Viesis no bezgalības

5.

Uz Zemes nebija cilvēka, kas negaidītu «Ļeņina» komandas ierašanos. Visa Zeme gatavojās saņemt pirmos Lielā Kosmosa uzvarētājus. Viņu vārdi, ko varēja lasīt vēstures mācību grāmatās, bija visiem labi zināmi. Šie cilvēki bija leģendāri.

Taču ar vislielāko nepacietību viņus, bez šaubām, gaidīja Volgins. Kopš tā brīža, kad Lūcijs pateica, ka atgriežas cilvēki, kas atstājuši Zemi divdesmit pir­majā gadsimtā — «Komunistiskās ēras otrā gadsimta sākumā», kā viņš teica, — Volgins zaudēja mieru. Viņš skaitīja nevis dienas, bet stundas. Kosmonau­tiem vajadzēja ierasties uz Zemes divdesmit trešajā septembrī agri no rīta Centrālajā kosmodromā, kas atradās bijušajā Sahāras tuksnesī. Volgins steigšus aizlidoja uz turieni divdesmit pirmajā.

Viņam burtiski likās, ka dabūs vai galu aiz nepa­cietības. Ieraudzīt, apkampt, just savā tuvumā cilvē­kus, kas dzimuši vienā laikā ar viņu, runā ar viņu vienā valodā, — ne par ko citu Volgins nespēja domāt.

«Gadu starpība» Volginu nemulsināja. Viņš bija atgriezušos kosmonautu tēvtēvu priekštecis, bet uz­skatīja tos par saviem laikabiedriem.

Citādi arī nevarēja būt. Salīdzinājumā ar trīsdesmit devītā gadsimta cilvēkiem viņi bija gandrīz vienos gados.

Volgins jau zināja no galvas visu divpadsmit kos­monautu vārdus, tēva vārdus, uzvārdus, profesiju un īsu biogrāfiju. Visjaunākais no viņiem, Vsevolods Križevskis, bija dzimis deviņdesmit astoņus gadus vēlāk nekā Volgins. Grāmatā, kuru Lūcijs viņam sa­gādāja, bija ievietotas Vtorova, Kotova, Ozerova un Staņislavskas ģīmetnes. Stundām ilgi Volgins lūkojās viņu sejas pantos. Tie bija cilvēki, kas visādā ziņā līdzinājās viņam pašam. Viņi atšķīrās no tagadējiem cilvēkiem tāpat kā Volgins.

Pārējie «Ļeņina» komandas locekļi bija nofotogra­fēti grupā. Šī fotogrāfija laika gaitā bija izbālējusi, un sejas nevarēja labi saskatīt. Taču minētie četri uzņēmumi bija saglabājušies labi. Volgins palūdza šīs ģīmetnes pārfotografēt — grāmatu vajadzēja at­dot atpakaļ arhīvam. Viņa lūgumu izpildīja nekavē­joties. Un viņš saudzīgi glabāja šīs četras fotogrāfijas.

Volgins jau bija iemīlējis šos cilvēkus, kas atnā­kuši, lai dalītos ar viņu vientulībā. Tagad Volgins vairs nav viens. Tagad ir biedri, kas sapratīs viņu vienmēr un visos jautājumos.

Viņš bija laimīgs.

Vēsts, ka uz Zemes atgriezies kosmosa kuģis «Ļe­ņins», pienāca tajā pašā dienā, kad Volgins bija no­domājis atstāt Ļeņingradu un turpināt apceļot Zemi. Tagad par to nevarēja būt ne runas. Kosmonauti, kas patlaban atradās uz Ganimēda, bez šaubām, gribēs iepazīties ar pārmaiņām, kādas notikušas uz Zemes lidojuma laikā, un to viņi varēs darīt kopā ar Volginu.

Lūcijs ieteica braukt uz kosmodromu divdesmit tre­šajā no rīta. Ar atomlidmašīnu viņi tur nokļūtu pus­otras stundas laikā. Taču Volgins uzstāja, ka jāizlido divdesmit pirmajā, motivēdams savu rīcību ar to, ka vēlas redzēt jauno Sahāru, vēlas aplūkot to mierīgi, nesteigdamies.

Starp citu, vārdu «Sahāra» lietoja tikai viņš viens. Šis nosaukums jau sen bija aizmirsts.

Īstenībā bijušais milzu tuksnesis Volginu gandrīz nemaz neinteresēja. Viņš nespēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par gaidāmo tikšanos ar laikabied­riem. Uz kosmodromu viņu vilka mokoša nepacietība.

Kopā ar Volginu uz Āfriku devās arī Lūcijs. Kaut gan viņš bija aizņemts ļoti svarīgā darbā, tomēr Zinātnes padomei un Tehnikas padomei pilnā sastāvā vajadzēja sagaidīt atbraukušos kosmonautus. Tas jau sen bija kļuvis par tradīciju. Kosmodromā sapulcē­sies visi izcilākie Zemes zinātnieki. Nebūs tikai divu no viņiem — Muncija un vēl viena arheologa.

Kopā ar Volginu lidoja arī Sergejs, Mērija un Vla­dilens.

Izlidošanas dienā Sergejs ieradās pie mājas piec- padsmitvietīgā atomlidmašīnā.

— Kāpēc tik liela? — Volgins brīnījās.

— Tāpēc, ka kosmonauti, bez šaubām, negribēs no tevis šķirties, — Lūcijs atbildēja. — Man ziņoja, ka viņi esot ļoti satraukti un iepriecināti par gaidāmo tikšanos. Ne mazāk kā tu pats. No viņiem vairāk nekā puse dzimusi un augusi Ļeņingradā. Tu viņus sagaidīsi un atvedīsi šurp.

— Šī māja ir par mazu.

— Jums sagatavos citu.

Volginā šie vārdi neizraisīja izbrīnu. Viņš jau bija pieradis, ka apmainīt mājas ir pavisam vienkārši. Savu jautājumu viņš bija izteicis mehāniski.

Ikvienā apdzīvotā vietā bija vairāk ēku nekā ne­pieciešams. Šā laikmeta raksturīga iezīme bija pār­pilnība vienmēr un visās lietās.

Lai gan Volgina domas pilnīgi aizņēma cilvēki, ar kuriem drīz vien vajadzēja tikties, viņu tomēr neva­rēja neieinteresēt tas, kas pavērās skatienam tajā vietā, kur kādreiz bija atradusies Sahāra.

Kad atomlidmašīna, lidojot nelielā augstumā, lēnā gaitā devās no Vidusjūras krastiem dziļāk iekšā kon­tinentā, Volgins, acu nenovērsdams, ar pieaugošu izbrīnu aplūkoja apvidu.

Viņš zināja, ka lejā plešas Sahāra, taču grūti bija tam ticēt.

Tuksnesis bija izzudis bez pēdām. Neauglīgā smil­tāja vietā auga biezs tropu mežs. Lejā bezgalīgi tālu stiepās tumšzaļš paklājs.

Jau divdesmitajā gadsimtā cilvēki apūdeņoja tuk­snešus, izrokot tajos kanālus. Šeit kanālu nebija. Atomlidmašīna lidoja pāri upēm, īstām, platām upēm. Kā tās šeit bija radušās?

Lielas pilsētas ar modernām ēkām, milzums atom­lidmašīnu, visplanētas enerģētiskās sistēmas augstie

masti — viss bija tāpat kā Eiropas centrā. Sahāra bija pārvērtusies par biezi apdzīvotu ziedošu zemi.

Volgins pilnā mērā varēja novērtēt cilvēka spēku un varenību: cik apbrīnojami tas bija pārveidojis lielāko tuksnesi uz Zemes.

— Tas atstāj spēcīgu iespaidu, — viņš teica. — Visvairāk mani pārsteidz upes. Kur tās rod savu sākumu?

— No iekšējām jūrām, atbildēja Mērija, kas sēdēja viņam blakus. — Āfrikā ir daudz mākslīgo ūdenskrātuvju. Ūdens līmeni tajās uztur, uz šejieni novirzot neizmantotos nokrišņus. Pārpalikumi satek Vidusjūrā, Atlantijas un Indijas okeānā.

— Šo pārpalikumu acīmredzot' ir ļoti daudz, — Volgins piebilda. — Upes ir platas un ūdeņiem bagātas.

— Atmosfērā arvien ir daudz mitruma. Sevišķi ekvatoriālajā joslā.

— Vai tu esi šeit bijis kādreiz agrāk? — Vladilens jautāja.

— Nē. Bet es daudz reižu esmu redzējis tuksnesi fotogrāfijās un uz kinoekrāniem. Apbrīnojama pār­maiņa!

— Man arvien ir žēl, — Vladilens nopūtās, ■— ka nav palicis vairs ne stūrīša tuksneša. Šeit taču bijusi manu senču dzimtene.

— Bet vai arābu tautas vēl ir?

— Protams. Taču tās tagad maz atšķiras no visām pārējām. Es, protams, runāju par balto rasi. Bet, ja runājam par dzīves apstākļiem, tad tie visur uz Zemes ir vienādi. Esmu daudz lasījis par savu senču dzīvi, — Vladilens turpināja, kā Volginam likās, ar skumjām balsī, — par tuksneša klejotāj tautām ar to kamieļiem

un straujajiem zirgiem. Šīs dzīves romantika izzudusi uz visiem laikiem.

— Es gribētu tevi redzēt zirgā, tērpušos baltā ap­metnī, — Volgins iesmējās.

Vladilens neatbildēja.

«Cik stipra tomēr ir asiņu balss,» Volgins ncDdo- māja.

— Tu uzsvēri, ka runā par balto rasi, — viņš sa­cīja. — Vai tas nozīmē, ka arī melnā un dzeltenā rase ir saglabājusies?

— Vai tad . varētu būt citādi tik samērā īsā laika sprīdī? — Lūcijs atbildēja Vladilena vietā. — Cilvēku ar jauktām asinīm kļūst arvien vairāk un vairāk, taču pilnīga rasu izzušana vēl ir nākotnes jautājums. Pienāks laiks, kad visi Zemes iedzīvotāji pēc tipa būs vienādi, bet, jnanuprāt, ne tik drīz. Es ieteiktu tev iepazīties ar Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas pamat­iedzīvotājiem. Visur tu redzēsi vienādu civilizāciju, taču viegli saskatīsi seno kultūru, kas atšķiras no Eiropas un Amerikas kultūras. Pie mums tagad ir viena tauta, taču bijušās nacionālās atšķirības vēl stipri manāmas. Agrāko savrupo tautu kultūras pa­mazām saplūst, taču šis process vēl nepavisam nav beidzies.

—• Mans jautājums droši vien šķitīs naivs, — Vol­gins teica. — Man gribas zināt, vai starp Zinātnes padomes un Tehnikas padomes locekļiem ir, teiksim, arī melnās rases pārstāvji?

— Tagadējais Tehnikas padomes priekšsēdētājs ir nēģeris, — Lūcijs atbildēja.

— Vai priekšsēdētājus ievēlē uz noteiktu laiku?

— Tehnikas padomē jā. Tas nepieciešams, lai visi inženierdarbi uz planētas ritētu saskanīgi. Bet pie mums, Zinātnes padomē, priekšsēdētāju ievēlē katrā sēdē.

— Maz es vēl pazīstu jūsu dzīvi, — Volgins pie­bilda.

Lūcijs pasmaidīja.

Nelielā ātrumā viņi lidoja virs Sahāras jau apmē­ram trīs stundas. Beidzot pie apvāršņa parādījās ceļa mērķis — Kosmogradas pilsēta.

Volgins jau bija redzējis daudzas tagadējās pilsē­tas un pieradis pie to ārējā izskata. Nami nestiepās uz augšu, tie, kā parasti, bija zemi un atradās tālu cits no cita. Tāpēc jo brīnumaināka likās Kosmo- grada.

Milzīgā lokā pacēlās debesskrāpji un ietvēra līdzenu, gludu laukumu, ko viscaur klāja kāds asfal­tam līdzīgs segums. Šis laukums arī bija kosmodroms, kur nolaidās tālo reisu zvaigžņu kuģi. Katrs nams bija četrsimt vai piecsimt metru augsts. Likās, ja pie debesīm būtu mākoņi, tad šo namu jumtiem vaja­dzētu paslēpties tajos. Dīvaina un neparasta arhitek­tūra! Nevarēja pateikt, cik stāvu ir vienai vai otrai ēkai. Logu parastajā izpratnē te nebija. Stikla un metāla joslas mijās cita ar citu, reizēm horizontālā, reizēm vertikālā virzienā. Šo joslu nozīmi bija grūti izprast. Dažas mājas bija pilnīgi caurspīdīgas, citas turpretim izskatījās kā viens blīvs būvķermenis. Di­vām vai trim bija caurspīdīga lejasdaļa un necaur­spīdīga augšdaļa; tas radīja dīvainu iespaidu, it kā puse mājas karātos gaisā. Visur pacēlās slaidi masti, kuru virsotnes aizstiepās tik augstu, ka tās nevarēja saskatīt. Volgins nolēma, ka šie masti noder starppla­nētu sakariem.

>— Cik dīvaina pilsēta! — viņš brīnījās.

•— Jā, tā nepavisam nav parasta pilsēta, — Mērija pievienojās. — Kosmograda uzcelta ļoti sen. Toreiz domāja, ka kosmosa kuģu komandieriem jāsaskata nolaišanās vieta no tālienes.

— Ne jau gluži tā, Mērij, — Lūcijs iebilda. — Tur bija cits iemesls. Es tev vēlāk pastāstīšu, kas par lietu, — viņš piemetināja, pievērsdamies Volgi­nam, — un tu sapratīsi, kāpēc pilsēta ir tieši tāda. Kosmogradas arhitektūra nav Zemes arhitektūra.

— Nav Zemes arhitektūra?

Lūcijs pamāja ar galvu.

— Tā ir, — viņš teica. — Bet mēs esam jau atli­dojuši. Atliksim sarunu uz piemērotāku brīdi.

Atomlidmašīna nolaidās uz kādas mājas jumta. Tas bija milzīgs laukums, uz kura jau atradās vairākas citas atomlidmašīnas.

— Šinī mājā, — Sergejs paskaidroja, — atrodas viena no Kosmonautikas institūta filiālēm. Viņi lū­dza, lai tu apmestos šeit. Vai tev nav iebildumu?

— Protams, nav …

Atbraucējus sagaidīja četri cilvēki. Viens no vi­ņiem bija pusmūža, trīs pavisam jauni. Sagaidītāji sasveicinājās ar Volginu gluži tāpat kā ar viņa pa­vadoņiem — laipni un bez jebkādas ziņkārības izpausmes.

Viesus aizveda uz viņiem paredzētajām istabām, kas atradās pašā augšējā stāvā. Arī tas bija uzmanī- nības pierādījums: nevajadzēja tālu iet vai braukt ar liftu, lai nokļūtu līdz savai atomlidmašīnai.

Jau lidojot, Volgins bija ievērojis, ka šās mājas augšējai daļai trūkst logu. Taču iekšpusē viss, izrā­dās, bija saules gaismas pieliets.

Ļeņingradas mājā tā sienas daļa, kas saskārās ar grīdu, vienmēr palika necaurspīdīga. Šeit bija citādi. Visa siena no grīdas līdz griestiem it kā nemaz ne­eksistēja. To nevarēja saskatīt, lai arī kā gribētu.

Palicis viens, Volgins piegāja pie šīs «sienas». Bija tāds iespaids, ka viņš atrodas laukuma malā, kurš karājas puskilometra augstumā virs zemes. Nepatī­kams reibonis piespieda tūlīt atvirzīties atpakaļ.

Viņš pastiepa roku un pieskārās neredzamajai vir­smai. Tur bija siena, un tā šķira viņu no bezdibeņa.

Volgins ievēroja, ka nejūt Āfrikas tveici. Istabā bija pat vēsi. Acīmredzot stikls vai kāds cits mate­riāls, no kura gatavota siena, nelaida cauri saules siltumstarus.

Volginam jau bija labi pazīstama jaunā gadsimta biotehnika. Viņš bez grūtībām lika sienai mazliet satumst. Un atkal varēja redzēt atšķirību starp šo namu un to, kurā viņš dzīvoja Ļeņingradā. Tur siena satumsa visa uzreiz, šeit zeltaina krēsla sāka lēnām virzīties uz augšu no grīdas. Kad tā bija pārklājusi sienu viena metra augstumā, Volgins šo procesu apturēja.

Tagad istaba izskatījās parastāka.

Viņš vērīgi aplūkoja tās iekārtu.

«Kosmogradas arhitektūra nav Zemes arhitek­tūra,» — Lūcijs bija teicis.

Acīmredzot tas attiecās ne tikai uz arhitektūru, bet arī uz mājas iekšējo iekārtu. Grīda, griesti, sienas (izņemot ārējo) nelikās līdzīgas tām, kādas Volgins bija pieradis redzēt. Šķita, ka tās būtu no porainas masas, stingras un elastīgas. Grīda, sperot soli, ma­nāmi iegrima. Tā atgādināja ļoti biezu paklāju.

Griestu un sienu krāsa bija pilnīgi vienāda — bāli dzeltena. Grīda — tumšpelēka.

«Neglīti!» Volgins nodomāja.

Mēbelē jums vispār bija tāds pats kā visur, tikai katram priekšmetam piemita nepierasts apveids. Galdi, krēsli, guļvieta — viss bija kaut kāds savādāks, svešāks. No visa vēdīja citāds priekšstats par skais­tumu un ērtībām. Acīs dūrās dīvaini lauzītās līnijas, krāsojums izskatījās pārāk spilgts, krāsu sakopojums bija nepatīkams.

«Jā,» Volgins noteica pie sevis, «visa šī iekārta nav Zemes iekārta. Bet kāda gan ir tās izcelsme?»

Viņš zināja, ka Saules sistēmā nav planētas, ko ap­dzīvotu augsti attīstītas būtnes. Tātad šī iekārta bija kādas citas, citā planētu sistēmā ietilpstošas pasaules dzīvokļa iekārtas kopija.

Pats fakts, ka pastāv sakari ar citām cilvēcēm, Vol- ginā vairs nevarēja izraisīt izbrīnu. Bet kāpēc bija vajadzīgs celt Kosmogradu pēc citas pasaules pilsētu tipa, to viņš nesaprata.

Volgins atcerējās Muncija vārdus, ka arheoloģis­kais atradums uz Marsa varēja tur rasties nevis no pirmo starpplanētu lidojumu, bet vēl no senākiem laikiem. Muncijs toreiz ieteica izlasīt par šo jautā­jumu grāmatu (Volgins neatcerējās tās nosaukumu), bet viņš tā arī to neizdarīja.

«Pavaicāšu Lūcijam,» Volgins nolēma. «Vēl jo vai­rāk tāpēc, ka viņš solījās pastāstīt, kāpēc Kosmo- grada nav Zemes pilsēta.»

Bet pagāja pavisam īss laika sprīdis, un Volgins aizmirsa par Kosmogradu, aizmirsa par atradumu uz Marsa un par visu citu pasaulē. Lūcijs viņam pazi­ņoja, ka «Ļeņina» komanda atlidos uz Zemi nevis div­desmit trešajā, kā domāja iepriekš, bet rīt — div­desmit otrajā.

— Viņi panākuši karantīnas laika saīsināšanu par vienu dienu, — Lūcijs teica. — Acīmredzot viņu ne­pacietība ir ļoti liela. Es domāju, — viņš smaidīdams piebilda, — šai ziņā ļoti liela nozīme ir tam, ka te esi tu.

— Tātad viņi drīz ieradīsies? … — Volgins sa­traukts jautāja.

—• Rīt pulksten desmitos no rīta.

— Bet kā tad sagaidītāji? Vai tie pagūs sapul­cēties?

— Protams! Šodien uz vakarpusi visi būs šeit. — Lūcijs vērīgi palūkojās dēlā. — Tev šonakt jāguļ kā arvien.

— Baidos, ka nevarēšu iemigt, — Volgins teica.

— Par to es parūpēšos.

Pārējā dienas daļa Volginam aizritēja kā pa miglu. Viņš nevarēja pēc tam atcerēties, ko bija darījis, ar ko runājis.

Vakarā, parastajā stundā, kad vajadzēja doties pie miera, istabā ienāca Lūcijs.

— Liecies gultā! — viņš teica.

— Tik un tā neaizmigšu, — Volgins mēģināja iebilst.

Lūcijs pasmaidīja. Kad Volgins bija noģērbies un apgūlies, Lūcijs uzlika savu smalko roku uz viņa pieres. Dažus mirkļus Volginu pārņēma patīkama siltuma sajūta. Šķita, ka ķermenī ieplūst vāja strāva. Pēc tam viņš aizmiga un nogulēja ciešā miegā bez/ sapņiem līdz pulksten astoņiem no rīta.

Medicīnai bija droši līdzekļi, kas nepavisam neat­gādināja divdesmitā gadsimta miega zāles.

Volgins pamodās, kā arvien, spirgts un možs.

Istabā valdīja puskrēsla. Arējā siena, pilnīgi pār­klāta ar tumši zeltainu plīvuru, gandrīz nemaz ne­laida cauri gaismu. To acīmredzot aiziedams bija izda­rījis Lūcijs.

Volgins tūlīt atcerējās, kas viņam šodien gaidāms, unv pietrūkās augšā.

Teleofs ziņoja, ka līdz kosmosa kuģa atlidošanai no Ganimēda atlikušas vēl divas stundas. Volgins ātri saģērbās. Tualetes istaba atradās blakām, un viņš tajā ieraudzīja parasto apstarošanas aparātu, kas acīmredzot bija atvests šurp naktī. Lūcijs bija stingri uzstājis, lai nevienu dienu netiktu izlaista šī Volgi­nam nesaprotamā procedūra.

Mazgašanās, piecas minūtes zem apstarošanas apa­rāta (šai laikā viņš neko nesajuta) — un Volgins bija gatavs.

Viņš piegāja pie «loga».

Zeltainais plīvurs noslīdēja, pavērdams skatienam saules gaismas pielieto Kosmogradu. Volgins no sirds priecājās, ieraudzījis skaidrās debesis. Viņš bija pil­nīgi aizmirsis, ka tās nemaz nevarēja būt citādas, ka cilvēki regulēja laika apstākļus pēc savas vēlēšanās.

Tālu lejā pletās milzīgā kosmodroma panorāma. Volginam šķita, ka viņš redz daudzus sarkanus punk­tus. No augšas skatoties, tie saplūda kopā, veido­dami plašu loku.

Viņam iešāvās prātā, ka tie ir karogi. Šajā laik­metā to nebija, bet vai gan cilvēki nevarēja greznot raķetodromu ar sarkaniem karogiem, godinot at­braukušos kosmonautus? Droši vien tā arī bija.

Volgins iegāja Vladilena istabā, kas atradās blakus.

Jaunais astronoms jau bija piecēlies un apģērbies.

— Iesim brokastīs, — viņš teica, līdzko ieraudzīja Volginu. — Mērija mūs gaida. x

— Bet kur Lūcijs?

— Viņš jau sen lejā.

— Kāpēc gan mani neviens nepamodināja?

— Lūcijs teica, ka tu pamodīšoties pats, un neļāva tevi traucēt.

— Bet ja nu es būtu aizgulējies?

. — Nē, tas nevarēja notikt.

— Vai ir kādas ziņas no kosmosa kuģa?

— Ir. Viņi jau atrodas pavisam tuvu un ieradī­sies bez nokavēšanās. Tev ir radiogramma no «Ļe­ņina» komandas.

— Kur tā atrodas?

— Pie Lūcija.

Mērijai laipni uzstājot, Volgins ar mokām ieēda brokastis, kaut gan apetītes absolūti nebija.

Starp citu, arī Vladilens un Mērija bija manāmi satraukti.

Viņi nolaidās kosmodromā ar nelielu atomlidma­šīnu, ko atrada uz jumta blakus savējai.

— Bet varbūt šī mašīna kādam pieder? — Volgins jautāja

— Nē, tā ir sagatavota tev.

Vladilens arvien atbildēja tā, it kā viņš un Mērija vispār neskaitītos. Volginu sākumā šis paņēmiens mulsināja, pēc tam viņš pie tā pierada un tikai smaidīja.

Biezajā pūlī viņi tikai tāpēc varēja sameklēt Lū­ciju, ka tas pats viņiem uzsauca.

Blakus Lūcijam Volgins ieraudzīja Jo, kas sveici­nāja ar savu parasto atturību.

— Iepazīsties, Dmitrij, — Lūcijs teica, norādīdams uz cilvēku, kam bija stipri iedegusi mongoļu tipa seja. — Tas ir Josi, kuram tu lielā mērā esi pateicību parādā par savu atdzīvošanos.

«Ak tad tāds viņš ir!» Volgins nodomāja.

Josi dedzīgi spieda viņam roku.

— Sen vēlējos jūs redzēt, — Josi teica* — Esmu priecīgs, ka tas notika tagad, šajā jums tik patīka­majā dienā.

— Priecājos jūs redzot, — Volgins atbildēja gan­drīz mehāniski.

Visas viņa domas aizņēma kosmosa kuģis, kas tu­vojās Zemei. Viņš pat nepievērsa uzmanību cilvē-v kiem, kas stāvēja visapkārt, lai gan viegli varēja noģist, ka tie ir Zinātnes padomes un Tehnikas pado­mes locekļi — tātad izcilākie Zemes zinātnieki.

Volgins palūkojās visapkārt.

Kosmodroma laukums patiešām bija izgreznots ar sarkaniem karogiem. Bet viņš neredzēja neko līdzīgu tribīnei, kam, pēc viņa domām, šeit vajadzēja atras­ties. Vai tiešām nebūs mītiņa?

Nebija ne portretu, ne lozungu. Grupa zinātnieku, starp kuriem viņš stāvēja, bija izvirzījusies mazliet priekšā milzīgam skatītāju lokam, un tas bija viss.

«Pārāk vienkārši,» Volgins nodomāja. «Pilnīgi trūkst svinīguma, ko pelnījis šāds notikums. Baidos, ka kosmonauti to nesapratīs.»

Taču skaļi viņš neteica neko.

— Gandrīz vai aizmirsu! — Lūcijs pievērsās Vol­ginam. — Šeit ir telegramma, kas adresēta tev.

Volgins strauji satvēra lapiņu.

«Dārgais Dmitrij,» viņš lasīja, «tas), ka tu atrodies starp mūsu sagaidītājiem, sagādā mums visiem tādu prieku, ko grūti izteikt vārdos. Vairāk nekā sastap­šanos ar Zemi mēs gaidām laimīgo brīdi, kad ierau­dzīsim tevi. Skaitām minūtes. Pienāc pie mums pir­mais, mēs visi tev to lūdzam. Kosmosa ķuģa «Ļeņins» komandas vārdā — Igors Vtorovs.»

Telegramma bija pārtulkota tagadējā valodā, bet katrā tās vārdā skanēja Volginam kaut kas pazīstams, mīļš, ierasts. Trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki tā nerunāja.

Volgins pārlasīja īso tekstu vairākas reizes.

Pacēlis asaru pilnās acis, viņš ieraudzīja, ka visi blakus stāvošie raugās augšup.

— Viņi atlidojuši trīsdesmit astoņas minūtes ātrāk nekā bija paredzēts, — kāds teica Volginam aiz muguras.

Virs kosmodroma, augstu pie debesīm, saules sta­ros neaizturami spīdēja kaut kas garš un šaurs.

Starpplanētu kuģis ar slaidu loku strauji tuvojās Zemei.