Karaliene Margo

IX Atrīdi

Atgriezies Parīzē, Anžū hercogs, kas bija karalienes Katrīnas mīļākais dēls, tūlīt pēc atbraukšanas nevarēja viņu apmeklēt.

Satikšanās ar māti viņam nebija vienkārša pieklājības ievērošana vai garlaicīga formalitāte, bet patīkams dēla pienākums. Ja arī pats hercogs māti nemīlēja, tad viņš bija pārliecināts, ka karaliene viņu mīl.

Katrīna tiešām šo dēlu mīlēja vairāk nekā pārējos, varbūt viņa varonības vai arī viņa skaistuma dēļ. Katrīna bija ne vien māte, bet arī sieviete, un galu galā varbūt mīlēja viņu par to, ka viņš,-kā ļaunas mēles melsa, atgādināja viņai tos laikus, kad tā baudīja kāda kavaliera slepenās mīlas laimi.

Katrīna tomēr zināja, ka Anžū hercogs ieradies Parīzē, Kārlis uzzināja to tikai tāpēc, ka nejaušība noveda viņu pie Kondē pils brīdī, kad viņa brālis to atstāja. Kārlis viņu gaidīja tikai nākamajā dienā. Tāpēc Anžū hercogs bija cerējis, ka viņam izdosies noslēpt divus faktus: skaistās Marijas Kleras, princeses Kondē, apciemojumu un savu apspriešanos ar Polijas sūtņiem.

Par šo apspriedi, par kuru Kārlis neko noteiktu nezināja, Anžū hercogs tad arī gribēja ar māti aprunāties.

Kad ilgi gaidītais Anžū Indriķis beidzot ieradās pie mātes, aizvien vēsā un atturīgā karaliene spieda viņu pie krūtīm tik dedzīgā mātes mīlestībā, kādu no šīs saltās sirds nemaz nevarēja sagaidīt.

Izlaidusi dēlu no savām skavām, Katrīna paskatījās uz. viņu un no jauna sāka to skūpstīt.

- Madame, tā kā debesis piešķīrušas man laimi apskaut jūs bez lieciniekiem, - hercogs iesāka, - tad es jūs lūgšu mani nomierināt. Esmu visnelaimīgākais cilvēks pasaulē.

- Mans Dievs! - Katrīna iesaucās. - Kas gan noticis, mīļais bērns?

- Nekas tāds, par ko jūs jau nezināt, māmiņ. Es mīlu un arī mani mīl, bet šī mīla dara mani nelaimīgu.

- Paskaidro, ko tu gribi sacīt, mans dēls.

- Sūtņi… aizbraukšana…

- Jā, sūtņi ir ieradušies. Tātad tev drīz būs jāaizbrauc.

- Nav ko steigties, - hercogs atteica, - bet es zinu, ka karalis manu aizbraukšanu paātrinās. Viņš mani neieredz, nicina un grib no manis tikt vaļā.

Katrīna pasmaidīja.

- Atdodams tev troni, nabaga karali!

- Vienalga, māmiņ, es negribu aizbraukt, - Indriķis skumīgi teica. - Man, Francijas princim, kuru audzinājusi vislabākā māte pasaulē, kurš pieradis dzīvot izglītotu cilvēku sabiedrībā un kuru mīl visdaiļākā sieviete pasaulē, - man jāaizbrauc sniegos, uz pasaules malu! Un tur mežonīgu cilvēku vidū man būs jānomirst lēnā nāvē. Šie ļaudis dzer no rīta līdz vakaram un par sava karaļa īpašībām spriež pēc vīna mucas vērtības, raugoties uz tās saturu… Nē, māmiņ, es negribu aizbraukt… es miršu!

- Vai tu esi pret mani pilnīgi atklāts? - Katrīna jautāja, spiezdama dēla roku. - Vai tas tiešām ir īstais iemesls?

Indriķis nolaida acis, neuzdrošinādamies mātei atzīties, kas īsti norisinās viņa dvēselē.

- Vai nav vēl kāds cits iemesls? - Katrīna turpināja. - Varbūt tas nav tik romantisks, bet vairāk attiecas uz politiku?

- Māmiņ, nav mana vaina, ka šī doma ienāca man prātā, un es nevaru no tās atbrīvoties. Jūs taču pati teicāt, ka horoskops, kas sastādīts, brālim Kārlim piedzimstot, viņam pareģo agru nāvi?

- Taisnība, - Katrīna atbildēja, - bet horoskops ne vienmēr runā patiesību. Pēdējā laikā man sāk likties, ka tie visi melo.

- Un tomēr Kārļa horoskops pareģo viņam agru nāvi?

- Tajā minēts gadsimta ceturksnis, bet nevar zināt, uz ko tas attiecas: vai uz viņa vecumu vai uz valdīšanas laiku.

- Tādā gadījumā izkārtojiet tā, lai man nebūtu jāaizbrauc. Kārlim drīz būs divdesmit četri gadi. Pēc gada šis jautājums izšķirsies.

Katrīna iegrima dziļās domās.

- Apdomājiet, māmiņ, - Indriķis iesaucās, - kāds bezgalīgs izmisums pārņemtu mani, ja izrādītos, ka es Francijas kroņa vietā esmu ieguvis tikai Polijas valsti. Tā būtu mokoša doma, apzinoties, ka pats esmu pametis spožo dzīvi Luvrā, visgudrāko māti un burvīgāko sievieti. Māmiņ, jūs palīdzējāt manam tēvam nest grūto valdīšanas jūgu, jūs arī man neatteiksities palīdzēt. Es jūtu, ka es būtu liels karalis!

- Pietiek, pietiek, dēls, - sacīja Katrīna, kuras mīļākais sapnis bija tieši šāda nākotne. - Vai tu pats neesi kaut ko izdomājis, kā visu to panākt?

- Protams. Tāpēc es arī ierados agrāk, nekā mani gaidīja. Es tikos ar sūtņiem, iepazinos ar galveno sūtni Lasko un jau pirmajā reizē papūlējos viņiem nepatikt. Ceru, ka vēlamo sasniegšu.

- Tas nav labi, dēls. Francijas labklājība arvien ir jāvērtē augstāk par mūsu sīkajām, savtīgajām interesēm.

- Vai lad Francijas labums prasa, lai pēc Kārļa nāves viņas tronī uzkāptu Alansonas hercogs vai Navarras karalis?

- Navarras karalis? Nekad, nekad! - izdvesa Katrīna, kuras sejā parādījās tā uztraukuma izteiksme, kas bija redzama ik reizi, kad kāds ierunājās par Indriķa valdīšanu.

- Un Fransuā nav nemaz labāks par Indriķi un nemīl jūs vairāk nekā viņš.

- Ko teica Lasko? - Katrīna jautāja.

- Lasko it kā šaubījās, kad es uzstāju, lai viņš prasa audienci. O, cs vēlos, ka viņš aizraksta uz Poliju, lai vēlēšanas atsauc!

- Muļķības! Seima lēmums nav atceļams.

- Bet vai nevar panākt, ka poli manā vietā par karali iecel manu brāli?

- Ja tas arī nav neiespējams, tad katrā ziņā tas ir izdarāms ar lielām grūtībām.

- Vienalga! Pamēģiniet, parunājiet ar karali, māmiņ!

Atsaucieties uz manu mīlu pret princesi Kondē, sakiet, ka es viņu

bezprātīgi dievinu, ka es zaudēšu prātu. Bez tam viņš jau pats redzēja, ka es iznācu no Kondē pils kopā ar hercogu Gīzu, kas vienmēr gatavs man pakalpot.

- Ko teica karalis, kad tevi satika?

- Šķiet, viņš neticēja, ka es tikai mīlas dēļ esmu ieradies Parīzē.

- Vai viņš tev jautāja, kur tu pavadīsi nakts pārējo daļu?

- Jā, es teicu, ka ēdīšu vakariņas pie Nantuljē. Un es tur sacēlu briesmīgu troksni, lai karalis nešaubītos, ka es tiešām esmu bijis pie Nantuljē.

- Tātad viņš nezina, ka tu satikies ar Lasko?

- Nē.

- Jo labāk. Es parunāšu ar viņu, mans dārgais. Bet tu jau pats zini, ka viņa rupjā daba ir grūti ietekmējama.

- O, māmiņ, kāda laime, ja es varētu palikt šeit! Tad es jūs mīlētu vēl vairāk nekā tagad.

- Ja tu neaizbrauksi, tevi aizsūtīs karot.

- Tas neko nenozīmē, kaut tik es paliktu Francijā.

- Tevi nogalinās.

- Skumjās un sāpēs mirst vēl drīzāk nekā no ievainojuma. Bet Kārlis negribēs, ka cs palieku, viņš mani ienīst.

- Viņš tevi neieredz, manu skaisto uzvarētāj, tas tiesa. Bet kas tev tādam liek būt? Ar saviem divdesmit gadiem tu gūsi uzvaras kā Aleksandrs. Neatklāj sevi, izliecies padevīgs un nomierini karali. Šodien sanāks padome, kas apspriedīs atbildes runas Polijas sūtņiem. Spēlē Polijas karaļa lomu, bet visu pārējo atstāj manā ziņā. Jā, kā beidzās jūsu pagājušās nakts gājiens?

- Neizdevās, māmiņ. Mīļākais bija brīdināts un viņš izglābās pa logu.

- Kaut es uzzinātu, kas manus nodomus aizvien izjauc!

- Katrīna iesaucās. - Brīžiem man liekas… ja tas izrādīsies patiesība, tad viņam neklāsies labi!

- Tātad, māmiņ? - Anžū hcrcogs jautāja.

- Atstāj visu manā ziņā, ~ Katrīna atbildēja.

Viņa dēlu maigi noskūpstīja un atlaida.

Drīz pie Katrīnas sapulcējās karaļnama locekļi. Kārlis bija jautrs. Margeritas drošsirdība viņu ne vien kaitināja, bet arī iepriecināja. La Mols viņu nemaz neinteresēja, un gaitenī viņš to gaidīja tāpēc, ka šīs medības sagādāja baudu.

Alansonas hercogs bija drūms un saīdzis. Viņš nekad la Molu nebija ieredzējis, tagad viņš pret to izjuta naidu, zinādams, ka Margerita grāfu mīl. Pati Margerita bija domīga un uzmanīgi vēroja visu, kas notika.

Polijas sūtņi atsūtīja savu runu tekstus.

Margerita runas nolasīja un pēc tam visi iepazīstināja karali ar savām atbildēm. Margeritas runu Kārlis pieņēma bez ierunām, Alansonas hercoga runā atrada daudz nepiemērotu izteicienu, bet Anžū hercoga atbildi galīgi nopēla.

Šis lēmums dažus ļoti sakaitināja.

Anžū Indriķis tūlīt devās labot savu nopelto runu.

Margerita, kas par Indriķi nebija saņēmusi nekādu ziņu, kopš viņš bija pa logu iesviedis zīmīti, steidzās uz savām istabām, cerēdama, ka viņš drīzumā atnāks.

Alansonas hercogs brāļa, Anžū Indriķa, skatienā pamanīja nenoteiktību un, redzēdams viņa zīmīgo saskatīšanos ar māti, nosprieda, ka abiem kaut kas padomā, un devās uz savām istabām to pārdomāt. Pats karalis gribēja doties pie sava kalēja pabeigt šķēpu, ko viņš savām rokām izkala, bet Katrīna viņu aizturēja.

Baidīdamies, ka māte atkal sāks strīdēties un pretosies, Kārlis cieši uzlūkoja viņu un jautāja:

- Nu, ko tad vēl vajag?

- Tikai vienu jautājumu, Kārli. Mēs to neievērojām, bet tas tomēr ir ļoti svarīgs. Kurudicn tu pieņemsi Polijas sūtņus?

- Pareizi, par to jānorunā, - sacīja karalis, atkal apsēzdamies. - Kā jums šķiet, kad ir izdevīgāk?

- Es domāju, ka tavā klusēšanā slēpjas pamatots aprēķins, - Katrīna atbildēja.

- Nē! Kāpēc jūs tā domājat, māmiņ?

- Man vismaz liekas, - Katrīna klusi teica, - ka mums nevajadzētu poļiem izrādīt, ka mēs pārāk steidzīgi gribam iegūt viņu kronī.

- Gluži otrādi, māmiņ. Viņi ir steigušies šurp gandrīz bez apstājas. Mums pret pieklājību jāatmaksā ar pieklājību.

- Tātad tu domā, ka audience nav atliekama?

- Zvēru pie sava goda, jā. Vai jūs tam nepiekrītat?

- Tu zini, mans dēls, ka es vienmēr raugos, kas vairo tavu slavu. Man šķiet, ka lieka steigšanās varētu radīt nepatīkamas baumas. Sāks runāt, ka tu gribi Francijas karaļnamu pasargāt no lava brāļa izdevumiem, ko viņš nopelnījis ar savu padevību un slavu.

- Kad brālis dosies projām no Francijas, es apbalvošu viņu tik dāsni, ka neviens neuzdrošināsies tā sacīt.

- Tev vienmēr ir ko atbildēt. Es padodos, - sacīja Katrīna. - Tikai nepiemirsti, ka, pieņemot šīs kareiviskās tautas sūtņus, kas valsts varenību vērtē no ārienes, jāizvieto vairāk karavīru. Liekas, ka mums te nav pārāk daudz kareivju?

- Jūs maldāties, māmiņ. Es par to esmu padomājis un sagatavojies. No Normandijas izsaukti divi pulki, bet viens no Žjēnas. Vakar no Bretaņas ieradās mans strēlnieku pulks, bet Turēnas jātnieku nodaļa ieradīsies Parīzē šodien. Četru pulku vielā man būs divdesmit tūkstoši kareivju.

- O! - Katrīna pārsteigta iesaucās. - Tātad tev trūkst tikai… Bet to jau nav grūti dabūt.

- Kas tad?

- Nauda.

- Jūs atkal maldāties, madame. Bastīlijā man glabājas 1 400 OOO ekiju, no saviem personīgiem līdzekļiem es nesen saņēmu 800 OOO ekiju. Ja ar to nepieliks, tad pie Nantuljē man sagatavoti vēl 300 OOO ekiju.

Katrīna nodrebēja. Viņa bija paradusi redzēt Kārli pārsteidzīgu un cietsirdīgu, bet vēl nekad - tik tālredzīgu.

- Jūsu majestāte ir par visu parūpējusies, - viņa teica. - Brīnišķīgi! Ja drēbnieki, juvelieri un pārējie pasteigsies, jūsu majestāte varēs pieņemt Polijas sūtņus jau pēc sešām nedēļām.

- Sešām nedēļām! - Kārlis iesaucās. - Drēbnieki, dārglietu gatavotāji un krāsotāji sāka strādāt jau tad, kad uzzināja par brāļa ievēlēšanu. Labākajā gadījumā viņi var beigt jau šodien, bet pēc trim četrām dienām droši vien viss būs kārtībā.

- O, tu steidzies ātrāk, nekā es domāju.

- Godu pret godu, kā es jau teicu.

- Redzu, ka tev šis Francijas karaļnama parādītais gods liekas cildens?

- Protams.

- Un tev ļoti gribētos redzēt Polijas tronī franču princi?

- Pilnīgi pareizi.

- Tātad tu galveno vērību pievērs notikumam, nevis personai. Lai kas tur arī valdītu…

- Diezgan, diezgan, māmiņ! Beigsim šo pļāpāšanu. Poļi ir izvēlējušies pareizo. Sai kareivīgajai tautai der karalis karavadonis, velns lai parauj! Tur taču nav nekas nesaprotams - Anžū Indriķis viņiem būs īstais. Žarnakas un Monfokonas varonis ir kā radīts šai tautai. Ko tad būtu jāsūta uz Poliju? Vai Alansonas hercogu? Viņš ir gļēvulis. Anžū Indriķis ir pavisam kas cits. Viņš ir drošsirdīgs. Viņš nekad neizlaiž zobenu no rokām… Zirgs aulekšo… Drošāk! Cērt, dur, nogalini!… Jā, Anžū hercogs dos poļiem iespēju kauties no rīta līdz vakaram. Tiesa, viņš nevar daudz dzert, bet toties nāvē tas viņus vadīs aukstasinīgi. Tur viņš būs kā zivs ūdenī, šis slavenais Indriķis! Kaujas lauks! Tauru skaņas! Bungu rībēšana! Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo pulkvedis! Lai dzīvo uzvarētājs! Viņš padarīs slavenu Francijas karaļnamu un Valuā dinastiju… Pieņemsim, ka viņš var arī krist, bet, velns lai parauj, tā būs varoņa nāve!

Katrīna nodrebēja, un viņas acis iezaigojās.

- Saki taisnību, ka tu gribi atbrīvoties no Anžū hercoga, ka tu savu brāli nemīli? - viņa iesaucās.

- Ha, ha, ha! - Kārlis iesmējās. - Tātad to jūs izgudrojāt? Jūs domājat, ka es viņu nemīlu? Mīlēt brāli? Par ko? Ha, ha, ha! Tiešām, tas būtu diezgan smieklīgi!

Kārļa bālie vaigi drudžaini piesarka.

- Bet vai viņš mani mīl? - karalis turpināja. - Vai jūs mani mīlat? Izņemot manus suņus, Mariju Tušē un aukli, vai mani vēl kāds mīl? Jā, jā, es nemīlu brāli, mīlu tikai sevi, vai dzirdat? Es netraucēju brālim rīkoties tāpat, kā es to daru!

- Sire, - arī Katrīna sāka uzbudināties, - jūs man atklājat savu sirdi, tagad es atklāšu savējo. Jūs rīkojaties kā vājš karalis, kas paklausa sliktiem padomdevējiem. Jūs aizsūtāt brāli, vienīgo troņa balstu, kas pēc jūsu nāves ir pilnīgi cienīgs būt jūsu mantinieks. Jūs atstājat savu kroni likteņa rokās. Alansonas hercogs, kā jūs pats teicāt, ir jauns, vājš, nevienam nederīgs gļēvulis!… Bet aiz viņa stāv bearnietis! Vai jūs to saprotat?

- Velns un elle! - Kārlis kliedza. - Kas man par daļu, kas noliek pēc manas nāves! Jūs teicāt - aiz Alansonas hercoga stāv bearnietis? Jo labāk! Es teicu, ka nevienu nemīlu. Nav tiesa! Es mīlu Indriķi. Jā, es mīlu labo Indriķi. Viņam atklāts un godīgs skatiens un silta roka, bet visapkārt es redzu tikai melīgas acis un ledainas rokas. Viņš mani nekrāpj, es zvēru! Bez tam, es esmu viņam parādā: viņa nabaga māti noindēja, un, kā es dzirdēju, manas ģimenes locekļi… Vienalga, patlaban es esmu gluži vesels. Ja es saslimšu, pasaukšu Indriķi un lūgšu neatstāt mani, ņemšu ēdienu tikai no viņa rokas un mirstot iecelšu viņu par Francijas un Navarras karali. Velns lai parauj, tad pie mana kapa nesmiesies, viņš raudās vai vismaz izliksies, ka raud.

Katrīnai šie vārdi bija kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Šausmās mulsdama, viņa drūmi palūkojās uz karali un iesaucās:

- Navarras Indriķis! Viņš nobīdīs pie malas manus bērnus un kļūs par Francijas karali? To mēs vēl redzēsim! Tad tāpēc tu manu dēlu gribi padzīt?

- Jūsu dēlu? Bet kas gan es esmu? Vilku mātes bērns - kā Romuis? - Kārlis, dusmās sarkdams, zibošām acīm kliedza. - Jūsu dēls? Jā, jums ir taisnība, Francijas karalis nav jūsu dēls, Francijas karalim nav ne mātes, ne brāļa, vienīgi pavalstnieki. Kam Francijas karalim jūtas? Viņam vajadzīga vienīgi ^riba. Viņš var iztikt bez mīlas, bet grib, lai viņam

paklausa!

- Sire, - jūs mani pārprotat, Anžū Indriķi es nosaucu par savu dēlu tāpēc, ka viņš drīz mani pametīs. Šai mirklī es viņu mīlu vairāk, jo baidos Indriķi zaudēt. Vai mātes vēlēšanās paturēt dēlu pie sevis ir noziegums?

- Bet es saku, ka jums būs no viņa jāšķiras, ka viņš atstās Franciju, ka viņš dosies uz Poliju! Un tas notiks ne vēlāk kā pēc divām dienām. Vēl vienu vārdu, un jau rīt viņš būs prom! Bet, ja jūs savu lepno galvu nenolieksit, es viņu šovakar tāpat nožņaugšu, kā jūs gribējāt nožņaugt jūsu meitas mīļāko. Tikai viņam gan neizdosies izbēgt, kā palaimējās la Molam!

Šie draudi piespieda Katrīnai noliekt galvu, bet viņa to tūlīt atkal pacēla.

- Nabaga bērns! - viņa teica. - Tavs brālis grib tevi nonāvēt! Nebaidies, māte tevi aizsargās!

- O! Man pretojas! - Kārlis rēca. - Labi! Zvēru, pie Kristus asinīm! Viņš mirs nevis šovakar, bet tūlīt… šinī pašā mirklī… Ieroci! Dunci! Nazi! Ah!

Paskatījies visapkārt un nevienu ieroci neatradis, Kārlis ieraudzīja pie mātes jostas mazu duncīti. Viņš to izrāva no sudrabā kaltās maksts un metās ārā no istabas meklēt Anžū Indriķi. Bet viņa nervi bija tā sasprindzināti, ka viņš neizturēja. Ieskrējis priekšistabā, karalis pēkšņi sajuta briesmīgu nespēku, kājas sagrīļojās un viņš nogāzās zemē' izlaizdams no rokām duncīti, kas iedūrās grīdā.

Pa degunu un muti viņam plūda asinis.

- Ak, kungs, - viņš čukstēja. - Mani nogalina! Šurp, šurp pie manis!

Katrīna redzēja, ka Kārlis pakrīt. Brīdi viņa dēlu uzlūkoja salti, bezjūtīgi

un nekustīgi. Tad viņa attapās, nevis mātes jūtu vadīta, bet neveiklo stāvokli glābdama, viņa atvēra durvis un sauca:

- Karalim nelabi! Palīgā! Palīgā!

Kalpi, virsnieki, galminieki saskrēja no visām pusēm un ielenca jauno karali. Pirmā atsteidzās aukle un, mezdamās pie nāves bālā Kārļa, pacēla viņu no grīdas.

- Mani grib nogalināt, aukle… Mani grib nogalināt, - čukstēja karalis, noplūzdams asinīm.

- Tevi grib nogalināt, manu šarlo! - iesaucās aukle, pēc kārtas uzlūkodama visus klātesošos ar tādu skatienu, kādu neizturēja pat Katrīna, un atkāpās. - Kas grib tevi nogalināt?

Kārlis nopūtās un zaudēja samaņu.

- Karalis ir ļoti slims! - paziņoja atsauktais Ambruāzs Parē.

- Tagad gribot negribot audience būs jāatliek, - Katrīna nomurmināja.

Un viņa devās pie sava otrā dēla, kas viņas lūgšanas istabā nepacietīgi gaidīja viņam tik svarīgās sarunas iznākumu.