Viesis no bezgalības

3.

«… Kāpēc gāja bojā Faetons?

Planētas orbīta sniedzās tur, kur tagad atrodas pirmā asteroīdu josla. Astronomi jau sen bija iztei­kuši domu, ka starp Marsu un Jupiteru kādreiz bijusi piektā lielā planēta. Viņi pat bija nosaukuši to par Faetonu. (Paši faetonieši to saukuši par Diainu.) Tika izvirzīta hipotēze, ka asteroīdu josla izveidojusies, ejot bojā Faetonam. Hipotēze, izrādās, bija pareiza.

Vēl vairāk. Zinātnieki pareizi izskaidroja arī Fae- tona bojā ejās cēloni.

Debess ķermeņi vienmērīgi kustētos taisnā virzienā ar pastāvīgu ātrumu, ja tos nekas netraucētu. Taču Saule ar sava gravitācijas lauka milzīgo spēku pie­velk planētas. Tā rodas divi spēki — centrbēdzes un centrtieces. Ja abi spēki viens otru līdzsvaro, planētas riņķo pa elipsi, kuras vienā fokusā atrodas Saule. Ja viens no šiem spēkiem gūst pārsvaru, tad stāvoklis mainās. Elipsveida orbīta pārvēršas par spirāli. Ja pārsvaru gūst centrtieces spēki, planēta ar katru apgriezienu tuvojas centrālajam spīdeklim, bet, ja centrbēdzes spēki, — no tā attālinās.

Tas arī notika ar mūsu sistēmas piekto planētu.

Pēc debesu mehānikas likumiem, Faetons bija lemts bojā ejai, jo tā paātrinājums kustības virzienā bija lielāks par centrtieces paātrinājumu.

Kāpēc tā notika?

Vai tā bija kopš paša sākuma, kopš Faetona kā debess ķermeņa rašanās mirkļa, vai arī planēta sā­kumā virzījās pa pareizu elipsveida orbītu un tikai vēlāk, ārējas iedarbības rezultātā, paātrināja savu skrējienu? Uz šādu jautājumu ļoti grūti atbildēt. Mēs nezinām, kas noticis Saules sistēmā tālā pagātnē, kad vēl nebija nevienas saprātīgas būtnes.

Astronomija izsakās par labu otrajai hipotēzei. Iespējams, ka savā ceļā pa Galaktiku Saule sastapās ar citu debess ķermeni, kas bija krietni mazāks par viņu pašu, taču pēc lieluma un masas pārspēja jeb­kuru planētu. Saules pievilkts, šis ķermenis nokrita uz tās, bet pa ceļam aizskāra Faetonu. Sakarā ar to piektās planētas paātrinājums kustības virzienā pa­lielinājās.

Var minēt vēl krietni daudz ne mazāk ticamu hipo­tēžu.

Neapšaubāms ir tikai viens fakts: kamēr uz Faetona eksistēja saprātīga dzīvība, nekādi ārēji spēki planē­tas kustību neietekmēja.

Faetoniešu zinātne vispār attīstījās vienlaicīgi ar topošo Zemes zinātni. Kopīgā izcelšanās (abas cilvē­ces par savu pastāvēšanu ir pateicību parādā Saulei) ietekmēja ne tikai abu planētu cilvēku un dzīvnieku ārējās formas, bet ari to attīstības līniju. Abas zināt­nes virzījās pa vienu un to pašu ceļu.

Tāpat kā uz Zemes, pirmā faetoniešu zinātne bija astronomija. Tas ir dabiski. Debess ar savu zvaigžņu rakstu pati piesaista sev saprāta uzmanību, kad tas sāk izzināt apkārtējo pasauli. Taču astronomija ne­izbēgami noved pie matemātikas.

Novirzes planētas kustībā faetoniešu zinātnieki bija atklājuši jau sen. Bet, ar ko šīs novirzes saistītas, kā­das var būt to sekas, viņi atklāja tikai krietni vēlāk.

Ar katru apriņķojumu (ar katru gadu) Faetona orbīta palielinājās, planēta attālinājās no Saules, tuvodamās Jupitera orbītai.

Saules sistēmas milzeņa masa, bet līdz ar to arī gravitācijas lauks, bija pusotra tūkstoša reižu lielāks nekā Faetonam. Tuvojoties Jupiteram, planētai drau­dēja bojā eja.

Novērst katastrofu nebija cilvēku spēkos.

Faetoniešiem par laimi, traģiskā īstenība kļuva zināma tad, kad zinātne un tehnika bija sasniegusi ļoti augstu attīstības pakāpi. Kaut arī viņi nevarēja mainīt planētas kustības ātrumu, tomēr bija pietie­kami spēcīgi, lai dotu faetoniešiem iespēju glābties.

Šai ziņā bija tikai viens ceļš — atrast citu pie­mērotu planētu un pārcelties uz to, pirms Jupitera milzīgais pievilkšanas spēks būs satriecis Faetonu.

Saules sistēmā piemērotu planētu nevarēja atrast. Marss nebija noderīgs vairāku iemeslu dēļ. Zeme un Venēra atradās pārāk tuvu Saulei — faetonieši ne­varēja dzīvot karstā klimatā.

Vajadzēja meklēt piemērotu planētu ārpus Saules sistēmas.

Faetoniešu kosmosa kuģi izbraukāja Saules sistēmu piecdesmit gaismas gadu rādiusā.

Katastrofa neatvairāmi "tuvojās. Bija aprēķināts precīzs Faetona bojā ejas moments, un faetoniešu rīcībā vairs neatlika pārāk daudz laika.

Kad tika atrasta brīva planēta Vegas sistēmā (Liras zvaigznājā), izvēles vairs nebija. Nācās palikt pie tās.

Faetonieši lieliski zināja, kāda ir starpība starp Veģu un Sauli, un saprata, ka svešās saules izstaro- jumi viņus var ietekmēt negatīvi. Bet viņi cerēja tikt galā ar zilās zvaigznes nelabvēlīgo ietekmi.

Sākās lielā pārceļošana. Tā turpinājās vairākus gad­simtus (šeit visur minētas mūsu, uz Zemes pieņemtās laika un attāluma mērvienības).

Apbrīnu izraisa tas, ka no simtiem tūkstošiem zvaigžņu kuģu ceļā gāja bojā tikai daži.

Tā Saules sistēmu atstāja Saules bērni, mūsu Zemes cilvēku vecākie brāļi.

Faetonieši zināja, ka Ze-mi jeb, kā viņi to sauca, Gedeiju, apdzīvo saprātīgas būtnes, kas toreiz atra­dās uz diezgan zemas attīstības pakāpes. Taču dzīvī­bas evolūcija visur ir vienāda. Nebija šaubu, ka «ge^ deijieši» ar laiku kļūs visādā ziņā līdzīgi pašiem fae­toniešiem. Ņemot to vērā, bija izstrādāts plāns, kā no­dibināt sakarus starp Zemi un Jauno Faetonu tālā nākotnē.

Faetona orbīta bija pienākusi tik tuvu Jupitera orbītai, ka turpmāk tuvāka opozīcija varēja kļūt lik­tenīga. Ap šo laiku uz Faetona bija palicis tikai pēdē­jais nelielais kosmosa kuģis ar astoņiem zinātnie­kiem, kuriem vajadzēja aizlidot uz Veģu tikai pēc planētas bojā ejas. Kā notika katastrofa, kā Faetona vietā radās atsevišķi gabali, kas pēc tam izveidoja asteroīdu joslu, viņi novēroja no Zemes.

Liktenīgais brīdis pienāca, Jupitera milzīgais pie­vilkšanas spēks guva pārsvaru pār Faetona vielas iekšējiem savstarpējās pievilkšanās spēkiem, un pla­nēta sašķīda gabalos.

Gadījuma pēc viens no šiem gabaliem, tiekdamies uz Sauli, sadūrās ar Zemi un nokrita uz tās tieši tajā vietā, kur atradās zvaigžņu kuģis ar astoņiem faeto­niešiem. Sprādziens iznīcināja starpplanētu gravitāci­jas dzinēju. Astoņiem cilvēkiem bija nolemts palikt Saules sistēmā uz mūžu.

Bet viņiem bija tomēr saglabājies neliels starppla­nētu dzinējs. Kuģa komanda nolēma doties uz Venēru un palikt tur. Kāpēc viņi pieņēma tādu lēmumu, ne­varam saprast ne tikai mēs, bet ari faetoniešu pēc­teči. Loģiskāk būtu bijis palikt uz Zemes.

Šis bija tas pats gredzenveida cauruļu kuģis, kuru cilvēki uzgāja uz Venēras un kurš tagad atrodas uz Cereras.

Astoņi zinātnieki bija stipras gribas cilvēki. Tra­ģiskā nejaušība, kas atņēma jauno dzimteni, viņus nesalauza. Viņi uzskatīja par savu pienākumu darīt visu, lai realizētu nosprausto plānu, un sagatavoja, no viņu viedokļa, vienkāršotu kinofilmu, lai cilvēki, kas pēc ilga laika ieies zvaigžņu kuģī, varētu uzzināt visu, kas noticis, uzzināt, kur meklēt cilvēci, kas pēc lik­teņa lēmuma bija atstājusi Sauli.

Meļņikovs un Vtorovs divreiz noskatījās šo filmu, pārfotografēja un pastāstīja par to citiem cilvēkiem.

Marsa noslēpums tika atklāts. Dzīvnieki, kuru esa­mība tā pārsteidza Zemes zinātniekus, bija nevis «marsieši», bet gan «faetonieši». Tie bija bojā gāju­šās planētas dzīvnieki, pieraduši pie retinātā gaisa, jo uz Faetona dzīvoja augsto kalnu rajonos, Dzīvnieki bija nogādāti uz Marsa pirms katastrofas. Tajā laikā, kad cilvēki nokļuva uz Marsa, šie dzīvnieki jau atra­

dās izmiršanas stadijā, ar ko arī bija izskaidrojams to nelielais skaits.

Taču filma stāstīja ne tikai par to.

Granīta figūras uz Arsēna, Venēras apdzīvotāju kultūras pirmelementi — tās bija faetoniešu atstātās pēdas.

Un visam tam bija viens mērķis — parādīt Zemes cilvēkiem, ka Saules sistēmā kādreiz eksistējušas citas saprātīgas būtnes.

Tas vēl nav viss. Faetonieši gribēja, lai Zemes cil­vēki — gedeijieši — ne tikai saprastu, kas noticis ar piekto planētu, ne tikai uzzinātu, kur tagad atrodas Saules bērni, bet arī varētu nodibināt ar tiem sakarus.

Filma, ko cilvēki atrada faetoniešu kuģī, norādīja, kur meklēt galveno «mantojumu», kas bija atstāts uz Zemes.

Faetonieši bija ļoti piesardzīgi, viņi negribēja, lai atstātais mantojums ietu bojā bezmērķīgi, un tāpēc veica dažus pasākumus. Cilvēkiem vajadzēja atrast slepeno patvertni tikai tad, kad tie būs spējīgi atrasto pareizi izmantot. Savus norādījumus faetonieši atstāja uz asteroīda zem granīta figūrām, kas speciāli šai nolūkā tika uzstādītas. Viņi sprieda tā: kad cilvēki sāks lidot kosmosā, kad viņu zinātne un tehnika būs spējīga nodrošināt šādus lidojumus, viņi būs arī pie­tiekami attīstīti. Asteroīds, kura orbīta atrodas tik tuvu Zemei, nepaliks nepamanīts. Izpētījot to, atradīs granīta figūras, bet, atrodot tās, noģidīs, ka zem tām kaut kas paslēpts.

Lai to garantētu, faetonieši novietoja tādu pašu figūru arī uz Venēras, blakus savam kuģim. Un tur­klāt atstāja vēl kinofilmu. Filma patiešām saglabājās, bet granīta figūra neizturēja laika un Venēras vēt-

rainā klimata pārbaudi. Izdevās tikai atrast tās šķem­bas. Kāda ir to izcelsme, noģida tikai tāpēc, ka granīta gabali atgādināja figūras uz asteroīda.

Zem šķembām atrada norādījumu — meklēt uz Arsēna. Taču arī bez šā norādījuma bija jau zināma meklēšanas vieta.

Speciāla ekspedīcija atrada zem Arsēna figūrām četras vienādas slīpētas bumbas. Ar vislielāko pie­sardzību tās nogādāja uz Zemes.

Bumbas bija pilnīgi blīvas, izgatavotas no super- cieta materiāla, — tajā laikā pazīstamie griežamie līdzekļi tām neko nespēja padarīt. Bet, kā izrādās, bumbas nemaz nevajadzēja griezt.

Arī šeit faetonieši bija izmantojuši augsti attīstīto biostrāvas tehniku.

Mūsdienu inženierim tas tūlīt no paša sākuma būtu skaidrs. Mehānismi, kas pieraksta domas un repro­ducē tās cita cilvēka smadzenēs, mums labi zināmi. Tagad mēs varam sacīt, ka «runājošo» bumbu uzbūve nepavisam nebija pilnīga. Tās radīja domu tēlus un priekšstatus, kurus varēja arī nesaprast. Pārzinot tagad tā laika faetoniešu tehnikas līmeni, mēs redzam, ka viņi pilnīgi varēja apgādāt šīs bumbas ar iegau- mētāju mehānismu, kas, noklausījies cilvēku sarunas, apgūtu viņu valodu un «atbildētu» cilvēkiem nevis ar domu tēliem, bet vienkārši ar vārdiem. Kāpēc faetonieši to nebija izdarījuši, paliek noslēpums.

Bet, lai kā arī būtu, mērķis bija sasniegts. Noslē­puma atklāšana prasīja lielas pūles un bagātu fantā­ziju. Taču tas tika atklāts, un cilvēki uzzināja, ko fae­tonieši bija gribējuši viņiem teikt.

Un atkal izrādījās, ka bumbas slēpj sevī tikai turp­mākos norādījumus, nevis noslēpuma atminējumu.

Mums šķiet, ka faetonieši bija pārcentušies. Viņi paši tam pievienojas. Visu varēja izdarīt daudz vien­kāršāk un pie tam drošāk. Viņi to visu bija iecerējuši pārāk sarežģīti, «mantojuma» saglabāšana tika pa­kļauta veselai virknei nejaušību.

Taču spriest un atrast trūkumus pēc vairākiem gad­simtiem ir ļoti viegli.

Bumbas norādīja, ka vajag meklēt Dienvidpola centrā. Uz turieni arī devās cilvēki.

Tur, sešdesmit metru dziļumā, precīzi uz Zemes ass, atradās droša slēptuve, kur cilvēkiem bija sagatavota televīzijas ierīce (starp citu jāsaka, atkal apgādāta nevis ar skaņu, bet ar domu — smadzeņu impulsu aparātiem) un mehānisms, kas iedarbināja starppla­nētu sakarus starp Zemi un Jauno Faetonu, kurš atra­dās Vegas sistēmā.

Tā kā faetoniešu zvaigžņu kuģī jau bija gūta pie­redze un atklāts slīpēto bumbu noslēpums, cilvēki Dienvidpola ierīci iedarbināja samērā viegli.

Acīmredzot faetonieši vienmēr bija mīlējuši «teat­rālus efektus». Viņi nevis vienkārši pastāstīja to, ko cilvēkiem vajadzēja zināt, bet izmantoja teleofa teh­niku (Komunisma ēras pirmā gadsimta cilvēki to uz­tvēra kā televīziju). Apakšzemes telpā, kur visi bija sapulcējušies, parādījās faetonietis un ar domu tēliem un priekšstatiem pastāstīja savas planētas bojā ejas vēsturi un tās cilvēces izglābšanu.

Cilvēki uzzināja, ka piektās planētas iedzīvotāji izglābušies un ir gatavi ierasties uz Zemes, kad gedei- jieši tos aicinās.

Lai šo aicinājumu varētu nosūtīt, faetonieši bija ierīkojuši uz kāda otrās, ārējās joslas lielākā asteroīda momentānu sakaru aparātu, kas darbojās pēc gravitācijas lauka perturbācijas principa.

Signālu nosūtīja, bet uz Jaunā Faetona to neuz­tvēra. Kāpēc tā?

Ir daudz ticamu izskaidrojumu, taču īstenība droši vien nekad netiks izdibināta. Gravitācijas sakari prasa absolūti precīzu «stara» iestādīšanu. Dažus ang- strēmus liela starpība novirza staru tālu no mērķa. Vai ierīce varēja saglabāt precizitāti vairāku gad­simtu laikā? Jāšaubās. Asteroīds, uz kura tā atradās, taču bija pakļauts citu asteroīdu gravitācijas spēku iedarbībai. Varēja notikt arī tiešas sadursmes. Vai mazums kas varēja notikt tik ilgā laika posmā.

Simt gadus cilvēki gaidīja faetoniešu atlidošanu, bet viņi tā arī neatlidoja. Tas notika vēlāk, neatkarīgi no nosūtītā signāla.

Jāsaka, ka, satiekoties ar Jaunā Faetona iedzīvo­tājiem, cilvēki apmainījās domām par šo jautājumu. Faetonieši noraidīja minējumu, ka šī ierīce būtu varē­jusi kļūt neprecīza. Pēc viņu domām, to bija bojājis meteorīts. Un tas varēja notikt…»