Viesis no bezgalības

3.

Volgins atgriezās Rivjērā, Muncija mājā. Ar viņu kopā bija Marija, Vladilens un Mērija.

Fiziski Volgins joprojām jutās tikpat lieliski. Ne­atvairāmi progresējošais process, ko bija pamanījusi Ieijas pieredzējusī acs, vēl nekādi neizpaudās. Vienīgi tikai Mērija zināja, ka ikviena diena nepielūdzami tuvina atrisinājumu. Pārējiem nebija atklāts noslē­pums, ko pagaidām neizpauda nevienam uz Zemes, lai Volgins nevarētu kaut kā nejauši to uzzināt.

Viņš bija priecīgs, stundām ilgi rotaļājās ar mazo Dmitriju, un viņam izgaisa visas drūmās domas par nākotni.

Viņš pieķērās savam vārdabrālim, un tas atbildēja viņam ar to pašu. Divus gadus vecais puisēns jau brīvi sarunājās, viņu sāka mācīt lasīt, rakstīt un rēķi­nāt. Un Volgins varēja tieši novērot, cik viegli un ātri tagadējie bērni apguva visu to, ko viņa laika bērni bija uzzinājuši skolas pirmajās klasēs apmēram astoņu deviņu gadu vecumā. Kļuva saprotams, kā iespējams kombinātā piecu gadu laikā sagatavot vis­pusīgi izglītotu cilvēku, kurš derīgs jebkuram dar­bam, kas neprasa speciālas zināšanas. No Volgina viedokļa mazais Dmitrijs bija «brīnumbērns», viņa prāts un spriešanas spējas bija pārāk attīstītas salī­dzinājumā «ar vecumu». Taču Volgins saprata, ka viņa vārdabrālis ne ar ko neizceļas starp citiem, ka tādi ir visi šā laikmeta bērni. Visādā ziņā tas bija visparastākais bērns.

Mazo Dmitriju Volgina dēļ joprojām turēja mājā. Parasti viņa vecuma bērni katru dienu apmeklēja pirmsskolas laukumus, viens no kuriem atradās pavi­sam tuvu Muncija mājai. Taču Era un Mērija redzēja, ka lielais Dmitrijs negrib šķirties no mazā, un nolēma, ka nenotiks nekas briesmīgs, ja bērns iepazīsies ar sava vecuma biedriem mazliet vēlāk.

Volgins atkal atgriezās pie tik daudz reižu atliktās domas beidzot apceļot Zemi un ar lielu aizrautību izstrādāja maršrutu.

— Vai mani tu ņemsi līdz? — mazais jautāja.

Volgins jautājoši palūkojās Mērijā, kas, asaras val<- dīdama, piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa labi zināja, ka visi šie plāni ir nereāli, ka Volginu nedrīkst nekur laist. Ja viņš paliks pie sava, ka jābrauc, nāksies mek­lēt ieganstu, lai aizturētu. Muncija mājai bija jākļūst par Volgina pēdējo dzīves vietu uz Zemes. No šejie­nes viņš vai nu atgriezīsies Kipras salas paviljonā, vai. .. bet pat domās Mērija neuzdrošinājās pabeigt šo frāzi.

Viņa pastāvīgi dzīvoja saspringtās gaidās. Katru rītu, satiekot Volginu, viņai bija bail, ka pamanīs pa­zīmes, par kurām runāja Ieija. Taču dienas ritēja, bet draudošie simptomi vēl neparādījās.

Mērija zināja, ka Faetona zinātnieks nevarēja kļū­dīties. >

Arī tie, kam tika izpausts noslēpums, nešaubījās par diagnozes pareizību.

Tomēr Zinātnes padomē notika dedzīgi strīdi.

Doma, ka varētu mēģināt atrast līdzekli pašas sli­mības izārstēšanas procesā, tūlīt tika noraidīta. Pret to kategoriski uzstājās Lūcijs. Viņš paziņoja, ka uz­skata par pilnīgi neiespējamu veikt ar Volginu tik cietsirdīgu eksperimentu. Ar nedaudziem izņēmu­miem, visi viņam piekrita.

Zinātnes padomes locekļiem bija jāizlemj — teikt Volginam par draudošo nelaimi vai slēpt no viņa pa­tiesību, atļaut pašam izlemt savu likteni vai rīkoties bez viņa piekrišanas. Bet, ja neteiktu, — vai pieļaut paralīzes iestāšanos, vai, kā ieteica Ieija, izvēlēties tās vietā «dabisku» un vieglu nāvi. Jautājums tika risināts gluži psiholoģiskā plāksnē.

Tāpat kā visa agrāko laiku civilizētā cilvēce, arī Jaunās ēras cilvēki negatīvi izturējās pret cilvēka tie­sībām uz pašnāvību. Šāds personiskās gribas akts tika uzskatīts par mazdūšību vai psihes traucējumu. Laik­meta morāles kodekss kā vienīgo līdzekli pieļāva pār­liecināšanas metodi. Bet, ja cilvēks bija stingri nolē­mis šķirties no dzīves, ar varu nevienam to neliedza.

No otras puses, ārstiem bija jādara viss, lai sagla­bātu cilvēka dzīvību. Kad glābt to nevarēja, ar konsi- lija lēmumu pieļāva cilvēka atsvabināšanu no mo­kām. Tiesa, tādi gadījumi notika ārkārtīgi reti.

Volgina «lietā» zinātniekiem nācās sastapties ar ne­parastu stāvokli. Cilvēks pašreiz pilnīgi vesels un nedomā par nāvi. Viņam draudošās briesmas ir vie­nīgās tāda veida briesmas un nedraud vairāk nevie­nam. Turklāt arī viņš pats atrodas īpašā stāvoklī.

Dabiski, ka izšķirošais vārds bija Lūcijam. Pārējie tikai izteica savas domas.

Bet Lūcijs …

Pat Jaunās ēras cilvēka veselība nebija tāda, lai bez sāpēm pārciestu tik šausmīgu triecienu. īsā laikā Lūcijs novecoja par vairākiem gadu desmitiem. Ma­tos parādījās sirmums, sejā, kas Volginam arvien at­gādināja klasisku statuju, iegula krunkas. Viņš šķita esam vienos gados ar savu tēvu Munciju.

Visa šī diskusija neciešami sāpīgi plosīja Lūcija sirdi. Viņš zināja, ne mirkli nešaubījās, ka Volginu jebkurā gadījumā gaida nāve, vienalga, vai ļaus vi­ņam pašam izlemt savu likteni vai citi izlems viņa vietā. Lūcija ausīs joprojām skanēja neaizmirstamie Volgina vārdi, ko viņš teica, atbildot uz Jo apsvei­kumu, tā noskaņa, ar kādu tie tika sacīti, neatstāja cerību. «Nav par ko» — Volgins bija atbildējis. Lūcijs toreiz saprata, ka Ksenijai bijusi taisnība.

Kas zina, varbūt Dmitrijam Volginam negaidīti pie­nākusī nāve būs atpestīšana!

Lūcijs smagi sev pārmeta, ka bija Volginu atdzīvi­nājis. Dabas likumu pārkāpšana nepalika bez sekām, kā viņš bija domājis. Muncijam bija taisnība, kad viņš teica, ka cilvēks, kas atdzīvināts pretēji savai gribai, būs dziļi nelaimīgs. Kāpēc gan viņš, Lūcijs, ne­paklausīja cilvēkam ar bagātīgu dzīves pieredzi, kurš zināja, kādi bija agrāko laiku cilvēki? Kāpēc ļāvās aizrauties ar «lielo eksperimentu», kas tagad viņam likās kā noziegums? Kā varēja aizmirst, ka tiek iz­lemts cilvēka, bet nevis dzīvnieka liktenis …

Viņš vairs nevarēja ilgāk klausīties šajā ieilgu­šajā diskusijā un nolēma to izbeigt. Lai notiek neno­vēršamais.

Viņš lūdza vārdu un teica.

— Jūs atļāvāt man izlemt jautājumu. Es uzmanīgi noklausījos jūsu domās. Man nav šaubu, kā tas viss beigsies. Es pazīstu Dmitriju. Tas ir cilvēks ar stingru raksturu. Viņš pie mums nepavisam nav laimīgs. Mēs viņu atgriezām dzīvē, neprasīdami viņa piekrišanu. Tagad pienākusi nāve. Lai viņš nomirst labprātīgi. Es šodien pat Volginam pats visu pateikšu. Un ja manas bažas attaisnosies … vai jūs man to uzticat?

— Zinātnes padome uzdod jums izpildīt Dmitrija Volgina vēlēšanos, — priekšsēdētājs paziņoja.

— Es uzskatu, ka par to nevajag nevienu infor­mēt, — Jo teica. — Vismaz līdz tam laikam, kamēr kļūs zināms Volgina lēmums.

— Šādā izņēmuma gadījumā tiek pieļauta mūsu lēmuma saglabāšana slepenībā, — priekšsēdētājs at­bildēja. — Pārskatu Zemes iedzīvotājiem sniegsim tad, kad viss būs "beidzies.

Taču pasacīt «es viņam pateikšu» bija vieglāk, nekā šo nodomu izpildīt. Veselas trīs dienas Lūcijs nespēja saņemties un izlidot uz Vidusjūras piekrasti pie sava dēla, kuram viņš bija spiests paziņot nāves spriedumu.

Lūciju nesteidzināja, labi saprotot, cik smagu uz­devumu viņš uzņēmies. Jo piedāvājās to izdarīt Lūcija vietā, bet saņēma noraidījumu.

— Pie visa tikai es esmu vainīgs, — Lūcijs atbil­dēja. — Un, lai cik grūti būtu, tas ir jādara, un jādara tikai man. Es lūdzu tikai vienu, mans draugs. Kad viss

būs beidzies, iemidziniet mani anabiozes miegā uz vairākiem gadiem.

— Apsolu jums to, — Jo sacīja.

Ilgāk nedrīkstēja vilcināties. Jebkuru dienu Volgi­nam varēja parādīties slimības pirmās pazīmes. Izlemt savu likteni viņam vajadzēja, jūtoties pilnīgi veselam.

Tā arī nesadūšojies runāt aci pret aci, Lūcijs beigu beigās palūdza sarunā piedalīties arī Jo. Viņš nolēma runāt ar Volginu pa teleofu.

Neko nenojauzdams, vislabākajā noskaņojumā, Volgins piegāja pie teleofa krēsla, kad Mērija pateica viņam Lūcija lūgumu.

Istabā nebija neviena cita kā tikai Volgins.

Ar ierastām kustībām viņš ieslēdza aparātu. Kad iedegās zaļais punkts, nospieda to.

Ieraudzījis Jo, viņš priecīgs pasmaidīja, bet, paska­tījies uz Lūciju, izbijās:

— Tēvs! Vai tu esi slims?

Lūcijs noraidoši pakratīja galvu.

— Esmu vesels, — viņš teica, — cik tas iespējams. Sagatavojies, Dmitrij! Man tev jāpaziņo ļoti slikta vēsts. Es uzskatu, ka tev nav vajadzīgas sagatavojo­šas sarunas. Domāju, ka nekļūdos. Saki man, vai tevi nenomāc dzīve?

Volgins brīnījās par jautājumu, sevišķi par toni, kādā tas tika izteikts. Lūcijs runāja kaut kādā sastin­gušā kokainā balsī, it kā atkārtotu iekaltu stundu. Jo drūmi raudzījās Volginam garām.

— Kā lai tev atbild? Reizēm man ir smagi, bet es pamazām pierodu. Man šķiet, ka tu, lai gan teici, ka man nav vajadzīgas sagatavojošas sarunas, tieši to dari. Ja tev man jāpasaka kaut kas nopietns, bet es

redzu, ka tā tas ir, tad runā tieši. Nedomāju, ka mani iespējams pārsteigt vai izbiedēt, lai arī kas tas būtu.

— Nē, es nevaru! — Lūcijs iesaucās. — Runājiet jūs, Jo!

Un Volgins uzzināja visu.

Negaidītā vēsts viņu satrauca, nevarēja nesatraukt. Pārāk pēkšņi tas viss bija noticis. Pirmajā mirklī viņš kļuva priecīgs, juzdams atvieglojumu, jo visi jautā­jumi, kas nedeva mieru, atrisinājās paši no sevis. Nāves viņš nekad nebija baidījies, sevišķi tagad. Vol­gins jau bija vienreiz nomiris, un viņam nelikās briesmīgi nomirt otrreiz. Bet viņš ar izbrīnu saprata, ka izjūt īgnumu. Nevis bailes, bet tieši īgnumu par to, ka šie cilvēki, kuri bija apguvuši salīdzinājumā ar viņa laikiem milzīgas zināšanas, kuru rīcībā bija jaunā zinātne un tehnika, tik viegli, kā viņam šķita, samierinājās ar viņam draudošo nāvi.

— Esmu jums pateicīgs, Dmitrij, — Jo teica, — par to, ka jūs tik drosmīgi uzklausāt mani. Tagad jums stāvoklis ir skaidrs. Mēs nevaram jūs glābt. Faetona" zinātne, kas ir vairāk attīstīta par mūsējo, atsacījās kaut ko darīt. Tāpēc jo bezspēcīgāki esam mēs. Ja jūs gribat dzīvot, jums tiks nodrošināts viss iespēja­mais, lai nekustīgais stāvoklis nesagādātu ciešanas. Mēs arvien būsim kopā ar jums, kavēsim laiku, rūpē­simies par jums. Jūs varēsiet nodzīvot vairākus gadus.

— Bet ja es to negribu?

— Tad mēs palīdzēsim jums nomirt, — Jo atbil­dēja, un viņa balss iedrebējās.

Visu laiku, kamēr Jo runāja, Lūcijs sēdēja, galvu nodūris. Pie pēdējiem vārdiem viņš to pacēla. Lielas asaras ritēja pār viņa seju.

— Dzīvo, Dmitrij, — Lūcijs lūdza, — kaut vai mūsu dēļ.

Volginam kļuva viņa ļoti žēl. Tagad viņš saprata, kāpēc tēvs bija tā pārmainījies.

— Bet ja mani iemidzinātu anabiozes miegā? — Volgins jautāja. — Kamēr es gulēšu, jūs strādāsiet un atradīsiet līdzekli, kā mani izārstēt.

— Vai tiešām tu, Dmitrij, vari domāt, — Jo teica, atmetis savu oficiālo toni, — ka mēs to neesam ap­svēruši? Visa Zinātnes padome meklēja un neatrada nekādas iespējas. Anabiozes miegs nedos neko labu, tikai paātrinās nenovēršamo galu. Tajā iemidzināt var vienīgi veselu cilvēku. Viss ir pārdomāts, viss ap­svērts, Dmitrij. Tev ir jāizvēlas: vai nu tūlītēja nāve, vai vairāki gadi dzīves …

— Paralizētam?

— Jā, paralizētam.

Volgins iegrima domās. Viņš ar izbrīnu pārliecinā­jās, ka nejūt vairs sevišķu satraukumu, ka domas rit skaidri un pavisam mierīgi. Vai tiešām viņš kļuvis jau tik nejūtīgs, ka neuztraucas pat tādas izvēles priekšā?

Lūgt atļauju apdomāties kaut vai līdz nākamās die­nas rītam? Nē, nedrīkst, ir cietsirdīgi mocīt Lūciju vēl veselu diennakti. Jāizlemj tūlīt.

Pēkšņi Volgins atcerējās Meļņikovu. Viņa aizlidos uz Sapni pēc diviem gadiem. Visu šo laiku Meļņikova būs kopā ar viņu, neatstās nevienu dienu. Viņš varēs redzēt sev blakus šo sievieti. Šķirties no Meļņikovas Volginam bija grūtāk nekā šķirties no Lūcija, Mērijas, Vladilena. Tātad piekrist paralīzei? Nodzīvot līdz die­nai, kad startēs kosmosa kuģis. Ja tas tomēr būs pārāk grūti, viņam palīdzēs nomirt, līdzko palūgs. Par to nebija nekādu šaubu.

Lūcijs ar atdzimušām cerībām nenovērsa acu no Volgina. Pretēji gaidītajam, Volgins neizšķīrās tūlīt — viņš apdomājās.

Ja viņš izvēlēsies dzīvot, Lūcijs (un ne tikai viņš vienīgais) strādās dienām un naktīm, visi spēki tiks koncentrēti, lai rastu ārstēšanas līdzekļus. Zemes zi­nātnieki saistīsies ar Faetona zinātniekiem, darīs visu, lai viņu glābtu.

Izmocītam, izmisušam cilvēkam pat mazākais laika pagarinājums liekas kā glābšanas riņķis.

Volgins svārstījās. Viņš ticēja Jo vārdiem, ka ne­glābs nekāds laika pagarinājums, ka tagadējā zinātne, pat Faetona zinātne, nevar neko darīt. Gals ir neiz­bēgams.

Viņš saprata: ja pieņems lēmumu par tūlītēju nāvi, tad to izpildīt acīmredzot nāksies Lūcijam. Cik viņam tas būs grūti! Taču tik un tā vajadzēs mirt — ja ne tūlīt, tad pēc diviem gadiem. Kad Marija aizlidos, dzīve kļūs nepanesama… nekustīga dzīve.

Bet ja nu …

Volgins nodrebēja no prātā ienākušās domas. Nē, tas bija neaptverami, neiespējami! Bet kāpēc gan? Trīsdesmit devītajā gadsimtā taču kļuva iespējams tas, kas divdesmitajā likās neiedomājams.

Ja izdarītu tā, visiem būtu vieglāk — Lūcijam, Jo, Marijai…

Un pēkšņi — kāpēc, no kurienes tas radās? — Vol­ginam briesmīgi iegribējās dzīvot. Mūžīgais pašaiz- sargāšanās instinkts bija piepeši pamodies un valdo­nīgi pārņēma viņa dvēseli. Nedabiskais miers no­zuda, to nomainīja dzīves, kustību, jūtu, domu alkas.

Volgins pacēla galvu un cieši palūkojās Lūcijā.

— Tēvs, — viņš teica, — katram cilvēkam rakstu­rīga tieksme cīnīties par savu dzīvību. Es gribu zi­nāt, vai ir kaut kāda cerība atrast līdzekli manas sli­mības ārstēšanai pa to laiku, kas vēl ir manā rīcībā.

— Neliela, bet ir, — Lūcijs tūlīt atbildēja.

Jo pakratīja galvu.

— Nav ko tevi mānīt, Dmitrij, — viņš teica. — Lū­cijā runā tēva jūtas, viņam liekas iespējams tas, ko pats dedzīgi vēlas. Tas ir pašapmāns. Tagadējās zināt­nes rīcībā nav tādu līdzekļu.

— Vai tas nozīmē, ka šāda slimība vispār nav ārstējama?

— Tādu slimību nav un nevar būt. Tas, kas nav iespējams patlaban, kļūs iespējams nākotnē. Šajā ga­dījumā — tālā nākotnē.

— Tādu atbildi es arī gaidīju. Vai jūs izpildīsiet to, ko es lūgšu?

— Mēs darīsim tavā labā visu!

— Tad es jums pateikšu savu lēmumu. Es gribu dzīvot. Jūsu zinātne nevar sagādāt man tādu iespēju, nevar mani izārstēt. Ļausim to citai zinātnei.

■— Vai tu runā par faetoniešiem? Bet es jau teicu …

— Nē, — Volgins viņu pārtrauca, — es nedomāju par faetoniešiem.

Lūcijs sarāvās: viņš saprata!

— Paskaidro tuvāk, — Jo palūdza.

— Viss ir ļoti vienkārši. Es jau biju neārstējami slims, un tā laika zinātne nespēja mani glābt. Bet jūsu zinātne atdeva man dzīvību. Atkārto­sim eksperimentu. Es saprotu, tas ir bīstami, ris­kanti … Otrreiz var neizdoties… Bet es taču esmu nāvei nolemts, es neko nezaudēju. Tagad, kad es vēl esmu vesels, sasaldējiet mani… vai izdariet kaut ko citu… jūs labāk zināt. Bet pēc tūkstoš gadiem, teikšu precīzāk, tajā dienā, kad no Sapņa atgriezīsies ekspedīcija, lai tā laika zinātnieki pamēģina mani at­kal atdzīvināt. Ja izdosies — labi, — neizdosies — at­kārtoju: man nav ko zaudēt.

— Vai tas ir tavs galīgais lēmums? — Lūcijs jau­tāja.

— Jā, galīgais. Ja to nevar izdarīt, tad es labāk tūlīt mirstu.

— Dmitrij, — Jo teica, — tava lēmuma izpildīšanai nav nekādu šķēršļu. Man tā liekas labākā izeja. Bet vai tu esi padomājis, ko darīsi pēc tūkstoš gadiem? Tev taču pat pie mums ir grūti.

— Es nebūšu tur viens. «Ļeņina» kosmonauti būs tādā pašā stāvoklī. Bet varbūt… — Volgins paliecās uz priekšu, — varbūt tu, tēvs…

— Jā, tev taisnība, — saviļņots teica Lūcijs. — Es tevi neatstāšu. Ej, Dmitrij! Dodies nākotnē. Esmu pār­liecināts, ka viss būs labi. Un mēs ar tevi atkal satik­simies.