Viesis no bezgalības

4.

Saules sistēmas milzeņa — Jupitera četrus vislie­lākos pavadoņus — Jo, Ganimēdu, Eiropu un Kal- listo — bija atklājis jau Galilejs kristiānisma ēras tūkstoš seši simti desmitajā gadā.

Eiropas, otrā pavadoņa, vidējais attālums no savas planētas ir sešsimt septiņdesmit viens tūkstotis kilo­metru. Tās diametrs — mazliet mazāks nekā Zemes pavadonim Mēnesim un ir vienāds ar trīstūkstoš div­simt divdesmit kilometriem.[4]

Ja Zeme pie Mēness debesīm izskatās ļoti impo­zanti, tad var iedomāties, kā izskatās Jupiters no Eiropas. Planētas milzīgi lielais disks aizsedz gandrīz vai pusi debess juma. Kad Jupitera apakšējā daļa skar apvārsni, augšējā atrodas zenītā. Vēl iespaidī­

gāks skats ir tad, kad Jupiters atrodas augšā, virs galvas.

«Ļeņina» komandai neizdevās papriecāties par šo reto skatu. Pēc Cereras dispečeru rīkojuma, kosmosa kuģis nolaidās uz Eiropas Jupiteram pretējā pusē.

Līdzīgi Mēnesim Eiropa apriņķo apkārt Jupiteram tikpat ilgā laika sprīdī, kādā apgriežas ap savu asi, un arvien ir vērsta pret to ar vienu pusi.

Atmosfēras uz Eiropas nav. Un trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki neuzskatīja par vajadzīgu to radīt, kā bija radījuši atmosfēru ne tikai uz Mēness, bet arī uz mazās Cereras.

Kosmonautu skatieniem pavērās drūma, tālās Sau­les skopi apgaismota, nepiemīlīga un auksta pasaule.

Eiropas kosmosa kuģu osta bija ierīkota un iekār­tota pirms piecsimt gadiem, un tajā, tāpat kā uz Plu­tona, varēja bez bažām nolaisties fotonu kuģis.

Milzīgais laukums, kura garums sniedzās līdz simt kilometriem, bija nevis mākslīgi radīts, bet dabisks. No vienas puses to ieskāva ne visai augstas kalnu grēdas, un tur, labi aizsargātas no fotonu izstaroju- miem, atradās ostas tehniskās apkalpes ēkas.

Starp citu, tās maz atgādināja ēkas. Zemas, it kā pieplakušas pie zemes, bez logiem, tās vairāk izska­tījās pēc milzīgiem, rūpīgi noslīpētiem akmens bluķiem.

Cilvēki šeit nekad nedzīvoja. Kosmosa kuģu ostu apkalpoja kibernētiskās mašīnas, kas bija tieši sais­tītas ar kosmosa dispečeru staciju.

Ievērodams ostas signālus un izmantodams peilē- šanas ideālo sistēmu, Vtorovs precīzi nolaidās norā­dītajā vietā, pašā laukuma vidū.

Kad izklīda migla, kas bija radusies, augsnes kār­tām iztvaikojot, «Ļeņinam» blakus nolaidās aparāts, kas līdzās milzīgajam kosmosa kuģa korpusam izska­tījās pēc pigmeja.

Tas nolaidās zemē bez mazākajām sprauslas liesmu zīmēm. Priekšgalā uz gludajiem sāniem melnēja burti un cipari: «IļMEl-258».

— Burti ir līdzīgi krievu šriftam, — Vtorovs teica. — Bet cipari tieši tādi paši.

— Acīmredzot, — Viktors Ozerovs atbildēja, —' uz Zemes ir apguvuši antigravitāciju. Citādi es nevaru iedomāties, kā kuģis varēja tik slaidi un viegli no­laisties uz Eiropas, kur nav gaisa.

— Jā, gluži jauna tehnika.

Viņi atstāja pulti, pie kuras bez pārtraukuma bija pavadījuši astoņpadsmit stundu, un devās uz radio- kabīni.

Krivonosovs tikko bija pieņēmis Stroncija apsvei­kuma radiogrammu.

— Viņš jautā, kad mēs domājot atstāt kuģi un pār­vietoties pie viņa.

— Vai tad viņš nebaidās nonākt saskarsmē ar mums? — Vtorovs izbrīnā jautāja.

— Acīmredzot ne.

— Vai viņš runā krieviski?

— Nē, angliski.

— Kāpēc viņš izmanto telegrāfu, nevis radio­telefonu?

— Nezinu. Bet uz manu atbildes sveicienu pa tele­fonu viņš neatbildēja. Vajadzēja atkārtot telegrā­fiski.

— Viņš vāji prot valodu, — Vilsons teica.

— Pārraidiet!

Vtorovs nodiktēja garu radiogrammu.

Stroncijs atbildēja, un sākās ilga saruna pa radio.

Izrādījās, ka Stroncijs ir viens no Cereras stacijas dispečeriem. Raķetoplāns viņu uzņēmis ceļā no Marsa uz Eiropu. Līdz ar viņu raķetoplānā «LļMEI» atradās vēl divi: otrais pilots Kasijs un ārsts kosmologs, kuru sauca par … Pjotru.

Šis vārds skanēja negaidīti. Kosmonauti nepavisam nebija cerējuši dzirdēt tik vienkāršu un pazīstamu vārdu.

— Stroncijs, Kasijs un Petja, — Krivonosovs teica. — Apbrīnojama kombinācija!

— Šis Petja acīmredzot ir ievērojams ārsts, — Ozerovs piemetināja. — Neiedomājies tikai viņu tā uzrunāt satiekoties.

— Kas zina, kā viņiem pieņemts! . ..

Stroncijs ziņoja, ka «LļMn» apkalpe pavadīs visu karantīnas laiku kopā ar «Ļeņina» komandu. Tas daļēji izskaidroja viņa nesaprotamo «bezbailību». Bija risks inficēties ar nepazīstamiem mikrobiem, to nevarēja neievērot. Lai gan neviens no kosmonau­tiem nebija saslimis ar nepazīstamu slimību, tomēr nevarēja galvot, ka šī slimība nesāk izpausties vēlāk. «Ļeņina» komanda taču bija nolaidusies uz daudzām planētām, bet uz Sapņa atradusies pat ilgāku laiku. Cereras dispečeri to jau zināja.

Turklāt komandas locekļi uz Sapņa neizmantoja bioloģiskus aizsarglīdzekļus.

Noskaidrojās, ka nekavējoties vajag atstāt Eiropu un doties uz Ganimēdu. Kosmosa kuģim bija jāpaliek šeit. Pēc kravas — neskaitāmiem iežu pa­raugiem, kas bija savākti no visām apciemotajām planētām, sasaldētas floras, bet galvenokārt pēc tro- lejām no Sapņa — atlidos speciāls kravas kuģis. Tas jau gatavs startam kādā no Zemes raķetodromiem.

— Vai jūs nebaidāties, ka šā kuģa komanda varētu inficēties? Vai ari tai būs jāiziet karantīna? — Vto­rovs jautāja.

Stroncijs atbildēja, ka viss kosmosa kuģis kā no ārpuses, tā iekšpuses tiks «dezinficēts».

— To veiks bez cilvēkiem ostas automātiskās ierī­ces. Jums jāatstāj visas kuģa lūkas atvērtas.

— Vai šīs ierīces nevar eksponātus sabojāt?

— Nē, tas ir izslēgts. Tās taču nav aklas un saprot, ko dara.

Šādu atbildi bija dīvaini dzirdēt pat divdesmit pirmā gadsimta cilvēkiem, kuri pirms izlidošanas bija labi pazīstami ar kibernētikas sasniegumiem. Acīmredzot tagadējie «roboti» bija tikpat saprātīgi kā cilvēki.

— Varbūt, ka tā arī ir labāk, — Krivonosovs teica.

Pjotrs palūdza pasaukt pie aparāta ekspedīcijas vecāko ārstu. Meļņikovas saruna ar Pjotru sagādāja jaunus pārsteigumus. Viens no tiem visus ļoti ieprie­cināja.

Meļņikova un Fjodors bija domājuši, ka karantīnā būs jāpavada vismaz vairāki mēneši, bet varbūt pat vesels gads. To zinādami, «Ļeņina» komandas locekļi bija sagatavojušies, ka vēl ilgi ilgi nenokļūs uz Zemes. Pēkšņi izrādījās, ka nepavisam tā nav.

Pjotrs paziņoja, ka karantīna uz Ganimēda ilgs pie­cas Zemes diennaktis.

Marija Aleksandrovna bija tik izbrīnījusies, ka palūdza, lai ziņojumu atkārto vēlreiz. Aparāta vienal­dzīgā klaboņa apstiprināja teikto.

— Varbūt pat četras, — Pjotrs piebilda.

Bija tāds iespaids, ka viņš savu sarunu biedreni «mierina». Piecas diennaktis Pjotram šķita ilgs laiks. Bet divpadsmit cilvēkiem no prieka burtiski elpa aiz­rāvās. Piecas dienas!

«Cik tālu gan attīstījusies medicīna!» Meļņikova nodomāja.

— Vai jūs uzskatāt, ka šāds laika sprīdis būs pie­tiekams? — viņa piesardzīgi jautāja, vēl arvien pil­nīgi neticēdama.

Atbilde neatstāja nekādu šaubu.

— Jūs esat divpadsmit, — aparāts noklabināja, — un vēl mēs trīs. Kopā piecpadsmit. Četras stundas vienam cilvēkam. Ja jūs nenogurdinās tāda slodze. Uz Ganimēda ir viena kamera. Otra nelaimīgas saga­dīšanās dēļ izgājusi no ierindas. Domāju, ka spēsim iekļauties četrās dienās.

— Ja tā, kāpēc gan piecas vai pat četras dienas, — Ksenija Nikolajevna teica. — Pasakiet viņam, ka esam ar mieru uzņemties jebkuru slodzi, lai tikai būtu ātrāk.

— Acīmredzot viņi nepieļauj dienas režīma pār­kāpumus, — Meļņikova atbildēja. — Viņi paredz laiku gulēšanai.

— Var gulēt pēc kārtas.

— Mēs — jā, bet nevis ārsti uz Ganimēda. Ko tu gribi, Ksenij? Mēs bijām sagatavojušies gaidīt mēne­šiem ilgi.

Gandrīz stundu turpinājās profesionāla saruna starp Pjotru un Mariju Aleksandrovnu. Meļņikova labi sa­prata, ka salīdzinājumā ar trīsdesmit devītā gadsimta ārstiem viņa gandrīz neko nezina, taču sarunu biedrs ne reizi nelika to manīt. Viņš taktiski izvairījās no visa, kas varēja būt nesaprotams ekspedīcijas ārstam. No malas klausoties, šķita, ka abiem sarunu biedriem ir vienādas zināšanas un pieredze. Bet Meļņikova skaidri saprata Pjotra taktiku, un viņai nezin kāpēc nebija nedz nepatīkami, nedz apvainojoši.

Beidzot pienāca īsa radiogramma no Stroncija: «Gaidām jūs ar vislielāko nepacietību.»

— Sagatavoties pāriešanai uz raķetoplānu! — Vto­rovs pavēlēja.

— Ko ņemt līdzi? — kāds iejautājās.

— Absolūti neko. Visu nogādās uz Zemi kravas kuģis. Pasteidzieties, biedri!

Tikai tagad divpadsmit cilvēki galīgi apzinājās, ka starpplanētu reiss beidzies. Viss bija pateikts, viss izlemts. Atlika tikai izkāpt no kuģa — pirmo reizi visiem kopā.

Dažas dienas — un tad — Zeme!

Bija skumji atstāt kuģi. Kosmonauti tajā bija pava­dījuši astoņus neaizmirstamus gadus. Viņi zināja, ka kuģis paliks šeit, uz Eiropas, mūžīgi. To pateica Stroncijs.

— Kosmosa kuģi pārvietos tuvāk kalniem, kur tas paliks kā piemineklis pirmajām fotonu raķetēm.

Vtorovs pēdējo reizi piegāja pie vadības pults. Ar ilgu, vērīgu skatienu viņš nolūkojās uz neskaitāma­jām ierīcēm, it kā gribēdams paturēt tās prātā uz visu mūžu. Tieši savā priekšā viņš ieraudzīja nelielu fotogrāfiju, kuru taču pats pirms astoņiem gadiem bija šeit piestiprinājis. No fotogrāfijas viņā raudzījās divi cilvēki. Viens vēl jauns, ar melnīgsnēju seju un gaišām acīm, otrs vecāks, ar nelielu rētu pierē.

Vtorovs pastiepa roku, bet tūlīt to nolaida. Viņš pats bija pavēlējis neko neņemt līdzi. Ne jau pašam pārkāpt šo pavēli. Lai fotogrāfija paliek šeit.

Lēnām, it kā vēlēdamies novilcināt laiku, viņš citu pēc citas atvēra visas kuģa lūkas, izņemot izejas lūku, un izslēdza mehānismus. Robotiem, kas veiks dezin­fekciju, nekas netraucēs. Izejas lūka atvērsies pēdējā brīdī, kad visi cilvēki būs ietērpušies skafandros, — aiz kosmosa kuģa sienām taču bija gandrīz absolūts vakuums.

Mirkli Vtorovs svārstījās. Viņam kļuva mazliet bail no tā, ko gatavojās darīt. Stroncijs par automātiem bija teicis: «Tie nav akli un saprot, kas veicams.» Lai arī tā! Bet vai var pilnīgi uzticēties to saprātīgumam?

«Nē, to viņi nespēs saprast,» Vtorovs nodomāja. «Bet vai nav vienalga, kuģis vairs nekad nelidos .. .»

Pārslēdzis izejas lūku uz automātisko vadību, viņš sasita plāno stiklu, kas nosedza sarkano pogu pults centrā, un ar strauju kustību nospieda to.

Ierīču dziesma apklusa. Kabīnē iestājās baigs klu­sums. Rādītājbultas sastinga. Viena no tām lēnām noslīdēja uz nulles. Vtorovs vēroja to. Bulta pēdējo reizi notrīcēja un apstājās.

— Nu ir viss! — Vtorovs vēlreiz paskatījās uz fotogrāfiju. Abi cilvēki, šķiet, piekrītoši pasmaidīja. — Palieciet sveiki!

Viņš izgāja neatskatīdamies.

Milzīgais kuģis bija miris. Paies vēl dažas dien­naktis — un apdzisis gaisma. Iestāsies tumsa un mū­žīgs stingums. Nekad vairs neuzliesmos fotonu izsta- rojuma žilbinošā gaismas straume. No Eiropas kos­mosa kuģis vairs nekad nepacelsies.

Kosmiskais reiss tiešām bija beidzies.

Lifts nedarbojās. Vtorovs devās lejā pa avārijas kāpnēm, kas stāvus veda šauras caurules iekšpusē. Divpadsmit biedri viņu gaidīja, jau tērpušies skafan­dros, gatavi doties ārā. Vtorovs ātri apģērbās.

— Stroncijs ir novietojis raķetoplānu gluži bla­kām «Ļeņinam», —» Krivonosovs teica. — Mums vaja­dzēs tikai nokāpt lejā un tūlīt nokļūsim viņu izejas kamerā.

— Labi, — Vtorovs pamāja ar galvu.

— Esmu ļoti uztraukta … — Ksenija Nikolajevna teica. — Kādi viņi būs?

Visi saprata, ka Ksenija Nikolajevna runā par cil­vēkiem, kas gaidīja raķetoplānā, — par jaunā laika cilvēkiem, divdesmit pirmā gadsimta cilvēku tāla­jiem pēctečiem.

— Esmu pārliecināts, — Križevskis teica, — ka tie ir cilvēki kā jau cilvēki.

Uztraukti bija visi. Pat Vtorovs. Pārāk neparasta bija gaidāmā tikšanās. Viktors Ozerovs izskatījās- bāls un drūms. Viņš neteica ne vārda.

— Nu labi, iesim! — Vtorovs nospieda pogu.

Kuģa ārdurvis aizslīdēja sāņus. Skatienam pavērās

parastā zvaigžņu pasaule. Lejā, mazās Saules apgais­mots, mirdzēja «LļMn-258» korpuss.

— Kāpnes!

Gara metāla pakāpienu lente sāka slīdēt uz leju.

— Iznīciniet durvju pogu, — Vtorovs pavēlēja un pirmais uzsāka piecdesmit metru garo ceļu lejup.

Kotovs ātri atskrūvēja aizsargplāksni un ar trim triecieniem pārrāva visus vadus. Tagad durvis vairs nevarēja aizvērties. Pēc dažām minūtēm no kuģa iz­plūdis viss gaiss un izkliedēsies izplatījumā.

Cits pēc cita kosmonauti atstāja savu kuģi.

Raķetoplāna izejas lūka bija vaļā. Kad visi div­padsmit cilvēki bija sapulcējušies kamerā, lūka aiz­vērās.

Telpa bija diezgan liela un spoži apgaismota. Kādā veidā? Viņi neredzēja gaismas avotus.

Kāda balss ar manāmu akcentu krieviski teica:

— Novelciet skafandrus un salieciet tos zaļajā kastē.

Zaļā kaste atradās pie sienas. Tā bija no metāla.

Visi, izņemot Ozerovu, noģērbās apbrīnojami ātri, ātrāk nekā jebkad agrāk. Viktors it kā tīšām vilka skafandru nost bezgala lēnām.

Taču beidzot arī viņš salika savas kosmosa bruņas zaļajā kastē.

— Aizveriet acis! — tā pati balss teica.

Viņi sajuta īsu ļoti karsta gaisa varbūt gāzes pūsmu, bet, kad atvēra acis, raķetoplāna iekšējās durvis bija jau vaļā.

Aiz tām stāvēja un uz viņiem skatījās trīs cilvēki. Ļoti liela auguma, masīvi, ģērbušies vieglās drēbēs. Sejās, kas šķita pavisam jaunas, vīdēja laipni smaidi, atsedzot mirdzoši sniegbaltu zobu rindas.

Apmēram minūti abas grupas uzmanīgi aplūkoja viena otru.

Kosmonauti atviegloti nopūtās. Šie cilvēki bija tādi kā viņi paši, tikai lielāki. Un tie viņiem šķita ļoti skaisti.

Vai tiešām visi cilvēki uz Zemes kļuvuši tādi? …

— Tas ir brīnišķīgi! — Staņislavska nočukstēja.

Viens no sagaidītājiem panāca uz priekšu.

— Zemes cilvēces uzdevumā, — viņš teica angliski (kosmonauti noģida, ka tas ir Stroncijs), — apsveicu jūs ar sekmīgu atgriešanos. Zeme jūs gaida.

Vairāk viņš neko neteica. Trīsdesmit devītajā gad­simtā gari runāt acīmredzot nebija pieņemts.

— Paldies! — Vtorovs atbildēja.

Raķetoplāna komanda acīmredzot uzskatīja, ka sa­gaidīšanas oficiālā daļa beigusies. Visi trīs pienāca kosmonautiem klāt un pēc kārtas apkampa un no­skūpstīja visus — kā vīriešus, tā sievietes. Tas tika izdarīts tik vienkārši un sirsnīgi, ka pat Ozerovs jutās kā starp savējiem.

— Mani sauc par Stronciju, — teica tas, kas runāja pirmais, — viņu — par Kasiju, bet tas ir Pjotrs. Jūsu vārdi mums zināmi, parādiet, tikai uz ko kurš attiecas.

Vtorovs iepazīstināja ar visiem saviem biedriem. Viņš to izdarīja diezgan ātri, bet «IļMIl» komandas locekļi tūlīt visu iegaumēja un turpmāk ne reizi ne­sajauca nevienu vārdu.

Vtorovs nosauca ikviena vārdu un arī uzvārdu. Bet jaunie biedri it kā tūlīt aizmirsa uzvārdus. Viņi sāka saukt visus tikai vārdā.

Mājinieki aicināja savus viesus dziļāk raķetē.

«LļMn» nebija nekādas kajītes. Vienā lielā telpā atradās gan vadības ierīces, gan komandas locekļi.

— Raķetoplāns paredzēts tikai lidojumiem nelielā attālumā, — Stroncijs paskaidroja.

«Ir gan nelieli,» Vtorovs nodomāja. «No Marsa līdz Eiropai!»

Stroncijs pasniedza Vtorovam papīra lapu.

— Šo radiogrammu, — viņš teica, — mēs saņēmām ceļā. Tā adresēta jums.

Vtorovs skaļi izlasīja:

«Mani dārgie laikabiedri! Trūkst vārdu, lai izteiktu

savu prieku. Gaidu jūs ar vislielāko nepacietību. Apkampju un skūpstu visus. Dmitrijs Volgins.»

Kosmonauti saskatījās. Ozerovs sarāvās un paliecās ar visu augumu uz priekšu.

— Kas tas tāds ir? — Vtorovs jautāja.

— Dmitrijs Volgins, — Stroncijs atbildēja. — Cil­vēks, kas ieradies pie mums, tāpat kā jūs, no tālas pagātnes. No divdesmitā gadsimta.

— No divdesmitā?! …

Viņi labi zināja, ka divdesmitajā gadsimtā vēl ne­bija starpzvaigžņu kuģu.

— Kādā veidā … — Vtorovs gribēja vaicāt, bet Stroncijs viņu pārtrauca.

— Dmitrijs Volgins nav kosmonauts, — viņš teica.