsimts. Tomēr neiesaku jums šādu informāciju meklēt pie literātiem. Vienīgais, ko viņi var jums pastāstīt, ir kādi ir viņi paši un kādi esat jūs: kas notiek pasaulē, kāds šodien, šajā mirklī, ir laiks līst, re, saule, skaties! Atver acis; klausies, klausies! Tā runā rakstnieki. Bet viņi nesaka priekšā, ko jūs redzēsiet vai dzirdēsiet. Viņi var vienīgi pastāstīt, ko ir dzirdējuši vai redzējuši paši, savā laikā un šajā pasaulē, no kura treš­daļu viņi pavadījuši miegā un sapņos un vēl trešdaļu rakstot melus.

"Patiesība pret pasaulīgo!" Jā, protams. Rakstnieki, vismaz drosmes uzplūdu brīžos, tiešām ilgojas pēc pa­tiesības to zināt, paust, tai kalpot. Bet viņi rīkojas ar patiesību dīvainā un viltīgā veidā: izgudrojot tēlus, vietas un notikumus, kas nekad nav pastāvējuši un noti­kuši, un tad stāstot par pašu iztēloto sīki un smalki, gari un plaši. Un, beiguši visus melus pierakstīt, viņi saka: "Nu re! Tā ir Patiesība!"

Viņi izmanto dažādus faktus, lai uzturētu savu melu audumu. Viņi var rakstīt par Māršalsī cietumu, kas tie­šām pastāvēja, vai Borodinas kauju, kas notika, vai klonēšanu, kas tiešām notiek laboratorijās, vai personības sabrukšanu, par ko ir rakstīts psiholoģijas grāmatās, utt. Šis viegli pārbaudāmu faktu, notikumu, fenomenu, uzvedības modeļu svars liek lasītājam aizmirst, ka viņš patiesībā lasa tīru izdomu, vēsturi, kas nav notikusi nekur citur kā vien kartē neatrodamajā vietā rakst­nieka prātā. Būtībā, kamēr mēs lasām romānu, mēs esam ārprātīgi pilnīgi traki. Mēs ticam, ka pastāv cilvēki, kuru patiesībā nav, dzirdam viņu balsis, kopā ar viņiem vērojam Borodinas kauju; varbūt pat kļūstam par Napoleoniem. Saprāts atgriežas (vairumā gadījumu), kad aiz­veram grāmatu.

Vai tiešām kādu vēl pārsteidz fakts, ka neviena sevi cienoša sabiedrība nekad nav uzticējusies māksliniekiem?

Bet mūsu sabiedrība, meklēdama vadību savās bažās un izmisumā, reizumis pilnīgi kļūdaini uzticas māksli­niekiem, izmantodama tos par praviešiem vai futurologiem.

Es nesaku, ka mākslinieki nevar būt pravietiski vai apgaroti: ka godība uz tiem nekad nenolaižas vai ka caur viņiem nerunā dievs. Kas gan būtu mākslinieks, ja viņš neticētu, ka tā notiek? Ja viņš nezinātu, ka tā notiek, jo ir jutis, ka dievs izmanto viņa mēli vai rokas? Varbūt vienu vienīgu reizi dzīvē. Bet ar to pietiek.

Es tāpat neapgalvoju, ka tāda nasta un privilēģijas ir piešķirtas tikai māksliniekiem. Arī zinātnieks gatavojas, briest, dienu un nakti strādā, gan nomodā, gan miegā meklēdams iedvesmu. Jau Pitagors zināja, ka dievs var runāt gan caur ģeometriskām formām, gan sapņiem, tīras domas harmonijā un skaņu harmonijā, skaitļos un vārdos.

Bet īsto jezgu un apjukumu rada vārdi. Mūsdienās vārdi tiek uzskatīti tikai par zīmēm. Filosofi vismaz daži gribētu mūs pārliecināt, ka vārdam (teikumam, apgalvojumam) ir nozīme tikai tik tālu, cik tam ir viena vienīga nozīme, un šī nozīme norāda uz faktu, ko saprot racionālais intelekts, kas nav loģiski pretrunīgs, ko ideālā gadījumā var pat izmērīt.

Apollons ir gaismas, loģiskā prāta, proporcijas, har­monijas skaitļu dievs Apollons dara aklus tos, kuri savā pielūgsmē pienāk viņam par tuvu. Neskatieties visu laiku saulē! Laiku pa laikam piekāpiet pie Dionīsa un izdzeriet ar viņu pa aliņam kroga pustumsā.

Es runāju par dieviem, bet esmu ateiste. Bet es esmu ari māksliniece un tāpēc mele. Neticiet nekam, ko es saku. Es stāstu patiesību.

Vienīgā patiesība, ko es varu saprast vai izteikt, pēc loģiskās definīcijas ir meli. Psiholoģiski to var definēt kā simbolu. Estētiski kā metaforu.

Protams, ir jauki tikt ielūgtai uz futuroloģijas kongre­siem, kur sistēmzinātne demonstrē milzīgus apokaliptis­kus grafikus un man uzdod jautājumus par to, kā Ame­rika izskatīsies 2001. gadā un tā tālāk, bet tā ir briesmīga kļūda. Es rakstu zinātnisko fantastiku, un zinātniskā fantastika nestāsta par nākotni. Es par nākotni nezinu vairāk kā jūs, iespējams, pat mazāk.

Šī grāmata nestāsta par nākotni. Jā, tās sākumā ir rakstīts, ka darbība notiek "no 1490. līdz 1497. Ekumēnes gadam", bet jūs taču tam neticat, vai ne?

Jā, manā stāstā cilvēki ir androgīni, bet tas neno­zīmē, ka es paredzētu pēc pāris tūkstošiem gadu visi cilvēki būs tādi vai arī ka man tā šķiet laba doma. Es vienkārši novēroju savā dīvainajā un viltīgajā, teorē­tiskam eksperimentam raksturīgajā zinātniskās fantas­tikas veidā, ka, paskatoties uz mums šad tad dīvainos diennakts laikos un zināmos laikapstākļos -, mēs tādi jau esam. Es nepareģoju, un es nepavēlu. Es aprakstu. Es aprakstu zināmus psiholoģiskās īstenības aspektus romānam raksturīgā veidā izdomājot sistemātiskus, apstākļiem atbilstošus melus.

Lasot romānu, jebkuru romānu, mums labi jāzina, ka viss tajā rakstītais nepastāv, un tad lasot jātic katram vārdam. Un tad, romānu pabeiguši, mēs, iespējams, kon­statēsim, ka "bija labs" ka esam mazliet citādi, nekā bijām pirms lasīšanas, ka esam izmainīti, tāpat mūs izmaina tikšanās ar svešu cilvēku, pāriešana pāri ielai, ko nekad agrāk neesam šķērsojuši. Bet ir ļoti grūti pateikt, ko konkrēti esam uzzinājuši, kā tieši mēs esam izmainīti.

Mākslinieks piedāvā pasaulei to, ko nevar izteikt vār­dos.

Mākslinieks, kurš rada literatūru, šim nolūkam iz­manto vārdus. Rakstnieks vārdos pasaka vārdiem nepa­sakāmo.

Vārdus, paradoksāli, tā var izmantot, jo līdzās semiotiskam lietojumam tos var izmantot arī simboliski vai metaforiski. (Tiem ir ari skaņa šo faktu vienas nozī­mes aizstāvji neņem vērā. Teikums un rindkopa skan kā akords vai harmoniska kadence mūzikā: pat ja lasām klusu, to nozīmi vieglāk uztver uzmanīgā auss nekā uzmanīgais intelekts.)

Visa literatūra ir metafora. Zinātniskā fantastika ir metafora, kuru no senākām literārām formām atšķir jau­nu vārdu lietojums. Jaunās metaforas tiek ņemtas no mūsdienu dzīves zinātnes, tehnoloģijām, relatīvistiskā un vēsturiskā pasaules uzskata. Ceļojumi kosmosā ir viena no šīm metaforām, arī alternatīvā sabiedrība, citādā bioloģija, nākotne. Nākotne literatūrā ir metafora.

Ko apzīmē šī metafora?

Ja es to varētu pateikt bez metaforām, es nebūtu raks­tījusi visus šos vārdus šo romānu. Un Dženli Ai nekad nebūtu apsēdies pie mana galda un izlietojis visu manu tinti un rakstāmmašīnas lenti, lai informētu mani un jūs, turklāt diezgan pompozi, ka patiesība atklājas caur iztēli.