Dievu ēdiens

III

Lēdija Vanderšuta tūlīt pēc šā notikuma nolēma papildināt iepriekšējos milža pārmācīšanas līdzekļus un izdeva kārtējo rīkojumu. Vispirms viņa to pazi­ņoja virssulainim, turklāt tik negaidot, ka nabadziņš gluži vai salēcās. Viņš patlaban vāca nost brokastu galdu, un milēdija skatījās pa augsto logu, kur tera­ses priekšā parasti tika baroti stirnu mazuļi.

— Džobet, — viņa ierunājās pavēlnieciskā tonī, — Džobet, šim negantniekam sava iztika jānopelna.

Un viņa pierādīja ne tikai Džobetam (tas vedās pa­visam viegli), bet visiem ciema iedzīvotājiem, pro­tams, arī pašam jaunajam Kedlsam, ka šai gadījumā, tāpat kā vienmēr, doto vārdu viņa prot turēt.

— Lieciet viņu pie darba, — sacīja lēdija Vander­šuta. — Tāds ir mans padoms jaunajam Kedlsam.

— Šis padoms, manuprāt, noder visai cilvēcei, — teica draudzes mācītājs. — Dienišķie pienākumi, pie­ticīgs dzīves veids, sējas un pļaujas laiks …

— Tieši tā, — piekrita lēdija Vanderšuta. — Vien­mēr esmu to sacījusi. Laiskumam sātans aizvien at­radīs kādu nedarbu pastrādājamu. Tas attiecas, pro­tams, uz zemākajām šķirām, kas maizi pelna vaiga sviedros. Tālab arī iesācējas istabenes mēs vienmēr pūlamies audzināt šā principa garā. Kādu darbu lai mēs viņam atrodam?

Šis jautājums radīja nelielas grūtības. Izgudrojās gan šā, gan tā, bet tad nolēma pagaidām radināt milzi pie darba, izmantojot viņu jātnieku ziņneša vietā, ja īpaši steidzami bija jānosūta kāda telegramma vai vēstule, tāpat viņam uzticēja ceļa somu un dažādu saiņu nešanu, ko viņš veica bez pūlēm, salicis visu īpaši šim nolūkam sagādātā zvejnieku tīklā. Šķita, ka jaunā nodarbošanās zēnam iepatikās, viņš to ieskatīja pat par savdabīgu rotaļu, taču kādudien, re­dzot, ka Kedlss izveļ no zemes varenu laukakmeni, lēdijas Vanderšutas muižas pārvaldniekam Kinklam prātā iešāvās spīdoša doma nosūtīt viņu uz milēdij as krītakmens lauztuvēm Tērslijhengerā netālu no Hik- lijbravas. Šī doma drīz vien tapa par rīcību, un visiem šķita, ka jaunā Kedlsa nodarbināšanas problēma tādē­jādi ir atrisināta.

Tā nu jaunais milzis strādāja akmeņlauztuvēs — sākumā bērnišķīgā aizrautībā, it kā rotaļādamies, pē­cāk vienaldzīgi, aiz ieraduma, — lauza krītakmeni, krāva vagonetēs, pilnās pa sliedēm stūma no kalna lejup uz dzelzceļa nozarojumu, tukšās vilka augšā, griezdams milzīgu vinču, — visus darbus karjerā veica gluži viens.

Man stāstīja, ka Kinkls no viņa pratis izsist krietnu labumu lēdijas Vanderšutas interesēs, jo par savu darbu jaunais Kedlss saņēma vienīgi pārtiku, lai gan milēdija nemitējās zūdīties, ka «šis lempis» kā tāds milzu mošķis izsūcot viņas žēlsirdību.

Tolaik viņš valkāja no rupjas maisu drānas šūdi­nātu virsvalkam līdzīgu apģērba gabalu, bikses ar ādas ielāpiem un ar dzelzi apkaltas koka tupeles. Galvā viņš dažkārt uzmauca kaut ko pavisam dī­vainu — veca izsēdēta krēsla salmu pinumu, taču biežāk gan staigāja kailu galvu. Varenos soļus viņš spēra lēni un apdomīgi, un pusdienas laikā, kārtējā pastaigā dodamies garām krītakmens karjeram, drau­dzes mācītājs bieži redzēja, kā, uzgriezis pasaulei muguru, milzis kautrēdamies notiesā neiedomājamus ēdiena daudzumus.

Pārtiku viņam piegādāja ik dienas — katlu ar vi­rumu no sēnalainiem graudiem ielika vagonetē — mazā dzelzceļa vagonetē, kurā viņš parasti krāva krītakmeņus, un, uzsildījis virumu vecā kaļķu ceplī, viņš to kāri aprija. Dažkārt viņš savā devā iebēra veselu maisu cukura. Dažkārt viņš laizīja sāls kluci, ko zemnieki dod zelēt govīm, vai ēda ar visiem kau­liņiem dateles tieši tā, kā tās Londonā tiek pārdotas, veselām ķerrām. Pēc ūdens viņš devās cauri mežam aiz nodedzinātās izmēģinājumu fermas netālu no Hik- lijbravas un dzēra, noliecies pār strautiņu. Tā kā viņš dzert gāja tūdaļ pēc maltītes, Dievu ēdiens atkal kār­tējo reizi paspruka no cilvēku kontroles, un vispirms gar strautmalu sāka augt pārlieku lekna zāle, vēlāk ūdenī parādījās milzīgas vardes, neredzēti lielas fo­reles un karpas, kam vairs nepietika vietas ūdenī, un beidzot mazajā ielejā viss auga griezdamies.

Pēc kāda gada tīrumā kalēja mājas priekšā savai­rojās nedabiski kāpuri, no kuriem pēcāk izkūņojās tik drausmīgi kokurbji un maijvaboles — apkārtnes zēni tās iesauca par motorizētajām vabolēm —, ka lēdija Vanderšuta šausmās aizbēga uz ārzemēm.