Karaliene Margo

VIII asinsnakts

Pils, kurā dzīvoja admirālis, atradās Betīza ielā. Šis milzīgais nams ar diviem spārniem stāvēja pagalma dziļumā. Sienā, kas to apņēma, bija vārti un divas spraišļotas durtiņas.

Pili tai brīdī ielenca šveicieši, kareivji un pilsoņi. Visi bija bruņojušies ar zobeniem, šķēpiem vai arkebūzām; turklāt daži no viņiem kreisajā rokā turēja aizdegtas lāpas, kuras uz apkārtējo ainu meta drebošu, baisu gaismu. Atbilstoši tam, kā kustējās rokas, gaisma brīžiem apgaismoja ielu, brīžiem atplaiksnījās uz sienām vai apspīdēja dzīvo, viļņojošos ļaužu jūru, pār kuru kā zibeņi šaudījās šur un tur lāsmojošie ieroči. Ap pili un apkārtējās ielās bija redzami drausmīgi skati. Skanēja griezīgi kliedzieni, sprāga šauteņu šāvieni. Brīžiem apgaismotajā laukumā, kur pulcējās dēmonisks pūlis, parādījās bāls, pusapģērbts, noasiņojis hugenots un tūlīt pazuda, aizbēgdams kā aizšauts briedis.

Trīs mūsu paziņas, kuru baltie krusti bija redzami jau no tālienes, uzņēma ar priecīgiem saucieniem. Pēc mirkļa viņi jau atradās biezā, krācošā ļaužu - asinskāro kurtu - bara vidū. Tas viņiem izdevās tikai tāpēc, ka pa priekšu gāja Morvels, kuru daudzi pazina un laida cauri, bet aiz viņa spraucās Kokonna un la Hurjērs. Drīz vien viņi visi atradās pils pagalmā. Vārti un durtiņas bija izgāzti.

Pagalma vidū stāvēja cilvēks, kuru visi cienīja un tāpēc gāja viņam garām ar līkumu. Šis cilvēks, atbalstījies uz rapiera, uzmanīgi vēroja balkonu zem fasādes galvenā loga, piecdesmit pēdu augstumā no zemes. Šis cilvēks nepacietīgi dauzīja kāju pret pagalma bruģi un laiku pa laikam vērsās ar jautājumu pie kāda no tuvāk stāvošajiem.

- Vēl aizvien nekā, - viņš noņurdēja. - Neviens nenāk. Viņu droši vien būs brīdinājuši, un viņš būs aizbēdzis. Kā jūs domājat, de Gast?

- Tas nav iespējams, jūsu gaišība.

- Kāpēc ne? Jūs pats teicāt, ka dažas minūtes pirms mūsu ierašanās kāds cilvēks bez cepures, ar kailu zobenu rokā, lielā steigā pieskrējis pie hoteļa, pieklauvējis un viņu ielaiduši?

- Pilnīgi pareizi, jūsu gaišība! Bet viņam tūdaļ sekoja Bērns, kurš durvis izlauza un lika hoteli aplenkt. Cilvēks, par kuru es jums stāstīju,' pilī gan iegāja, bet no turienes iziet nevarēja.

- Ja es nemaldos, tad runa ir par hercogu Gīzu? - Kokonna jautāja la Hurjēram.

- Jā, viņš, grāf. Tas ir lielais hercogs Gīzs. Droši vien viņš gaida admirāli, lai ar viņu izrēķinātos tāpat, kā admirālis izrēķinājās ar hercoga tēvu. Katram sava kārta un šodien - paldies Dievam - pienākusi mūsējā!

- Hallo! Bēm! Bēm! - hercogs pērkonskaļā balsī kliedza. - Vai tad vēl nav beigas?

Un savā nepacietībā viņš ar zobena smaili sāka uz bruģa šķilt dzirkstis. Tai brīdī hotelī atskanēja kliedzieni, šāvieni, soļu dimdoņa un ieroču šķinda. Pēc tam iestājās klusums.

Hercogs sakustējās, it kā gatavotos ieiet namā.

- Jūsu gaišība! - pienākušais de Gasts viņu atturēja. - Jūsu augstā kārta liedz jums tur ieiet. Jums jāpaliek šeit un jāgaida.

- Tev taisnība, dc Gast, pateicos! Es pagaidīšu. Bet, taisnību sakot, es vai mirstu no uztraukuma un nepacietības. Ja nu viņš man aizbēg?

Hotelī atkal atskanēja soļi. Tie tuvojās, un pēkšņi pirmā stāva logos atplaiksnījās tādas kā ugunsgrēka liesmas. Logs, kuru hercogs tik cītīgi novēroja, atsprāga vaļā un uz balkona parādījās bāls cilvēks, kam bija asinīm notašķīts kakls.

- Bēm! - hercogs iesaucās. - Beidzot tu parādījies! Nu, kas ir?

- Tūliņ, tūliņ, - vācietis mierīgi atbildēja.

Viņš pieliecās, bet tad, it kā kaut ko smagu celdams, lēni atkal izslējās.

- Kur ir pārējie? - hercogs nepacietīgi taujāja. - Ko viņi dara?

- Piebeidz citus!

- Bet tu, tu! Ko tu izdarīji?

- Tūliņ redzēsit. Atvirzieties mazliet atpakaļ.

Hercogs atkāpās dažus soļus.

Tad varēja redzēt, ko Bērns tik smagi bija cēlis.

Tas bija sirmgalvja līķis

Vācietis pacēla viņu virs balkona, sašūpoja gaisā un nometa pie hercoga kājām. Kritiena dobjais troksnis, asinis, kas šļācās no ķermeņa un notašķīja visu piekrasti, šausmināja pat Gīzu. Bet tas neturpinājās ilgi. Ziņkārība visu pārvarēja. Pamazām visi pienāca tuvāk, un lāpu drebošā gaisma krita uz līķi. Sapulcējušies ieraudzīja nokauto ar cienīga izskata seju, viņa sirmo bārdu un krampjos sažņaugtās, sastingušās rokas.

- Admirālis! - vienā balsī iekliedzās apmēram divdesmit cilvēki un tūdaļ ari apklusa.

- Jā, admirālis. Tas ir viņš, - teica hercogs, piegāja pie līķa un ar dziļu prieku noskatījās uz to.

- Admirālis, admirālis, - pusbalsī atkārtojfi visi aculiecinieki, spiezdamies cits pie cita un kautrīgi pieiedami aplūkot slavenā sirmgalvja līķi.

- O, beidzot mēs esam izrēķinājušies, Gaspār! - Gīzs uzgavilēja. - Tu liki nokaut manu tēvu, tagad es viņu atriebu!

Un viņš uzlika kāju uz varoņa protestanta krūtīm.

Bet admirālis vēl nebija miris. Viņa asinīm aprecējušie acu plaksti ar mokām atvērās, sadragātā roka nodrebēja vēl pēdējo reizi un viņš nepakustēdamies drūmā kapa balsī teica:

- Indriķi Gīz, pienāks diena, kad arī tu uz savām krūtīm jutīsi slepkavas kāju. Es nenogalināju tavu tēvu. Esi nolādēts!

Hercogs nobālēja un juta, ka pa viņa ķermeni skrien ledaini drebuļi. Ar izmisušu, bet noteiktu kustību viņš pacēla zobenu.

- Nu, jūsu gaišība, vai esat apmierināts? - jautāja Bērns.

- Jā, manu varoni, jā, - Gīzs atbildēja. - Tu atriebies…

- Par hercogu Francisku?

- Par reliģiju, - hercogs aizsmacis atteica. - Bet tagad, - viņš piebilda, uzrunādams pūli pagalmā un šveiciešus, kareivjus un pilsoņus uz ielas, - tagad pie darba, draugi, pie darba!

- Sveiki, monsieur Bēm! - sveicināja Kokonna, pieiedams tuvāk un sajūsmā skatīdamies uz vācieti, kas, vēl aizvien stāvēdams uz balkona, mierīgi slaucīja savu zobenu.

- Tātad jūs viņu aizraidījāt uz viņpasauli? - la Hurjērs uzbudināts iesaucās. - Kā jūs to izdarījāt?

- O, pavisam vienkārši, pavisam vienkārši! Izdzirdīs troksni, viņš atvēra durvis un cs ar rapieri viņu nodūru. Bet tas vēl nav viss. Liekas, arī Tcliņī kaut kas gadījies. Vai dzirdat kliedzienus?

Šai brīdī patiešām atskanēja izmisuma pilni saucieni, - tā acīmredzot bija sievietes balss. Vienā no pils spārniem pazibēja sarkana uguns. Varēja redzēt, kā aizskrien divi cilvēki, kurus vajā slepkavu bars. Viens no bēdzējiem, lodes ķerts, pakrita. Otrs metās pie atvērtā loga, un, nemaz neievērodams, ka tas atrodas augstu, bet lejā stāv jauni ienaidnieki, drošsirdīgi izlēca pagalmā.

- Sitiet viņu, sitiet! - kliedza slepkavas, redzēdami, ka upuris grib no viņiem aizbēgt.

Cilvēks uzlēca kājās, paķēra nokritušo zobenu un, galvu nodūris, cauri pūlim metās uz priekšu. Nogāzis dažus gar zemi un vienu nodūris, šāvienu un apjukušo kareivju lāstu pavadīts, viņš strauji metās garām Kokonnam, kurš, dunci rokā turēdams, sagaidīja viņu pie vārtiem.

- še tev! - iesaucās pjemontietis, ievainodams bēgli rokā.

- Nelietis! - kliedza ievainotais, iesizdams uzbrucējam ar zobenu pa seju; durt viņam neļāva pārāk niecīgais attālums.

- Tūkstoš velnu! - ieaurojās Kokonna. - Tas taču ir la Mols!

- La Mols! - atkārtoja la Hurjērs un Morvels.

- Tas ir viņš, kas brīdināja admirāli! - atskanēja dažas balsis.

- Sitiet viņu, sitiet! - ierēcās pūlis.

Kokonna, la Hurjērs un aptuveni desmit kareivju metās ķert la Molu. Noasiņojis, galīgi uzbudināts - tas vēl uztur cilvēka izsīkstošos spēkus

vienīgi aklas nojautas vadīts, la Mols skrēja pa ielām. Viņam pakaļ dzinās ienaidnieki. Viņš dzirdēja viņu kāju dunoņu, viņu kliedzienus un tas la Molu it kā spārnoja. Reizēm lode nodūca viņam taisni gar ausīm, un viņš skrēja vēl ātrāk. Viņš vairs neelpoja, bet dobji gārdza Sviedri un asinis pilēja no matiem un, kopā sajaukušās, plūda pa seju.

Drīz vien kamzolis viņa sirds pukstiem kļuva pārāk šaurs, un viņš to noplēsa. Zobens viņa rokās palika pārāk smags, un viņš to aizsvieda sāņus. Brīžiem viņam likās, ka sekotāji sāk pagurt un viņam izdosies izbēgt. Bet pēc vajātāju saucieniem viņiem piebiedrojās citi, kuri pameta savu asinsdarbu un sāka dzīties pakaļ la Molam. Pēkšņi pa kreisi viņš ieraudzīja upi. Kā vajāts briedis viņš izjuta tieksmi mesties straumē, un viņam vajadzēja saņemt visu gribasspēku, lai nepadotos kārdinājumam.

Pa labi drūma, nekustīga, bet dīvaini dobju, baismu skaņu pilna slējās Luvras pils. Pa paceļamo tiltu nāca un gāja kareivji ķiverēs un bruņās, kas mēness saltajā gaismā spokaini mirdzēja.

La Mols Navarras karali atcerējās tāpat, kā agrāk bija domājis par Koliņī. Tie bija viņa vienīgie labvēļi. Paskatījies debesīs, viņš sev zvērēja atsacīties no protestantu ticības, ja tik laimēsies izglābties, un tad, saņēmis pēdējos spēkus, viņš pasitās sāņus un sāka skriet tieši uz Luvru. Uz paceļamā tilta, kur la Mols iejuka kareivju pūlī, viņu atkal kāds ar dunci ievainoja plecā. No visām pusēm atskanēja kliedzieni: "Sitiet, sitiet!" Ne tas, ne sardzes baigais izskats la Molu nebaidīja, un viņš kā bulta ielidoja pagalmā, ieskrēja pils priekšnamā, pa kāpnēm uzjoņoja otrajā stāvā un, ieraudzījis kādas durvis, sāka tās dauzīt ar rokām un kājām.

- Kas tur ir? - sievietes balss jautāja.

- O! Dieva dēļ, Dieva dēļ, - la Mols murmināja. - Viņi nāk, es dzirdu viņu soļus… es redzu tos… Tas esmu es… es…

- Kas jūs esat? - balss vaicāja.

La Mols atcerējās paroli.

- Navarra! Navarra! - viņš kliedza.

Durvis tūliņ atvērās. La Mols, meiteni Gijonu nemaz neievērodams un tai nepateicies, ieskrēja vestibilā, tālāk pa gaiteni un, izskrējis cauri divām istabām, atradās trešajā, kuru apgaismoja pie griestiem piekārta spuldze.

Daiļiem griezumiem rotātā ozolkoka gultā aiz samta priekškara, kuru caurauda zelta lilijas, uz rokas atbalstījusies, gulēja vieglā ģērbā tērpusies sieviete un ar platām, izbaiļu pilnām acīm skatījās uz ienācēju.

La Mols metās pie viņas.

-Madamel - viņš iesaucās. - Tur ārā apkauj… nogalina manus brāļus!… Arī mani viņi grib nonāvēt!… Jūs… jūs esat karaliene… glābiet mani!

Un viņš nokrita viņas priekšā ceļos, atstādams uz grīdsegas lielu, asiņainu plankumu.

Ieraudzīdama savā priekšā bālu, asinīm noplūdušu cilvēku, Navarras karaliene piecēlās no gultas, aizsedza seju ar rokām un sāka saukt palīgā.

- Madame, - lūdzās la Mols, mēģinādams piecelties, - Dieva dēļ nesauciet nevienu! Ja jūs izdzirdēs - es esmu beigts! Mani vajā slepkavas… Viņi jau skrien pa kāpnēm! Es viņus dzirdu… Lūk, viņi… lūk, viņi!

- Palīgā! - pārbiedētā Margerita sauca. - Palīgā!

- O, jūs mani nogaliniet! - la Mols izmisis iesaucās. - Dzirdēt, ka tik burvīga balss grib atdot mani ienaidniekiem, mirt no tik daiļas rokas! O, tas nav iespējams! - un viņš ar abām rokām apkampa Margeritu, gaidīdams visļaunāko.

Tai brīdī durvis strauji atvērās un istabā ieklupa saniknotu, asinīm notašķītu un pulvera dūmiem nokvēpušu ļaužu bars. Rokās viņiem bija šaušanai gatavas arkebūzas, kaili šķēpi un zobeni.

Priekšgalā gāja Kokonna. Sarkanie mati bija izspūruši, gaišzilās acis izplestas, vaigu bija pāršķēlis la Mola zobens, atstādams uz tā asiņainu brūci. Neglītais pjemontietis iedvesa šausmas.

- Mordieu! - viņš iekliedzās. - Te nu viņš ir! Beidzot mēs viņu noķērām!

Paspēris pāris soļus uz priekšu, Kokonna ar savu garo rapieri atkal ievainoja la Molu plecā. Sārti silto asiņu piles apslacīja Margeritas balto, iesmaržoto tērpu.

Margerita redzēja, kā tek šīs asinis, juta, kā drebēja cilvēks, kas bija pie viņas piekļāvies, un viņa kopā ar šo cilvēku metās spraugā aiz gultas.

Bija arī pēdējais laiks. La Mols bija tā novārdzis, ka vairs nevarēja ne aizbēgt, ne aizsargāties. Viņš nolieca savu līķa bālo seju pie jaunās sievietes pleca, un viņa pirksti krampjaini ieķērās baltajā, mežģīnēm izšūtajā batista kleitā, kura kā viegls mākonis apņēma Margeritas augumu.

Grāfa rokas to vairākās vietās saplēsa.

- O, madame, - la Mols neskanīgā balsī čukstēja, - glābiet mani!

Tas bija viss, ko viņš varēja pateikt. Viņa acis pārvilkās kā ar nāves

miglu, smagā galva atkārās atpakaļ, rokas atslāba, kājas saļima un viņš kā nopļauts nokrita uz asinīm pārplūdušās grīdas, noraudams līdzi arī karalieni.

Kliedzienu uztraukts, asiņu smakas apreibis, ilgās gūstīšanas saniknots, Kokonna izstiepa roku pret karalienes gultu. Vēl mirklis un viņa zobens pāršķeltu la Mola sirdi, bet varbūt tas ķertu arī Margeritas maigās krūtis. Kailā zobena sabiedēta, bet vēl vairāk šīs nedzirdētās neģēlības apvainota, princese izslējās un skaļi iekliedzās. Šai kliedzienā bija dzirdama tāda nicināšana, bailes un dusmas, ka pjemontietis sastinga. Tai brīdi atvērās kādas slepenas durvis un istabā ieskrēja sešpadsmit septiņpadsmit gadus vecs, melnās drēbēs tērpies jauneklis. Viņa seja bija bāla, mati - izspūruši.

- Pagaidi, māsa, pagaidi! - viņš sauca. - Es esmu šeit, es esmu šeit!

- Fransuā! Fransuā! - Margerita iekliedzās. - Glāb mani!

- Alansonas hercogs! - čukstēja la Hurjērs, nolaizdams savu šauteni.

- Velns lai parauj! Princis! - Kokonna norūca un atkāpās. Alansonas hercogs pārskatīja istabu. Margerita, izspūrušiem matiem,

skaistāka kā jebkad, stāvēja, atslējusies pret sienu. Viņu ielenca bruņojušies ļaudis, kuru sejās bija redzama zvērīga asinskāre.

- Nožēlojamie! - hercogs iesaucās.

- Glāb mani, brāl! - Margerita gurdi lūdzās. - Viņi grib mani nogalināt! Hercoga bālā seja dusmās piesarka.

Viņam nebija ieroču. Bet, paļaudamies uz. savu augsto izcelsmi un titulu, sažņaugtām dūrēm viņš devās pie Kokonnas un viņa biedriem. Viņa acu naidīgās kvēles sabiedēti, tie atkāpās.

- Varbūt jūs gribat nogalināt arī Francijas karaļnama princi? Palūkosim!

Redzēdams, ka iebrucēji turpina atkāpties, viņš uzkliedza:

- vSardzes kapteini, panāciet šurp! Pakārt visu šo neliešu bandu! Neapbruņotais jauneklis sabaidīja Kokonnu vairāk nekā vesels vads jātnieku, un viņš, pamazām atkāpdamies, beidzot bija nonācis līdz. durvīm. La Hurjērs pa to laiku jau skrēja, ko kājas nes, lejā pa trepēm. Arī kareivji lūkoja aizbēgt pēc iespējas drīzāk.

Pa to laiku Margerita instinktīvi uzmeta nesamaņā gulošajam la Molam savu damasta zīda gultas segu un atkāpās sāņus.

Kad visi bija aizgājuši, Alansonas hercogs pievērsās viņai.

- Vai tu neesi ievainota? - viņš iesaucās, redzēdams Margeritas asinīm notraipīto kleitu.

Un viņš metās pie viņas tik satraukts, ka tas darītu godu viņa mīlai pret māsu, ja šī mīla, kā klīda baumas, no brāļa viedokļa nebūtu bijusi pārāk maiga.

- Liekas, ka ne, - Margerita atbildēja. - Bet, ja tomēr esmu, tad ļoti viegli.

- Bet asinis? - jautāja hercogs, drebošām rokām pieskardamies Margeritai. - No kurienes šīs asinis?

- Nezinu, - jaunā sieviete atbildēja. - Viens no šiem ļaudīm man pieskārās: varbūt, ka viņš bija ievainots.

- Pieskārās manai māsai?! - hercogs iesaucās. - O, kaut tu būtu man viņu uzrādījusi, kaut cs zinātu, kur viņu atrast!

- Klusu! - Margerita brīdināja.

- Kāpēc? - Fransuā jautāja.

- Ja tevi šai stundā ieraudzīs manā istabā…

- Vai tad brālis nedrīkst apmeklēt savu māsu, Margerita? Karaliene paskatījās uz Alansonas hercogu ar tik noteiktu un draudīgu skatu, ka jauneklis atkāpās.

- Jā, Margerita, tev taisnība, - viņš piekrita. - Es tūliņ iešu. Bet tu šai šausmu naktī nedrīksti paliki viena. Vai gribi, es pasaukšu Gijonu?

- Nē, nē, cs nevienu nevēlos redzēt! Fransuā, aizej tāpat, kā atnāci!

Jaunais princis paklausīja.

Tiklīdz viņš bija izgājis, aiz gultas atskanēja vaidi. Margerita devās pie slepenajām durvīm, aiztaisīja tās ar aizbīdni, pēc tam pieskrēja pie otrām durvīm, kuras arī aizslēdza. To viņa izdarīja īstajā laikā, jo tai pašā brīdī gaiteņa galā kā vētra aiztrauca kareivju bars, kas vajāja Luvras pilī dzīvojošos hugenotus.

Paskatījusies apkārt un pārliecinājusies, ka viņa patiesi ir viena, Margerita noņēma zīda gultas segu, ar kuru bija apsegusi la Molu, slēpdama viņu no Alansonas hercoga. Pēc tam viņa ar pūlēm izvilka ievainoto no spraugas un, redzēdama, ka la Mols vēl elpo, uzlika viņa galvu uz saviem ceļiem un sāka tā seju apslacīt ar ūdeni.

Tikai tagad, notīrījusi la Mola seju no putekļiem, asinīm un pulvera dūmu kvēpiem, Margerita redzēja, ka tas ir tas pats skaistais jauneklis, kuru viņa, dzīvībā ziedošu un cerību pilnu, bija sastapusi pirms dažām stundām, kad tas bija viņu lūdzis nodot Navarras karalim kādu vēstuli.

Margerita noslaucīja la Mola seju. Tā izskatījās' bāla un izmocīta. Drebēdama un būdama gandrīz tikpat bāla, kā ievainotais, viņa pielika roku pie viņa sirds: tā vēl pukstēja. Tad viņa no tuvējā tualetes galdiņa paņēma kādu smaržu flakonu un deva jauneklim to paostīt.

La Mols atvēra acis.

- Mans Dievs, - viņš čukstēja, - kur cs esmu?

- Drošībā! Nomierinieties! Jūs esat glābts! - Margerita atbildēja.

La Mols lēni paskatījās uz karalieni un izdvesa:

- O, cik jūs daiļa!

Un kā apreibis no jaunās sievietes skaistuma, viņš atkal aizvēra acis un ievaidējās.

Margerita viegli iekliedzās.

- O, mans Dievs! Mans Dievs! - viņa lūdzās. - Apžēlojies par viņu!

Tai brīdī pie gaiteņa durvīm kāds spēcīgi pieklauvēja.

Balstīdama la Molu aiz pleciem, Margerita piecēlās.

- Kas tur ir? - viņa jautāja.

- Madame, madame, tā es, - atbildēja sievietes balss. - Es, Nevērās hercogiene.

- Anrieta! - karaliene iesaucās. - Nebaidieties, grāf! Viņa nav bīstama, viņa ir mana draudzene.

La Mols ar lielām pūlēm pacēlās uz viena ceļa.

- Pieturieties pie kaut kā, kamēr cs atvēršu durvis, - Margerita sacīja.

La Mols atbalstījās ar roku pret grīdu un beidzot viņam izdevās noturēt

līdzsvaru.

Margerita piegāja pie durvīm, bet tūliņ atrāvās atpakaļ. Ārpusē iežvadzējās ieroči.

- Vai tu neesi viena? - viņa jautāja.

- Nē, man līdzi ir svaiņa, hercoga Gīza, iedotie divpadsmit kareivji.

- Hercogs Gīzs! - la Mols čukstēja. - Ak, slepkava! Slepkava!

- Klusu! Ne vārda! - Margerita brīdināja.

Un viņa pārskatīja istabu, meklēdama, kur paslēpt ievainoto.

- Dodiet man zobenu vai dunci! - la Mols lūdzās.

- Jūs gribat aizsargāties? Velti. Vai tad jūs nedzirdējāt? Viņi būs divpadsmit pret vienu.

- Es negribu aizsargāties. Ierocis man vajadzīgs, lai viņu rokās es nenokļūtu dzīvs.

- Nē, nē! - atteica Margerita. - Es jūs izglābšu. Ejiet tur, kabinetā! Pasteidzieties!

La Mols ar mokām piecēlās un ar Margeritas palīdzību aizvilkās līdz kabinetam.

- Neviena kliedziena, neviena vaida vai nopūtas! Citādi jums beigas, - karaliene čukstēja.

Tad viņa aizvēra kabineta durvis un aizslēdza tās, atslēgu paslēpdama savā somiņā pie jostas. Tad, uzmetusi plecos manto,viņa atvēra durvis. Nevērās hercogiene metās viņai ap kaklu.

- Vai ar jums nekas ļauns nav noticis? - viņa jautāja.

- Nē, nekas, - atbildēja Margerita, vīstīdamās manto, lai slēptu asinīm notraipīto kleitu.

- Paldies dievam! Bet viena jūs šeit nevarat palikt. Hercogs Gīzs nodeva rīcībā divpadsmit kareivjus, kas pavadīs mani uz pili. Sis bars manai apsardzei ir par lielu, sešus no viņiem es atstāšu jūsu majestātei. Šonakt seši hercoga kareivji ir vairāk vērti, nekā vesels karaļa miesassargu vads.

Margerita baidījās atteikties. Viņa pavēlēja kareivjiem novietoties gaitenī un atvadījās no hercogienes, kas pārējo sešu kareivju pavadībā devās uz hercoga Gīza pili, kurā viņa dzīvoja pēc vīra aizceļošanas.