Karaliene Margo

XXVII Dieva pirksts

Aiziedams no de Sovas kundzes, Indriķis teica:

- Ejiet gulēt, Šarlote, izliekaties, kas esat nopietni slima, un rit nevienu nepieņemiet.

Šarlote paklausīja, pat nepūlēdamās noskaidrot, kāda iemesla dēļ karalis dod šādu pavēli.

Bet viņa zināja, ka Indriķim bija daudz noslēpumu, kurus viņš nevienam neuzticēja un kurus viņš baidījās izpaust pat miegā. Tāpēc viņa izpildīja visu, ko viņš vēlējās, būdama pārliecināta, ka arī karaļa visdīvainākajam prasībām ir nopietns pamats.

Tajā vakarā viņa Dariolai žēlojās par stiprām galvassāpēm un reiboni. Šīs slimības pazīmes viņai bija ieteicis Indriķis.

Otrā rītā baronese izlikās, ka gribētu piecelties, bet izlikusi kājas uz grīdsegas, viņa sacīja, ka jūtoties ļoti nespēcīga un atkal atgūlās.

Šī slimība, par kuru Indriķis jau stāstīja Alansonas hercogam, bija pirmais jaunums, par kuru ziņoja Katrīnai, kad viņa prasīja, kāpēc de Sovas kundze nav klāt viņas rīta tualetes laikā.

- Viņa ir slima, - atbildēja Lotringas princese.

- Slima! ~ Katrīna nicīgi noteica. Ne vaibsts viņas sejā neliecināja, ka šī vēsts viņai bija tīkama. - Slinkums, cits nekas!

- Nē, augstība, - princese paskaidroja, - Sovas kundze bija jau piecēlusies, bet galvassāpes un nespēks piespieda viņu atkal likties gultā.

Katrīna klusēja un, slēpdama savu prieku, pagriezās pret logu. Pagalmā viņa ieraudzīja Indriķi, kurš sarunājās ar kādu jaunekli. Ļauna līksme un slēptas bailes iesmeldza karalienes sirdī.

- Man liekas, ka mans znots šorīt izskatās bālāks nekā parasti. Vai ne? - viņa jautāja gvardes kapteinim.

Viņa bija maldījusies. Indriķis jutās veselāks kā jebkad. Galminieki lēnām izklīda. Karalienes istabā palika tikai četri uzticamākie augstmaņi. Drīz vien Katrīna ļāva iet ari viņiem, sacīdama, ka vēlas palikt viena.

Kad viņi aizgāja, māte karaliene aizslēdza durvis, piegāja pie sienā iebūvētā slepenā skapja un izņēma kādu grāmatu, kuras saplēstās lapas liecināja, ka tā bieži tiek lietota. Katrīna nolika grāmatu uz galda, atvēra aizzīmētā vietā, atzvēlās uz galda un, atbalstījusi galvu rokās, sāka lasīt.

Pareizi, - viņa nomurmināja un tad lasīja tālāk: "..galvassāpes, vispārējs nespēks, sāpes acīs, uztūkušas smaganas..". Patlaban viņa sūdzas tikai par galvassāpēm… Gan jau būs arī citas pazīmes. Viņa turpināja lasīt: "Tad sākas kakla iekaisums. Tas pāriet uz kuņģi, apņem sirdi kā ugunīgā gredzenā un satriec smadzenes kā negaidīts zibens spēriens. Drudzis ilgst apmēram sešas stundas, karsonis - divpadsmit, trieka - divdesmit, agonija - sešas. Kopā - trīsdesmit sešas stundas." Bet kāpēc Indriķis vēl ir uz kājām? Varbūt tāpēc, ka viņš ir vīrietis un viņam ir stipra veselība? Vai arī viņš pēc baroneses noskūpstīšanas būs iedzēris ūdeni un noslaucījis lūpas?

Katrīna nepacietīgi gaidīja pusdienas. Indriķis vienmēr ēda pie karaļa galda. Viņš atnāca, žēlojās par galvassāpēm, neko neēda un tūdaļ pēc pusdienām aizgāja. Katrīna dzirdēja viņa nedrošos soļus un pavēlēja Indriķi izsekot. Spiegs ziņoja, ka Navarras karalis iegājis pie de Sovas kundzes.

- Viņš pats dodas pretī nāvei, - Katrīna nodomāja. - Tagad viņam vairs nav glābiņa.

Navarras karalis tiešām devās pie baroneses de Sovas. Viņš gribēja tai pateikt, lai viņa turpina tēlot savu slimību. Nākamajā dienā Indriķis visu rītu neizgāja no savas istabas un neieradās arī pie pusdienu galda, stāstīja, ka de Sovas kundze kļūstot arvien slimāka. Galmā sāka izplatīties visādas baumas.

Katrīna bija uztraukta. Ambruāzs Parē jau dienu iepriekš bija aizsūtīts uz Senžermenu pie kāda saslimuša karalienes mīluļa. Tātad pie Indriķa un Sovas kundzes varēja aicināt Katrīnai padevīgu cilvēku, kurš teiks tikai to, ko tam pavēlēs. Ja arī nejauši gadīsies kāds cits ārsts, kas, atklādams noindēšanas mēģinājumu, sacels šausmas visā galmā (tas jau ne vienu reizi vien bija dzirdējis par līdzīgiem nozāļošanas gadījumiem), ari tad varēs rast izeju. Māte karaliene ļoti paļāvās uz galmā izplatītajam tenkām par Margeritas greizsirdību. Tenkas bija izlaidusi pati Katrīna.

Un tāpēc viņa mierīgi gaidīja liktenīgo brīdi, kad atvērsies durvis un ieskries bālais, izbiedētais pāžs un kliegs: "Majestāte, Navarras karalis mirst, bet baronese de Sova jau ir beigta!"

Pulkstenis nosita četri pēcpusdienā. Katrīna apsēdās pie putnu būra un vairākiem retas sugas putniem sāka mest biskvītu drupačas. Šos putnus viņa vienmēr pati baroja. Kaut gan karalienes seja bija mierīga, bet drūma, taču katrs visniecīgākais troksnītis viņu ļoti uztrauca. Pēkšņi atvērās durvis.

- Majestāte, - gvardes kapteinis teica, - Navarras karalis…

- Slims? - Katrīna viņu aši pārtrauca.

- Nē, madame. Paldies Dievam, viņa majestāte jūtas ļoti labi!

- Ko tad jūs man gribējāt teikt?

- Navarras karalis nāk pie jūsu augstības.

- Ko viņš vēlas?

- Viņš nes jūsu majestātei mazu, ļoti retas sugas pērtiķīti.

Šajā brīdī ienāca Indriķis, kurš nesa groziņu ar ļoti skaistu pērtiķīti.

Indriķis smaidīja. Viņa uzmanību saistīja vienīgi glītais zvēriņš, kuru tas mīļi glāstīja. Bet viņš nemanāmi pārlaida istabai skatienu, spaidīgos apstākļos viņam vairāk arī nevajadzēja.

Katrīna nobālēja. Šis bālums vēl palielinājās, kad viņa redzēja, ka znota vaigus krāso spirgts sārtums, kas liecināja par ziedošu veselību.

Māte karaliene samulsa. Viņa nejūtīgi saņēma Indriķa dāvanu, apjukusi kaut ko nomurmināja par viņa teicamo izskatu un piebilda:

- Man prieks redzēt jūs tik ziedošu, mans dēls, jo vairāk tāpēc, ka man stāstīja, ka jūs esot slims un arī pats žēlojaties par savārgumu. Tagad es saprotu, - viņa piebilda, mēģinādama pasmaidīt. - Tās ir bijušas tikai tukšas runas, jo jums gribējās izrauties brīvībā.

- Es patiesi biju ļoti slims, augstība, - atbildēja Indriķis. - Bet kādas īpašas zāles, kuras plaši lieto mūsu kalnos un kuras man ieteica mana māte, mani atkal izdziedināja.

"Varbūt kāda pretinde?" - karaliene prātoja. - "Redzēsim… Nē, redzēdams, ka Sovas kundze saslimusi, viņš vienkārši vairās… Tiešām var domāt, ka šo cilvēku sargā Dieva pirksts!"

Katrīna nepacietīgi gaidīja nakti. Sovas kundze neatstāja savas istabas. Katrīna apjautājās par viņu: baronesei bija palicis vēl sliktāk.

Visu vakaru māti karalieni mocīja liels uztraukums, un visi galminieki izbailēs cits citam jautāja, kādas domas gan vajā viņu valdnieci, ja no šī uzbudinājuma gailēja pat viņas vienmēr tik vienaldzīgā seja.

Beidzot sabiedrība izklīda. Ar divu istabmeitu palīdzību izģērbusies, Katrīna devās gulēt.

Kad visa Luvra jau gulēja dziļā miegā, Katrīna piecēlās, uzvilka garu, melnu naktskleitu, paņēma lampu un atslēgu no Sovas kundzes istabas un devās pie viņas.

Vai Indriķis šo apmeklējumu bija paredzējis, vai arī bija aizņemts, vai kaut kur istabā slēpās? Jaunā sieviete bija viena.

Katrīna uzmanīgi atslēdza durvis, cauri priekšistabai iegāja viesu salonā, nolika lampu uz galda, jo pie slimās dega svecc, un kā ēna ieslīdēja guļamistabā. Atslīgusi uz šūpuļkrēsla atzveltnes, kas stāvēja pie baroneses gultas, Dariola bija cieši aizmigusi. Gultu no visām pusēm aizsedza aizkari.

Jaunās sievietes elpa bija tik viegla, ka pirmajā mirklī Katrīnai šķila, ka viņa nemaz neelpo.

Beidzot viņa to saklausīja un ļaunā priekā atbīdīja aizkaru, lai ar savām acīm pārliecinātos par šausmīgās indes iedarbību. Viņa jau iepriekš bija iedomājusies, ka slimniecei ir zili bāla vai briesmīgā drudzī kvēlojoša seja. Bet viņa bija maldījusies. Jaunā sieviete gulēja pavisam mierīgi: smaidā puspavērtas maigās lūpas, rožainais vaigs viegli gulēja graciozi saliektās rokas plaukstā, bet otra roka - balta un kairinoša, atpūtās uz aveņsarkanās atlasa segas. Jauniem apelsīniem līdzīgās krūtis lēni cēlās un grima, kā divi mēness sudraba veldzēti viļņi ziedoņa naktī.

Katrīna nevarēja savaldīties un pārsteigumā iekliedzās. Šis kliedziens pamodināja Dariolu.

Katrīna paslēpās aiz gultas aizkara.

Dariola atvēra acis, bet viņa bija tā samiegojusies, ka, pat nepūlējusies uzzināt, kas viņu uzmodinājis, atkal cieši aizmiga.

Katrīna iznāca no paslēptuves un, pārskatījusi istabu, uz maza galdiņa ieraudzīja krūku ar Spānijas vīnu, cepumus, augļus un divas glāzes. Varbūt Indriķis pie Sovas kundzes bija ēdis vakariņas. Varbūt viņa mīļākā bija tikpat vesela kā viņš.

Katrīna piegāja pie tualetes galdiņa un paņēma no tā mazu sudraba kārbiņu ar lūpu ziedi; tā bija jau krietni pusē. Kārbiņa bija ļoti līdzīga tai, kuru viņa bija atsūtījusi Šarlotei.

Karaliene ar zelta adatas galu paņēma lūpu ziedes gabaliņu zirņa lielumā un, atgriezusies savās istabās, to piedāvāja Indriķa dāvinātajam pērtiķim. Pērtiķītis, saodis patīkamo smaržu, kāri norija ziedi un, saritinājies savā groziņā, atkal aizmiga.

Katrīna nogaidīja ceturtdaļstundu.

- Mans suns Bruts apēda tikai pusi šā daudzuma un nobeidzās pēc minūtes, - Katrīna pie sevis runāja. - Es esmu piemānīta. Vai tiešām tas būtu Renē? Nē, neticami! Tātad Indriķis! O, atriebīgais likteni! Tas ir skaidrs. Viņam ir jāvalda, un viņš nedrīkst mirt! Bet var būt, ka nekaitīga ir tikai inde? Mēs varam izmēģināt arī dzelzi! Un Katrīna devās uz gultu, lai pārdomātu jauno plānu, kurš uz rīta pusi bija jau izstrādāts visos sīkumos. To varēja saprast pēc tā, ka no rīta viņa lika atsaukt sardzes kapteini un, pasniegusi tam vēstuli, pavēlēja to aiznest pēc piederības.

Vēstule bija adresēta Lurjē Morvelam, karaliskā petardiešu pulka kapteinim, kas dzīvoja Berisas ielā - iepretī Arsenālam.