Dievu ēdiens

4. NODAĻA Divas dienas Redvuda dzīvē

i

Līdzko Keiterems saprata, ka pienācis īstais brīdis izraut nātres ar visām saknēm, viņš sagrāba likumu savās rokās un pavēlēja arestēt Kosaru un Redvudu.

Redvudu nebija nekāda māksla saņemt ciet. Nesen profesors bija pārcietis operāciju, un ārsti slēpa jeb­kādas satraucošas vēstis, kamēr viņš nebūs pilnīgi atveseļojies. Taču nule bija pienācis brīdis, kad me­diķi Redvudu atbrīvoja no savas uzraudzības. Tikko atstājis gultu, viņš sēdēja silti sakurinātā istabā, ap­krāvies ar avīzēm, un pirmo reizi uzzināja, kādu sa­traukumu dēļ visa zeme nonākusi Keiterema rokās un kādi negaisa mākoņi savilkušies pār princeses un viņa dēla galvu. Bija tās dienas rīts, kad tika nogali­nāts jaunais Kedlss un kad policists pūlējās aizkavēt jauno Redvudu, lai tas nenokļūtu pie princeses. Jau­nākie avīžu numuri šos drausmīgos notikumus ap­gaismoja gaužām neskaidri. Sirdij sažņaudzoties, pro­fesors vēl un vēlreiz pārlasīja šos nelaimes priekš­vēstnešus un, jo vairāk lasīja, jo skaidrāk sajuta nā­ves dvesmu un tomēr nespēja atrauties, lai kaut kā nodarbinātu prātu, kamēr tiks saņemtas jaunākas zi­ņas. Kad sulainis ieveda istabā policijas virsnieku, viņš strauji pacēla galvu.

— Domāju, ka man nes vakara avīzi, — viņš sa­cīja. Tad, pēkšņi nojautis kaut ko nelāgu, piecēlās un jautāja: — Ko tas nozīmē? . . .

Kopš šā brīža Redvuds divas dienas nesaņēma ne­kādas ziņas.

Virsnieki bija atbraukuši karietē, lai ņemtu profe­soru sev līdzi, taču, sapratuši, ka vecais vīrs ir slims, nolēma pāris dienu vēl nogaidīt, līdz viņu droši varēs pārvest, bet līdz tam visu māju apsēda policisti, pār- vērzdami to pagaidu cietumā. Šī bija tā pati māja, kur piedzima milzis Redvuds un kur cilvēks pirmo reizi nobaudīja Hērakleoforbiju, šai mājā profesors nu jau astoņus gadus dzīvoja viens, jo bija palicis atraitnī.

Mati profesoram Redvudam bija nosirmojuši tē­rauda pelēkumā, sirma kļuvusi arī ķīļbārdiņa, to­ties brūnās acis vēl arvien mundri raudzījās pasaulē. Tāpat kā agrāk, viņš joprojām bija slaids, runāja klusi, bet vaibstos šķita iegūlis vārdos neizsakāmais miers, ko rada ilgas pārdomas'par sevišķi svarīgām problēmām. Virsniekam, kas bija ieradies arestēt profesoru, tā izskats šķita gaužām nepiemērīgs sma­gajiem grēkiem, kuros Redvuds tika apvainots.

— Paskat' tikai šo veci, — virsnieks sacīja savam tuvākajam palīgam. — Rāvies melnās miesās, lai visu pasauli apgrieztu ačgārni, bet pašam seja kā īstam provinces aristokrātam; toties mūsu tiesnesim Heng- bravam[15], kam dzīvē viss rūpīgi salikts pa plauktiem, ģīmis nu taisni kā sumpurnim. Un kur tad vēl ma­nieres! Šitas lēns un uzmanīgs, bet mūsējais tik vien zina kā sprauslāt un rukšķēt. Un ko mēs no tā varam spriest? Ej kur iedams, neskati vīru pēc cepures!

Taču slavas dziesmām par Redvuda lēnīgumu drīz vien pienāca gals. Policijas virsnieki uzzināja, cik ne­mierīgs ir viņu uzraugāmais, kad tie profesoram pa­ziņoja, lai veltīgi neuzmācas ar lūgumiem pēc avī­zēm. Viņi pārmeklēja profesora kabinetu un aizvāca pat tās avīzes, ko viņš jau bija lasījis. Profesors pa­cēla balsi, cenzdamies pierunāt policistus.

— Vai tad jūs neapjēdzat, — viņš vienā laidā at­kārtoja, — ka manam dēlam, manam vienīgajam dē­lam uzbrukusi nelaime! Mani neinteresē Dievu ēdiens, esmu norūpējies par savu dēlu.

— Labprāt jums par viņu pastāstītu, ser, — atbil­dēja policijas virsnieks. — Taču esmu saņēmis stin­gru pavēli.

— Kas jums deva tādu pavēli? — iesaucās Red­vuds.

— To nu gan, ser… — norūca virsnieks un virzī­jās uz durvīm …

— Kāto pa istabu šurp un turp, — virsnieka viet­nieks ziņoja priekšniekam. — Labi vien ir. No tās so­ļošanas varbūt dullums pāries.

— Lai nu tā būtu, — atbildēja vecākais virs­nieks. — Es tak, vai zini, neiedomājos, ka tas milzis, kas sapinies ar princesi, ir šā dēls.

Labu brīdi abi raudzījās viens otrā, uzmezdamipa skatienam arī trešajam policistam.

— Tad nu gan šim tā čābiski ap dūšu, — noteica trešais policists.

Redvuds tikai pamazām apjauta, ka viņu no ārpa­saules nošķīris dzelzs priekškars. Policisti dzirdēja, ka viņš pienāk pie durvīm, parausta rokturi, pagra­bina atslēgu, bet sargs, kas stāvēja kāpņu laukumā, centās profesoram iestāstīt, ka nav nekādas jēgas veltīgi rosīties. Vēlāk viņi dzirdēja profesoru pieejam pie logiem un redzēja, ka garāmgājēji pastāvīgi ska­tās augšup.

— Nav nekādas jēgas klimst gar logiem, — aiz­rādīja virsnieka vietnieks.

Tad Redvuds ķērās pie zvana. Vecākais virsnieks uznāca augšā un ārkārtīgi pacietīgi skaidroja, ka nav nekādas jēgas raustīt zvanu, jo vairāk tālab, ka, vel­tīgi zvanīdams, viņš sargiem apniks un tie neliksies ne zinis, ja viņam patiešām kaut kā ievajadzesies.

— Ja jums ir nopietna vajadzība, lūdzu, ser, — sa­cīja virsnieks. — Bet, ja jūs zvanīsiet tikai tāpat — protestēdams, mēs būsim spiesti zvanu atvienot.

Pēdējie vārdi, ko, projām iedams, sadzirdēja poli­cijas virsnieks, bija Redvuda skaļais kliedziens:

— Vismaz būtu pastāstījuši, vai mans dēls…