XXIX Grēva laukums

Septītā rīta stunda. Trokšņaini ļaužu bari pulcējas ielās un laukumos un pacietīgi gaida.

Pulksten desmitos no Vcnsēnas cietuma izbrauca rati un klusi kustējās pa svētā Antonija ielu. Un visur, kur tie pabrauca garām, skatītāji ar saviem nekustīgajiem skatieniem un pārakmeņotajām lūpām atgādināja sastingušus tēlus.

Šajā dienā māte karaliene parīziešiem bija sarīkojusi drausmīgu, asiņainu izrādi.

Ratos uz plāna salmu klāja gulēja abi mūsu draugi. Viņi bija tērpti melnos mēteļos un ar kailām galvām. Kokonnas klēpī zvilnēja la Mols, kura galva karājās uz ratu malas, bet acis miglaini pārlūkoja apkārtni.

Skatītāji, gribēdami labāk redzēt, mēģināja spiesties uz priekšu, cēlās pirkstgalos, līda uz kāpnēm, rāpās sienu iedobumos.

Runāja, ka la Mols savos noziegumos neesot atzinies, bet Kokonna neesot izcietis mocīšanu un visu izstāstījis.

- Paskataties uz to sarkanmataino, - atskanēja kāda balss. - Viņš nav izcietis un atzinies. Viņa dēļ jāmirst arī otrajam. Tas gan bijis varonis un nav izpaudis ne pušplēsta vārda.

Abi draugi uzklausīja gan lamu vārdus, gan uzslavas. La Mols spieda Kokonnas rokas. Viņš nolūkojās uz stulbo pūli ar tik augstprātīgi nicinošu skatienu, it kā viņš brauktu nevis kauna ratos, bet gan trauktos pa ielām spožā uzvaras braucienā. Kokonnam nelaime bija nesusi svētību. Tā apskaidroja viņa seju kā nāvei vajadzēja apskaidrot pjemontieša dvēseli.

- Vai mēs drīz būsim galā? - la Mols jautāja. - Liekas, ka es neizturēšu un paģībšu.

- Pacieties, la Mol! Drīz mēs brauksim garām Tizona un Klošperšē ielām.

- O, pacel, paccl mani. Ļauj man vēlreiz palūkoties uz laimīgo namu.

Kokonna izstiepa roku un pieskārās bendes plecam. Kabošs sēdēja priekšā un vadīja zirgu.

- Esiet tik laipns un pie Tizona ielas uz brītiņu apstājieties, - Kokonna

lūdza.

Kabošs piekrizdams palocīja galvu, un pēc brīža viņi apstājās.

Kokonnas balstīts, la Mols ar mokām piecēlās stāvus. Asarām acīs viņš noskatījās uz aizslēgto, kluso namiņu un, dziļi nopūties, izdvesa:

- Ardievu, jaunība, mīla un dzīve! Ardievu!

Un viņš nolieca galvu uz krūtīm.

- Negaudies, - sacīja Kokonna, - varbūt debesīs mēs to visu atkal iegūsim.

- Tu tam tici?

- Ticu, jo to apgalvoja garīdznieks, un arī es pats uz to ceru. Dieva dēļ, tikai neģībsti, la Mol! Šie dienaszagļi, kas mūs tā novēro, varētu mūs izsmiet.

Kabošs izdzirda pēdējos vārdus un, ar vienu roku dzīdams zirgu, ar otru neuzkrītoši pasniedza Kokonnam mazu ožamajā spirtā samērcētu sūklīti. Kad la Mols bija to paostījis un ierīvējis deniņus, viņš juta, ka spēki atkal atgriežas.

- O, es atspirgstu! - viņš iesaucās.

Un viņš kaisli noskūpstīja kaklā pakārto Margeritas dāvanu. Aizbraucot līdz piekrastes ielas galam un pagriežoties gar kādas skaistas, Indriķa II celtas būves stūri, virs raibā pūļa galvām parādījās ešafots.

- Es gribētu mirt pirmais, mans draugs! - sacīja la Mols.

Kokonna atkal aizskāra Kaboša plecu.

- Ko pavēlēsit? - bende jautāja.

- Tu man gribēji izdarīt kādu pakalpojumu, vai ne? - Kokonna vaicāja.

- Jā.

- Mans draugs izcietis spīdzināšanu un ir vārgāks. Viņam būtu ļoti grūti redzēt, kā mirstu es. Bez tam, ja es miršu pirmais, kas viņu uznesis uz ešafota.

- Labi, labi, - atbildēja Kabošs, slaucīdams asaras. - Nomierinieties, es izpildīšu jūsu vēlēšanos.

- Un vienā cirtienā, vai ne? - Kokonna čukstēja.

- Vienā.

Rati apstājās. Soda vieta bija klāt. Kokonna uzlika galvā cepuri.

La Mols izdzirda vētrainai jūrai līdzīgu troksni. Viņš gribēja piecelties, bet spēki viņu atstāja.

Kabošam un Kokonnam vajadzēja viņu turēt aiz rokām.

Laukumā ņirbēja tūkstošiem galvu. Katrā logā spīdēja ziņkārīgas acis.

Kad cilvēki ieraudzīja skaisto jaunekli, kas tik tikko turējās uz spīdzināšanas laikā salauzītajām kājām un tomēr mēģināja iztikt bez citu palīdzības, no visām pusēm atskanēja skaļi līdzcietības saucieni.

- Draugs, - sacīja la Mols, - cs nevaru paiet. Aiznes mani!

- Tūlīt!

Kokonna pamāja bendem, kas atkāpās un palaida viņu pa priekšu. Kokonna noliecās, paņēma la Molu uz rokām un stingriem soļiem uzkāpa uz ešafota. Pūlis neganti kliedza un aplaudēja.

Nolaidis la Molu zemē, Kokonna noņēma cepuri un palocījās, pēc tam nosvieda to uz ešafota.

- Palūkojies, - la Mols čukstēja. - Varbūt, ka viņas kaut kur vēl ir ieraugāmas.

Kokonna steidzīgi pārskatīja laukumu. Pēkšņi viņš apstājās un aizskāra drauga plecu.

- Skaties, - viņš teica, - skaties uz tā tornīša lodziņu.

Kādā logā roku rokā stāvēja divas sievietes.

- Es baidījos nomirt, viņu nekad vairs neredzējis, - la Mols čukstēja. - Tagad es viņu redzēju un mirstu mierīgi.

No loga nenovērsdamies, viņš pielika mazo zelta krustiņu pie lūpām un noklāja to ar skūpstiem.

Savukārt Kokonna pret dāmām eleganti palocījās.

Atbildes vietā viņas abas pavicināja asarās izmirkušus mutautiņus.

Kabošs aizskāra Kokonnas plecu un uzmeta tam nozīmīgu skatienu.

- Jā, jā, - teica pjemontietis. Tad viņš pagriezās pret la Molu. - Apskauj mani un mirsti vīrišķīgā nāvē. Tev tas nav grūti - tu esi tik varonīgs!

- Nav vērts, - atbildēja la Mols. - Es tā ciešu.

Pienāca garīdznieks un sniedza la Molam Pestītāja tēlu.

La Mols to noskūpstīja.

- Ātrāk, ātrāk, la Mol, - Kokonna mudināja, - man ir tik grūti… es jūtu, ka pagurstu!

- Esmu gatavs, - atbildēja la Mols.

- Vai varat noturēt galvu taisni? - jautāja Kabošs, paceldams zobenu.

La Mols bija nometies ceļos.

- Es ceru, - viņš atteica.

- Tad viss būs labi.

- Vai jūs atcerēsities manu lūgumu? - la Mols vaicāja. - Šis krustiņš jums atvērs visas durvis.

- Esiet mierīgs. Turiet galvu taisnāk.

La Mols izstiepa kaklu un vēlreiz palūkojās uz tornīti.

- Ardievu, Margerita, - viņš čukstēja, - dzīvo ve…

Viņš vārdu nepabeidza. Kabošs pacēla zobenu un ar vienu cirtienu nocirta la Molam galvu. Tā novēlās pie Kokonnas kājām.

Atskanēja tūkstošgalvainā pūļa mežonīgs kliedziens. Un Kokonnam likās, ka vienas sievietes balsī plosošais izmisums izskanējis vissāpīgāk.

- Pateicos, draugs, pateicos! - sacīja Kokonna, trešo reizi spiezdams bendes roku.

- Mans dēls, - jautāja garīdznieks, - vai tu vēl negribētu Dieva priekšā nožēlot savus grēkus?

- Nē, tēvs, - atbildēja pjemontietis, - visus savus grēkus, kas man Viņa priekšā būtu jānožēlo, es jau esmu pateicis.

Tad viņš pagriezās pret Kabošu.

- Nu, bende, mīļais draugs, tagad sniedz man savu pēdējo pakalpojumu!

Viņa skaidrais, mierīgais skats, ko viņš pārlaida pūlim, izsauca skaļu izbrīnu. Tas viņu nomierināja. Tad viņš pacēla la Mola galvu, noskūpstīja viņa bālās lūpas un vēlreiz pameta acis uz tornlti. Beidzot, neizlaizdams drauga galvu no rokām, viņš nometās ceļos un teica:

- Es esmu gatavs!

Tiklīdz viņš to bija pateicis, Kabošs ar zobenu nocirta viņam galvu.

Rupjais bende drudžaini nodrebēja.

- Lūk, nu ir beigas! - viņš noteica. - Nabaga jauneklis!

Kabošs noliecās un izņēma no la Mola rokām mazo zelta krustiņu. Tad viņš novilka mēteli un sāka kārtoties bēdīgajam atpakaļbraucienam. Izrāde bija beigusies. Pūlis izklīda.

Загрузка...