Karaliene Margo

X Nāve, mesa vai Bastīlija

Aizslēgusi durvis un atgriezusies guļamistabā, Margerita tur ieraudzīja bailēs drebošo Gijonu, kas šausmās noskatījās uz asins traipiem gultā, uz mēbelēm un grīdsegām.

- O, madame! - karalienei ienākot, viņa iesaucās. - O, madame, vai viņš ir miris?!

- Klusē. Gijona! - Margerita pavēlēja tik skarbā balsī, ka būtu veltīgi kaut ko iebilst.

Gijona apklusa.

Margerita izņēma jostas somiņā paslēpto atslēgu, atslēdza kabineta durvis un norādīja savai kalponei uz ievainoto jaunekli.

La Molam bija izdevies piecelties un atzrāptics līdz logam. Viņš bija atradis mazu dunci, vienu no tiem, kādus tai laikā nēsāja dāmas. Izdzirdis, ka durvis atveras, jauneklis satvēra dunci.

- Nebaidieties, grāf! - teica Margerita. - Zvēru, ka jūs esat drošībā.

La Mols atkal nokrita uz ceļiem.

- O, madame \ - viņš sauca. - Jūs man esat nevis karaliene, bet gan dieviete!

- Esiet mierīgs, - Margerita brīdināja, - jūsu brūces vēl asiņo… Paskaties, Gijona, cik viņš bāls! Kur jūs esat ievainots?

La Mols mirkli padomāja. Viņam sāpēja viss ķermenis un viņš pūlējās saprast, kur degošās sāpes ir visdzelošākās.

- Madame, - viņš beidzot teica, - kā man liekas, vispirms zobens ķēra plecu, bet tad krūtis. Pārējās brūces nav vērts atcerēties.

- Mēs tūdaļ pārliecināsimies, - teica Margerita. ~ Gijona, atnes manu zāļu kastīti!

Gijona izgāja un tūdaļ atkal atgriezās, vienā rokā nesdama zāļu kastīti, bet otrā zeltītu sudraba krūzi un plāna holandiešu audekla gabalus.

- Gijona, palīdzi man viņu piecelt! - karaliene Margerita izrīkoja

Nelaimīgā cīnītāja mēģinājums pašam piecelties nebija izdevies. Viņš

bija zaudējis pēdējos spēkus.

- O, madame, rnan kauns! - la Mols pretojās. - Es nevaru atļaut…

- Jums jāatļauj viss, ko es uzskatu par vajadzīgu, - Margerita paskaidroja. - Mēs jūs varam glābt un mēs izdarītu noziegumu, ja ļautu jums nomirt.

- G! - la Mols iesaucās. - Labāk mirt, nekā ļaut, lai jūs, karaliene, notraipītu savas rokas ar manām necienīgajām asinīm. Nē, nekad!

Un viņš godbijīgi atvairījās.

- Bet jūsu asinis, jaunais muižniek, jau ir aptraipījušas viņas majestātes gultu un istabu, - Gijona iesmējās.

Margerita savilka ciešāk mēteli, lai paslēptu sārtos traipus uz baltās batista kleitas. Šī sievišķīgi kaunīgā kustība la Molam atgādināja, ka viņš bija apskāvis un spiedis pie savām krūtīm šo jauko, tik karsti mīlamo sievieti. Šīs atmiņas viņa bālos vaigus krāsoja viegli sārtus.

- Jūsu augstība, - viņš murmināja, - vai jūs nevarat nodot mani kādam ārstam?

- Ārstam katolim, vai ne? - karaliene jautāja tādā balsī, ka la Mols nodrebēja, nojauzdams, ko viņa ar to grib teikt.

- Vai tad jūs nezināt. - kautri pasmaidīdama, viņa turpināja, - ka mūs, princeses, māca pazīt stādus, ka mēs zinām, kādu labumu tie dod, un protam gatavot zāles. Kā sievietei un kā karalienei mans pienākums arvien bijis atvieglot ciešanas. Savā mākslā mēs neesam sliktākas par ārstiem, - tā vismaz apgalvo lišķi. Man šai ziņā ir jau zināma slava. Vai tad jūs to vēl neesat dzirdējis? Nu, Gijona, pie darba!

Margerita aši paķēra no jaunekļa rokas izkritušo dunci un pārgrieza viņa kamzoļa saites. Pa to laiku Gijona ar otru dunci atārdīja vai, parei/āk sakot, - nogrieza kamzoļa piedurknes. Aukstā ūdenī saslapinājusi audekla gabalu, meitene noslaucīja asinis, kas sūcās no la Mola pleca un krūtīm, bet Margerita, paņēmusi zelta adatu, sāka aizšūt brūces tik uzmanīgi un veikli, kā to līdzīgos apstākļos labāk neizdarītu pats Ambruāzs Parē.

Brūce plccā bija dziļa brūce, krūtīs - neliels ieskrambājums; duncis bija slīdējis pa ribām, pārgriezdams ādu, bet neskardams kaulus.

- Ievainojumi ir sāpīgi, bet ne nāvīgi, - skaistā un mācītā karaliene ārsts paskaidroja. - Gijona, pasniedz man balzāmu un sagatavo pārsējus.

Gijona jau bija paspējusi izpildīt karalienes pavēli un noslaucījusi, un ar dziedinošām smaržām ieziedusi jaunekļa krūtis, viņa rokas, kas atgādināja antīkās skulptūras rokas, viņa dziļi atpakaļ atliektos plecus un biezām matu cirtām apēnoto kaklu, kas viss drīzāk atgādināja smalku marmora tēlu, nevis sakropļotu, mirstošu cilvēku.

- Nabaga jauneklis! - čukstēja Gijona, mazāk gan vērodama savu darāmo, bet vairāk skatīdamās uz pašu slimnieku.

- Cik viņš skaists, vai ne? - Margerita jautāja īsti karaliskā vaļsirdībā.

- Jā, madame\ Man liekas, ka viņu nevar atstāt guļam uz grīdas, bet vajadzētu piecelt un novietot uz šī dīvāna, pret kuru viņš tagad atbalstījies.

- Tev taisnība, - Margerita piekrita.

Abas sievietes pieliecās un, sakopojušas visus spēkus, pacēla la Molu un noguldīja viņu uz platā dīvāna.

Ievainotais atguva samaņu. Viņš nopūtās, atvēra acis un viņu pārņēma tā svētlaimes sajūta, kuru izbauda ievainotais, atgūdams dzīvību, kad kveldējošā karstuma vietā viņš jūt atsvaidzinošu spirdzi un smagās, nepatīkamās asiņu smakas vietā - maigu aromu.

La Mols izdvesa dažus nesakarīgus vārdus. Margerita pasmaidīja un pielika pie lūpām pirkstu.

Šajā brīdī pie vienām no karalienes guļamistabas durvīm atskanēja klauvējieni.

- Tas ir pie slepenajām durvīm, - Margerita sacīja.

- Kas tur varētu būt, madame? - pārbiedētā Gijona vaicāja.

- Es pati paskatīšos, - Margerita atbildēja. - Paliec šeit un neatstāj viņu vienu.

Margerita iegāja guļamistabā. Rūpīgi aizvērusi kabineta durvis, viņa atvēra otrās, kas veda slepenajā ejā uz karaļa un mātes karalienes istabām.

- Baronese de Sova! - karaliene iesaucās. Viņas sejā atplaiksnīja ne tik daudz bailes, kā nicināšana. Neviena sieviete nekad nepiedod sāncensei, kaut tā arī būtu atņēmusi nemīlamu cilvēku. - Baronese de Sova!

- Jā, jūsu majestāte, - baronese atbildēja, sakrustodama rokas lūgšanā.

- Jūs esat šeit? - Margerita jautāja vēl pārsteigtākā balsī.

Šarlote nokrita ceļos.

- Piedodiet, madamel - viņa iesaucās. - Es atzīstu savu vainu pret jums. Bet, ja jūs zinātu… Es neesmu vienīgā vainīgā… Māte karaliene man pavēlēja…

- Piecelieties, - Margerita sacīja. - Nedomāju, ka jūs esat nākusi manā priekšā taisnoties. Papūlieties paskaidrot, ko jūs vēlaties.

- Jūsu augstība, es atnācu… - atbildēja Šarlote, vēl aizvien stāvēdama uz ceļiem un gandrīz neprātīgām acīm skatīdamās uz karalieni, - es atnācu jums prasīt, vai viņš nav šeit?

- Kas? Par ko jūs, madame, runājat? Es patiešām jūs nesaprotu.

- Par karali!

- Par karali?! Tātad jūs viņam sekojat arī šeit, manās istabās? Bet jūs taču zināt, ka pie manis viņa nav!

- O, kundze! - turpināja baronese de Sova, neatbildēdama uz karalienes aizskarošajām piezīmēm un acīmredzot tās pat neievērodama. - Kāda laime, ja viņš būtu šeit!

- Kāpēc?

- Ak, madame, visus hugenotus apkauj un Navarras karalis ir hugenotu vadonis.

- O! - iekliedzās Margerita, saķerdama de Sovas kundzes roku un piespiezdama viņu piecelties. - To es pavisam biju piemirsusi! Es nekad nedomāju, ka viņam var draudēt tādas pat briesmas kā visiem pārējiem.

- Vēl lielākas, kundze, vēl lielākas! - Šarlote sauca.

- Lotringas hercogiene mani brīdināja. Es viņam ieteicu neiet ārā. Vai viņš ir izgājis?

- Nē, nē, viņš atrodas Luvrā. Bet viņu nevar atrast. Ja viņa nav šeit…

- Šeit viņa nav.

- O! - baronese de Sova, sāpju aizlauzta, ievaidējās. - Tad viņš ir beigts! Māte karaliene zvērēja viņu nogalināt!

- Viņu nogalināt! Tas ir briesmīgi! Neiespējami!

- Kundze, - baronese de Sova pārliecinošā kaislē noteikti teica, - es vēlreiz atkārtoju, ka neviens nezina, kur atrodas Navarras karalis.

- Bet kur ir māte karaliene?

- Māte karaliene aizsūtīja mani pēc hercoga Gīza un monsieur Tavannas, kuri gaidīja viņu lūgšanas istabā, bet pēc tam man ļāva iet. Tad, piedodiet, kundze, es aizgāju uz savām istabām un kā parasti sāku gaidīt…

- Manu vīru? - jautāja Margerita.

- Viņš neatnāca, madame. Es sāku viņu meklēt, izprašņāju visus. Kāds kareivis teica, ka īsi pirms kautiņa redzējis karali ejam savu miesassargu pavadībā, bet kautiņš turpinās jau veselu stundu.

- Pateicos, kundze, - sacīja Margerita. - Kaut gan jūtas, kuras spiež jūs rūpēties par karali, mani apvaino, es jums tomēr pateicos.

- Piedodiet man, jūsu augstība! - baronese lūdzās. - Jūsu piedošana būs man atbalsts, atgriežoties savās istabās, jo sekot jums, kaut no tālienes, es neuzdrošinos.

Margerita sniedza viņai roku.

- Es iešu pie karalienes Katrīnas, - viņa teica. - Atgriezieties savās istabās! Navarras karalis atrodas manā apsardzībā. Es apsolīju būt viņa sabiedrotais un doto vārdu turēšu.

- Bcl ja jums, kundze, māti karalieni neizdosies satikt?

- Tādā gadījumā es uzmeklēšu brāli Kārli un parunāšu ar viņu.

- Ejiet, ejiet, madame, - sacīja Šarlote, dodama karalienei ceļu. - Lai Dievs jūsu majestātei palīdz!

Margerita izgāja gaitenī. Noskatījusies, kā Šarlote pa kāpnēm devās uz savām istabām, viņa gāja pie mātes karalienes.

Šeit viss bija mainījies. Pakalpīgo galminieku vietā, kuri Margeritas priekšā arvien bija godbijīgi atkāpušies un cienīgi sveicinājuši, viņa atrada kareivjus ar asiņainiem zobeniem, asinīm notašķītos tērpos un pilsoņus saplēstos mēteļos un pulvera dūmos nokvēpušām sejām. Viņi atnesa ziņojumus un aiznesa pavēles. Gaiteņos valdīja liela burzma; ļaudis nāca un gāja.

Margerita velti mēģināja izlauzties cauri šim dzīvajam žogam. Katru reizi, kad atvērās un aizvērās mātes karalienes istabas durvis, viņa redzēja Katrīnu, kura, šķiet, bija kļuvusi jaunāka - kā divdesmit gadus veca meitene - spirgta un darbīga. Viņa rakstīja, saņēma vēstules, atplēsa tās, deva pavēles, pateica laipnību vienam, uzsmaidīja otram, bet uzkrītoši mīļi saņēma tos, kuru apģērbi bija notraipīti asinīm un netīrumiem vairāk nekā citiem.

Tajā brīdī vestibilā iznāca hercogs Gīzs. Viņš bija paziņojis karalienei par admirāļa nāvi un tagad atkal devās uz slaktiņu.

- Indriķi! - Margerita iesaucās. - Kur ir Navarras karalis?

Hercogs izbrīnā paskatījās uz viņu, smaidīdams palocījās un, neko

neatbildējis, kareivju pavadībā izgāja no istabas.

Margerita pieskrēja pie kāda virsnieka, kurš devās prom no Luvras un pirms aiziešanas pavēlēja kareivjiem pielādēt arkebūzas.

- Kur ir Navarras karalis? - viņa jautāja. - Monsieur, kur ir Navarras karalis? i

- Nezinu, kundze, - virsnieks atbildēja. - Es nepiederu viņa majestātes pulkam.

- O, monsieur Tavann, monsieur Tavann! - iesaucās Margerita, ieraudzīdama garāmejošo Tavannu. - Tikai vienu vārdu… es jūs lūdzu!

Tavanna apstājās.

- Kur ir Navarras Indriķis? - Margerita jautāja.

- Šķiet, ka viņš kopā ar Alansonas hercogu un Kondē izgāja no Luvras, - Tavanna skaļi atbildēja. Tad viņš noliecās pie Margeritas un tikko dzirdami čukstēja: - Daiļā karaliene, ja jūs vēlaties redzēt Navarras karali - par laimi būt viņa vietā es atdotu savu dzīvību -, aizejiet uz karaļa ieroču kabinetu!

- Pateicos, Tavann, - sacīja Margerita, ievērodama vienīgi viņa pēdējos vārdus. - Pateicos! Es iešu turp.

Un viņa devās uz karaļa ieroču zāli.

Margerita pieklauvēja pie ieejas karaļa istabās. Durvīm atveroties, viņa atkal ieraudzīja divas kareivju rindas.

- Karalis nevienu nepieņem, - paskaidroja sardzes virsnieks.

- Ari mani ne? - Margerita jautāja.

- Pavēles attiecas uz visiem.

- Arī uz mani, Navarras karalieni, karaļa māsu!

- Man pavēlēts nepieļaut nekādus izņēmumus. Atvainojiet, kundze!

Un virsnieks aizvēra durvis.

- Viņš ir pagalam! - iesaucās Margerita. - Tagad cs visu saprotu! Mani ir izmantojuši kā pievilinātāju, lai ķertu un nogalinātu hugenotus!… Nē, es tur iekļūšu, kaut arī tas man maksās dzīvību!

Kā neprātīga viņa sāka skraidīt pa galerijām un gaiteņiem, kad pēkšņi aiz kādām mazām durtiņām viņa izdzirdēja klusu, vienmuļu dziedāšanu. Aiz durvīm kāds drebošā^ balsī dziedāja protestantu korāli.

- Tā ir mana brāļa aukle, labā Madlēna! Viņa ir šeit! - iesaucās Margerita, kaut ko priecīgu atcerēdamās. - Viņa ir šeit! Augstais Dievs, palīdzi man!

Cerībās starodama, Margerita klusu pieklauvēja pie durvīm. Pēc Margeritas noslēpumainā brīdinājuma un sarunas ar Renē Navarras karalis, kā jau mēs zinām, devās prom no mātes karalienes istabas. Viņš » satika dažus draugus katoļus, kuri, it kā laipnību parādīdami, viņu pavadīja līdz karaļa istabām. Tur viņu sagaidīja apmēram divdesmit hugenoti, kuri, drūmu nojautu mocīti, kas šai liktenīgajā naktī nomāca Luvras pili, bija nolēmuši neatstāt jauno princi vienu un bija ieradušies pie viņa.

Pie pirmā Senžermenokseruā torņa zyana sitiena, kas viņu sirdīs atbalsojās kā kapu zvans, ienāca Tavanna un, kapa klusumam valdot, paziņoja Indriķim, ka karalis Kārlis IX vēlas ar viņu runāt.

Atteikties nevarēja. To neviens arī neiedrošinājās. Visos Luvras gaiteņos, galerijās un ejās atskanēja kareivju soļi. Pilī un ap to sapulcējās apmēram divi tūkstoši bruņotu vīru. Atvadījies no draugiem, Indriķis gāja līdzi Tavannam, kurš viņu ieveda mazā galerijā, kas norobežoja karaļa istabas, un atstāja viņu vienu - neapbruņotu, neskaidru nojausmu pilnu sirdi.

Tādā stāvoklī Navarras karalis pavadīja divas mokošas stundas. Ar augošu nemieru viņš klausījās zvana skaņās un šauteņu šāvienu pērkonā, pa logu vērodams ugunsgrēku liesmu un lāpu uguņu apspīdētus cilvēkus, kurus šķiet, vajāja slepkavas. Līdz viņa ausīm atlidoja nikni kliedzieni un izmisuma pilnas vaimanas, bet viņš nesaprata, ko tas viss nozīmē.

Indriķis fiziski nebija pārāk spēcīgs, bet viņam bija viens pārākums - garīgais spēks. Briesmu brīdī juzdams bailes, kad tās viņu māca kaujas laukā, svaigā gaisā, saulei mirdzot, visu acu priekšā, viņš tās sagaidīja ar smaidu. Bet tagad viņš bija viens, ieslēgts pustumšā galerijā, kurā grūti bij& ienaidnieku pat saskatīt. Tas nemanot varēja pielīst klāt un iedurt viņam ar dunci.

Pašā cilvēku medību karstumā, kad Indriķis sāka nojaust, ka šis kauliņš ir jau agrāk noorganizēts, ieradās kāds kapteinis un aicināja viņu doties līdzi - pie karaļa. Viņi izgāja cauri vairākām istabām, kuru durvis kā pēc burvja mājiena pašas atvērās un atkal aizvērās, līdz kapteinis aizveda Indriķi pie Kārļa IX, kurš pašlaik atradās savā ieroču kabinetā.

Karalis sēdēja lielā klubkrēslā, rokas atspiedis pret sānu atzveltnēm. Izazirdis soļus, Kārlis IX pacēla uz krūtīm nodurto galvu, un Indriķis redzēja, ka viņa pieri klāj lielas sviedru lāses.

- Labvakar, Indriķi, - jaunais karalis skarbi sveicināja. - Atstājiet mūs vienus, la Šast!

Kapteinis izgāja.

Uz brīdi iestājās nomācošs klusums.

Ar nemierīgu skatu Indriķis apskatījās visapkārt un pārliecinājās, ka istabā viņi ar karali bija divi vien.

Pēkšņi Kārlis IX piecēlās. •

- Pie velna! - viņš iesaucās, atmezdams atpakaļ savas blondās matu cirtas un noslaucīdams nosvīdušo pieri. - Jūs laikam esat apmierināts, ka pašlaik atrodaties pie manis? Vai ne, Indriķi?

- Protams, jūsu augstība, - Navarras karalis atbildēja. - Es arvien jūtos laimīgs, atrazdamies jūsu majestātes tuvumā.

- Šcii jums laikam labāk nekā tur? Ko? - neievērodams cildinājumu, karalis turpināja iztaujāt.

- Es jūs nesaprotu, majestāte, - Indriķis atbildēja.

- Paskatieties, tad sapratīsit.

Vilkdams Indriķi sev līdzi, Kārlis IX piegāja pie loga un ar roku norādīja svainim uz ārā notiekošo. Navarras karalis ieraudzīja šaušalīgus slepkavu siluetus. Viņi stāvēja uz kāda kuģa klāja, cirzdami un slīcinādami nelaimīgos upurus, kurus viņiem arvien piegādāja cili necilvēki.

- Dieva dēļ, sakiet, kas gan šonakt īsti notiek? - nobālēdams Indriķis iesaucās.

- Šonakt mani atbrīvo no visiem hugenotiem, - Kārlis IX atbildēja. - Vai jūs redzat tur, virs Burbonu pils, liesmas un dūmu mutuļus? Tur deg admirāļa nams. Tagad paskatieties uz to līķi, kuru katoļi nēsā kā salmu kūli. Tas ir admirāļa svaiņa jūsu drauga Teliņi līķis.

- O, ko tas nozīmē? - Navarras karalis aiz kauna un dusmām iekliedzās, velti tverdams pēc dunča.

Viņš nojauta, ka par viņu zobojas un reizē arī draud.

- Tas nozīmē, - atbildēja karalis, kurš jau bija paspējis savaldīt savu niknumu un izskatījās ļoli bāls, - tas nozīmē, ka es savā tuvumā vairs negribu redzēt nevienu hugenotu. Vai dzirdat, Indriķi? Vai es esmu karalis vai ne? Vai es drīkstu rīkoties, kā man tīk?

- Bet, jūsu majestāte…

- Mana majestāte šai stundā apkauj visus atkritējus. Tāda ir mana vēlēšanās! Vai jūs esat katolis? - kliedza Kārlis, kura dusmas arvien pieauga.

- Augstība, - Indriķis ieminējās, - atceraties savus vārdus: "Ticība man vienaldzīga, ja tikai man padevīgi kalpo!".

- Ha, ha, ha! - Kārlis ļauni iesmējās. - Tu gribi, lai es atceros savus vārdus, Indriķi? Bet tie, - viņš piebilda, norādīdams uz pūli, - vai tie man nekalpoja padevīgi? Vai viņi nebija varonīgi» kaujas laukā, gudri padomdevēji un paklausīgi arvien? Viņi visi bija labi pavalstnieki. Bet viņi ir hugenoti, un es gribu vienīgi katoļus!

Indriķis klusēja.

- Vai tu saproti mani, Indriķi? - Kārlis IX jautāja.

- Saprotu, jūsu augstība!

- Un tad?

- Un tad! Es neatrodu iemesla, kādēļ Navarras karalim jādara tas, ko nav darījuši visi šie nabaga ļautiņi. Šie nelaimīgie taču mirst vienīgi tāpēc, ka viņiem piedāvāja to, ko jūsu majestāte piedāvā man, un ka viņi atsacījās tāpat, kā atsacīšos es.

Kārlis sagrāba jaunā prinča roku. Viņa parasti tumšās acis tagad dzēlīgi kvēloja.

- O, tātad tu domā, ka es būtu uzņēmies tās pūles piedāvāt katoļticību visiem tiem, kurus tur nogalina? - viņš jautāja.

- Majestāte, - sacīja Indriķis, atbrīvodams savu roku, - vai arī jums netiktos nomirt jūsu senču ticībā?

- Velns lai parauj, protams! Bet tev?

- Man arī, augstība, - Indriķis atbildēja.

Kārlis dusmās iekliedzās un, izstiepis drebošo roku, paķēra no galda arkebūzu. Indriķis atbalstījās pret sienu. Salti sviedri pārklāja viņa pieri. Bet drīz vien viņš pa paradumam savaldījās un, apslēpdams savu uztraukumu, palika ārēji mierīgs un uzmanīja katru bargā monarha kustību.

Karalis pielādēja arkebūzu un nepacietīgi sita kāju pret grīdu.

- Vai tu gribi pieņemt mesi un pāriet katoļticībā? - viņš jautāja, paceldams liktenīgo roku.

Indriķis klusēja.

Kārlis IX izgrūda tik briesmīgu lāstu, kādu vēl nebija dzirdējušas Luvras velves, un viņa bālā seja tumši piesarka.

- Nāvi, mesi vai Bastīliju! - viņš kliedza, mērķēdams uz Navarras karali.

- O, augstība! - Indriķis iesaucās. - Jūs gribat nogalināt mani, savu brāli?

Ar savam raksturam zīmīgo attapību Indriķis prata izvairīties no atbildes uz Kārļa jautājumu. Noraidoša atbilde atnestu viņam drošu nāvi.

Tā kā pēc stiprām dusmu lēkmēm arvien seko atslābums, Kārlis IX savu jautājumu Navarras karalim vairs neatkārtoja. Pēc neilgas šaubīšanās viņš pagriezās pret vaļējo logu un nomērķēja uz kādu cilvēku, kas skrēja pa piekrasti.

- Kāds taču man ir jānogalina! - būdams ļoti bāls, ar asinīm pieplūdušām acīm viņš rēca.

Kārlis izšāva, un bēgošais cilvēks novēlās kā nopļauts.

Indriķis ievaidējās.

Galīgi uzbudinātais Kārlis bez apstājas lādēja arkebūzu un šāva, katru laimīgu Šāvienu pavadīdams ar prieka kliedzieniem.

- Nu, kas ir? - pēkšņi kāda balss viņiem aiz muguras ierunājās. - Vai viss kārtībā?

Tā bija Katrīna Mediči. Viņa bija ienākusi nepamanīta, brīdī, kad skanēja pēdējais šāviens.

- Nē, deviņi velni! - Kārlis iekliedzās, aizsviezdams šauteni. - Nē, viņš pretojas… negrib!…

Katrīna neatbildēja. Viņa lēni paskatījās uz Indriķi, kurš stāvēja nekustēdamies - kā tēls, kuru glezno uz tapetēm. Tad viņa pievērsa skatienu Kārlim, it kā jautādama: "Kāpēc tad viņš vēl ir dzīvs?"

- Dzīvs… dzīvs… - atrūca Kārlis, saprazdams mātes skatu un atbildēdams, - viņš ir dzīvs tāpēc, ka viņš ir mans radinieks.

Katrīna pasmaidīja.

Indriķis redzēja šo smaidu un saprata, ka ar Katrīnu viņam būs jāiztur vēl lielāka cīņa.

- Madame, - viņš teica Katrīnai, - es redzu, ka par visu noteicēja esat jūs, nevis mans svainis Kārlis. Jūs sadomājāt ievilināt mani slazdos, jūs padarījāt savu meitu par vilinātāju, kurai vajadzēja mūs visus iznīcināt, jūs atšķīrāt mani no sievas, lai izsargātu viņu no nepatikšanām būt klāt, kad nogalina viņas vīru…

- Jā. bet tas nekad neizdosies! - atskanēja kāda cita kaisla un aizelsusies sievietes balss, kuru Indriķis tūliņ pazina.

Kārlis, to izdzirdis, izbrīnā nodrebēja; Katrīnu šī balss saniknoja.

- Margerita! - iesaucās Indriķis.

- Margo! - noteica Kārlis.

- Mana meita! - čukstēja Katrīna.

- Monsieur, - Margerita uzrunāja Indriķi, - jūsu beidzamie vārdi skan kā apvainojums. Apvainojot mani, jums gan ir taisnība, gan arī tās nav. Taisnība ir tā, ka es patiešām esmu bijusi vilinātāja un mani izmantojuši jūsu visu iznīcināšanai. Nepatiesība ir tā, ka es par to nezināju. Es pati izglābos no nāves vienīgi gadījuma dēļ, varbūt manas mātes aizmāršības dēļ. Bet es nule uzzināju, ka jums draud briesmas, un tūdaļ steidzos izpildīt savu pienākumu. Bet sievas pienākums ir dalīties ar vīru liktenī. Ja jūs izsūtīs trimdā - iešu jums līdzi; ja jūs ies'odzīs cietumā - došos turp, ja jūs nonāvēs - miršu arī es!

Un viņa izstiepa pret Indriķi roku, kuru viņš cieši saspieda. Varbūt šai glāstā trūka mīlas, toties tajā bija jaušama dziļa atzinība.

- Ak, mana nabaga Margo! - sacīja Kārlis IX. - Labāk būtu pierunājusi viņu pāriet katoļticībā!

- Augstība, - Margerita atbildēja ar viņai piemītošo dižciltību, - jūsu pašu labā neprasiet no jūsu nama prinča tādu pazemošanos!

Katrīna uzmeta Kārlim nozīmīgu skatienu.

- Brāli! - iesaucās Margerita, kura tikpat labi kā Kārlis IX i/prata mātes vaibstus. - Brāli, neaizmirstiet, ka jūs pats gribējāt, lai viņš būtu mans vīrs!

Juzdams pret sevi vērstus Margeritas un Katrīnas skatienus - vienu pavēlošu, otru lūdzošu -, Kārlis IX mirkli šaubījās. Galu galā uzvarēja augstsirdība.

- Ko lai dara, madame! - noliecies Katrīnai pie auss, viņš klusi teica: - Margo taisnība, Indriķis ir mans svainis.

- Jā, - Katrīna iečukstēja dēlam ausī, - ja… Bet ja nu viņš nebūtu svainis?