Dievu ēdiens

VI

Dažas dienas pēc šās sarunas jeb, citiem vārdiem sakot, dažas dienas pēc izmēģinājumu fermas node­dzināšanas Vinklss ieradās pie Redvuda un parādīja tam kādu aizvainojošu vēstuli. Vēstule bija anonīma, un šā stāsta autoram jāprot glabāt savu aprakstīto varoņu noslēpumi. «Izmantodami no Jums neatkarī­gas dabas parādības, Jūs tikai piedēvējat sev svešus nopelnus,» bija rakstīts vēstulē, «un ar rakstiem avīzē «Times» cenšaties paši sevi reklamēt. Sevi un savu Brīnumēdienu! Atļaujiet izteikt pārliecību, ka šim muļķīgi izslavētajam Ēdienam ir tikai gadījuma sa­kars ar milzu lapsenēm un milzu žurkām. Patiesība ir gaužām vienkārša: sākusies hipertrofijas epidē­mija — infekciozas hipertrofijas epidēmija, un nav Jūsu varā to ietekmēt, tāpat kā neviens nespēj ietek­mēt Saules sistēmu. Šī slimība ir tikpat veca kā zeme ar tās kalniem un lejām. Ar hipertrofiju slimojuši jau Enoka cilts locekļi.[10] bet patlaban Čīzingaibraitā — ciemā, kas atrodas tālu no Jūsu ēdiena iedarbības joslas, piedzimis bērns, kas …»

— Drebelīgs rokraksts. Vēstuli acīmredzot rakstī­jis vecs džentlmenis, — sacīja Redvuds. — Taču ne­parasti gan — piedzimis bērns …

Viņš izlasīja vēl dažas rindas un pēkšņi attapās.

— Velns parāvis! — iesaucās Redvuds. — Tā taču ir mūsu pazudusī misis Skinere!

Jau nākamās dienas vakarā profesors ieradās pie Kedlsiem.

Misis Skinere savas meitas sakņu dārzā vilka no zemes laukā sīpolus, kad ieraudzīja pa vārtiem ienā­kam profesoru Redvudu. Mirkli viņa palika stāvam kā sālsstabs (tā mēdz sacīt laucinieki), tad sakrustoja rokas uz krūtīm un, sīpolu saišķi kā aizstāvēšanās ieroci kreisajā padusē pasitusi, gaidīja profesoru pie­nākam tuvāk. Kaut ko ar vienīgo zobu čāpstinādama, viņa vairākkārt novārstīja muti, tad, it kā pēkšņi viņu būtu ķēris zibens no skaidrām debesīm, zemu paklanījās.

— Nolēmu jūs apciemot, — sacīja Redvuds.

— Tā nu iznāk, — veča piekrita bez mazākā prieka.

— Kur ir Skiners?

— Nav devis ziņu, ser, nevienu raksta galiņu, ne arīdzan rādījies acīs, kamēr esmu te.

— Jūs nezināt, kas ar viņu noticis?

— Ko lai es zinātu, ser, ja viņš neraksta. — Un vecā paspēra soli pa kreisi, slepus cerēdama aizšķēr­sot Redvudam ceļu uz šķūņa durvīm.

— Neviens nezina, kas ar viņu noticis, — teica Redvuds.

— Pats jau nu zina, — sacīja misis Skinere.

— Bet nekā nesaka.

— Tā viņš aizvienam, tas Skiners, par sevi tik gādājis, lai tuvinieki paši kuļas laukā no ķezas kā mācēdami. Gudrs un viltīgs kā reti kāds, — teica mi­sis Skinere.

•— Kur ir mazais? — Redvuds strupi noprasīja.

Misis Skinere atvainojās, viņa lāgā nesaprotot, par ko profesors runājot.

— Bērns, par kuru esmu dzirdējis, — puisēns, kam jūs devāt mūsu pulveri… un kas sver divus stounus.

Misis Skinerei ietrīcējās rokas, un sīpoli nokrita zemē.

— Vai dieviņ, ser, — viņa ierunājās, — nudien ne­saprotu, ser, par ko jūs runājat. Manai meitai, ser, misis Kedlsai, ir gan mazulis, ser. — Satraukumā viņa atkal paklanījās un, garo degunu piešķiebusi, pūlējās izskatīties tik nevainīga, it kā neko nesaprastu.

— Parādiet man bērnu, misis Skinere, — sacīja Redvuds.

Ar vienu aci paglūnējusi profesorā, viņa veda to uz šķūni.

— Nav jau brīnums, ser, ka tāds drusciņš bija pa­licis tai saldumu kārbiņā, ko es iedevu mazuļa tēvam, tāpatās kā varbūt kāds nieks man nejauši, tā sacīt, paķērās līdzi. Iznāca steigā sataisīties, un tad jau…

— Hm! — noteica Redvuds, krietnu brīdi izkluk- stējies kā vista, lai pievērstu sev puisēna uzmanību.

— K-hm!

Misis Kedlsai pateicis, ka mazais ir ļoti jauks bērns, — to gan viņa zināja pati bez liekas runāša­nas, — viņš par puisēna māti nelikās vairs ne zinis. Neviena neievērota, tā klusām izgāja no šķūņa.

— Ja jau esat sākuši, vajadzēs tāpat turpināt, — Redvuds uzrunāja misis Skineri. Un bargi piebilda:

— Tikai šoreiz vairs nebārstiet, kur pagadās.

— Ko nebārstīt, ser?

— Ak, jūs gluži labi zināt.

Krampjaini sažņaugusi rokas, misis Skinere parā­dīja, ka zina gan, par ko ir runa.

— Jūs nevienam neko neesat stāstījusi? Ne bērna vecākiem, ne muižas īpašniekiem tur tai lielajā namā, nevienam pašam?

Misis Skinere papurināja galvu.

— Es jūsu vietā nerunātu, — sacīja Redvuds.

Viņš apstājās pie šķūņa durvīm un pārlaida ska­tienu apkārtnei. No vienas puses šķūnim piekļāvās

mājas stūris, otrā pusē pavērās skats uz cūku laidaru, ko sen neviens vairs nelietoja un ko no lielceļa šķīra cieši noslēgti vārti. Viņpus mājas pacēlās augsts efe­jām, goldlakiem un nauduļiem cieši noaudzis, stikla lauskām klāts sarkanu ķieģeļu mūris. Pašā mūra galā, kur zemi sedza pirmās koši raibās kritušās lapas, starp zaļiem un nodzeltējušiem koku zariem, saules apmir­dzēts, acīs dūrās uzraksts: «Ikviens, kas ieies mežā, tiks sodīts.» Kādā vietā, kur dzīvžogā melnēja tumša sprauga, skatienam pavērās dzeloņstieples vijums.

— Hm, — noteica Redvuds un vēl domīgāk pie­bilda: — K-hm.

Pēkšņi atskanēja zirgu pakavu un ratu riteņu klau- dzoņa, un uz ceļa parādījās lēdijas Vanderšutas sir­mji. Ekipāžai tuvojoties, Redvuds saskatīja kučiera un sulaiņa sejas. Kučieris bija varens vīrs, drukns un ziedošs, grožus viņš turēja cienīgi, gandrīz vai svēt­svinīgi. Citi, ja grib, lai šaubās par savu sūtību un stāvokli šai pasaulē, kučierim savs pienākums ir skaidrs — vizināt viņas augstību. Sulainis, rokas uz krūtīm sakrustojis, sēdēja blakus kučierim, un arī tā sejā atspoguļojās nelokāma pārliecība par savu aicinājumu dzīvē. Tad skatienam parādījās pati dižā lēdija — augstprātīgā nevērībā apmetuši mantiju, galvā uzlikusi vecmodīgu cepuri, viņa caur acenēm stīvi raudzījās tālumā. Abas jaunās dāmas, kas sēdēja viņai līdzās, izstiepušas kaklu, tikpat stīvi blenza tā­lumā.

Mācītājs, kas arī patlaban nāca pa ceļu, kalpa pa­zemībā steigšus norāva no galvas cepuri, taču dāmas viņu pat nepamanīja . ..

Salicis rokas aiz muguras, Redvuds stāvēja šķūņa durvīs vēl ilgi pēc tam, kad kariete bija aizbraukusi. Viņa skatiens maldījās pa zaļi pelēkajiem kāpu pau­guriem, pievērsās mākoņos sakupušajām debesīm un atkal atgriezās pie stikla lauskām nobārstītā mūra.

Tad viņš palūkojās atpakaļ, kur šķūņa vēsajā pus­krēslā gluži kā Rembranta gleznā mirguļoja saulstaru mestie krāsainie zibšņi, un vēroja, kā puskailais, vienā flaneļa autiņā ievīstītais milzu bērns sēž uz salmu kaudzes un rotājas ar saviem kāju pirkstiņiem.

— Pamazām sāku saprast, ko mēs esam izdarī­juši, — noteica Redvuds.

Viņš iegrima apcerē, un šai apcerē sakusa viss — gan mazais Kedlss, gan viņa paša puisēns, gan Kosara dēli.

Pēkšņi Redvuds iesmējās.

— Dievs debesīs! — viņš sacīja, kādas negaidītas domas pārsteigts.

Tad viņš attapās un uzrunāja misis Skineri:

— Lai kas arī notiktu, nedrīkst pietrūkt baltā pul­vera. Par to mums jāparūpējas. Ik pēc sešiem mēne­šiem sūtīšu jums pa kārbai. Ar to viņam pilnīgi pie­tiks.

Misis Skinere nomurmināja kaut ko līdzīgu «ja jums tā labpatīk, ser», un «laikam gan būšu pārskatī­jusies, paķerdama to līdzi… Domāju, no tādas drus­ciņas nekāds ļaunums necelsies», bet vecās sievas drebošās rokas runāja jo skaidru valodu, ka viņa it labi saprot savu nodarījumu.

Un tā bērns auga arvien lielāks.

Auga un auga.

— Patiesību sakot, — pēc kāda laika atzinās lēdija Vanderšuta, — viņš ir apēdis visus teļus mūsu ciemā. Ja šis Kedlss vēlreiz kaut ko tādu pastrādās …