Viesis no bezgalības

EPILOGS

Dziļā miegā laiks it kā neeksistē. Jo vairāk tik dziļā kā nāve. Gadi, gadsimti, gadu tūkstoši, miljo­niem gadu — viss līdzinās vienam mirklim.

Cilvēki gadsimtiem ilgi pūlējās atminēt noslēpumu, kas saistījās ar nāvi, — «faktu, kas jāizpētī», kā kād­reiz bija teicis Maksims Gorkijs.

Un to pētīja, šo faktu.

Jaunās ēras divdesmit pirmā gadsimta cilvēki… Bet varbūt to jau sauca citādi vai vispār tam nebija nosaukuma … Varbūt vairs laiku nedalīja gadsim­tos? .. . Pieci tūkstoši divdesmitā gada cilvēki zināja visu par dzīvības un nāves procesiem. Šai jomā vi­ņiem vairs nebija noslēpumu.

Viņi bija brīnišķīgi, šie cilvēki, — kā fiziski, tā morāli. Viņi bija gudri, lai gan ārēji maz atšķīrās no tiem, starp kuriem savu īso otro dzīvi nodzīvoja Dmitrijs Volgins.

Viņu zinātnē otrreizējas atdzīvināšanas eksperi­mentam nebija nekādas nozīmes. Viņi to darīja tikai aiz cieņas pret savu senču gribu. Izdarīja to viegli un vienkārši.

Viņi nevarēja pieļaut kļūdu, ko pirms tūkstoš simt sešdesmit gadiem pieļāva Lūcijs un Jo. Un, ja viņi nespētu sniegt Volginam pilnvērtīgu dzīvi, visādā ziņā līdzīgu savai dzīvei, viņi to nebūtu atdzīvinājuši.

Cilvēka smadzenes slēpj sevī neierobežotas iespē­jas. Viņi to zināja, un viņu rīcībā bija līdzekļi, lai «pamodinātu» cilvēka apziņas snaudošos centrus, liktu tiem darboties.

Viņi spēja paātrināt smadzeņu attīstību, spēja radīt cilvēku, kas intelekta ziņā būtu ne tikai līdzīgs viņiem pašiem, bet arī cilvēku ar nākotnes prātu. Bet neuz­skatīja, ka to būtu vajadzīgs darīt. Katram laikam at­bilst savs apziņas attīstības līmenis. Dabas likumi, kas pakļaujas cilvēkam, ir saprātīgi.

Mērķtiecība vienmēr un visur bija dzīves likums. Kad pienāca laiks modināt Dmitriju Volginu, cilvēki zināja, ka ļoti drīz tas kļūs tāds pats kā viņi. Viss tam nepieciešamais bija veikts jau iepriekš. Volgins pats neko nemanīs.

Cik ilgi viņš dzīvos? Tāds jautājums vairs nevarēja rasties. Cilvēki dzīvoja tik ilgi, cik gribēja. Tāpat būs arī ar Volginu, Lūciju, kosmosa kuģa komandu, kas atgriezīsies no Sapņa. Ar visiem, kas ieradušies pieci tūkstoši divdesmitajā gadā no pagātnes. Ar vi­siem, kas atnākuši sveikt divreiz mirušā un divreiz atdzimušā cilvēka pirmo skatienu, pirmo smaidu.

Ļeņingradā 1951.—1961. gadā