Dievu ēdiens

II

Jauno Kedlsu es allaž iedomājos tādu, kāds viņš nāca pa Ņūkentas ielu, rietošās saules stariem silti apmirdzot samulsušo seju ar brīnumā ieplestām acīm. Uz šā ceļa mudžēt mudžēja dažādi satiksmes līdzekļi — gan omnibusi un tramvaji, gan ores un divriči, gan ķerras, velosipēdi un automobiļi, bet mil­zim nopakaļ, sekodami ikvienam viņa piesardzīgi spertajam solim, traucās vesels bars slaistu, sieviešu,

aukļu, namamāšu, kas bija izgājušas iepirkties, bērnu un pārdrošu pusaudžu. Uz katra stūra rēgojās afišu dēļi ar noskrandušām vēlēšanu plakātu paliekām. Visapkārt jaunajam Kedlsam murdēja ļaužu balsis, kas kļuva arvien skaļākas. Pircēji un pārdevēji cen­tās izspraukties uz veikalu kāpnēm, logos parādījās un izgaisa ziņkārīgas sejas, ielas puikas skraidīja bļaustīdamies, policisti visu notikušo uzņēma nesa­tricināmā mierā, bet būvstrādnieki steigšus pameta darbu uz sastatnēm, — mazie cilvēciņi rosījās kā skudru pūznis. Katrs uzsauca milzim kaut ko nesa­protamu — varbūt uzmundrināja, varbūt aizskāra — kurš gan lai saprot tolaik tik iecienītos bezjēdzīgos izteicienus —, bet jaunais Kedlss tikai stulbi blenza viņos, jo nevarēja pat iedomāties, ka pasaulē ir tāds lērums šo sīko radījumu.

Ienākot pašā Londonā, viņam arvien vairāk un vai­rāk vajadzēja palēnināt soli, jo punduri spiedās ap­kārt pārlieku ciešā drūzmā. Beidzot pūlis bija tā iepleties, ka uz kāda stūra, kur kopā saplūda divas lielas ielas, milzis bija spiests apstāties, jo nebija vairs vietas, kur soli spert.

Tā viņš palika stāvam mazliet ieplestām kājām, ar muguru atspiedies pret stūra māju — īstu spēcinošo dzērienu pili, kas, mirdzinādama pret debesīm spožo reklāmas uzrakstu, pacēlās otrtik augstu kā jaunā Kedlsa stāvs, — un, muti iepletis, brīnījās, pūlēda­mies šo skatu saistīt ar visu, ko savā mūžā bija pie­redzējis, — ar ieleju pakalnu vidū, ar nakts mīlnie­kiem, dziedāšanu baznīcā, krītakmeni, ko viņš dien­dienā bija lauzis, ar instinktiem un nāvi, un debesu jumu, — pūlēdamies izprast, kāda tam visam nozīme un sakars ar tagadni. Uzacis saraucis, viņš pacēla va­reno ķepu, lai pakasītu sarainos matus, un skaļi no­pūtās.

— Neko nesaprotu, — viņš sacīja.

Milža izruna šķita pavisam svešāda. Lielais lau­kums dūca kā bišu spiets, bet tramvajs, lauzdamies cauri pūlim, zvanīja vienā zvanīšanā, un šī zvana šķinda pacēlās pāri dūkoņai kā sarkanas magones zel­tainā kviešu druvā.

— Ko viņš teica?

— Teica, ka nekā nesaprotot.

— Teica, ka visu protot.

— Teica, lai vietu dodot.

— Vietu lai viņam rodot.

— Vai tas apdauzītais stulbenis nevar apsēsties uz kādas mājas vai kaut kā tamlīdzīga!

— Kam jūs tādi derat, ņudzošie sīkaļi? Ko jūs da­rāt, kam jūs visi noderat? Ko jūs te darāt, ņudzošie sīkaļi, kamēr es savā krītakmens bedrē laužu jums krītu?

Milža dīvainā balss, kuras dēļ Čīzingaibraitā kād­reiz tika grauta skolas disciplīna, satrieca pūli, tā ka tas acumirklī apklusa, bet, līdzko pēdējie vārdi bija izteikti, troksnis atsākās ar divkāršu sparu. Kāds as­prātis skaļi iesaucās:

— Runu, runu!

«Ko šis savādais radījums sacīja?» — šāda doma kā slogs uzgūla ļaužu prātam, un daudzi nosprieda, ka milzis ir piedzēries.

— Piesargās, piesargās! — auroja omnibusu ku­čieri, ar pūlēm lauzdamies cauri pūlim.

Kāds iereibis amerikāņu jūrnieks klimta pa drūzmu, asarainā balsī te vienam, te otram apjautā­damies:

— Ko viņš galu galā grib?

Pēkšņi trako kņadu pārmāca varens bass — vecu krāmu uzpircējs ar izģindušu seju, tā teikt, kauli un āda, — tikko bija piebraucis ponija vilktos ratos.

— Vācies mājās, nolāpītais milzi! — viņš auroja. — Vācies mājās! Nolāpītais briesmoni, sasodītais

lamzak! Vai tu neredzi, ka zirgi tevis pēc lec pār ilksīm? Vācies prom, lai ne tavas smakas te nepa­liktu! Va't nevienam nav pieticis saprašanas pateikt sitam lempim, ka pasaulē ir arī likumi?

Un visā šai jezgā jaunais Kedlss samulsis nebilda ne vārda, tikai, kā kaut ko gaidīdams, bikli vērās vis­apkārt.

No šķērsielas pašapzinīgi izso]oja bariņš policistu un ierastām kustībām izlauzās cauri ļaužu un satik­smes līdzekļu burzmai.

— Kāpieties atpakaļ! — viņi spiedza sīkām balsti- ņām. — Neaizkavējiet kustību, esiet tik laipni!

Jaunais Kedlss juta, ka viens no tumšzilā uniformā tērptajiem mazajiem cilvēciņiem dauza viņam pa stilbu. Paskatījies lejup, viņš ieraudzīja divas baltas rociņas izmisīgi plātāmies.

— Ko vajag? — noliecies viņš apjautājās.

— Te nav nekāda stāvēšana! — kliedza inspektors.

— Vai saprati? Te nav nekāda stāvēšana! — viņš atkārtoja.

— Kurp lai es eju?

— Atpakaļ uz savu ciemu. Uz pastāvīgo dzīves vietu. Nav tik daudz ko runāt — taisies, ka tieci. Te­vis dēļ visa satiksme apstājusies.

— Kāda satiksme?

— Uz ielas.

— Bet kurp viņi brauc? Un no kurienes nāk? Ko tas viss nozīmē? Sapulcējušies man apkārt. Ko vi­ņiem vajag? Ko viņi dara? Es gribu saprast. Man ap­nicis lauzt krītakmeni un mūžīgi nīkt vienam. Ko viņi dara manā labā, kamēr es laužu krītakmeni? Vai nav vienalga, kad un kur jūs man to paskaidrojat — vai tūlīt šite pat vai citur.

— Atvaino, mēs neesam te ieradušies, lai izskaid­rotu, kas tev tik iešausies prātā. Esi tik laipns — kus­ties uz priekšu!

— Vai tad jūs nespējat atbildēt?

— Esi tik laipns, kusties uz priekšu, neliec lūg­ties … No visas sirds es tev iesaku — taisies, ka tiec mājās. Nekādu īpašu norādījumu mums pagaidām nav, taču tu rīkojies pret likumu… Lasieties no ceļa nost! Lasieties nost!

Ietve kreisajā pusē kā aicinādama kļuva tukša, un jaunais Kedlss lēnītēm slāja tālāk. Taču nu jau viņa mēle bija atraisījusies.

— Nesaprotu, — burkšķēja milzis. — Nekā nesa­protu. — Pēc vārdiem taustīdamies, viņš uzrunāja pūli, kas vilkās nopakaļ un spraucās garām: — Ne­maz nezināju, ka pasaulē ir arī tādas vietas. Ko jūs paši te varat sadarīt? Kam tas viss vajadzīgs? Kam tas viss vajadzīgs, un kāds man ar to sakars?

Šie teicieni, no viņa mutes nākuši, ātri iegāja tautā. Enerģiski un asprātīgi jaunekļi sastapdamies viens otram jautāja:

— Sveiks, Harij tāds un tāds! Kam tas viss vaja­dzīgs? Ko? Kam lemts mums plaukt un ziedēt?

Par atbildi atskanēja dažnedažādas asprātības, kas lielākoties gan nebija sevišķi pieklājīgas. Visvairāk iecienītās un plašu sabiedrības slāņu izmantošanai vispiemērotākās bija: «Aizveries!» — vai ar nelielu nicinājuma pieskaņu izteiktais: «Vācies pie velna!»

Taču netrūka arī citu iecienītu izteicienu.