Dievu ēdiens

VII

Cik man zināms, Hiklijbravā vistas parādījās ap pulksten trijiem dienā. Ieradušās tās acīmredzot tū­daļ uzsāka rosīgu darbību, lai gan laukā nebija ne­viena cilvēka, kas tās novērotu. Pirmais, kurš pavēs­tīja, ka miestiņā notiek kaut kas ārkārtējs, bija mazā Skelmersdeila necilvēciskais brēciens. Pasta ierēdne mis Dērgena, kā parasti nīkdama pie loga, ierau­dzīja, ka vista, sagrābusi knābī nelaimīgo puisēnu, trakā ātrumā nesas pa ielu un tai cieši pa pēdām seko vēl divas milzenes. Kurš gan nezina, kādu ātrumu skrējienā sasniedz pēdējā laikā izveidoto šķirņu vistas! Un kurš nezina, cik neatlaidīga ir izba­dējusies vista! Esmu dzirdējis, ka Skineru audzēkņu dzīslās rit plīmutroku asinis, un šās šķirnes vistas pat bez Hērakleoforbijas palīdzības ir īstas gargabal- nieces.

Iespējams, ka mis Dērgena nemaz tik briesmīgi pārsteigta nejutās. Lai gan misters Bensingtons lūdza ievērot vislielāko slepenību, baumas par milzu cā­ļiem, ko izaudzējis misters Skiners, klīda pa miestiņu jau vairākas nedēļas.

— Ak kungs! — viņa iekliedzās. — Tā jau es domāju!

Mis Dērgena acīmredzot nezaudēja aukstasinību. Viņa pagrāba aizzieģelēto vēstuļu somu, ko vaja­dzēja sūtīt uz Ēršotu, un kā plēsta izmetās pa dur­vīm. Gandrīz tai pašā brīdī miestiņa viņā galā, no- bālis kā kaļķis, lejkannu aiz snīpja satvēris, parādījās misters Skelmersdeils. Bet nākamajā brīdī jau visi miesta iemītnieki steidzās pie durvīm un logiem.

Ieraudzījusi mis Dērgenu, kas skrēja pāri ceļam, rokā sagrābusi visu Hiklijbravas tās dienas kores­pondenci, briesmone, kura bija nolaupījusi mazo Skelmersdeilu, apstājās. Brīdi neziņā vilcinājusies, tā pēkšņi pa atvērtajiem vārtiem iemetās Falčera pa­galmā. Sis mirklis bija liktenīgs. Neviena neaizka­vēta, pagalmā iejoņoja otra vista, ar nemaldīgi notē­mētu knābienu saķēra zēnu un pāri sētai ielēca mājas dārzā.

«Kudē-ka-ka-ka-ka-ka!» ieķērcās trešā vista, ko sāpīgi bija trāpījusi mistera Skelmersdeila mestā lejkanna, un, spārnus skaļi vēcinādama, pārlaidās pāri misis Glū mājai un nokrita ārsta dārzā, bet' pā­rējās milzenes pa mācītāja mājas mauru aizaulekšoja pakaļ tai briesmonei, kas bija sagrābusi puisēnu.

— Dievs debesīs! — iesaucās draudzes mācītājs — iespējams (kā dažs labs apgalvo), ka viņa vārdi ska­nēja mazliet vīrišķīgāk, — un, kroketa vāli pa gaisu vicinādams, ar nelabu brēcienu metās vajāt uzbru­cējas.

— Stāvi, neliete! — sauca draudzes mācītājs, it kā milzu vistas būtu pati ikdienišķākā parādība.

Tad, sapratis, ka bēgli panākt neizdosies, viņš no visa spēka meta ar kroketa vāli, un tā, apmetuši glītu loku apmēram kādu pēdu no mazā Skelmersdeila galvas, ietriecās siltumnīcas stiklos. Džinks! Jaunā siltumnīca! Mācītāja sievas jaunā, skaistā siltumnīca!

Vista pārbijās. Šāds troksnis spētu pārbiedēt ik­vienu. Izmetusi upuri no knābja Portugāles lauru pudurā (zēnu no turienes izvilka saņurcītu, toties sveiku un veselu, ar dažiem bojājumiem apģērbā), vista savicināja spārnus, uzlēca uz Falčera kūts jumta, bet tieši tur gadījās kāds vaļīgs dakstiņš, un iebrucēja, tā sakot, no bezgalības iekrita lēmētā mistera Bampsa vientulīgajā patvērumā, bet tas, na­badziņš, kā nule neapstrīdami pierādīts, šai izšķiro­šajā sava mūža brīdī, neviena palīdzības negaidī­dams, izskrēja cauri visam dārzam, iespruka pa dur­vīm, aizšāva tām priekšā bultu un tūdaļ atkal ieslīga kristīgā padevībā nenovēršamajam liktenim un bez­palīdzīgi ļāva, lai sieva viņu aprūpē …

Pārējām vistām ceļu aizsprostoja citi kroketa spē­lētāji — tās caur mācītāja sakņu dārzu iemuka ārsta pagalmā, kur tām beidzot piebiedrojās piektā mil­zene, neapmierināti klukstēdama par to, ka neveik­smīgi beidzies mēģinājums pastaigāties pa mistera Viterspūna gurķu lecektīm.

Kādu brīdi milzeņu bars pastāvēja, kā jau vistām parasts, pakašņājās pa zemi, domīgi klukstēdamas, viena pat ņēmās rūpīgi knābāt ārsta bišu stropu, bet tad visas, lempīgi gāzelēdamās, vējam spalvas puri­not, lēkšiem vien joza uz Eršotas pusi un Hiklij- bravā vairs netika manītas. Netālu no Ēršotas vistas uzdūrās īsti piemērotai barībai — kāļu laukam un sāka tos aizrautīgi knābāt, taču drīz vien jau krita par upuri pašas savai slavai.

Milzīgo mājputnu negaidītā parādīšanās acumirklī izraisīja dīvainu reakciju — cilvēkiem radās neat­vairāma tieksme aurot, skraidīt un mētāt dažādus priekšmetus, un pavisam drīz jau turpat vai visi Hik- lijbravas vīriešu kārtas iedzīvotāji, arī dažas dāmas, apbruņojušies ar dažnedažādiem sitamiem un dau­zāmiem daiktiem, devās vajāt milzu vistas. Tās tika aizdzītas līdz Eršotai, kur tieši todien svinēja kaut kādus svētkus, un Eršotas iedzīvotāji milzenes sagai­dīja kā līksmās dienas cienīgu noslēgumu. Uz vistām šaut sāka pie Findonbīčas, bet arī tikai ar skrotenī- cām. Saprotams, ka tik lieli putni par skrotīm jeb­kurā daudzumā pat aci nepamirkšķina. Pie Seven- oukas vistas izklīda kur kurā, bet viena labu laiku kladzinādama trakā steigā joza gar krastu, turēda­mās blakus un dažbrīd pat aizšaudamās garām pēc­pusdienas satiksmes tvaikonim, kura pasažieri norau­dzījās neredzētajā radījumā kā brīnumā.

Ap pulksten pussešiem divas vistas veikli notvēra Tonbridžas cirka īpašnieks, — ar cepumiem un maizi viņš ievilināja putnus sprostā, kas stāvēja tukšs pēc atraitnēs palikušas dromedāru mātītes nāves …