Dievu ēdiens

VI

Kad ekspedīcija pabeidza vakariņu maltīti, bija iestājusies melna nakts. Zvaigznes staroja pašā spo­žumā, un palsās debesis pār Henkiju vēstīja, ka drīz uzlēks mēness. Sardze pie žurku alām nebija no­ņemta, viri tikai bija pakāpusies mazliet augstāk no- kalnē, pārliecināti, ka no turienes šaut būs drošāk. Abi tupēja rasainajā zālē, pret miklumu cīnīdamies ar viskiju. Pārējie atpūtās mājā, un trīs vadoņi ar saviem vīriem apsprieda turpmākos darbus. Mēness uzlēca ap pusnakti, un, līdzko tā ripa parādījās virs kāpu pauguriem, visa grupa ar Kosaru priekšgalā zosu gājienā devās uz lapseņu pūžņiem, savā vietā palika vienīgi žurku alu sardze.

Ar lapseņu pūžņiem galā tikt izdevās ārkārtīgi viegli — tieši brīnums, cik viegli. Pastrādāt iznāca gan krietni ilgāk, bet citādi šis darbs nebūt nebija grūtāks kā gluži parasta lapseņu pūžņa iznīcināšana. Briesmas, bez šaubām, draudēja, pat dzīvības bries­mas, taču tās nepaguva izbāzt galvu no ļaunu vēstī­jošās pakalnes. Pūžņus viņi aizbēra ar sēru un sal­petri, izejas jo cieši nospundēja un pielaida degļiem uguni. Tad visi kā pēc norunas drāzās pāri priežu mestajām ēnām, bet, pamanījuši, ka Kosars palicis iepakaļ, saspiedās ciešā pūlītī un droši paslēpās kādā grāvī. Melnbaltām ēnām piemargotajā mēnesnīcas naktī īsu mirkli atskanēja sākumā klusināta dūkšana, kas pamazām kļuva skaļāka, līdz vērtās niknā rū­koņā un, nograndusi pilnā sparā, pēkšņi aprima, un tad nakti atkal ieskāva gluži neticams klusums.

— Velns parāvis! — tikko sadzirdamā čukstā no­teica Bensingtons. — Tas nu ir padarīts!

Vīri stāvēja, vērodami notikušo. Pakalne aiz priežu ēnu melnajām mežģīnēm šķita gaiša kā dienā un balta kā sniegs. Ģipsis, ar ko tika aizziestas pūžņu izejas, gluži vai spīdēja. Ļaužu pūlītim tuvojās Ko­sara lempīgais stāvs.

— Nu tad … — sacīja Kosars.

Būkš … blaukš!

No mājas puses atskanēja šāviens, pēc tam iestā­jās klusums.

— Ko tas nozīmē? — iejautājās Bensingtons.

— Žurka būs izbāzusi galvu no alas, — kāds izteica minējumu.

— Starp citu, mēs savas šautenes atstājām tur, — sacīja Redvuds.

— Pie maisiem.

Visi devās atpakaļ uz pakalnu.

— Nekas cits kā žurkas, — sacīja Bensingtons.

— Bez šaubām, — grauzdams nagus, piekrita Ko­sars.

Blaukš!

— Vai dzirdat? — viens no vīriem apjautājās.

Tad pēkšņi atskanēja kliedziens, divi šāvieni, vēl

viens kliedziens — gandrīz jau izmisīgs, vēl trīs šā­vieni cits pēc cita un brīkšķis, kā kokam lūstot. Šīs skaņas bija skaidri sadzirdamas, un tomēr neizmē­rojamā nakts rēnumā tās likās gaužām niecīgas. Pēc tam mirkli nebija saklausāms nekas cits kā vienīgi klusa rosīšanās kaut kur pie žurku alām, bet tad atkal gaisu pāršķēla mežonīgs kliedziens… Visi pa kaklu pa galvu metās pie ieročiem.

Vēl divi šāvieni.

Bensingtons attapās, ka, pagrābis šauteni, cauri mežam jož pakaļ pārējiem, tikko vēl saskatīdams tālē pagaisušo vīru muguras. Savādi, ka pat šai brīdī Bensingtona prātu nodarbināja tikai viena doma — kaut māsīca Džeina viņu tagad redzētu. Izmītajos, vienos caurumos sagraizītajos zābakos ieautās kājas spēra milzu soļus, seja bija savaikstīta smaidam līdzīgā grimasē, jo, saraucis degunu, viņš pūlējās noturēt brilles uz acīm. Šauteni viņš turēja izstieptā rokā ar stobru pa priekšu un cilpoja mēnesnīcas palsajā gaismā, lēkdams pāri koku ēnām. Priekšē­jiem krūtīs ieskrēja viens no vīriem, kas apsargāja žurku alas, — šauteni viņš bija pametis.

Uz kurieni? — uzsauca Kosars, abām rokām satvēris skrējēju. — Kas noticis?

— Tās izlīda ārā visas reizē, — atbildēja sargs.

— Žurkas?

— Jā, veselas sešas.

— Kur ir Fleks?

— Pakrita.

— Ko viņš tur stāsta? — klusītēm pienācis klāt, aizelsdamies jautāja Bensingtons. — Fleks pakritis?

— Jā, viņš nokrita.

— Tās līda laukā cita pēc citas.

— Ko?

— Kā trenktas. Es izšāvu no abiem stobriem.

— Un Fleku jūs pamētāt?

— Tās drāzās mums virsū.

— Iesim! -— teica Kosars. — Jūs nāksiet līdzi. Kur ir Fleks? Parādiet!

Visi devās tālāk. Pa ceļam sargs izstāstīja notikušo sīkāk. Visi pulcējās viņam apkārt, vienīgi Kosars soļoja taisnā ceļā uz priekšu.

— Kur tad ir tās žurkas?

— Droši vien ielīdušas atpakaļ alās. Es laidos la­pās. Žurkas dieba uz alām.

— Kā tas varēja notikt? Jūs nokļuvāt žurkām aizmugurē?

— Mēs nokāpām lejā pie alām. Redzējām, ka žur­kas lien ārā, un gribējām tās nomaitāt. Taču šīs pa- lēkdamās ļepatoja projām, nu taisni kā truši. Mēs jozām pakaļ un tik bliezām šīm virsū. Pēc pirmā šā­viena tās pajuka uz visām pusēm, bet tad pēkšņi likās mums virsū.

— Cik daudz to bija?

— Kādas sešas vai septiņas.

Nonācis meža malā, Kosars apstājās.

— Jūs domājat, ka tās būs nomaitājušas Fleku? — kāds apjautājās.

— Viena metās viņam virsū.

— Vai tad jūs nešāvāt?

— Kā gan es varēju šaut?

— Vai šautenes visiem pielādētas? — pār plecu jautāja Kosars.

Visi apstiprinoši pamāja.

— Bet Fleks … — kāds ierunājās.

— Jums šķiet, ka … Fleks … — atsaucās otrs.

— Mēs nedrīkstam kavēties, — teica Kosars un, atkal dodamies uz priekšu, uzsauca: — Flek!

Apvienotie spēki virzījās uz žurku alām, bet aiz­bēgušais sargs turējās mazliet iepakaļ. Brizdami cauri lekni sazēlušu nezāļu biežņai, viņi pagāja garām otrai beigtajai žurkai. Ar šautenēm rokās izvērsu- šies līčloču līnijā, viņi ielūkojās skaidrajā mēnesnī­cas naktī, vai kaut kur neieraudzīs lēcienam saga­tavojušos draudīgu ēnu vai zemē pakritušu cilvēku. Netālu viņi atrada šauteni, ko bija pametis aizbē­gušais sargs.

— Flek! — sauca Kosars. — Flek!

— Viņš skrēja gar nātrēm un turpat arī pakrita.

— Kurā vietā?

— Kaut kur tepat.

— Kur viņš pakrita?

Sargs mirkli apdomājās, tad veda viņus pāri koku ēnām, bet drīz atkal apstājās, pats nesaprazdams, vai iet pareizā virzienā.

— Rādās, tas bija kaut kur te.

— Nu, šeit taču viņa nav.

— Bet šautene?

— Pie velna! — lādējās Kosars. — Kur tā pali­kusi? — Viņš paspēra vēl pāris soļu uz priekšu, kur kalna nogāzē atradās alas, un brīdi stāvēja, ielūko­damies tumsā. Tad viņš vēlreiz nolādējās. — Ja tās ievilkušas viņu iekšā! …

Krietnu bridi visi palika stāvam, izmēzdami pa vārdam, kas atklāja viņu domas. Bensingtona acenes spīdēja kā dimants, kad viņš šaudīja skatienus, nolū­kodamies pēc kārtas visos klātesošajos. Līdzko vīri mazliet pagrozīja galvu, saltajā mēness gaismā skaidri saskatāmās sejas iegrima noslēpumainā tum­sībā. Runāja cits caur citu, taču neviens neko neiz­teica līdz galam. Tad Kosars pēkšņi pieņēma krasu lēmumu. Rokām mētādamies, viņš kā šautin izšāva rīkojumus. Izrādījās, ka vajadzīgs gaismeklis. Visi devās atpakaļ uz māju, mežmalā palika Kosars viens pats.

— Jūs gribat līst alās? — vaicāja Redvuds.

— Ko gan citu? — atbildēja Kosars.

Viņš vēlreiz piekodināja, lai noņem lākturus no divričiem un tūdaļ nes šurp.

Bensingtons, apjēdzis, ko no viņiem grib, devās prom pa taciņu gar aku. Pametis skatienu pār plecu, viņš vēl paraudzījās Kosara varenajā augumā, — in­ženieris stāvēja viens pats, vērīgi nopētīdams alas. Bensingtons brīdi vilcinājās un jau grasījās griezties atpakaļ. Kā tad tā — Kosaru atstājuši gluži vienu!…

Taču gan jau Kosars pats pratīs par sevi parū­pēties!

Pēkšņi Bensingtons ieraudzīja kaut ko tādu, ka, elpai aizraujoties, viņam paspruka kluss izsauciens. No mežvīteņa mudžekļa tumsības pēkšņi bija izlē­kušas trīs žurkas, kas nule metās virsū Kosaram. īsu mirkli Kosars tās nemanīja, bet tad viņa rīcība bija zibenīga. Viņš nešāva. Neatlika laika ne tēmēt, ne pat domāt par tēmēšanu, žurka lēca, Kosars pietu- pās, un Bensingtons skaidri redzēja, ka tai pašā brīdī viņš gāž briesmonei ar šautenes laidi % tieši pa galvu. Žurka palēcās un, pārmetuši kūleni, novēlās gar­šļaukus.

Kosara stāvs pazuda kuplajā grīsli, tad viņš izslē­jās visā augumā un, šauteni virs galvas vicinādams, dieba pakaļ otrai žurkai. Bensingtons saklausīja klusu kliedzienu un redzēja, ka abas žurkas joņo uz alu un Kosars metas tām pakaļ.

Viss šis cīniņš šķita kā miglaina ēnu rotaļa, blā­vajā gaismā gluži nereāli šaudījās trīs milzu stāvi. Brīžiem Kosars iznira no tumsas kā milzenis, brī­žiem pazuda tumsā. Žurkas joņoja gan palēkdamās, gan ņirbinādamas kājas tik ātri, ka likās — tās kus­tas uz riteņiem. Nepagāja ne pusminūte, kad viss jau bija galā. Bensingtons vienīgais redzēja šo izmisīgo cīņu. Viņš dzirdēja, ka pārējie vīri turpina ceļu uz māju. Kaut ko neskaidri izkliedzis, viņš skriešus de­vās atpakaļ pie Kosara, bet žurkas tikām jau bija pazudušas.

Kosaru viņš panāca tikai pie alām. Seja tam mē­nesnīcā izskatījās pavisam mierīga.

— Raugi vien, — sacīja Kosars, — tik drīz jau atpakaļ. Kur ir lākturis? Žurkas atkal iespruka alās. Vienai es pārlauzu sprandu, kad tā šāvās man ga­rām … Redzat? Tur tā guļ! — Un viņš parādīja ar garo pirkstu.

Bensingtons bija pārlieku satriekts, lai bilstu kaut vārdu …

Lākturus iznāca gaidīt vai veselu mūžību. Beidzot tie tika nesti, — vispirms parādījās viena nekustīga spīdoša acs, kam apkārt šūpojās dzeltena mirga, tad, lāgiem uzzibsnīdami, lāgiem pagaisdami, no tumsas iznira vēl divi lākturi. Šurp virzījās sīki stāvi, ska­nēja apslāpētas balsis, un blakus tariņai krita milzī­gas ēnas. Mazais ļaužu pūlītis šķita kā ugunsnesēji gari šai bezgalīgajā mēnesnīcas pasaku valstībā.

— Fleks, — reizē noskanēja vairākas balsis,

— Fleks …

Nākamais teikums beidzot radīja skaidrību.

— Fleks ieslēdzies bēniņos.

Par Kosaru atlika vienīgi pabrīnīties. Salūkojis vati, viņš sabāza ausīs vai veselu sauju, bet Bensing­tons nesaprata, kālab tas vajadzīgs. Tad viņš pielā­dēja šauteni ar četrkārtēju lādiņu. Kuram vēl tas būtu ienācis prātā? Taču īsti zilie brīnumi sākās tad, kad Kosara vareno zābaku zoles pazuda vislielākajā alā.

Kosars līda četrrāpus ar divām šautenēm, kas vil­kās līdzi, iesietas ap kaklu apmestā auklā, viņam pakaļ, kūkumu uzmetis, alā spraucās pats uzticamā­kais palīgs — sīks vīrelis ar tumsnēju, nopietnu seju, — tam bija uzdots turēt lākturi Kosaram virs galvas. Viss bija pārdomāts ar tik vēsu saprātu, tik skaidri un vienkārši kā vājprātīgā murgs. Vate acīmredzot tika izmantota, lai neapdulltu no šāvie­niem, jo arī mazais vīrelis bija aizbāzis ausis. Viss bija pārdomāts. Kamēr žurkas uzgriezušas Kosaram muguru, nekas ļauns nevar notikt, bet, līdzko tās apgriezīsies otrādi, viņš ieraudzīs nezvēru acis un šaus taisni starp tām. Un, tā kā tām agri vai vēlu vajadzēs spraukties cauri viszemākajai vietai alas ejā, Kosars gribēdams nevarētu aizšaut garām. Šis, kā Kosars apgalvoja, bija pats vienkāršākais paņē­miens, gan mazliet nogurdinošs, toties nepārprotami drošs. Kad palīgs saliecās, lai līstu alā, Bensingtons ieraudzīja, ka tam pie svārku stūra piesiets auklas rituļa gals. Aukla bija paredzēta, lai pēcāk beigtās žurkas izvilktu no alas.

Bensingtons pēkšņi pamanīja, ka tur rokās Kosara zīda cilindru.

Kā tas te gadījies? …

Lai nu būtu, paliks vismaz kāda piemiņa.

Pie katras no pārējām alām stāvēja daži vīri, no­likuši zemē lākturi, kas apgaismoja ieeju alā, bet viens, nometies uz ceļgala, turēja ieroci gatavībā, lai šautu virsū, līdzko ieejā parādīsies kāda galva.

Laiks neziņā šķita velkamies bezgalīgi.

Tad viņi izdzirdēja pirmo Kosara šāvienu, kas no­dārdēja kā eksplozija raktuvēs.

Nervi un muskuļi visiem bija sasprindzināti līdz pēdējam, bet tad — blīkš! blākš! — žurkas mēģināja izkļūt laukā, un vēl divas tika piebeigtas. Vīrs, kas turēja auklas rituli, paziņoja, ka alā tā tikusi pa­raustīta.

— Vienu tātad viņš pieveicis alā, — sacīja Ben­singtons, — un prasa, lai mēs padodam auklu.

Bensingtons vēroja, kā aukla pamazām pazūd alā, likās, tā atdzīvojusies un lien pati kā čūska, jo otru tās galu tumsā nevarēja saskatīt. Beidzot aukla ap­stājās, un labu brīdi valdīja klusums. Tad Bensingto- nam šķita, ka no alas ārā lien visdrausmīgākais no briesmoņiem, taču izrādījās, ka tas ir mazais Kosara palīgs, kas rāpjas atmuguriski. Pēc tam, izārdāmi zemē dziļas vagas, no alas izslējās Kosara zābaki, un vēl pēc mirkļa parādījās lāktura apgaismotā inže­niera mugura…

Dzīva bija palikusi vairs tikai viena žurka, un šis nāvei nolemtais nabaga radījums sarāvies gulēja pašā dziļākajā alas stūrītī, līdz beidzot Kosars ar visu lākturi ielīda arī tur un žurku nobeidza, pēc tam kā īsts pēdu dzinējs pārliecinādamies, vai kādā alā vēl nav paglābusies kaut viena briesmone.

— Nu tās ir pagalam, — beidzot viņš paziņoja saviem palīgiem, kas godbijīgi viņā noraudzījās. — Un, nebijis es tāds stulbs auns, būtu izģērbies vis­maz līdz jostas vietai. Kas tad nekaitētu! Pataustiet manas piedurknes, Bensington! Esmu caurcaurēm slapjš. Visu jau nevar iepriekš paredzēt. Nu tikai jāsasildās ar viskiju, lai paglābtos no saaukstēšanās.