Viesis no bezgalības

2.

Visam, ko Volgins izlasīja grāmatās, — zinātnes un tehnikas sasniegumiem, cilvēku dzīves apstāk­ļiem, — visam no viņa viedokļa bija abstrakts rak­sturs. Viņš vēl nekā nebija redzējis savām acīm, par visu zināja tikai teorētiski. Taču tagadējā dzīve uz katra soļa lauzās iekšā viņa vientulībā. Muncija māja, kaut arī tā atradās atstatu no citām, bija trīsdesmit devītā gadsimta māja, un dzīves apstākļi tajā bija tādi paši kā citās mājās uz Zemes.

Šie apstākļi bija Volginam neparasti un izraisīja izbrīnu.

Viņi dzīvoja divatā, bet, kad Muncijs aizlidoja, dažreiz pat uz vairākām dienām, Volgins palika pil­nīgi viens.

Māja nebija liela un atradās kupla dārza vidū, kur auga visdažādākās koku sugas, kā likās, savāktas no visām pasaules malām. Mājā bija piecas istabas — divas guļamistabas, kabinets, ēdamistaba un tualetes istaba, kur atradās vingrošanas aparāti un neliela apstarošanas ierīce, kuru Volgins, pēc Lūcija piepra­sījuma, lietoja divas reizes dienā — no rīta un pirms gulētiešanas. Taču Volgins domāja, ka arī tādu dzī­vokli nevar uzturēt kārtībā bez cilvēku līdzdalības. Bet ne Muncijam, ne viņam pašam nekad par to ne­vajadzēja domāt. Mājā arvien bija apbrīnojami tīri. Logi vienmēr bija atvērti — bet. nekur neviena puteklīša. Laiku pa laikam Volgins pamanīja, ka grī­das izskatās it kā tikko mazgātas, bet to, kā un kad tas tika darīts, viņš ne reizi neredzēja. Tāpat bija ar terases grīdu un pat ar mājas sienām. Dārza celiņi arvien bija kārtīgi noslaucīti, bet krūmi un koki ap­laistīti.

Uz Volgina jautājumu Muncijs atbildēja, ka to visu darot automātiski, ar speciālām mašīnām.

— Bet kāpēc tās nav redzamas? — Volgins jau­tāja.

— Un kapec tās būtu jāredz? Mašīnas veic savu darbu, netraucējot cilvēkus.

— Kas tās vada?

— Katras mājas apkopšanas mehānismu, — Mun­cijs atbildēja, — vada viens galvenais aparāts. Starp citu, ne tikai mājas, bet arī katras apdzīvotas vietas, katras pilsētas galvenais aparāts. Šādi aparāti uzstā­dīti visur, uz visas Zemes. To uzdevums — sekot kār­tībai. Aparāti saistīti ar tiem pakārtotām mašīnām, kas, saņēmušas komandu, rūpīgi un kārtīgi veic visus vajadzīgos darbus.

Kādreiz Volginam izdevās ieraudzīt «dārznieku». Pamodies agrāk nekā parasti, viņš izgāja uz terases. Starp dārza kokiem kustējās kaut kas nenoteikts un, kā Volginam šķita, caurspīdīgs. Šis «kaut kas» ātri nozuda un vairs neparādījās. Apstaigājis visu dārzu, Volgins tā arī nenoskaidroja, kur paslēpies noslēpu­mainais mehānisms.

Iztaujāt Munciju sīkāk Volginam negribējās. Viņš baidījās, ka vēl nevarēs saprast «apkopēja» uzbūves principus.

«Visam savs laiks,» viņš nodomāja. «Vispirms jā­iegūst pamatzināšanas, bet pēc tam varēs iepazīties ar visu sīkāk, neriskējot ar savu nezināšanu izraisīt smaidu.»

Pieņēmis šādu lēmumu, Volgins uztvēra visu jauno ar ārēju nesatricināmu mieru. Viņš gandrīz nekad ne­jautāja, kas, kā un kāpēc, tikai uzmanīgi novēroja un iegaumēja, lai jautātu pēc tam.

Brokastis, pusdienas un vakariņas viņi ēda mājās. Katru vakaru Muncijs jautāja Volginam, ko viņš vē­lētos ēst nākamajā dienā, un ne reizi nebija gadī­juma, kad pasūtītais ēdiens netiktu likts galdā.

No kurienes radās ēdieni, kur palika netīrie trauki, kas un kā klāja galdu, bet pēc tam to nokopa, Vol­gins nezināja.

Viss, kas bija pasūtīts, tūlīt tika pasniegts. Un, ka­mēr viņi ēda pirmo ēdienu, otrais neatdzisa, jo trauki vienmēr bija karsti.

Vairākas reizes Volgins mēģināja notvert «ofici­antu» strādājam, bet ne reizes neguva panākumus. Ja viņš atradās ēdamistabā, galds palika neapklāts, ja viņš pēc maltītes ar nolūku aizkavējās, galdu ne­viens nenovāca.

Tas pats attiecās uz istabu uzkopšanu. Nekādi neiz­devās ieraudzīt mašīnas, kas cītīgi slēpās. Gulta tika saklāta, kad viņa nebija klāt, bet vakarā tā jau bija sagatavota gulēšanai.

Dažreiz virsējais apģērbs kaut kur nozuda un tā vietā bija nolikts tāds pats jauns. Muncijam gar visu to nebija nekādas daļas — par segām un veļu tāpat rūpējās automāti.

Muncijs pamanīja Volgina mēģinājumus ieraudzīt darbojošos mehānismus un teica:

— Nepūlieties novērot mehānismu darbu, tik un tā tur nekas neiznāks. Galvenais aparāts nedos signālu, ja telpā, kur jāstrādā, kāds atradīsies. Jūs, pro­tams, varat notvert mirkli un, tā sakot, pārsteigt me­hānismus. Taču tādā gadījumā tie tūlīt paslēpsies. Tas darīts drošības apsvērumu dēļ. Mehānismi taču nedomā un nespriež. Viņi strādā akli, nekam nepie­vēršot uzmanību. Piesardzības trūkuma dēļ var dabūt zilumus un pat ievainojumus, sevišķi, ja mājā ir arī bērni. Ja jums šos mehānismus tā gribas redzēt, tad vajag izslēgt kontrolierīci, bet es nezinu, kā to dara. Vajadzēs izsaukt mehāniķi.

— Nē, — Volgins atbildēja. — Pagaidām nevienu nevajag izsaukt. Es varu pagaidīt.

Kad Muncijs bija izbraucis, Volgins neko nepasū­tīja un ēda to, ko atrada uz galda. Bet drīz viņš ievē­roja, ka visi pasniegtie ēdieni ir tieši tādi, kādus viņš agrāk visbiežāk mēdza pasūtīt. Kaut kas bija ielāgojis viņa gaumi.

Māja bija pilna ar tehniku, kas radīja tās iemīt­niekiem maksimālu komfortu. Viss tika padarīts pats no sevis un padarīts tieši tā, kā vajadzēja. Radās iespaids, ka neredzamie automāti uzmanīgi un rūpīgi vēro cilvēkus, zina viņu vēlēšanās un pat saklausa viņu domas.

Volginu ilgu laiku pārsteidza istabu apgaismojuma «triks». Gaismas avots nekur nebija redzams, mir­dzēja sienas un griesti. Bet gaismas intensitāte bija pilnīgi atkarīga no cilvēka vēlēšanās. Vajadzēja tikai nodomāt, ka istabā nav pietiekami gaišs, un tūlīt gaisma kļuva spēcīgāka. Tikko vēlējās tumsu, sienas «apdzisa».

Durvis atvērās pašas, līdzko kāds pie tām piegāja, un kad cilvēks bija izgājis, pašas aizvērās. Bet, ja kaut kāda iemesla dēļ durvis vajadzēja atstātvaļā, tad tieši tā arī notika, — neredzamie mehānismi pre­cīzi «uzminēja» savu saimnieku nodomus. Mazgājo­ties ūdens radās kā uz burvja mājienu un tūdaļ pār- staja tecēt, tiklīdz cilvēkam tas vairs nebija vaja­dzīgs.

Muncija kabinetā atradās vairāki pilnīgi caurspī­dīgi, ar acīm gandrīz nesaskatāmi grāmatu skapji. Volgins zināja, ka šis «greznums» nav parasta parā­dība, bet izņēmums. Parasti grāmatas mājās neturēja, tās jebkurā mirklī varēja dabūt no daudzajām grā­matu krātuvēm. Bet Muncijam savas nodarbošanās dēļ bija vajadzīga personīgā bibliotēka. Tur bija gan daudzas Volginam labi pazīstamas grāmatas parastā iesējumā, gan arī citas, neparastas un dīvainas — ma­zas metāla caurulītes, centimetrus astoņus garas. Uz katras no tām bija virsraksts un ļoti reti autora vārds.

Kabineta stūrī uz neliela galdiņa atradās aparāts, kas bija izgatavots no kaut kā līdzīga kalnu kristā­lam un plastmasai. Caurulītes-grāmatas ielika šā aparāta speciālā atverē; līdzko pagrieza mazu roktu- rīti, skaidra, patīkama balss sāka lasīt grāmatu. Lasī­šanas skaļumu un ātrumu regulēja ar to pašu rok­turi.

Bez teksta «caurulītē» bija arī attēli — grāmata bija ilustrēta. Ja «lasītājs» vēlējās, viņš varēja ne tikai klausīties, bet arī sekot tekstam, skatoties «dzī­vās» ilustrācijas, kas slīdēja uz aparāta sieniņas, līdzīgi tam, kā divdesmitajā gadsimtā cilvēki skatījās kinofilmas uz televīzijas ekrāniem.

Volgins nevarēja saprast, kādā veidā izdevās asto­ņus centimetrus garajā caurulītē ievietot diezgan lielu grāmatu un tai atbilstošu «filmu».

„ Viņš bieži savās nodarbībās izmantoja šīs cauru­lītes un drīz pie tām pierada. Viņam šīs svešās pasau­les tehnika kļuva saprotamāka, ja ne tikai par to lasīja, bet mašīnas un aparātus redzēja pats savām acīm.

Tādā pašā veidā viņš iepazinās ar daudzām pilsē­tām, kuru aprakstus atrada Muncija bibliotēkā, redzēja jauno transportu un pat «devās» lidojumā uz Mēnesi, ar milzīgu interesi «izlasīdams» aprakstu par kādu zinātnisku ekspedīciju uz Zemes pavadoni. Šajā ekspedīcijā bija piedalījies pats Muncijs, un Volgins varēja redzēt viņu darbā.

Turpat kabinetā atradās aparāts, ko sauca par «te- leofu», tas bija tāls telefona pēctecis.

Visā mājā nebija paklāju, portjeru un tamlīdzīgu priekšmetu — cilvēki negribēja radīt putekļu krā­tuves, kas apgrūtinātu darbu uzkopšanas mašīnām, taču vienā kabineta stūrī bija paklājs vai kaut kas tam ļoti līdzīgs. Uz tā atradās atzveltnes krēsls, bet pie sienas karājās neliels disks ar koncentriski izvie­totiem cipariem.

Aparāta darbība Volginu tik ļoti pārsteidza un bija tik nesaprotama, ka viņš, par spīti četriem aiz­ritējušajiem mēnešiem, tā ir nevarēja pilnīgi pie tā pierast un katru reizi, gatavodamies izmantot šo «te­lefonu», izjuta satraukumu. „

Arēji viss bija vienkārši. Viņš apsēdās atzveltnes krēslā (izmantot teleofu, stāvot kājās, nedrīkstēja) un, nospiezdams pēc kārtas ciparus, uzgrieza Lūcija personisko numuru. Izņemot savu «tēvu», ne ar vienu citu Volgins nesarunājās. Pagāja kāds brīdis — un diska centrā iemirdzējās zaļš punktiņš. Tas nozīmēja, ka Lūcijs ir savās mājās dzirdējis izsaukumu, piegā­jis pie aparāta un apsēdies tādā pašā krēslā. Tad vajadzēja nospiest zaļo punktiņu.

Katru reizi Volgins, sasprindzinot visu gribasspēku, piespieda sevi izpildīt šo pēdējo darbību. Tas, kas notika pēc tam, viņam šķita līdzīgs halucinācijai.

Līdzko viņš bija nospiedis zaļo punktu, divu soļu atstatumā, otrā «paklāja» galā, parādījās cits krēsls, kurā sēdēja Lūcijs.

Viņi varēja sarunāties tieši tāpat, kā atrodoties vienā istabā, nevis tūkstošiem kilometru viens no otra. Pat, Lūcijam runājot, balss skaņas plūda no tās vietas, kur Volgins redzēja viņa lūpas.

Attēls bija tik reāls un tik blīvs, ka aizēnoja priek­šmetus, kas atradās aiz tā.

— Piecelies! — Lūcijs teica, kad viņi pirmo reizi sarunājās pa teleofu. — Paej uz priekšu, un tu pār­liecināsies, ka attēla blīvums ir tikai šķietams. Līdzko tu piecelsies no krēsla, es tevi vairs neredzēšu, bet tu mani redzēsi tāpat kā iepriekš. Drošāk!

Volgins piecēlās un izdarīja tā, kā bija ieteicis Lūcijs. Viņš it kā izgāja cauri krēslam un tajā sēdo­šajam cilvēkam. Atskatījies viņš neredzēja ne vienu, ne otru. Bet, kad Volgins atgriezās savā vietā, attēls atkal parādījās.

— Man grūti aptvert tādas lietas, — Volgins sa­cīja. — Es tās pilnīgi neizprotu.

— Nav nekāds brīnums — Lūcijs atbildēja. — Veikt laika ziņā tādu lēcienu, kā tev to nācies darīt, nav joks. Bet pienāks brīdis, un tu beigsi brīnīties.

— Vai tiešām pienāks? — Volgins nopūtās.

Ja izsauca pats Lūcijs, Volgins to uzzināja pēc klusa, melodiska zvana, kas atskanēja visās istabās un uz terases. Tad vajadzēja tikai pieiet pie teleofa un apsēsties krēslā. Sarunu biedra attēls parādījās tūlīt, un Volgins lieliski zināja, ka Lūcijam tai pašā mirklī parādījās arī viņš — Volgins.

Daudzas reizes viņi bija tādā veidā sarunājušies, bet Volgins vēl joprojām nespēja pierast un rīkoties ar teleofu mierīgi.

Sarunāties varēja ar jebkuru cilvēku, lai kurā Zemes malā tas atrastos. Un ikviena uz sarunu iz­sauktā attēls parādījās jebkurā mājā. Šādu radioki- notehniku Volgina saprāts nespēja aptvert.

Teleofs bija ieviesies sadzīvē jau pirms vairākiem gadsimtiem. Cilvēki pie tā bija pieraduši un neva­rēja iedomāties, kā bez tā varētu iztikt. Šai sakarā bija radies un iesakņojies izteiciens, ko Volgins bieži dzirdēja: «redzēties īstenībā». Tas nozīmēja, ka cil­vēki ir redzējuši cits citu nevis pa teleofu, bet īstenībā.

Stacionārās teleofa iekārtas bija ierīkotas tikai mā­jās. Tās izmantoja tad, kad gribēja savu sarunu biedru redzēt. Ja saruna bija īsa un notika ārpus mājas, cilvēku rīcībā bija kabatas aparāts, ko arī sauca par teleofu, bet kas darbojās pēc cita principa. Tas atgādināja nelielu, plakanu kastīti, ko varēja ielikt kabatā. Kastīte nebija atverama, tai nebija ne spraugu, ne pogu.

Katram cilvēkam pasaulē bija savs personiskais numurs, kas viņam tika piešķirts no dzimšanas līdz nāvei. Piemēram, Lūcijam bija numurs 8889-L-33, Muncijam — 1637-M-2. Pirmos četrus ciparus sauca par «indeksu», bet tos, kas atradās aiz vārda pirmā burta, — par «numuru». Volginam piešķīra perso­nisko numuru tūlīt pirmajā dienā pēc ierašanās Mun­cija mājā. Izņēmuma veidā, bet varbūt tādēļ, lai iz­celtu tā īpašnieka neparastību, viņa numuram nebija indeksa un tas sastāvēja no divām zīmēm — D-l.

Lai izsauktu vajadzīgo cilvēku, pietika izņemt te­leofu no kabatas un nosaukt numuru. Izsaukšanas signāls bija skaņa, līdzīga zummera dūkšanai. Sarunā­joties aparātu vajadzēja turēt rokā, un, lai dzirdētu, ko sarunu biedrs saka, to nevajadzēja likt pie auss. Bez paredzētās sarunas nekādas citas skaņas nebija dzirdamas, jo katram numuram bija savs stingri no­teikts viļņa garums.

Savu tagadējo izskatu kabatas teleofs bija ieguvis pavisam nesen. Vēl pirms desmit gadiem tam, tāpat kā stacionārajam, bija ciparnīca un, lai kādu izsauktu uz sarunu, vajadzēja nospiest pogu.

Kad Volgins jautāja, kas pilnveidojis teleofu, ne Muncijs, ne Lūcijs nevarēja atbildēt, viņi paši to ne­zināja. Tamlīdzīgi «sīki» uzlabojumi notika arvien visur un visās vietās, un to autori neuzskatīja par vajadzīgu paziņot savu vārdu. Patenti, protams, ne­eksistēja.

Maziņais «radiotelefons» ar savu pilnību izraisīja sajūsmu. Tas bija mūžīgs. No dzimšanas līdz nāvei tas uzticīgi kalpoja cilvēkam, bieži pāriedams no mi­rušā tā draugiem un radiniekiem, kuri vēlējās iegūt to piemiņai no agrākā īpašnieka. Ja kabatas teleofs pazuda vai nejauši sabojājās, tā vietā viegli varēja dabūt citu tuvākajā noliktavā, kur dežurējošais me­hāniķis dažās minūtēs pielāgoja izraudzīto eksem­plāru vajadzīgajam numuram, ja jaunais īpašnieks neprata to izdarīt pats.

Kad Volgins pirmo reizi iepazinās ar šiem aparā­tiem, viņš pajautāja Lūcijam, kāds ir to darbības attālums.

— Pietiekams sakariem ar ikvienu cilvēku, —• Lūcijs atbildēja, — neatkarīgi no tā, kādā zemeslodes vietā tas atrodas. Ja tev vajadzīgais cilvēks ir uz Marsa vai Venēras, tad iepriekš jāpaziņo teleostaci- jai. Sarunājas ar šā paša aparāta palīdzību, pasakot vārdu «nulle». Tas pats jādara, ja grib sarunāties ar kādu, kas atrodas uz Mēness.

— Bet Venēra, Marss un Mēness taču maina savu stāvokli attiecībā pret Zemi?

— Tam nav nozīmes. Teleofs, vienalga, kabatas vai stacionārais, sakariem enerģiju iegūst no teleostaci- jas, kuras mastus tu redzēji, lidojot šurp no Kipras. Tie paceļas visur un izstaro milzīgas jaudas enerģiju. Ar cilvēku, kas atrodas uz Venēras, Mēness vai Marsa, var sarunāties jebkurā laikā, pat tad, kad Venēra, piemēram, atrodas vienā pusē Saulei, bet Zeme — otrā. Tikai tādā gadījumā saruna ir ļoti ne­ērta.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tad, kad starp Zemi un Venēru ir vislielākais atstatums, vilnis trauc uz vienu pusi gan­drīz divpadsmit minūtes. Nav pārāk ērti, ja starp jau­tājumu un atbildi paiet gandrīz pusstunda. Taču daž­reiz nākas sarunāties arī tādā veidā.

— Bet vai paātrināt nav iespējams? — Volgins jautāja.

— Nezinu, — Lūcijs atbildēja. — Vai nu tas nav iespējams, vai arī mūsu tehnika vēl nav pietiekami spēcīga.

Vēlāk, atcerēdamies šos vārdus, Volgins neviļus pasmaidīja. «Mūsu tehnika nav pietiekami spēcīga.» Savādi skanēja šāda frāze pasaulē, kur Volginam viss šķita pilnības galējā robeža.

— Galējās robežas nav, — teica Muncijs. — Zi­nātne ir bezgalīga.

— Jā, protams! — Volgins pievienojās. — To­mēr … Ko viena jūsu atomlidmašīna vien nozīmē …

Kopš tās dienas, kad Volginu atveda uz Muncija māju, viņš ne reizi vairs nebija sēdies šai brīnišķīgajā aparātā, kas ne ar ko neatgādināja viņa laika lid­mašīnas.

Kādi spēki deva atomlidmašīnai iespēju nekustīgi karāties gaisā, it kā smejoties par gravitācijas liku­miem? Kas piešķīra tai baismīgo ātrumu? No Kipras salas līdz Francijas dienvidu piekrastei viņi taču bija atlidojuši nepilnās četrdesmit minūtēs.

Pats vārds «atomlidmašīna» liecināja, ka to dar­bina atomreaktīvie spēki, taču Muncijs kādreiz iztei­cās, ka lidaparāta nosaukums neatbilstot tā.tagadējai uzbūvei, tas saglabājies no tālas senatnes. Atkal Vol­gins izdzirda viņam nesaprotamo vārdu «katrons».

Arī atomlidmašīnas vadīšana Volginam bija noslē­pums. Tiesa, lidojot no Kipras, Lūcijs paskaidroja, ka atomlidmašīnu vadot ar biostrāvu, taču šis «paskaid­rojums» toreiz neko nepadarīja skaidrāku. Tagad, pēc četriem mēnešiem, Volgins pamazām sāka orientēties varenajā biotehnikā, kas atradās viņam visapkārt un bija sastopama ik uz soļa šai mājā, kur viņš dzīvoja.

Pamazām viņam kļuva skaidrs, ka katronu enerģija un biostrāvas ir visas tehnikas pamats.