Dievu ēdiens

III

Abi jaunieši sastapās četrpadsmit reizes, bet tad arī viņu laimei pienāca beigas. Dažkārt viņi tikās lie­lajā pils parkā, dažkārt staigāja pa augstieni vai aiz­klīda līdz viršu tīrelim, kas, rūsganu taku izvagots, starp krēslainajiem priežu siliem aizstiepās uz dien­vidrietumiem. Divas reizes viņi tikšanos norunāja kastaņu alejā un piecas reizes satikās pie lielā košumdīķa, ko kādreiz bija licis izrakt karalis, prin­ceses vectēvs. Princese mēdza apsēsties īvēm apau­gušā skaistā zālājā, kas sniedzās līdz pat ūdens malai, bet jaunais Redvuds nometās tai pie kājām un, acīs skatīdamies, runāja — stāstīja visu, kas noticis pirms viņu tikšanās, par darbu, ko viņam iecerējis tēvs, par lielajiem un cildenajiem mērķiem, kas sasniedzami milžiem. Parasti abi jaunieši sastapās agri pirms rītausmas, taču kādudien tikšanos bija norunājuši pēc­pusdienā un tai reizē nespēja atkauties no slepeniem novērotājiem — gan riteņbraucējiem, gan kājām­gājējiem, kas glūnēja no krūmāja, čabinādami sau­sās lapas (kā zvirbuļi Londonas parkos), slīdēja laivās pa dīķi, cenšoties piekļūt viņiem tuvāk, lai varētu noklausīties viņu sarunu.

Tas bija tikai sākums tai milzīgajai interesei, ko visi tuvākās un tālākās apkaimes iedzīvotāji veltīja abu jauniešu tikšanās reizēm. Kādudien — tā bija septītā reize, kas paātrināja nenovēršamo skan­dālu, — viņi mēnesnīcā sastapās vēsmas šūpotajā viršu tīrelī un nespēja vien beigt čukstēšanos, jo nakts bija silta un rāma.

Nākuši pie secinājuma, ka ar viņiem un viņu dēļ zemes virsū iezīmējas jaunas milžu pasaules iedīgļi, apcerējuši gaidāmo vareno cīņu starp lielumu un nie­cīgumu un nosprieduši, ka ari viņiem ir lemts pieda­līties šai cīņā, abi drīz vien pievērsās jautājumiem, kas skāra tikai viņus pašus un tobrīd šķita varbūt pat vissvarīgākie. Ik reizes, kad jaunieši sastapās, saru­nājās un lūkojās viens otrā, arvien vairāk par no­teiktu pārliecību kļuva sākotnēji zemapziņā modu­sies nojausma, ka viņiem blakus iet un viņu rokas cieši sakļauj kaut kas daudz dārgāks un brīnumai­nāks nekā draudzība vien. Pagāja neliels laika sprī­dis, un viņi jau atrada savām jūtām vārdu, — sa­prata, ka tā_ir mīlestība un viņi paši — jaunas cil­vēku ģints Ādams un Ieva.

Plecu pie pleca viņi staigāja pa brīnišķīgo mīlestī­bas ieleju, kur ik uz soļa gaida tumši, klusi stūrīši. Visa pasaule likās maināmies līdzi viņu pieaugošajai jūsmai, līdz beidzot tā kļuva it kā par relikviju šķirstu, kas glabā viņu tikšanos skaistumu, un debe­sis kā ziedus zem viņu kājām kaisīja zvaigznes, bet ausmas un rieti māja daudzkrāsainus sveicienus. Ka

paši sev, tā viens otram viņi vairs nebija būtnes ar miesu un asinīm, bet šķita izkūstam maigumā un kvēlē. Sākumā jūtas tika apliecinātas ar čukstiem, tad iestājās klusums, un jaunieši zem bezgalīgajām debesu velvēm mēnesnīcas virmojošajā gaismā cieši ielūkojās viens otram sejā. Un nekustīgās melnās priedes kā sargi stāvēja viņiem visapkārt.

Laika ritmiskie soļi izgaisa klusumā, un viņiem šķita, ka Visums apstājies savā gaitā. Dzirdami bija tikai viņu straujie sirdspuksti. It kā viņi mistu pa­saulē, kur nepazīst nāvi, un tobrīd tas patiešām tā arī bija. It kā viņiem atklātos — un viņiem patiešām arī atklājās — cilvēces esamības noslēpums tādā lielis­kumā, kādu vēl neviens pirms tam nebija pieredzējis. Pat vissīkākajām, visnenozīmīgākajām dvēselēm mī­lestība paver neaprakstāma daiļuma pasauli. Bet šie mīlētāji piederēja pie milžu ģints, kas nobaudījusi Dievu ēdienu …

Jūs varat iedomāties, kādās šausmās sastinga visa pieklājīgā sabiedrība, uzzinājusi, ka ar princi sade­rinātā princese, viņas augstība princese, kam dzīslās rit karaliskas asinis, satiekas — turklāt satiekas bieži — ar vienkārša ķīmijas profesora hipertrofēto atvasi, ar radījumu, kam nav ne augstas kārtas, ne stāvokļa, ne mantas, un sarunājas ar to, it kā pasaulē nebijis ne karaļu, ne prinču, ne sabiedrības šķiru, ne godbijības, nebijis nekā cita kā vien milži un pun­duri, — sarunājas ar to un pat nepūlas slēpt, ka tas kļuvis viņai par mīļāko.

— Ja tas nāktu ausīs avīžniekiem! — dvesa sers Artūrs Pūdls Būtliks[13] …

— Man stāstīja, ka … — čukstēja vecais Frampas[14]bīskaps.

— Augšstāvā atkal jaunumi, — našķodamies ap pasniegšanai sagatavoto saldēdienu, sacīja vecākais sulainis. — Cik es noprotu, šī milzu princese …

— Stāsta, ka… — tenkoja dāma, kurai piederēja rakstāmlietu tirgotava pie galvenās pils ieejas, kur amerikāņi pirka biļetes parādes apartamentu ap­skatei.

Beidzot žurnālā «Tenkas» parādījās ar pseidonīmu Pirāts parakstīts paziņojums:

«Mēs esam pilnvaroti atsaukt…»

Taču patiesība jau vairs nebija noslēpjama.