Karaliene Margo

VIII Atriebības nodomi

Pēc nopratināšanas, ko Indriķis bija izturējis tik spīdoši, viņš izmantoja brīvo mirkli un devās pie baroneses de Sovas. Ortons pēc ģīboņa bija jau atlabis. Indriķis sāka viņu izvaicāt, bet neko daudz neuzzināja. Ortons varēja tikai pastāstīt, ka viņa istabā bija ielauzušies sveši bruņoti vīri, to priekšnieks ar zobena rokturi bija viņam iesitis pa galvu un pēc tam viņš bija zaudējis samaņu. Par Ortonu neviens nerūpējās. Katrīna viņu bija redzējusi nesamaņā un noturējusi par mirušu. Viņš bija atjēdzies tad, kad māte karaliene jau bija aizgājusi, bet gvardes kapteinis, kam viņa bija uzdevusi visu novākt, nebija vēl atnācis. Indriķis palūdza Šarloti paturēt Ortonu pie sevis, kamēr no de Muī nebūs saņēmis kādu ziņu, ko viņš katrā ziņā cerēja sagaidīt. Tad viņš ar Ortonu aizsūtīs tam atbildi, un viena uzticama cilvēka vietā būs ieguvis divus. Pēc tam Indriķis atgriezās savās istabās un, dzijās domās nogrimis, sāka staigāt pa kabinetu. Pēkšņi atvērās durvis un ienāca karalis.

- Jūsu augstība! - iesaucās Indriķis, mezdamies tam pretī.

- Es… Tiešām, Indriķi, tu esi tik lielisks puisis, ka es tevi iemīlu aizvien vairāk.

- Sire, jūs esat pārāk laipns.

- Tev ir tikai viens trūkums, Indriķi.

- Kāds? Vai tas, ka man medības ar suņiem patīk vairāk, nekā medības ar vanagiem? Ne vienreiz vien jūs man to esat pārmetis, sire.

- Nē, nē, es nedomāju par to, Indriķi. Es runāju par kaut ko citu.

- Tādā gadījumā esiet tik laipns un paskaidrojiet, sire, un es pacentīšos laboties, Indriķis sacīja, no Kārla smaida noskārsdams, ka patlaban karalis ir loti labā garastāvoklī.

- Tavs trūkums ir tas, Indriķi, ka, neskatoties uz tavām skaistajām acīm, tu visu neredzi tik labi, kā to vajadzētu.

- Vai es tiešām būtu tuvredzīgs?

- Sliktāk, Indriķi, ir vēl sliktāk. Tu esi akls.

- Akls? - bearnietis jautāja. - Varbūt, ka šī nelaime mani piemeklē vienīgi tad, kad es aizveru acis.

- Jā, jā, uz to tu esi spējīgs, - Kārlis piebilda. - Lai nu kā, bet es esmu apņēmies tev atkal tās atvērt.

- Klausos, sire.

- Kad vakar vakarā hercogs Gīzs teica, ka redzējis tavas sievas nestuves un ka viņu pavadījis kāds kavalieris, tu negribēji ticēt?

- Sire, vai es varēju iedomāties, ka jūsu majestātes māsa ir spējīga atļauties tādu vieglprātību?

- Kad viņš teica, ka tava sieva devusies uz Klošperšē ielu, arī tam tu neticēji!

- Majestāte, vai tad varēja iedomāties, ka Francijas princese iedrošināsies likt uz spēles savu labo slavu?

- Kad es ielencu namu Klošperšē ielā, - karalis turpināja, - un man uzsvieda uz pleca sudraba krūzi, Anžū hercogam uz galvas uzgāza plūmju kompotu, Gīzam ietrieca sejā meža kuiļa kāju, vai tu redzēji uz balkona divus vīriešus un divas sievietes?

- Es neredzēju nevienu. Jūsu majestāte droši vien atceras, ka es izklaušināju sētnieku.

- Bet es viņus redzēju.

- Ja jūsu majestāte viņus redzēja, tad viņi būs tur bijuši.

- Jā, es redzēju divus vīriešus un divas sievietes. Bet tagad es skaidri zinu, ka viena sieviete bijusi Margo, bet viens vīrietis - grāfs de la Mols.

- Kā tā? - Indriķis vaicāja. - Ja grāfs de la Mols bijis Klošperšē ielā, kā tad viņš varēja būt šeit?

- Viņš šeit nav bijis. Bet tas tagad nav svarīgi. To mēs visu uzzināsim, kad ēzelis Morvels varēs rakstīt vai runāt. Lieta tā, ka Margo tevi krāpj.

- Sire, visām baumām nevar ticēt.

- Nu, redzi, es taču tev teicu, ka tu esi nc tikai tuvredzīgs, bet galīgi akls, velns lai parauj! Beidzot taču tici, tu, stūrgalvi! Es tev vēlreiz atkārtoju, ka Margo tevi krāpj, Šovakar mēs viņas mīļāko nožņaugsim.

Indriķis nodrebēja un izbrīnā palūkojās uz karali.

- Atzīsties, Indriķi, ka dvēseles dziļumos tu tam nepretojies, - karalis turpināja. - Margo, protams, kliegs kā simttūkstoš vārnu bars, bet, es zvēru pie sava goda, jo ļaunāk viņai. Es negribu, ka tevi padara nelaimīgu. Anžū hercogs var krāpt Kondē, cik vien patīk, man nav nekāda daļa, jo Kondē ir mans ienaidnieks. Bet tu… tu esi mans brālis… Vēl vairāk nekā brālis… tu esi mans draugs.

- Bet, sire …

- Un cs negribu, lai tevi apvaino un par tevi zobojas. Jau diezgan ilgi tu esi zobgalību priekšmets tiem muižnieciņiem, kas sabrauc no provinces salasīt mūsu ēdienu druskas un medīt mūsu sievas. Tu esi piekrāpts, Indriķi, un tas var atgadīties katram. Bet es zvēru, ka došu tev lielisku iespēju atriebties. Tu redzēsi, ka rītā visi runās: "Šķiet, ka karalis Kārlis ļoti mīl savu brāli Indriķi: pagājušajā naktī viņš piespiedis grāfu de la Molu izkārt mēli uz mūžīgiem laikiem."

- Vai tas jau ir izlemts, sire?

- Izlemts un parakstīts. Mēs paši tiksim ar viņu galā: es, Fransuā, Anžū hercogs un Gīzs. Karalis, divi prinči un slavens hercogs, tevi neskaitot. Liekas, ka šis kungs nevarēs žēloties.

- Kā tas ir - mani neskaitot?

- Nu ja, tu taču arī būsi kopā ar mums?

- Es?

- Jā, tu. Kad mēs būsim viņam uzmetuši kaklā cilpu, tu šim varonim karaliski ietrieksi krūtīs dunci.

- Jūs esat pret mani pārāk laipni, sire. Bet kā jūs zināt…

- Velns lai parauj! Liekas, ka šis nelietis lielās. Viņš satiekas ar Margo gan Luvrā, gan viņas namā Klošperšē ielā. Viņi kopā sacer dzejoļus, pastorāles… Kā es vēlētos redzēt šī kavaliera pantus! Pielūko, paņem asāku dunci!

- Sire, - sacīja Indriķis, - ievērojot visus apstākļus…

- Ko?

- Jūsu majestāte piekritīs, ka mana piedalīšanās šai pasākumā nebūtu visai pieklājīga. Man viss tas ir pārāk tuvs, un manu iejaukšanos varētu uzskatīt par cietsirdību. Jūs, majestāte, atriebsit māsas godu, atriebsities kavalierim, kas lielās ar Margeritas labvēlību un viņu apvaino. No jūsu puses šāda atriebība ir saprotama un nevar kaitēt manas sievas slavai. Viņu cs vēl aizvien uzskatu par nevainīgu. Bet, ja es šai pasākumā piedalīšos, lad iznāks kaut kas pavisam cits. Tad tā vairs nebūs taisna

atmaksa, bet atriebība, būs nevis pelnīts sods, bet gan slepkavība, un manu sievu uzskatīs nevis par apzaimotu, bet gan vainīgu aizliegtā mīlas dēkā.

- Tavi vārdi, Indriķi, ir zelta vērti! Es tikko teicu māmiņai, ka tu esi gudrs kā pats velns!

Un Kārlis laipni paskatījās uz Indriķi, kas palocījās, pateikdamies par uzslavu.

- Tātad tu tomēr esi apmierināts, ka tevi no šī kavaliera atbrīvo? - karalis jautāja.

- Viss, ko jūsu majestāte dara, ir labi darīts, - Indriķis atbildēja.

- Labi. Esi mierīgs, visu izdarīs, kā pienākas.

- Es pilnīgi paļaujos uz jūsu majestāti.

- Cikos viņš parasti ierodas pie tavas sievas?

- Ap deviņiem vakarā.

- Un aiziet?

- Ap vienpadsmitiem.

- Labi. Šonakt ej pie Margo pusnaktī. Līdz tam laikam viss jau būs galā.

Un Kārlis, draudzīgi paspiedis Indriķim roku un vēlreiz apliecinājis savu draudzību, izgāja, svilpodams iemīļoto mednieku dziesmiņu.

- Velns un elle! - norūca Indriķis, noskatīdamies uz aizejošo karali. - Esmu gatavs zvērēt, ka visu šo sātana darbu izgudrojusi māte karaliene. Viņa nezin ko vēl izgudrotu, lai tik mani sanaidotu ar sievu.

Indriķis iesmējās. Tie bija dīvaini smiekli, kādi viņam paspruka, kad neviens viņu ne redzēja, ne dzirdēja.

Tai pašā dienā apmēram pulksten septiņos vakarā kādā no Luvras pils istabām spoguļa priekšā stāvēja nule no vannas izkāpis skaists jauneklis un, sukādams matus un greznodamies, dziedāja saldskanīgu dziesmu.

Blakus viņam, gultā izstiepies, gulēja' otrs jauneklis.

Pirmais bija mūsu paziņa la Mols, par kuru tai dienā bija tik daudz runāts, otrs - viņa draugs Kokonna.

La Mols nedzirdēja pērkona grāvienus un neredzēja spožo zibeni, kas apdraudēja viņa dzīvību. Atgriezies mājās trijos no rīta, viņš nogulēja līdz. pulksten trijiem pēcpusdienā gan aizmidzis, gan sapņodams un celdams gaisa pilis uz tām irstošajām smiltīm, ko sauc par dzīvi. Pēc tam viņš piecēlās, nomazgājās, la Hurjēra viesnīcā paēda pusdienas un, atgriezies Luvrā, sāka sakārtot savu tualeti, kā vienmēr gatavodamies doties pie karalienes.

- Tātad tu teici, ka esot ēdis pusdienas? - žāvādamies Kokonna jautāja.

- Jā, ar lielu ēstgribu.

- Kāpēc tu mani nepaņēmi līdzi? Tu esi briesmīgs patmīlis!

- Tu tik saldi gulēji, ka man negribējās tevi modināt. Vai zini ko? Pusdienu vietā tu vari ēst vakariņas. Galvenais, neaizmirsti la Hurjēram paprasīt to Anžū vīnu, ko viņš nesen saņēma.

- Vai tas ir labs?

- Paprasi, gan jau pats redzēsi.

- Uz kurieni tu posies?

- Kurp es pošos? - sacīja la Mols, izbrīnījies par drauga savādo jautājumu. - Pie karalienes!

- Vai man neiet pusdienās uz namiņu Klošperšē ielā? - Kokonna vaicāja. - Tur droši vien vēl palikušas pagājušās nakts vakariņu atliekas un kāda krietna vīna lāse.

- Pēc visa tā, kas viņnakt notika, tu darītu neapdomīgi, Anibāl. Turklāt mēs taču solījāmies, ka vieni paši uz turieni neiesim… Padod manu mēteli!

- O, pareizi, - teica Kokonna, - es aizmirsu, ka mēs devām vārdu… Velns, kur tad palicis tavs mētelis?… Lūk, te būs!

- Nē, to ne. Tu man dod melno, bet man vajadzīgs ķirškrāsas. Karaliene apgalvo, ka tas man piestāvot labāk.

- Pameklē pats, - sacīja Kokonna, lūkodamies apkārt. - Es nevaru atrast.

- Nevari atrast? Kur tad tas palicis?

- Tu viņu būsi pārdevis.

- Kāda velna pēc? Man taču vēl ir kādi seši ekiji.

- Uzvelc manējo.

- Pateicos! 2Laļā kamzolī un dzeltenā mētelī es būšu īsts papagailis.

- Tu esi pārāk izvēlīgs. Tiec pats galā, kā zini!

Tai brīdī, kad la Mols sāka lamāt zagļus, kas nekaunīgā kārtā ielaužas Luvrā, istabā ienāca Alansonas hercoga pāžs ar dārgu mēteli uz rokas.

- O, lūk, kur tas ir! - la Mols iesaucās. - Beidzot!

- Jūsu mētelis, grāfa kungs! - sacīja pāžs. - Viņa augstība saderēja par tā krāsu un, vēlēdamies pārliecināties, lika aiznest mēteli viņam.

- Es viņu meklēju tikai tāpēc, ka gribēju iziet, - la Mols atbildēja. - Bet ja viņa augstībai mētelis vēl vajadzīgs…

- Nē, grāfa kungs.

Pāžs aizgāja. La Mols uzvilka mēteli.

- Nu, ko tu izlēmi? - viņš jautāja.

- Pagaidām vēl neko, - Kokonna atbildēja.

- Vai vakarā būsi mājās?

- Kā es to lai zinu?

- Tu nezini, ko darīsi pēc divām stundām?

- Zinu, ko darīšu, bet nezinu, ko man liks darīt.

- Kas? Nevērās hercogiene?

- Nē, Alansonas hercogs.

- Es tiešām esmu ievērojis, ka jau kādu laiciņu viņš pret tevi ir ļoti laipns, - sacīja la Mols.

- Tas taisnība, - Kokonna piekrita.

- Tātad tev par nākotni nav jārūpējas, - la Mols iesmējās. - Viņš tev palīdzēs.

- Nieki! Jaunākais dēls, ko viņš var!

- Viņš ļoti grib kļūt par vecāko, - tcica la Mols. - Varbūt, ka debesis par viņu apžēlojas… Tātad tu nezini, kur pavadīsi vakaru?

- Nezinu.

- Tad vācies pie velna… vai labāk - ardievu!

- Ir gan jocīgs tas la Mols! - Kokonna noņurdēja. - Viņš grib, lai es pasaku, kur pavadīšu vakaru. Es zinu tikai to, ka man gribas gulēt!

Un viņš atkal atgūlās.

La Mols devās pie karalienes. Lasītājam jau pazīstamajā gaitenī viņš sastapa Alansonas hercogu.

- A, tas esat jūs, grāf de la Mol? - hercogs izsaucās.

- Jā, jūsu augstība, - godbijīgi palocījies, la Mols atbildēja.

- Jūs izejat no Luvras?

- Nē, jūsu augstība, cs eju Navarras karalienei apliecināt manu padevību.

- Kad jūs no viņas aiziesit, grāf de la Mol?

- Vai jūsu augstība grib man kaut ko pavēlēt?

- Pagaidām nē. Bet vakarā es gribētu ar jums parunāties.

- Cikos?

- Starp deviņiem un desmitiem.

- Man būs tas gods pie jūsu augstības ierasties laikā.

La Mols palocījās un devās tālāk.

- Šis hercogs,- viņš norūca, - brīžiem ir tik bāls - kā īsts mironis. Dīvaini!

Pēc minūtes viņš pieklauvēja pie Navarras karalienes istabu durvīm. Gijona viņu tūlīt ieveda pie Margeritas.

Karaliene acīmredzot nodarbojās ar nogurdinošu darbu. Viņai priekšā aprakstīta papīra loksne un Isokrata sējums. Viņa deva la Molam zīmi uzgaidīt un, pabeigusi teikumu, nometa spalvu un lūdza jaunekli apsēsties viņai blakus.

La Mols vēl nekad nebija licies tik skaists un jautrs.

- Isokrata runa! - paskatījies grāmatā, viņš iesaucās. - Ko jūs ar to gribat darīt? O, jūs no grieķu valodas tulkojat latīniski: Ad Samiatiae Iegūtos reginae Margaritae concio! Tātad jūs šos barbarus gribat apsveikt latīniski?

- Ko lai dara? - Margerita atbildēja. - Viņi nerunā franciski.

- Bet kā jūs varat rakstīt atbildi, nezinādama, ko viņi teiks?

- Es jums varu atbildēt, ka runāšu nesagatavojusies, bet negribu jūs krāpt. Man iedeva viņu runu izlasīt un es uz to atbildēšu.

- Tātad sūtņi drīz ieradīsies?

- Viņi jau ir šeit, atbrauca no rīta.

- Bet neviens to vēl nezina?

- Jā, viņi ieradās inkognito. Liekas, ka viņu svinīgā ierašanās paredzēta parīt. Jūs redzēsit, - Margerita apmierināta piebilda, - ka mana atbilde būs spoža. Bet šie nieki lai paliek. Labāk parunāsim, kas jums atgadījies?

- Man?

- Jā.

- Kas gan man varēja atgadīties?

- Pietiek! Jūs gribai izlikties drošsirdīgs, bet es tomēr redzu, ka jūs šodien esat bālāks nekā parasti.

- Varbūt tāpēc, ka es pārāk ilgi gulēju.

- Netaisiet jokus, la Mol! Es zinu visu.

- Tad pasakiet to arī man. Es gan neko nezinu.

- Labi, atbildiet man atklāti! Ko jums prasīja māte karaliene?

- Māte karaliene? Vai tad viņa gribēja ar mani runāt?

- Kā? Jūs vinu nesatikāt?

- Nē.

- Un karali Kārli?

- Arī ne.

- Bet Alansonas hercogu jūs taču redzējāt?

- Jā, es viņu nupat satiku gaitenī.

- Ko viņš jums teica?

- Ka viņš šovakar starp deviņiem un desmitiem grib man dot kaut kādas pavēles.

- Un vairāk neko.

- Neko.

- Dīvaini!

- Kas jums šķiet dīvains?

- Tas, ka jūs neko nezināt.

- Kas tad ir noticis?

- Nolicis ir tas, ka jūs šodien karājaties virs bezdibeņa.

- Es?

- Jā, jūs.

- Kā tad tā?

- Klausieties! Pagājušā naktī gribēja apcietināt Navarras karali. Viņš nebija mājās, bet viņa istabā pārsteidza de Muī. Viņš nogalināja trīs vīrus un aizbēga tik ātri, ka aculiecinieki ievērojuši vienīgi viņa ķirškrāsas mēteli.

- Nu un tad!?

- Šis ķirškrāsas mētelis, kas reiz jau piekrāpa mani, ir piekrāpis arī citus. Jūs tur aizdomās, jūs pat apvaino trīskārtējā slepkavībā. Šorīt gribēja apcietināt, tiesāt un - kas zina? - varbūt arī sodīt. Lai glābtu savu dzīvību, jūs taču neteiktu, kur jūs bijāt?

- Pateikt, kur es biju? - la Mols iesaucās. - Kompromitēt jūs, manu daiļo karalicn? O, jums ir taisnība! Es mirstu aiz prieka, lai tik pasargātu jūsu burvīgās acis no vienas vienīgas asaru lāses!

- Tad manas burvīgās acis būtu lējušas daudz asaru! - sacīja Margerita.

- Bet kā šis negaiss norima?

- Uzminiet!

- Kā es lai uzminu?

- Bija tikai viens līdzeklis, lai pierādītu, ka jūs neesat bijis Navarras karaļa guļamistabā.

-Kāds?

- Pateikt, kur jūs bijāt.

- Nu?

- Nu, es to arī pateicu.

- Kam?

- Manai mātei.

- Un karaliene Katrīna?..

- Zina, ka es jūs mīlu.

- O, madame, jūsu rīcība ir cildena un skaista! Mana dzīvība pieder jums, Margerita!

- Ticu, jo es jūsu dzīvību izrāvu no tiem, kas man gribēja to atņemt. Tagad jūs esat glābts.

- Un jūsu roku glābts! - jauneklis iesaucās. - Manas dievinātās karalienes izglābts!

Tai brīdī nošķinda plīstoši stikli un kaut kas ar troksni nogāzās uz grīdas. La Mols izbailēs atrāvās atpakaļ. Margerita iekliedzās un paskatījās uz logu.

Pa to bija ielidojis akmens olas lielumā, kas vēl ripoja pa grīdu.

Arī la Mols ieraudzīja izsisto logu un uz viņu sviesto akmeni.

- Kāds nelietis iedrošinājies!.. - viņš iesaucās, mezdamies pie loga.

- Pagaidiet, - Margerita viņu aizturēja, - liekas, ka pie akmeņa kaut kas ir piesiets.

- Tiešām - kaut kāds papīrītis.

Margerita paņēma akmeni un noraisīja ap to apsieto šauro papīra loksnīti. Tā pie akmeņa bija piesieta ar auklu, kuras otrs gals caur izsisto stiklu nolaidās ārpusē.

Margerita attina zīmīti un izlasīja.

- Nelaimīgais! - viņa iesaucās.

Tad viņa zīmīti pasniedza la Molam, kas stāvēja bāls un nekustīgs.

Ar nelabās priekšnojautās sažņaugtu sirdi viņš paņēma zīmīti un izlasīja:

"Grāfu de la Molu gaitenī gaida ar gariem zobeniem. Varbūt viņš uzskatīs, ka prātīgāk ir glābties pa logu un Mantā pievienoties de Muī."

- Nedomāju, - zīmīti izlasījis, la Mols teica, - ka šie zobeni būs garāki par manējo!

- Bet tie var būt desmit pret vienu.

- Kāds draugs šo zīmīti sūtījis? - ia Mols. vaicāja.

Margerita paņēma papīrīti un uzmanīgi to aplūkoja.

- Navarras karaļa rokraksts! - viņa iesaucās. - Ja viņš brīdina, tad tiešām draud briesmas. Bēdziet, la Mol, bēdziet! Es jūs lūdzu!

- Kā lai es aizbēgu?

- Pa logu. Zīmītē tas taču norādīts.

- Pavēliet, mana karaliene, - iesaucās la Mols, - un es pa to izlēkšu, kaut arī man būtu jānositas!

- Pagaidiet, pagaidiet, - Margerita viņu atturēja.

- Liekas, ka auklā ir piesiets kaut kas smags.

- Palūkosimies, - la Mols noteica.

Viņi abi sāka vilkt virvi un ieraudzīja, ka pie tās piesietas no zīda un zirgu sariem vītas trepes.

- Jūs esat glābts! - Margerita iesaucās.

- Debesu brīnums!

- Nē, jums ir pakalpojis Navarras karalis.

- Bet ja nu tas ir slazds? - la Mols šaubījās. - Ja trepes pārtrūkst, uz tām uzkāpjot? Jūs taču šodien atzināties, ka mīlot mani?

Priekā piesarkusi Margerita pēc šiem vārdiem nobālēja kā nāve.

- Jums ir taisnība, - viņa teica, - tas ir iespējams.

Un viņa steidzās pie durvīm.

- Ko jūs gribat darīt? - la Mols uzsauca.

- Pārliecināties, vai viņi tiešām jūs gaida gaitenī.

- Nē, es nepieļaušu, lai viņu dusmas gāztos pār jums!

- Ko viņi var padarīt Francijas princesei? Kā sieviete un princese es esmu divkārt neaizskarama.

Karalienes vārdi bija tik pārliecinoši, ka la Mols vairs nepretojās.

Pavēlējusi Gijonai sargāt durvis un piekodinājusi la Molam atbilstoši apstākļiem vai nu bēgt, vai gaidīt viņu atgriežamies, Margerita izgāja gaitenī. Tas veda uz bibliotēku un dažām audiences zālēm, bet otrā galā sasniedza karaļa, karalienes istabas un slepenās kāpnes, kas veda pie Indriķa un Alansonas hercoga.

Kaut arī pulkstenis bija tikai deviņi, visas lampas jau bija nodzēstas un gaitenis grima tumsā. Vienīgi tālāk, aiz kāda stūra bija saskatāma vāja gaisma.

Navarras karaliene droši devās uz priekšu. Drīz vien viņa izdzirda klusus čukstus. Runātāji pūlējās runāt iespējami klusi, kas čukstēšanu padarīja noslēpumainu un baisu. Bet tai pašā mirklī čuksti apklusa, un viss atkal grima klusumā, bet vājā gaismiņa šķita vēl vārgāka.

Margerita turpināja doties pretī gaidāmajām briesmām, ja vien tās tur tiešām gaidīja. Jo tālāk viņa gāja, jo baismīgais klusums kļuva nepanesamāks, bet pie drebošās gaismiņas skaidrāk varēja saskatīt to aizsedzošo ēnu, kas ļoti atgādināja roku.

Kad Margerita nonāca līdz gaiteņa stūrim, parādījās kāds cilvēks, kas pacēla roku, kura visu laiku bija slēpusi sveces liesmu, un iesaucās:

- Lūk, viņš!

Margerita atradās aci pret aci ar brāli Kārli. Aiz viņa, rokās turēdams zīda saiti, stāvēja Alansonas hercogs. Tālāk tumsā neskaidri bija saskatāmi divi tēli, kam rokās zibēja kaili zobeni.

Margerita ātru skatienu pārskatīja visu. Saņēmusi visus spēkus, viņa savaldīja uzmācošās šausmas un smaidīdama teica:

- Jūs gribējāt sacīt: "Lūk, viņa!", vai ne, sire?

- Tā esi tu, Margo? - karalis jautāja. - Kurp tu tādā laikā ej? ~ Tādā laikā? Vai tad jau tik vēls?

- Es jautāju, kurp tu ej?

- Sameklēt Cicerona runu grāmatu. Man šķiet, ka es to atstāju pie māmiņas.

- Kāpēc tu neņēmi līdzi sveci?

- Es domāju, ka gaitenis būs apgaismots.

- Vai tu nāc no savām istabām?

- Jā.

- Ko tu šovakar dari?

- Gatavoju atbildi Polijas sūtņiem. Rīt taču būs apspriede un mums visiem jūsu majestātei jāparāda savas runas.

- Vai tev kāds šai darbā nepalīdz? Margerita saņēma beidzamos spēkus.

- Jā, brāli, man palīdz grāfs de la Mols. Viņš ir ļoti izglītots.

- Tik izglītots, ka es viņu palūdzu palīdzēt arī man. kad viņš pie tevis būs beidzis, - sacīja Alansonas hercogs.

- Un tu viņu gaidi? - Margerita mierīgi jautāja.

- Jā, - Fransuā nepacietīgi atbildēja.

- Tad es aizsūtīšu viņu pie tevis, Fransuā. Mēs jau beidzām.

- Bet tava grāmata? - vaicāja Kārlis.

- To atnesīs Gijona. Brāļi saskatījās.

- Ej vien, - karalis noteica. - Mēs turpināsim savu apgaitu.

- Apgaitu? Vai jūs kaut ko meklējat?

- Jā, mēs meklējam mazo sarkano cilvēciņu. Tu taču zini, ka mūsu vecajā Luvrā brīžiem parādās sarkans cilvēciņš.

Fransuā apgalvo, ka viņš tādu ir redzējis, un mēs gribam pārliecināties.

- Lai jums veicas! - Margerita novēlēja.

Viņa devās uz savām istabām. Gabaliņu pagājusi, viņa palūkojās atpakaļ. Pie gaiteņa sienas stāvēja četras ēnas un par kaut ko sarunājās. Vienā mirklī Margerita bija pie savām durvīm.

- Atver, Gijona! - viņa sauca. - Atver ātrāk! Gijona paklausīja.

Margerita steidzās uz istabu. La Mols, mierīgs un apņēmīgs, turēja rokā kailu zobenu.

- Bēdziet! - karaliene iesaucās. - Bēdziet, nekavējaties ne minūti! Jūs gaida gaitenī, jūs grib nogalināti

- Jūs man pavēlat bēgt? - la Mols jautāja.

- Jā, jā, es to gribu. Mums jāšķiras, ja kādreiz atkal gribam redzēties. Margeritas prombūtnē la Mols bija piestiprinājis pie loga trepes. Bet

pirms viņš nolaidās, tas maigi noskūpstīja karalienes roku.

- Ja šīs trepes būs slazds, - viņš teica, - es miršu par jums, Margerita. Neaizmirstiet savu solījumu!

- Tas nav solījums, la Mol, tas ir zvērests. Nebaidieties. Ardievu! Viņas vārdu iedrošināts, la Mols sāka strauji kāpt pa trepēm. Tai

brīdī pie durvīm pieklauvēja.

- Kundze, - Gijona sauca, - kundze!

- Kas ir? - Margerita uzprasīja.

- Karalis klauvē pie durvīm.

Margerita atgriezās pie loga. La Mols bija sasniedzis zemi.

- Atver!

Gijona paklausīja.

Karalis un trīs hercogi, kuriem laikam bija apnicis gaidīt, stāvēja pie durvīm.

Kārlis ienāca istabā.

Margerita smaidīdama steidzās viņam pretī.

- Ko jūs meklējat, brāli? - viņa vaicāja,

- Es… es meklēju… Velns lai parauj! Es meklēju grāfu de la Molu.

- Grāfu de la Molu?

- Jā, kur viņš ir?

Margerita saņēma brāli aiz rokas un pieveda viņu pie loga. Divi jātnieki pilnos auļos traucās uz mežu. Viens no viņiem noņēma savu balto zīda saiti un ar to pavicināja viņiem par atvadīšanās zīmi. Šie divi jātnieki bija la Mols un Ortons. Margerita parādīja tos Kārlim.

- Ko tas nozīmē? - viņš jautāja.

- Tas nozīmē, - Margerita atbildēja, - ka Alansonas hercogs savu zīda saiti var bāzt kabatā, bet Anžū un Gīzas hercogi ielikt savus zobenus makstīs: grāfs de la Mols šovakar neies pa gaiteni.