Viesis no bezgalības

2.

Ar to beidzās grāmatas ievads. Uz Volginu tas at­stāja lielu iespaidu. Viņa laikā, kas pat viņam pašam šķita jau sirma senatne, cilvēki droši veica lidojumus Saules sistēmā. Kāds gan brīnums, ja viņi tagad jūtas tajā kā mājās? Tā tam vajadzēja būt.

Noslēpums, kas saistījās ar vārdu «Faetons», kuru viņš bieži bija dzirdējis Vtorova referātā, atklājās. Skaidrs, ka «Ļeņina» ekspedīcijas mērķis bija atrast šo planētu un nodibināt sakarus ar tās iedzīvotājiem. Bet kāpēc šie meklējumi notika Vegas tuvumā? Kāpēc kosmonauti nezināja, bet uz Zemes zināja, ka Faetona. vairs nav tajā vietā, kur to meklēja? Un kāpēc bei­dzot Saules sistēmas piektā planēta atradās pie citas zvaigznes? Kā tā tur bija nokļuvusi un kur pazudusi? Uz šiem jautājumiem atbildi varēja rast grāmatas turpmākajā saturā.

Bet Volgins nesteidzās atsākt lasīšanu. Izlasījis ievadu, viņš iegrima domās. Tagadējās valodas zinā­šanas vēl nebija tik pilnīgas, lai bez grūtībām lasītu jebkuru grāmatu. Viņš redzēja, ka turpmākās lap­puses izraibinātas ar matemātiskām formulām un shē­mām, kurās grūti būs orientēties. Vai nebūtu labāk nevis lasīt, bet aprunāties ar kādu no kosmonautiem? Piemēram, ar Meļņikovu.

Šī doma lika Volginam pasmaidīt. Saruna par Fae- tonu — lielisks iegansts!

No saviem divpadsmit laikabiedriem, kas tik negai­dīti bija ieradušies pie viņa no Visuma bezgalības, tikai vienīgi ar Meļņikovu Volginam neizveidojās vienkāršas un draudzīgas attiecības, Meļņikova vie­nīgā satrauca un saviļņoja viņu katru reizi, kad viņš to redzēja. Meļņikovas klātbūtnē Volginu pārņēma pagātnes atmiņas.

Tas notika tāpēc, ka Meļņikova atgādināja Volgina bojā gājušo sievu — Irinu. Viņu līdzība pārsteidza Volginu jau Kosmogradā, kad viņš, izpildīdams kos­monautu lūgumu, pirmais tos sagaidīja pēc izkāpša­nas no kuģa.

Sākumā Volgins viņu nepamanīja, Meļņikova kaut­rīgi turējās aizmugurē. Volginu brāzmaini ap­kampa un ilgi nelaida vaļā Viktors Ozerovs. Pēc tam viņu apkampa Vtorovs, Kotovs, Staņislavska …

Un pēkšņi viņš ieraudzīja … pirmajā mirklī šķita, ka tā ir Ira!

Viņa bija bez ķiveres, un zeltainie mati"brīvi krita uz pleciem. Volginā raudzījās melnas acis zem mel­nām uzacīm.

Nekad un nevienam, izņemot Iru, viņš nebija redzē­jis tādu kombināciju.

Volgins nevarēja atraut no viņas skatienu, sa­traukts, ar stipri pukstošu sirdi, nesaprazdams, kas atrodas viņa priekšā — realitāte vai halucinācija, ko izraisījusi tikšanās ar laikabiedriem, no kuriem vē­dīja senā pagātne.

Bet tas ilga tikai vienu minūti.

Irina bija gara auguma, slaida un vingra. Meļņi­kova — krietni mazāka, pilnīgāka. Viņas sejas vaib­sti nemaz neatgādināja Irinu. Tikai acu un matu krāsa bija tāda pati.

Un dīvainas nejaušības dēļ viņas sejas izteiksme tajā brīdī ļoti atgādināja Irinas seju, kādu to māk­slinieks bija attēlojis portretā, kas karājās Volgina istabā Ļeņingradā.

To pamanīja ne tikai Volgins. Lūcijs, Vladilens un Mērija sarāvās, ieraudzīdami šo atdzīvojušos portretu, un saprata, kāds cēlonis ir Dmitrija satraukumam, kas visiem dūrās acīs.

Meļņikova manāmi apvainojās, nesaprazdama, kā­pēc viņš to neapskauj tāpat kā visus, bet sasveicinās sausi un atturīgi.

Tikai nākamajā dienā, jau Ļeņingradā, Volgins pa­skaidroja sava «vēsuma» iemeslu.

«Man ļoti žēl,» Marija Aleksandrovna teica.

Un starp viņiem tā arī palika atsalums.

Protams, tikai no Meļņikovas puses. Turpretim Volgins, lai gan viņas klātbūtne modināja atmiņas, pastāvīgi juta vajadzību redzēt šo sievieti. Atrazda­mies viņas sabiedrībā, Volgins izjuta gandrīz to pašu, ko raudzīdamies portretā.

Meļņikova atgādināja Irinu! Volginam tfi pietika.

Viņš atcerējās brīdi, kad Marija Aleksandrovna ieraudzīja portretu. Pār viņas izteiksmīgo seju pār­slīdēja tā kā līdzjūtības un skumju ēna.

«Tiesa, man ļoti žēl,» viņa vēlreiz atkārtoja un sniedza Volginam roku, smalku, bet spēcīgu kā vīrietim.

Volgins saprata, ka Marija Aleksandrovna zina, cik viņam grūti, un žēlo viņu no visas sirds. Un viņi tiktos reti, ja pats Volgins nemeklētu viņas sabied­rību. Meļņikova tīšām vairījās no Volgina, izmanto­dama jebkuru ieganstu. Viņa bija sadraudzējusies ar Mēriju un bieži kopā ar to nozuda uz visu dienu.

Toties pārējie kosmonauti, sevišķi Viktors Ozerovs, šķita, nevarēja vien beigt raudzīties Volginā un bija gatavi pavadīt ar viņu kopā dienas un naktis.

Stundām ilgi viņi runāja par dzīvi divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā, atcerējās notikumus, kas vienam bija nākotne, bet pārējiem pagātne, taču šķita, it kā tie būtu norisinājušies viņu pirmajā — kopīgajā dzīvē.

Tagadējā pasaule, vienlīdz nepazīstama visiem, ša­jās pirmajās dienās tika pilnīgi aizmirsta. Bija tik patīkami atrasties citam cita sabiedrībā, un viņi iegrima labi pazīstamajā pasaulē. Tika nolemts, ka, līdzko ekspedīcijas iegūtie dati būs nodoti zinātnie­kiem, kosmonauti kopā ar Volginu dosies ceļojumā pa Zemi. Šo ceļojumu viņš bija pārtraucis sakarā ar kosmosa kuģa atgriešanos.

Volgins jau sāka mācīt saviem draugiem tagadējo valodu.

Fjodorovs pastāstīja viņam par Ozerova psihes sli­mību. Volgina klātbūtne bija labas zāles, tāpēc ārsts ieteica sadraudzēties tuvāk. Volginam šo ieteikumu nebija grūti izpildīt.

Viņš uzaicināja Viktoru apmesties kopā vienā istabā. Viktors šo priekšlikumu uzņēma ar sajūsmu. Tūlīt pirmajā vakarā, palikuši divatā, viņi izstāstīja viens otram visu savu dzīvi. Ar to sākās draudzība.

Viktors atzinās, ka mīl Kseniju Staņislavsku.

— Bet ko viņa? — Volgins jautāja.

— Nepievērš man nekādu uzmanību.

Volgins pasmaidīja. Jau īsajā ar kosmonautiem kopā pavadītajā laika sprīdī viņš bija paguvis tos iepazīt. Viņš ievēroja, ka Ksenija Nikolajevna iztu­ras pret Ozerovu savādāk nekā pret pārējiem. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Volgins vairākas reizes bija uztvēris, kādus skatienus viņa pievērsa Vikto­ram, un bija pārliecināts, ka jaunais draugs maldās, runādams par Staņislavskas vienaldzību.

Taču Volgins savus novērojumus noklusēja. Par to nebija vērts runāt. Kad pienāks laiks, viss noskaidro­sies pats no sevis.

Vecais, bet mūžīgi jaunais stāsts. Tā bijis arvien. Gadsimti neko nav mainījuši.

Volginam ienāca prātā Vladilena un Mērijas attie­cības. Tas, ka Vladilens ir iemīlējies, viņam sen bija skaidrs. Viņš redzēja, kā ar spēcīgu gribu apveltītais cilvēks kļuva mīļotās meitenes priekšā kautrīgs kā zēns un, protams, bija pārliecināts, ka Mērija viņu nemīl.

«Mīlestība, draudzība, savstarpējās simpātijas un antipātijas,» Volgins domāja, «tās nekad neizzudīs, tām arvien būs sava nozīme ikvienas sabiedrības dzīvē. Un katrs cilvēks, kad pienāks viņa stunda, izjutīs to pašu, ko viņa senči. Gan Ozerovs, gan Vladilens iz­turas pilnīgi vienādi, lai gan katrs pieder savam gad­simtam. Bet interesanti, kā tagad tiek risināta ģimenes problēma? Es nezinu, tāpēc ka es vispār neko nezinu un neredzu. Nē, pietiek vientulības, laiks, sen jau bija laiks iesaistīties cilvēces kopējā dzīvē.»

Tagad Volginam vieglāk realizēt savu nodomu. Viņš vairs nav viens. Blakus ir divpadsmit uzticamu draugu, kuri uztver visu jauno tāpat kā viņš, ar ku­riem var dalīties šaubās, arvien saņemt atbalstu grūtā brīdī un kuri viņu vienmēr sapratīs.

Volgina domas pievērsās pēdējo dienu notikumiem.

Lūcijam bija taisnība: kosmonauti negribēja šķir­ties no Volgina un lūdza, lai viņš paņem tos līdzi un ar savu atomlidmašīnu aizved uz Ļeņingradu. Vto­rovs, Meļņikova, Kotovs, Fjodorovs un abi astronomi bija dzimuši un uzauguši Ļeņingradā. Pārējie vieno­jās viņus pavadīt uz turieni un tikai pēc tam doties uz Maskavu, Kijevu, Varšavu. Visas šīs pilsētas bija saglabājušās un saucās tāpat kā agrāk.

Baidīdamies tomēr patstāvīgi vadīt tik lielu atom­lidmašīnu, Volgins palūdza, lai Vladilens lido viņiem līdzi.

— Ko tu baidies? — Vladilens jautāja. — Lai tā būtu liela vai maza, atomlidmašīna arvien tiek vadīta vienādi un ir vienādi droša.

Taču Volgins uzstāja, un Vladilens bija ar mieru. Piecpadsmito vietu mašīnā ieņēma Mērija, kuru uz­aicināja Meļņikova. Viņas abas izjuta savstarpējas simpātijas kopš pirmās tikšanās.

Volgins ar interesi vēroja, kādu iespaidu atstāj jaunā tehnika uz cilvēkiem, kuri, tāpat kā viņš, bija nokļuvuši tālas nākotnes pasaulē.

Arī kosmonautiem nebija jausmas par sasniegu­miem, kādus guvusi Zemes zinātne un tehnika aizritē­jušajā laikā, un salīdzinājumā ar tagadējiem cilvē­kiem viņi šķita līdzīgi muļķa bērniem. Bet viņi iztu­rējās citādi nekā Volgins. Vtorovs, Kotovs, Ozerovs apbēra Vladilenu ar jautājumiem, kurus, tāpat kā at­bildes, Volginam vajadzēja pārtulkot. Klausīdamies šo sarunu, viņš saprata, ka ir pieļāvis lielu kļūdu, baidīdamies izrādīties par «mežoni». Kosmonauti no tā nebaidījās. Viņi, ja tā varētu izteikties, klaji de­monstrēja savu analfabētismu. Bija jaušams, ka viņi ir nedomā izstudēt tagadējo dzīvi vientulībā, pirms

metas tajā iekšā, kā to bija darījis Volgins. Viņi tieši un atklāti «ķērās vērsim pie ragiem».

Vladilena atbildes ļāva Volginam izprast atomlid­mašīnas uzbūvi un tās vadīšanu daudz labāk un dzi­ļāk, lai gan viņš šo mašīnu pazina jau vairākus mē­nešus/nevis vienu stundu kā astronauti.

Bet, kad Kotovs pēkšņi palūdza atļauju apsēsties vadītāja sēdeklī un sāka vadīt atomlidmašīnu ne slik­tāk par Volginu, likdams mašīnai nolaisties zemāk un atkal pacelties, Volgins galīgi pārliecinājās, ka viņa izraudzītais ceļš bijis nepareizs.

«Ko lai dara,» viņš nodomāja, «labāk vēlu nekā ne­kad. Turpmāk es vairs nekautrēšos.»

Vilsons un Krivonosovs ieinteresējās par kabatas teleofu. Un, Volginam par izbrīnu, ne Vladilens, ne Mērija nevarēja atbildēt uz viņu jautājumiem.

— Visu zināt nav iespējams, — Mihails Filipovičs piebilda. — Jautāsim speciālistiem.

Ļeņingradā gaidīja jau viņiem sagatavota māja. — īsta pils! — Krivonosovs teica. Šī divstāvu māja atradās Irinas Volginas ielā.

Uzvārdu līdzība nepaslīdēja garām Vtorova uzma­nībai, un viņš jautāja, vai tā esot nejaušība.

Volginam vajadzēja īsumā pastāstīt par savu sievu. Uz to Vtorovs atbildēja ar līdzjūtīgu klusēšanu.

Pēc tam viņš sacīja:

— Gan jūs, gan jūsu sieva esat pelnījuši nemir­stību. Tas jūs var mierināt.

— Es dzīvoju, — Volgins atteica, — bet Irina …

Vtorovam uz to nebija ko atbildēt. Ozerovs ap­kampa Volginu.

Pirmajās divās dienās jautājumu straume plūda pār Vladilenu, Mēriju un Sergeju. Kosmonauti gribēja uzzināt un saprast visu tūlīt pat, nekavējoties. Viņi negribēja gaidīt.

Izjautāja arī Volginu.

— Savādi! — Kotovs sacīja, kad noskaidrojās, ka Volgins tik maz pazīst apkārtējo vidi. — Ko jūs visu šo laiku esat darījis?

Ozerovs devās savam draugam palīgā.

— Tu aizmirsti, — viņš teica, — ka Dmitrijs ir pār­cietis smagu operāciju. Turklāt viņš ir bijušais jurists un nebija pazīstams pat ar sava laika tehniku.

— Ne jau tas galvenais, — Volgins iebilda. — Es tikai izvēlējos nepareizu taktiku. Jūs man parādījāt, kā vajag rīkoties.

Tāpat kā Volgins, kosmonauti augas dienas pava­dīja Oktobra parkā. Arī šeit viņi izturējās gluži citādi, atgādinādami ar savu rīcību ārzemju tūristus. Iztau­jādami par visu, interesēdamies par visu, viņi uz­runāja jebkuru pretimnācēju, ilgi sarunājās, skardami visas dzīves puses. Piedalīdamies šajās sarunās gribot negribot, jo bez viņa sarunu biedri nevarēja cits ar citu saprasties, Volgins divās dienās uzzināja vairāk nekā visos iepriekšējos mēnešos.

Viņam bija neveikli un pat kauns. Noslēgties sevī, uztvert visu jauno un nepazīstamo ar ārēju vienal­dzību tagad šķita muļķība.

«Tik daudz laika zaudēts,» Volgins domāja. «No kurienes man bija radusies tik dīvaina kautrība?»

Viņš pastāstīja par visu to Ozerovam.

— Man šķiet, tas bija dabiski, — Viktors atbildēja. — Tu biji viens. Tas daudz ko nozīmē. Un vēl man šķiet, ka ienākt pasaulē tādā veidā, kā ienāci tu … tas nevarēja neietekmēt psihi. Mēs — tā ir cita lieta.

Neviens no mums nav bijis miris, mēs joprojām dzī­vojam. Tur ir milzīga starpība.

— Vai tev nav bail dzīvot vienā istabā ar cilvēku, kas bija miris? — Volgins jokoja.

Kādu dienu, pastaigājoties pa parku, Staņislavska jautāja Vladilenam par metropolitēnu. Vladilens ne­varēja atbildēt, bet kāds cilvēks, kas gāja garām, izdzirda jautājumu un pienāca pie viņiem.

— Es labi zinu transporta vēsturi, — viņš teica. — Ja vēlaties, varu pastāstīt.

— Protams, ka vēlamies! — Volgins atbildēja.

Viņš pats neko nezināja par Ļeņingradas metropo­litēnu, jo viņa dzīves laikā tā vēl nebija.

Viņi uzzināja, ka apakšzemes transports strauji at­tīstījies līdz pat divdesmit pirmā gadsimta vidum. Metropolitēna līnijas vagojušas pilsētu krustām un šķērsām, aptverdamas visas priekšpilsētas. Bet tas, kas vienā gadsimtā liekas ērts, otrā tiek uztverts ci­tādi. Apakšzemes un virszemes transportam arvien grūtāk bija konkurēt ar gaisa transportu, jo Komu­nisma ēras trešajā gadsimtā katra cilvēka rīcībā jau bija atomlidmašīna, tas deva pēdējo triecienu no­vecojušajam pārvietošanās veidam.

— Bet tuneļi? — Ksenija jautāja. — Tuneļus taču būvēja, lai tie kalpotu gadsimtiem ilgi.

Volgins pārtulkoja jautājumu.

— Tuneļi ir saglabājušies līdz šim laikam, tāpat kā stacijas. Metropolitēns darbojas. Tas ir pilnīgi auto­matizēts un kalpo kravu pārvadāšanai.

— Vajadzēs to apskatīt, — Vtorovs sacīja. — Inte­resanti, kādas stacijas uzbūvētas pēc mūsu aizlido­šanas.

Taču noorganizēt apakšzemes ekskursiju toreiz ne­izdevās. Bet pēc tam kosmonauti aizlidoja uz Padomes sēdi.

Atgriezies Ļeņingradā ātrāk nekā draugi, Volgins sēdēja mājā. Neparko negribējās bez viņiem kaut ko skatīties. Vēl divas dienas — un kosmonauti atgrie­zīsies.

Gandrīz automātiski Volgins atkal ķērās pie grā­matas.