Karaliene Margo

XVI Ienaidnieka līķis arvien smaržo patīkami

No rīta, Katrīnas un hercoga Gīza klātbūtnē, Kārlis IX bija pastāstījis Navarras Indriķim par iecerēto jājienu uz Monfokona karātavām, vai pareizāk - apskatīt pie tām pakārtā admirāļa sakropļoto līķi. Sākuma Indriķis gribēja atteikties. Katrīna to vien gaidīja. Dzirdot Navarras karaļa pirmos vārdus, pēc kuriem varēja saprast, ka viņš atteiksies, Katrīna smaidīdama saskatījās ar hercogu Gīzu. Indriķis to pamanīja, viņš nojauta, cik bīstama ir situācija un pasteidzās savu kļūdu labot.

- Taisnību sakot, kāpēc gan man nejāt? - viņš teica. - Es esmu katolis un man jāpilda jaunās ticības prasības. Jūsu majestāte var uz mani paļauties, - pagriezies pret Kārli IX, Indriķis piebilda. - Es pavadīšu jūs arvien un visur.

To teicis, viņš paskatījās apkārt, kam viņa piekrišana ir sagādājusi raizes.

Jātnieku vidū viskošākais zieds bija Margerita, kura ar savu daiļumu, vāro svaigumu un apburošo tērpu sajūsmināja visus. Šīs sajūsmas labu dalu pelnīja arī viņas ceļabiedre Nevērās hercogiene, kuras baltais zirgs, it kā lepodamies ar savas jājējas daiļumu, soļoja ar lepni izslictu galvu.

- Kas jauns, hercogien? - Navarras karaliene vaicāja.

- Cik es zinu, nekas, kundze, - Anrieta atbildēja. - Kur tu liki savu hugenotu? - viņa klusu piebilda.

- Es viņam atradu visai drošu mitekli, - Margerita tikpat klusu paskaidroja. - Bet ko dara tavs briesmīgais slepkava?

- Viņš vēlējās piedalīties jājienā un tagad jāj uz Nevērās hercoga kaujas zirga, kurš nav mazāks par ziloni. Es atļāvu grāfam piedalīties, cerēdama, ka viņš nesastaps tavu hugenotu, kas droši vien būs palicis mājās.

- Ja arī viņš būtu šeit, - Margerita atsmaidīja, - nedomāju, ka viņi sāktu ķildu.

- Bet kur gan ir Alansonas hercogs? - jautāja. Anrieta. - Es viņu neredzu.

- Viņš drīz vien ieradīsies. Šorīt viņam sāpēja acis un viņš nemaz negribēja jāt. Bet tā kā visi zina, ka viņš, negribēdams atbalstīt brāļa Kārļa un Indriķa uzskatus, ciena hugenotus, viņam lika nojaust, ka viņa neierašanās būs aizdomīga. Tad viņš piekrita… Paskaties turp! Vai tu dzirdi troksni un kliedzienus? Viņš droši vien būs jājis caur Monmartras vārtiem.

- Jā, tas ir viņš. Es viņu pazīstu, - Anrieta atbildēja.

- Viņš šodien ļoti labi izskatās. Pēdējā laikā viņš sev veltī daudz lielāku vērību. Vai tik viņš nav iemīlējies? Būt karaļasiņu princim ir diezgan jauki' Viņš auļo tieši ļaužu pūlī, visi pašķir ceļu.

- Mans Dievs! - Margerita iesmējās. - Viņš samīs arī mūs! Hercogicn, pavēliet saviem pavadoņiem atvirzīties sāņus! Tur viens pārdrošnieks negrib griezt ceļu, kas viņam varētu maksāt dzīvību.

- O, tas ir mans varonis! - iesaucās hercogiene. - Skaties, skaties!

Gribēdams tikt tuvāk Nevērās hercogienei, Kokonna tiešām izjāja no

ierindas. Tai brīdī, kad viņš šķērsoja laukumu, kas šķira ielu no Sendenī priekšpilsētas, kāds Alansonas hercoga svītas jātnieks, velti pūlēdamies savaldīt savu straujo zirgu, uzauļoja Kokonnam virsū. No spējā trieciena Kokonnas milzīgais zirgs sagrīļojās un grāfa platmalē novēlās zemē. Nikns skats dzēla negaidīto uzbrucēju.

- Ak, Dievs, - Margerita iečukstēja draudzenei ausī. - Tas ir grāfs dc la Mols!

- Tas skaistais, bālais jauneklis? - hercogiene pārsteigta iesaucās.

- Jā, jā, tas pats, kurš nule gandrīz vai nogāza no zirga tavu pjemontieti.

- O, kaut tik nenotiktu kaut kas briesmīgs! Viņi saskatās… viņi pazīst viens otru!

Kokonna tiešām pazina la Molu un izbrīnā izlaida no rokām pavadu. Viņš bija pārliecināts, ka savu ienaidnieku ir nogalinājis, vai vismaz uz kādu laiku padarījis viņu cīņai nederīgu. Arī la Mols pazina Kokonnu, un viņa seja pietvīka. Pēc. tam, apskatījis apkārtni un pārliecinājies, ka tā nav īstā vieta, lai noslēgtu rēķinus, viņš iespieda zirgam piešus sānos un pievienojās Alansonas hercoga pavadoņiem. Kokonna kādu laiku stāvēja kā sastindzis. Redzēdams, ka la Mols aizjāj, beidzot arī viņš, ne vārda neteikdams, iespieda zirgam piešus sānos.

- O, es neesmu maldījusies, - Margerita noteica skumji un mazliet nicinoši. - Kas par daudz, tas par daudz!

Un viņa sakoda lūpas asinīs.

- Viņš ir ļoti skaists, - nožēlodama piebilda hercogiene.

Šajā brīdī Alansonas hercogs ieņēma savu vietu aiz karaļa un mātes karalienes. Lai pievienotos viņiem, viņa svītai vajadzēja pajāt garām Margeritai un Nevērās hercogienei. Atrazdamies viņām iepretim, la Mols noņēma cepuri, nolieca galvu gandrīz līdz Navarras karalienes zirga kaklam un, ilgās degdams, kā sveicienu gaidīja majestātes maigo skatienu.

Margerita lepni novērsās.

La Mols ievēroja viņas nicinošo sejas izteiksmi un nobālēja. Spēkus zaudējis, viņš ieķērās zirga krēpēs, lai nenokristu.

- Ak, Kungs, - Anrieta čukstēja, - palūkojies uz viņu, cietsirdīgā! Viņam palika slikti.

- Tā! - Margerita nicīgi pasmaidīja.

Bet Nevērās hercogiene bija maldījusies.

La Mols pārvarēja savu nespēku un atkal, stingri izslējies seglos, pievienojās Alansonas hercoga pavadoņiem. Līdz Monfokona laukumam vairs nebija tālu. Pret debesīm jau slējās drausmīgais rēgs.

Priekšā soļojošie kareivji aplenca laukumu plašā gredzenā. Viņiem tuvojoties, no karātavām, žēli ķērcot, gaisā pacēlās liels bars vārnu.

CJājiens tuvojās. Pirmie jāja karalis un Katrīna, aiz viņiem - Anžū un Alansonas hercogs, Navarras karalis un hercogs Gīzs ar saviem pavadoņiem; aiz viņiem jāja Margerita, Nevērās hercogiene un visas galma dāmas. Gājienu noslēdza pāži, ieroču nesēji, kalpi un tauta. Pie galvenajām karātavām karājās bezveidīga masa, samelnējis, asinīm aprecējis, putekļiem un netīrumiem pārklāts līķis. Līķim nebija galvas, tāpēc viņš bija pakārts aiz kājām. Bet aizvien asprātīgais pūlis galvu bija aizvietojis ar salmu vīstokli, kuru sedza maska, bet kāds jokdaris, acīmredzot labi pazīdams admirāļa paradumus, maskai mutē bija ielicis zobu suku.

Bija dīvains un reizē drausmīgs skals. Daudzus tas satrieca. Indriķim, kas atradās jaunatgriezto hugenotu grupā, sejā nebija ne asins lāses. Lai gan viņam piemita dabas dāvātā pašsavaldīšanās, viņš šo skatu nespēja izturēt. Aizbildinādamies ar to, ka nevar paciest trūdošā līķa smaku, viņš piegāja pie Kārļa IX, kas līdzās Katrīnai stāvēja pie admirāļa līķa, un teica:

- Jūsu majestātei šeit nevajadzētu vairs ilgāk uzkavēties, jo no šī nabaga līķa dveš ļoti nelaba smaka.

- Tu tā domā, Indriķi? - Kārlis IX cietsirdīgā priekā mirdzošām acīm jautāja.

- Jā, augstība.

- Es tev nepiekrītu, mīļais, ienaidnieka līķis arvien smaržo patīkami.

- Uz priekšu, uz priekšu, kungi! - skubināja Katrīna, kurai riebīgā līķa smaka arī apšķebināja dūšu, kaut gan viņa bija krietni salējusies ar visādām smaržām. - Galu galā jāatstāj pat vislabākā sabiedrība. Pametīsim jūsu admirāli un atgriezīsimies Parīzē.

It kā no drauga atvadīdamās, viņa ironiski palocīja galvu un, ieņēmusi vietu gājiena priekšgalā, izjāja uz ielas, kamēr visa raibā kavalkāde, defilēdama gar Koliņī līķi, viņai sekoja.

Saule tuvojās rietam. Tauta traucās aiz saviem valdniekiem, gribēdama reto, krāšņo skatu izbaudīt līdz galam. Tāpēc desmit minūtes pēc karaļa aizjāšanas pie admirāļa trūdošā līķa vairs nebija neviena cilvēka. Vienīgi vieglais vakarvējš lēni šūpoja nelaimīgo upuri. Tomēr mēs maldāmies. Blakus līķim melnā zirgā sēdēja grezns jātnieks. Likās, ka karaliskās personas viņu līdz šim bija traucējušas pietiekami labi aplūkot nomelnējušu līķi, un viņš nebija devies līdzi pārējiem. Šis vientuļais skatītājs bija Kokonna. Kādas daiļas dāmas vērīgās acis velti viņu izmeklējās biezajā jātnieku barā.

Bet daiļā dāma vienīgā nemeklēja grāfu de Kokonnu. Viņu cītīgi meklēja arī kāds cits jātnieks, kura baltais atlasa kamzolis un košā cepures spalva pievērsa visu uzmanību. Vērīgi pārskatījis gājiena priekšgalu un izpētījis abas puses, viņš pagriezās atpakaļ un beidzot ieraudzīja Kokonnu, kurš savā milzīgajā zirgā pret saulrieta kvēlē gailējošām debesīm pacēlās kā varens tēls.

Jātnieks baltajā kamzolī tūdaļ nošķīrās no kavalkādes, nogriezās kādā šķērsielā un ar līkumu atgriezās pie karātavām.

Jaunā dāma - Nevērās hercogiene - , saskatījusi milzīgā jātnieka siluetā Kokonnu, piejāja pie Margeritas un čukstēja:

- Mēs abas esam maldījušās, Margerita. Pjemontietis palicis uz vietas un grāfs la Mols pašlaik dodas pie viņa.

- Mordieu\ - Margerita iesmējās. - Tas nozīmē, ka notiks kaut kas interesants. Mana dārgā, man būtu ļoti žēl, ja es būtu savu draugu velti apvainojusi.

Drīz vien arī abas princeses atšķīrās no pārējiem jātniekiem. Hercogiene pačukstēja pāris vārdu savam kapteinim, Margerita pamāja Gijonai, un tad viņi visi četri nogriezās uz taciņas un noslēpās krūmos netālu no tās vietas, kur bija jānorisinās notikumam, ko viņi vēlējās redzēt.

Margerita nokāpa no zirga. Pārējie sekoja viņas paraugam. Kapteinis saņēma visu četru zirgu pavadas. Mīkstā, biezā zāle dāmām noderēja kā dīvāns, uz kāda princeses sēž ļoti reti.

Krūmu sprauga ļāva novērot visu, kas notiek. La Mols no mugurpuses piejāja pie Kokonnas un pieskārās viņa plecam.

Pjemontietis pagriezās.

- O, - viņš iesaucās. - Tātad tas nav vis sapnis! Jūs vēl esat dzīvs!

- Jā, monsieur, vēl aizvien dzīvs, - la Mols atbildēja, - kaut gan ne jūsu vainas dēļ, bet tomēr dzīvs.

- Mordieul Es jūs tūliņ pazinu, kaut gan jūs izskatāties ļoti bāls. Pēdējo reizi, kad jūs redzēju, jūs bijāt daudz sārtāks.

- Arī es jūs uzreiz pazinu, lai gan jums ir dzeltena brūce sejā, - la Mols atbildēja. - Kad es jūs ievainoju, jūs bijāt daudz bālāks.

Kokonna sakoda lūpas. Nolēmis sarunu tādā pat zobgalīgā noskaņā turpināt, viņš teica:

- Jocīgi, vai ne, ka hugenots noskatās pie dzelzs kāķa piekārtā admirālī? Un tomēr vēl ir ļaudis, kuri mums pārmet, ka mēs esot apkāvuši pat hugenotu zīdaiņus!

- Grāf, es neesmu hugenots, - palocīdamies atteica la Mols.

- Man ir tā laime būt katolim.

- Tā? Tātad jūs esat jaunatgrieztais? - Kokonna dzēlīgi iesmējās. - Ļoti veikli.

- Es devu solījumu, ka, izglābdamies no slepkavām, pāriešu katoļticībā,

- la Mols tikpat nopietni un pieklājīgi turpināja.

- Ļoti prātīgs solījums, grāf, - pjemontietis teica. - Saņemiet manus laimes vēlējumus! Vai jūs neesat solījies vēl kaut ko?

- Pareizi, es devu vēl vienu solījumu, - atbildēja de la Mols, gluži mierīgi glāstīdams savu zirgu.

- Kādu? - Kokonna jautāja.

- Pakart jūs pie tās tur naglas zem Koliņī līķa.

- Kā? - Kokonna iesaucās. - Dzīvu?

- Nē, grāf, vispirms es jūs noduršu.

Kokonna tumši pietvīka, viņa acis ļauni iedzirkstējās.

- Ļoti žēl, - viņš skarbi iesmējās, - bet šo naglu…

- Nu, šo naglu?…

- Jūs nevarēsit aizsniegt, jo jūs vēl neesat tik garš, manu mazo grāfiņ!

- Kokonna atcirta.

- Tad es uzkāpšu jūsu zirgā, manu milzi! - la Mols atbildēja. - Vai jūs tiešām domājat, ka jums ir tiesības nogalināt cilvēkus vienīgi tāpēc, ka jūs esat simts pret vienu? Nē! Reiz arī slepkavām pienāk atmaksas diena, un šodien ir arī jūsējā. Man tā gribētos jūsu nolādētajā purnā ietriekt lodi, bet es baidos kļūdīties, jo mana roka vēl sāpīgi jūt jūsu nodevīgo cirtienu.

- Manā nolādētajā purnā! - nolēkdams no zirga, Kokonna rēca. - Kāpiet zemē, grāf, un izvelciet zobenu!

Un viņš saķēra savu rapieri.

- Tavs hugenots nosauca grāfu par nolādēto purnu, - Nevērās hercogiene čukstēja Margeritai ausī. - Vai viņš tiešām izskatās tik riebīgs?

- Viņš ir brīnišķīgs! - Margerita smaidīdama atbildēja. - De la Mols dusmās kļūst nepatiess. Klusu! Skaties!

La Mols nesteigdamies nokāpa no zirga, novilka savu ķirškrāsas mēteli, nolika to zemē un izvilka zobenu.

- O! - izstiepdams roku, viņš ievaidējās.

- Uh! - nopūtās Kokonna, gatavodamies atvairīt cirtienu.

Abi viņi bija ievainoti plecā un straujās kustības radīja asas sāpes.

Krūmos atskanēja apspiesti smiekli. Redzēdamas, kā cīnītāji vaibstīdamies brauka plecus, princeses nevarēja novaldīties.

Pretinieki, nedomādami, ka viņu cīņai ir aculiecinieki, smieklus izdzirduši, pagriezās un ieraudzīja savas dāmas.

La Mols atkal nostājās aizsardzības stāvoklī, kamēr Kokonna, izgrūzdams savu iemīļoto "MordieuV\ cirta pirmais.

- Viņi patiešām kausies! - Margerita iesaucās. - Mums viņi jāaizkavē! Diezgan joku! Apstājieties, kungi, apstājieties!

Un tiešām - abi pretinieki cīnījās jo cītīgi. Ar puspievērtām lūpām un sakostiem zobiem la Mols uzmācās pretiniekam, un lēni, bet stūrgalvīgi virzījās uz priekšu. Kokonna, redzēdams, ka viņam ir darīšana ar veiklu cīkstoni, pamazām, soli pa solim atkāpās. Tā viņi nonāca līdz grāvim, aiz kura atradās skatītāji. Te pēkšņi Kokonna apstājās un, izmantodams gadījumu, ka la Mols uzbrukdams strauji vēcināja roku, spēcīgi cirta. Šai mirklī uz la Mola baltā atlasa kamzoļa parādījās sārts plankumiņš, kas kļuva lielāks un lielāks.

- Drošāk! - Nevērās hercogiene skubināja.

- O, nabaga la Mols! - Margerita sāpēs iesaucās.

Izdzirdis šo kliedzienu, la Mols uzmeta karalienei vienu no tiem skatieniem, kuri sāpīgāk nekā zobens ievaino sirdi, un nikni metās virsū pretiniekam.

Šoreiz abaš sievietes iekliedzās vienlaikus. La Mola zobens caurdūra Kokonnas krūtis.

Pjemontietis, juzdams, ka "zūd spēki, ar vienu roku apķēra savu pretinieku, bet ar otru mēģināja sameklēt dunci. Saņēmis visus spēkus, la Mols pacēla roku un ar zobena rokturi iesita Kokonnam pa pieri. Tas, sitiena apdullināts, pakrita, līdzi noraudams arī la Molu. Abi pretinieki ievēlās grāvī.

Margerita un Nevērās hercogiene kopā ar kapteini metās uz grāvi. Bet pirms viņi to sasniedza, pretinieku rokas atslāba, acis aizvērās, un, ieročus atlaiduši, viņi izstiepās kā nāves agonijā. No abu brūcēm plūda asiņu straumes.

- O, varonīgais, varonīgais la Mols! - iesaucās Margerita, vairs nespēdama slēpt savu izbrīnu un prieku. - Piedod man, ka es par tevi šaubījos!

Un viņas acīs iezaigojās asaru pērles.

- Ak, varonīgais Anibāl! - hercogiene čukstēja, - madame, vai jūs esat redzējusi tik nevaldāmus cīkstoņus?

Un viņa izplūda elsās.

- Velns lai parauj! Lieliski cirtieni! - priecājās kapteinis, pūlēdamies abiem ievainotiem apturēt asiņošanu. - Hei, ātrāk brauciet šurp!

Pēdējie vārdi bija domāti kādam cilvēkam, kurš brauca sarkanos ratos un dziedāja kādu senu dziesmu.

- Hei! - kapteinis atkārtoja. - Ja jūs sauc, brauciet taču ātrāk! Vai tad jūs neredzat, ka šiem kungiem vajag palīdzēt?

Braucējs apturēja zirgu, izkāpa no ratiem un noliecās pār ievainotajiem.

- Jaukas brūces! - viņš teica. - Bet man tomēr ir gadījies cirst vēl labākas.

- Kas jūs esat? - jautāja Margerita, juzdama nepārvaramas bailes.

- Es esmu Kabošs, kundze, - viņš atbildēja un palocījās līdz zemei. - Parīzes pilsētas bende. Es admirāļa kungam vedu vēl divus biedrus.

- Bet es esmu Navarras karaliene, - atbildēja Margerita. - Izmetiet savus līķus no ratiem, izklājiet tos ar mūsu zirgu segām, ielieciet tajos abus kavalierus un uzmanīgi aizvediet uz Luvru.