Dievu ēdiens

V

Šai pašā brīdī kāds cits jauns cilvēks, kas nebūt ne­bija milzis, izteica savas domas par Kosara dēliem. Kopā ar draugu viņš bija atstaigājis līdz kalniem pie Sevnoukas un nu noturēja veselu runu. Nākdami gar žoga malu, viņi bija izdzirdējuši žēlus pīkstienus un kopīgiem spēkiem izglābuši trīs tikko izperētus zīlī­tes mazuļus no vairāku milzu skudru uzbrukuma.

— Reakcionārs! — viņš sacīja, kad skatienam pa­vērās Kosaru nometne. — Kā gan lai nekļūst par reakcionāru! Paskaties uz šo zemes gabalu — dieva zemīti, kas vēl nesen bija tik skaista un tīra, bet ta­gad ir izrakņāta, sapostīta, apgānīta un saārdīta! Šie drausmīgie šķūņi! Milzīgais vēja dzinēja rats! Tā tur kroplā mašīna ar riteņiem! Un kur tad vēl grāvji un uzbērumi! Paskaties uz šiem trim briesmoņiem — sa­tupušies kopā un perina kārtējo velnišķību! Paska­ties, paskaties vien uz šo zemi!

Draugs paraudzījās viņam sejā.

— Tu esi pārlieku saklausījies Keiteremu, — viņš sacīja.

— Toties es skatos pats savām acīm. Mazliet ielū­kojos pagātnē, kad mums visapkārt vēl valdīja miers un kārtība. Šis Dievu ēdiens ir īsts sātana iemieso­jums, kas mums uzsūtīts, lai pazudinātu pasauli. Iedo­mājies, kāda izskatījās pasaule pirms mūsu piedzim­šanas, kāda tā bija tolaik, kad mēs tikko ieraudzījām dienas gaismu, un palūkojies, kas notiek tagad! Iedo­mājies, kā šais saulainajās nogāzēs reiz viļņojās zel­tainas labības druvas, kā vienos ziedos rotājās dzīv­žogi, kas citu no cita atdalīja mazos zemkopju tīru­mus, kā visā apkaimē acis priecēja no sarkaniem ķie­ģeļiem celtās fermeru ēkas un kā baznīcas zvani tur tai tornī ik sestdienu pāri mierā grimstošiem laukiem iejundīja svētvakara lūgšanu. Bet tagad gadu no gada arvien vairāk un vairāk sarodas visādu drausmīgu nezāļu, drausmīgu kukaiņu, un arī šie milži nāk klāt aizvien no jauna, viņi spiež mūs pie zemes, cenzda­mies iznīdēt visu sīko un trauslo, kas mums ir tik dārgs. Kas tikai vēl nenotiks … Skaties!

Viņš pastiepa balto pirkstu, un draugs pavērsa ska­tienu norādītajā virzienā.

— Tie ir viņu apavu nospiedumi. Redzi! Ieminis zemē trīs pēdas dziļu bedri — tā kļūs par lamatām

zirgam un jātniekam, par slazdiem ikvienam neuzma­nīgam gājējam. Un tur samīdīts mežrožu krūms, zāle izrauta ar visām saknēm, vilkmēļu cers izšķaidīts uz visām pusēm, drenu caurule salauzta un taciņa krau­jas malā nobrukusi. Visapkārt posts un nelaime! Un tā viņi saārda visu pasauli, izjauc cilvēku ieviesto kārtību un pieklājību. Sabradā visu, kas tikai gadās ceļā. Re­akcija! Kas cits vēl atliek?

— Nu, bet reakcija … Ko jūs esat iecerējuši darīt?

— Apturēt šo nejēdzību! — iesaucās Oksfordas universitātes students. — Iekams nav par vēlu!

— Taču…

— To var izdarīt, — sauca oksfordietis. — Mums vajadzīga stingra roka, mums vajadzīgs labi pārdo­māts rīcības plāns un drošs prāts. Līdz šim mēs tikai esam kulstījuši tukšus salmus un baidījušies pakus­tināt kaut pirkstu; mēs esam niekojušies un vilcinā­jušies, bet Dievu ēdiens tikām pleties plašumā. Taču vēl tagad…

Viņš mirkli apklusa.

— Tavi vārdi skan kā Keiteremā atbalss, — sacīja studenta draugs.

— Vēl tagad nav par vēlu. Vēl tagad ir cerība — droša cerība, ja vien mēs paši būsim pārliecināti par to, ko gribam, un zināsim, kas ir jāiznīcina. Mūsu pusē nostājušās milzīgas masas, piekritēju mums ir daudz vairāk nekā pirms dažiem gadiem; mūsu pusē ir likums, konstitūcija, sabiedriskā kārtība, baz­nīca, mūsu pusē ir cilvēces tikumi un paražas — un viss vēršas pret Dievu ēdienu. Kādēļ mums vēl vilci­nāties? Kādēļ melot? Mēs ienīstam šo Ēdienu, mēs to nevēlamies pieņemt: kāpēc mums tas jāpacieš? Vai tiešām tu domā, ka joprojām vajadzētu tikai kurnēt, paklusām pretoties un nekustināt ne pirksta, kamēr mums pašiem gals būs klāt?

Viņš pēkšņi apklusa un pagriezās.

— Paraugies uz šo nātru audzi! Tur, tai biezoknī, palikušas pamestas mājas, kurās vēl nesen savu mūžu godam vadīja vienkāršo laužu ģimenes.

— Un tur! — viņš apsviedās uz to pusi, kur jaunie Kosari cits citam zūdījās par sev nodarītajām pāres­tībām. — Paskaties uz viņiem! Es pazīstu šo milžu tēvu — rupju, līdz zvēriskumam rupju cilvēku ar ne­ciešami skaļu balsi, nelieti, kas pēdējo trīsdesmit gadu laikā mūsu pārāk iecietīgās sabiedrības dēļ zau­dējis jebkuru mēra izjūtu. Inženieris! Viss, kas mums ir svēts un dārgs, viņa acīs ir tikai nieks. Nenozīmīgs nieks! Mūsu zemes un tautas lieliskās tradīcijas, cil­denās paražas, kopš neatminamiem laikiem iesakņo­jusies kārtība, lēnie, bet platie soļi, ko gadsimtu pēc gadsimta savā attīstības gaitā spērusi angļu tauta, līdz beidzot mūsu nācija kļuvusi diža un mūsu līksmā sala brīva, — tas viss šim cilvēkam šķiet tukšas, ne­vajadzīgas pasakas. Lēta tarkšķēšana par nākotni vi­ņam liekas dārgāka nekā visi mūsu tautas svētumi… Viņš pieder pie tās cilvēku sugas, kas ierīkos tram­vaja līniju pāri savas mātes kapam, ja vien tā viņam liksies izmaksājam lētāk. Bet tu vēl runā par nogai­dīšanu, par kaut kādiem kompromisiem, kas dos tev iespēju dzīvot tāpat kā līdz šim, lai gan blakus pastā­vēs šīs mašīnas, kas arī dzīvos tāpat kā līdz šim. Tici man — tas ir bezcerīgi… bezcerīgi. Tad jau ar tīģe­riem arī varētu noslēgt līgumu. Viņi vēlas, lai viss būtu liels un kroplīgs, mēs gribam visu redzēt nor­mālu un daiļu. Tātad jāizvēlas — vai nu viens, vai otrs.

— Bet ko jūs varat izdarīt?

— Daudz! Visu! Apturēt Dievu ēdienu! Pagaidām milži vēl ir izkliedēti kur kurais, atšķirti cits no cita un pārāk jauni. Iekalt tos važās, aizbāzt tiem muti, ka pat pīkstēt nejaudā, — nežēlot spēkus, lai tos ap­turētu. Pasaule pieder vai nu mums, vai viņiem! Ap­turēt Dievu ēdienu. Ietupināt aiz restēm katru, kas to gatavo! Darīt visu, lai apturētu Kosaru! Tu laikam vairs neatceries — viena paaudze… tikai viena paaudze jānotur pakļautībā, un tad … Tad mēs nolī­dzināsim šos smilšu uzbērumus, aizraksim viņu pēdu atstātās bedres, novāksim neglītās sirēnas no mūsu baznīcu torņiem, iznīcināsim lielgabalus un atgriezī­simies pie vecās kārtības, pie vecās labās civilizāci­jas, kas vienīgā ir piemērota cilvēka dvēselei.

— Tas prasīs ārkārtējas pūles.

—• Ārkārtēja mērķa labad. Un ja mēs to nedarītu? Vai mūsu nākotnes izredzes tev neparādās skaidras kā diena? Šie milži savairosies un visur izkaisīs savu Ēdienu. Mūsu pļavas aizaugs ar pārliecīgu zāli, mūsu dzīvžogus pārņems dzelkšņi, šais biezokņos saradīsies drausmīgi kukaiņi un pa novadcaurulēm skraidīs milzu žurkas. To saradīsies arvien vairāk, vairāk un vairāk. Bet tas ir tikai sākums. Kukaiņi un augi mūs pārmāks, pat zivis pārplūdinās jūras un gremdēs mūsu kuģus. Drausmīgi čūkšņi aplenks mūsu mājas, aizsegdami tās no saules gaismas, pāraugs mūsu baz­nīcas, ielauzīsies mūsu pilsētās un iznīcinās to mūž­seno kārtību, bet paši mēs jutīsimies kā sīki tārpiņi zem jaunās milžu ģints papēžiem. Cilvēci pārplūdinās un noslīcinās tās pašas rokām radītās pārmērības. Un tikai tukšu iedomu dēļ! Lielums! Lieluma mānija! Lai tikai viss aug un palielinās un da capoK Jau tagad mēs tikai ar pūlēm varam izvairīties no pirmajām nā­kotnes iezīmēm. Un nedarām nekā prātīga, bet vie­nīgi žēlojamies: «Kādas neērtības!» Kurnēt mēs pro­tam, bet rokas pakustināt negribam. Nē!

Viņš pacēla roku.

— Lai cilvēce dara to, kas ir tās pienākums! Un arī es nepalikšu malā. Es balsoju par reakciju — ne­ierobežotu un bezbailīgu reakciju. Ja mēs paši nedo­mājam lietot šo Dievu ēdienu, kas gan vēl cits mums atliek? Pārāk ilgi jau esam niekojušies, svārstījušies un meklējuši vidusceļus. Tādi jūs esat! Bailīga svār- stīšanās, vidusceļu iešana — tie ir jūsu tikumi, jūsu dzīves veids, jūsu sākums un gals. Taču no manis lai to negaida! Es cīnīšos pret Dievu ēdienu, man pietiks spēka un gribas to apkarot!

Viņš pagriezās, izdzirdējis, ka draugs neapmieri­nāti kaut ko noburkšķ.

— Ko tu domā darīt?

— Tas ir gaužām sarežģīti…

— Ak tu vēja rādītājs! — nikni iesaucās jaunais oksfordietis un piecirta kāju pie zemes. — Vidusceļš nav iespējams. Vai nu mēs, vai viņi. Vai nu mums pašiem ķerties pie Dievu ēdiena, vai arī to iznīcināt. Ēst vai iznīcināt! Citu ceļu nav!