Karaliene Margo

XXXII vensēnas torņa terase

Navarras Indriķis domīgi pastaigājās pa Vensēnas torņa lēzeno jumtu. Viņš zināja, ka karalis ar visu galmu ir apmeties pilī, kas atradās tikai simts soļu attālumā, un it kā redzēja, ka mirst karalis Kārlis.

Laiks bija burvīgs. Saule pārplūdināja tālos līdzenumus un zelta straumēm lija pār koku galotnēm, kas lepojās ar maigi zaļām, nesen atplaukušām lapām.

Bet Indriķis neredzēja ne zaļos līdzenumus, ne saules apzeltītās koku galotnes. Viņa skatiens bija pievērsts Francijas galvaspilsētai, kurai bija lemts kļūt visas pasaules valdniecei.

- Parīze! - Navarras karalis čukstēja. - Parīzē - gaviļu, slavas, varenības un laimes pilsēta! Parīze - Luvra, bet Luvrā - tronis! Un tikai viens šķērslis mani šķir no Parīzes - šie nocietinājumi zem manām kājām, kas kavē mani un arī manu ienaidnieci.

Paskatījies uz Vensēnu, Indriķis no sevis pa kreisi nelielā līdzenumā aiz ziedošiem mandeļu kokiem ievēroja kādu jātnieku, kura bruņas apspīdēja saule, iekvēlodama tās tūkstoš varavīksņainās dzirkstīs.

Jātnieks sēdēja straujā zirgā, otru tikpat strauju un nepacietīgu zirgu turēdams pavadā.

Navarras karalis sāka jātnieku novērot. Svešais izvilka zobenu, uzsprauda tā smailē ballu mutautiņu un sāka vicināt, it kā dodams norunātu zīmi.

Kā atbilde pretējā pakalnē arī pazibēja balts mutautiņš, un drīz vien viss līdzenums ap pili baltoja vienos mutautiņos.

Tas bija de Muī ar saviem hugenotiem. Viņi zināja, ka karalis mirst, un, baidīdamies par Indriķa dzīvību, sapulcējās, būdami gata\i aizstāvēties vai uzbrukt. Indriķis atkal palūkojās uz jātnieku, noliecās pār margām un pielicis acīm priekšā roku, lai aizsargātos no spožās saules, vēroja svešinieku.

Viņš pazina jauno hugenotu.

Priecādamies par draugu tuvumu, Indriķis noņēma cepuri un ar to pavicināja.

Visi mutautiņi atkal pazibēja kā baltas dūjas, un viņu straujajā kustībā bija vērojams prieks.

- Viņi gaida mani, - Indriķis ierunājās, - bet es nevaru aiziet! Kāpēc es nepievienojos viņiem jau agrāk! Tagad ir par vēlu!

Viņš pamāja ar roku, ka viss ir zaudēts. Uz to de Muī deva zīmi: "Es pagaidīšu."

Šajā brīdī Indriķis uz akmens kāpnēm sadzirdēja soļus un ātri atkāpās no margām. Hugenoti saprata viņa atkāpšanās iemeslu un acumirklīgi zobeni atkal tika iebāzti makstīs un mutautiņi pazuda.

Kāpņu augšgalā Indriķis ieraudzīja sievieti, kas pēc grūtā kāpiena smagi elsa, un, pazinis Katrīnu Mediči, bailēs nodrebēja.

Divi karaļa gvardes kareivji palika uz kāpnēm.

- O! - Indriķis norūca, - liekas, ka noticis kaut kas ļoti svarīgs, ja māte karaliene mani apmeklē Vensēnas torņa terasē!

Katrīna apsēdās uz akmens sola netālu no margu spraugas un atvilka elpu.

Indriķis, laipni smaidīdams, tuvojās karalienei.

- Jūs mani meklējāt, dārgā māmiņ?

- Jā, monsieur, - Katrīna atbildēja. - Tuvojas svēts mirklis: karalis mirst un vēlas ar jums runāt.

- Ar mani? - Indriķis priecīgi iesaucās.

- Jā, ar jums! Liekas, ka viņam ir iestāstīts, ka jūs ne vien nožēlojot atteikšanos no Navarras troņa, bet kārojot arī pēc Francijas karaļkroņa.

- O! - Indriķis iesaucās.

- Es zinu, ka tās ir blēņas, - Katrīna turpināja, - bet viņš tic. Un es esmu pārliecināta, ka sarunā viņš mēģinās jūs ievilt slazdos.

- Mani?

- Jā, jūs. Kārlis pirms nāves vēlas noskaidrot, cik jums var uzticēties un cik jūs esat bīstams. Un no jūsu atbildes - ievērojiet! - būs atkarīga viņa pēdējā pavēle: jūsu dzīvība vai nāve.

- Bet ko viņš man piedāvās?

- Nezinu.

- Varbūt jūs tomēr kaut ko nojaušat?

- Nē! Bet tā kā viņš ir pārliecināts…

Katrīna apklusa.

- Par ko?

- Tā kā viņš ir pārliecināts, ka jūs esat ļoti godkārīgs, man liekas, ka viņš gribēs jūs pārbaudīt. Viņš jums, piemēram, piedāvās kaut ko kārdinošu, vilinošu, kā vilina noziedzniekus, lai tic pirms spīdzināšanas atzīstas. Tā, piemēram, - Katrīna turpināja, stingri lūkodamās uz Indriķi, - viņš jums piedāvās valsts pārvaldīšanu, pavaldoņa tiesības…

Indriķi sagrāba neizsakāms prieks. Bet viņš saprata, ka Katrīna viņu pārbauda, un savaldījās.

- Man? - viņš teica. - Nu, tādi slazdi būtu pārāk nekrietni! Vai tad es nesaprotu, ka pavaldoņa tiesības viņš var piešķirt tikai jums un manam brālim Alansonas hercogam?

Katrīna saknieba lūpas, slēpdama apmierināto smaidu.

- Tātad jūs atsakāties no pavaldonības?

"Karalis ir miris," Indriķis nodomāja, "un viņa pati grib mani ievilkt slazdos."

- Vispirms man jāuzzina, ko man teiks karalis, - viņš atbildēja. - Jūs taču pati teicāt, ka tie ir tikai iespējamie priekšlikumi.

- Bez šaubām. Bet jums taču ir kaut kāda vēlēšanās?

- Tā kā man nav nekādu prasību, tad nav arī vēlēšanās, - Indriķis vienkārši atbildēja.

- Tā nav atbilde, - Katrīna sāka uztraukties. - Sakiet atklāti, vai jūs piekritīsit vai ne?

- Es neko noteiktu nevaru atbildēt. Izlemt par tik svarīgu lietu ir ļoti grūti.

- Klausieties, - sacīja Katrīna. - Laiks dārgs. Spēlēsim savas lomas kā karalis un karaliene. Ja jūs pieņemsit pavaldonību, jums draud nāve.

" Karalis ir dzīvs," Indriķis nodomāja.

- Ari karaļa dzīvība atrodas Dieva rokās, - viņš atbildēja. - Dievs mani sargās.

- Padomājiet labi.

- Divi trimdas gadi un mēnesis cietumā bija pietiekami ilgs laiks un es daudz ko pārdomāju, - Indriķis nopietni atbildēja. - Esat lik laipna un paziņojiet karalim, ka cs drīz ieradīšos.

Katrīna saprata, ka Indriķis nepiekāpsies. Viņa piecēlās un steidzīgi sāka kāpt lejup.

Tiklīdz viņa pazuda, Indriķis pieskrēja pie margām un deva de Muī zīmi, kas nozīmēja: "Piejājiet tuvāk un esat gatavi!"

Dc Muī atkal uzlēca zirgā un, otru zirgu turēdams pavadā, aulekšoja šurp un apstājās divu musketu šāvienu attālumā no torņa.

Indriķis ar mājienu pateicās un devās uz leju.

Ieeju pagalmā apsargāja divkāršas šveiciešu un vieglo jātnieku rindas, kurām vajadzēja iziet cauri, lai nokļūtu pilī un no tās izietu.

Katrīna stāvēja pagalmā un gaidīja.

Pavēlējusi Indriķa pavadoņiem atkāpties sāņus, viņa ar roku pieskārās viņa plecam un teica:

- Šai pagalmā ir divi vārti. Pie vieniem jūs gaida zirgs un brīvība, ja jūs atsakāties no pavaldonības, bet pie otriem, pa kuriem jūs nupat ienācāt, par jūsu stūrgalvību jums draud… Nu, ko jūs teiksit?

- Madame, kad karalis iecels mani par pavaldoni, tad nevis jūs, bet gan cs rīkošu kareivjus. Ja cs naktī iznākšu no pils, visi šie šķēpi un musketes nolieksies manā priekšā. Lūk, tāda ir mana atbilde!

- Neprātīgais! - Katrīna izmisusi čukstēja. - Sargies! Nesāc ar Katrīnu cīņu uz dzīvību un nāvi!

- Kāpēc gan ne? - Indriķis uzmanīgi palūkojās uz Katrīnu. - Kāpēc ar jums nespēlēt to pašu spēli, ko ar visiem citiem? Līdz šim es taču esmu uzvarējis.

- Tādā gadījumā ejiet vien pie karaļa, - sacīja Katrīna, ar vienu roku norādīdama uz kāpnēm, bet ar otru sažņaugdama vienu no diviem saindētajiem dunčiem, kas melnādas makstīs vienmēr karājās viņai pie jostas.

- Ejiet pirmā, madame, - sacīja Indriķis. - Es vēl neesmu reģents, un jūs esat cienīgāka.

Visi Katrīnas ļaunie nodomi bija uzminēti un viņa paklausīja.